Dūmi

32

Reizēm Pegai likās, ka viņa ir piedzimusi neīstajā gadsimtā. Dažreiz viņai šķita, ka viņai būtu bijis jāpiedzimst tālajos viduslaikos, kad cilvēkiem patika baltās sievietes, tāpēc ka ir baltas, kad vārds alabastrs1 bieži parādījās dzejā, attiecinot to uz sievietēm nevis mauzolejiem, un ko uzskatīja par komplimentu. Laiku pa laikam viņai likās, ka kļūda no viņas puses bija piedzimt laikā, kad tika uzskatīts, ka baltajām sievietēm bija jāiedeg kā franču grauzdiņam.

Pat tad, kad bija vēl maza, viņa izjuta to pašu. Citi bērneļi gulēja Konija salā vai Džounsa pludmalē garšļaukus kā kādas naidīgas cilts upuri, bet kur Pega? Zem pludmales saulessarga, ietinusies pludmales dvielī, hotdogu ratiņu ēnā; mājās, lasīdama grāmatu. — Arā ir tik skaista diena, kāpēc gan neiziet ārā un neiedegt? labi domājot, bet nāvīgi kļūdoties, mēdza saukt pieaugušie, bet pēc piecām minūtēm Pega lavījās atpakaļ pa sētas durvīm.

Tagad, protams, pateicoties ozonam, visi zina, ka nosauļoties tenisa raketes kāta krāsā labākajā gadījumā ir bīstama izlikšanās. Tagad, kad saules aizturētāji vienmērīgi uzkāpj līdz trīs skaitļu skalai, Pegai vairs nebija sevi jāattaisno pasaulei. — Es vienkārši neeju saulē, viņa mēdza sacīt, un ļaudis mēdza pamāt un teikt: Ozons, -un Pega mēdza pasmaidīt un tālāk neko neteikt, bet tam nebija nekāda sakara ar ozonu. Ta bija viņas āda. Viņai patika krāsa, kādā viņa bija piedzimusi.

Tāpēc viņa nebija paredzējusi pavadīt daudz laika pie peldbaseina, baseinā vai tā tuvumā, kas bija kļuvis par īrētās mājas sastāvdaļu, lai arī zināja, ka Fredijam patika peldēt un, iespējams, mēdza tur laiku pa laikam ienirt bez peldkostīma. Bet tad viņa atklāja, cik interesanti ir vērot, kā Fredijs peld, un tas visu mainīja.

Jā, vērot. Arī baseinā viņš vēl arvien bija neredzams, tomēr bija acīmredzama viela, masa, jo viņš patiešām viļņoja ūdeni, to šķeļot. Varēja saskatīt, kā dzidrais ūdens savelkas, skalojas un plūst viņam visapkārt, atstarojot gaismu citādā nozīmē, veidojot to formas un aprises, kad Fredijs peldēja garām. Kad visā baseina garumā viņš peldēja zem ūdens, kas viņam tā patika, bija baismīgi, turpat vai atbaidoši skatīties, kā lielas ņirbošais traucējums tur spokaini un līdzīgi zivij kustas, reizēm izdodot burbuļu straumi no… no nekurienes.

Kad izlauzās virspusē, lecot uz augšu un izšļācot ūdeni kā valis, bija vienkārši pārsteidzoši, kā ūdens pats no sevis šļācās.

Peldbaseins atradās aiz mājas uz neliela pacēluma un ne gluži pagalma centrā, bet nedaudz pa labi. Visaptveroša sēta iežogoja peldbaseinu un tā akmens un koka apmali; tā bija darināta no vertikāliem četru pēdu augstiem koka dēļiem, ar divu pēdu lielu koka režģi virs tā, caur kuru pūta vēji un no iekšpuses deva iespēju ļaudīm skatīties ārā, kamēr paši aizsargāja piekļūšanu savai privātajai dzīvei. No peldbaseina labā gala, kur zem liela zilbalta svītrota saulessarga, kas no galda vidus izauga kā kāda marsiešu puķe, atradās apaļš Lucīta galds, četri balti plastmasas krēsli, varēja raudzīties caur režģi, gar mājas stūri novērot pievedceļu un noskatīties, kā ieradās cilvēki, tiem neredzot.

Kad nebija Dadlejā, te viņi pavadīja visvairāk laika. Saule bija silta, gaiss ne pārāk karsts, peldbaseins apsildīts. Fredijs draiskojās kā valzirgs, delfīns, bet tikai tāds, kuru nevarēja redzēt, kamēr Pega sēdēja zem saulessarga, nēsāja salmu cepuri ar platām malām, baltas bikses un blūzi bez piedurknēm (viņa to īpaši neņēma vērā) un lasīja «Drūmo namu».2 (Kad viņa vēl bija zobu tehniķe, viņai tuvas bija Vērtīgās grāmatas; viņai patika saturu skaļi atstāstīt, strādājot ar pacientiem. Viņi tik un tā neko nevarēja iebilst, jo mutes bija pilnas ar slaidiem, hromētiem instrumentiem, un, ja jau Pega bija novesta līdz monologiem, viņa vismaz varēja izvēlēties kaut ko vērtīgu.)

Rītu, pēc satikšanās ar Dadlejas policijas priekšnieku, viņi pavadīja pie peldbaseina. Reizēm Fredijs peldēja, šad tad atlaidās uz pelddvieļa, kas bija izklāts saulē uz apmalēm; viņš teica, ka neuztraucas par apdegumiem. Pega, neatkarīgi no viņa, laiku pavadīja ar «Drūmā nama» advokātiem, vai arī, kad Fredijs atkal ar sajūsmu un neredzams kā lode iešāvās ūdenī, noskatījās uz spokaino viļņošanos, kad tas pātagoja un metās mutuļojošajā ūdenī.

Saule bija augstu debesīs, un viņa tikko bija iedomājusies par pusdienām, kad izdzirda mašīnas durvju aizciršanos. Šefs! Nekavējoties, nometusi grāmatu uz galda, viņa pielēca kājās. Šefs, viņš mūs atradis!

Nekādā ziņā, protams. Pat ja policijas priekšnieks zināja viņa busi-ņa numuru, kas bija maz ticams, tas viņu novestu tikai līdz Beiridžas adresei. Bet vēl aizvien skrienot līdz sētai, viņa bija pilnīgi pārliecināta, ka ieraudzīs policijas priekšnieku, bet paskatoties caur režģi, ar ārkārtīgu atvieglojumu konstatēja, ka tas bija nekustamo īpašumu mākleris «sauciet mani par Tomu», kas, izkāpis no savas sarkanās mašīnas uz ceļa, devās uz parādes durvīm. Uz šo pusi, viņa sauca un pāri sētai pamāja ar roku.

Viņš paskatījās atpakaļ un uz augšu: A, sveiki. Pamājot, viņš devās citā virzienā.

Pega pagriezās uz peldbaseina pusi, uzsvilpjot: Fredij! Fredij!

Viņš tik tikko izkāpa no baseina, ko viņa varēja noteikt pēc šļakstī-šanās, tad slapjiem pēdu nospiedumiem un visiem tiem ūdens pilieniem, kas no neskaidra vīrieša apveida pilēja gaisā.

— Nē, nē, viņa steidzās viņam pretī, izmisīgiem žestiem aizbiedējot. Atpakaļ baseinā!

Viņš devās atpakaļ, iekrītot atmuguriski, tā izraisot milzīgu šļakstu -idiots. Pega, galvu purinādama, skrēja atvērt dēļu režģu vārtiņus, tieši brīdī, kad tur nonāca «sauciet mani par Tomu», pasmaidīja. Viņš bija ģērbies baltā kreklā ar īsām piedurknēm, gaiši zaļu kaklasaiti, bet savu diplomātu un grāmatu, acīmredzot, bija atstājis mašīnā. — Sveiki, Pega, viņš sacīja. Izskatījās, ka visi pasaules vēstures tirgoņi apvienojušies viņā vienā, kurš izlikts spožā saulē, lai redzētu, kas notiks.

— Sveiki, Tom. Nāciet iekšā.

— Paldies. Tikai pārbaudu, lai redzētu, kā jums klājas, — ienākot peldbaseina teritorijā, sacīja.

— Paldies, lieliski.

Viņš apstājās un noskatījās visapkārt. Kur jūsu draugs?

Pēdu nospiedumi uz apmales saulē un sausajā gaisā ātri izzuda. Ņujorkā, atbildēja Pega. Nabaga zēnam vēl arvien jāstrādā.

— Ā, bet man likās… «sauciet mani par Tomu» paskatījās uz arvien vēl slapjajām apmalēm, tukšo peldbaseinu, grāmatu uz galda zem saulessarga un nosprieda šo domu atmest: — Atgūstat nokavēto lasīšanā, ko?

— Protams, kāpēc gan ne? Laiks labs, ko darīt nav ko, nav nekādu traucēkļu…

— Izņemot mani, — viņš teica, un smaids no sejas nozuda, kas lika manīt, ka ir kautrīgs.

— Nē, nē, tā gan nedomāju, viņa apgalvoja, lai gan tieši tā bija domājusi, un abi to zināja.

— Nu, neaizkavēšu jūs no — ā, «Drūmais nams». Dievs Tevs, es to lasīju pirms daudziem gadiem.

— Es pirmo reizi.

— Džārndaiss un Džāmdaiss, — sacīja «sauciet mani par Tomu», ieķiķinājās un pamāja ar galvu. Varētu jums izstāstīt dažus stāstus par prāvām, viņš draudēja. Nekustamais īpašums, godīgi sakot, izraisa cilvēkos vissliktāko, man šķiet, ka tā ir taisnība.

Aiz viņa, tieši Pegas redzeslokā, uz apmales blakus baseinam parādījās slapjš apakšdelma nospiedums. Jums, iespējams, ir taisnība, -viņa teica. — Taču mēs tiešām esam ar šo māju apmierināti.

— Priecājos to dzirdēt, — «sauciet mani par Tomu» pameta skatu visapkārt, lai pārliecinātos, ka ir vieni, un nepamanīja ceļgala nospiedumu, kas nu parādījās līdzās apakšdelma nospiedumam. Neskatoties uz to, pieklusināja balsi, sacīdams: — Jūs man stāstījāt par sava drauga tiesiskajām problēmām. Šķiršanos un visu to.

Pegai bija grūti koncentrēties «sauciet mani par Tomu» sacītajam, jo tagad pār viņa labo plecu viņa redzēja, kā pēdu nospiedumi viens pēc otra parādījās uz apmales baseina pretējā pusē. — Jūs domājat, kāpēc maksājām skaidrā naudā? — viņa jautāja.

— Tieši tā, — «sauciet mani par Tomu» virzījās tuvāk, saglabājot lielāku slepenību, kamēr aiz viņa pelddvielis pats pacēlās no krēsla un mežonīgi un nedzirdami vicinājās pa gaisu. Pega zināja, ka Fredijs tā nkojas, jo bija nikns par traucējumu, taču tas bija tik bīstami. Man tikai likās, ka jums jāzina, — murmināja «sauciet mani par Tomu», pamanoties saglabāt vēsumu, reizē izsakot līdzjūtību, bažas un solidaritāti, — ka šorīt no paša rīta man piezvanīja kāds finansu uzņēmums no Sirakūzām un jūs meklēja.

Tam nebija nekādas jēgas. — Sirakūzām? — pārsteigta pārjautāja Pega. — Mani? Savu mūžu neesmu bijusi Sirakūzās. Pa to laiku nolādētais dvielis vēl arvien dejoja, it kā «sauciet mani par Tomu» nākamajā sekundē nevarētu pagriezties.

Un vēl viņš to nebija darījis. Saglabājot acu kontaktu ar Pegu, viņš teica: Man ir tāda nojauta, ka tam ir kāds sakars ar jūsu drauga šķiršanos. Es domāju, ka viņi zina, ka abi esat te kaut kur noīrējuši māju un apzvana visus māklerus, mēģinādami jūs izsekot.

Dvielis pats sevi atklāja, brīdi kuģoja, tad kā burvju paklājs nolaidās uz apmales. Tajā pat brīdī Pega pēkšņi saprata, ko šis telefona zvans bija nozīmējis. — Ak, mans Dievs, — viņa sacīja. Ja viņa pirms tam būtu ļāvusi savai sejai iedegt, tagad arī tā būtu nobālējusi.

Jūs esat mani klienti, «sauciet mani par Tomu» apgalvoja. Dažas pelddvieļa daļas saplaka vairāk nekā citas. — Man nav nekādu sūdzību pret jums un ceru, ka jums nav sūdzības pret mani.

Sūdzības? Kādas sūdzības? Es nedrīkstu kļūt nevaldāma, histēriska, domāja Pega, un daļu saspīlējuma mēģināja novērst, vicinot rokas pa gaisu, sacīdama: Paskatieties uz šo lielisko vietu, ko mums atradāt!

Nu, paldies. Te ir jauki, vai ne? — «sauciet mani par Tomu» teica un tagad pa pusei pagriezās, aptverot skatienam visu: dienu, baseinu un pelddvieli. Mazliet vēl pasmaidījis Pegai: Ieminieties par mani saviem draugiem.

Noteikti.

Man ir, no savas bikšu kabatas izvilka vairākas salocītas papīra loksnes, tās pāršķirstīja, izvēlējās vienu, pārējās iebāza kabatā, bet vienu pasniedza Pegai, — šī cilvēka vārds un telefona numurs, ja gadījumā gribat viņam piezvanīt un pateikt, lai jūs liek mierā. Tas dažreiz izdodas, ja viņi traucē kādu citu, kam ar lietu nav nekāda sakara.

Laba doma, piekrita Pega, paņemot papīra loksni, bet vēl tajā neieskatoties. Viņa tur nekā nevarēja darīt; pat ar šīm tik ļoti sliktajām ziņām viņas koncentrēšanās spējas bija izjaucis tas nolādētais dvielis, kas tur tik nevainīgi gulēja. Es viņam iesitīšu ar koku, pati sev apsolīja, bet teica: — Esmu par to ļoti pateicīga, Tom. Liels paldies.

Katrā laikā. Nu, ļaušu jums atgriezties pie grāmatas.

Viņi kopā devās uz vārtiņiem baseina teritorijā, «sauciet mani par Tomu» smaidīja par skatu, tad nedaudz savilka pieri. Vai kāds smadzeņu nostūris bija ievērojis, ka, pēdējo reizi paskatoties, pelddvieļa tur nebija?

Piezvanīšu Fredijam šovakar, Pega runāja ātri, lai novērstu viņa uzmanību. Pastāstīšu viņam par to. Viņš zinās, ko darīt.

Vai ari viņa advokāts. Nu, novēlu jums patīkamu vasaru, — «sauciet mani par Tomu» teica, pamāja un aizgāja.

Pega stāvēja sētas iekšpusē pie aizvērtajiem vārtiņiem un caur žogu noskatījās, kā «sauciet mani par Tomu» iekāpa savā mašīnā un atpakaļgaitā izbrauca no ceļa. Kad pa to laiku slapja roka aizskāra viņas roku, viņa neatskatījās kāda gan jēga bija atskatīties? bet vienīgi aizrādīja: Es ar tevi nerunāju.

Viņš pat negrasījās novērst skatienu no tavām lielajām acīm, Peg. Turklāt, pēc briža man ūdenī sāka salt.

Tas ir apsildīts baseins.

Tomēr. Liekas, ka neredzamam vairāk salst. Lai nu kā, galu galā izrādījās, ka mūsu draugs Bāmijs licis mūs izsekot kādam meklēšanas dienestam.

Pega paskatījās uz salocīto papīra loksni savās rokās, atlocīja un skaļi nolasīja tur rakstīto: «Stīvens Gārmainsters, Taisnīgās Pētniecības un atgūšanas firma.» — Mēs šim cilvēkam nezvanīsim.

Bāmijs kaut kur dabūjis naudu, lai to varētu veikt, — teica Fredijs.

«Sauciet mani par Tomu» bija projām; iebāzusi papīra loksni kabatā, Pega atgriezās savā krēslā pie galda un grāmatas. Spriežot pēc balss, Fredijs viņai sekoja, sacīdams: Par to čeku kontu, ko taisies atvērt. Labāk uzrādi pilsētas dzīvokļa adresi.

Katrā ziņā esmu priecīga, ka «sauciet mani par Tomu» mums to izstāstīja, Pega teica, iekārtojoties krēslā, uzliekot roku uz grāmatas un vēlēdamās atgriezties deviņpadsmitā gadsimta Londonā.

Nūjā, krēsls galda otrā pusē atlēca no galda, tad ieliecās.

Pega tam veltīja žultainu skatu. Ko tu gribi teikt, ka viņu interesē

mana miesa un tikai tāpēc man to izstāstīja?

la ir viena no iespējām, — Fredijs kaut kur no gaisa piekrita. Pega sev atgādināja, ka tieši to viņa neieredz, taču viņš turpināja: Otrkārt — viņam ir vainas apziņa.

Viņa savilka pieri. — Kāda vainas apziņa?

— Kas būtu, ja viņš tam cilvēkam kaut ko patiešām būtu izstāstījis? Tad vēlāk to pārdomājot, nolēmis, ka tevi vismaz jābrīdina.

— Ei nu, Fredij, tu tā domā? Vai tas bija apciemojuma iemesls?

— Nezinu. Viņu ir grūti saprast.

— Tev nu nevajadzētu tā runāt.

— Jā, bet «sauciet mani par Tomu» ir tik draudzīgs čalis, ka viņu

var saprast un reizē nevar izprast.

— Nedomāju, ka viņš melotu, — teica Pega.

— Ceru, ka ne, — Fredija balss plivinājās gaisā. — Bet, varbūt, lai justos drošībā, viņš teica, katram no mums vajadzētu sasaiņot vienu nelielu somu un atstāt to busiņā katram gadījumam.

Pega sēdēja viena, bet ne gluži. No Fredija nenāca vairs ne skaņa. Roka gulēja uz grāmatas, bet viņa to nepacēla. Saule vairs nelikās tik spoža.