Dūmi

19

— Mājā, zināt, dzīvo spoki, — sacīja Kručfīldas kundze.

Jaunā sieviete, kas parakstījās grāmatā, neizskatījās, ka būtu sajūsmā. — Ak tā?

— Daudzi no mūsu viesiem ir redzējuši… dīvainas lietas.

— Ar mani arī tā reizēm gadās, — sacīja jaunā sieviete un pasniedza kredītkarti.

Apstrādājot karti, paveroties informācijā, ko jaunā sieviete bija ierakstījusi grāmatā, proti, Pega Brisko, adrese Bruklinā un busiņa numurs, kas stāvēja ārā, — Kručfīldas kundze nebūt nebija pārsteigta, ka šī viešņa bija ņujorkiete.

Pilsētnieki domā, ka tie zina visu. Kručfīldas kundzi, raženu, mātišķu sievieti jau krietni pāri noteiktam vecumam, ņujorkieši kaitināja, diemžēl, bet tur neko nevarēja līdzēt, jo tā tas vienmēr bija bijis. Viņus neiespaidoja itin nekas. Par piemēru ņemsim tūristu ģimenes no tālākām vietām kā Osakas Japānā, Jonijas Aijovas pavalstī, Urbīno Itālijā un Ujuni Bolīvijā — Kručfīldas kundze varēja visus viņus parādīt grāmatā, viņulieliskos ierakstus — atlika tikai viņiem izrādīt savu apbrīnu par Hudzonas upes ielejas brinumaino apkaimi un nejauši pieminēt, ka šī jaukā, senā pirmsrevolūcijas lauku māja, kas tagad bija neliels kā Šūšanas piederumu komplekta hotelis ārpus Raibekas, bija pazīstama ar to, ka tajā 1778. gadā spokojās kāds angļu kavalērijas virsnieks, kas tika nogalināts zem šī jumta, un cilvēki, divos vārdos sakot, bijaiespaidoti.

Bet ne ņujorkieši. Un tas bija tik skumji, jo Šūšanas piederumu komplekts atradāsvisgleznainākajā lauku apvidū tikai nieka 100 jūdzes no Manhetenas, tā ka ņujorkieši viņas uzņēmumam bija daudz nozīmīgāki nekā visi osakieši, jonieši, urbīnieši un ujunieši kopā. Kručfīldas kundze sakostiem zobiem turpināja domāt savas pašas domas, centās neskatīties uz «sievu» apgredzenotajiem pirkstiem un pielika visas pūles, lai izturētos pret ņujorkiešiem tāpat kā pret citiem.

Ieskaitot arī šo Brisko skuķēnu. Pasniedzot pāri letei milzīgu dzelzs atslēgu, kas karājās pie vēl lielākām koka bungām, kas skanēja līdzīgi kā stabules, Kručfīldas kundze mātišķi pasmaidīja un sacīja: — Jums būs ģenerāļa Burgoina istaba.

Skuķēns savilka seju, paņemot smago atslēgu un bungas. — Vai tas tā ir parasti?

Ta bija otra lieta, kas raksturoja ņujorkiešus: viņi runāja, bet tam pilnīgi nebija nekādas nozīmes. Šo piezīmi neievērojot, Kručfīldas kundze sacīja: — Mēs visas istabas esam nosaukuši revolūcijas kara varoņu vārdos, kas, pēc manām domām, ir daudz jaukāk nekā numuri. Ģenerālis Burgoins, Betsija Rosa un Tomass Džefersons…

— Parasti aizdomās turamos.

To Kručfīldas kundze saprata. Jā, viņa nedaudz dusmīgi sacīja. Bet nespēja noturēt savus runas plūdus. — Visi, izņemot, protams, pulkvedi, jo viņa vārdā istabu mēs nevarētu nosaukt.

Ak tad tiešāmir iespējams piesaistīt Ņujorkas skuķēna uzmanību! Meitene iejautājās: — Pulkvedis?

— Pulkvedis Heskets Pardigrāss, — paskaidroja Kručfīldas kundze un tad palūkojās pāri plecam, lai pieklusinātā balsī piebilstu: — Tas, kuru 1778. gadā nogalināja šajā pašā mājā. Tas bija kādassievietes dēļ. Tagad viņš ir spoks.

— Ā, — sacīja jaunā sieviete. — Māja, kurā spokojas, līdzinās spokam, kas, savukārt, ir jūsu pulkvedis.

— Nu, jā. Bija tikgrūti būt laipnam pret ņujorkiešiem, bet Kručfīldas kundze nepadosies. — Jūs visu varat par viņu izlasīt savā istabā, — viņa uzticēdamās teica. — Es uzrakstīju par viņu un nokopēju, pa vienai ir katrā istabā. Jūs to drikstat ņemt līdzi, ja vēlaties. Viņa nepiebilda, lai gan varēja to izdarit, ka daudzi pieklājīgi cilvēki tā dara. īpaši jau japāņi.

— Pateicos, — meitene izvairfgi atbildēja;viņa neņems līdzi pulkveža dzīves aprakstu, bet to tāpat varēja redzēt. Vēlreiz pacilāja atslēgu un bungas un vaicāja: — Vai tās ir alfabēta secībā?

Kručfīldas kundze nesaprata. —Kas ir alfabēta secībā?

— Istabas. Es tikai interesējos, kā lai atrodu ģenerāli Burgoinu.

— Ā, es jums parādīšu, piedāvāja Kručfīldas kundze. Alfabēta secībā viņa brīnījās. Ko gan šī meitene ar to gribēja teikt alfabēta secībā? Piebrauciet ar savu mašīnu ēkai no otras puses, viņa teica, — un novietojiet vienalga kur. Tur redzēsiet kāpnes, kāpiet augšā un veriet durvis, pēc tam pirmās durvis pa labi. Jums pavērsies jauks skats uz Katskiļu kalniem.

— Cik jauki.

— Un jūs paliksiet tikai uz vienu nakti? Šajā ziņā kliente bija neparasta viena pati, jauna sieviete jūnija trešdienā ierodas gandrīz sešos vakarā un tikai uz vienu nakti.

To meitene ari apstiprināja. — Jā. Mēs meklējam māju, ko noīrēt uz vasaru, bet šodien neko neatradām.

Kručfīldas kundze sarauca pieri un paskatījās uz meitenes busiņu, kas bija novietots ceļa ielokā. — Mēs? Es domāju, ka esat viena.

— 0, esmu, esmu. Manam, nu, maniem draugiem bija jāatgriežas pilsētā kaķu dēļ.

Nu kā tad, ņujorkiešiem ir arī kaķi. Bija jau piedzīvots, ka daži lūdzās, vai viņi šos smirdīgos kaķus nevar ņemt līdzi uz Šūšanas piederumu komplektu, faktiski — istabām, bet atbilde bija nemainīga

— maigs, bet stingrs nē.

Meitene prasīja: — Jūs taču nezināt kādu māju, ko varētu noīrēt?

— Nē, man žēl, bet nezinu gan.

— Nu, rīt būs jāpameklē vēl. Paldies.

Kručfīldas kundze pēc dabas bija laba un tāpēc sacīja: — Viesistabā ir televizors, dažiem viesiem vakaros patīk skatīties. Lai arī ņujorkieši nekad negribēja skatīties tās pašas programmas, ko citi.

— Paldies, — meitene pagriezās, apstājās, likās kaut ko pārdomājam, un atgriezās, savilkusi pieri grumbās. — Jūsu spoks, — viņa ieminējās.

— Sacījāt, ka istabā par viņu ir apraksts?

— Jā, katrā istabā. Jūs to drīkstat ņemt līdzi, ja vēlaties.

—Jā, jūs teicāt, — meitene likās dīvaini uztraukta, pat mazliet nopūtās.

— Nu, tad jācer tikai uz to labāko, — viņa piebilda vairāk kā sev un atstāja Kručfīldas kundzi vārāmies aizkaitinājuma un apjukuma virā.

Ņujorkieši!

Šonakt Šūšanas piederumu komplektā bija tikai viena tukša istaba -Neitana Heila, ko Kručfīldas kundze vienmēr izīrēja pēdējo, jo tā atradās pirmā stāva pašā galā, pārāk tuvu virtuvei un televizoram un no tās nepavērās nekāds skats, ko būtu vērts apspriest, ja nu vienīgi patīk ekstravaganti priežu tuvskati. Bet šovakar bija apmetusies jauka grupa, jauks maisījums: vairāki vācieši Betsijas Rosās istabā, kuri kaut ko atzīmēja kartēs, kanādiešu ģimene Bena Franklina istabā, kas izlietnē mazgāja drēbes — viņi īpaši pieprasīja istabu ar izlietni, jo Šūšanas piederumu komplekts vairs nepiedāvāja istabas ar atsevišķu vannasistabu, bet tikai kopējus divām vai trim istabām; pārējās istabās bija apmetušies vidējie rietumnieki, ko Kručfīldas kundze allaž bija uzskatījusipar visjaukākajiem amerikāņiem, lai arī ne īpaši aktīviem. Un, protams, pensionēts pāris no Detroitas — «Motoru pilsētas!» — kā viņi to vienmēr sauca, noteikti liekot izsaukuma zīmi sidrabainu siekalu strūklā; viņi arvien vēl tepat ar vēl lielāku pastkartīšu kolekciju no visām «Zemākajām četrdesmit astoņām» pavalstīm, kā viņi dēvēja Ameriku, lai tās parādītu savai saimniecei vai vienalga kādam viesim, vai ikvienam, kas nespēja pietiekami ātri pārvietoties.

Un, protams, ņujorkiete ģenerāļa Burgoina istabā.

Kaut kā, īsti nesaprazdama, kāpēc, Kručfīldas kundze pieķēra sevi pie domas, cerībā, ka pāris no Motoru pilsētas! un meitene no Brukli-nas nekad nešķērsos viens otra ceļu.

Šūšanas piederumu komplektā nepasniedza ne pusdienas, ne vakariņas, tā vietā piedāvāja ieteikumus mašīnrakstā par lielisku restorānu pieredzi, kas iegūstama vispārējā Reinbekas — Redhūkas apkaimē. Kručfīldas kundze pasniedza brokastis, par ko bija lepna, jo piedāvāja diezgan labi krāsnī un uz pannas izceptu barību, piespiežot jebkuru ceļotāju-mašīnas sēdeklī palikt stundām ilgi pēc Šūšanas piederumu komplekta atstāšanas, bet pārējās ēdienreizes viņa gatavoja tikai sev plašās ēkas kreisā spārna privātajās istabās, no kurienes varēja vērot galveno ieeju un ceļa ieloku ar vēlīniem atbraucējiem vai neparedzētiem aizbraucējiem.

Taču Kručfīldas kundze parasti pēc vakariņām piebiedrojās tiem viesiem, kas blakus viesistabā vēlējās skatīties televizoru. Viņa pati gultā vienmēr bija jau ap desmitiem, bet neiebilda, ja viesi turpināja paši skatīties televizoru, ja vien viņi skatījās klusi un izslēdza kasti ne vēlāk kā tad, kad beidzās Džeja Leno programma3 — pīkst. 0.30. (Ņujorkieši vienmēr gribēja skatīties Deividu Letermenu.)4

Šovakar viesistaba bija patīkami pilna, lielākoties ar Vidējo Rietumu tūristiem un kanādiešiem (kas oda pēcIvory veļas pulvera), kas bija izpletušies pa abiem dīvāniem, trim polsterētiem atzveltnes krēsliem un pat pa abiem koka krēsliem. Meitene no Bruklinas ienāca nedaudz vēlāk kā visi citi, pārlaida skatienu visapkārt, pasmaidīja un teica: — Ir jau labi, — pamāja, lai džentlmeņi no Vidējiem Rietumiem apsēžas, un, kājas sakrustojusi, iekārtojās dīvānu priekšā uz grīdas, turklāt daudz graciozāk un atlētiskāk kā pilsētas meitenei pienāktos.

Kručfīldas kundze, pats par sevi saprotams, bija lepna par lielo, melno satelīta šķīvi aiz Šūšanas piederumu komplekta, kas savilka televīzijas signālus no Visuma, bet patiesībā viņa no tām iespējām, ko tas piedāvāja, izmantoja visai maz, gandrīz ekskluzīvi aprobežojoties ar trīs raidtīkliem, izņemot reizes, kad kāds no viesiem bija informēts par kādu īpašu vecu filmu, kas kursēja kaut kur pa kādu nezināmu strautiņu pāri debesīm, un pajautāja, vai drīkst noregulēt televizoru uz tā viļņa: uz kādu Mārtiņa un Lūisa komēdiju, varbūt, vai arī «Džoniju Belindu» vai «Drošu kritienu».

Bet šovakar tādas nebija, un visi bija ar mieru skatīties situāciju komēdijas. Kručfīldas kundze sēdēja savā parastajā vietā — ērtā atpūtas krēslā tieši pretī televizoram. Uz kļavkoka galdiņa viņai līdzās stāvēja pults, bet uz televizora nedēļas programma, kas bija atvērta uz šīs dienas datuma. (Bija labāk nevienu vīriešu kārtas viesi pults tuvumā nelaist). Un tā, sākās vēl viens vakars Šūšanas piederumu komplektā.

Sākumā viss bija normāli un rāmi. Tad kādas četras minūtes pāri deviņiem, kad visi, apmierināti iekārtojušies, skatījās programmu, kas tika pārraidīta no kāda blakus Universa, kurā, acīmredzot, atradās maza pilsētiņa ar pilsētas galvu, ugunsdzēsības priekšnieku un vidusskolas futbola treneri, kurivisu laiku pavadīja, citam citu izāzējot, bufetē, kur vadītāja bija sieviete, pēc kuras balss varēja spriest, ka cieš no rfkles vēža, kad pēkšņi televizors ierāva bildi sevī, noklikšķēja, nomainīja bildi, un parādījās trīs cilvēki, kas kūņojās gultā bez segām. Bez drēbēm! Augstais Dievs, ko gan šie cilvēki tur darija?

Kāds satelīta ciema drausmīgs nostūris, kādspurvs, pavisam nomaļus no informācijas lielceļa, bija pēkšņi iebāzies ai, cik briesmīga vārdu izvēle! — viņu TV ekrānā. Istabu pārņēma elsošana, drebēšana un nelieli baiļu izsaucieni, kamēr Kručfīldas kundze izmisīgi tvēra pēc pults, lai atskārtu, ka tā kaut kā ir pakritusi zem viņas krēsla.

Cilvēki ekrānā arī elsoja, kratījās un izdvesa nelielas skaņas, kas nebija baiļu kliedzieni. — Kručfīldas kundze, — sauca kāda kupla Vidējo Rietumu tūriste no Lusfolsas, kuras tuklās rokas veidoja tādu kā izcilni sejas priekšā. — Kručfīldas kundze,palīdziet\i0

— Es, es jau…

Klikšs, klakšs — beidzot! Cits kanāls. Šajā kanālā tukšā un uzkrītoši apgaismotā telpā vairāki vīrieši slēpošanas kostīmos un pelēkos apmetņos virs galvām vēzēja ložmetējus un kamerā kliedza kādā svešā valodā, mudinot uz diezin kādu postu pret planētas godīgajiem cilvēkiem, bet vismaz viņi bijaapģērbti un neviens no viņiem nebija sieviete, tādējādi ļaujot Kručfīldas kundzei mazu brīdi atelpai, lai apdomātu, kā pārslēgt atkal «Kitijas ēstuvi», kur treneris tikko bija sacījis: —… un tādos gadījumos bumba jāsviež ļoti tālu.

Skaņu ieraksts smējās, Dievs vien zina, kāpēc, un lielākā daļa viesistabā pienākuma pēc smējās līdzi, un dzīve iegriezās vecajās sliedēs.

Uz astoņām minūtēm, /e-rauj, klik, un nu parādījās divi cilvēki it kā hokeja slidotavas lielā, tukšā arēnā. Šie divi nebija pilnīgi kaili, jo abiem kājās bija slidas, taču tā, ar ko viņi nodarbojās, jau nu noteikti nebija kāda no olimpiskajām disciplīnām.

No dīvāniem atskanēja saucieni un spiedzieni. MilzīgiIvory veļas pulvera smaržu viļņi no kanādiešiem. Kručfīldas kundzemetās pie pults, bet tāatkal bija pazudusil

Atkal zem pašas krēsla — kā gan viņa šo tik atbildīgo lietu varēja nogāzt no galda malas, to pat neievērojot? Šoreiz viņas pirksti bija daudz pārliecinošāki cīņā par «Kitijas ēstuvi», kur Kitija griezīgā balsī sacīja: — … un tieši tāpēc jūs šodien nevarat pasūtīt šodienas īpašo piedāvājumu.

Skaņu ieraksts smējās, un cilvēki Kručfīldas kundzes dzīvojamajā istabā smējās līdzi, un zeme atgriezās savā ierastajā orbītā.

Šoreiz uz četrām minūtēm, vēl pirms ierauj — klik — attēla parādīšanās, kad puse no viesiem vai nu aizspieda plakstiņus, vai, aizsargājoties, aizlika acīm priekšā plaukstas. Bet šoreiz tas bija kaut kas pavisam citāds. Attēls ekrānā vispirms bija melnbalts, nevis pārāk naturālos miesas toņos. Turklāt, sieviete, kas staigāja pa klints malu virs mežonīgās jūras, bija pilnīgi apģērbusies. Un ne jau tāpēc, ka viņa bija…

— Džīna Terneja, — sauca viens no Vidējo Rietumu džentlmeņiem, kas nebija aizvēris acis.

— Viņa kaut ko tādu nekad nedarītu, — sacīja kāda Vidējo Rietumu dāma, kuras acis vēl arvien bija cieši aizvērtas.

— Ta ir filma, — sauca kāds cits Vidējo Rietumu džentlmenis.

Acis atvērās. Ekrānā darbība bija pārvākusies uz telpām — kādā

ārkārtīgi jaukā kotedžā gluži kā Šūšanas piederumu komplektā, lai arī nedaudz pārblīvētākā. Šajās dekorācijās pazīstamais Rekss Harisons, ģērbies kā pirātu kapteinis vai kaut kas uz to pusi, maršēja, krekšķēja un uzvedās rupji un valdonīgi, kas viņam nemaz nepiestāvēja. Tapat viņam varēja redzēt cauri, kas bija dīvaini.

Kāds Vidējo Rietumu džentlmenis sacīja: — Tas ir «Spoks un Mjuira kundze».

Kāda Vidējo Rietumu dāma piebilda: — Atceros šo seriālu. Bet tur nespēlēja Rekss Harisons.

— Nē, nē, nē, — iebilda džentlmenis. — Šī ir pati pirmā filma.

— Vai tad bija arī filma?

Kāds mazliet jaunāks kanādietis prasīja: — Vai tad tas nebija televīzijas seriāls?

Kāda Vidējo Rietumu dāma pēkšņi iekliedzās: Tas ir spoks!

— Un Mjuira kundze, — teica viņas biedrs uz dīvāna.

— Nē!Spoks ! Pulkvedis Pardigrāss!

Tas viņus apklusināja. Kādu minūti vai divas istabā visi tikai sēdēja un noskatījās, kā Rekss Harisons un Džīna Terneja atzinās viens otram mīlestībā — vai kaut kam tamlīdzīgam — mūžīgi mūžos. Bija daudz patīkamāk vērot viņus nekā toscitus.

KādaVidējo Rietumu dāma bikli prasīja: — Kručfīldas kundze, vai tas notiek bieži?

— Dieva dēļ, nē taču, — atteica Kručfildas kundze. — Es to nevarētu izturēt.

— Ko šis spoks parasti dara? — prasīja kāds džentlmenis.

— Nu, ū, — stostījās Kručfīldas kundze gluži apjukusi no tā, kas bija noticis. — Tikai, nu, klauvējieni un… un čīkstēšana, nu tādas lietas.Parastās norises.

Tad jau šī ir pilnīgi citāda izpausme kā tas, kas noticis pirms tam?

— Kungs Dievs, jā!

Skuķēns no Bruklinas, kas uz gridas sēdēja viņu vidū, pacēla ārkārtīgi nevainīgu seju un teica: — Liekas, ka pulkvedis pēc visiem šiem gadiem ir kļuvis nedaudz trakulīgāks.

Ar Mjuira kundzi gan spoks tā neuzvedās, dāma iebilda.

— Godīgi sakot, — kāds džentlmenis ierunājās, — es nesaprotu, kā tas iespējams — ciest no miesas sāpēm, janav savas miesas.

Par to pat nav vērts domāt, sacīja kāda dāma, lai pārtrauktu debates.

Kāda cita dāma jautāja: Kručfīldas kundze, ko lai mēsdarām?

Kručfīldas kundze jau pati pie sevis bija apsvērusi. Ar pulkveža

Hesketa Pardigrāsa spoku nekad iepriekš nebija nekādas problēmas, patiesībā bija piedzīvota vienīgi tikai dekorācijas šarmantākā daļa, kas līdzinājās Lauras Ešlijas aizkariem, reproducētām šeikeru mēbelēm un gravīrai gaitenī ar Džordžu Vašingtonu, kas šķērso Delavēras upi. Citiem vārdiem, Kručfīldas kundzei patika tieši šī nereālā nerealitāte.

Neba jau Kručfīldas kundze būtu šo spokuizgudrojusi, ne tuvu tam. Lai gan pirms daudziem gadiem, kad viņa šo graustu bija pirkusi, lai to iekārtotu pašreizējām vajadzībām, mākleris bija ieminējies par spokainajām izdarībām, bet bez īpašām norādēm uz dīvaino vēsturi vai pat anekdotēm. (Klusībā Kručfīldas kundze vienmēr bija uzskatījusi, ka tas, ko mākleris bija stāstījis, bija blēņas, domātas, lai viņu saintriģētu, bet viņa to neņēma ļaunā. Viņa bija izdevusi savu skolas direktores pensiju un sava mirušā vīra apdrošināšanas naudu un,tā vai citādi,pati bija noskaņojusies uz blēņām.)

Tad, neilgi pēc nama nopirkšanas, kad Kručfīldas kundze virtuvē novāca to briesmīgi veco linoleju ar laikrakstu kārtu zem tā, kādā vecā avīzē atrada zīmīgu rakstu par Hudzonas upes ielejas spokiem, kurā Kručfīldas kundze izlasīja par pulkvedi Hesketu Pardigrāsu, kam bijis kaut kāds mīlas sakars ar šīs apkaimes fermera sievu un kuru noslepkavoja fermera mājā, domājams, ka to izdarīja zemnieks, bet varbūt ari pati sieva. Pēc atgadījuma kādu laiku tika uzskatīts, ka pulkvedis Heskets Pardigrāss savas nāves vietā klejoja pa vējainām naktīm, nesekmīgi mēģinādams atgriezties savā pulkā, lai ari neviens, pat laikā, kad vecā avīze tika iespiesta, nebija teicis, ka ir bijušas attiecības ar ietiepīgo pulkvedi. Kas attiecas uz lauku māju, apraksti par to un tās atrašanās vietu bija neskaidri, bet tikpat labi ari šis nams varēja būt atgadījuma vieta, tad kāpēc to tā nepasniegt? Kam no tā sliktāk?

Un tas tak bija daudz jaukāk tādam nelielam hotelim, kāds bija Kručfīldas kundzei, ja to apdzīvoja spoks. Jauks, džentlmenisks spoks kā Rekss Harisons ekrānā, bet ne tik uzbāzīgs. Kāds līdz šim bija.

Proti, līdz pat šovakaram.

Tad, kad dažas minūtes bija skatījušies «Spoku un Mjuira kundzi» un kad nebija noticis nekas nevēlams — tagad, vairāk nekā jebkad agrāk, Kručfildas kundze saprata nevēlamu notikumu dabu, — viens no kanādiešiem bikli vaicāja, vai būtu iespējams atgriezties pie «Kitijas ēstuves», bet kāds no Vidējo Rietumu džentlmeņiem iebilda: — Man šķiet, kasi filma ir tā, ko pulkvedis vēlas skatīties. Nedomāju, ka viņu vajadzētu kaitināt.

Pēc tā diskusija norima, un visi iekārtojās, lai no «Spoka un Mjuira kundzes», ja tas iespējams, izlobītu kādu jēgu. Taču bez krāsas, kas nomierināja acis, un smieklu ieraksta, kas norādīja, kurā filmas vietā jāsmejas, visi drīz kļuva nemierīgi un satraukti. Viesi sāka murmināt, kas ļoti skaidri nozīmēja to, ka cits citam ierosināja slēgt šovakar televizoru ārā, un tā vietā — jo, ko gan citu lai dara? — iet gulēt, kad Kručfīldas kundze, kas nebija no bailīgajām, pēkšņi iesaucās: Piedodiet, bet šovakar man nav noskaņojuma šādai filmai.Es gribu skatīties «Kitijas ēstuvi».

— Es arī, — piekrita vairāki citi.

— Labi, — sacīja Kručfīldas kundze un pasniedzās līdz galdiņa malai, bet neko neatrada. Viņa paskatījās pults tur nebija. Atkal uz grīdas? Sēkdama noliecās uz priekšu, lai paskatītos zem krēsla, un arī tur tās nebija. — Kur gan ir, nu, kā viņu tur, pults? — viņa prasīja, un uzzibsnīja ierauj — klik — attēls, un atkal parādījās cilvēki gultā!

Nenogurstoši, neatslābstoši, bet tagad viņi bija četri! Nu šīm samaitātajām dvēselēm bija pievienojusies vēl viena kaila sieviete, un viņai kaut kas bija piesprādzēts ap jostas vietu. Kasgan tas bija?

— Āaaaa, — istabā iesaucās daudzi.

Sākās neprātīga grūstīšanās, lai atrastu pulti, kamēr ekrānā četri plikie izpildīja dažādas matemātiskas formulas. Kā izrādījās, divi tomēr iet vienā.

Pults atradās kādas Vidējo Rietumu dāmas naudas maciņā, kas lika viņai nosarkt kā Ziemeļbrieža Rūdolfa degunam. — Esmu pārliecināta… es — es esmu pārliecināta… es — es esmu pārliecināta… es, — bija viss, ko viņa spēja izdvest.

— Neviens jau tevi, Edīt, nevaino, — mierināja viņas vīrs, viegli noglāstot viņas roku.

Līdzko pults bija viņas rokās, Kručfīldas kundze ar galēju nelokāmību izslēdza televizoru. — Man šķiet, — viņa paziņoja, — ka šim vakaram pietiks.

Neviens nepretojās. Tikai viena no dāmām, atstājot viesistabu, Kručfīldas kundzes ausī diezgan dzēlīgi iečukstēja: — Par to jūsu pulkvedi es gan neesmu augstās domās.

— Nezinu,ko par viņu domāt, — atbildēja Kručfīldas kundze, kas bija tikai patiesība. Apšaubāms tips no diviem apšaubāmiem avotiem, apšaubāmi sasaistīts kopā vienā dīvainā veselumā, un vai tagad viņam būtu jāatdzīvojas? Vai Kručfīldas kundzei vairs nekad nebūs iespējams mierīgi skatīties televizoru savā dzīvojamajā istabā? Vai viņai no viesistabām būs jāizņem elegantie apraksti par pulkvedi, ko viesi drīkstēja ņemt līdzi, aizbraucot, ja vien paši to vēlējās? (No šīs grupas neviens to neiekāroja, par to varat būt droši.)

Kā kāds atrada ļauno garu izdzinēju? Vai tādi bija atrodami «Dzeltenajās lapās»?

Kručfīldas kundze devās gulēt ar nežēlīgām galvas sāpēm, visu nakti mētājās un svaidījās, bet vismaz viena, paldies Dievam.

Vairums cilvēku, ieskaitot līdz ausīm smaidīgo skuķēnu no Bruk-linas, atstāja dzīvojamo istabu kopā ar Kručfīldas kundzi, bet daži no Vidējo Rietumu džentlmeņiem palika, lai tikai vēl reizi TV viļņos atrastu tos kailos cilvēkus gultā. Bet tas viņiem nekad neizdevās.