— Kā tev klājas?
Pega nogaidīja, lai uzdotu šo jautājumu pēc tam, kad viņi bija izlēkājušies pa daudzajiem krūmājiem, apstādījumiem, dzelzceļa gulšņiem, oļainajiem japāņu dārziem un daudz kā cita līdz pat mājas fasādei, tad pa līkumoti asfaltēto ceļufīad, asi čīkstot, grabēdami, nogriezās pa labi un pa grantēto Karantīnas ielu, kamēr Fredijs visu laiku bija kaut kur mašīnā, nevarēja pateikt īsti kur. Iespējams, turēdamies pie savas dārgās dzīvības. Kā tev klājas, viņa prasīja, kad viņi iebrauca vairāk vai mazāk taisni un kaut cik pat pa Karantīnas ielas grantēto virsmu.
— Eeeeees sa-salstu nost\i0
— Ak, tu nabaga mazulīt!
Balss bija atskanējusi no pasažieru sēdekļa un izklausījās daudz trauslāka un vājāka nekā Fredija ierastā balss. Viņa pasniedzās un aizskāra kāju, un sajuta aukstu miesu. Aukstu un mitru. — Ko gan viņi tev nodarījuši ?
Baseinā, viņš atteica. Uz mūžu, Peg.
Es viņus tur redzēju, viņa teica. Te bija Karantīnas ielas gals; viņa nogriezās pa kreisi uz apgabala 14. ceļa. — Es atgriezos mājās, — viņa turpināja, atradu tavu zīmīti un nelielo karti, ko biji uzzīmējis, un braucu uz šejieni, cik ātri vien varēju.
Pa-pa-paldies.
Tur bija novietotas tās visas automašīnas. Sākumā es devos uz parādes durvīm, bet tad ievēroju, ka visi bija aiz mājas, tāpēc aizlavījos un ieraudzīju viņus, sastājušos ap baseinu, ieklausījos un, galu galā, sapratu, ka viņi tevi tur ieslodzījuši.
Mīlīt, un kā vēl.
Kad būsim mājās, tev jāieiet jaukā, karstā vannā, bet es pa to laiku uzcepšu hamburgerus, nu, kā izklausās?
Labāk kā jebkas cits, ko esmu šodien dzirdējis.
Pega nobrauca vēl kādu pusjūdzi vai vairāk, un beidzot tas pielēca. Kad tas bija noticis, viņa iejautājās. — Tiešām? Tātad tev bija iespēja runāt ar ārstiem.
Man bija jāklausās. Viņi nezināja, ka tur esmu.
Un ko viņi teica?
Nu, pats pirmais, ko uzzināju, viņš atbildēja, un, pat neredzot seju vai ķermeņa kustības vai ko citu, viņa zināja — viņš velk garumā, tāpēc ātrāk vai vēlāk sekos sliktas ziņas, pirmais, ko uzzināju, ja viņi ar mani runās, tad man melos. Viņi teica, ka tā darīs, to viņi teica tiem pārējiem večiem, kas tur bija.
Kas bija tie citi cilvēki?
Nezin’, kaut kas līdzīgs mājas viesībām. Man radās sajūta, ka tā ir tāda kā Drakulas māja, kurā tu negribētu iet pēc tumsas.
-Tu tur negribēji iet ari dienas laikā. Un kas bija otrs, ko uzzināji, Fredij?
Dgs klusums. Ļoti ilgs klusums. Cik sliktas gan šīs sliktās ziņas varētu būt? Un beidzot viņš teica: — Nu, Peg, viņi pārējiem teica, kas situācija nav maināma.
Viņa izbiedēta nenovērsās no ceļa. Gar ceļa malu vilkās pieci piedzērušies jaunieši, kas bezcerīgi mēģināja apstādināt kādu mašīnu, taču viņa pat nepamanīja viņus. — Nemainīga?
— Tagad viņi saka, — atskanēja viņa dziļi nospiestā balss, — ka tas, ko man rādīja kā pretlīdzekli, nebija pretlīdzeklis, iznāk, ka viņi man meloja jau no paša sākuma, tas bija viņu otrs eksperiments, viņi nekad nebija domājuši tos abus apvienot, tāpēc nu viņi pavērš to, sacīdami, ka tā ir mana vaina.
— Tava vaina! Ārsti! — sauca Pega, uzmetot augšlūpu, ko reti darīja, jo tas viņai nepiestāvēja. — Vainosim pacientu!
— Ta tas ir. Viņi man meloja jau tad, ka tas ir pretlīdzeklis, un saviem draugiem viņi teica, ka melos man par tā nemainīgumu. Tāpēc vienīgi, kad šiem večiem varu uzticēties, ir, kad, viņiem nezinot, esmu tuvumā.
— To jau, iespējams, var attiecināt uz visiem ārstiem, — noteica Pega. — Bet kā būtu, Fredij? Kā būtu, ja tu painteresētos pie kāda cita?
— Es neuzticētos nekam, ko viņi man teiktu.
— No kāda cita ārsta, Fredij. Lai kāds cits ārsts tevi izmeklē, cik nu labi viņš prot.
— Pega, šie ir puiši, kas izgudroja tieši šos eksperimentus, viņiem vajadzētu zināt daudz labāk par citiem, kas ar tiem notiek.
Pega savilka seju tā, it kā būtu dzirdējusi kaut ko rupju. — Un tev šķiet, ka viņiem taisnība, ko?
— Zini, Peg, ar mani tas viss ilgst jau veselu mēnesi, bez kādām pastiprinošām injekcijām un bez jebkā cita tamlīdzīga. Ja tas sāktu pāriet, vai tam nevajadzētu sākties ap šo laiku?
— Liekas gan. Varbūt.
Vēl viens klusuma brīdis, kurā katrs pārdomāja sevī ērcīgas domas, un tad Fredijs teica: — Es zinu, kas tev jādara, Peg, un es tevi nevainoju. Es rikotos tāpat. Redzi, mums, vīriešiem, sieviešu izskats ir svarīgāks, nekā sievietēm vīriešu. Iedomājies, kas notiktu, ja es šo jauko seju vairs neredzētu. Tad, acīmredzot, aptverot, ka šo izteicienu varētu iztuļkot ari citādi, viņš piebilda: — Es gribēju teikt, ja tu būtu neredzama.
— Saprotu, Fredij.
— Būtu tepat, bet tevi nevarētu redzēt.
— Zinu, Fredij.
Kaut kas aizskāra viņas labo apakšdelmu; viņa nespēja noturēties, viņa sarāvās, bet tad tūlīt pat izlikās, ka neko tādu nebija darījusi. Fredijs turpināja: — Tas neko nemaina, Peg, ne jau starp tevi un mani.
OAO
Tev vēl arvien jāiet prom, lai saprastu, kā tu jūties, uz laiku jāpamet šie apstākļi.
Viņa gari un patiesi nopūtās. — Jā, tā ir, tik tiešām tas man jādara.
— Mēs vēl arvien varam sazvanīties, joprojām varēsi atbraukt paskatīties, kā man klājas — Jēziņ, Peg, valoda ir kā mīnu lauks — varēsi atbraukt un paciemoties, kad vien gribēsi, mums nav jādomā par to, kas notiks tālāk, dzīvosim tikai vienai dienai.
— Okei, Fredij, viņa teica, pateicīga viņam, mīlēdama, žēlodama viņu, bet pilnīgi bez spēka dzīvot ar viņu tālāk — īpaši ne šajā bridī.
Daži no viņu kopīgiem klusuma brīžiem bija patīkami, bet ne šis. Kad bija to pārdomājis, vēlreiz un atkal to izmaļot, Fredijs jaunā, nedabiski spožā balsī pēkšņi ieminējās: — Nu, lai kas arī būtu, vai nopirki man mašīnu?
— Jā, dabūju riteņus, — viņa atbildēja.
— Kā tu to domā? Vai tā nav mašīna?
— Nē, nē, nē, tā ir mašīna.
— Tas nav arī furgons, bēru vāģis vai skolas autobuss?
— Nu beidz, Fredij, es taču tev nebūtu pirkusi kaut ko tik muļķīgu. Ta ir mašīna, saprati?
Vai jums kādreiz ir bijusi sajūta, ka tad, kad nevienu nevarat redzēt, esat pārliecināts, ka kādas acis uz jums skatās?
— Kas tā ir?
— To sauc par Hornetu.1 Amerikāņu Motorfirmas Hometa. Ta ir astoņpadsmit gadus veca, lieliskā tehniskā stāvoklī, izņemot labo logu, kuru nevar atvērt.
— Tas ir zaļš, Pega.
— Nu un tad?
— Zaļa Hometa, Peg?2
— Tu pārāk daudz uztraucies, Fredij, viņa atbildēja.
Bija sestdienas rīts ap vienpadsmitiem. Vakar, kad viņi bija nonākuši mājās, Fredijs bija ilgi mērcējies karstā vannā, bija apēdis divus lielus čīzburgerus, divas kukurūzas vālītes un izdzēris divas pudeles
Pensilvānijas alus, tad nogulējis līdz astoņiem vakarā un pamodies tieši laikā, lai ķertos klāt lielajām vakariņām, pēc kurām paziņoja, ka jūtas nedaudz labāk.
Šorit Pega bija piezvanījusi pārdevējam Patkinā, lai pārliecinātos, ka mašīna ir kārtībā, kā arī bija. Fredijs, Dika Treisija veidolā, kopā ar Pegu busiņā nobrauca līdz Patkinai, atstāja viņu pie lietoto automašīnu tirdziņa un devās atpakaļ uz mājām. Pēc pusstundas — pat ja pārdevējs saka, ka ar mašīnu viss kārtībā, tā nav kārtībā — Pega parādījās šajā verķī.
Zaļā Horneta bija ļoti zema, apmēram elkoņu augstumā, un maziņa ar divām durvīm un aizmugures sēdekli tieši tik lielu, lai tajā varētu ietilpināt divus pārtikas maisus un vienu — nevis divas — sešu pudeļu paku. Priekšējie un aizmugurējie logi bija tik ļoti slīpi, ka izskatījās gandrīz vertikāli. Aizmugurējie un sānu logi bija pārklāti ar dūmakainu pārklāju un pat aizsargstiklam bija blāvs, vara pelēcīgs tonis. Iekšpusi bija ļoti grūti saredzēt. Fredijs prasīja: — Kas ir ar aizsargstiklu?
— Ložu drošs. Tadi ir visi logi.
— Kam tas piederēja? Alam Kaponem?
— Tas nav tik vecs, Fredij. Man ir mašīnas vispārējā vēsture, tā piederējusi tikai vienai īpašniecei, un viņa bija sīka, veca dāma…
— Kura ar automašīnu izbrauca tikai vienreiz nedēļā.
— Nu, kā tad, — piekrita Pega.
— Lai brauktu svētdienās uz baznīcu.
— Nu, nē, — Pega nepiekrita. — Patiesībā, lai pavalsts cietumā apciemotu savu dēlu — slepkavu, kas uzbrucis ar cirvi.
— Un to tev izstāstīja mašīnas pārdevējs? \i0
— Viņš man parādīja laikraksta izgriezumus, — atbildēja Pega. — Tagad ir likums, nejēdzīgs likums — ja mašīnai atgadījies, kas neparasts, kas būtu jāzina, kā, piemēram, smaga avārija vai līķis, kas ticis iebāzts uz pāris mēnešiem bagāžniekā, vai kas tāds, pārdevējam tev tas jāizstāsta.
— Esmu dzirdējis par daudziem likumiem, — sacīja Fredijs, — un neviens no tiem jebkad nav bijis ellīgi jēdzīgs, bet ja vēlies dzirdēt manu personisko viedokli, tad tas ir līdz šim stulbākais. Tu esi sagatavojusi likumu, kas pat pelei liktu lidot.
— Lai nu kā, — atteica Pega, — viņam šie notikumi man bija jāizstāsta, tāpēc ari mašīna bija tik lēta. Trīssimts zaļie. Ar gada garantiju visam, izņemot riepām.
— Pega, — Fredijs teica, — mašīnai viscaur ir sasitumi, iespiedumi un sasitumi.
— Nu, saskaņā ar to, kas bija laikrakstu izgriezumos, — Pega taisnojās, tajos, ko pārdevējs rādīja, apkaimes ļaudis ienīda ģimeni, īpaši tāpēc, ka māte allaž apgalvoja, ka viņai ir labs dēls…
— Viņas tā vienmēr dara.
— Un tā, ik reizes, kad māte kaut kur brauca, viņi svieda mašīnai ar akmeņiem. Tāpēc ložu necauršaujamie stikli. Un šī nav sākotnējā krāsa.
— Jā, to pamanīju, — Fredijs sacīja. — Fabrikā krāsotai mašīnai parasti neredz otas vilcienus. Peg, ja es ar šo mašīnu braukšu, vai cilvēki arī man metīs ar akmeņiem?
— Nē, nē, tas viss notika Merilendā. Viņiem bija mašīna jāaizved uz kādu citu pavalsti, lai to vispār varētu pārdot. Kad tā nonāca izsolē.
— Kas to izsolīja?
— Tas bija sūtījums no Merilendas pavalsts. Acīmredzot vienīgais, kas par to kaut ko solīja, bija šis pārdevējs.
— Kāpēc tad mašīna nonāca līdz izsolei? Kas notika?
— Nu, dēla apcietinājuma laiks bija beidzies, un viņu izlaida.
— Ak tā? Un?
— Un viņš devās mājās.
-Un?
Pega paraustīja plecus, paskatījās tālumā, atkal atpakaļ. Un, -viņa turpināja, viņš ar cirvi uzbruka mātei, tāpēc viņš ir atpakaļ uz visiem laikiem, bez nosacītas atbrīvošanas, bet mašīna nonāca tirgū.
— Mašīna nonāca tirgū, atbalsoja Fredijs, vērojot nelīdzeno, zaļo Hometu.
— To bija grūti pārdot, tas viss, Pega skaidroja, bet man likās, ka tādam čalim, kā tu, tas nevarētu traucēt.
— Ā, atteica Fredijs. Protams. Itin nemaz.
Pega ar patiku noskatījās uz mazo, zaļo briesmoni. — Un ja tu nedomā, kas ar to noticis, — viņa teica, — tā ir perfekta, vai ne?
— Tieši tā, sacīja Fredijs. Dika Treisija galva māja un māja. — Perfekta, — viņš noteica.