Dūmi

29

Kad ļaudis ap Dadleju sacīja, ka Džeofs Vīdabikss nēsā visu kompāniju dažādās cepures, viņi to domāja tiešā nozīmē. Džeofs dzīvoja vecajā Vīdabiksas ciematā, ko 1850. gados bija būvējis viņa vecvee-vectēvs gar Albānijas — Bostonas lielceļu, kad zem šīs zemes vēl bija dzelzs (vecvecvectēvam piederēja dzelzsrūdas raktuve) un kad visapkārt pletās fermas un meži. Daži Vīdabiksu klana locekļi īpaši tie, kas bija pārvākušies uz Kalifomiju — vēl arvien bija aizvainoti, ka pilsētu, kas bija izaugusi ap vecvecvectēva dzīvesvietu, sauca par Dadleju nevis Vīdabiksu, bet patiesībā Dadleju ferma bija aptvērusi vairāk kā septiņsimt akru, kamēr vecvecvectēvam nekad nebija vairāk kā vienpadsmit akru liels zemes gabals ap savu māju, ko viņš tik un tā bija nopircis no Dadlejiem.

Albānijas — Bostonas lielceļu tagad dēvēja par Mārketstrītu — vienīgo Dadlejas ciemata Austrumu — Rietumu maģistrāli. Dzelzs, kas bija atradusies zem šīs zemes, sen bija pazudusi, pārvērtusies cietās, apaļās bumbās, ko izšāva Dienvidu virzienā 1860. gados6, bet fermas nozuda pavisam nesen, pārvēršoties un attīstoties priekšpilsētās, nedēļas nogaļu namiņos, un pārtopot mežā, taču Dadleju pēcnācēji vēl arvien dzīvoja te, ap un savā vārdā nosauktajā ciematā, kamēr Vīdabiksu pēcnācējus šodien galvenokārt pārstāvēja Džeofs Vīdabikss, kas valkāja tās visas cepures.

Tas parasti bija pakārtas uz tapām viņa birojā, lielajā istabā pa kreisi, ienākot pa parādes durvīm. Sākotnēji šī istaba bija vislabākā viesistaba, kuru gan neizmantoja, izņemot, kad to atvēra svētku dienās, ģimenes kopā sanākšanās un mācītāja apciemojumiem. Vēlāk tā bijusi slimnieku istaba, kad vien tur uzturējās kāds Vīdabikss, kurš bija nonācis tik tālu, ka vairs netika augšā pa kāpnēm, vai arī dažreiz oficiāla ēdamistaba, lai arī atradās pārāk tālu no virtuves. Bet tagad tā bija Džeofa birojs, kur uz tapām augstu pie sienas pretī ieejas durvīm karājās viņa daudzās cepures.

Un te nu ir tās cepures, sākot no kreisās puses: brivprātīgo ugunsdzēsēju ķivere, kuras priekšu rotāja emblēma ar uzrakstu PRIEKŠNIEKS un no kuras nokarājās aizsargbrilles, maska un siksnas; dzeltena konstruktoru aizsargcepure, kuras vienu malu ar ziliem burtiem greznoja uzraksts VĪDABIKSA BŪVFIRMA, ko kā nelielu būvfirmu vadīja Džeofs un kur pavadīja lielāko tiesu no sava laika ar āmuru rokā; balta ķivere ar iebūvētu rāciju, kur priekšpusē pāri visai ar sarkaniem burtiem bija uzraksts ĀTRĀ PALĪDZĪBA, kuru viņš uzlika, kad vadīja Ro-Džena Brivprātīgo ātrās palīdzības mašīnu; tumši zila žokejcepure ar pušķi, kas līdzīga universitātes beidzēju cepurei, ko uzlika, kad dziedāja unitāriešu kori (viņš nebija unitārietis, bet tā bija laba vieta, kur satikt meitenes); nopietna, melna mīksta filca platmale kāzām, bērēm un runu noturēšanai brivā dabā (runāja gan citi); un tumši zila kara virsnieka tipa policijas priekšnieka cepure ar sudraba žetonu un melnu cietu apmali, kas ir ari par iemeslu tam, kāpēc te atrodamies.

Šī gada 26. jūnija pirmdienas rītā, Džeofs Vīdabikss pamodās viens un laimīgs, izlēca no gultas un devās uz dušu. Viņš ne vienmēr pamodās viens, bet tas viņu nesatrauca. Četrdesmit septiņu gadu vecumā bija divreiz precējies un divreiz šķīries, un, lai arī saglabāja draudzīgas attiecības ar abām bijušajām sievām, viņš neredzēja nekāda iemesla precēties trešo reizi. Būtībā viņš piekrita V. C. Fīlda filozofijai, kas reiz bija sacījis: «Man sievietes ir kā ziloņi. Man patīk uz viņām skatīties, bet es negribētu, lai man kāda pieder.»

Džeofam patika skatīties uz sievietēm, pat vēl vairāk, tādēļ arī šī kordziedāšanas cepure un melnā filca platmale, bet vēl lielākā mērā viņam patika būt pāraugušam puikam, tādēļ ugunsdzēsēju ķivere, policijas cepure un konstruktora aizsargcepure. Visumā dzīve ir diezgan jauks izaicinājums tādam priecīgam, pāraugušam zēnam, kas tik tiešām likumīgā kārtā drīkst nēsāt visas tās cepures.

Džeofam piemita vecpuiša virtuves izveicība; viņš iesvieda produktus krāsnī, tad tos apēda, nomazgāja traukus. 7. 40 no rīta viņš ar to visu bija galā un, ienesis otro kafijas krūzi birojā, ķērās pie darba.

Džeofa birojs, lai arī liels, tomēr bija pieblīvēts. Viņa skapis ar policijas departamenta datu bāzi stāvēja līdzās viņa ugunsdzēsības departamenta informācijas skapim, kas, savukārt, stāvēja līdzās būvfirmas dokumentu skapim. Viņa ugunsdzēsības grāmatas un policijas rokasgrāmatas, būvniecības kodeksu biļeteni un būvmateriālu piedāvājumi bija sasviesti rupja izstrādājuma grāmatu plauktos, ko pats pa vakariem bija pagatavojis. Uz sienām, cik nu starp kalendāriem, drošības plakātiem, darba grafikiem un apkaimes kartēm bija vietas, Džeofs bija piespraudis FIB meklēto personu plakātus, ne jau tāpēc, ka jebkad Dadlejā cerēja ieraudzīt šos rūdītos puišus, bet tāpēc, ka viņu nožēlojamās sejas atgādināja viņam, ka tie, tomēr, lai arī cik mazs būtu viņu nodarījums, darīja bīstapiu darbu.

Viņa norises, kas saistītas ar policijas departamentu, bija tik nelielas, cik vispār iespējamas: viņš pats un divi pusslodznieki, ko vairumā nodarbināja satiksmes kontrolei reizēs, kad apkaimē noritēja cirka izrāde, zirgu skate vai Latīņamerikas mūzikas festivāls. Pārējā laikā Ņujorkas policijas departaments Dadlejā viņš bija vienā personā, kā atbalsts pavalsts policijai, kas uzmanīja visu reālo kriminālprocesu: ielaušanos, braukšanu dzērumā, narkotiku uzglabāšanu. (Reiz kaut kāda balta pulverveida narkotiskā viela mazā plastmasas maisiņā bija ieslēgta viņa vectēva vecā ozolkoka galda apakšējā atvilktnē starp abiem ielas puses logiem, ieslēgta uz divām dienām, gaidot, kamēr Valsts kriminālizmeklēšanas dienests no Albānijas ziemeļiem atsūta kādu pakaļ un savāc to. Ak, kā gan Džeofam gribējās maisiņu atvērt, tikai paostīt, varbūt uzlikt mazliet uz mēles galiņa, bet viņš bija bijis godīgs un pierādījumu atlicis atpakaļ, taču kopš tās reizes to nožēlojis.)

Šorīt, kā parasti, piezvanīja pavalsts policijas iecirknim uz dienvidiem no Polingas, lai uzzinātu, vai naktī atgadījies, kas tāds, kas viņam būtu jāzina kā, piemēram, vai vēl kādi izbēguši no zēnu pārlabošanas skolas pie Konektikutas štata robežas —,bet šorīt, par laimi, nekā tāda nebija. Tad piezvanīja ugunsdzēsības iecirknim Futermenā — Dadlejā atradās tikai viņu ugunsdzēsības departamenta filiāle — un arī viņiem bijusi mierīga nakts. Nu un tad apzvanīja dažas kokmateriālu noliktavas un dzelzlietu veikalus, uzlika savu aizsargķiveri un izgāja ārā, pirms tam aizslēdzot aiz sevis biroja durvis un ārdurvis, jo birojā atradās pārāk daudz tādu priekšmetu kā ieroči, signālraķetes un radioraidītāji, kas varētu ārkārtīgi ieinteresēt bērnus, un viņš negribēja uzņemties atbildību, ja kāds stulbs sīcis norauj pirkstus vai ko citu.

Dadlejas Policijas departamentam piederēja lieliska divus gadus veca, melni pelēka patruļmašīna, aprikota ar lietām, ko jūs pat nenoticētu, ka tas ir iespējams, bet Džeofs to reti lietoja. Patiesībā viņš to parasti turēja tieši ciemata robežas šajā pusē Mārketstrītas rietumu galā, lai atgādinātu tiem, kas brauc uz austrumiem, ka vairs neatrodas uz Takonikas alejas, un tāpēc pie velna vajadzētu palēnināt gaitu. Tā vietā Džeofs brauca ar 4 x 4 pikapu, kas bija aprīkots ar sarkanām signālugunīm, policijas radio, rāciju, portatīvo raidītāju un pistoli, uztvērēju, kas iemontēts zem vadības pults, ugunsdzēšamo aparātu un, ak Kungs, tonnām citu lietu. Ieskaitot pašlaik trīs amatnieku āra apdares finiera plāksnes un dažas kastes ar naglām, bundžu ar līmes maisījumu, kā arī dažus citus būvmateriālus mašīnas aizmugurē.

Pikaps bija novietots ārpusē uz brauktuves kreisajā pusē. Džeofs iekāpa un nobrauca divus kvartālus līdz mājai, kurai viņš iestikloja apakšstāva sētas verandu un virs tās otrajā stāvā būvēja jaunu noslēgtu verandu. Viņš ieradās bez trim minūtēm astoņos, lai priekšā jau satiktu divus no trim savas būvfirmas darbiniekiem, kas žāvājās, kasījās un dzēra pusdienu kafiju no plastmasas krūzītēm. Trešais uzradās pēc kādām desmit sekundēm, un tad viņi ķērās pie darba.

Lieta tāda, kā jau visi to zina, būvfirmas brigāde nespēj, vienkārši neprot strādāt, ja uz kāda draņķīga, maza pārnēsājamā radio zem katra kājām neskan Rietumu kantrī mūzika. No otras puses, Džeofam bija jāapzinās, ka pikapā ir radio, gadījumā, ja bija ugunsgrēks vai ātrās palīdzības izsaukums, vai kāds zvanīja uz policijas departamentu. Tāpēc kāds draugs, kas bija elektriķis — un kam starp citu te bija jābūt šonedēļ, bet viņa, protams, nebija — uz pikapa instrumentu kastes bija ierīkojis baltu spuldzi, kam būtu jāzibsnī cauri aizsargstiklam, tiklīdz kāds mēģināja sazvanīt. Tāpēc Džeofs birojā allaž atstāja ieslēgtu vienu raidītāju, un, ja kāds no turienes mēģinātu sazvanīt viņu, to uztvertu policijas radio pikapā. Balss, tālruņa zvans un viss pārējais tiem līdzīgais tiktu pārraidīts no birojiem uz pikapu un liktu baltajai spuldzei iedegties.

Nedaudz pēc desmitiem tas šajā rītā arī notika. Tā tas notika vienu vai divas reizes nedēļā, un parasti nebija nekas sevišķs. Šodien viens no viņa brigādes to ievēroja pirmais un sacīja: — Tava gaisma iedegusies, Džeof, — un Džeofs nolika savu āmuru, atstāja verandu un devās, lai apsēstos pie pikapa stūres.

Viņš klausījās. Ne balss, ne telefons, ne portatīvais raidītājs/uztvērējs. Nekā. Tad kāpēc gan iedegās gaisma? Vai kāds uz biroju būtu zvanījis tikai vienreiz un tad nolicis klausuli? Džeofs tieši gatavojās noslēgt gaismu un atgriezties pie darba, kad no viņa policijas radio atskanēja čirkstoņa.

Nu, pie velna, tad tas bija tas. Kad viņš šo sistēmu bija pievienojis, elektriķis — starp citu, kur gan viņš, pie velna, bija? — bija brīdinājis par tās jūtīgumu, kas var uztvert pat peli, birojā graužot ābolu, bet Džeofs nelikās traucēts, jo viņa mājā nebija vispār neviena grauzēja. Varēja jau būt, ka tagad bija. Ieklausies tikai šajā skrāpēšanā likās, ka tas nolādētais dzīvnieks uzbrūk beisbola nūjai.

Atvērās durvis.

Ko? Džeofs pieliecās tuvāk radio. Vai bija dzirdējis to, ko domāja, ka dzirdējis?

Durvis aizvērās. Soļi. Atvērās viena no dokumentu atvilknēm.

— Nu, nolādēts, — Džeofs nosēcās un pasniedzās pēc pistoles zem instrumentu kastes. Iebāzis to savā džinsu kabatā, nosēja darba priekšautu, pārvilcis kreklu pāri pistolei, izkāpa no pikapa, uzsauca vīriem: Būšu tūlīt atpakaļ, un cauri diviem kvartāliem devās atpakaļ uz mājām, paejot garām pelēkam mikrobusiņam ar pilsētas numuru un dīvainai sievietei pie stūres, kas, viņam garāmejot, pat nepaskatījās. Šķiet, ka viņa varētu būt iesaistīta, lai arī kas tas bija.

Viņš jau zināja, ka tie nebija bērni. Tas bija kramplauzis, kas atmūķēja durvis, tīšām ielauzās tajā īpašajā telpā un īpašajā mājā, un devās tieši pie dokumentu atvilknēm.

Puskvartālu šaipus no viņa mājas» Džeofs nogriezās, devās uz leju pa ceļu, tad cauri vairākiem pagalmiem. Viņš bija uzaudzis šajā pilsētā, un līdz trīspadsmit gadu vecumam pagalmi, lauki, zemākie koku zari un tramvaju parku interjeri bija viņa galvenais maršruts, atstājot ierastās ielas un ceļus pieaugušo, kam nebija iztēles, lietošanai. Šos bērnības ceļus nevarēja aizmirst: tagad Džeofs savai mājai varēja pietuvoties no vienpadsmit negaidītām pusēm.

Klusi iegājis pa sētas durvīm, viņš apstājās, lai novilktu darba zābakus, tad savās garajās zeķēs cauri mājai aizzagās līdz aizvērtajām biroja durvīm. Pieliecies tām tuvu, aizturot elpu, sākumā viņš izdzirdēja klusumu, tad čīkstoņu — sava biroja krēsla čīkstoņu, džekiņš sēdēja viņa biroja krēslā un tad atskanēja neapstrīdama skrāpēšanās, atverot vienmēr aizslēgto apakšējo atvilkni, ko šis svešais kramplauzis, draudziņš, bija atmūķējis vai uzlauzis. No lādēts]

Džeofs dziļi ievilka elpu, turot pistoli kreisajā rokā — Smith & Wesson policijas 0,32. kalibra revolveri, ko ik pēc pusgada pārbaudīja šautuvē, bet līdz šim citādi nekad neizšautu — ar labo roku satvēra durvju rokturi, apstājās, lai pārliecinātos, ka ir pietiekami mierīgs, lai kaut ko tādu izdarītu, tad nospieda kloķi, atgrūda vaļā durvis, iedrāzās telpā, pagrieza pistoli pret galdu un sauca: Tūlīt paceliet…

Istabā neviena nebija. Džeofs pavērās visapkārt, uz vienu, uz otru pusi, bet neviena istabā nebija, telpa bija tikpat tukša, kā to bija atstājis.

Ja tā padomā, durvis nebija saskrāpētas, pat ne sabojātas. Vai viņš ir jucis? Varbūt, ka tā tik tiešām bija pele?

Apakšējā atvilktne bija vaļā. No šī leņķa viņš to tikko varēja redzēt. Un biroja krēsls bija sagāzies neparastā leņķī. Džeofs pašķielēja, pagriezis pistoli pret krēslu. Un gaidīja.

Krēsls iečīkstējās. Tas bija sīks, negaidīts, mulss čīkstiens, bet pavisam noteikts.

— Okei, — teica Džeofs. Nu viņš bija par sevi drošs. Atkāpies līdz durvīm, stingri nomērķējot pret krēsla atzveltni, viņš teica: Nezinu, kā jūs to darāt — ar spoguļiem vai kas nu jums tur ir, vai arī ar kādu pilsētas triku, par ko vēl neesmu dzirdējis, bet nekas. Man nav jūs jāredz, lai zinātu, kajūs tur esat. Un man nav arī jāredz, lai jūs nošautu, tā ka labāk uzmanieties.

Krēsls atkal iečīkstējās, pat vēl nelabprātāk kā iepriekš, šoreiz arī īgni un pat ietiepīgi.

Es teicu, uzmanieties, — Džeofs tam sacīja. Viena maza daļiņa viņā bija pārsteigta, cik rāmi un pašpārliecināti viņš runāja ar šo tukšo telpu, bet pārējais viņā tikai darīja savu darbu. Visus viņa pienākumus, darbus, kuriem viņš bija apmācīts, apmeklējot pavalsts policijas skolu, ugunsdzēsības apmācības, kardiopulmonārās atdzīvināšanas un ātrās palīdzības — glābšanas apmācības un visu pārējo. Viņš strādāja ar avārijām. Un ja ārkārtējais stāvoklis bija tāds, ka tev skaļi jārunā tukšā telpā un pistole jāmērķē uz noziedznieku, kuru nevar redzēt, tas nekas. Ar to jātiek galā.

Džeofs sacīja: — Zināt, jūs nodod tas krēsls. Es zināšu, ja mēģināsiet piecelties, tāpēc labāk tā nevajadzētu darīt, jo tad man būs jūs jānošauj, citādi nezināšu, kur esat. Tā kā palieciet tik vien tajā krēslā.

Nekāda reakcija. Klusums.

Jūs mani nevarat apmānīt, — turpināja Džeofs.

Nekāda reakcija. Klusums.

— Nu, tas ir vienkārši stulbi, — Džeofs turpināja. — Man būtu tikai jāpasauc pāris mani draugi, kas atnāktu, un, kamēr es turētu pistoli pret jums, apsviestu jums un krēslam virves, un tad mēs nodotu jūs pavalsts policijai, lai viņi jūs nosūta atpakaļ uz pilsētu vai dara vienalga, ko viņi grib. Vai tā sieviete busiņā ir kopā ar jums?

Lidinoties gaisā, atskanēja nopūta.

Džeofs pamāja: — Jā, es jau tā domāju.

Krēsls atkal iečīkstējās, šoreiz skaļi un nekaunīgi. Papīri uz galda sakrokojis un saburzījās. Džeofs minēja, ka noziedznieks nolicis uz galda elkoņus un atspiedis galvu rokās. Viņam šī puiša palika gandrīz žēl un būtu to apžēlojis, ja puisis nebūtu mēģinājis aplaupīt Džeofa paša māju, paša biroju un paša galdu. Vai gribat man par to pastāstīt? — viņš līdzjūtīgā balsī jautāja.

— Prom no visiem, visas pasaules mazu pilsētiņu policijas departamentiem, — sacīja klusa, vientuļa balss tieši no galda puses, — kāpēc man bija jāizvēlas tieši šis?

— Varbūt, ka jūs mūs, laukus, neņēmāt par pilnu, — ieminējās Džeofs.

— Labi jau labi, nestāstiet man tos mēslus par pilsētām un laukiem, -nekas, krēslā izklausoties sarūgtināts, sacīja. Nolādēts, mēs taču visi esam tikai cilvēki.

— Jā, tā nu gan ir tiesa, — Džeofs, pēkšņi jūtoties samulsis, atbildēja. Viņš mēģināja būt pieklājīgs cilvēks, un viņam nepatika tik pēkšņi sevī atklāt aizspriedumu pierādījumus. — Atvainojiet, ja izklausījos kā pilsētu ienaidnieks, viņš teica, bet jums jāatzīst, lai arī ko jūs te darītu, tas atšķiras no tā, ko kāds Dadlejā spētu veikt.

— Ta tas ir. Un tāpēc jums neviens neticēs, tas, kas nu tur krēslā sēdēja, cerīgi sacīja, un jūs tikai kaitēsiet pats sev, un, iespējams, labāk būtu, ja jūs man ļautu iet.

— Viņiem nav jātic man, — Džeofs viņam teica. — Viņi var ticēt jums.

Nākamo nopūtu no krēsla pavadīja pēkšņs skaļš klauvējiens pie

ārdurvīm. Gandrīz tūlīt sievietes balss sauca: — Hallo! Vai kāds ir mājās?

— Te nu ir jūsu draudzene, — sacīja Džeofs.

— Savu mūžu neesmu viņu redzējis.

— Jūs jau arī tagad viņu neredzat.

-Ja varētu viņu redzēt, nekad nebūtu viņu redzējis arī pirms tam.

Tuk, tuk. — Hallo? Hallo?

— Durvis ir vaļā.

— Kāpēc tad jūs viņu nesaucat iekšā?

— Ta ir jūsu māja.

— Bet jūs atslēdzāt durvis.

Tuk, tuk. Hallo? Vai te kāds ir? Fredij ?

Nopūta no krēsla, tā bija gara un no sirds. — Nāc taču iekšā, sauca kramplauzis.

— Fredij?

— Tas ir vaļā.

— Netaisiet ziepes, Fredij, — brfnljās Džeofs un atkāpās līdz durvīm, lai vienlaicīgi varētu paturēt redzeslokā biroja krēslu un parādes durvis, kas atvērās.

Sieviete no busiņa, tagad, kad varēja labāk viņu apskatīt savās atvērtajās durvīs, bija pievilcīga meitene, kā viena no tām kino aktrisēm, kas spēlē meitenes no Bruklinas, bet patiesībā tādas nebija. Izņemot šī, varbūt, bija. Viņa stīvi skatījās uz Džeofu, daudz pārsteigtāka un nobijusies par viņa parādīšanos, nekā viņš par viņas drauga neparādīšanos. — Kas… kas jūs esat?

— Vispār, mājas īpašnieks, — atbildēja Džeofs. — Ari policijas priekšnieks. Nāciet taču iekšā. Būtu labi, ja aiz sevis aizvērtu arī durvis.

— Nē, es, es jau tikai, viņa te nav, piedodiet, es jau tikai, nu, meklēju savu draugu.

— Frediju. Nāciet nu iekšā, Džeofs atkal uzaicināja, izturējās ļoti mierīgi un iecietīgi, mēģinot šo meiteni nesatraukt vairāk kā viņa jau bija. Fredijs sēž pie mana galda, viņš teica.

Viņa ienāca iekšā, aizvēra durvis un ar dziļu neticību skatījās uz Džeofu. — Nesaprotu, par ko jūs runājat.

Tagad, kad viņa bija ienākusi, Džeofs parādīja ieroci. To žestikulējot, viņš sacīja: — Vēlos, lai jūs lūdzu ienāktu birojā, — un balsij piešķīra mazliet oficiālāku toni.

Viņa blenza uz ieroci. — Ta ir pistole.

— Jā, kundze. Un es to negrasos likt lietā, ja vien jūs mēģināsiet bēgt vai ja Fredijs neatļautā veidā atstātu krēslu. — Paskatoties uz krēslu, par ko tikko bija runa, Džeofs teica: — Fredij, vai jūs nepalūgtu, lai jūsu draudzene taču nāk iekšā?

Izklausoties samierinājusies, Fredija balss sacīja:— Nāc vien iekšā, Peg.

— Fredij? Bija skaidrs, ka viņa tam visam nevarēja noticēt. — Kas notiek?

— Nu, esmu notverts, Peg. Un tā ir tā velna būšana.

Džeofs atkāpās no ieejas un ienāca birojā, Pega panāca uz priekšu. Ienākot birojā, viņa paskatījās visapkārt un vēlreiz bezcerīgi izmēģināja. — Es nevienu neredzu.

— Nav ko, Peg, — Fredijs teica. — Viņš mani ir piespiedis sēdēt krēslā. Un, lai to pierādītu, pačīkstināja krēslu. Tad, atkal izklausoties sarūgtināts, viņš teica: — Uz jūsu sejas jau rakstīts, ka esat viens no tiem nolādētajiem amatniekiem, tad kāpēc gan šo krēslu neieeļļojat?

— Man tam nekad nebija laika. Pega, jūs varbūt varētu nostāties tur pie galda, kamēr Fredijs man pastāstīs, kas notiek.

Kamēr viņa devās uz norādīto vietu, abi iesāka reizē runāt, tad abi apstājās, tad Pega sacīja: Fredij, ļauj man viņam pastāstīt.

— Okei. Šķiet, ka tev tas labāk padodas.

— Ta ir, — Pega pagriezās pret Džeofu ar sejas izteiksmi, kas bija tik atvērta, godīga un tīra kā diena aiz šiem logiem. Turklāt, — viņa piebilda, — jūs varat redzēt manu seju un būt drošs, ka stāstu taisnību.

— Skaidrs, — sacīja Džeofs un paskatījās uz šo spirgto seju, nodomājot, ka te nu mums ir pirmklasīga A klases mele. Stāstiet.

— Fredijs ir zinātnieks.

Nu, tas ir vareni, domāja Džeofs. Sāk ar saltiem meliem.

— Ahā, — viņš noteica.

— Viņš strādā pie pretvēža zālēm.

— Ahā.

— Ādas vēža, — piebilda Fredijs.

Pega turpināja: — Viņš ir iedzēris šīs īpašās zāles, kas no ādas un visa ķermeņa noņem krāsu, un tāpēc viņš ir neredzams.

— Tas to izskaidro, — Džeofs piekrita.

Tagad Pega izskatījās patiesāka kā jebkad. Bet, viņa turpināja, -ir daži sliktie zēni, kas mēģina formulu nozagt.

— Ahā.

Vienlaicīgi Fredijs sacīja: Zāļu kompānija, bet Pega: Ārzemju aģenti.

— Ahā, — Džeofs novilka.

— Ārvalstu zāļu kompānija, — paskaidroja Fredijs.

— Viņu aģenti, — Pega piezīmēja. — Man šķiet, ka šveicieši. Izmisīgi pagriezdamās pret krēslu aiz galda, Pega jautāja: — Vai tā ir, Fredij?

— Jā, šķiet, ka tā. Liekas, ka šveicieši.

— Ta nu Fredijam bija jātiek prom un jāslēpjas, — Pega paskaidroja, atkal pagriezdamās pret Džeofu.

-Ja to pamatīgi apdomā, tam vajadzētu būt viegli, Džeofs piekrita.

Izklausoties skarba, Pega teica: Jūs tā domājat.

— Es eksperimentēju pats ar sevi, Fredijs sacīja. Lai varētu pārbaudīt savu formulu, jo negribēju pakļaut briesmām nevienu citu.

— Esmu to redzējis filmās, — teica Džeofs.

— Protams. Tas notiek visu laiku. Bet tagad man jāslēpjas līdz pabeidzu eksperimentus, bet tie zēni mani izseko. Tie ir ļoti ietekmīgi vīri ar taustekļiem pat augstākajās valdības aprindās un līdzīgās iestādēs.

Pega piebilda: Kā Roberta Ladluma romānā.

— Es tikko pats to grasījos teikt, — Džeofs viņai teica.

— Ta mēs aizbēgām, Pega turpināja, bet Fredijs gribēja noskaidrot, vai kāds no viņu varenajiem draugiem nav uzsūtījuši mums policiju…

— Korumpētu pilsētas policiju, — pārtrauca Fredijs, uzkrītoši mēģinot apelēt pie Džeofa aizspriedumiem… gatavs!

— Ta pieturējām te, Pega sacīja.

— No visām iespējamām vietām, — piebilda Fredijs.

— Fredijs ienāca, lai noskaidrotu, vai viņa vārds neparādās meklēto cilvēku sarakstos.

Džeofs pacēla ieinteresētas acis pret krēslu. — Un vai bija?

— Vēl nezinu. Tas ir, līdz šim nē.

Džeofs ar pistoli pamāja uz ziņojumu dēli rakstāmgalda labajā pusē. Vai apskatījāt to ziņojumu dēli?

— Nē. Kas tur ir?

— Ja viņi jūs meklētu, tad cik ilgi jau?

— Tikai pāris dienu.

— Tad tam jābūt uz tā ziņojumu dēļa, Džeofs viņam sacīja. Visus paziņojumus par meklējamajiem cilvēkiem, ko man atsūta pa faksu, pielieku pie tā dēļa. Viss, kas ienācis pēdējās divās vai trīs nedēļās, būs tur.

— Vai drīkstu apskatīt?

Džeofs nevarēja atturēties no sardoniskas ieķiķināšanās. — Jūs ielaužaties un iebrūkat manā mājā, un tad lūdzat man atļauju apskatīt ziņojumu dēli.

Atvainojiet, ka es tā ielauzos un iebruku.

Ejiet vien un skatieties, Džeofs pamudināja.

Tas bija ļoti dīvains brīdis, kad ziņojumu dēlis pacēlās pats no sevis gaisā un tad pats sāka šķirstīt lapas. Kamēr ziņojumu dēlis savā nodabā tā rosījās, Džeofs izmantoja mirkli, lai apsvērtu to muļķīgo sviestmaizi, ko viņam tikko bija iebarojuši. Viņam bija aizdomas, ka šur tur šajā maisījumā, kā zelta plāksnītes smilšu straumē, melos bija iemaisīti arī patiesības gabaliņi. Nedaudz, bet tomēr.

No galda puses atlidoja atvieglota nopūta. Pega cerīgi pagriezās, sagatavojusies laimei. — Vai viss kārtībā?

Mēs te neesam, Fredijs izklausījās atvieglots, pacilāts, pat pārsteigts. Peg, pie velna, es neesmu meklējamo personu sarakstā!

Nu, tā nu gan nav īsti taisnība, sacīja Džeofs. Šeit, Dadlejā, jūs esat pieprasīts, patiesībā jūs esat arestēts par ielaušanos un iebruk-šanu svešā mājā.

Ej nu, Šef, — sacīja Fredijs. — Es neko nepaņēmu. Neko arī netaisījos ņemt, un jūs pats zināt, ka tā ir tiesa. Kā arī nesalauzu nevienu no jūsu atslēgām vai ko citu, te vispār nav nekādu postījumu. Pirms došos prom, pat ieeļļošu šo nolādēto krēslu, ja neiebildīsiet.

Dosieties prom? Jūs nekur neiesiet.

Šef? — jautāja Fredijs. — Vai nedosiet pat iespēju?

-Nē.

Pega?

Pega nekavējoties pavedinoši slīdēja uz viņa pusi, smaidīdama, aizklādama skatam galdu, un sacīja: Šef? Vai es esmu apcietināta? Es nekur neielauzos.

Nost no ceļa, — sauca Džeofs, bet bija jau par vēlu. Čīkst! Kad Džeofs palēcās pa labi, lai redzētu savu krēslu, tas laiski griezās uz riņķi, mazliet cilājoties, un pavisam noteikti tukšs.

Nolādēts! kliedza Džeofs un pagrieza ieroci pret Pegu. — Nemēģiniet kustēties!

— Es vienkārši tam nevaru noticēt, ka jūs mani nošautu, — sacīja Pega, virzoties uz atvērto durvju pusi.

— Iešaušu kājā!

— Šajā kājā? — viņa palūrēja. — Šef, kas jūs par vīrieti?

— Nu gan, stāvietl Tieši tur, — kliedza Džeofs, un viņa ugunsdzēsēja ķivere atlidoja pa gaisu un atsitās pret viņa locītavu tā, ka gandrīz izkrita pistole, bet tomēr to noturēja. Pega žigli jau bija izskrējusi pa durvīm, un, pirms viņa nonāca gaitenī, durvis aizcirtās. Džeofs apsviedās, mēģinādams aizstāties durvīm priekšā, lai vismaz Frediju noturētu, un viņa policijas priekšnieka cepure trāpīja tieši pa degunu.

Šis velna bērns apmētāja viņu ar paša cepurēm! Džeofs izvairījās no filca platmales, vicinot savu nevērtīgo ieroci šurp un turp, bet tad lidoja viņa kordziedāšanas cepure, un pušķis aiz tās plīvoja kā pūķa aste. Džeofs mēģināja no cepures izvairīties, kad pamanīja, ka tā tuvojas taisnā līnijā un nenogriezās; tātad, tā netika sviesta, bet gan nesta!

Bet triks bija nostrādājis, nolādēts, cepure viņu bija izvilinājusi no durvīm tieši neīstajā brīdī. Džeofs svaidīja savu brīvo roku un uzdūrās locītavai, un pieķērās pie šīs neredzamās locītavas ar visu spēku, līdz sajuta, ka neredzami zobi cieši iekožas viņa pirkstos. — Au! — iekliedzās un palaida vaļā, arī zobus, un pēc pāris sekundēm ārdurvis atkal aizcirtās.

Ap to laiku, kad Džeofs nonāca verandā, busiņš uzņēma ātrumu un drāzās lejā uz rietumiem pa Mārketstrītu; nebija ne mazāko cerfbu, ka, pirms šie ļaudis jau būtu gabalā, viņš varētu tikt līdz savam pikapam, kas atradās divus kvartālus tālāk pa kreisi, vai patruļmašīnas, kas bija divus kvartālus pa labi.

Džeofs steidzās atpakaļ uz biroju, apsēdās pie sava saziņu centra un bija tuvu tam, lai zvanītu pavalsts policijai, kad tālākie apsvērumi viņu no tā atturēja. Ziņot? Ziņot ko? Nebija nekādu pierādījumu par aplaupīšanu, nekas nebija paņemts. Viņš zināja, ka Fredijs ir neredzams, jo bija ar viņu istabā pavadījis labu laiku sarunājoties, bet ko teiks puiši pavalsts policijas iecirknī, ja viņš piezvanīs un lūgs, lai savāc neredzamu cilvēku pelēkā mikrobusiņā?

Viņam nebija nekādas nojausmas, kas šie cilvēki īsti bija, lai nu kas, bet zinātnieki jau nu gan ne. Viņam nebija ne jausmas, kurp viņi dodas, nedz arī, kāds bija viņu patiesais stāsts, vai arī, kāpēc Fredijs domāja, ka viņam vajadzētu būt meklējamo personu sarakstā. Bet pavisam skaidri viņš zināja, ka Fredija vārds neparādās nevienā meklējamo personu sarakstā, bet īstenībā tas kaut kā neatbilda patiesībai.

Nu, ja tā padomā, viņš zināja vēl pāris lietu vairāk par tiem diviem. Zināja, ka Fredijam ir diezgan labas kramplauža iemaņas, lai būtu pirmās šķiras kramplauzis, un, šķiet, ka tāds arī bija. Zināja viņu vārdus — Fredijs un Pega. Un zināja viņu mikrobusiņa numuru.

Vajadzēja tikai kādas divas minūtes, lai radio uzzinātu informāciju par reģistrāciju un noskaidrotu, ka busiņa īpašniece bija kaut kāda Mārgareta Brisko — tātad Pega —, un uzietu adresi, kas bija Beiridžā, Bruklinā, Ņujorkā.

Tātad šodien viņam bija taisnība vismaz šajā ziņā.

1

Lat. vai.modus operandi «rīcības veids».

2

Pasažieru vilcienu kompānija ASV.

3

18. gadsimta dziesma par pāri, kas ir ilgi un laimīgi precējušies.

Franču vai. «zirgs».

4

Patiesībā F. H. Bērneta romāna «Mazais lords Fauntlerojs» varonis.

5

Angļu vai.The Central Intelligence Agency «Centrālā Informācijas aģentūra».

6

ASV pilsoņu kara sākums (1861-1865) — ASV Ziemeļu un Dienvidu štatu karš.