Cietuma planēta

VII

Nākamajā dienā Varrens aizsūtīja Kelso, Haindu un vēl divus atbildīgus oficierus draudzības vizītē uz tuvākajām fermām un apmetnēm, vienlaikus pavēlot pēc iespējas plašākos apmēros tā­pat rīkoties arī citiem posteņiem. Šādai rīcībai vajadzēja pārlieci­nāt civilistus, ka tagad Komiteja būtiski izmainījusi savu poli­tiku, sūtņiem bija pavēlēts to ne vien apliecināt vārdos, bet arī atklāti izrādīt savu draudzīgumu un vēlēšanos palīdzēt, ja ferme­rim ievajadzētos kaut ko būvēt, remontēt vai arī nomedīt kādu klejojošu batleru. Bez tam sūtņi saņēma kategorisku pavēli ne­kādā gadījumā Komitejai nepiederošus oficierus nesaukt par ci­vilistiem. Ikviens no tiem bija uzskatāms par gūstekni, kuram nākotnē tomēr no šī gūsta būs jāizlaužas, un tādēļ tagad jasa- prot, ka no viņa ar pateicību tiek pieņemta jebkāda veida palīdzība sagatavošanās darbos, vai nu tā būtu pastāvīga līdzdalība Komi­tejā vai arī vienreizēji pakalpojumi.

Līdz šim abu partiju starpā valdošās saspringtās attiecības mazliet atslāba, un tūlīt parādījās jaunas pavēles. Vienā no tām bija teikts: «Tā kā pirms bēgšanas nepieciešams iegūt visu jau­nāko informāciju par naidīgo spēku stāvokli, visi oficieri tiek lūgti par šo tēmu iztaujāt jaunpienācējus, vai arī, ja kāds nejūtas spē­jīgs šo uzdevumu pienācīgi izpildīt, nekavējoties nogādāt tos tu­vākajā postenī.»

Bez tam Varrens aprunājās arī ar Rūtu Fīldingu. — Jūs uz­ņēma štābā, jo man vajadzīgs labs psihologs, kurš prastu novērtēt situāciju kopumā un palīdzētu to pavērst tai virzienā, kuru par vēlamu uzskatu es. Tapat man nepieciešama persona, kura notie­košo redz sievietes acīm. Bez tam mums nav obligāta visu uz planētas esošo oficieru palīdzība, taču visvairāk vajadzīgie — ķīmiķi, metalurgi un inženieri, kā šķiet, gandrīz visi ir precējušies vai pārgājuši pie ci… piedodiet, pametuši Komiteju. Lai šos vī­rus atgūtu, mums par projektu laikam vispirms vajadzēs ieinte­resēt viņu sievas, un šeit jūs man varētu daudz palīdzēt.

Sajā sakarā es došos ceļojumā, — Varrens turpināja un parā- dījā Rūtai Fīldingai uz kartes veselu virkni fermu, ciematu un Komitejas posteņu, to vidū arī Katona Kalnu un Andersontaunu. — īpaši svarīga būs mūsu vizīte Andersontaunā. Tur civilisti pārvilināja dažus no vislabākajiem Komitejas vīriem, un tas būs patiešām jauki, ja mēs izvēlēsimies to pašu vietu viņu atgūšanai.

Varrens apsēdās un smaidīdams turpināja:

— Viss šis apvidus ir precēties kāru sieviešu pilns, un tieši tādēļ, varbūt tas izklausīsies nedaudz egoistiski, es gribētu ņemt sev līdzi jūs. Pēc manām domām, tas būs ļoti veiksmīgs solis, ja ieradīšos kopā ar oficieri — sievieti, kura ir skaistāka par vidus­mēra līmeni, jo tādējādi visi sapratīs, ka mūsu Komitejā vairs nedarbojas vieni vienīgi sieviešu nīdēji; tas sievietes apvaldīs, un reizē es būšu pasargāts no likteņa, kādu majors Sloans vērtē ļaunāk par nāvi .. . Vai gribējāt ko piebilst, Rūta?

— Piedodiet, ser, — Fīldinga atbildēja. — Man nupat prātā ienāca doma par pieredzes trūkumu, kurš neļauj man uzstāties kā sektora maršala reprezentācijas dāmai. Taču liels paldies par tiem glaimiem, ko jūs man izteicāt, ser.

— Tie nebija glaimi, majore. Vieni vienīgi fakti.

— Nu, — Fīldinga smaidīdama atteica, — kā šķiet, šeit sati­kušies divi labi psihologi . ..

Varrens tagad izbeidza sarunu, nobijies, ka sāksies abpusēji apbrīnas apliecinājumi, un paziņoja, ka nodomājis doties ceļā jau pusdienlaikā, bet līdz tam viņiem derētu vēl šo to nokārtot.

Tomēr ceļojuma sagatavošanas priekšdarbi neiztika bez ķī­viņa, kā to bija cerējis Varrens, jo Sloans uzskatīja, ka sektora maršals ir pārlieku nozīmīga persona, lai dotos ceļā bez kārtīga eskorta, bet tai tašā elpas vilcienā paziņoja, ka nevēlas sūtīt sa­vus ļaudis pasākumā, kurš tos taisnā ceļā novestu sieviešu pār­pildītajā Andersontaunā. Te nu Varrenam nācās likt lietā visu savu autoritāti un daiļrunību, lai Sloans beidzot piekristu kom­promisam, proti, ka Varrenu pavadīs viens no Komitejas vīriem un seši «Uzvarētāja» apkalpes locekļi, kuri jau ciešami prata rī­koties ar stopiem.

Sī aizkavēšanās nozīmēja to, ka pirmo nakti viņiem vairs ne­izdosies aizvadīt tuvākajā fermā trīsdesmit jūdzes uz dienvidiem, taču šķita, ka doma par naktsguļu džungļos nevienu neuztrauc.

Viņi virzījās zosu gājienā, apkrāvušies ar saiņiem un turot pa ķērienam stopus, — mati bija ieziesti ar stipri smirdošiem taukiem, kuriem vajadzēja atbaidīt insektus un batlerus — ja bat- leri nebūtu izbadējušies vai saniknoti, kas gan būtu maz ticams, — un cītīgi apņēmušies postenī apgūtās gudrības pielietot praksē. Tikai viņu pavadonis, vārdā Brigss, šķita norūpējies. Viņš bieži vien atkārtoja, ka apmācībās iegūtās zināšanas praksē var izrādī­ties visai nederīgas.

Tomēr viņu degsmi nespēja mazināt pat divu stundu ilgais gā­jiens pa mežu, lai gan džungļi bija tik biezi un ērkšķaini, ka Var­rens sāka ilgoties pēc civilistu biksēm un nolādēja Komitejas formu. Pēc tam, iznākuši uz ceļa, kas veda uz fermu, viņi virzījās uz priekšu ātrāk.

Varrens tagad pirmoreiz dabā redzēja vienu no ceļiem, līdz šim tie viņam bija nozīmējuši tikai_melnas svītras kartē. Tas ne­bija nekas vairāk par nebruģētu, zālainu un koku aizēnotu meža stigu, vienīgi pāri aizām un upēm bija uzcelti teicami tilti. Tomēr Varrens atcerējās arī to, ka šie ceļi nav domāti tikai gājēju sa­tiksmei; reiz pa tiem nāksies pārvadat smagas pretinieku kuģa maketa daļas, un visa bēgšanas operācija izgāztos, ja kaut viena no tām ieveltos kādā aizā.

Trīs stundas pirms saulrieta Brigss pavēlēja apstāties un teica, ka sakarā ar viņu pieredzes trūkumu, pārtiku vakariņām

butu vēlams sagādāt dienas gaismā. Vēlāk, kad jau liesmoja ugunskuri un viri triumfēdami atgriezās, samedījuši nelielus trušiem līdzīgus dzīvniekus, kādu šajā mežā bija kā biezs, Brigss gan visai sarkastiski izteicās par to milzumu bultu, kādu acīm­redzot vajadzējis iztērēt šo sīkaliņu medībām. Un kad no vaka­riņām bija pāri palikusi tikai apetīti rosinoša smarža, Brigss ne- mitejās sakaitēt noskaņojumu, stāstīdams, kā klājies tiem, kuri bija nevērīgi izkāruši savus guļamtīklus. Varrens pret viņa pū­lēm izjuta turpat vai nožēlu, jo nekas no teiktā nespēja atturēt vīrus un Fīldingu izturēties tā, it kā viņi atrastos piknikā.

Tomēr daži no Brigsa brīdinājumiem Varrenam iešāvās prātā tad, kad viņi rāpās kokā, lai ierīkotos uz guļu tieši paredzētajā deviņu metru augstumā. Deviņi metri bija minimālā distance, kurā varēja justies drošībā no pieauguša batlera, kad tas ir no­stājies uz pakaļkājām un izstiepis tverekļus. Guļamtīklu piestip­rinādams, Varrens nodomāja, ka šajā augstumā vienīgā neērtība ir tā, ka zari ir pārāk tievi un gulētāja svars liek tiem satraucoši ielīkt. Varrenam tikai ar pūlēm izdevās pārvarēt sevi un ielīst guļamtīklā, daudz nelīdzēja pat ap vidu apsietā drošības josta, kuras otrs gals tika piestiprināts pie zara. Aizvilcis ciet tīkla ma­las, lai pasargātos no lietus vai rasas, Varrens tomēr sāpīgi iz­juta lielo attālumu līdz zemei un bija pārliecināts, ka šonakt ne­spēs aizvērt ne aci.

Nākamajā rītā viņu pamodināja kliedzieni un lāsti. Virs koka zilgmoja debess, un lielās lapas sārtojās lecošās saules staros. Blakus kokā ložņāja Brigss un ar mietu apstrādāja guļamtīklu apakšpuses. Varrens gan nedomāja, ka šis vīrs tāpat izrīkosies arī ar sektora maršala guļamvietu, tomēr labāk izlēma to nepār­baudīt, jāteniski nosēdies uz zara, viņš salocīja savu guļamtīklu. Pēc pusstundas viņi jau atkal bija ceļā un grauza cietus sausiņus.

īsi pirms pusdienas viņi sasniedza Nelsona fermu, to veidoja plaša dzīvojamā ēka un liela noliktava. Abas ēkas aptvēra augsts, gan divās vietās cietis baļķu žogs. Liels koks kalpoja par mītnes galveno balstu, tam piestiprinātas kāpnes veda uz deviņus metrus augstu kažokādām apjumtu platformu — tā bija Nelsona patvertne, ja satrakotam batleram izdotos izlauzties cauri žogam.

Varrens bija iecerējis šo nakti pavadīt fermā, un Nelsoni vi­ņam naktsmājas piedāvāja, taču maršals ievēroja, ka saimnieki nav pārlieku viesmīlīgi. īpaši stīvi izturējās misis Nelsone, un, pēc sarunas ar misteru Nelsonu par viņa iespējām kaut dažas stundas nedēļā pastrādāt Komitejas labā, Varrens secināja, ka uz šo vīru neviens no viņa argumentiem neiedarbojas…

— Trīs bērni vecumā no sešiem mēnešiem līdz septiņiem ga­diem, — viņš nospiests teica. — Tam es nebiju sagatavojies.

Fīldinga, bridi klusējusi, atbildēja:

— Komiteja reģistrē vienīgi visus jaunpienākušos gūstekņus, šeit dzimušie to neinteresē. Kaut ko tamlīdzīgu es jau biju sagai­dījusi, tomēr teikšu, ka trīs bērni laikam pārsniedz caurmēru. Bet jums jāņem vērā, ka sarežģījumi grūtniecībā te ir daudz bie­žāki — iedomājieties tikai par medicīniskās palīdzības trūkumu un batleru uzbrukuma draudiem …

— Ārstu trūkums šeit nemaz nav tik liels, kundze, — neka­vējoties sarunā iejaucās Brigss. Varrens nebija pamanījis, ka pavadonis atrodas turpat blakus. — Komitejā ir vairāki ļoti labi mediķi, — Brigs turpināja. — Protams, tādi ir arī civilistu vidū, tiem vienīgi nav tik lielas pieredzes. Mūsējie Hatona vadībā sis­temātiski pēta vietējo floru, ārstniecības augus meklējot, pie tam jau divi pētnieki šo eksperimentu rezultātā nomiruši. Taču vietē­jie ļaudis parasti atturas vajadzības reizē sūtīt pēc kāda no mūsu ārstiem. Viņi zina, ko mēs domājam par bērnu dzemdēšanu gūsta apstākļos, turklāt oficieris, ja tam ir bērni, diezin vai riskēs bēgt, jo viņš iedomāsies gan par nāvi, gan to, ka neizbēgs no tārpu atmaksas.

— Tieši tāpat domāju arī es, — teica Varrens.

— Atvainojiet, ser, ka es iejaucos, — sacīja Brigss, — taču es gribēju palūgt, lai mūsu vīri salabo žogu …

Brigss domāja, ka žogs esot tik sliktā stāvoklī, ka to varētu sagāzt pat batlera mazulis, un tā labošana prasot vairāku vīru darbu. Acīmredzot Nelsons bija gaidījis, ka palīgā nāks kāds no kaimiņiem. Tā kā Komitejas pārstāvji negatavojās palikt fermā līdz rītam, Brigss ierosināja žigli salabot žogu, lai atstātu labu iespaidu. Bez tam šādos gadījumos misis Nelsonei pieklājības pēc pienāktos dot visiem pusdienas un kaut ko līdzi ceļamaizei, un, lai gan fermās ceptā maize nesaglabājās tik ilgi kā Komitejas sau­siņi, svaiga tā garšoja nesalīdzināmi labāk.

Varrens ļāva rīkoties un iedomājās, ka šeit, kur nebija līdzē­juši argumenti, varbūt spēs līdzēt labs darbs. Nāksies tuvināties civilistiem mazliet citādā veidā, piedevām arī jaunus argumentus lietojot.

Viņš domīgi teica Fīldingai:

— Misis Nelsone bijusi Pirmā Ieroču meistare uz karakuģa — tātad akadēmisku grādu viņai ir vairāk, nekā tā spej izmantot praksē, — un viņas vīrs savulaik komandējis iznīcinātāju. Tā ir milzu nelaime, ka divi tik talantīgi cilvēki spiesti savu dzīves nogali aizvadīt šeit. Tāda smadzeņu izniekošana ir īsts krimināl­noziegums!

— Tieši tā, ser, — atbildēja Fīldinga.

— Vai redzējāt viņu paštaisītās grāmatas? Pilnas vienkāršiem

zīmējumiem un vārdiem no blokburtiem. Viņi akceptējuši savu stāvokli un sākuši domāt par to, kā izglītot bērnus…

Varrens tagad bija sapratis, ka pretēji viņa sākotnējam ieska­tam galvenais bēgšanas šķērslis nemaz nav «tārpu» sargkuģis…

Aiz biezās baļķu sienas apslāpēti, taču pietiekami skaidri ska­nēja Nelsonu mazuļa spalgie brēcieni.