Cietuma planēta

XVII

— Mani sauc Habards, ser, — vīrs nervozi stādījās priekšā.

— Es esmu kuģa «Resolution» politoficieris. Oficiāli vēl karš nav galā — taču tas tā vai tā beidzas. Nevienai no abām pusēm vairs nav ne līdzekļu, ne ļaužu tā turpināšanai.

— Politoficieris? — Varrens pārjautāja. Viņš jutās kā pamatu zem kājām zaudējis un jautāja pavisam automātiski, jo šāda pro­fesija viņam bija galīgi nezināma.

Habards paskaidroja, ka to iedibinājis Galvenais štābs, kurš zaudējis uzticību karavadoņiem, jo stāvoklis kļuva aizvien nopiet­nāks — militārā organizācija saira, sakari pārtrūka. Daļēji šai nelaimē bija vainojams mazvērtīgais kuģu personāls — tagad bija parasta lieta no cīņas ar pretinieku izvairīties, nevis tādu uzsākt. Apkalpes vienkārši vairs nevēlējās cīnīties, lai gan Habards godīgi atzina, ka tas nozīmējot nevis gļēvulību, bet gan to, ka retais pārzina tehniku un tāpēc vairs neuzticas saviem kuģiem un ieroču spēkam. Neskatoties uz to, oficiālā propaganda kosmiskā dienesta oficierus vēl aizvien dēvēja par varoņiem, — lai veicinātu cīnītāju kaujas degsmi — un šai sakarā vairāki kosmosa karavadoņi bija izdomājuši īpatnēju lietu.

Ne vien atsevišķi kuģi, bet pat veselas flotes lidoja prom no kaujas sektoriem. Tomēr tās nedevās mājup, bet gan uz kādu no kolonijām — uz planētām ar nelielu iedzīvotāju skaitu un vāju aizsardzību — un piespieda šīs pasaules pakļauties. Reizēm viņi tās bloķēja līdz izpirkšanas maksas saņemšanai, reizēm mēģināja tajās izveidot nelielas privātas impērijas. Viss bija atkarīgs no ko- mandoru rakstura un tiem pakļauto vienību un kapteiņu skaita. Habarda un pārējo politoficieru pienākums bija atlikušajām kuģu apkalpēm aizvien no jauna atgādināt to uzdevumus, jo pilnīga sa­brukuma priekšvakarā atradās ne vien militārā organizācija, bet arī visa Zemes starpzvaigžņu kultūra. Un šeit nederēja mierinā­jums, ka tādas pašas grūtības pārdzīvo arī «tārpi».

— Flotes kapteinis man stāstīja par jūsu nodomiem, un, manu­prāt, tas ir vareni! — Habards turpināja. — Taču ticiet man, ser, tā būs veltīga pūļu un cilvēku dzīvības šķiešana. Mūsu armiju at­liekas tik tikko spēj sagrupēt pa kādai nelielai kaujas patruļai, un par gūstekņu glābšanas operāciju nav pat ko domāt. Jums šeit izveidota laba, spēcīga organizācija, ser, tā ka būtu labāk, ja jus paliktu te un …

— Peters, — Varrens viņu pārtrauca, — cik daudziem tas ir zināms?

Flotes kapteinis smīkņāja:

— Neuzskatiet mani par nejēgu, ser. Izņemot mūs, nevienam. Patlaban nebūtu prāta darbs par to stāstīt jūsu ļaudīm. Es domāju, ka jūs pats labāk pratīsiet to viņiem pamazām ieskaidrot…

— Sloan!

Majors spīdošām acīm un uzvilktu stopu ielauzās telpā.

— Arestējiet šos vīrus, — Varrens aizsmakušā balsī pavēlēja.

— Viņiem aizliegts runāt. Viņi jāiesloga atsevišķās telpās, lai tie nevarētu sarunāties un lai citi nedzirdētu viņu dezorganizējo­šās valodas. Viņiem vispār aizliegts runāt, pat ne padot labrītu vai pateikties, ēdienu saņemot. Ja šie izdvesīs kaut vārdu, nošaut uz vietas!

— Tieši tā ser! — Sloans atbildēja.

— To… jūs taču to nespējat! — Peterss neticīgi iesāka. — Jums ir lieluma mānija ! ..

Vārdi sastinga viņam uz lūpām, jo Sloans, Varrena mājienam paklausīdams, pacēla stopu, nomērķēja un izšāva. Bulta ietriecās baļķī pusmetru virs Petersa galvas, jo Varrens pēdējā mirklī iesita Sloanam pa elkoni.

— Jūs vispār nedrīkstat runāt, — Varrens mierīgi paskaid­roja. — Skaidrs?

Nu tas bija skaidrs.

Kaut kādas īpašas pārdomas vai grozījumi pēdējā brīdī būtu bīstami, nosprieda Varrens, un tagad nekādi nevajadzētu atcelt mierīgi un vispusīgi apsvērtu lēmumu — sevišķi tādēļ, ka šādas pārdomas pamodinātu gļēvulību un patmīļu, vai arī vieglāka ceļa meklēšanas tieksmi. Un tāpēc dažas minūtes pēc Petersa un Ha- barda aizvešanas Varrens deva izšķirošo signālu, neatstādams laiku pārdomām arī sev.

*

Galvenā tuneļa pēdējos metrus līdz virspusei izraka, vienlaikus būvējot šai vietā maketa koka korpusu. Smagās un iepriekš sanu­murētās koka detaļas, kuras jau mēnešiem ilgi atradās pilsētā, uz celtniecības vietu nesa divdesmit vīru lielas komandas. Vīri no pilsētas uz bēgšanas vietu gāja taisnā virzienā, pat nepūlēdamies likvidēt mīkstajā zemē atstātās pēdas, jo pēc tam tik un tā te visu aizdedzinās, pie tam atdarinot C-7 zalvju postījumu pēdas. Un tai pašā laikā, kad drudžaini sākās karkasa būve, neliela tehniķu grupa rūpīgi aizdedzināja fermu, tā, lai izskatītos, ka to nosēžo­ties nosvilinājis kuģis, un reizē liesmas uzliesmoja arī krūmos un koku puduros ap abiem uzbrukuma punktiem.

No vienas puses, bija jārada iespaids, ka te viss nosvilis līdz pamatiem, no otras puses, pārogļotajiem koku stumbriem, krūmiem un māju drupām vajadzēja kalpot par paslēptuvi lielam daudzu­mam vīru. Šo tīšo postīšanu rūpīgi uzmanīja sardzes nodaļas, ku­ras steidzīgi apstaigāja nodedzināšanai paredzētos laukumus, lie­lus spoguļus un signālkarodziņus līdzi nesdams. Dažus kokus apstrādāja ar degpastu, citi, kas atradās maketa tuvumā, bija pare­dzēti uzspridzināšanai, bet tūkstošiem mazāko koku un krūmu tagad piesēja papīra vīšķus, lai aizdedzinātu tos ar lāpām. Tad tie degtu lēnām, nevis tūlīt uzliesmotu gaišās liesmās. Tai pašā laikā zāli, krūmus un straujāk degošas koku sugas aplaistīja ar līča vai no tuvējās upes atnestu ūdeni.

Ugunsgrēks nekādā gadījumā nedrīkstēja trakot stihiski, jo tad varētu rasties iespaids par parastu meža aizdegšanos.

Un cauri debesīs kāpjošajiem dūmiem no liesmojošās fermas puses heliogrāfs Nikolsones Posteni nepārtraukti ziņoja par noti­kumu gaitu. Maketa trapa daļas jau bija pusceļā no Kalna. Aug­stuma stūres sekoja ar divdesmit minūšu intervālu, un arī pārējās kuģa korpusa daļa jau bija izvestas no Hatona Kalna. Laika prog­noze skanēja tā: vēja ātrums un virziens nemainīgs, taču pret vakaru iespējami mākoņi. Hatonam radās grūtības ar kādu tem­peramentīgu batleru konvoja avangardā un tādēļ viņš par div­desmit piecām minūtēm kavējās. Galu galā Hatons batleru aiz­trieca, un kravu tālāk vilka speciāli šādiem gadījumiem rezervēti vīri.

Lūkas sastāvdaļas bija iekrautas kādā kuģī un tuvojās pa jūru. Vējš bija labvēlīgs. Pie Džonsona tilta Hatons jau desmit minūtes bija atguvis, pie tam pienāca ziņas, ka viņš pats palīdzējis vilkt vadošos ratus. Neliela laivu flote ieradās no Canga līcī, lai no turienes uz bēgšanas vietu atvestu sīkākas klintīs noslēptās metā­liskās daļas. Viena no laivām sēklī apgāzās, tās krava tika iz­vilkta krastā un pārkrauta citā laivā — tas aizkavēja par četr­desmit piecām minūtēm. Pirmā laiva jau bija ceļā… Hatona konvoja avangards jau bija tikai piecu stundu gājiena attālumā . ..

Heliogārfs piepeši pārtrauca ziņu mirdzināšanu, jo rietēja saule. Tātad vēl atlika viena krēslas stunda, pēc tam vajadzēs strādāt lāpu gaismā.

Signālus tagad pārraidīja ar eļļas lampas palīdzību, un oranž­sarkanā gaisma vēstīja, ka sargkuģis virs horizonta parādīsies pēc astoņām stundām un septiņpadsmit minūtēm.

Uguņu un stratēģiskos nolūkos iedegto lāpu gaismā karkasam piestiprināja pirmās metāliskās detaļas, tika atvesti un ievietoti maketā rezervuāri ar «tārpu» gaisu, uzbūvēti un ieregulēti peri- skopi. Dārdēdams un elsdams bēgšanas vietā ieradās Hatona konvoja avangards, tā atvestās detaļas steidzīgi izkrāva, jo lies­mas uztrauca batlerus. Rati tika nosūtīti atpakaļ uz pilsētu, kur tajos krāva mēbeles, personiskas lietas un citādas nešļavas. Pēc tam pajūgi devās otrpus pilsētai un ieņēma vietas ceļmalā. Turnu konvojs sastinga gaidās, tāpat kā līcī noenkurotās laivas, kurās gan mēbeles, gan citi krāmi bija sakrauti tikai virspusē, lai mas­kētu īsto kravu — izjauktus planierus un citas mantas, kas bija pārlieku vērtīgas, lai tām ļautu aiziet bojā, pilsētai nodegot.

Apkārt redzamā aina atgādināja sirrealistiskā manierē glez­notu elli — sarkanacainu, nokvēpušu dēmonu pilnu elli. Tomēr līdz šim viss bija noritējis bez kavēkļiem.

Vīri klupa, apsvilinājās lāpu ugunīs, ievainoja rokas un kājas, būvējot maketu vai izkraujot ratus. Cietušos tūlīt aizgādāja uz hospitāli pilsētā un no turienes uz piekrautajiem ratiem. Taču tie bija tikai tādi sīki, ieplānoti starpgadījumi, tāpat kā vēl joprojām pastāvošais laika deficīts.

— Ja stundu pirms sargkuģa parādīšanās te neplosīsies tāda uguns, kādu rada … C-7 zalve, tad viņi ievēros, ka lieta nav tīra, — Varrens norūpējies teica Hatonam.

— Vēl atlikušas tikai kādas trīs detaļas, ser, — Hatons aiz­smacis atbildēja. — Mēs paspēsim tās uzstādīt, pirms dūmi un karstums kļūs neizturami. Signālu jūs varat dot jau tagad, ser…!

Hatons bija nokvēpis, dubļains un nosvīdis, taču viņa melnajā sejā satraukti mirdzēja acis un zibēja balti zobi. Varrens atiezās atbildes smaidā un piepeši sniedza majoram savu signāl- svilpi.

— Signalizējiet jus, major, — viņš teica.

Svilpes augstā, tīrā skaņa uz mirkli lika iestāties klusumam, tad iespiedzās pārējās svilpes, tika izkliegtas pavēles, sekoja eks­ploziju dārdi un nikna uguns šņākšana, un to visu pavadīja izklie­dēti sajūsmas saucieni.

Dažos ap maketu tālāk izvietotajos punktos cauri biežņai ie­mirdzējās sārta atblāzma. Gaisā uzšāvās pa dzirksteļu kūlim, taču ugunsgrēka vēl nebija.

— Es tagad vēlētos visu apskatīt labāk, — pavēstīja Varrens un šķita, viņš vēlētos iekāpt maketā. Viņš tomēr to nedarīja, tikai atzinīgi piedaudzīja metāla plātnēm un piezīmēja:

— Major, jūs esat veicis lielu darbu, tas ir vienkārši teicami. Kad montāža būs galā, dodieties prom — te vairs jums nekas ne­būs iesākams. Palīdziet Fīldingai evakuēties, varbūt viņai va­jadzīgi papildspēki ratu vilkšanai. Un … ā, uzmaniet viņu, major, jūsu tālākā rīcība ir atkarīga no apstākļiem, taču vienalga, lai notiktu kas notikdams, darba jums būs līdz kaklam.

— Es saprotu, — Hatons klusu atbildēja, un viņa acis vairs nespīdēja tik spoži. — Ja jūs ne …, — viņš turpināja, — es do­māju, ka nespētu organizēt otru bēgšanas mēģinājumu. Vismaz pašreizējā situācijā nespēju to apsolīt…

— Un es to nemaz nevēlos, ser, — Varrens divdomīgi atteica, lai gan zināja, ka Hatons zemtekstus neuztver.

— Daudz laimes, ser, — majors Hatons atvadījās.

Varrens iekāpa maketa korpusā un no turienes nokļuva gal­venajā tunelī. Tuneļa atzari bija vīru pilni, tie pārbaudīja ieročus un skābekļa balonus vai arī mierīgi sēdēja līdzās skafandriem un gaidīja. Vienā no telpām karājās vēl neizsniegtie skafandri, to vidū arī Varrenam domātais.

Otrā tuneļa galā ceļu spoži apgaismoja liesmas, kas pieņēmās spēkā, un Varrens visīsākajā laikā nokļuva krastmalā.

Planieris pacēlās gaisā, no sešsimt metru augstuma kaujas vieta atgādināja milzīgu riteni, kura asi veidoja torpēdveidīgais makets, no tā ugunīgas līnijas cauri augājam stiepās uz posteni, pilsētu un fermām ielejā. Maketa tuvumā degošās lapotnes tinās biezos dūmu mākoņos, bet pilsētas koka nami svila gaišās lies­mās, un pret debesīm šķīda dzirksteļu spieti.

Tā bija lieliska izrāde, un tā noteikti apliecināja savu mākslīgo izcelsmi. Varrens uzsita pilotam uz pleca, un viņi atkal traucās lejup uz nosēšanās vietu, cauri dzirkstelēm un dūmiem.

Ejot atpakaļ uz bēgšanas vietu, Varrens domāja par majoru Hatonu. Izcils cilvēks, ievērojama personība ar ārēju apstākļu neiespaidojamu intelektu! ŠI doma viņu nedaudz nomierināja, lai gan līdz pat šim brīdim viņš nebija pilnīgi pārliecināts, ka rīko­jies pareizi.

Tad Varrenam uzvilka skafandru. Pēc ierastā ērtā frenča kau­jas tērps šķitās šaurs un neērts, taču pēc klūgu bruņu, ķiveres un skābekļa balonu piestiprināšanas viņš jutās vēl neērtāk un sma- cīgāk. Viņa galvu iebāza duļķainā ūdenī, lai pārbaudītu paštaisītās ķiveres savienojumu vietas. Varrenu ūdenī gremdēja trīsreiz, līdz viņš spēja noteikt, kurā vietā cauri sūcas ūdens. Varrena pierei ar platu siksnu tika piesiets biezs sūklis. Otra siksna ap galvu un zodu palīdzēja pirmo siksnu nofiksēt un saturēt pāri sejai vēl trešo, plānāko siksnu padegunē. Pie tās bija piesieta tieva caurulīte, un pēc tam, kad viņa galvu izvilka no ūdens, Varrenu vispirms no­lika uz sejas zemē, un viņš kustināja lūpas, līdz satvēra caurulīti zobos, un tad izdzēra visu ieplūdušo ūdeni. Tur bija apmēram ce- turtdaļlitra.

Bezsvara apstākļos ūdens ķiveres iekšpusē varēja nozīmēt nāvi, un vienīgā iespēja, lai no tā atbrīvotos, bija to izdzert.

Varrenam palīdzēja piecelties un parādīja, kā jāgroza kakls, lai sūklis uzslaucītu atlikušās ūdenslāses. Tad viņu pa tuneli aiz­veda līdz maketam. Tunelis bija pilns skafandros tērptiem stāviem, un to acis sekoja Varrenam, pamanījuši uz viņa klūgu bruņām uz­krāsoto ciparu «1», un aiz smieklīgajām deguna saitēm un klūgu aizsegiem slēptās sejas smaidīja. Varrens te kavējās, līdz bija pa katra kaujinieka ķiveri uzsitis signālu «Daudz laimes!».

Kelso un Sloans jau gaidīja pie viena no periskopiem gaisa kuģa maketa iekšpusē. Tagad viņiem piebiedrojās arī Varrens.