Cietuma planēta

XX

Prāmis startēja tieši divdesmit astoņas minūtes pēc nosēša­nās un divdesmit divas minūtes pēc četru «tārpu» bojāejas. Tur­pat divsimt vīru ieņēma visas iespējamās kuģa telpas, un tajās līdzās dzīvajiem atradās arī mirušie. Šobrīd vissvarīgākais bija steiga. Prāmi nedrīkstēja pārlieku ilgi aizsegt dūmi, lai sargku­ģim nerastos aizdomas, un tā nu bija pietrūcis laika izkraut kri­tušos. Pārlādētais prāmis tikai ar pūlēm atrāvās no zemes — pa­ātrinājums bija tikko divi G.

Samazinātais ātrums īstenībā nekādas aizdomas radīt neva­rēja, jo bēgšanas vietā dūmi pamazām izklīda un bija redzama plaši atvērtā maketa lūka, bet jūdzēm tālā apkārtne bija kā iz­mirusi. Sargkuģī gan varēja izcelties satraukums par pārtrūku­šajiem sakariem, bet galu galā prāmis lejā nebija atradies ilgāk par pusstundu — ļoti īss laiks, lai biezajos dūmos paveiktu glāb­šanas operāciju. Bez tam lēno startu varēja attaisnot ar faktu, ka uz borta atrodas ievainotie, kuri nespēj izturēt lielāku paātri­nājumu.

Tāpat vairs nebija atlicis laika no lūkām izvilkt ķīļus, un tad, kad ap augšup lidojošo kuģi sākās vakuums, pa tām aizplūda atmosfēra. Lai gan hlors cilvēku organismam bija tikpat nāvē­jošs kā vakuums, krītošā spiediena dēļ atklātos ikviens uzbru­kuma laikā iegūts ķiveres vai cits skafandra defekts. Varrens gaidīja nākamo mirēju vilni un prātoja, vai arī viņš pats nebūs starp tiem.

No Varrena vietas kontroltelpā gūstekņu klāji izskatījās pilni otrādi apgāztiem papīrgroziem. Un nu viņš redzēja, kā daži no tiem sāk mežonīgi raustīties. Varrens sakoda zobus, iedomājies, ka nu šiem vīriem jānosmok, un to biedriem nav ne mazākās ie­spējas tiem palīdzēt. Viņš bija tik ļoti satriekts, ka atvieglojums, kuru viņš juta, apjautis, ka viņam pašam tā neklāsies, sajaucās ar vainas apziņu …

Ātrums pieauga, un pēc sešdesmit vienas minūtes viņiem va­jadzēja sasniegt sargkuģi. Vēl pietika laika atliekt antenu un iz­vilkt ķīļus no ārējās lūkas, lai prāmis no ārpuses izskatītos visādā ziņā normāli. Pietiekami laika pilotam izmēģināt jūtīgos kontrol- aparātus, pirms viņi tuvosies sargkuģim un sāks nosēsties. Pietie­kami laika aizvilkt prom no telpas pie izejas lūkas līķus, un pie­tiekami laika, lai vīri aprastu ar bezsvara stāvokli.

Bēgšanas vieta, Andersontauna un dūmu mākonis virs tās sa­ruka mazā, pelēkā, netīrā traipā, un melnajā tumsā virs viņiem kā spoža zvaigzne mirdzēja sargkuģis.

Daudz lielāks par «Uzvarētāju» — vienu no varenākajiem kreiseriem un vienu no vislielākajiem kosmiskajiem kuģiem vis­pār — sargkuģis šķita neiedomājami iespaidīgs, lai gan bija no­vecojis jau pirms četrdesmit gadiem. Saules un planētas dienas puses apmirdzēts, tas kā drukna sudrabota torpēda karājās kos­mosā. Viņa gludās līnijas izroboja vienīgi prāmja doka atvere un novērošanas platforma priekšgalā. Kad prāmis tuvojās sargkuģim, tas pārtrauca jebkādu rotāciju.

Magnētiskās skavas izšāvās un ievilka viņus iekšā. Doka lie­lās ārējās lūkas aiz viņiem noslēdzās. Šķietami pagāja vesela mūžība, līdz ap prāmi bija izveidojies spiediens un atvērās iek­šējā lūka, lai dokā ielaistu apmēram duci «tārpu». Pie kājām tiem bija magnēti, un četri no tiem stūma nestuves. Visi, ārstus iz­ņemot, bija apbruņoti. Varrenam radās iespaids, ka ieročus viņi paņēmuši tikai reglamenta pēc, un daudzi te atnākuši līdzi vienīgi tādēļ, ka uz sargkuģa parasti nekas īpašs negadījās, un tagad vismaz radusies kāda pārmaiņa.

Viņi nezināja, ka šoreiz tiešām gaidāmas pārmaiņas, Varrens drūmi nodomāja, no visa spēka triekdams ar ķīli pa slūžām.

Tūlīt pat atsprāga visas kontroltelpas avārijas izejas; atvērās galvenā un kravas lūkas, un kuģī, aizpildot vakuumu, ielauzās hlora mākonis. Pagāja dažas sekundes, līdz Varrens pārvarēja spiedienu, un tad arī citi vīri, turpat vai peldēdami, lauzās ārā pa visām izejām. Tā kā Varrenam ceļš bija tālāks kā tiem, kuri metās laukā pa galveno lūku, tuvcīņa jau gāja pilnā sparā, kad viņš tai tuvojās.

«Tārpu» priekšrocības bija viņu magnētiskās zoles, viņi cieši stāvēja uz klāja, un tas viņiem ļāva rūpīgāk notēmēt, lai ar sa­viem sprāgstlādiņiem retinātu uzbrucēju rindas. Tomēr šī priekš­rocība nesaglabājās ilgi, jo uzbrūkošie cilvēki bija apveltīti ar masu, inerci un ātrumu, īpašībām, kuras tie saglabāja vēl pēc nāves. Varrens paspēja izvairīties no kāda oficiera, kas lēni un nekļūdīgi lidoja virsū «tārpam», kurš bija to nogalinājis. Tas pa­nikā šāva mirušajā ķermenī lodi pēc lodes, veltīgi pūlēdamies to apturēt. Drausmīgi sakropļotais līķis ietriecās «tārpā», un abi bezpalīdzīgi aizlidoja tālāk pusmetru virs klāja. «Tārps» bezmēr­ķīgi šāva uz visām pusēm.

Doks un gaitenis aiz tā bija viens vienīgs ņudzošu, uz visam pusēm sitošu un streipuļojošu stāvu jūklis, tur virmoja cilvēki un «tārpi», un jūkļa vidū gaisā līgojās abas savā ziņā pamestās nestuves.

Varrens vairākas reizes stipri sagrūdās gan ar cilvēkiem, gan «tārpiem», un vienreiz sajuta asas sāpes ikros, taču viņa ķiverē hlora smaka neielauzās. Varrens lauzās cauri abu rasu krituša­jiem, līdz sasniedza gaiteņa sienu.

Viņš apstājās atvilkt elpu, nolādēt sāpošo kāju, kuru nevarēja saredzēt vēderaino kārkla bruņu dēļ, un ar pieres sūkli uzslaucīt sviedrus ķiveres iekšpusē. Sūklis jau bija tik pilns, ka stiklu ne­vis slaucīja, bet nosmērēja, un tomēr Varrens saskatīja, ka no jūkļa iznirst aizvien vairāk vīru. Pa vienam un mazās grupās tie peldēja viņam garām, kontroltelpas, sakaru mezgla, galvenā re­aktora un īpaši viņiem svarīgo gūstekņu mītņu virzienā.

Varrens devās atpakaļ, lai paķertu gaisā lidojošo stopu un paņemtu bultu maku no kāda oficiera, kuram to vairs nekad neva­jadzēs. Viņš jutās nejauki, kad devās uz to kuģa daļu, kuru pār­meklēt bija uzticēts viņam. To pašu uzdevumu bija saņēmuši vēl pieci oficieri, bet viņš nezināja, cik no tiem vēl ir dzīvi. Viņš zi­nāja vienīgi to, ka atlicis maz laika, lai atrastu to, kas bija no­teikti jāatrod.

Varrens sprieda, ka kaujinieku skābekļa balonos gaisa atlicis vēl apmēram četrdesmit minūtēm — katrā ziņā vidēji, jo paštai­sīto balonu, cauruļu un ventiļu dēļ variācijas bija neizbēgamas. Dažiem gaisa atlicis vairāk nekā stundai, citiem ievērojami ma­zāk. Varēja notikt tā, ka pa šo laiku viņi gan iekaro kuģi, taču pēc dažām minūtēm aiziet bojā paši, jo ilgāk vairs nepietiek gaisa. Droši vien daudziem izdosies sasniegt gūstekņu mitekļus, kur pastāvīgi saglabājas cilvēkiem elpojama atmosfēra, jo būtu vajadzīgs pārlieku daudz laika, pūļu un skābekļa, lai «tārpi» šīs telpas izsūknētu un pirms katra gūstekņu transporta uzpildītu no jauna. Katrā ziņā tas nozīmētu vienīgi to, ka zemieši atkal at­rastos gūstā. Nebūtu nekādas iespējas izkļūt no vienīgās ar skā­bekli apgādātās telpas hlora piepildītajā kuģī, un bez «tārpiem», kuri prata gatavot sintētisko barību, viņiem vajadzētu nomirt badā.

Nākamais «tārpu» kuģis, kurš te ierastos vizītē, uzdurtos šau- salīgai mīklai un droši vien atrisinātu to, nometot uz gūstekņu koloniju planetāro bumbu.

yarrena galvā zibēja visas pēdējo stundu šausmīgās ainas. Viņā modās šaubas, un nācās sev enerģiski atgādināt, ka viss norisinājies tieši tā, kā ieplānots — zaudējumus ieskaitot. Maksa par šo panākumu, pēc kura viņi centās, bija augsta, taču tā vērta.

Varrens līču loču virzījās pa platajiem, zemajiem, spilgti ap­gaismotajiem gaiteņiem. Viņš ielūkojās visās telpās, kuru ieejas atradās šai gaitenī, un tad steidzās tālāk. Šī kuģa daļa viņiem bija sveša, jo Hatona Kalnā bija atdarināti vienīgi galvenie tu­neļi, un, lai cik dziļas būtu bijušas gūstekņu atmiņas pārbaudes, nebija izdevies tikt skaidrībā par šo telpu mērķi un saturu. Tāpat nebija atveidoti arī daži gaiteņi.

Piepeši no kāda sāngaiteņa izkūleņoja un dažus metrus no viņa pret sienu atsitās «tārps». Varrens pacēla stopu, bet tad ļāva tam atkal noslīgt lejup, jo redzēja, ka šis «tārps» jau ir beigts. Viņš aizspraucās mirušajam pretiniekam garām un turpi­nāja meklējumus.

Tagad viņš skaidri sajuta ķiverē hlora smaku. Acīmredzot si­tiens pa ikriem tomēr bija ieplēsis tērpu, bet, tā kā tas ļoti cieši piegulēja kājām un viduklim, bija vēl pagājis neliels brīdis, līdz hlors sāka ieplūst ķiverē. Turklāt tērps nepietiekami aizvadīja ķermeņa siltumu, un viņš turpat vai slīka pats savos sviedros. Galva gandrīz sprāga pušu pulsējošās sāpēs, un ļoti nogurdinoša bija arī pastāvīgā lēkāšana šurpu turpu. Acu priekšā viss pama­zām izplūda, un viņa kustības kļuva aizvien lēnākas. Dažubrīd viņš vairs nespēja saskatīt, uz kurieni iet. Varrens pats uzstā­dīja diagnozi — vecums, siltuma dūriena pazīmes un arī skabekla trūkums — un tenterēja tālāk.

Kaut kad vēlāk viņš pavēra durvis uz lielu neapgaismotu no­liktavu, un no gaiteņa ieplūstošajā gaismā viņam šķita, ka telpa ir pilna lieliem pūšļiem. Varrens tūdaļ uzsita ar ķīli pa tuvāko metālisko sienu signālu, pie tam konstatēdams, ka simptomi, kuri viņu tik ļoti bija nomākuši, ir ļoti nepārprotami mazinājušies.

Pēc divdesmit minūtēm viņš starp noliktavu un gūstekņu mi­tekļiem bija nostādījis ķēdē vīrus, un, cik vien ātri spēdams, grūda laukā gaitenī ķiveres, gaisa balonus un medicīniskās ierī­ces. Vienlaikus pa gaiteni lidoja astoņas ķiveres, gaiteņa_ stūrī stāvošais vīrs tās uztvēra un aizgrūda tālāk nākošā posmā. No­liktavā atradās vairāki simti lodveida ķiveru un citu kaujas tērpu piederumu, un Varrens zināja, ka to vidū viņš atrastu arī savējo, ja pietiktu laika pārbaudīt numurus, jo ikvienam gūsteknimbija nācies atstāt ķiveri uz šā kuģa. Kopš šī planēta bija pārvērsta cietumā, «tārpu» rokās bija nonākuši šo ķiveru tūkstoši, un tādēļ bija loģiski pieņemt, ka tās kaut kur uzglabā, kamēr ķiveru sa­krāja pārāk daudz un tās tiek iznīcinātas. Komiteja bija uz to cerējusi, un tai bija laimējies. Pēc šīs noliktavas spriežot, «tārpi» tīrīšanu nerīkoja pārlieku bieži.

Tad ieradās Kelso un divi citi oficieri, kas nomainīja Varrenu noliktavā, un leitnants pacēla pie viņa acīm «tārpu» bloknotu, kurā ar «tārpu» zīmuli bija ierakstījis, ka sargkuģa galvenie •centri ieņemti. Beigās viņš bija piezīmējis, ka maršalam noteikti atlicis pavisam maz gaisa, un tāpēc leitnants iesakot atļaut sevi pavadīt uz gūstekņu mītnēm. Varrens uzskrīvēja bloknotā piekri­šanu, un viņi kopīgi devās ceļā.

Tas notika trešajā gaiteņu krustojumā — Varrenam piepeši pietrūka gaisa. Viņš izmisīgi norīstījās, bet plaušās vairs neie- plūda ne lāse skābekļa. Viņa krūtis dega kā ugunī, acu priekšā sametās melns, un galvā aizvien skaļāk un skaļāk iedunējās āmuri.

Pēc visa, ko esmu izturējis, gremzās Varrens, man gaidāma šāda nāve!

Viņš juta, ka Kelso satver viņa roku, un ieķērās tajā kā iz­misis slīcējs, kurš cīnās par savu dzīvību. Viņš juta, kā pirksti sažņaudz Kelso klūgu bruņas, juta, kā tievās caurulītes zem viņa pirkstiem liecas un lūst, un niecīga saprāta liesmiņa kādā sma­dzeņu šūniņā liecināja, ka tagad viņš pakļāvis briesmās arī leit­nanta elpu, varbūt pat nolēmis Kelso nāvei, bet šo niecīgo sa­prāta dzirksti aizskaloja un izdzēsa trakas panikas vilnis…

*

Plaušās ieplūstot skābenajam gūstekņu mītnes gaisam, viņš atkal atguvās. Ķiveres stikls priekšpusē bija pārsists, un Kelso jāšus sēdēja viņam uz krūtīm un turēja roku pie viņa mutes, lai Varrens neieelpotu apkārt lidojošās stikla drumstalas.

Varrens uzsita pa Kelso roku, lai tas saprastu, ka viss atkal kārtībā. Leitnants viņu smaidīdams palaida vaļā un ar ķīli uzma­nīgi pārsita paša ķiveres stiklu. Tad viņi abi sāka atlauzt ķiveru slēdžus.

Izšķilties no neērtajām klūgu bruņām un stikla podiem un at­kal brīvi kustināt vidukli un pieliekties bija patiesa bauda. Visās lielās telpas malās vīri atbrīvojās no «papīrgroziem», palīksmoja par atgūto brīvību, tad, uzlikuši galvā īstās ķiveres, piestiprināja sešstundu balonus un steidzās nomainīt tos, kuri kārklu bruņās vēl aizvien stāvēja svarīgos posteņos, vai arī devās meklēt oficie­rus, kuriem gaisa krājumi bija beigušies pa ceļam uz gūstekņu mītnēm. Sādu gadījumu bija milzums; bija vīri, kurus nācās iz­lauzt no tērpiem un elpināt mākslīgi vai injicēt zāles, lai atkal iedarbinātu to sirdis. Bet bija arī tādi, kuri vairs ne uz ko ne­reaģēja. Tie bez ārējām brūcēm lidinājās pa telpu — tikai par da­žām minūtēm nokavējuši uzvaru un zaudējuši dzīvību. Šo vīru Varrenam bija sevišķi žēl.

Piepeši viņš pamanīja, ka Kelso blenž uz viņa kāju. Varrens pagriezās un ieraudzīja bultu, kas bija caururbusi viņa ikrus. Varrens izplūda smieklos un konstatēja, ka nomierināties izdodas tikai ar milzīgu piepūli! Tad viņš pacēla kāju un piesardzīgi bultu izvilka. To darīdams, viņš varēja vai skaļi kliegt sāpēs, to­mēr viņa sejas izteiksme nemainījās, vienīgi elpa kļuva sma­gāka.

Varrens nosprieda, ka pēc apkaunojošā vājuma mirkļa gai­tenī un pirmatnējās histēriskās smieklu lēkmes viņam kaut kas jādara, lai atgūtu Kelso cieņu, un tāpēc viņš pacēla bultu gaisā un sausi piezīmēja:

— Un es aizvien domāju, ka patīku vīriem…

— O, ser, tā jau tas arī ir, — iebilda Kelso.

Varrens apjucis novērsās. Tas tomēr nebija pareizi, ka tāds- nobriedis, inteliģents un drošsirdīgs vīrs kā Kelso uzlūko viņu kā suns saimnieku.

Vēl pēc kādas stundas Varrens — dienesta tērpā ar skābekļa baloniem, skaņu membrānām un ventilācijas ierīcēm — kopā ar Kelso un prāmja pilotu vēlreiz apstaigāja kuģi. Kaut arī šķita, ka viņi uzvarējuši, tomēr bija pilnīgi iespējams, ka šajā milzļgaja kuģī kaut kur ir noslēpies kāds par zaudējumu izmisis «tārps» un gudro, kā uzspridzināt sevi kopā ar visu kuģi.

Un tā bija Varrena grupa, kura uzgāja pēdējos dzīvos «tār­pus». Kabīnē to bija divi. Tie bija kosmiskajos tērpos, taču bez ieročiem. Blakus tiem lidinājās trīs zemspiediena šūpuļi, līdzīgi- ar plastmasu pārsegtām nestuvēm, kādas izmanto ievainoto pār­vietošanai bezsvara apstākļos, un katrā no tām atradās pa vie­nai eļļainai, blāvai un raustīgai būtnei. Viņi uz mirkli apjuka, līdz saprata, kas atrodas viņu priekšā.

— Ja visā Piena Ceļā ir vēl kaut kas izskatā baisaks par «tārpu», — beidzot nomurmināja Kelso, — tad tas ir «tārpa» ma­zulis …

Kad sagūstītie «tārpi» bija aizvesti to mītnēs Hatona Kalnā,. Varrens pavēlēja pašus pirmos uz sava kuģa atgādāt Petersu un Habardu. Viņam bija ilgāka saruna ar politoficieri, un tās gaitā Habards notikušo sāka redzēt Varrena acīm. Pēc tam_ Varrens viņu atlaida — pārliecināts, ka Habards vairs neuzstāsies pret viņa plāniem. Ar Petersu bija citādi. Varrens parūpējās, lai Peterss varētu izmantot visas iespējamās ērtības, bet nevēlējās uzsākt ar to pārrunas nesagatavots. Viņš nedrīkstēja piedzīvot risku, ka Peterss vēl tagad mēģinātu spraust viņam sprunguļus riteņu spieķos. Un tā kā komandors, tā teikt, «tika iesaldēts», Varrens varēja visu uzmanību veltīt kuģim un tiem oficieriem, kuri vei­dos tā apkalpi.

Varrens jau no paša sākuma lika skaidri noprast, ka kuģa ap­kalpē lidos tikai vīrieši.

Varrens pats kuģi neatstāja un uzturēja sakarus ar Fīldingu un Haindu pa «tārpu» radio. Hatons kuģi apmeklēja nepārtraukti.

Majors pauda vislielākās bažas par kosmiskā kuģa vecumu un vispārējo stāvokli, un vienlaikus izteica veselu virkni priekšli­kumu, kā neglābjami novecojušās iekārtas varētu uzlabot vai pil­nīgi pārveidot. Pēc viņa ieskatiem šis kuģis kaujas laikā izšķīstu gabalos, un tā ieroči nāvīgi apdraudētu nevis mērķus, bet gan pašus oficierus. Vienlaikus Hatons aizvien no jauna ļāva nojaust, ka viņš labprāt lidotu kopā ar citiem. Taču Varrens zināja, ka Hatonu galvenokārt kārdina tehniskais uzdevums — atkal savest šo kuģi kaujas gatavībā un ka majors ir kļuvis pārāk liels paci­fists, lai noderētu apkalpē, un tāpēc viņa atbilde aizvien bija no­raidoša.

Un tā pagāja dienas, nedēļas, un prāmis visu šo laiku divreiz dienā kursēja starp sargkuģi un planētu. Ceļā uz planētu tas ņēma līdz krājumus sagūstīto «tārpu» vajadzībām, pārveda lejup itin visu «tārpu» literatūru, aktus, kartes, elektroniskās un optis­kās ierīces, arī visus instrumentus un mehāniskos rīkus, bez ku­riem varēja iztikt. Atpakaļceļā tas veda pārtiku, izraudzītos Ko­mitejas vīrus un simtiem kastu tā auga, ko Hatons bija kultivē­jis, lai izveidotu kuģī atmosfēru. Hlors pakāpeniski tika izvadīts kosmosā, klājā pēc klāja iepildot skābekli saturošu gaisu. Pēc tam kuģa remontdarbi un krājumu piegāde norisa vēl ātrāk.

Iekšējais apgaismojums tika samazināts līdz acij tīkamai pa­kāpei. «Tārpu» kuģa vadības iekārtas pārbūvēja piemēroti cilvēku roku tvērienam, un, cik nu to atļāva tuvā planēta, tika izmēģināti arī ieroči.

Vīri ātri vien pierada pie zemajiem klāju griestiem, pierada sakrustotām kājām sēdēt «tārpu» krēslos un gulēt lielajās ovāla­jās gultās, kas atgādināja polsterētus guļamtīklus.

Varrens bija atļāvis katram, kam nepieciešamas citas mēbeles, vest tās ar prāmi augšā, bet drīz vien konstatēja, ka tos, kuri nevarēja sēdēt «tārpu» krēslā vai gulēt «tārpu» gultā, pārējie uz­skatīja par mīkstčauļiem.

Visa kuģa apkalpe bija īstā eiforija, un kļuva skaidrs, ka nav vairs jēgas vēl ilgāk kāvēties orbītā ap cietuma planētu, un tā-

pec Varrens plus astoņdesmit eeturtaja B-diena lidoja ar prāmi lejup, lai sniegtu pēdējos norādījumus un atvadītos.

Sev līdzi Varrens bija paņēmis Kelso un Petersu. Kad viņi nosēdās, viņš pavēstīja leitnantam, ka atgriezīsies pēc stundas un lai tas gaidot viņu pie prāmja. Viņam vajadzēja pasacīt flotes kapteinim ļoti daudz, un nekas no tā nebija domāts Kelso vai kāda cita fanātiska Komitejas vīra ausīm. Ceļā no prāmja uz An- dersontaunas drupām Varrens runāja gari un plaši, bet koman- dors tikpat kā neatbildēja. Varbūt tas bija saistīts ar nopostīto ainavu un aso ugunsgrēka dvaku, kas vēl aizvien jaudās gaisā, bet varbūt Peterss vienkārši bija šokēts par to, ko viņam klāstīja maršals.

Pēdējai sapulcei vajadzēja notikt noliktavā ostas tuvumā, kura bija atjaunota viena no pirmajām. Solus te aizņēma aktīvi Anti- komitejas oficieri, labākie Hatona Kalna tehniķi un pārējie Var­rena štāba locekļi.

Kad Varrens kopā ar flotes kapteini ieņēma vietu aiz galda sapulces telpā un nolika sev blakus ķiveri, viņš šķita nīgrs. Vaļ­sirdīga atzīšanās reti ir patīkama, un tikai Varrenam pašam bija zināms, cik daudzās lietās viņam jāatzīstas.

— Mēs aizlidosim, tiklīdz es atgriezīšos uz kuģa, — viņš ie­sāka skarbā balsī. — Pirms atvadīšanās sniegšu jums dažus pa­skaidrojumus un instrukcijas. Visupirms es jums vēlētos teikt, ka tie oficieri, kuri jau kaļ plānus, kā vislabāk izvairīties no glāb­šanas grupas un atgriešanās aktīvajā dienestā, var nomierināties. Es neatgriezīšos, lai jūs evakuētu. Pēc jums neatgriezīsies neviens.

Klausītāju naidīgajās sejās piepeši iegūla apmulsums, un Var­rens jautāja sev, vai tas bezdibenis, kurš pēdējo mēnešu laikā pavēries starp viņu un šiem vīriem, ir pārvarams vienas īsas sa­runas laikā. Būtu jau skaisti, bet, stāvot te kaujas tērpā visu šo mundieru un bezformīgo ādas jaku ģērbto ļaužu priekšā, viņš pats jutās «tārpam» līdzīgs svešinieks.

— Tam par iemeslu ir situācija, kura iezīmējās jau tolaik, kad es vēl nebiju sagūstīts, — Varrens turpināja. — Lai gan mani pārsteidza tas, ka tajos trīs gados vien, kurus es aizvadīju šeit, varēja notikt tik pilnīgs mūsu militārās organizācijas sa­brukums. Un tomēr tas ir noticis. Sabrukumu veicināja slikta politiskā vadība, masveida dezertēšana un piemērotu oficieru un tehniķu trūkums. Flotes kapteinis jums apliecinās, ka mums šai ziņā ir aktuāla un precīza informācija. Jau manā laikā šis sabru­kums bija tik liels, ka iespēja evakuēt gūstekņus no šīs planētas bija ārkārtīgi niecīga, — neraugoties uz visu, ko esmu jums stās­tījis, lai pārliecinātu jūs par pretējo …

Šai sakara mans lēmums atbalstīt Bēgšanas Komiteju prasa paskaidrojumus . ..

Varrens vēlreiz īsi raksturoja situāciju, kāda bija izveidojusies uz planētas pirms viņa ierašanās, pieminēja visu sabiedrību ap­draudošos fanātiskās Komitejas plānus. Šos fanātiķus no mērķa nespēja novērst nedz flotes kapteiņa ievērojamā autoritāte un spējas, nedz ārkārtējie faktori un tīri bioloģiski spēki — un te bija jāteic, ka gūstekņus planētai daudz spēcīgāk piesaistīja pie­augošais bērnu skaits nekā «tārpu» sargkuģis; taču Komitejas vīri augstāk par visu vērtēja oficiera pienākumu un godu. Tāpēc Varrens toreiz bija nolēmis pievienoties Komitejai, jo tā bija vie­nīgā iespēja kontrolēt šos stūrgalvīgos, tomēr apbrīnojamos vī­rus un vest tajā virzienā, kādā tiem vajadzēja iet.

Kad Varrens nostājās Komitejas pusē, viņš iesāka otrā kon­tinenta apgūšanu, kas savukārt deva ierosmi sakaru un satiksmes izveidei un plašas tirdzniecības sākumam. Taču bez Komitejas darbīguma un organizētības tas nebūtu bijis iespējams. Bez tam viņš — un te nu viņš bezdievīgi samelojās — bija licis pierakstīt un izplatīt visas apjomīgās tehniskās zināšanas, veidojot pamatus izglītības un audzināšanas sistēmai. Rezultātā vairs nedraudēja briesmas, ka zināšanas mirs reizē ar to nesējiem. Bez tam tagad tehnikas attīstību nodrošinās uz planētas atstātā «tārpu» apara­tūra.

Bija laiks, kad Varrens vēlējās iet flotes kapteiņa ceļu, īpaši periodos, kad civilisti un Komitejas vīri satika šķietami labi. Bet tad aizvien kāds no viņa vīriem izmeta kādu aizskarošu repliku, vai arī gadījās nopietna izkaušanās vai neapdomīga privātīpašuma iznīcināšana, un Varrenam nācās atzīt, ka viegli tas nebūs. Lai neitralizētu Komiteju, vajadzēja turpināt flotes kapteiņa iesākto, un tas pie laba gala nekādi nenovestu. Varrena vīri tomēr bija pastāvīgi nemiera cēlāji, vai nu tie sauca sevi par civilistiem, vai par Komitejas biedriem. Viņi piederēja tam cilvēku tipam, kas rada vēsturi — lielākoties gan nepiedienīgā veidā. Tie bija vilki aitu barā. Un vienīgais, ko ar šiem vilkiem varēja iesākt, bija tikt no tiem šādā vai tādā veidā vaļā …

— Vēl vienmēr pastāvēja iespēja, ka «tārpi» pēdējā mirklī atšifrēs lamatas un izšaus raķeti, — Varrens turpināja paskaid­rojumus. — Tas būtu dramatiski vienkāršs problēmas atrisinā­jums, jo pēdējās stundās bēgšanas vietā atradās paši uzticamākie un drosmīgākie Komitejas vīri. Fakts, ka šie ļaudis šāva pār strīpu attiecībās ar civilistiem un dažām sieviešu kārtas oficierēm, man tomēr neļāva viņus vieglu sirdi notiesāt uz nāvi, jo es zi­nāju — tieši tāpat kā jūs — kāds drausmīgs slaktiņš būs pat

veiksmīga bēgšanas norise. Man šie vīri patika, un es vēlējos,, lai būtu iespējami mazāk upuru.

— Jā, es saku, ka viņi nebija pārlieku laipni un pieklājīgi vīri, — Varrens mulsi turpināja, — bet viņiem pietika entuziasma un viņi nekad nebūtu piekrituši, ka ir neizpildāmi uzdevumi. To viņi nedara arī šodien, un man viņi patīk arī tagad. Viņi pa­veikuši.

— īstu varoņdarbu, — klusu teica Peterss.

Varrens aši uzlūkoja Petersu. Viņš domāja, ka komandora sejā būs jaušams sarkasms, taču vīlās. Dažas sekundes viņš ne­kustīgi lūkojās uz savu ķiveri, nespēdams parunāt.

— Ko jūs, ser, darīsiet tagad? — mierīgi jautāja Hatons.

Varrens noklepojās. — Mūsu starpzvaigžņu civilizācija sa­brūk — un tieši tāpat sabrūk arī «tārpu» kultūra, — viņš teica. — Manā rīcībā ir liels kuģis diezgan labā stāvoklī. Kuģī ir vai­rāk nekā tūkstotis vīru, kuri visi ir man uzticīgi, kā arī oficieris, kurš spēj mani konsultēt par jebkuras situācijas politiskajiem as­pektiem. Tātad puslīdz droši ir iespējams iegūt mūsu rīcībā kādu šīs grūstošās civilizācijas atlūzu, saņemt to savās rokās un izvei­dot tādu kārtību, kas spētu apturēt vai varbūt pat novērst ten­denci noslīdēt barbarismā, kāda iespējama izolētās, no metro­poles planētas atkarīgās kolonijās. Tātad tas būs mans mērķis. Turpretī jūs gaida daudz grūtāks uzdevums.

— Ja jūs tam neticat, — viņš īgni turpināja, — tad kaut var tagad paprātojat, kas jūs esat īstenībā.

Varrens lūkojās klausītāju sejās. Tagad viņš tiem pateiks pa­tiesību, kādēļ vajadzēja mirt simt četrdesmit diviem kaujas ofi­cieriem — pateiks patieso iemeslu.

— Uz jūsu planētas pastāv zinātniski izglītotu, psiholoģiski stabilu un augsti inteliģentu cilvēcisku būtņu kopiena, un, cik nu tas bijis iespējams, tagad novērstas nepastāvīgās un neveselīgās tendences šai pasaulē. Tātad jūsu stāvoklis ir vienreizējs, un no jums un jūsu pēctečiem es varu gaidīt ļoti daudz. Varbūt daži no jums domājuši, ka, kļuvuši par civilistiem, pārkāpj dienesta zvērestu un nepilda savus pienākumus, bet tā tas nav. Jūsu pienā­kumi ir nesalīdzināmi lielāki un nozīmīgāki — tā ir civilizētu cilvēku atbildība mežonības priekšā.

Es nespēju izskaidrot detaļas, kas jums būtu darāms, — Var­rens turpināja, — taču attiecībā uz tehniku es iesaku vēl gadus desmit strādāt pazemē, lai jūs būtu drošībā, ja orbītā parādītos kāds «tārpu» kuģis. Lai gan man šķiet, ka tāds te vairs nekad neieradīsies. Šai laikā jūs uzturēsiet dzīvu starpzvaigžņu kultūras zinātni un rūpēsieties par to, lai bērni iemācītos ne tikai drāzt sprunguļus, bet daudz ko vairāk! Vienlaikus jums jāmēģina

iemīlēt Kalnā esošos sagūstītos «tārpus», cienīt tos un izturēties pret tiem kā pret saviem tuvākiem. Jums jārūpējas, lai tie būtu pēc iespējas veseli, dzīvotu ērti un laimīgi un spētu vairoties. Tad jūs gādāsiet par to, lai jūsu bērniem būtu daudz iespēju re­dzēt «tārpu» bērnus. Jūs iemācīsiet viņiem cienīt šos hlora elpo- tājus un apciemot tos. Protams, radīsies grūtības, taču ikviens bērns spēj sadraudzēties ar savu rotaļu biedru. Un jūsu vidū taču ir daži lieliski psihologi…

Reiz tālu nākotnē — varbūt pēc sešām vai septiņām paau­dzēm — jūs atkal spēsiet doties kosmosā. Jums visapkārt drupās gulēs divas daudzsološas starpzvaigžņu civilizācijas, kas sasta­pās, pirms bija tam gatavas. Un jūsu uzdevums būs šīs drupas savākt un izveidot šīs civilizācijas no jauna.

— Ja mazliet paveiksies, — Varrens cerīgi piemetināja, — viens no lielākajiem un civilizētākajiem atlūžņiem būs manu pūliņu re­zultāts …

Visi kā sastinguši lūkojās uz viņu — Fīldinga, Hatons, Hainds un pārējie, — it kā viņu priekšā stāvētu kaut kas neiedomājami svešs un baiss. Varrens tagad saprata, ka atzīšanās melos un dubultā spēlē nav bijis pats galvenais; viņš bija licis tiem domāt par daudz ko svarīgāku. Fakts, ka citi šo lietu uzskatīja par sva­rīgu, seju izteiksme, lūkojoties viņā kā caur kosmisko telpu un nākotni, Varrenam apliecināja to, ko viņš arī vēlējās zināt. Uz­devums tiks izpildīts. Varrens bija apmierināts.

— Nu tad, — viņš beidzot teica un paņēma savu ķiveri, lai dotos prom, — es domāju, tagad ir laiks…

Dažas sekundes vēlāk telpā iebruka Kelso; tā kā maršals ka­vējās ilgāk par norunāto stundu, Kelso bija nospriedis, ka civi­listi viņam nodarījuši ko ļaunu.

Kelso bija ieradies tieši īstā brīdī, lai ieraudzītu, ka pilna zāle civilistu braši stāv miera stājā un flotes kapteinis, vecais Pe- terss, personīgi salutē maršalam, — un tas bija visiznesīgākais un noteikti visgodbijīgākais militārais sveiciens, kādu vien Kelso V jebkad bija redzējis …

BEIGAS

Vaits Dž.

r a 182 Cietuma planēta / No vācu vai. tulk. M. Sēnbergs. — R., 1991. — 100 lpp.

Virs galvas — slēgtas debesis .. .

84.7Amer.-44