Cietuma planēta

I

Kad karakuģis ar neveiksmīgo nosaukumu «Uzvarētājs» zaudēja kauju un Varrenu kopā ar citiem vēl dzīvajiem apkalpes locekļiem izvilka no sadragātā vraka un saņēma gūstā, viņš nosprieda, ka nākotnē nekas pārsteidzošs nav sagaidāms, jo labi zināja, kā ar gūstekņiem apietas zemieši.

Gūstekņus aizveda uz kādu smago kreiseri un ieslodzīja tukšā noliktavā, ienaidnieki tajā bija iesūknējuši kaut ko līdzīgu Zemes atmosfērai. Laiku pa laikam viņiem izsniedza kaut kādas dīvainas vielas — kukaiņveidīgie laikam tādējādi iztēlojās cilvēku barību.

Gaisu nācās gribot negribot elpot, taču tā saukto ēdienu cil­vēki gan spētu par tādu izmantot vienīgi jau badā pamiruši. Mo­cības bija krietni ilgas, taču galu galā viņus pārveda uz kādu kravnesi, kas devās prom no galaktiskā kauju sektora. Pēc laba laika viņus atkal pārvietoja uz citu kuģi — milzīgu kreiseri, kurš pa pastāvīgu orbītu apriņķoja nezināmu planētu. Pēc dažām stundām gūstekņiem nācās pārsēsties vēlreiz, šoreiz uz kosmo- prāmi, acīmredzot viņus bija paredzēts ieslodzīt uz planētas.

Varrens redzēja, ka viņi tuvojas zaļai, mežiem apaugušai pla­nētai, kuras nakts pusē nav saskatāms ne mazākais mākslīgais apgaismojums — un abi šie fakti, atceroties, ka ienaidnieks aiz­vien devis priekšroku tuksnešainām pasaulēm un baltzilo sauļu varenajam starojumam, viņu ārkārtīgi pārsteidza.

Varrena pārsteigums vēl nebija rimies, kad kosmoprāmis jau nosēdās klajumā, un gūstekņiem bija jādodas uz izeju. Viņi no­kāpa pa cilvēku kājām pagalam nepiemērotu trapu un apstājās bremžu dzinēju aizdedzinātā zālienā. Apsardze no kuģa viņiem nesekoja, sargu nebija arī nosēšanās vietā, un tas Varrenu pār­steidza vēl vairāk.

Taču šobrīd viņš par to neprātoja, jo vienā acumirklī visu aizēnoja prieks, ka beidzot iespējams elpot tīru, spirgtu gaisu, ko itin nemaz nemaitāja degošās zāles smārds. Un tad ausīs pie­peši ietriecās zema dūcoša skaņa no kosmoprāmja puses. Kuģa traps ievilkās, noslēdzās ieejas lūka.

— Skrieniet! — kāds basā iekliedzās. Un tajā pašā mirklī ku­ģis, dzinējiem pērkonīgi kaucot un izšaujoties versmainām liesmu strūklām, pacēlās gaisā. No nāves uguns speltē gūstekņus pa­glāba vienīgi viņu zibenīgā reakcija. Viņi skrēja, — un pat tad, kad dzinēju pērkoni virs viņu galvām jau pieklusa un tiešas briesmas vairs nedraudēja, viņi neapstājās, līdz sasniedza mež­malu.

Vēl lāga neatelsušies, visi sāka runāt, cits citā neklausīdamies, pie tam da]a teiktā bija sieviešu ausīm nepiemēroti lāsti, lai gan dīvainā kārtā vissulīgāk lādējās dažas no klātesošajām damam.

Varrens uzlūkoja traģiski nelielo ļaužu pulciņu, kam bija lai­mējies pārdzīvot kauju, kuras laikā drupās pārvērtās viens no cilvēces vēsturē varenākajiem kosmosa kuģiem, — 26 oficie­rus zaļas kaujas formās bez jebkādiem ordeņiem un atšķirības zīmēm.

Sākotnēji šāda anonimitāte bija iecerēta kā kara viltība, lai maldinātu ienaidnieku par karagūstckņu svarīguma pakāpi, taču laika gaitā tā bija kļuvusi par vienkāršu tradīciju. Un tieši tāda pat tradīcija bija tas, ka kosmoapkalpes precētās sievietes nepie­ņēma vīra uzvārdu, izvairoties no eventuāla sajukuma, kāds va­rētu rasties, ja uz viena kuģa būtu divi oficieri ar vienādiem uz­vārdiem. Varrens pagaidām klusēja un klausījās ceļabiedros, kuri acīmredzot tagad domāja un juta to pašu, ko viņš.

— Šie draņķa tārpi! …

— Seit taču nav nekādas gūstekņu nometnes! Viņi vienkārši mūs izsēdinājuši, bez pārtikas, bez nekā …

— Viņi taču mēģināja mūs sadedzināt!

— Tam nu gan es negribu ticēt, — teica kada mierīgāka balss. — Tārpi nekad nav bijuši apzināti nežēlīgi. Viņi nerīkotos bez iemesla …

— Varbūt iemesls ir tas, ka pēc 60 kara gadiem viņi mūs vairs nespēj izturēt? — iejaucās kāda cita balss.

— Ļoti smieklīgi. Bet es teikšu . ..

— Šobrīd nav tik svarīgi zināt, kādēļ viņi mūs te izsēdinā- juši, — mierīgā, pārliecinošā tonī teica majore Fīldinga. — Vis­pirms jānodrošina mūsu izdzīvošana .. .

Rūta Fīldinga bija glīta tumšmate, «Uzvarētāja» ārste un psi­holoģe. Viņa bija cilvēks, kas iekaist dusmās par sīkumu, taču prata saglabāt nosvērtību un pārliecinātību brīžos, kad visi ap­kārtējie satraukumā zaudējuši galvu. Varrens nekad nebija ticis skaidrībā, vai šo ievērojamo īpašību veicina apbrīnojama drosme vai arī tikai tīrs protesta gars.

— Mums jāuzbūvē kāda pajumte, — viņa turpināja, — lai .aizsargatos pret negaisu un plēsīgiem zvēriem. Mums jāatrod ūdens, jāsameklē augi un dzīvnieki, jātaisa ieroči…

Kamēr viņa runāja, pārējie uzlūkoja zaļo biezokni, kura ēna varēja slēpties visnegaidītākie pārsteigumi, un augstos kokus ar iedzelteniem stumbriem un lielam, zaļam gliemežnīcām līdzīgām lapam. Dažos zaros nokarājās brūni, spalvaini augļi, bet varbūt tie bija parazitējoši augi, vai varbūt ari kaut kadi nakts dzīvnieki, kuri dienā gulēja. Šejienes insekti bija pārlieku mazi, lai varētu tos saskatīt, bet tagad, kad bija apklususi aizlidojošā kuģa va­rena balss, varēja dzirdēt to dūkšanu.

Un nu visi uzlūkoja Varrenu un jautāja sev — vai ar viņa plašo taktisko pieredzi pietiks, lai tiktu galā ar šo problēmu?

— … jo mūsu redzētais šurpceļā diezgan droši ļauj spriest par to, ka šī planēta ir pilnīgi nodota mūsu rīcībā, — beidza ma- jore Fīldinga.

Neviens neko neteica. Svešādās lapas nekustināja ne mazākā vēja pūsmiņa, un uz brīdi pieklusa pat insekti. Un tad klusumu piepeši pārtrauca tāla bungu rīboņa no meža, kurš pletās ap vi­ņiem. Tai piebalsoja svilpieni un tāli saucieni, un piepeši aiz ko­kiem pazibēja nenoliedzami šurp skrejošs cilvēks.

— O, — apmulsusi teica majore Fīldinga. — Šķiet, šī pla­nēta tomēr nav domāta vienīgi mums.

Cilvēks skrēja aizvien ātrāk, blakus viņiem apstājās, uzmeta ašu skatienu visai grupai un vērsās pie Varrena.

— Es esmu leitnants Kelso, — viņš aprauti teica un braši sa­lutēja. — Vai jūs būtu dienesta pakāpē augstākais oficieris šajā grupā, ser?

Varrens vispirms lēni nopētīja leitnantu no galvas līdz kājām. Kelso bija kalsns, slaids, mazākais astoņus centimetrus garāks par metru astoņdesmit septiņus centimetrus garo Varrenu, taču spēcīgākiem muskuļiem. Pēc izskata viņam varēja dot gadus trīs­desmit, un viņa seja un zods bija saskrāpēti it kā pēc skūšanās ar neasu instrumentu. īsie mati laikam bija apgriezti ar nazi un ieziesti, gluži kā pielīmēti deniņiem ar kaut kādu asi smaržojošu vielu.

Viņš valkāja frenci, bruņas un zābakus līdz ikriem, kopā tērps atgādināja laikam gan no zvērādām izgatavotu uniformu.

Varrens pieklājīgi, lai gan ne tik braši atbildēja militārajam sveicienam. — Jā, es esmu vecākais, leitnant.

Kelso pamāja. — Man jūsu grupa pēc iespējas drīzāk jāaiz­ved līdz tuvākajam Komitejas postenim, ser, — viņš steidzīgi pa­vēstīja. — Es zinu, jums ir desmitiem jautājumu, uz kuriem es katrā ziņā atbildēšu, bet vispirms mums jātiek no šejienes prom …

— Velns parāvis, kas šī ir par vietu? — kāds aizmugurē jautāja. — Mēs domājām, ka rņūs gaida cietums ar tārpu, apsar­dzi un… un …

— Kas tās ir par bungām?

— Komiteja? Kas tā par komiteju?

Varrens pikti nokrekšķinājās, un acumirklī iestājās klu­sums — protams, bungu rīboņa nemitējās. — Turpiniet, leitnant.

Kelso, kurš sākumā bija tikai izrādījis respektu, piepeši, šķiet, nonāca Varrena iespaidā. — Ser, es atbildēšu uz visiem jūsu jau­tājumiem, bet vispirms man jūs, cik vien ātri iespējams, jāno­gādā tuvākajā Komitejas postenī. Jūs meklē ari citi, un ir ļoti ne­pieciešams, lai mēs šos ļaudis apsteigtu — vēlāk es jums to visu izskaidrošu. Ser, ja jums nekas nebūtu pretī, es nudien sāktu iet. Sarunāties mēs taču varam ari ta . ..

Varrens juta līdzjūtību pret leitnantu, kurš vēl aizvien stā­vēja miera staja, bet kura muskuļi bija saspringuši kā skrējējam pirms starta. — Labi, Kelso, vediet mūs.

Kelso uzņēma visai ašu gaitu, un ik reizes, kad bungas no- dārdināja jaunu ziņojumu vai saucieni mežā kļuva skaļāki, pie­lika soli. Varrens skrēja blakus leitnantam, pārējie «Uzvarētāja» apkalpes locekļi sekoja uz pēdām, lai atrastos dzirdamības robežās. Kad tomēr bija pagājušas vairākas minūtes un leit­nants Kelso vēl aizvien neko neteica, majore Fīldinga neiz­turēja:

— Kādēļ mūs meklē arī citi, leitnant? — viņa aizelsusies jau­tāja. — Kas tie tādi ir, un kāpēc mums no viņiem jāizvairās?

Kelso uzmeta viņai ašu skatu, pēc tam paskatījās vēlreiz. No­teikumos paredzētā'kaujas uniforma bija cieši pieguloša, kopā ar lodveida cepuri tā derēja arī par kosmisko skafandru — ne pārāk ērts tērps tādam pavecākam virsniekam kā Varrens ar druknu vidukli un līkām kājām, bet ļoti izdevīga Rūtai Fīl- dingai.

Kelso pasmaidīja un atbildēja, pie tam runāja tik skaļi, ka vinu varēja-dzirdēt visi. — Lai varētu atbildēt, vispirms sākšu ar'nelielu atkāpi, — viņš skaidroja. — Kā jums zināms, sešdes­mit-kara gados mūsu pusē viena no lielākajām problēmām bija sagūstīto tārpu izvietošana un apgade …

Pirms gandrīz simt gadiem, kad Zemes pārvaldībā jau atra­dās vairāk nekā piecdesmit līdz tam neapdzīvotu zvaigžņu sis­tēmu un kolonizācijas programma guva aizvien plašākus apmē­rus, cilvēce nodibināja kontaktus ar citu inteliģentu rasi. Vārds, kādā šī rase sevi dēvēja pati, bija īsa, klikšķoša skaņa, kuru spēja atdarināt vienīgi nedaudzi Zemes valodnieki, un abpusējā saprašanās bija ārkārtīgi grūta. Tomēr ātri vien kļuva skaidrs, ka svešajai rasei ar zemiešiem ir tikai viena kopīga iezīme: inte­liģence.

Normālie abu rasu īpatņi cits citu uzskatīja par caur caurēm pretīgiem izdzimumiem, tā ka vissaprātīgākais droši vien būtu, ja abas puses viena otru ignorētu. Taču kā vienā, tā otrā civili­zācijā bija personas ar augstu inteliģenci un nevaldāmu zināt­kāri, kuras sajūsmināja iespēja apmainīties domām ar citu rasi par spīti saprašanās grūtībām. Pietiekami objektīvi domājošas būtnes aiz svešādas un atbaidošas ārienes prata saskatīt arī dvē­seli. Un tā starp abām kultūrām pamazām sāka veidoties ciešāki kontakti.

Diemžēl gan uz Zemes, gan kolonijās atradās milzīgs dau­dzums cilvēku, kuri nebija valodnieki un kuriem nepiemita tāda zinātniskā degsme un objektivitātes lādiņš kā tiem, kuri vēlējās kontaktus, — lai gan arī šie cilvēki bija vienlīdz laipni, inteli­ģenti un civilizēti ar pārējiem.

Tomēr viņi, ieraudzījuši mīkstu, mitru un bālu ķermeni, kurš piedevām pārvietojās uz sešām kājām, juta vēlēšanos to sabra­dāt un dažreiz tā arī rīkojās, pirms paspēja atjēgties. Tā bija vienkārši instinktīva reakcija, kaut kas neapvaldāms, un fakts, ka radījums, kuru viņi vēlējās samīt, ir gandrīz tikpat liels kā viņi paši, tikai pastiprināja neapzināto tieksmi.

Starpgadījumu skaits pieauga, un trīsdesmit gadus pēc kon­taktu nodibināšanas sākās atklāts karš. Tie abu pušu īpatņi, kuri aizstāvēja uzskatu, ka sakaros ar svešajiem nepieciešama lielāka objektivitāte, nespēja šo karu aizkavēt, lai gan saglabāja zināmu iespaidu. Pirms pilnīgas diplomātisko attiecību pārtraukšanas viņi paspēja vienoties par noteiktu izturēšanās normu ievērošanu karadarbībā.

Šis karš nedrīkstēja būt totāls. Abas puses cerēja, ka šis kon­flikts nebūs mūžīgs, un tāpēc vienojās, ka aizliegts iznīcināt pretoties nespējīgus ienaidniekus; tāpat tika aizliegts nežēlīgi iz­turēties pret karagūstekņiem.

Jau pirmajās kara dekādēs nozīmīgu kauju skaits sasniedza tādus apmērus, kādi pirms tam šķita neiedomājami. Abas puses bija līdzvērtīgas tehnoloģiskajā attīstībā, un kurš gan būtu spē­jis prognozēt, kādus mērogus sasniegs karš, ko uzsāk divas kon­federācijas ar piecdesmit apdzīvotām sistēmām katrā. Un tā kā šai karā izpalika bezjēdzīgi varoņdarbi — cīnītāji bija kosmis­kais personāls, kuru varonību noteica galvenokārt auksts aprē­ķins, — tad karagūstekņu bija daudz.

Pirmo piecu kara gadu laikā gūslā krita aptuveni miljons «tārpu», tas bija krietni daudz, ja ņem vērā, ka sadursmes bija nežēlīgas un notika atklātā kosmosā. Savukārt «tārpi» sagūstīja apmēram tikpat daudz zemiešu, cik zaudēja savējo.

Vienošanās par izturēšanos pret karagūstekņiem savulaik tika noslēgta galvenokārt tāpēc, ka kosmoflotes personāls abām civi­lizācijām nozīmēja milzu vērtību. Tie bija abu kultūru spīdošākie jaunie tehniķi un zinātnieki, un neviena no pusēm nevēlējās sa­vējos zaudēt. Tomēr iecerētie gūstekņu apmaiņas pasākumi neiz­devās, nedaudzos mēģinājumus šai virzienā paralizēja jau tā sarežģītā saprašanās problēma, karadarbības dēļ tā bija kļuvusi nu jau turpat vai neatrisināma. Tādejādi gūstekņu skaits abas pusēs laika gaitā pastāvīgi pieauga.

Sagūstīto «tārpu» apgadē nācās iesaistīt miljoniem cilvēku un izmantot neiedomājamu daudzumu materialu. Speciālie līdzekļi — barība, pajumte un gaiss — prasīja īpašus pasākumus, kas kļuva par aizvien smagāku nastu. Drīz pienāca bridis, kad šī problēma jau ietekmēja visu karadarbību, un izeju atrast laikam nebija iespējams.

— …bet pirms divdesmit trim gadiem tārpi to atrada, — turpināja Kelso, — lētu un ļoti humānu izeju. Ja runā objektīvi, tās vienīgais trūkums ir tas. ka mēs paši savukārt neesam tiktāl aizdomājušies.

Varrens klausījās, ka otras meklēšanas grupas bungu rībinā- šana un svilpieni nepārtraukti tuvojas. Viņš bija saniknots, izbie­dēts un skrējienā aizelsies. Varrens vēlējās, kaut Kelso drīzāk sāktu runāt par galveno un paskaidrotu, kāpēc viņš tā baidās, bet leitnants acīmredzot vēlējās visu ziņot pēc sava prāta un no­teiktā secībā.

— Viņi savā sektorā izvēlējās planētu, kura būtu piemērota cilvēku kolonizācijas nolūkiem, — skaidroja Kelso, — un tad viņi uz tās izsēdināja apmēram 150 000 gūstekņu, iedeva tiem pietiekamu daudzumu pārtikas krājumu un vienkāršus lauksaim­niecības rīkus. Laiku pa laikam tiek atvesti jauni gūstekņi, bet pēdējos desmit gados tiem līdzi nedod neko — acīmredzot, viņi negrib, lai mums būtu vairāk metāla, nekā tas minimāli nepiecie­šams, tātad, cik nu viņi mums to iedevuši jau pašā sākuma. Un paredzot iespēju, ka mēs varētu sameistarot kosmosa kuģi, viņi orbīta virs planētas atstajuši sargkuģi, kurš mūs pastavīgi uz­rauga …

Normālos apstākļos stāsts par «tārpu» paņēmienu karagus- tekņu izvietošanā izsauktu lielu pārsteigumu un satrauktas dis­kusijas, taču Kelso tā steidzās, ka Varrenam un pārējiem elpas pietika vienīgi dažiem neticīgiem izsaucieniem. Arī Kelso jau sāka aizelsties, tomēr, neko nesajaucot, turpināja savu ziņojumu.

Leitnants arvien dedzīgākiem vārdiem attēloja situāciju uz planētas pēc pirmo gūstekņu ierašanās. Viņš pieminēja personas un ietekmes sfēras, kuru dēļ gūstekņu starpa vispirms radās ne­vienprātības plaisiņa, kas pamazām izpletās tiktāl, ka pirms se­šiem gadiem, kad ieradas Kelso, vairs tikpat kā nebija cerību abas grupas jelkad apvienot. Valdīja vispārējs uzskats, ka gūs­tekņu nometne veselas planētas mērogā ir ģeniāla ideja, kas nodrošina personības minimālu telpisku ierobežojumu. Taču vēlā­kās grūtības bija radušās sakarā ar to, ka gūstekņi nespēja vie­noties, vai no šī cietuma vispār iespējams aizbēgt.

— … Tā kā šeit nekur nav mūru un apsardzes, daudzi ļaudis galu galā aizmirst, ka mēs atrodamies gūstekņu nometnē, — uztraukti teica Kelso. — Viņi ne tikai pārtraukuši uzskatīt sevi par gūstekņiem, bet pat aizmirsuši, ka ir oficieri, tin, pēc viņu izturēšanās spriežot, aizmirsuši pat to, ka vēl aizvien plosās karš! Viņi kļuvuši par civilistiem! Taču mēs, Komitejas locekļi, neesam aizmirsuši, ka esam gūstekņi, un to, ka ikviena karā sagūs­tīta oficiera svēts pienākums ir darīt visu iespējamo, lai atkal nokļūtu savā kaujas vienībā . . .

Šai mirklī Varrens apstājas un ar žestu pavēlēja atpūsties, jo viņam patlaban trūka elpas komandēt balsī. Grupa apstājās ap viņu.

Kelso, kurš bija aizdrāzies vēl dažus metrus uz priekšu, nepa­cietīgi metās atpakaļ.

— … šie … šie civilisti, par kuriem jūs runājat, — Varrens atelsies teica, — vai tie ir bīstami? Vai viņi mūs apēdīs, vai izda­rīs ko citu? Spriežot pēc jūsu stāsta, tie ir vienīgi… — viņš ap- rāvas, vēlreiz dziļi ieelpoja un tad enerģiski jautāja: — Kāpēc mēs, velns parāvis, tā skrienam?

Kelso kavējās ar atbildi. Šobrīd viņi stāvēja nolaidena, retu mežu apauguša pakalna pakajē, kura virsotnē vīdēja augsts val­nis. Laikam tur atradās Komitejas postenis, kuru bija pieminējis Kelso.

— Es … es to visu jums labāk spēšu paskaidrot postenī, ser, — Kelso iesāka.

— Tagad, leitnant, — Varrens pavēlēja.

— Nu labi, ser, — Kelso vēl vilcinājās. — Fiziski viņi jums

nenodarīs neko sliktu. Viņiem padomā ir kaut kas līdzīgs sma­dzeņu skalošanai, un šī procedūra ir ārkārtīgi iedarbīga tāpēc, ka viņi to uzskata nevis par kaut kādu spiedienu, bet gan tikai par viesmīlību.

Kaut kur labajā pusē atskanēja ska|š sauciens un kāds gari nosvilpās. Tūlīt apklusa visas pārējās balsis un svilpieni, un Var­rens varēja saklausīt, ka viņiem tuvojas čaboši soļi. Kelso nola­mājās, taču apkārt neskatījās.

— Vispirms viņi apsveic jaunatnācējus ar ierašanos no­metnē, — Kelso steidzīgi turpināja, — lai gan viņi paši to vairs par nometni neuzskata. Pēc tam viņi jūs gluži vai pārēdina ar cienastiem, un tas ir īpaši iedarbīgi, ja ņem vērā to, ka jums ilgi nācies pārtikt tikai no tārpu sintētiskās barības. Un tā kā būtu pārlieku apgrūtinoši jūs visus izvietot vienā fermā, viņi jūs izklie- ļ dēs pa visām malām. Jums zudīs savstarpējie kontakti, un drīz vien jūs vairs nezināsiet, ko domā un dara pārējie. Strādāt jums sākumā neliks, bet jūs taču vēlēsieties pateikties par parādīto viesmīlību, un paši pieprasīsiet, lai jums atļauj palīdzēt fermas darbos.

Ser, jums taču zināms, ka daudzi inteliģenti, augsti izglītoti cilvēki ar patiku veic rupju, vienkāršu darbu. Diemžēl šāds patī­kams vaļasprieks drīzumā kļūst par dzīvesveidu. Cilvēku tas ga­rīgi notrulina, un viņa domas kļūst lēnas kā zemniekam. Tad jau vairs nepaiet ilgs laiks, un drīz vien ir grūti atcerēties, ka plosās karš un tu esi oficieris ar noteiktiem pienākumiem un uzdevu­miem.

Šajā brīdī no meža iznāca trīs civilisti. Tie bija stalti bārdaiņi, ģērbušies tādās pašās zvērādās kā leitnants, taču viņi bija devuši priekšroku garām, bezformīgām biksēm un vaļējām jakām frenča vietā. Divi no viņiem nesa pīķiem līdzīgus ieročus, vienam uz mu- ' guras bija ar ādu apvilktas bungas. Ieraugot Kelso, viņu sejās parādījās pārsteigums un dusmas.

— Leitnant, tātad jūs viņus atradāt pirmais, — nikni teica pelēkbārdains civilists.

— Tieši tā, ser, — Kelso asi atcirta, ignorēdams aso asmeni divmetrīga pīķa galā, pavērstu pret viņa vēderu, lai gan sasprin- gušie muskuļi nodevīgi liecināja, kādu savaldīšanos viņam tas prasīja. — Tā kā es viņus atradu pirmais, ser, jūs tagad esat tik labs un neapgrūtiniet mūs, mēģinot uzsākt ar viņiem saru­nas, pirms es neesmu viņus nogādājis postenī.

— Tā bija vistīrākā sagadīšanās, ka viņus atradāt jūs, — sa­niknots atcirta civilists, — un viens neapbruņots cilvēks nespēj aizstāvēt ap trīsdesmit jauniņo pret batleriem vai ko citu! Sados

apstāk]os pirmā kontakta likums ir smieklīgs! Leitnant, es pavēlu jums doties atpakaļ uz posteni…

Tikmēr klāt bija pienākuši vēl seši civilisti, grupās pa diviem, visi apbruņoti ar garajiem pīķiem. Pa gabalu viņi bija jautri smēju­šies un mājuši atnācējiem, bet, ieraudzījuši Kelso, viņi pārvērtās sejā, un dažiem no viņiem skatiens kļuva izteikti asinskārs.

— Ser, jums nav taisnība! — Kelso protestēja. — Likums pa­redz, ka virsnieks, kurš pirmais …

— Klusu! — viņa oponents ierēcās, tad turpināja mazliet mie­rīgāk: — Kelso, vai nu šāds likums ir, vai tāda nav, bet es nepie­ļaušu, ka jūs aizvedat gandrīz trīsdesmit jaunatnācējus, lai audzi­nātu tos par nākamajiem dumpiniekiem… Viņš aprāvās un mēmi blenza uz pieciem vīriem, kuri pēkšņi kā no zemes izauguši stā­vēja viņu priekšā.

Ne Varrens, ne pārējie nebija redzējuši tos nākam. Sie te val­kāja tādus pašus frenčus un bruņas kā leitnants un bija bruņoti ar stopiem līdzīgiem ieročiem. Varrens pārsteigts viņus uzlūkoja un tūlīt pat ievēroja druknu muskuļotu vīru, kuram pirms kāda laika acīmredzot bija drausmīgi apdeguši pleci, galva un kreisā roka. Bija manāms, ka ievainojumi dziļi ietekmējuši arī vīrieša psihi, jo acis, kuras kvēloja šaušalīgi izķēmotajā sejā, iedvesa gandrīz vēl lielākas šausmas nekā pati seja, un šis vīrs turēja savu stopu šaušanas gatavībā.

Pieci atnācēji neteica ne vārda. Laikam viņi jau bija dzirdē­juši pietiekami daudz, lai aptvertu stāvokli.

Pirms civilistu ierašanās Varrens bija iedomājies, ka ir jau puslīdz sapratis, kas te norisinās. Vienā pusē atrodas oficieri civi­listi, kuri akceptējuši savu bezcerīgo stāvokli un nolēmuši ņemt no dzīves to, ko tā vēl spēj dot. Otrā pusē ir Komiteja, kuras no­saukums acīmredzot ticis atvasināts no vārdiem «Bēgšanas Ko­miteja», — tādas droši vien pastāvēja katrā nometnē, — un kuras biedri vēl nebija zaudējuši cerības reiz aizbēgt. Būtu normāla parādība, ja starp abiem grupējumiem norisinātos korekti strīdi. Komitejas locekļi būtu īgni un greizsirdīgi uz blakus dzīvojoša­jiem laimīgajiem kapitulantiem, bet tā sauktie civilisti savukārt skaistos uz nesamierināmajiem, jo to aktivitāte visu laiku sāpīgi aizskartu kolonistu dvēseles mieru un pašcieņu.

Taču šeit jau bija kaut kas vairāk par parastu nepatiku, Kelso un sirmais civilists lūkojās viens otrā tik naidīgi, it kā kuru katru mirkli būtu gatavi viens otru apstrādāt ar dūrēm.

Astoņi pīķiem apbruņoti civilisti nu stāvēja iepretī Komitejas vīriem, kuru ieroči jau bija pacelti un notēmēti. Stāvoklis piepeši bija saasinājies, un kuru katru mirkli varēja uzliesmot cīņa.

Varrens, kurš aizvien bija sevi apzinājies visu notikumu centrā, tagad nespēja izdomāt, ko te varētu teikt vai darīt, lai aizkavētu draudošo konfliktu.