Cietuma planēta

X

Rīts mīnus trīs simti astoņdesmitajā B-dienā bija ar skaidrām debesīm un karsts, no kontinenta pūta asa, tīkami veldzējoša brīze. Izmantojot gan vēju, gan to, ka sargkuģis virs horizonta parādīsies tikai pēc piecpadsmit stundām, pāri Andersontaunas līcim, uz slepeno ostu tuvākajā salā drāzās viens no jaunajiem katamarāniem. Tas pabrauca garām tik tuvu, ka Varrens spēja saskatīt kravu — planieru katapultas daļas un izjauktu planieri.

Hatons stāvēja blakus sektora maršalam un sniedza tam koka spaini ar stikla dibenu. — Ja vēlaties paskatīties lejā, ser, šis te jums palīdzēs ieraudzīt tērpus, ko mēs te iegremdējām vakar. Es tagad apskatīšos, vai tie kādā vietā nelaiž cauri ūdeni.

Pirmo kosmisko tērpu uzmanīgi izcēla no ūdens.

Problēma ar skafandriem bija radusies tādēļ, ka «tārpi», kaut arī bija ļāvuši gūstekņiem paturēt kara uniformas, tomēr bija at­ņēmuši visu, kas šos tērpus padarīja par skafandriem. Šīs prob­lēmas atrisināšana bija kļuvusi par vienu no visgrūtākajiem Ko­mitejas uzdevumiem. Lai gan tika izgatavotas dažāda veida ķiveres un citi piederumi, tomēr tērpiem vēl aizvien piemita tik daudz nāvējošu trūkumu, ka galu galā Varrens majoram Hato- nam bija pavēlējis atrast kādu veiksmīgāku risinājumu.

Un šobrīd no līča zaļās dzelmes vilka laukā «atbildi».

Stingri piepūstam skafandram ar Hatona konstruētu stikla ķiveri bija pielikti gaisa baloni. Tie abi bija priekšpusē, lai tērpa īpašnieks varētu viegli aizsniegt gaisa padeves ventiļus. Masīvo stikla lodi, kuras optiskās īpašības gan būtu varējušas būt labā­kas, iekļāva tievu klūdziņu pinums, kas pāri pleciem un mugurai sniedzās līdz pat gurniem un apsedza arī abus balonus uz krū­tīm. Pītās bruņas papildus nostiprināja arī speciālas līmes mai­sījums. Pa šo nakti tērps bija stipri aplipis ar jūras aļģēm, un pa tām ložņāja dažādi zemūdens dzīvnieki.

— Pinumam ap ķiveri un baloniem tērps jāpasargā no nejau­šiem bojājumiem, bet tas ir pietiekami vaļīgs un netraucē spe­ciālajām dzesēšanas iekārtām aizsargāt ķiveri no nevēlamas sakar- šanas. Un, sniegdamies līdz gurniem, šis ķermenim pielāgotais papīrgrozs it nemaz netraucē rokām un kājām brīvi kustēties un neiespaido gaisa padevi. Tērps ir samērā viegls un pietiekami drošs, un, kas attiecas uz mūsu rīcībā esošajiem līdzekļiem, mate­riāliem un laiku, es to uzskatu par vispraktiskāko modeli. Un es lūdzu atļauju uzsākt šī tērpa ražošanu, ser.

Bija skaidri redzams, ka parasti ļoti atturīgais Hatons uz­skata, ka ir šo problēmu atrisinājis, un tagad gaida uzslavu. Varrens uzmanīgi pacēla un sakratīja izmirkušo skafandru. Tad atkal nolika to zemē un noslaucīja frencī gar zaļiem dubļiem notašķītās rokas.

— Skafandrā ir vismaz ceturtdaļlitra ūdens, — viņš noteica, vēl vilcinādamies ar uzslavu.

— Ir grūti piestiprināt ķiveri un pinumu tukšam tērpam, ser. Ja tas būs mugurā vīram, kurš koriģēs, kā tērps jānoslēdz, cauri neizsūksies nekas.

Varrens smaidīdams pamāja. — Es dodu atļauju. Jūsu sasnie­gumi ir izcili, major. Man šķiet, šai darbā jūs izmantosiet leit- nantes Nikolsones meitenes?

— Tieši tā, ser, — atbildēja Hatons. — Un tāpat savu palī­dzību piedāvā meitenes no pilsētas un tuvākajām fermām. Es vē­lētos šai projektā iesaistīt vienīgi sieviešu kārtas oficieres. Viņas ir apveltītas ar šim darbam vajadzīgajām spējām un pacietību, un reizē viņas jutīs, ka tagad dara kaut ko konkrētu bēgšanas labā.

Kad no ūdens cēla laukā otru tērpu, Hatons uz brīdi apklusa un pēc tam atkal turpināja:

— Pītās bruņas un savienojumi prasa apmēram simt desmit stundu darba, lai gan šis laiks samazināsies, kad meitenes iegūs nepieciešamo pieredzi. Mēs ražosim četru izmēru tērpus…

Majoram sajūsmināti turpinot stāstījumu, Varrens vienlaikus vēroja kādu planieri.

Planieristi gan nedrīkstēja par savu darbu runāt, taču ikviens tik un tā zināja, ka viņi 'sadarbojas ar kuģiem, kuri pēta otro kon­tinentu, ierīko tur novērošanas posteņus, un krastmalai tuvāka­jos pakalnos būvē planieru skrejceļus. Planieru izmantošana neie­domājami paātrināja otrā kontinenta izpēti, jo planieri, ceļavēju un mākoņu aizsegu izmantodami, no saviem atbalsta punktiem piekrastē spēja ielidot zemes iekšienē vismaz simt jūdžu tālumā. Protams, pētnieki nedrīkstēja stāstīt par redzēto, vismaz oficiāli ne, taču Varrens pārkāpumus piecieta, jo tie ļoti labi saskanēja ar viņa paša plāniem.

Un tā pamazām kļuva zināms, ka otrais kontinents ir visādā ziņā labāks par šo te. Zeme tur bija auglīgāka un ne tik mežaina, kalni augstāki un upes platākas, protams, arī ezeri lielāki un skaistāki, un, skaidra lieta, pat zāle tur bija zaļāka nekā mazajā kontinentā. Tomēr vislielākā priekšrocība — tik laimīga sagadī­šanās, ka Varrens vēl aizvien īsti nespēja tam noticēt, — bija tā, ka otrajā kontinentā nez kādēļ nemājoja zvēri, kurus sauca par batleriem.

Un tā drīz vien tie oficieri, kuru fermas un ģimenes pastāvīgi cieta no šiem briesmoņiem, kā arī vīri, kuri sapņoja par dzīvesvie­tas maiņu, vairs nedeva miera Varrenam ar lūgumiem par eva­kuāciju. Izceļotāju skaits ātri vien pieauga tiktāl, ka Varrens bija spiests pavēlēt būvēt aizvien jaunus kuģus, un ik reizes, kad me­teorologi prognozēja ceļavēju un mākoņainas debesis, kas nepie­ļautu novērojumus no sargkuģa, maza kuģu armāda aizburāja uz otro kontinentu.

Planieris aizslīdēja pretī krastam kvadrātveidīgās angāra ēkas virzienā. Arī Hatons tagad bija apklusis un nolūkojās lid­aparātā ar tik lepnu, kritisku un tēvišķi norūpējušos izteiksmi sejā, kā vīrs, kurš vēro sava bērna pirmos soļus.

Tieši Hatons bija būtiski veicinājis visjaunākā modeļa pla­nieru būvi. Tieši viņš bija tas, kurš pieprasīja planierus veidot tā, lai tos varētu viegli vadīt un vajadzības gadījumā aši noslēpt un lai tie spētu startēt no slīpiem pauguriem un nosēsties uz ūdens. Viņam piederēja daudzi uzlabojumi, arī raķešu izmanto­šana, lai paceltos augstāk gaisā reizēs, kad izpalika augšupejo­šas gaisa plūsmas. Viņa izgudrotās raķetes darbojās ar cietu degvielu. Hatons vispār bija tehniski ģeniāls cilvēks un tieši viņa nopelns bija tas, ka Varrena plāni līdz šim sekmējās tik gludi.

Bet par nopietnām grūtībām droši vien parūpēsies Peterss.

Varrens flotes kapteini vairs nebija saticis kopš ierašanās die­nas. Vispirms no satikšanās vairījās viņš pats, nepārtraukti ap­kārt ceļodams. Tad pamazām noskaidrojās, ka Peterss vairs ne­cenšas meklēt ar viņu kontaktu, un Varrens domāja, ka iemesls viņam ir zināms. Peterss laikam uzskatīja, ka viņa argumenti par labu civilistu viedoklim Varrena ierašanās dienā bijuši pārliecinoši, un šajos divos gados netraucēja Varrenam īstenot bēgšanas priekšdarbus, izvairīdamies no šķēršļu radīšanas.

Varrens nosprieda, ka flotes kapteinis Peterss ir pietiekami gudrs, lai saprastu, kādas briesmas radītu gūstekņu sašķelšanās divās naidīgās nometnēs. Petersam nebija īpaši izdevies apkarot Komiteju, reducējot tās biedru skaitu, palikušie tikai kļuva aizvien fanātiskāki un saliedētāki, bet viņš acīmredzot bija cerējis, ka to, kas neizdevās viņam, ar savu autoritāti panāks Varrens. Un šādu iespēju maršals varēja radīt, uzņemoties Komitejas, vadību un sa­graujot organizāciju no iekšpuses.

Arvien ciešākie sakari starp Komitejas ļaudīm un pārējiem, laulības un brīva pieeja līdz šim slepenajiem Komitejas projek­tiem — to visu Peterss droši vien uzskatīja par neatgriezeniskām pārvērtībām — tāpat kā kuģubūves programmu, planierus, no batleriem brīvo zemju apguvi, un katrā ziņā arī izteikti civilistu garā ieturēto audzināšanas programmu. Protams, šo darbību bija iespējams pamatot arī ar Komitejas mērķiem, taču pavecam un nogurušam flotes kapteinim varēja likties, ka Varrens organizā­cijas sākotnējos plānus atbalsta tikai fanātiķu omas uzlabošanai, vienlaikus saskaldot viņu enerģiju, un liekot to grupām piedalī­ties civilistu darbā. Arī nesenais Varrena priekšlikums naktīs ar eļļas lampām apgaismot Andersontaunas ielas — šim pasākumam vajadzēja parādīt, ka zemiešiem no «tārpu» sargkuģa te nekas nav slēpjams — varēja noderēt par pierādījumu, ka Komitejas locekļi akceptējuši stāvokli un sākuši iekārtoties pastāvīgai dzīvei.

Bet šeit iedarbojās rūpīgi pārdomāts dubults melu efekts, tē­mēts arī uz Petersu un viņa vadīto opozīciju, radīdams tai drošī­bas sajūtu. Tomēr flotes kapteinis nebija tik ļoti vecs un noguris, lai nesaprastu, kas notiek, kad atklātībā nāks fakts par skafandru ražošanu, — un tad Peterss reaģēs.

Varrens nostātos pret viņu visā stingrībā, taču reizē vajadzētu uzmanīties, lai nezaudētu ne Komitejas ļaužu, ne arī civilistu acīs iegūto cieņu …