Cietuma planēta

VI

Mīnus tūkstoš trīsdesmit trešajā B-dienā, ar sektora maršalu par bēgšanu runājot, oficieri vairs nesmaidīja.

•Pārvaldes ēkā Varrens bija izvietojis savu štābu, lielās telpas vienā stūri ierīkojis kabinetu un guļamistabu. Kāpnes no lūkas kabineta griestos veda uz vienu no satiksmes platformām, tā ka visi ziņojumi un dokumenti, kā ari heliogrāfa vai bungu pārrai­dītās ziņas un piedevām sava tiesa lietus Varrenu sasniedza vis­īsākajā laikā. Un tomēr kabinets rādīja noslēgtības ilūziju, lai gan sienas bija» tik plānas, ka blakus telpā bija saklausāms katrs vārds.

Ikrīta sanāksmēs piedalījās majors Sloans, kurš atbildēja par apgādes un kaujas grupu apmācību, majors Hainds no izlūkdie­nesta un organizatoriskā dienesta vadītājs leitnants Kelso. Ma­jors Hatons jau pirms divām nedēļām bija atgriezies savā paze­mes smēdē, līdzi aizvezdams septiņus oficierus no «Uzvarētāja», kuru izglītība, vaļasprieks vai pašreizējais entuziasms viņam šķita piemēroti.

Šorīt Varrens Komitejas Centru pārdēvēja par savu štābu un, atzīdams Kelso spējas kontaktēties ar dienesta pakāpē augstākiem oficieriem, iecēla viņu par savu personisko adjutantu.

Kelso un Hainds plati smaidīja priekā, un šķita, ka arī ma­jors Sloans ir apmierināts.

— Lai gan jūs esat mani štāba virsnieki, arī turpmāk attie­cībā pret pakāpē augstākiem oficieriem, gan komitejas locekļiem, gan pārējiem, jums jāizrāda viņu dienesta pakāpēm atbilstoša cieņa, — Varrens stingri noteica. — Jums jānodod tālāk manas pavēles, pārlieku neuzsverot manu autoritāti. Jums vienmēr jāiz­rāda cieņa sarunu biedram, tomēr jūs nekad nedrīkstat akcentēt noraidošu atbildi.

Lai Andersona plāns izdotos, izšķiroša nozīme bija palīgspē­kiem bēgšanas zonā. Varēja paļauties uz to, ka Hatona nodaļa izgatavos vajadzīgās kuģa maketa daļas un Hainds ar Sloanu laikus apmācīs kaujiniekus. Taču spēku bija par maz, lai maketa daļas aiztransportētu uz bēgšanas zonu un samontētu tikmēr, ka­mēr sargkuģis atrodas otrpus planētas.

Tādēļ patlaban galvenais bija iegūt jaunus piekritējus. Var­rens uzskatīja, ka oficieri no Komitejas aizgājuši trīs iemeslu dēļ. Dienests tajā bija stingrs, un daudzi šo stingrību uzskatīja par bezjēdzīgu: tā kā vairums civilistu bēgšanas plānu novērtēja par nereālu un nebija arī vairs iespēju piedalīties karā, vissaprātī­gākais šķita baudīt piespiedu mieru.

Tomēr Varrens sprieda, ka šie oficieri izjūt smagus sirdsap­ziņas pārmetumus — uz to norādīja tas, cik aizskarti tie bija par iesauku «civilisti». Ja, vienlaikus mīkstinot Komitejas regla­mentu, izdotos pierādīt, ka bēgšana nav tikai tukšs sapnis, nebūtu grūti tā sauktos dezertierus atgriezt ierindā, — Varrens bija par to pārliecināts.

Vispirms no Komitejas aktīvā leksikona vajadzēja svītrot vārdu «civilists». Bija jāizrāda atbilstoša cieņa oficieriem, kuri nedarbojās Komitejā, un šo attieksmi nedrīkstēja iespaidot fakts, ka viņiem ir citāds viedoklis nekā bēgšanas piekritējiem. Visiem vajadzēja sajust, ka viņi var būt noderīgi un svarīgi, ka viņu līdzdalībai ir liela nozīme plāna īstenošanā, — kas arī atbilda patiesībai. Komitejai bija atzinīgi jānovērtē pat īslaicīga sadar­bība vai līdzdalība. Gūstekņiem vajadzēja saprast, ka bēgšana ir iespējama un noteikti tiks īstenota.

— Jūs vēlētos ko piebilst, leitnant? — jautāja Varrens, pa­manījis, ka Kelso, kurš uzmanīgi sekoja viņa norādījumiem, kļūst nemierīgs.

— Jāievēro piesardzība, ser, — Kelso norūpējies teica. •— Jums nevajadzētu apspriest šādas detaļas, ja… ja… — Viņš strauji pamaja uz šķērssienas pusi. — Tur ārpusē taču ir sievietes, ser!

Varrens noturējās, neatbildējis kaut ko dzēlīgu, un palūdza Kelso izteikties skaidrāk.

Leitnants klāstīja, ka visā visumā pret sievietēm viņam nekas neesot, īpaši jau pret «Uzvārētājā» komandas loceklēm, kuras palikušas dzīvas, turklāt sievietes veicot Komitejai vajadzīgu darbu, tomēr esot arī gana piemēru, kas liecinot to, cik ļoti sievie­tes šeit ir nevēlamas.

Majors Hainds piekrītoši pamāja, bet majors Sloans tūlīt dedzīgi pieprasīja, lai visas sievietes tiktu no Komitejas patriek­tas.

Pēc Sloana eksplozīvās uzstāšanās iestājās nedaudz saspringts klusums, visi stingri lūkojās sienā. Šķita, ka arī otrā telpā skaņas apklusušas.

Varrens dziļi nopūtās un gudroja, vai tagad nederētu majoru Sloanu izlamāt, taču atcerējās, cik uzcītīgi tas pilda savus pienāku­mus, ne vien trenējot kaujiniekus, bet arī iesaistoties ceļu un tiltu būvē, ādu sagādē, piedaloties medībās un tirgojoties ar fermām, kā arī izpildot neskaitāmus citus pienākumus. Varrens juta, ka ir spiests ignorēt pastāvīgo laipnības deficītu šā vīra rīcībā.

Bez tam pielaidīgāk pret majoru izturēties derēja arī tāpēc, ka tas savas izsēdināšanas dienā, «tārpu» prāmim startējot, nebija pietiekami ātri bēdzis. Rezultātā majors bija tik ļoti apdedzis, ka īstenībā viņam nebija nekādu cerību izdzīvot, taču majors Sloans bija neparasti spēcīgs un izturēja, neraugoties uz vajadzīgo me­dikamentu trūkumu. Proti, «tārpi» gūstekņiem nedeva nedz zāles, nedz medicīnas instrumentus, un ārstniecībā nācās izmantot da­žādus no vietējiem augiem iegūtus un visai neefektīvus līdzekļus, kuri kaut nedaudz mazināja, sāpes. Kāds Komitejas vīrs bija Varrenam pastāstījis, ka majors Sloans nepārtraukti kliedzis di­vas dienas un pēc tam nav spējis kaut cik sakarīgi izteikties vēl vismaz trīs nedējas. Viņa ķermenis pamazām atspirdzis — taču katram, kurš ar majoru sarunājās, ātri vien kļuva skaidrs, ka baisā trauma tikai par mata tiesu nav skārusi viņa smadzenes.

Pirms Varrens paspēja kaut ko teikt, majors Hainds viņu ap­steidza. — Ser, arī man jāpiekrīt majoram Sloanam. Zināt, ja šī problēma man būtu sagādājusi tikpat daudz rūpju, cik viņam, varbūt es izteiktos vēl spēcīgāk.

Hainds acīmredzot gaidīja, ka Varrens majoru nosodīs, un ta­gad steigšus mēģinaja to aizkavēt, nostājoties Sloana pusē.

— Statistika liecina, ka turpat vai visas oficieres dezertē pie civilistiem, — Hainds rāmi klāstīja, — un mēs esam centušies šo procesu visdažādākajā veidā paātrināt. Piemēram, teicams līdzeklis ir viņu uniformas, kā arī papīra ražošana. Jūs zināt, papīru mēs iegūstam samērā vienkārši. Viena no vietējām koku sugām ir lieliski piemērota šim mērķim, koksni tikai jāuzvāra, lai atdalītu sveķus. Bez papīra Komiteja iztikt nevarētu, taču tā ražošana ir ļoti netīrs un ķēpīgs darbs, un tas nu sievietēm nav nekādi panesams.

— Tas ir vajadzīgs un vērtīgs darbs, — sarunā veicīgi iesais­tījās Kelso, — un, kad viņām tas ir līdz kaklam, mēs nevienu ne­sūtām prom. Viņas dodas uz Andersontaunu līča piekrastē. Bla­kus mūsu postenim tur mājo liels skaits civilistu, kuri zvejo zivis līcī un tuvējā upē …

Posteni mēs tur ierīkojām vH tolaik, kad bijām ar civilistiem draugos, — Kelso skaidroja tālāk, — tieši tālab, lai atbalstītu tirdzniecību ar zivīm un gaļu, tāpat kopīgi bija vieglāk aizstā­vēties pret apkārtklīstošajiem batleriem, kuri nopietni apdraudēja augļu un graudaugu ražu. Tomēr šis pasākums izraisīja Komi­tejai pagalam nevēlamas sekas . . .

Toreiz civilisti saņēma atļauju ierīkot savas fermas posteņa tuvumā, un viņi nekavējās šo iespēju izmantot. Jau tolaik viņiem bija pārlieku daudz sieviešu, skaidra lieta, ka precetas nevelejās laulības dzīvē dalīties ar citām, blakus sievām, un liekajām nekas cits neatlika, ja vien tās vispār domāja precēties, kā [ekarot kādu no Komitejas vīriešiem. Iekarošana vainagojās ar tādiem panā­kumiem, ka postenī ik gadu bija jāieved jauna apkalpe, mes zau­dējām arī flotes komandoru Andersonu, un, kļuvis par civilistu, viņš apmetni nosauca savā vārdā. Beigu beigās turpat vai visas kontinenta neprecētās sievietes devās uz Andersontaunu, un mums nācās atsaukt no posteņa visus tur palikušos vīriešus.

Tagad postenī ir tīrs sieviešu personāls, — Kelso smīnēdams pabeidza. — Tās ir meitenes, kuras nav pratušas atrast sev vīru vai arī nevēlas Komiteju atstāt citu iemeslu dēļ. Tā nu viņas tur lietderīgi strādā mūsu labā un piedevām traucē šā apgabala civi­listu, vienkāršo fermeru dzīvi.

Kad Kelso beidza, Varrens labu brīdi domāja par šīm tei­cami izglītotajām un inteliģentajām meitenēm, kuras varbūt tik­pat nepacietīgi kā jebkurš Komitejas loceklis vēlējās šo planētu atstāt, bet kurām šī iespēja apzināti tika liegta. Tāpēc Varrena atbildes skarbo toni neizraisīja nedz Sloana insubordinācija, nedz abu pārējo centieni majoru atbalstīt.

— Mani kungi, es pieņemu zināšanai jūsu apsvērumus šai jautājumā, — viņš teica, — kaut arī tie ne mazākā mērā neizmai­nīs manu lēmumu, par kādu es šajā sakarā jau esmu izšķīries.

— Acīmredzot, — viņš nīgri turpināja, — jūs neesat ņēmuši vērā vismaz to, ka «Uzvarētāja» apkalpes locekļi, tātad flagmaņ- kuģa ļaudis, attiecībā pret vienkāršiem kosmiskā dienesta oficie­riem ieņem īpašu stāvokli. Es nevēlos, lai kaut viens no tiem, vienalga, vīrietis vai sieviete, aizietu pie civilistiem. Bez tam, pirms piecpadsmit vai divdesmit gadiem, kad gūstā krita vairums šejienes oficieru, nevienu no mana kuģa ļaudīm nevarētu atzīt par īpaši izcilu vai nozīmīgu speciālistu. Tātad, jums jāsaprot, cik ļoti pasliktinājies dienesta standarts un cik svarīgi oficieriem no šīs planētas atgriezties aktīvajā dienestā, — tas būtu pilnīgi neapgāžams arguments kara izbeigšanai mūsu labā. Domāju, tas ir pietiekami, lai jūs saprastu, kāpēc es vēlos, lai ikviens gūstek­nis neatkarīgi no dzimuma strādātu Bēgšanas Komitejas labā, vai vismaz būtu ar to kaut kādā veidā saistīts.

— Ievērojot to, — viņš turpināja mazliet rāmāk, — es esmu pieņēmis štābā majori Fīldingu, «Uzvarētāja» psiholoģi un medi­cīniskā dienesta oficieri.

Varrens ievilka elpu un, uzlūkojis oficieru aizskartās sejas, pasmaidīja. — Lūdzu, neraugieties uz mani tā, it kā nupat būtu miruši jūsu tuvākie draugi, — viņš gandrīz vai pārmetoši teica. — Vīrieši jau gadu tūkstošiem lieliski sadzīvo ar sievietēm. Un es lūdzu vienīgi to, lai Bēgšanas Komitejas locekļi tā darītu ti­kai trīs īsus gadus.