Cietuma planēta

XVI

B-diena nāca aizvien tuvāk. Divus treniņtransportus batleru vilktos ratos un kuģos sekmīgi izdevās pārvietot precīzi laikā un bez starpgadījumiem — Sloana mednieki bija iznīcinājuši bur­tiski visus šai apkārtnē mītošos mežonīgos batlerus, kuri varētu traucēt. Maketa daļas bija transportēšanas gatavībā; slēpņa tune­lis bija jāpabeidz pēc dažām dienām, un nopostīšanai paredzētie apgabali bija nosprausti.

Vēl aizvien biežie negadījumi un neveiksmes bija salīdzinoši niecīgi un attaisnojumi ar aizvien pieaugošo nervozitāti. Sabo- tāžas vairs nenotika.

Mīnus divpadsmitajā B-dienā Varrens un Fīldinga vēlreiz ap­sprieda ievainoto evakuāciju no bēgšanas apgabala, un Fīldinga piepeši teica:

— Man nepatīk, ka šī bēgšana iespaidojusi dažus no mūsu cilvēkiem, ser. Es uzskatu, ka derētu visu uz nenoteiktu laiku pārtraukt un atrast kādu citu risinājumu — protams, sākumā aiz­bildinoties ar virkni sīku kavēkļu, lai Komiteja spētu mazliet at­slābināties. Ser, daudz labāk būtu bijis nodibināt dinastiju.:.

Ja viņi nebūtu divatā, Varrens tūlīt būtu pavēlējis viņai apklust, taču viņi jau tik sen bija pazīstami un tik ilgidieneja kopā, ka viņš vienīgi negribīgi kaut ko klusi norūca.

— Es biju vienīgā neprecētā «Uzvarētāja» oficiere, — nopietni turpināja Fīldinga, — Un jau tāpēc vien traucēju pārējām sievie­tēm uzlūkot savus vīrus kā pašu par sevi saprotamu īpašumu — vārdu sakot, es biju kuģa sieviešu mūžīgā sāncense — un dau­dziem arī gluži kā māte, jo esmu ārste un psiholoģe. Un jūs, ser, ar savu neapstrīdamo autoritāti un nepiespiesto izturēšanos, kas iedrošināja uz atklātību, neaizmirsīsim arī jūsu pastāvīgās rūpes par oficieru drošību — ser, jūs visiem bijāt miesīga tēva vietā.

Pat šajos pagrimuma laikos, — viņa turpināja, cieši Varrenu uzlūkodama un nosarka aizvien vairāk, — pat tagad bieži gadās, ka tēvi un mātes ir precējušies. Viens ar otru, es domāju.

Varrens skatījas viņā, nesacīdams ne vārda.

— Ser, — Rūta Fīldinga klusi piemetināja un novērsa ska­tienu, — ser, šis te priekšlikums nav retorisks.

Varrens bija pārlieku apmulsis, bet tad viņam atausa atmiņā saules gaismas pielietā novērošanas platforma viņu pirmajā pos­tenī. Varrens tika nopietni, ilgi un pamatīgi apsvēris šādu atrisi­nājumu, taču beidzot nospriedis, ka tas būtu pārāk nedroši. To­reiz viņš par negatīvu faktoru bija uzskatījis arī sav.u vecumu, taču pēc triju gadu ilgas dzīves veselīgos un primitīvos apstāk­ļos šis īpašais iemesls vairs nešķita tik nozīmīgs. Tie paši apstākļi lieliski iedarbojušies arī uz Rūtu Fīldingu, Varrens nodomāja un pūlējās neskatīties uz viņas ciešo bolero jaku un vēl pieguļošāka- jām biksēm.

Viņam bija stingri jāsaņemas, lai atcerētos, ka šis tagad jau nederīgais iemesls arī tolaik nav bijis pats galvenais, taču visi pārējie vēl pastāv.

— Es esmu pilnīgi pārliecināta, ser, ka bēgšana izdosies, — Fīldinga piepeši teica. — Taču dažreiz prātoju, vai mūsējie tur, mājās, patiešām ir spējīgi noorganizēt glābšanas ekspedīciju. Protams, man skaidrs, ka jūs īsteno stāvokli pārzināt daudz labāk par jebkuru no šejieniešiem, taču arī jūsu informācija patlaban novecojusi par trim gadiem un …

— Mums jābēg, — Varrens skarbi noteica.

Pirms Fīldingas vārdiem par bēgšanu, par to itin nemaz ne­bija domājis arī Varrens. Viņš atcerējās, ka uz «Uzvarētāja» borta šis tas nebija nedz iespējams, nedz vēlams. Kuģa ārsti un psihologi tiktāl aizņēma rūpes par citiem, ka pašas jūtām neatlika laika — vismaz gadījumā, ja runa ir par tik neapzinīgu oficieri kā Fīldinga. Un lai gan kosmosa dienestā laulības bija parasta lieta, stāties laulībā diviem oficieriem tik atšķirīgās dienesta pa­kāpēs kā majore un sektora maršals diezin vai būtu vēlams. Lai oficieris sasniegtu tik ievērojamu dienesta stāvokli, viņam nācās visus savus garīgos un fiziskos spēkus ziedot karjerai, un visi kā pašu par sevi saprotamu uzskatīja to, ka viņš tikpat pašaiz­liedzīgi pilda pienākumus arī tad, kad jau sasniegta varas vir­sotne. Sektora maršals varēja būt demokrātisks un pieeejams un izturēties kā jebkurš cilvēks, taču viņš aizvien palika neaizsnie­dzams sievietei.

Toties uz cietuma planētas stāvoklis bija citāds nekā uz kuģa.

Piepešais un alkainais kārdinājums — it kā sievietes vārdi un siltā, dzīvīgā klātbūtne būtu aizdedzinājusi viņā laika mīnas degli — bija tas, kas Varrenu satricināja un lika viņa balsij aiz­smakt. Bez tam viņā radās šaušalīgas aizdomas.

Rūta Fīldinga vēl aizvien bija nodūrusi acis.

— Acīmredzot tā ir pārlieku smaga jūsu izturības pārbaude, ser, ka psiholoģe ķērusies pie pašanalīzes mīlas lietās, — viņa rāmi sacīja. — Un es šai sakarā vēlētos piebilst tikai to, ka, domās izvērtējusi tik daudzus vīriešus, sapratu — man nepieciešams īpaši izcils vīrs, tāds, pret kuru es patiešām izjustu — bijību. Un viņam nebūtu obligāti ' 1 "

Majore

Varrens iesāka un atkal

apklusa. Pēc dažām sekundēm viņš mēģināja balsij piešķirt tēviš­ķīgu toni, taču tā skanēja tik samāksloti, ka nebija pazīstama pat viņam pašam. — Rūta, es domāju, ka šobrīd esmu saņēmis savā mūžā visjaukāko komplimentu, taču jūsu priekšlikums ir neiespē­jams. Jums drīzāk derētu censties savaldzināt Hatonu, kurš pēdē­jās štāba sapulces aizvada, vienīgi aplūkodams jūs …

Kad majore Fīldinga pēc dažām minūtēm gāja prom, viņas seja bija stinga un neizteiksmīga. Varrenam iešāvās prātā doma, ka viņa varbūt patiešām atklājusi savas īstās jūtas, taču viņš šo domu visiem spēkiem atvairīja. Tad jau daudz labāk bija pieņemt' pretejo, — ka nupat izdevies izjaukt trešo un, iespējams, visbīsta­māko sabotāžu.

Mīnus B-dienas rītā Varrens uz piecām dienām komandēja uz otro kontinentu majoru Haindu, lai tas tur pārbauda izglītības programmu.. Tai pašā dienā viņš aizsūtīja prom arī Hatonu, uz­ticēdams tam parbaudīt visu pārējo. Ja arī abi oficieri nojauta, ka šoreiz attiecībā uz viņiem pielietots vecu vecais likums par spēku saskaldīšanu, lai nerastos iespēja vienoti uzstāties pret Kelso, Slo­anu un Varrenu —, tad viņi ta vai tā nespēja iebilst. Majore Fīl­dinga, lai arī negribīgi, tomēr turpināja strādāt kopā ar viņu, un Varrens nesaprata, vai viņa tagad dusmojas ka atraidīta sieviete vai kā neveiksmīga sazvērniece.

Mīnus astotajā B-dienā viņš pirmo reizi paskaidroja, ka majori Hainds, Hatons un Fīldinga operācijā nepiedalīsies. Kā iemeslu Varrens minēja nepieciešamību saglabāt tehniski izcilus prātus nākamajam bēgšanas mēģinājumam, ja pirmais tomēr neizdotos.

Paziņojums, ka Varrens izlēmis personīgi piedalīties uzbru­kumā, neizsakāmi pacēla kaujinieku grupu noskaņojumu. Kad par šo lēmumu uzzināja Fīldinga, viņas dusmas nomainīja tādas jūtas, kuras Varrens noturēja par ārsta rūpju izpausmi.

Mīnus septītajā B-dienā kaujinieki sāka ievērot diētu, cik vien to atļāva vietēja barība, un alkohola lietošana nu bija aizliegta. Varrens skaidri un gaiši paziņoja, ka viņam nav nekādas patikas uzbrukt sargkuģim kopā ar piedzērušiem vai smagi paģirainiem oficieriem.

Visu mīnus sesto un mīnus piekto B-dienu Varrenam nācās gal­venokārt vienā laidā skaidrot cilvēkiem, ka viņam zināms, kā jā­izturas Hatona «papīrkurvī», ka viņam vismaz tikpat labi kā pārē­jiem zināma «tārpu» psiholoģija un sargkuģa telpu izvietojums, jo arī viņš noklausījies visas nepieciešamās lekcijas, un pat nedomā veikt muļķīgus varoņdarbus, jo ir par vecu un stīvu. īsi sakot, viņš apliecināja, ka nevēlas riskēt, vienīgi grib būt pasākumā klāt.

To izdzirduši, vairāki oficieri mēģināja viņam izpaust savas jūtas. Samulsuši tie skaidroja, — Kelso pat mazliet stostījās, bet Sloans bija kļuvis neparasti bikls —, ka līdz šim reizēm uzskatī­juši, ka Varrens rīkojas dīvaini, brīžiem pat aizdomīgi, taču ta­gad, ka viņš ir kopā ar tiem, ļaudis par viņu stāvēšot un kritīšot, lai nāk kas nākdams. Taču skatieni, kurus tie viņam veltīja, vērta Varrena sirdi vēl smagāku, un viņš paša acīs kļuva vēl slik­tāks, jo nekad nebija pret tiem izturējies pilnīgi atklāti un patiesi.

Vēlā mīnus ceturtās B-dienas vakarā no novērošanas posteņa kontinenta austrumos pienāca steidzama ziņa, ka pie «tārpu» sarg­kuģa piestājis kāds kreiseris vai transportnieks. Tas bija noticis dienā, sargkuģim virs horizonta esot, kad to varēja saredzet_ no zemes. Pēc četrām stundām, lai gan abi kuģi jau atradas planētas ēnā, spoža ugunīga svītra norādīja, ka kreiseris atkal aizlido. Un tas varēja nozīmēt tikai vienu.

— Cik traki neizdevīgs brīdis gūstekņu izsēdināšanai, — teica Kelso. — Ja viņi rīkosies kā parasti, tad varam gaidīt prāmi rit agri no rīta.

— Varbūt mēs vēl uzzināsim ko derīgu par sargkuģa apkalpi un dienesta organizāciju uz tā un kaut ko par stāvokli kauju sek­toros — taču slikti būtu, ja tas mūs aizkavētu, — sprieda Var­rens. — Leitnant, parūpējieties, lai gūstekņus uzmeklē un izklau­šina pēc iespējas ātrāk.

*

«Tārpu» prāmis nosēdās paredzētajā laikā mīnus trešajā B-dienā, taču ne plānotajā vietā. Tas izmantoja to pašu nosēšanās laukumu, ko pēdējoreiz un pat dažas minūtes nogaidīja, līdz gūs­tekņi atkāpjas aiz starta liesmu sniedzamības robežas — skaidra liecība tam, ka «tārpi» vai nu kļuvuši vieglprātīgāki, vai arī vairs tā nebaidās no iespējamiem gūstekņu slēpņiem. Varrens abas šīs iespējas novērtēja kā patīkamu izmaiņu. Visi jaunatnācēji, vienu izņemot, tika atrasti un īsumā iepazīstināti ar pašreizējo stāvokli.

Hainds, kas bija jau atgriezies no otrā kontinenta, ar prieku mainīja ceļojoša skolu inspektora pienākumus pret noklausīšanās iespēju, un drīz sniedza ziņojumu.

— Ir grūti tik īsā laikā uzzināt kaut ko svarīgu, ser, — viņš teica, — taču skaidri redzams, ka šie vīri nav visai inteliģenti, tiem ir pārsteidzoši vājas novērošanas spējas un viņi šausmīgi slikti pārzina patieso stāvokli. Sie četrdesmit trīs gūstekņi ir dzīvi palikušie no trīspadsmit kuģu apkalpēm, kuras sagūstītas pēdējos trīs gados notikušajās kaujās. Daudzi no gūstekņiem nepārtraukti pārvietoti no kuģa uz kuģi, it kā tārpi lāgā nezinātu, ko ar viņiem iesākt. No tā vien mēs varam secināt, ka tārpu militārā organizā­cija ir ļoti pagrimusi, un es nez kāpēc esmu pārliecināts, ka daudz ko paskaidrotu pazudušais oficieris, ja vien mēs to dabūtu rokā.

— Tai apkārtnē atrodas flotes kapteiņa Petersa ferma, — pie­peši sacīja Kelso.

Varrens iesmējās. — Es neticu, ka komandors vēl spēs ko ie­sākt, lai mūs aizkavētu, leitnant, — dabūjis savā pusē vienu vie­nīgu cilvēku, pie tam brīdī, kad atlikušas tikai trīs dienas..;/- — Tad viņš vērsās pie Hainda. — Major, atsauciet meklētāju .grupas un planieristus. Ja viņš nav dzirdējis visu šo svilpšanu uni bungo­šanu, nav redzējis nevienu planieri tad viņu būs nogrābis kāds batlers. Un piedevām jūs varētu informēt majoru Ha-t'onu — es domāju, viņš atrodas otrajā uzbrukuma punktā —, ka>pēc četrdes­mit piecām minūtēm gaidu viņu pie granātu noliktavas …

Mīnus trīs . .. divi… viens …

Milzīgā bēgšanas mašinērija neapturami iekustējās. No trīs­desmit divām apriņķošanas stundām sargkuģis sešpadsmit stundu atradās zem horizonta. īstenībā Komitejas vīru rīcībā bija gan­drīz deviņpadsmit stundas, jo transporta kolonnu kustību labi maskēja tuvējie pauguri, kalni un biezais mežs. Par labu nāca arī tas faktors, ka «tārpi» dūmakainajā atmosfērā trīs stundas nespēja veikt novērojumus šaurā redzesleņķa dēļ.

Getras stundas pēc saulēkta mīnus pirmajā dienā — līdz «tārpu» kuģa nozušanai aiz horizonta atlika mazliet vairāk nekā trīs stundas — Varrens bija gatavībā drīzumā dot galveno signālu.

Raugoties lejup no gandrīz pamestā Nikolsones Posteņa, kuru arī bija paredzēts sagraut, pilsēta un līcis saullēkta staros izskatījās mierīgi.

Varrena biroja priekšā piepeši izcēlās kņada, un tad Sloans ieveda telpā flotes kapteini Petersu un kādu svešinieku.

— Es domāju, ka satikšu jūs bēgšanas vietā, — Peterss aiz­elsies pavēstīja, neļaudams Sloanam bilst kaut vārdu. — Mēs esam zaudējuši pārāk daudz laika. Man jārunā ar jums, ser, divatā.

Varrens neatbildēja tūlīt. Vispirms viņš no galvas līdz kājām aplūkoja svešinieku — mazu resnuli ar stipri nosvīdušu seju un baiļpilnu, apmulsušu izteiksmi tajā. Varrens atcerējās, kā bija ju­ties pats, pirmoreiz nokļuvis konflikta situācijā starp Komitejas vīriem un civilistiem, un sajuta pret svešinieku pat tā kā līdzjū­tību. Tad viņš pamāja Sloanam, lai tas pagaida ārpusē, un pagrie­zās pret Petersu.

— Nu, komandor?

Peterss uzlūkoja Varrenu turpat vai līdzjūtīgi un šķita, ka viņam ir grūti runāt.

— Es baidos, jums nāksies visu atsaukt, ser, — viņš beidzot noteica. — Jums nav citas izvēles. Karš ir beidzies …