Cietuma planēta

III

— Man patīk, ja pieauguši vīrieši kadas dēļ cīnās, — pēkšņi teica Rūta Fīldinga. — Tas meitenēm ārkārtīgi glaimo.

Tā bija muļķīga piezīme, taču ar šiem vārdiem majorei Fīl- dingai izdevās ārkārtēji nopietna situācijā atrast arī kaut ko smieklīgu.

Pret viņu pavērsās gan Kelso, gan sirmbārdis civilists, un pat Komitejas vīra sakropļotajā sejā rētas savilkās smaidā, lai gan viņa acu izteiksme Varrenu vēl joprojām uztrauca.

Varrens piepeši skaitās pats uz sevi. Viņš bija parādījis ga­rīgu kūtrumu un ļāvis situāciju glābt majorei Fīldingai, tas dziļi aizskāra viņa pašapziņu.

— Es stipri apšaubu, majore Fīldinga, vai viņi gribēja cīnī­ties vienīgi jūsu dēļ, — viņš vēsi noteica, — un tomēr nav patī­kami, ja oficieri sāk kauties savā starpā vienalga kādēļ.

— Mani kungi, es labprāt vēlētos zināt, — viņš asi turpi­nāja, — kādēļ mēs esam tik vērtīgi, ka par mums jācīnās? Vai mums pašiem šai ziņā ir kada izvēle? Varbūt mēs esam kāda īpašums, varbūt pat vergi?

— O, nē, ser! … — iesāka Kelso.

— Nu, protams, nē! — protestēja civilists. — Šāda doma ir vienkārši smieklīga! Jums nebūs jāstrādā, līdz jūs to nevēlēsie­ties pats, ticiet man. Un arī tad darbs būs daudz derīgāks un vieglāks nekā tie bezjēdzīgie uzdevumi, kurus jums uzticētu ko­miteja …

Viņš aprāva savu domu, lai uzbrēktu Kelso «Esiet mierīgs, leitnant», kad tas mēģināja viņu pārtraukt, un tad turpināja: — Piemēram, dažas stundas pēc jūsu ierašanās tur augša, pos­tenī, viņi sāks ar to, ko mēs saucam par «informēšanu». Jums jā­saprot, ka šeit katru, gan Komitejas vīrus, gan tā sauktos civi­listus vienādi interesē ir karš, ir pēdējās ziņas no mājām, tātad skaidra lieta, ka jūs iztaujās par visiem jaunumiem uz mūsu dažādajām dzimtajām planētām. Taču «informēšana» nozīmē vēl daudz ko vairak.

Jūs iztaujās ilgi jo ilgi, līdz sešām stundām dienā, — viņš nikni turpināja, — un galvenokārt — par pēdējām dienam pirms jūsu ierašanās. Noklaušināšanā tiks lietota viegla hipnoze, ja vien jums ir tā laime būt hipnotiski ietekmējamam, un katrā ziņā jums nepārtraukti uzdos vienus un tos pašus jautājumus. Komiteja grib uzzināt visu iespējamo par sargkuģi, tātad visu, ko jūs esat re­dzējis un dzirdējis gan pārsēšanās laikā, gan uz prāmja, un pat to, ko jūs esat redzējis un dzirdējis, pašam neapzinoties. Censties fiksēt šos atmiņu tēlus bez piemērotām zālēm ir ilgs un nogur­dinošs darbs, bet sliktākais — tā reizē ir arī tukša laika šķie­šana.

— Ser, — Kelso viņu skarbi pārtrauca, neļaudams otram turpināt. — Es uzstāju, lai jūs šiem oficieriem vairs neko neteiktu. Pirmais viņus atradu es, un …

— Jā, pirmais viņus atradāt jūs, — atcirta civilists, — taču jūs viens nespētu viņus nosargāt, un tātad …

— Ser, tagad es to spēju, — Kelso iebilda bīstami mierīgā balsī. Varrens redzēja, ka atkal paceļas pīķi un stopi, un viņš vēl aizvien nezināja tik daudz, lai spētu abas puses semierināt. Tagad derēja uzklupt vienam no viņiem, pirms sākas cīniņš.

— Leitnant, kāpēc jūs sakāt viņam «ser»? — Varrens skarbi jautāja. — Jūs taču man teicāt, ka viņš ir civilists, tātad, ja arī nav dezertieris, tad tomēr persona, kura jūsu acīs zaudējusi tie­sības uz cieņu. Un tomēr jūs viņu uzrunājat «ser», un šķiet, viņš pavēl jums!

— Bet viņš tomēr ir flotes kapteinis Peterss. — Kelso reizē dusmīgi un drūmi atbildēja. — Oficieris, kuram ir visaugstākā dienesta pakāpe mūsu nometnē. Un tādiem gūstekņiem kā man, kuri nedomā aizmirst, ka esam oficieri, pienākas respektēt viņa dienesta pakāpi un uzskatus, lai arī viņš pats tos vairs neuzska­tītu par nozīmīgiem.

Tātad staltais bārdainis zvērādās bija flotes kapteinis. Ofi­cieris, kuram pienācās atbildēt par apmēram simt starpzvaigžņu kuģu lielas flotes personālu un apgādi, katrā ziņā bija ļoti izcils vīrs. Un parastos apstākļos jebkurš leitnants tik augstam ierēd­nim izrādītu ne tikai respektu vien, tāpēc Kelso atklātais nicinā­jums pret oficieri, kuru no viņa šķīra vai vesels bezdibenis, pie­peši iesvēla Varrenu dusmās. Viņam atkal nācās atsaukt atmiņā domu, ka flotes kapteinis kļuvis par «civilistu», un tieši šis fakts izraisījis Kelso naidu.

— Pirms dažām minūtēm es jautāju, vai mums šai situācijā ir arī kādas izvēles tiesības, — Varrens dzēlīgi teica. — Un es vēl aizvien gaidu atbildi.

Labu brīdi valdīja saspringts klusums, beidzot flotes kaptei­nis to pārtrauca. — Šaja situācijā es patiesi nevēlētos izmantot savu dienesta pakāpi, — Peterss paskaidroja, pūlēdamies runāt laipni. — Tāpēc es varu vienīgi attēlot stāvokli un uzticēties jūsu dabiskajai inteliģencei, lai ta jums norada pareizo ceļu. Bet izvele katrā gadījumā paliek jums.

— … Likums… — sāka Kelso, bet tad sadusmots papurināja galvu un pabeidza. — Ser, jums patiešām ir izvēles tiesības.

— Liels paldies, — sausi noteica Varrens.

Cik iespējams objektīvi izvērtējis rīcībā esošo informāciju, Varrens secināja, ka īsti nezin, kurai pusei pieslieties. Kelso bija atstājis uz viņu spēcīgu iespaidu, un viņa stāstījums bija šķitis pareizs un objektīvs. No otras puses, Petersa ieskats, ka no pla­nētas aizbēgt nav iespējams un gūstekņiem tas jāatzīst un ar to jāsamierinās, pirmajā acumirklī šķita augstākā mērā veselīgs un loģisks. Tomēr Varrena rīcībā vēl nebija pilnīgas informāci­jas, un patlaban izvēli nosacīja iespaids, kādu uz viņu bija atstā­juši abi vīri.

Attiecībā uz Kelso iespaids bija labs. Kosmiskajā dienestā Varrens bija sastapis pietiekami daudz šāda tipa ļaudis — inte­liģentus, uzticamus, aizrautīgus, kuri šķietami nekad nespēj padoties. Vīrs, kurš regulāri skujas, lai gan tā bija gatavā krop­ļošanās, spriežot pēc rētām viņa sejā, bija apbrīnas vērts.

Flotes kapteinis, kā Varrens secināja, bija padevies. Tāpēc viņš sajuta pret Petersu žēlumu un mazliet kaunējās, ka nebija izrādījis viņa dienesta pakāpei atbilstošu respektu — lai gan visu šo incidenta laiku viņu aizņēma tikai centieni aizkavēt abām partijām vienai otru iznīcināt, un viņam nebija atlicis laika pie- kiajībai. Bez tam viņš nedaudz žēloja flotes kapteini, jo nākotnē to gaidīja nepatīkami pārsteigumi.

— Es iešu kopā ar leitnantu, — pavēstīja Varrens.

Flotes kapteinis nošņirkstināja zobus. — Kā vēlaties, — viņš auksti noteica, tad pavērsās pret pārējiem no Varrena grupas. — Jums arī ir izvēle. Es ceru, ka vismaz daži no jums…

— Mani oficieri darīs to, ko viņiem pavēlēšu es, — Varrens viņu mierīgi pārtrauca. Teiktā asumu nedaudz mīkstinādams, viņš piebilda: — Mēs paliksim kopā, kamēr būsim pilnībā orien­tēti par abām šās lietas pusēm un varēsim izdarīt galīgo izvēli, bet tagad mēs visi sekosim leitnantam.

Peterss pagriezās pret saviem vīriem, pavēlēja tiem izklīst un gāja prom. Kelso pāris sekundēs izkārtoja Komitejas vīrus es­kortā, un Varrens piepeši ievēroja, ka tiem visiem bija augstāka dienesta pakāpe nekā leitnantam, un tomēr tie acumirklī paklau­sīgi izpildīja pēdējā laipnos rīkojumus. Kad ļaudis jau sāka kāpt augšā uz posteni — Kelso tikai ar pūlēm slēpa triumfējošo smaidu, — atgriezās Peterss.

— Mani ārkārtīgi interesē kara jaunumi, leitnant, — Pe- terss uzsvērti neitrālā toni teica. — Un es uzskatu, ka jums ne­kas nebūs pretī, ja es kādu brīdi paklausīšos, kas sakāms jaun­atnācējiem.

Pret šo visnotaļ likumīgo lūgumu nekas nebija iebilstams, un Varrens gudroja, vai nav pārsteidzies ar Petersa vērtējumu. Šajā brīdī flotes kapteinis viņam vairs neatgādināja tādu, kurš viegli padosies…

Taču visu ceļu līdz pat postenim Peterss gāja Varrenam bla­kus klusēdams, un Varrens šo pauzi izmantoja, lai tuvāk aplūkotu būves. Nocietinājuma siena bija apmēram sešus metrus augsta, un to veidoja zemē dziļi sadzīti koku stumbri. Stūros sienu bal­stīja četri masīvi, augoši koki, kuru apakšējie zari bija apcirsti līdz pat sienas augšmalai. To galotnēs laikam bija ierīkotas aiz­sardzības vai novērošanas platformas, kāpnes no tām sniedzās līdz dzegai sienas iekšpusē. Tā kā stūru izvietojumu te drīzāk noteica daba, nevis cilvēks, siena neveidoja pareizu četrstūri, arī tās sānmalas nekādi nevarēja saukt par taisnām. Ieeju pos­tenī veidoja daļa sienas, ko pēc vajadzības varēja nolaist un pa­celt kā tiltu.

Arī cietokšņa iekšpusē bija bagātīgi izmantoti augoši koki, tie veidoja dažādu celtņu pamatbalstus, vai arī zem tiem bija uzbūvētas mazākas būdas, kuras sniedzās līdz pat augšējiem za­riem. Cik nu Varrens saskatīja, kokiem bija izcirstas vienīgi pa­zares, tā kā visas celtnes nocietinājuma iekšpusē slēpās ēnā. Vi­ņam nācās atzīt, ka postenis ir lielāks, nekā izskatījās sākumā un ir praktiski neredzams no gaisa — nemaz nerunājot par kos­mosu.

Viņus ieveda lielā koka ēkā, kurā gar vienu sienu stiepās garš galds un soli, bet pārējās trīs noklāja plaukti, pilni dokumentiem. Varrens mazliet brīnījās, no kurienes te radies papīrs, un paturēja šo jautājumu prātā. Lai gan baļķi sienās un griestos bija nomi­zoti, telpā bija pārlieku krēslains, lai saskatītu sīkumus.

— Kad saule pacelsies augstāk, jūs varēsiet saredzēt la­bāk, — paskaidroja Kelso, ievērojis, ka Varrens lūkojas apkārt. — Noklausīšanos varam atlikt līdz brokastīm — diemžēl tagad tikai brokastis, bet pēc tārpu dotās barības tās jums katrā ziņā atgādina svētku mielastu … — Viņu kāds pasauca, un viņš atvai­nojās.

— Jūs droši vien pārsteidza, ka jūs mežā meklē flotes kaptei­nis, — Peterss sāka bez aplinkiem, klusā, ietekmīgā balsī, — un tas, ka jūs nostājāties Kelso pusē, daļēji izskaidrojams ar jūsu simpātijām pret vājāko. Tomēr leitnants Kelso nekāds vājākais nav — viņš tikpat droši vada Komiteju kā es tā sauktos civilistus. Viņš to dara jau sešus gadus un ir lieliski iemācījies pavēlēt tā, lai prasības atgādinatu pieklājīgus lūgumus. Viņš liek savā labā strādāt augstākiem oficieriem un iejūgs darbā ari jūs …

Kelso beidza otrā telpas galā sarunāties ar kādu Komitejas viru un naca atpaka] pie Varrena.

Peterss enerģiski turpinaja:

— Komitejas stāvoklis ir ļoti slikts. Jau gadiem ilgi tās labā­kie oficieri pārnāk manā pusē — pakāpē augstākie oficieri, un lai tas jums izsaka pietiekoši daudz — pārdomājiet to. Kelso ir ārkārtīgi nepieciešams kāds dūzis, kuru viņš varētu izspēlēt pret mani. Bet starp viņa ļaudīm ir tikai daži pulkveži lidotāji un viens jau sen pensionēts flotes komandors, un nav neviena, kurš būtu augstāks tieši par mani, un …

— Kad būšu noklausījies leitnanta versiju, tad uzklausīšu arī jūsējo, — pēkšņi saīdzis, noteica Varrens. — Nepārtraucot un cik vien ilgi jūs vēlēsieties, es jums to apsolu.

Flotes kapteinis šķitās smagi vīlies, un Varrens ievēroja, ka Peterss, neraugoties uz vareno augumu un tikai mazliet iesirma­jiem matiem, jāu ir pavisam tuvu pensijas gadiem.

— Te nu es atkal esmu, — pienācis pie viņiem, teica Kelso. — Ser, tagad mēs labprāt atzīmētu jūsu cilvēku uzvārdus, die­nesta pakāpes un kuģus. Varbūt sāksim tieši ar jums, ser.

— Te visi ir no mana kuģa, — Varrens iesāka un apklusa.

— Jā, lūdzu, turpiniet, kaptein, — teica Kelso. Bija skaidrs, ka viņam pēc izdzīvojušo cilvēku skaita jau bija izveidojies priekšstats par Varrena kuģa apmēriem, un, bez šaubām, tas vi­ņam bija ļāvis arī spriest par kuģa komandiera dienesta pakāpi.

— Es nebiju kuģa kapteinis, — teica Varrens un juta, ka viņa akcijas Kelso acīs krītas. — Kuģis bija kaujas kreiseris «Uzvarē­tājs». Mans flagmanis. Es esmu galaktiskā sektora maršals Var­rens …

Viņš bija centies pēc iespējas mīkstināt triecienu, un tomēr Petersa sejas izteiksme viņam vēlreiz apliecināja, ka nav iespē­jams atrast cilvēku, kuram nesāpētu vadoņa goda zaudēšana.

Kelso vairs neizskatījās pēc jauna, uzcītīga, inteliģenta ofi­ciera. Viņa mute bija pavērta, acīs kvēloja īpatnējas liesmiņas, it kā viņš redzētu kādu burvīgu vīziju. Iespējams, tur bija viņa gaidītā trumpja dūža tēls …