Cietuma planēta

XII

— Es nevēlētos, ka opozīcija uzskatītu Komitejas biedrus par kaušļu bandu, un starpgadījums ar Sloanu paveicis tieši pretējo. Tālab es gribu īstenot kādu ideju, kura man neliek mieru jau labu laiku. — Varrens paskaidroja Rūtai Fīldingai. — Jaunais konti­nents ir īsta planieristu paradīze — tur ir kalni, ezeri, labvēlīgas augšupejošas gaisa plūsmas. Jaunie iedzīvotāji izklīduši plašā ap­vidū, un, ņemot vērā biežās laulības, tur pēdējā laikā pastāv arī bērnu problēma. Ja tagad mēs, izmantojot jaunākā parauga pla­nierus, dažu stundu laikā varētu nogādāt uz turieni, kur tas vis­vairāk nepieciešams, ārstus, daudz kas tiktu novērsts.

— Protams, mums nāksies uzbūvēt vēl daudzus planierus, — viņš turpināja. — Taču tad, ja vienlaikus ar bēgšanas priekšdar­biem mēs rūpēsimies par medicīnisko palīdzību, tas labvēlīgi ie­spaidos civilistus un kaut nedaudz aizēnos Sloana nodarījumu, vai tā nedomājat arī jūs?

— Vismaz topošās mātes tas iespaidos lieliski, ser, — Fīldinga atbildēja dīvaini neitrālā tonī.

Varrens uzmeta viņai acumirklīgu skarbu skatu. — Vai nu ti­cat, vai neticat, — viņš apvaldīti piezīmēja, — bet es esmu domā­jis arī par jums.

Rūta Fīldinga piepeši pasmaidīja, un Varrens atsmaidīja pretī. Tad viņš deva rīkojumu sarūpēt materiālus par «tārpu» psiholo­ģiju un ar planieri nosūtīt tos uz Hatona Kalnu. Viņš domāja, ka drīzumā ieradīsies tur arī pats.

Kad Fīldinga aizgāja, Varrens pasauca Sloanu.

Viņš tomēr majoram neko daudz neteica, vienīgi uzslavēja par izturēšanos treniņa laikā un izsacīja nožēlu par tā vēlāko rīcību. Kad Varrens runāja, viņa acu priekšā visu laiku stāvēja lietus, dubļainais ceļš, dūkstīs grimstošie rati un satrakotais batleru bul­lis, kurš gribēja Sloanu uzdurt uz raga, tā ka uzslava ieilga, toties sekojošais rājiens ievērojami saruka. Sloanu atlaidis, Varrens bez­palīdzīgi pašūpoja galvu un nolēma pievērsties kaut kam svarīgā­kam.

Andersontauna pedejo divu gadu laika bija ievērojami izpletu­šies. Pieaugošā kuģu un planieru būve, remontdarbnīcas un nepie­ciešamība gādāt un uzglabāt pārtiku — viss būtiski ietekmēja pil­sētas izaugsmi un iedzīvotāju skaita palielināšanos. Taču tagad, lai arī pilsēta vēl aizvien pletās, cilvēku skaits tajā kritās, jo aizvien vairāk tautas aizceļoja uz otro kontinentu. Tāpēc daudzas noliktavas, dzīvojamās ēkas un fermas nu stāvēja tukšas, bija pēdējais laiks tās atkal apdzīvot.

Dienas atlikušajā daļā Varrens rakstīja pavēles par kalnrūpnie­cības speciālistu pārcelšanu no Hatona Kalna uz Andersontaunu, lai tie apmestos tukšajās ēkās. Pārējos namos dzīvotu Hatona ļau­dīm pakļautie palīgstrādnieki. Varrens pavēstīja, ka pienācis laiks trenēties tuneļa būvē, un ierosināja to darīt sīku pamežu apaugušā apvidū pusjūdzi no pilsētas iekšzemes virzienā, pārsimt metru no' ceļa, kas veda uz stikla fabriku. Lieko zemi te varēja noslēpt zem kokiem, un pēc tumsas iestāšanās aizgādāt prom un izbērt uz ceļiem dienvidos.

Incidents ar Sloanu viņu joprojām uztrauca, un Varrens galu galā nolēma, ka šādos apstākļos vispareizākais būs atvainoties personīgi un kompensācijai ņemt līdzi divus piejaucētus batlerus no aploka Andersontaunas tuvumā. Vajadzības gadījumā dzīvnie­kus atkal nāktos atprasīt, taču Varrens nolēma šo momentu ne­uzsvērt.

Ieskatījies kartē, viņš secināja, ka desmit jūdzes no fermas, ko nāksies apmeklēt, ir postenis, kurā var nosēsties planieri, pie tam šai virzienā ir ceļa galamērķis — Hatona Kalns. Garāks ceļojums katrā ziņā man nāks par labu, nodomāja Varrens, jo vairāk tādēļ, ka pēdējā laikā tikpat kā nemaz nav izdevies atrauties no rakstām­galda …

Bija pienākusi visnozīmīgākās štāba sapulces diena. Varrens juta, ka viņu pārņēmis gluži jauneklīgs uztraukums, redzot štāba locekļus sasprindzinātām sejām ienākam telpā un apsēžamies gar galdu. Pie ārdurvīm nostājās divi ar granātām un uzvilktiem sto­piem bruņoti sargi. Telpas sienas sedza kartes, tabulas par «tārpu» psiholoģiju, tuneļa iekārtu un detalizētas maketa un kuģa iekš­telpu shēmas. Tur karājās arī kosmiskā karte, kurā debesis bija attēlotas tā, kā tās varēja redzēt no cietuma planētas.

Varrens uzlūkoja štāba oficierus. — Drošības pasākumi un informācijas aizslepenošana līdz šim nebija vajadzīga. Mēs pieļā­vām ziņu noplūdi un pat guvām no tā sev labumu. Taču kopš šī brīža viss, par ko šai telpā runās, jātur stingrā slepenībā, ja vien es nedošu attiecīgus rīkojumus. Ārpus šīs telpas jums aizliegts ap­spriest še notiekošo, pat savā starpā ne. Kopš šī brīža telpa tiks slēgta un cauru diennakti apsargāta, un ienākt te nedrīkstēs ne­viens, štāba oficierus izņemot. Šīs rīcības iemesls drīzumā kļūs skaidrs, taču, pirms mēs nosakām bēgšanas vietu, nepieciešams noskaidrot vēl šo to ..

Viņš nogaidīja, līdz visu acis pievērsās viņam, un tad turpināja:

— Es teikšu sekojošo: jādara viss, absolūti viss, kas spētu pa­lielināt sekmīgas bēgšanas iespēju, un tā mēs arī rīkosimies! Es esmu atklāti pieminējis arī iespējamu neveiksmi un atbalstījis gūs­tekņu decentralizāciju varbūtējas atriebības gadījumam, taču īste­nībā es tādam variantam nepiekrītu! Mēs varam un mums vajag aizbēgt jau šajā mēģinājumā! Skaidrs?

Visi pamāja, vairāk vai mazāk dedzīgi, konstatēja Varrens.

— Nu labi, — viņš turpināja, — tad sāksim ar to, ka aplūko­sim Andersona sākotnējo plānu un mūsu līdz šim veiktās izmaiņas, par kurām es tūdaļ teikšu …

Plāns balstījās uz dažiem pieņēmumiem, taču tie pamatojās uz rīcībā esošajām ziņām par «tārpu» psiholoģiju un militārdienesta organizāciju. Viens no pieņēmumiem bija tas, ka ienaidnieka kos- modienesta oficieru lielais vairākums pat zināt nedrīkstēja par cietuma planētas eksistenci un atrašanās vietu. Ja tas tā būtu, tad varētu iedomāties hipotētisku «tārpu» karakuģi, — nelielu transportnieku, kurš tik spēcīgi cietis kaujā, ka tikai ar pūlēm spēj doties mājupceļā. Šā hipotētiskā kuģa stāvoklis varētu būt tik nopietns, ka tas, nokļuvis kādas planētas tuvumā, būtu spiests nekavējoties nosēsties nakts pusē, jo nespētu apstāties un noturē­ties orbītā. Protams, uz tā neviens it neko nezinātu par otro «tārpu» kuģi, kurš apriņķo planētu; tālāk varētu pieņemt, ka sa­dursmē gūtie bojājumi skāruši sakaru sistēmas, un kuģa apkalpe nespēj ar citiem sazināties.

Andersons bija domājis par vienvietīgu, vāji bruņotu izlūk- kuģi, bet tas varētu būt arī «tārpu» korvetes ekvivalents, ar čet­riem apkalpes locekļiem — piedevām varēja cerēt, ka «tārpi» no aizsargkuģa ar lielāku dedzību riskēs glābt četrus, nevis tikai vienu savējo. Šo pieņēmumu balstīja fakts, ka «tārpi» tāpat kā cilvēki rūpējās par savas sugas pārstāvjiem. Un glābšanas operā­cijai no «tārpu» redzesviedokļa vajadzēja būt riskantai, bet iegūto ziņu kopsavilkums liecināja, ka dienestā uz sargkuģa atrodas ne vairāk par trīsdesmit «tārpiem», un to izturēšanās gūstekņu pārvadāšanas reizēs skaidri norādīja, ka tie visi ir ārkārtīgi attu­rīgas un pārspīlēti piesardzīgas būtnes. Varēja gandrīz droši secināt, ka šie «tārpi» vai nu vispār ir civilisti, vai arī atrodas ļoti zemās dienesta pakāpēs.

Tas nebija nekas pārsteidzošs, jo planētas sargiem noteikti vajadzēja būt flegmātiķiem un spējīgiem izturēt garlaicību, nevis izcelties ar spilgtu intelektu. Un tomēr, zināmas šā kontingenta iztēles spējas tikai palīdzētu bēgšanai, kurpretī īstas briesmas radītu sargu nepārvaramās bailes. Visu laiku pastāvēja iespēja, ka sargi, uz planētas nosēdušos un bojātu savējo kuģi ieraudzījuši, krīt panikā un sāk to bombardēt, ja šis vraks neizrādītu ne ma­zāko dzīvības pazīmju, kā to paredzēja sākotnējais plāns. Viņi tad drīzāk uzskatītu par svarīgāku neļaut gūstekņiem sagrābt vraku, nevis riskētu glābt acīmredzami jau bojā gājušus biedrus.

— Tāpēc esmu nolēmis, ka vrakam jāizrāda dzīvības zīmes, — Varrens turpināja. Piedevām kuģa nosēšanās vieta ir ierobežota, tas nedrīkst atrasties tālāk par septiņdesmit kilometriem no abiem kalniem, kur patlaban noslēptas metāliskās daļas, jo maksimāli tikai šādā distancē tās var pārvest, kamēr sargkuģis atrodas zem horizonta. Piedevām vietai jābūt pieejamai gan no kalnu, gan jū­ras puses. Tātad ir pavisam vienalga, ko mēs te spriežam, šī vieta nedrīkst atrasties tālāk par desmit jūdzēm no Andersontaunas. Lai gan majore Fīldinga mani jau brīdinājusi, ka tas var būt pārlieku uzkrītoši, ja kuģis nosēdīsies tieši gūstekņu visvairāk apdzīvotajā rajonā, jo tumsā tas būtu varējis nolaisties jebkurā vietā abos kontinentos.

Varrens piecēlās un norādīja uz karti pie sienas. — Es to visu apsvēru un secināju, ka makets jābūvē pusjūdzi uz dienvidiem no pilsētas — tieši šeit. — Varrens pacēla rādāmkoku. — Majore Fīldinga man apliecināja, ka tad tārpiem neradīsies nekādas aiz­domas, jo kas gan var būt dabiskāks par to, ka smagi bojāts kuģis mēģina nosēsties pēc iespējas tuvāk kādas pilsētas ugunīm, īpaši uz tādas planētas, kas atrodas kontrolējamā teritorijā, kur nav ne mazākā iemesla šaubīties par iedzimto draudzīgu izturēša­nos.

Varrens ignorēja Kelso un Hatonu, kuri vēlējās kaut ko piebilst, un turpināja:

— Sīs vietas priekšrocības ir acīmredzamas. Maketa nemetā­lisko rāmi iespējams atvest uz pilsētu un uzglabāt jau ilgi pirms B-dienas. Lielāko tiesu metālisko sastāvdaļu varēs vest ar kuģi, kas būs daudz vieglāk, nekā stiept visu pa ceļiem, pie tam mēs tad varēsim norīkot vairāk cilvēku sauszemes konvojos. Tāpat esmu parūpējies par to cilvēku izvietošanu, kuriem būs jābūvē lamatu tunelis, — tieši šai sakarā es pavēlēju izsaukt uz pilsētu Hatona kalnrūpniecības speciālistus.

— Bet… bet… — stostījās Kelso, pirmais atguvis runas spē­jas. — Un es domāju … tagad man saprotams, kāpēc jūs piepra­sījāt ierīkot nakts apgaismojumu ielās. Toreiz es to uzskatīju par muļķību… Ak, piedodiet, ser, bet jūs jau saprotat, ko es do­māju. Taču, ņemot vērā sargu gļēvulību, domāju, vai tie maz uz­drošināsies nosēsties un glābt savējos tik tuvu pilsētai?

— Tajā brīdī risks vairs nešķitīs tik liels, leitnant, — atbildēja Varrens. — Pieņemsim, ka, nosēžoties tiešā pilsētas tuvumā, bojā­tais tārpu kuģis nogāžas uz kādas fermas jumta, pie kam visas ēkas nodeg un iedzīvotāji iet bojā. Tā būtu nelaimīga, taču iespējams sagadīšanās. Un vēl mēs pieņemsim, ka pilsētnieki, saniknoti par upuriem, uzbrūk šim hipotētiskajam kuģim, kurš, lai arī sadursmē un nosēšanās laikā bojāts, vēl aizvien varētu atšaudīties ar C-7 tipa projektoru. Tātad gūstekņu uzbrukums būtu atsists, reizē aiz­dedzinot un sagraujot visas tuvējās fermas. Es īpaši neticu, ka šādā gadījumā no Andersontaunas daudz paliks pāri.

— Kad šai dienā stundu pirms rītausmas virs horizonta pacel­sies sargkuģis — no tā būs saredzamas liesmu ugunis. — Varrens turpināja. — Kuģis celsies augstāk, un novērotājs ieraudzīs vis­skaistāko postījumu ainu, kādu vien tāds tārps jebkad varētu vē­lēties.

Pats par sevi saprotams, būs pietiekami daudz pierādījumu tam, ka kuģa vrakā vēl atrodas dzīva apkalpe. Sūtīt lejup glābšanas ko­mandu šķitīs niecīgs risks, jo visa apkārtne degs gaišās liesmas un visi mūsējie, kuri nav kaujinieku vienības, bus labi pamanami uz ceļiem un jūrā, šķietami bēgoši paniskās bailēs.

Varrens apklusa un palūkojās uz saviem oficieriem.

Sloans plati smaidīja, viņa acis kvēloja. Kelso labsajūtā sta­roja un klusu murmināja: «Cilvēk, ak, cilvēk…»

Varrens no Sloana un Kelso kaut ko līdzīgu arī tika gaidījis, un abi viņu nebija pievīluši. Drīzāk viņš bažījās par citiem. Pat Fīldinga, kura, šo plānu uzzinājusi, gan neatteicās no tālākās sa­darbības, pārlieku skaidri demonstrēja savu nepatiku. Hainds, nīgri saviebies, blenza pār komisko briļļu rāmjiem. Hatons no dzirdētā izskatījās gluži vai apdullis, un tomēr galu galā runas spējas atguva tieši viņš.

— Tātad mums būs jāsagrauj pilsēta, ser?

Cik tas gan ir dīvaini, Varrens nodomāja, pret nelieliem postī­jumiem vēlas iebilst tieši tas vīrs, kura tehniskās spējas un iinpro- vizatora talants ir tik ārkārtīgi nozīmīgi bēgšanas priekšrocību īstenošanā. Hatons pamazām kļuva pārlieku jūtīgs, un Varrens lāgā nesaprata, vai te dusmoties, vai priecāties.

— Baidos, major, ka mums nāksies tā darīt, — viņš enerģiski attrauca. — Es jau sacīju, ka mēs darīsim visu, kas uzlabo mūsu izredzes. Un arī jūs piekritīsiet, ka pēc bēgšanas pilsētas stāvok­lim vairs nebūs nekādas nozīmes — lai arī es tagad vēlreiz uz­sveru, ka ziņas par apzinātu Andersontaunas sagraušanu patlaban ir stingri slepenas. Major, arī bez jums noteikti atradīsies senti­mentālu jūtu pārņemti pilsētas aizstāvji, kuri sagādās mums liekas rūpes.

Un tagad, pirms sākam tuneļa būvi — tātad visai ilgstošu darbu, nāksies evakuēt vēl dažas fermas bēgšanas rajona apkaimē. Diemžel šais fermās dzīvo stūrgalvīgi ļaudis, tāpēc es vēlētos ar jums aprunāties, kā lai viņus no turienes dabū prom …