Labas zīmes

- Viņi jau varēs doties, kur grib, - Pipars bažīgi uzlūkoja Ādamu. - Es runāju par Atlantīdas iemītniekiem. Tāpēc ka...

- Man jau līdz kaklam tie velna atlantīdieši un tibe-tieši, - Ādams atcirta.

Visu skatieni pievērsās viņam. Tāds Ādams vēl nebija redzēts.

- Vienam otram jau labi, - Ādams sūrojās, - vazājas pa pasauli, izmanto vaļus, ogles un ozonu, mūžamežus un visu pārējo, bet mēs paliksim bešā. Būs jālido uz Marsu vai citur, lai nav jānīkst tumsā un mitrumā, kamēr viss gaiss aizplūst projām.

Tas bija pavisam cits Ādams. VIŅI vairījās skatīties viens otram acīs. Kad viņš bija tādā noskaņā, pasaule šķita saltāka.

- Manuprāt, - Braiens pragmatiski iesāka, - vislabāk būtu par to visu vairāk nelasīt.

- Tu jau viendien teici, - Ādams atbildēja, - ka tu sāc lasīt grāmatas par pirātiem, kovbojiem, astronautiem un tamlīdzīgi un domā, ka pasaule ir pilna ar brīnumiem, un tad tev pēkšņi kāds sāk stāstīt par mirušiem vaļiem, izcirstiem mežiem un kodolatkritumiem, kas nesairst miljoniem gadu. Ja gribat zināt manas domas, nav vērts kļūt par pieaugušo.

VIŅI pārmija skatienus.

Pār pasauli tiešām krita ēna. Ziemeļoš biezēja negaisa mākoņi, caur kuriem lauzās dzeltena saules gaisma. Debesis atgādināja dedzīga amatiera gleznu.

- Manuprāt, šito visu vajadzētu sarullēt un sākt no jauna, - Ādams turpināja.

Viņa balss skanēja pavisam svešādi.

Caur vasaras mežiem brāzās dzestrs vējš.

Ādams paskatījās uz Suni, kas centās nostāties uz galvas. Tālumā ducināja pērkons. Noliecies viņš izklaidīgi noglaudīja Suni.

-Ja sprāgs atombumbas, visi būs to pelnījuši, un tad varēs sākt no gala, vienīgi šoreiz kārtīgi, - Ādams turpināja. - Dažreiz domāju, ka tā arī vajag, lai vienreiz varētu visu sakārtot.

Atkal nogranda pērkons. Pipars nodrebēja. Neizklausījās dabiski. Šoreiz tā nebija parasta pļāpāšana laika nosišanai. Ādama acīs bija kaut kas nesaprotams: ierastās velnišķības vietā - pelēks tukšums, un tas šķita daudz ļaunāk.

- Nezinu gan, - Pipars lūkoja iebilst, - tiešām nezinu. Ja visas bumbas uzies gaisā, mēs paši arī uzsprāgsim. Kā nākamo, vēl nedzimušo paaudžu māte esmu pret.

Pārējie uzmeta viņai ziņkārīgu skatienu. Pipars paraustīja plecus.

- Pēc tam pasauli apsēdīs milzīgas skudras, - Vensli-deils satraukti teica. - Redzēju filmā. Vai arī mēs staigāsim ar nozāģētiem šauteņu stobriem, un visi vadās mašīnā nažus un šaujamos.

- Es nepieļaušu skudras un neko tamlīdzīgu, - Ādams baisi pasmaidīja. - Un ar jums nekas nenotiks. Es par to parūpēšos. Būtu superīgi, ja visa pasaule piederētu mums vien. Ko teiksiet? Mēs varētu to sadalīt. Mums būtu aizraujošas spēles. Karš ar īstu armiju un tā tālāk.

- Bet pasaulē taču vairs nebūtu cilvēku, - Pipars iebilda.

- Nu, gan jau kaut kādus uzmeistarotu, - Ādams bezrūpīgi izmeta. - Vismaz karaspēkam derēs. Mums katram būtu ceturtā daļa pasaules. Piemēram, tu, - viņš pamāja uz Piparu, kura sarāvās, it kā Ādama pirksts būtu līdz baltkvēlei nokaitēts kruķis, - varētu ņemt Krieviju, jo tā

ir tikpat sarkana kā tavi mati, vai ne? Venslijam varētu piešķirt Ameriku, Braienam - Āfriku un Eiropu, un, un...

Neraugoties uz augošajām šausmām, VIŅI kārtīgi apsvēra piedāvājumu.

- Hm, - stostījās Pipars, kuras krekliņu arvien spēcīgāk raustīja vējš, - nesaprotu, kāpēc Venslideils saņems Ameriku ar visu, kas tur ir, bet es tikai Krieviju. Tā ir garlaicīga zeme.

- Varēsi pieķert klāt Ķīnu, Japānu un Indiju, - Ādams viņu mierināja.

- Tad jau man būs tikai Āfrika un daudzas garlaicīgas valstiņas, - Braiens spēja tirgoties pat katastrofas priekšvakarā. - Es labprāt ņemtu Austrāliju.

Pipars viņam piebikstīja un nepacietīgi papurināja galvu.

- Austrālija tiks Sunim, - Ādams paskaidroja, acīm degot jaunrades priekā, - lai ir plašumi, kur izskraidīties. Varēs dzenāt trušus un ķengurus, kas tur dzīvo...

Mākoņi pletās uz priekšu un sāniem kā dzidrā ūdenī ielieta tinte, slīdēdami debesīs ātrāk, nekā tos dzina vējš.

- Bet tad taču nebūs vairs neviena truša! - Venslideils iekliedzās.

Ādams neklausījās, vismaz balsīs ārpus savas galvas ne.

- Nu jau mums viss sajuka, - viņš teica. - Sāksim no gala. Paglābsim tos, kurus gribēsim, un sāksim jaunu dzīvi. Tā būs vislabāk. Ja tā padomā, mēs izdarīsim pasaulei pakalpojumu. Mani pārņem dusmas, redzot, kā visi tie vecie ķēmi jauc gaisu...

— galvenais jau ir atmiņa, saproti, - Anatēma skaidroja.

- Tā darbojas atpakaļgaitā un arī uz priekšu. Proti, kvalitatīvā atmiņa.

Ņūtons viņu laipni, bet nesaprotoši uzlūkoja.

- Gribu pateikt, - viņa pacietīgi turpināja, - ka Agnese jau nākotni neredzēja. Viss jāsaprot pārnestā nozīmē. Viņa to atcerējās. Protams, ne pārāk skaidri; informācija tika filtrēta caur viņas sapratni, tātad tā ir mazliet juceklīga. Mēs uzskatām, ka vislabāk Agnese atcerējās to, kas notiks ar viņas pēcnācējiem.

- Bet ja tu kaut kur dodies un dari to, par ko viņa rakstīja, bet viņa pieminēja, kur tu gāji un ko darīji, tad jau... - Ņūtons bija neizpratnē.

- Es saprotu, jā, tomēr ir pierādījums, ka tieši tā tas darbojas, - Anatēma atbildēja.

Abi pētīja priekšā izklāto karti. Blakus murdēja radioaparāts. Ņūtons ne brīdi neaizmirsa, ka viņam blakus sēž sieviete. Esi profesionālis, viņš sev teica. Tu taču esi kareivis, vai ne? Tad rīkojies kā kareivis! Mirkli viņš saspringti domāja. Darbojies kā cienījams kareivis un izturies piedienīgi! Pēc tam viņš atkal atgriezās pie sarunas ar Anatēmu.

- Bet kāpēc tieši Tedfīldā? - Ņūtons jautāja. - Personīgi mani ieinteresēja laikapstākļi. Optimāls klimats, tā varētu teikt. Proti, neliela vieta ar tikai tai raksturīgiem labiem laikapstākļiem.

Viņš uzmeta skatienu Anatēmas piezīmju grāmatām. Tiešām neparasta vieta, pat ja nebūtu tibetiešu un NLO, kas pēdējā laikā šķita apsēduši visu planētu. Tedfīldas apkaimē bija ne tikai labi laikapstākļi, pēc kuriem varētu sastādīt kalendāru, bet ari ievērojama noturība pret izmaiņām. Nekur neredzēja jaunbūves. Lielākā daļa iedzīvotāju nekur nepārcēlās. Šķita, ka te ir vairāk mežu un dzīvžogu nekā citur.

Vienīgā automatizētā lielferma, kas sāka darboties, pēc pāris gadiem izputēja, un tās vietā stājās vecmodīga ferma, kurā cūkas brīvi skraidīja pa augļu dārziem. Cūkgaļa tika pārdota par labu cenu. Divas vietējās skolas apbrīnojami kareivīgi turējās pie vecajām tradīcijām, būdamas imūnas pret mūžam mainīgajām izglītības reformām. Automa ģistrāle, kurai vajadzēja pārvērst lielāko daļu Tedfīldas krustojumā numur astoņpadsmit ar autostāvvietu Laimi gais baroklis, nezin kāpēc piecu jūdžu attālumā pagriezās, metot lielu pusloku, un tad stiepās tālāk, apiedama saliņu un nemainot lauku ainavu. Neviens nevarēja pateikt, kāpēc viens no iesaistītajiem projekta autoriem cieta no nervu sabrukuma, otrs iestājās klosterī, bet trešais devās uz Bali gleznot kailas sievietes.

Varētu nodomāt, ka divdesmitā gadsimta vidū izveidojusies neatkarīga sala, uz kuru tas neattiecas.

Paņēmusi no kārbas citu kartīti, Anatēma pāršūdināja to pār galdu.

2315. Dažs labs teic, ka tas notiks Londonas pilsētā vai Ņujorkā, bet viņi alojas, jo tas būs Tedfīldā, viņš nāks vareni un spēcīgi kā bruņinieks savā īpašumā, viņš sadalīs pasauli 4 daļās un sacels vētru.

... 4 gadus par ātru (Ņūamsterdama līdz 1664)... Tedvila, Norfolka...

Tārdsfīlda... Devona... Tedfīldā.... Oksona...< ...!

Skat. Jāņa Atklāsmes grāmatu, 6. nod., 10. p.

- Man bija jābraukā apkārt, lai izpētītu daudzu apgabalu arhīvus, - Anatēma stāstīja.

-Bet kāpēc 2315. numurs? Ieraksts taču ir jaunāks par citiem.

- Agnese laika ziņā bija mazliet pavirša. Manuprāt, viņa ne vienmēr zināja, kas kur notiks. Es jau teicu, ka mēs gadiem gudrojām sistēmu, lai visu sasaistītu kopā.

Ņūtons apskatījas vel vairākas kartītes, piemēram:

1111. Un rūkdams atnāks lielais suns, un divas varas to uzraudzīs, bet velti, jo ies tas tur, kur saimnieks, - un elle

Vai tam būtu sakars ar Bismarku? (A. F. Divaisa,

1888. gada 8. jūnijā)

...?

Šlēsviga-Holšteina?

bēgs tā priekšā.

- Neskaidri, neraksturīgi Agnesei, - Anatēma secināja.

3017. Redzu četrus jātniekus, kas nes galu, un ar viņiem jāj elles eņģeļi, un Treji celsies, un Četri un Četri būs Četri, un Tumsas eņģelis pats sevi iznīdēs, un Cilvēks pieprasīs savu.

Apokalipses jātnieki, cilvēks = Pāns, Sātans (Raganu prāvas Lankašīrā, Brewster, 1782)

??

Jūtu, ka mūsu labā Agnese tovakar bijusi pilnā (Kvinsijs Divaiss, 1789. g. 15. okt.) Piekrītu. Mēs visi taču esam tikai cilvēki. (Mis 0. Dž. Divaisa 1854. g. 5. janvāri)

- Bet kāpēc jaukie un precīzie? - Ņūtons gribēja zināt.

- Jauks ir tas pats, kas precīzs, - Anatēma paskaidroja nogurušā balsī, acīmredzot ne jau pirmo reizi. - Tolaik tam bija tāda nozīme.

- Bet paklau... - Ņūtons iesāka.

Viņš jau gandrīz bija sev iestāstījis, ka NLO nav, ka viss ir viņa fantāzijas auglis, nu, par tibetieti vēl māca šaubas; varbūt tomēr tāds bija, bet diez vai tas bija tibe-tietis. Taču šobrīd Ņūtonu visvairāk saistīja pievilcīgā sieviete šajā istabā, kurai viņš arī, šķiet, nebija vienaldzīgs, vismaz netīksmi viņa nejuta, un tas Ņūtonam bija kas jauns. Protams, šobrīd notika varen daudz kā dīvaina, bet, ja viņš tiešām pacenstos pagriezt saprāta laivu pret trakojošo pierādījumu straumi, tad varētu pieņemt, ka tie bija, hm, meteorologu baloni vai Venera, vai arī masveida halucinācijas.

Vārdu sakot, šobrīd Ņūtona jūtas valdīja pār saprātu.

- Bet paklau, - viņš atkārtoja, - pasaule taču patiesībā neies bojā, vai ne? Paskaties visapkārt! Starptautiskais stāvoklis nav pārāk saspringts... ne vairāk kā parasti. Kāpēc mēs nevarētu visu nolikt malā un, nezinu, varbūt vienkārši iziet svaigā gaisā pastaigāties?

-Vai tiešām tu nesaproti? Te kaut kas ir! Kaut kas ietekmē apkaimi! - Anatēma atbildēja. - Visas enerģētiskās līnijas ir izlocītas. Tās pasargā šo vietu no potenciālām pārmaiņām! Tas... tas...

Jau atkal Anatēmas prātā pavīdēja doma, kuru viņa nespēja, kuru viņai nebija ļauts satvert tāpat kā pamostoties sapni.

Vējš grabināja logos, rūtī neatlaidīgi sitās jasmīna zars.

- Tomēr nespēju noteikt, kas tieši, - Anatēma lauzīja rokas, - esmu izmēģinājusi visu.

- Noteikt? - Ņūtons pārjautāja.

- Mēģināju svārstu, pēc tam teodolītu. Zini, man ir pārdabiskas spējas. Lai nu kā, bet līnijas pārvietojas.

Ņūtons vēl pietiekami kontrolēja savu prātu, lai Anatēmas teikto izskaidrotu. Vairums cilvēku, apgalvojot, ka viņiem piemīt pārdabiskas spējas, ar to domā, ka viņiem ir aktīva, neparasta iztēle, melni nolakoti nagi un ikdienā viņi risina sarunas ar savu papagaili. Kad to pateica Anatēma, šķita, ka viņa atzīst pārmantotu slimību, par kuru pati nepriecājas.

- Vai tuvojas pastardiena? - Ņūtons jautāja.

- Ne viens vien pravietojums paredz, ka vispirms jāparādās Antikristam, - Anatēma atbildēja. - Agnese arī tā saka. Bet es neko tamlīdzīgu neesmu manījusi.

- Varbūt tā ir viņa? - Ņūtons ieminējās.

-Ko?

- Varbūt tā būs viņa, - Ņūtons paskaidroja. - Kā nekā dzīvojam divdesmitajā gadsimtā. Dzimumu līdztiesības laikā.

- Manuprāt, tu tomēr neņem to par pilnu, - viņa skarbi teica. - Bet šajā vietā nav nekā ļauna. Un to es nesaprotu. Redzu tikai mīlestību.

- Kā, lūdzu? - Ņūtons pajautāja.

Anatēma bezpalīdzīgi viņu uzlūkoja.

- Man grūti to aprakstīt, - viņa atbildēja. - Kaut kas vai kāds mīl šo vietu. Mīl katru pēdu tik spēcīgi, ka aizsargā to tikpat kā ar vairogu. Dziļa, dedzīga, milzīga, kaisla mīlestība. Vai tad te var notikt kas ļauns? Vai tādā vietā var sākties pasaules gals? Te var droši audzināt bērnus. Bērniem ir īsta paradīze.

Anatēma vāri pasmaidīja.

- Tev vajadzētu redzēt vietējos bērnus! Nekur citur tādu nav! Tikpat kā pusaudžu žurnālā! Ar nobrāztiem ceļgaliem, mirdzošām acīm, īsts dzīvsudrabs!

Turpat jau bija. Anatēma juta domu, kas tuvojās.

- Bet kas tad te? - Ņūtons pajautāja.

- Ko? - Anatēma iekliedzās, atrauta no domu gaitas.

Ņūtons pabungoja ar pirkstiem kartē.

- Te norādīta neizmantota lidosta. Paskaties, uz rietumiem no Tedfīldas!

Anatēma nosmīkņāja.

- Neizmantota? Netici kartei! Savulaik tur bija kara iznīcinātāju bāze. Apmēram desmit gadus tur ir aktīva Tedfīldas gaisa bāze. Vari nejautāt, es atbildēšu, ka tam ar lidostu nav nekāda sakara. Pulkvedis ir daudz saprātīgāks par tevi. Viņa sieva nodarbojas ar jogu, mīļo pasaulīt.

Paklau. Ko es pirmīt teicu? Vietējie bērni...

Anatēmas prāts zaudēja pamatu, un viņa atkrita personīgākās domās, kas to vien gaidīja. Ņūtonam patiesībā nebija nekādas vainas. Varētu pavadīt ar viņu atlikušo dzīvi. Tas nebūs pārāk ilgi, un viņš nepagūs viņu aizkaitināt.

Radio stāstīja par Dienvidamerikas mūžamežiem.

Jaunaudzēm.

No debesīm sāka birt krusa.

viņi sekoja Ādamam lejup uz karjeru. Koku lapas driskāja krusas graudi.

Suns, iežmiedzis asti kājstarpē, smilkstēja.

Kaut kas nav kārtībā, Suns domāja. Tieši tad, kad sāku tramdīt žurkas un gandrīz vai tiku galā ar sasodīto vācu aitu suni ceļa pretējā pusē. Un nu viss vējā, man atkal būs gailošas acis un vajadzēs vajāt zudušās dvēseles. Kāda tur jēga? Tās jau pretī necīnās, bez smaržas un garšas...

Venslideils, Braiens un Pipars gan nespēja domāt tik sakarīgi, saprazdami vienīgi, ka nespēj nesekot Ādamam tāpat kā nespēj lidot; viņus uz priekšu dzina nepārvarams spēks - ja tam pretosies, salūzīs kājas, tomēr jāsoļo būs tāpat.

Ādams vispār nedomāja, taču viņa prātā kaut kas bija atvēries un liesmoja.

Viņš teica, lai visi apsēstas uz kastēm.

- Te, lejā, mums būs labi, - Ādams apsolīja.

- Hm, - Venslideils novilka, - vai tu nedomā, ka mūsu vecāki...

- Par viņiem neuztraucies! - viņš augstprātīgi atbildēja. - Sagādāšu mums citus. Ne jau tādus, kas dzīs gulēt pusdesmitos. Ja gribēsi, varēsi vispār negulēt. Nebūs jākārto istaba, ne arī kas cits jādara. Atstājiet to manā ziņā, un viss būs pa pirmo!

Ādama sejā parādījās neprātīgs smaids.

-Tūlīt jūs redzēsiet manus jaunos draugus, - viņš paziņoja, - jums viņi patiks.

- Bet... - Venslideils iesāka.

- Padomā, cik tad būs forši, - Ādams jūsmīgi turpināja. - Varēsim piepildīt Ameriku ar jauniem kovbojiem, indiāņiem, policistiem, gangsteriem un komiksiem, ar astronautiem, ar visu, ko vien gribēsim. Fantastiski, vai ne?

Venslideils izmisīgi paskatījās uz Piparu un Braienu. Visi bija vienisprātis, ka pat normālos apstākļos nespētu saprātīgi uz to atbildēt. Jā, savulaik bija īsti kovboji un gangsteri. Lieliski! Arī tēlot kovbojus un gangsterus bija jauki, bet īsti un neīsti kovboji un gangsteri, kurus var salikt kastītē, kad tie apnikuši, vairs nemaz nešķita forši. Galvenais taču, ka izlikšanos par kovbojiem un pirātiem var beigt un iet mājās.

- Taču vispirms, - Ādams drūmi teica, - mēs viņiem parādīsim...

laukuma vidū auga koks. Neteiksim, ka pārāk liels, ar dzeltenu lapotni. Gaismu tas saņēma caur matētu stiklu, kas, protams, bija traģiski maz, un koks atgādināja drīzāk narkomānu nekā sportistu. Tā zaros bija sakārti skaļruņi. Tomēr tas bija īsts koks, un, pieverot acis un skatoties uz to caur mākslīgo ūdenskritumu, gandrīz varēja iedomāties, ka tas ir slims un tīts asaru miglā.

Džeimijs Hernezs labprāt pusdienoja koka ēnā. Remontdarbu uzraugs, to zinādams, būtu neapmierināts. Bet Džeimijs bija uzaudzis fermā, turklāt labā, un mīlēja kokus. Viņš negribēja doties uz pilsētu, taču nekas cits neatlika.

Darbs nebija slikts, un par tādu algu tēvs pat nesapņoja. Vectēvs naudu vispār nebija redzējis. Pats Džeimijs to pirmoreiz ieraudzīja piecpadsmit gadu vecumā. Taču šad un tad cilvēkam vajadzēja kokus, un Džeimijs tagad juta kaunu, atceroties, ka bērnībā viņi tos lietoja galvenokārt malkai. Jā, mazbērni kokus redzēs tikai vēstures grāmatā.

Bet ko tur varēja darīt? Kur agrāk bija koki, tagad pletās lielfermas, mazo fermu vietā - laukumi. Kur bija laukumi, tagad arī tie paši. Ko tur varēja darīt?

Paslēpis ratiņus aiz avīžu stenda, Džeimijs zagšus apsēdās un atvēra pusdienu kārbu.

Bet tad kaut kas nočaukstēja, pār zemi pārslīdēja ēna. Džeimijs pameta skatienu visapkārt.

Koks sakustējās! Džeimijs sāka to ieinteresēti vērot. Līdz šim viņš nebija redzējis, kā aug koki.

Ap saknēm sakustējās augsne (patiesībā mākslīgas granulas). Džeimijs ieraudzīja baltu asnu, kas lauzās caur improvizēto dārziņu, kuru ieskāva truls betons.

Pats nezinādams, kāpēc, Džeimijs neapzināti, maigi ar kāju pagrūda dzinumu uz spraugu starp betona plāksnēm. Tas ieslīdēja zem betona.

Koka zari locījās, radot dažādus veidolus.

No ielas plūda satiksmes trokšņi, taču viņš nepievērsa tiem uzmanību. Kāds brēca, bet Džeimija tuvumā jau kliedza katru dienu, bieži vien uz viņu.

Ceļojošā sakne droši vien atrada vietu apslēptajā augsnē. Tur tā mainīs krāsu, kļūs resna kā ugunsdzēsēju šļūtene, kad tai pieslēgts ūdens. Mākslīgais ūdenskritums sastinga. Džeimijs iedomājās saknes, kas, meklēdamas ūdeni, nosprosto un uzplēš caurules.

Nu jau viņš manīja, kas notiek uz ielas. Satiksme bangojās kā jūra. Caur visām spraugām augšup lauzās svaigi koku dzinumi.

Protams, Džeimijs nodomāja, tiem ir saules gaisma, bet manam kokam tās nav. Tam jāiztiek ar blāvi pelēku gaismu, kas krīt pa kupolu no četrstāvu augstuma. Mirusi gaisma.

Bet ko tur lai dara?

Kaut ko jau varēja gan.

Lifti nedarbojās, jo pazuda elektrība, taču līdz augšai bija tikai četri kāpņu posmi. Uzmanīgi aizvēris pusdienu kārbu, Džeimijs piegāja pie ratiņiem un paņēma visgarāko slotu.

No ēkas kliegdami plūda laukā cilvēki. Džeimijs peldēja pret straumi kā lasis.

Matētā stikla kupolu saturēja baltu siju režģis: arhitekts acīmredzot bija iecerējis radīt dinamisku noskaņu, bet varbūt kaut ko citu. Patiesībā tā bija viena vienīga plastmasa, un Džeimijam, tupot uz sijas, vajadzēja izmantot visu spēku un veiklību, lai ar slotu aizsniegtu un izdauzītu stiklus. Daži sitieni, un zemē nobira kupola lauskas.

Pagalmā ielija gaisma, atklājot putekļus visapkārt. Šķita, ka gaiss ir biezs no naktstauriņiem.

Tālu lejā no betona cietuma izlauzās koks un cēlās gaisā kā ātrvilciens. Džeimijs līdz šim nezināja, ka var dzirdēt koku augam, un citi cilvēki arī ne. Skaņa, ko augšana parasti rada simt gadu laikā, pārvietojas vienmērīgos viļņos divdesmit četras stundas dienā.

Kad augsme ir paātrināta, koks krakšķ.

Džeimijs vēroja, kā viņam tuvojas liels, zaļš mākonis sēnes veidolā. No zariem un saknēm plūda tvaiks. Restes neizturēja. Kupola atliekas palēcās augšup kā galda tenisa bumbiņa spēcīgā ūdens strūklā.

Tā notika visā pilsētā, lai gan tā vairs nebija redzama. Visapkārt un visur pletās zaļš lapu mežs. Tas pletās no apvāršņa līdz apvārsnim.

Džeimijs sēdēja zarā, pieķēries liānai, un nevarēja vien beigt smieties.

Sāka līt.

vaļu pētniecības kuģis Kappamaki pašlaik pētīja, cik vaļu iespējams noķert nedēļas laikā.

Vienīgi šodien nebija neviena vaļa. Apkalpe skatījās ekrānos, kas, pateicoties asprātīgai tehnoloģijai, spēja nopeilēt visu, kas lielāks par sardīni, kā arī aprēķināt tā neto vērtību starptautiskajā tirgū. Ekrānos nekā nebija. Vienīgi paretam parādījās aši peldoša zivs, kaut kur steigdamās.

Kapteinis ar pirkstiem bungoja pa pulti, nobažījies, ka tuvā nākotnē būs jārada neliels pētniecisks projekts, lai atklātu, kas noticis ar nedaudzajiem vaļu pētniecības kuģu kapteiņiem, kas atgriežas bez rezultātiem. Interesanti gan. Varbūt šos ieslēdz telpā ar harpūnām, dodot iespēju aiziet ar godu.

Nē, tas nav iespējams! Kaut kam taču jūrā jābūt.

Stūrmanis iebakstīja kartē un to apskatīja.

- Godātais ser? - viņš ierunājās.

- Kas noticis? - kapteinis īgni atsaucās.

- Diemžēl nedarbojas ierīces. Jūras gultnei te vajadzētu būt divsimt metru dziļai.

- Nu un?

- Rādījumā ir 15 000 metru, godātais ser. Turklāt skaitlis aug.

- Muļķības! Tāda dziļuma nemaz nav.

Uzmetis niknu skatienu satriecošajai, pasakaini dārgajai aparatūrai, kapteinis tai iebelza.

Stūrmanis nervozi pasmaidīja.

- Nu jau rāda mazāk, ser, - viņš teica.

Dziļi dzīlēs apakš pērkoniem, tāltālu lejā, bezdibeņa gultnē briesmon’s Krakens dus. To zināja gan Azirafals, gan Alfrēds Tenisons.

Un Krakens šobrīd modās.

Ceļoties augšup, gar briesmoņa sāniem šļācās miljoniem tonnu smagi okeāna ūdens vāli.

- Skat, - stūrmanis teica, - nu jau trīstūkstoš metru.

Acu jūras briesmonim nav, jo nav jau, uz ko skatīties.

Tomēr, ceļoties augšup, tas uztvēra ledainās jūras mikroviļņu skaņas un sērīgās vaļu dziesmas pīkstienus un svilpienus.

- Tiešām tūkstoš metru? - stūrmanis brīnījās.

Krakenu tas neiepriecināja.

- Piecsimt?

Pētnieku kuģis pēkšņi sasvērās sabangotajā jūrā.

- Simt metru?

Virs Krakena izrādījās sīks metāla gabals. Viņš sakustējās.

Mirkli vēlāk miljoniem suši pusdienu sauca pēc atriebības.

namiņa logi izbira. Tā vairs nebija vētra, bet karš. Pa istabu lidoja saraustīti jasmīnu zari, sajaukdamies ar Agneses kartīšu viesuli.

Ņūtons un Anatēma piekļāvās viens otram, stāvēdami starp apgāzto galdu un sienu.

- Uz priekšu, - Ņūtons murmināja, - saki, ka Agnese to paredzēja!

- Agnese teica, ka viņš nesīs vētru, - Anatēma atbildēja.

- Bet tā ir viesuļvētra, velns lai parauj. Vai viņa pareģoja, kas būs pēc tam?

- 2315 - atsauce uz 3477, - Anatēma paskaidroja.

- Tādā brīdī tu visu tik skaidri atceries?

- Ja jau prasi, tad jā, - viņa pasniedza Ņūtonam kartīti.

3477. Lai griežas likteņa rats un sirdis savienojas, ne tikai manā sirdī uguns deg, vējš ziedos pūš, bet mēs viens pie otra tiecamies, un miers nāks, kad sārts un balts, un melns, un bāls pie zirņiem tuvosies.

Tāds mūsu amats, jā.

? Baidos, ka tā ir mistika.

(A. F. Divaisa, 1889. g. 17. okt.) Zirņu ziedi? (OFD, 1929. g.

4. sept.)

Jādomā, atkal Jāņa Atklāsmes grāmata, 6. nodaļa (Dr. Tosa Divaisa, 1835)

Ņūtons lasīja un pārlasīja. Laukā atskanēja troksnis, it kā pa dārzu mētātos skārda plāksne, un tā tiešām arī bija.

- Vai tas nozīmē... - viņš prātoja, - ka mēs esam tikpat kā priekšmeti? Agnese gan bija jokdare!

Ar aplidošanu iet grūti, ja mīlas objekts dzīvo vienā mājā ar vecāku radinieci, kas allaž burkšķ, kladzina, zog cigaretes un ļaunākajā gadījumā izvelk ģimenes albumus -īsts seksuāls agresijas akts, kuru Ženēvas konvencijai vajadzētu aizliegt. Taču vēl trakāk, ja radiniece ir mirusi jau pirms trim gadsimtiem. Ņūtons patiesi loloja zināmas cerības attiecībā uz Anatēmu, patiesībā pat vairāk, aktīvi domādams, pārdomādams, pārklādams domas ar krāsu un nokasīdams lieko nost. Tomēr, iztēlojoties, ka mugurā urbjas Agneses gaišredzīgās acis, iekārei tika tikpat kā uzgāzts auksta ūdens spainis.

Ņūtons pat cerēja ielūgt Anatēmu uz pusdienām, lai gan derdzās domāt, ka Kromvela laikmeta ragana sēž savā namiņā un no trīs gadsimtu attāluma vēro, kā viņš ēd.

Tādā noskaņā savulaik cilvēki sārtos dedzināja raganas. Ņūtona dzīve bija sarežģīta arī bez trakas vecenes, kas manipulē ar to no gadsimtu attāluma.

Nobūkšķēja kamīna režģis. Šķita, ka jau brūk skurstenis.

Bet tad Ņūtons atskārta, ka viņa dzīve nebūt nav sarežģīta. Viņš redzēja nākotni tikpat skaidri kā Agnese. Priekšlaicīga pensija, algu aprēķināšana kantori, glīts, neliels dzīvoklis, glīta un necila nāve. Lai gan acīmredzot būs jāmirst zem Jasmīnu namiņa gruvešiem (ja tiešām sāksies pasaules gals).

Reģistru Eņģelim nebūs nekādu grūtību, jo Ņūtona dzīvē gadiem ilgi viss bija skaidrs. Jā, bet ko tad viņš bija darījis? Bankas neaplaupīja, autostāvvietas noteikumus nepārkāpa, taizemiešu restorānus neapmeklēja.

Atkal izbira logs, jautri nošķindot plīstošai rūtij. Ana-tēma nopūtusies apskāva Ņūtonu, un nopūta nepavisam neizklausījās vīlusies.

Neesmu bijis ne Amerikā, ne Francijā, Kalē taču neskaitās. Neiemācījos spēlēt nevienu mūzikas instrumentu.

Radio apklusa, jo arī elektrotīkli beidzot padevās.

Ņūtons iegremdēja galvu Anatēmas matos.

Viņš nekad vēl...

KAUT KAS NODŽINKSTĒJA.

Šedvels, kārtojot Armijas algu grāmatvedību, pacēla skatienu brīdī, kad parakstījās raganu meklētāja vecākā seržanta Smita vietā.

Tikai mirkli vēlāk seržants ievēroja, ka Ņūtona kniepadatas kartē vairs nav.

Piecēlies viņš burkšķēdams sāka meklēt to uz grīdas, līdz beigās atrada un paberzējis iesprauda atkal Tedfīldā.

Seržants parakstījās raganu meklētāja ierindnieka Galda vietā, kurš ik gadus saņēma papildus divus penijus par sienu, kad atkal kaut kas nodžinkstēja.

Šedvels izrāva kniepadatu, aizdomīgi nopētīja un stingri iesprauda kartē, cik dziļi vien varēdams. Pēc tam viņš atkal ķērās pie grāmatvedības.

Atkal nodžinkstēja.

Nu jau kniepadata bija pusmetru no sienas. Šedvels to pacēla, pārbaudīja aso galu, iesprauda kartē un uzmanīgi skatījās.

Pēc piecām sekundēm kniepadata aizšāvās gar viņa ausi.

Šedvels atkal sameklēja to uz grīdas, pacēla, iesprauda kartē un neatlaida roku.

Kniepadata plaukstā kustējās. Šedvels spieda, cik spēka.

No kartes jau cēlās dūmu strūkliņa. Seržants ievaidējās un iebāza pirkstu mutē. Kniepadata, sakarsusi sarkana, atsitās pret sienu un beigās izdauzīja logu. Tā neparko negribēja atrasties Tedfildā.

Pēc desmit sekundēm Šedvels jau rakājās pa raganu meklētāju armijas kasi, līdz atrada vara monētu riekšavu, desmit šiliņu banknoti un mazu viltotu monētu no Džeimsa I valdīšanas laika. Nelikdamies ne zinis par personīgo drošību, seržants iztaustīja pats savas kabatas. Vērtīgākais atradums bija pensionāra braukšanas karte ar atlaidi: tātad ar atrasto pietika, lai tiktu līdz mājām, bet par ceļojumu uz Tedfīldu jāaizmirst.

Vienīgie, no kuriem varētu aizņemties naudu, bija misters Radžits un misis Treisija. Misteru Radžitu no naudas jautājumiem interesēja tikai īres parāds par septiņām nedēļām, bet misis Treisija pārāk dedzīgi aizdotu apbružātu desmitnieku žūksni...

- Es būtu blēdis, ja ņemtu naudu no tās izkrāsotās grēcinieces, - Šedvels teica.

Tātad nebija, kam prasīt.

Ja nu vienīgi....

Dienvidu zilajiem.

Gan viens, gan otrs reiz uz mirkli te parādījās, un Azirafals bija vairījies pieskarties jebkurai gludai virsmai. Otrs dienvidu ķēms bija saulesbrillēs: Šedvels juta, ka tādus kā viņš nedrīkst aizvainot. Seržanta vienkāršotajā pasaulē jebkurš cilvēks ar saulesbrillēm ārpus pludmales bija potenciāls noziedznieks. Vai tik nebija no mafijas vai pagrīdes? Šedvels būtu pārsteigts, uzzinot, cik tuvu viņš ir patiesībai. Savukārt otrs - smalkais tips kamieļvilnas mētelī - bija pavisam kas cits, un Šedvels reiz riskēja aizvest viņu atpakaļ uz bāzi un atcerējās arī ceļu. Azirafals droši vien ir krievu spiegs. Tādam varētu prasīt naudu, izmantojot iebiedēšanu un draudus.

Tomēr tas bija nāvīgi riskanti.

Šedvels saņēmās. Iespējams, ka jauno Ņūtonu tieši tagad baisi spīdzina nakts meitas. Ai, nevajadzēja viņu tur sūtīt!

- Savējo pamest likteņa varā nelon, - seržants teica un, apģērbis mēteli un uzlicis galvā bezveidīgo cepuri, izgāja uz ielas.

Šķita, ka vējš pamazām pieņemas spēkā.

azirafals bija uzbudināts, un tas turpinājās nu jau divpadsmit stundas. Nervi, kā viņš pats teiktu, bija uzvilkti kā stīgas. Eņģelis riņķoja pa veikalu, ņemdams rokā papīra lapiņas un atkal nolikdams, niekodamies ar pildspalvām.

Ai, kā derētu visu izstāstīt Kroulijam.

Nē, nevar. Lai kā gribējās, tomēr jāziņo Debesīm. Viņš taču ir eņģelis. Jārīkojas pareizi. Tā ieprogrammēts. Redzi ļaunprātību, novērs to! Protams, ka velns tur būs pielicis savu roku. Vajadzēja ziņot Debesīm jau pašā sākumā.

Taču viņi ar Krouliju bija pazīstami jau tūkstošiem gadu. Un labi satika. Gandrīz vai sapratās. Dažreiz pat radās aizdomas, ka viņiem ir vairāk kopīga vienam ar otru nekā ar saviem priekšniekiem. Pirmām kārtām, abiem patika pasaule: viņi neuzskatīja to par šaha dēli, uz kura notiek kosmiska spēle.

Atbilde bija rokā! Tā bija tepat blakus. Ja viņš piemiegtu acis un abi klusītēm kaut ko izdarītu ar bērnu, protams, neko ļaunu, jo visi ir Dieva bērni, ja tā padomā, pat Kroulijs un Antikrists, turklāt tas būtu saskaņā ar līguma garu, un tad pasaule būtu glābta, izpaliktu tā būšana ar pastardienu - no tās taču nevienam nebūs nekāda labuma, jo visiem taču zināms, ka beigās uzvarēs Debesis, un arī Kroulijam tas jāsaprot.

Jā. Un tad viss būs kārtībā.

Pie durvīm kāds klauvēja, lai gan uz tām bija uzkārta zīme SLĒGTS. Eņģelis nelikās dzirdam.

Divpusēja saziņa ar Debesīm Azirafalam nebija tik viegla kā cilvēkiem, kas negaida atbildi un gandrīz vienmēr ir pārsteigti, to saņemdami.

Nostūmis ar papīriem apkrauto rakstāmgaldu malā, eņģelis sarullēja izdilušo veikala paklāju, zem kura uz grīdas bija ar krītu uzvilkts aplis, bet visapkārt attiecīgās rindas no Kabalas. Viņš iededza septiņas sveces, svinīgi salika tās aplī un sāka kūpināt vīraku. Tas nebija obligāti, taču smarža bija jauka.

Nostājies apļa centrā, eņģelis sāka skaitīt Vārdus.

Nekas nenotika.

Viņš atkārtoja Vārdus.

Beigās no griestiem izšāvās zils gaismas stars, kas piepildīja apli. Atskanēja izglītotas būtnes balss:

- Tas esmu es, Azirafals.

- Mēs zinām, - balss atbildēja.

- Man ir svarīgi jaunumi! Es zinu, kur atrodas Antikrists! Varu nosaukt jums adresi un tā tālāk!

Iestājās klusuma bridis. Zilā gaisma mirgoja.

- Jā? - balss atkārtoja.

- Bet saprotiet, jūs varat visu... apturēt! Acumirklī! Palikušas vairs tikai dažas stundas! Jūs varat to apstādināt: tad nevajadzēs karot un visi būs glābti!

Azirafals neprātīgi smaidīja gaismai.

- Jā? - balss atkal novilka.

- Antikrists atrodas Tedfīldā, es zinu adresi...

- Labi pastrādāts, - balss skanēja stingi un truli.

- Nav nekādas vajadzības trešdaļu jūras pārvērst asinīs, un vispār, - Azirafals dedzīgi turpināja.

Beidzot ierunājusies, balss pauda aizkaitinājumu:

- Kāpēc gan ne?

Zem eņģeļa sajūsmas atvērās ledaina aiza, lai gan viņš centās šo sajūtu apslāpēt un saņemties.

- Nu, jūs gluži vienkārši varētu pārliecināties, ka...

- Azirafal, mēs tāpat uzvarēsim.

-Jā, bet...

- Mums jāsakauj tumšie spēki. Tu laikam to nesaproti. Galvenais nav izvairīties no kara, bet to uzvarēt. Mēs tik ilgi to gaidījām, Azirafal.

Eņģeļa prāts juta aukstumu. Viņš atvēra muti, lai teiktu: Vai tiešām jūs uzskatāt, ka būtu slikti novērst pasaules galu?, tomēr beigās pārdomāja.

- Skaidrs, - Azirafals drūmi novilka.

Pie durvīm kaut kas skrāpējās, un, ja viņš paskatītos, tad ieraudzītu apbružātu filca cepuri un seju, kas mēģina ieskatīties pa lodziņu virs durvīm.

- Tas nenozīmē, ka tu esi slikti strādājis, - balss turpināja. - Tu saņemsi uzslavu. Par labu darbu.

- Paldies, - Azirafals teica tik skābā balsī, ka no tās sarūgtu piens. - Laikam piemirsu par neaptveramo gudrību.

- Tā mums šķita.

- Vai drīkstu pajautāt, ar ko es runāju? - eņģelis painteresējās.

Balss atbildēja:

- Mēs esam Metatrons¹.

- Nūja. Protams. Jā. Labi. Liels paldies. Paldies.

Eņģelim aiz muguras pastkastītes spraugā parādījās

acis.

- Un vēl, - balss nelikās mierā, - tu taču mums piebiedrosies, vai ne?

- Jā, nu, protams, nu jau būs vairāki gadu tūkstoši, kopš neesmu turējis liesmojošo zobenu... - Azirafals iesāka.

- Jā, mēs atceramies, - balss viņu pārtrauca, - nu tev būs laba izdevība atjaunot savas prasmes.

- Hm. Jā. Bet kāds būs kara cēlonis? - Azirafals pajautāja.

- Mūsuprāt, labs sākums būtu daudzu valstu savstarpēji kodoluzbrukumi.

- Jā. Tiešām iztēles bagāts gājiens, - Azirafals bezcerīgi novilka.

- Labi. Gaidīsim tevi personīgi, - balss sacīja.

- Labi. Vienīgi vispirms noskaidrošu dažus biznesa jautājumus, labi?

- Diez vai tas ir nepieciešams, - Metatrons atbildēja.

Azirafals saņēmās.

- Es tiešām jūtu, ka pašcieņas, lai neteiktu - pienākuma dēļ - man kā godājamam uzņēmējam..

- Jā, jā, - Metatrons īgni izmeta. - Sapratām. Tātad gaidām.

Gaisma kļuva blāvāka, taču nenodzisa. Eņģelis saprata, ka saziņas kanāls netiek aizvērts un viņam nebūs iespējas izgrozīties.

- Paklau! - Azirafals klusi iesaucās. - Vai te kāds ir?

Atbildes nebija.

Uzmanīgi jo uzmanīgi eņģelis pārkāpa pār apļa līniju un piezagās pie telefona. Atvēris piezīmju grāmatiņu, viņš uzgrieza numuru.

Pēc četriem signāliem klausulē kāds nokāsējās, tad pieklusa un beigās atskanēja relaksēta balss, it kā tā gulētu uz paklāja:

- Hallo! Antonijs Kroulijs klausās. Hm..

- Kroulij! - Azirafals vienlaikus čukstēja un kliedza. - Klausies! Man nav laika.

- Šobrīd es neesmu mājās, varbūt es guļu vai esmu aizņemts, vai vēl kaut kas...

- Aizveries! Klausies, ko teikšu! Tas ir Tedfīldā. Atradu grāmatā! Tev jāaptur...

-... pēc signāla, un es atzvanīšu. Čau!

- Es gribu parunāt tūlīt!

Klausulē skanēja signāls.

- Neāksties! Tas ir Tedfīldā! Tāpēc jau man bija dīvaina sajūta! Tev uz turieni jāaizbrauc un...

Azirafals aizklāja klausuli ar roku.

- Nolādēts! - pirmo reizi seštūkstoš gadu laikā viņš nolamājās.

Mieru, tikai mieru. Kroulijam taču ir divi telefoni, vai ne? Velns paliek velns. Azirafals šķirstīja telefonu grāmatu, gandrīz nomezdams to zemē. Augšā drīz zaudēs pacietību.

Beidzot otrais numurs bija rokā. Azirafals to uzgrieza. Kroulijs uzreiz pacēla klausuli, un tobrīd iešķindējās ari veikala zvans.

Nu jau velna balss skanēja skaļāk, jo acīmredzot pietuvināja klausuli mutei.

- ... pilnīgi nopietni. Hallo?

- Kroulij, tas esmu es!

- Mjā, - Kroulijs nepacietīgi novilka.

Pat tādā garastāvokli Azirafals juta, ka notiek kas nelāgs.

- Vai tu esi viens? - viņš uzmanīgi pajautāja.

- Nē. Pie manis ir vecs draugs.

- Paklau...

- Atkāpies, velna izdzimums!

Azirafals lēni jo lēni pagriezās.

šedvels aiz satraukuma trīcēja. Viņš visu redzēja. Visu dzirdēja. Neko nesaprazdams, viņš zināja, kam kalpo krita apļi, sveces un vīraks. Viss skaidrs. Filmu Sātana izsaukšana seržants noskatījās piecpadsmit reizes, sešpadsmit, ja ieskaita seansu, kad viņu izmeta no kinoteātra par neglaimojošiem vārdiem, veltītiem raganu meklēšanas amatierim Kristoferam Lī.

Tātad viņu izmanto nelieši, kas ņirgājas par Armijas slavenajām tradīcijām.

- Tūlīt tikšu tev klāt, sātana izdzimums! - Šedvels kliedza, tuvodamies kā kožu saēsts atriebes eņģelis. - Zinu, kas tu esi, - ieradies, lai pavestu sievišķus, lai tie izpilda tavas velnišķīgās iegribas!

- Manuprāt, jūs esat nepareizajā veikalā... - Azirafals iesāka. - Es atzvanīšu, - viņš pateica klausulē un beidza sarunu.

- Es labi redzēju visas tās izdarības, - šņāca Šedvels ar putām uz lūpām. Viņš bija niknāks nekā jebkad.

- Viss nav tā, kā izskatās, - eņģelis iesāka, jau topašu-brīd apjauzdams, ka viņa sarunu vešanas spējas ir jūtami ierūsējušas.

- Varu saderēt, ka ne! - Šedvels uzvaroši iesaucās.

- Es gribu teikt...

Nenolaizdams skatienu no eņģeļa, Šedvels šļūca atpakaļ un beigās aizcirta veikala durvis tā, ka zvans nodžink-stēja.

- Zvans, - viņš teica.

Paķēris Jaukos un precīzos pravietojumus, Šedvels trieca tos pret galdu.

- Grāmata, - viņš noburkšķēja.

Pagrābstījies kabatā, seržants izvilka sarūsējušas šķiltavas.

- Gandrīz svece! - iekliedzies viņš metās uz priekšu.

Seržanta priekšā mirgoja blāvi zils aplis.

- Paklau, - Azirafals brīdināja, - manuprāt, tas nav prāta darbs...

Šedvels viņā neklausījās.

- Ar raganu meklētāja pilnvarām pavēlu tev atstāt šo vietu, - viņš taurēja.

- Uzmanieties, aplis...

- ... un atgriezties, no kurienes esi ieradies, nekavējoties...

- Cilvēkam tiešām nav prātīgi spert kāju...

- un atpestī mūsus no ļauna...

- Nekāp aplī, muļķa cilvēk!

- ... un nerādies vairs un nekārdini...

- Jā, jā, vienīgi, lūdzu, turieties tālāk no...

Azirafals metās pie Šedvela, izmisīgi mādams ar

rokām.

- ...un tā ka es tevi vairs neredzētu! - Šedvels pabeidza, nikni purinādams pirkstu ar melnu nagu.

Pametis skatienu uz savām kājām, Azirafals nolamājās otro reizi piecu minūšu laikā.

- Velns parāvis, - viņš teica.

Atskanēja melodisks trinkšķis, un zilā gaisma pazuda. Azirafals arīdzan.

Pagāja trīsdesmit sekundes. Šedvels sastinga, bet pēc tam ar drebošu kreiso roku uzmanīgi nolaida lejā labo.

- Paklau? - viņš teica. - Paklau?

Atbildes nebija.

Šedvels nodrebēja un tad, izstiepis sev priekšā roku kā ieroci, ar kuru viņš neuzdrošinās šaut un nemāk apieties, izgāja uz ielas. Durvis aiz viņa aizcirtās.

Grīda nodrebēja. Viena no svecēm nokrita, un uz vecajiem, sausajiem koka dēļiem izlija degošs vasks.

kroulija dzīvoklis Londonā bija pēdējais modes kliedziens. Tajā bija viss, ko sirds kāro, - plašs un gaišs, ar elegantām mēbelēm, uz tām bija tukša dizaina mitekļa aura, kāda ir tikai tur, kur neviens nedzīvo.

Tāpēc, ka Kroulijs tur necik neuzturējās.

Dzīvokli viņš izmantoja tikai dienas beigās, kad iebrauca Londonā. Gultas vienmēr bija uzklātas, ledusskapis pilns ar delikatesēm, kas nekad neizsīka (tāpēc jau Kroulijam bija ledusskapis), un to nekad nevajadzēja atlaidināt un pat izslēgt ne.

Atpūtas istabā stāvēja milzīgs televizors, balts ādas dīvāns, video un lāzerdisku atskaņotājs, automātiskais atbildētājs, divi tālruņi - viens savienots ar atbildētāju un otrs - personīgais telefons, kura numuru nebija atklājis neviens tirgonis, kurš pa tālruni cenšas pārdot logus ar dubultstikliem (tie dzīvoklī jau bija) vai piedāvā dzīvības apdrošināšanu (kas velnam nav vajadzīga). Turpat bija arī matēti melni kvadrātveida atskaņotāji, smalki projektēti: tikai ar ieslēgšanas un skaļuma slēdžiem. Nebija tikai skaļruņu, jo par tiem viņš vienkārši aizmirsa. Taču - vai nav vienalga, tāpat skanēja lieliski.

Vēl istabā stāvēja nepievienots faksa aparāts - gudrs kā dators, un dators ar atpalikušas skudras inteliģenci. Tomēr Kroulijs atjaunoja programmatūru ik pēc dažiem mēnešiem, jo elegants dators taču ir neatņemama cilvēka sastāvdaļa - cilvēka, par kādu viņš vēlējās kļūt. Viņa dators atgādināja limuzīnu ar monitoru. Instrukcijas vēl nebija izņemtas no caurspīdīgajiem apvalkiem.'

īpašu uzmanību Kroulijs pievērsa tikai istabaugiem. Tie viņam bija milzīgi, zaļi, lieliski, ar spīdīgām, veselīgām, mirdzošām lapām.

Tas tāpēc, ka vienreiz nedēļā Kroulijs apstaigāja dzīvokli, ar zaļu plastmasas smidzinātāju apspricēdams augus un ar tiem tērzēdams.

Par runāšanu ar augiem velns bija dzirdējis septiņdesmito gadu sākumā Radio 4, un tas viņam ļoti iepatikās. Vienīgi šajā gadījumā runāt nebija īstais vārds.

Patiesībā viņš iedzina augos dievbijību.

Precīzāk, velnbijību.

Reizi divos mēnešos Kroulijs izvēlējās puķi, kas auga pārāk lēni vai bija ar novītušām, brūnganām lapām, vai arī neizskatījās tik labi kā pārējās, un nēsāja to apkārt gar citiem augiem, teikdams:

- Atvadieties no drauga! Viņš nespēja iedzīvoties...

Pēc tam Kroulijs iznesa kaitinošo augu laukā un apmēram pēc stundas atgriezās ar tukšu puķupodu, kuru nolika redzamā vietā.

Velna istabaugi bija krāšņākie, zaļākie un skaistākie visā Londonā. Arī vistramīgākie.

Atpūtas istabu apgaismoja prožektori un baltas neona caurulītes - tādas, kas dažreiz balstās pie krēsliem vai telpas stūrī.

Sienas rotāja tikai ierāmēts Džokondas portrets, Leonarda da Vinči skices oriģināls. Kroulijs nopirka to no autora kādā karstā pēcpusdienā Florencē, juzdams, ka tas pārspēj pašu gleznu.²

Kroulija dzīvoklī bija guļamistaba, virtuve, kabinets, dzīvojamā istaba un tualete, un viss spīdēja un laistījās.

Nevarēdams sagaidīt pasaules galu, viņš pavadīja šajās telpās nepatīkamu laiku.

Gribēdams uzzināt jaunumus, Kroulijs piezvanīja uz raganu meklētāju armijas aģentūru, taču sakarnieks seržants Šedvels bija tikko izgājis, bet pastulbā sekretāre nespēja saprast, ka viņš labprāt parunātu ar jebkuru citu.

- Misters Pulsifers izbraucis, dārgumiņ, - viņa teica. - Šorīt no rīta devās uz Tedfildu. Misijā.

- Esmu ar mieru runāt ar jebkuru, - Kroulijs paskaidroja.

- Pateikšu misteram Šedvelam, - viņa atbildēja, - tiklīdz viņš parādīsies. Bet tagad, ja neiebilstat, rīta stundas man paredzētas personīgām darīšanām, un es nevaru atstāt savu kungu šādā paskatā pārāk ilgi, ka nenosalst līdz nāvei. Divos uz seansu būs misis Ormeroda, misters Skrogijs un jaunā Džūlija, un man pirms tam te jāuzkopj. Bet misteram Šedvelam par jums pateikšu.

Kroulijs padevās. Viņš mēģināja lasīt romānu, bet nespēja koncentrēties, pēc tam gribēja sakārtot kompaktdiskus alfabēta secībā, taču atmeta ar roku, atklājis, ka tie jau sakārtoti, tāpat arī grāmatu skapis un soulmūzikas kolekcija'.

Beigās velns nometās uz baltā ādas dīvāna un pamāja televizoram.

- Mums ienāk ziņas, - teica noraizējies diktors, - ē, ziņas, bet, šķiet, nevienam nav ne jausmas, kas īsti notiek, tomēr pieejamā informācija liecina... ē, par augošu starptautisku spriedzi, kas, protams, vēl pagājušā nedēļā šķita neiespējami, ē, kad viss it kā bija labākajā kārtībā. Ē.

- Iespējams, ka izskaidrojums meklējams dīvainajos notikumos pēdējo pāris dienu laikā.

- Pie Japānas krastiem... KROULip

-Jā, - viņš atsaucās.

PIE VELNA, KAS NOTIEK, KROULIJ? KO TU ĪSTI DARI?

- Kā to lai saprot? - velns jautāja, lai gan pats labi zināja.

ZĒNS, VĀRDĀ VORLOKS. MĒS ATVEDĀM VIŅU UZ MEGIDO LAUKIEM. SUNS NAV PIE VIŅA. PAR LIELO KARU VIŅŠ NEKO NEZINA. TAS NAV MŪSU KUNGA DĒLS.

- Ak, - Kroulijs izdvesa.

VAI TAS IR VISS, KO VARI MUMS PATEIKT, KROULIJ? ESAM SAPULCINĀJUŠI KARASPĒKU, ČETRI NEZVĒRI IR CEĻĀ, BET UZ KURIENI? KAUT KUR NOGĀJIS GREIZI, KROULIJ, UN TEV PAR TO BŪS JĀATBILD. VISTICAMĀK, KA VISS NOTICIS TAVAS VAINAS DĒĻ. CERAMS, KA SPĒSI VISU KĀRTĪGI PASKAIDROT...

- Protams, - Kroulijs nedomādams atbildēja. - Kārtīgi paskaidrot.

... TEV BŪS IESPĒJA VISU PASKAIDROT. DOSIM TEV LAIKU, CIK VAJADZĒS, LAI VISU PASKAIDROTU. AR LIELU INTERESI NOKLAUSĪSIMIES, KAS TEV SAKĀMS. SARUNA AR TEVI UN APSTĀKĻI, KĀDOS TĀ NOTIKS, SAGĀDĀS LIELU PRIEKU UN LĪKSMĪBU VISIEM NOLĀDĒTAJIEM ELLĒ, KROULIJ. JO, LAI KĀ TIEK SPĪDZINĀTI UN MOCĪTI ZEMĀKIE NOLĀDĒTIE, KROULIJ, TEV KLĀSIES VISĻAUNĀK.

Kroulijs ar mājienu apklusināja televizoru.

Matētais, pelēki zaļais ekrāns turpināja runāt, pārveidodams klusumu vārdos.

NEDOMĀ, KA VARĒSI NO MUMS AIZBĒGT, KROULIJ. TAS NAV IESPĒJAMS, PALIEC, KUR ESI. TEVI... SAVĀKS...

Kroulijs piegāja pie loga un paskatījās laukā. Pa ielu lēni tuvojās melns veidols, līdzīgs automašīnai, - tik līdzīgs, ka varētu apmānīt nejaušu skatītāju. Ieskatījies uzmanīgāk, Kroulijs ievēroja, ka riteņi ne tikai negriežas, bet tie arī nav piestiprināti pie automašīnas. Pie katras mājas tā palēnināja gaitu. Kroulijs saprata, ka pasažieri (mašīnu neviens nevadīja, jo nemācēja braukt) pēta māju numurus.

Laika vairs necik nebija. Kroulijs iegāja virtuvē, izvilka no izlietnes apakšas plastmasas spaini un atgriezās atpūtas istabā.

Elles priekšniecība bija pārtraukusi sakarus. Drošs paliek drošs, Kroulijs pagrieza televizoru pret sienu.

Pēc tam viņš noņēma no sienas Džokondu, aiz kuras bija paslēpts seifs. Ne jau iebūvēts, bet nopirkts uzņēmumā, kas specializējas kodolrūpniecības pakalpojumos.

Kroulijs atvēra seifu. Atklājās iekšējās durvis ar šifrētu slēdzeni. Viņš pagrieza ciparus 4004, viegli iegaumējamu kodu: gads, kurā viņš bija ieslīdējis šajā stulbajā, brīnumainajā planētā, kad tā vēl bija mirdzoša un jauna.

Seifa bija termosa pudele, gari, biezi gumijas cimdi un knaibles.

Sastindzis viņš nervozi nopētīja termosu.

(Apakšstāvā kaut kas nokrakšķēja. Laikam ārdurvis.)

Uzvilcis cimdus, Kroulijs nedroši paņēma termosu, knaibles un spaini, tad atcerējās arī augu smidzinātāju, kas stāvēja blakus leknam gumijkokam. Pēc tam viņš uzmanīgi gāja uz kabinetu, jo termoss, ja kaut tikai domās nokristu, uzsprāgtu. Sliktās zinātniskās fantastiskas filmās vīri ar sirmām bārdām par šādu situāciju teiktu: Tagadējā krātera vietā savulaik atradās Vašingtona.

Ticis līdz kabinetam, Kroulijs ar plecu atgrūda durvis un pietupies lēni nolika visu uz grīdas. Spaini... knaibles... augu smidzinātāju... un beigās piesardzīgi arī termosu.

Uz velna pieres izspiedās sviedru lāses un pilēja vienā acī. Viņš tās notrausa. -

Cik uzmanīgi vien varēdams, Kroulijs ar knaiblēm atskrūvēja termosa vāku... piesardzīgi... uzmanīgi... vaļā gan.

(Lejā, kāpnēs, jau dunēja soļi, noskanēja apslāpēts kliedziens. Droši vien vecā kundzīte stāvu zemāk.)

Tomēr steiga te nederēja.

Paņēmis ar knaiblēm termosu, uzmanīgi, lai nenopil ne lāse, velns salēja tā saturu plastmasas spainī. Viena kļūmīga kustība izšķirtu visu.

Tiktāl būtu.

Mazliet pavēris kabineta durvis, Kroulijs novietoja spaini uz durvju augšmalas.

Ar knaiblēm viņš uzlika atpakaļ termosa vāku. Vestibilā kaut kas nobrakšķēja. Kroulijs novilka cimdus, paņēma augu smidzinātāju un apsēdās pie rakstāmgalda.

- Kroulij...? - kāds noķērca.

Hasturs.

- Viņš tur ir, - nošņāca otrais. - Jūtu to sīko, glumo rāpuli.

Ligurs.

Hasturs un Ligurs.

Kā brīvdomātājs Kroulijs saprata, ka velni nav tik melni, kā tos mālē. Lielajā kosmiskajā spēlē viņi ieņem tādu pašu amatu kā nodokļu inspektori - tātad veic, iespējams, nepopulāru darbu, tomēr ir neatņemami kopējās sistēmas ritentiņi. Starp citu, ari daži eņģeļi nav tikuma iemiesojumi. Kroulijs pazina vienu otru, kas, saņēmis pavēli tiesāt grēcinieku, rīkojās daudz bargāk nekā vajadzētu. Visā visumā katram bija savi pienākumi, kurus tas vienkārši pildīja, un viss.

Taču bija arī tādi kā Ligurs un Hasturs, kas pie nepatīkama darba ķērās ar tik ļaunu prieku, ka viņus pat varētu noturēt par cilvēkiem.

Kroulijs atgāzās zvilni kā priekšnieks un centās atslābināties, diemžēl nesekmīgi.

- Nāciet šurp, zēni! - viņš iesaucās.

- Mums jāpasaka tev daži vārdi, - teica Ligurs (toni, kurā vārdi nozīmēja baisas un bezgalīgas sāpes).

Druknais Ligurs pagrūda durvis. Spainis sasvērās un uzgāzās viņam uz galvas.

Iemetiet ūdenī sodas gabalu! Redzēsiet, kā tas uzliesmo, sāk degt un drudžaini mētāties, dzirksteļot un krakšķēt. Tagad bija tāpat, tikai vēl trakāk.

No velna liesmodami un ņirbēdami lobījās nost miesas gabali. Gaisā cēlās taukaini, brūni dūmi. Ligurs kliedza un kliedza, un kliedza. Beigās viņš sačokurojies sakrita kaudzītē un uz paklāja palika melni izdedzis aplis un sauja tādu kā samīcītu gliemju.

- Sveiks, - Kroulijs teica Hasturam, kurš gāja aiz Ligura un diemžēl nebija pat apšļakstīts.

Šis tas cilvēka prātam šķiet neaptverami, tāpat arī velniem grūti noticēt tam, ko savu reizi tie spēj nodarīt viens otram.

- Svētītais ūdens. Tu, draņķi, - Hasturs brēca. - Pēdējais nelietis! Viņš taču tev neko nenodarīja.

- Līdz šim, - Kroulijs pārlaboja, juzdamies ērtāk, jo viņa izredzes uzlabojās.

Tomēr spēki nebija vienlīdzīgi, ne tuvu ne. Hasturs bija Elles hercogs, bet Kroulijs - zemāks par vietējo padomnieku.

- Ar tavu likteni mātes tumsā čukstus biedēs bērnus, -Hasturs draudēja, bet tad, apķēries, ka ar elles valodu nepietiek, piebilda: - Tu tiksi pie nolādētajiem tīrītājiem, puisīt.

Kroulijs pacēla zaļo plastmasas smidzinātāju un draudīgi pašļakstināja.

- Ej projām! - viņš teica.

Lejā iezvanījās telefons. Četras reizes, un tad ieslēdzās automātiskais atbildētājs. Prāta stūrī Kroulijs pārlika, kas varētu zvanīt.

- Mani tu neiebiedēsi, - Hasturs sacīja, vērodams, kā no smidzinātāja snīpja uz Kroulija plaukstas pusi lēni slīd lāse.

- Vai zini, kas šis ir? - Kroulijs jautāja. - Vienkāršs Sainsbury augu smidzinātājs, lētākais un labākais pasaulē. Ar to var palaist strūkliņu gaisā. Vai man jāsaka, kas tur iekšā? Tu varētu kļūt par kaut ko tādu...

Viņš pamāja uz paklāju ar Ligura atliekām.

- Bet tagad gan ej projām!

Lāse uz smidzinātāja malas, tikusi līdz Kroulija pirkstiem, apstājās.

- Tu blefo, - Hasturs neticēja.

- Varbūt, - Kroulijs sacīja, izlikdamies, ka blefot viņam nav ne prātā. - Bet varbūt ne. Vai uzskati sevi par veiksminieku?

Hasturs pamāja, un plastmasas smidzinātājs izšķīda kā zīdpapīrs. Ūdens apšļakstīja Kroulija rakstāmgaldu un uzvalku.

-Jā, - Hasturs pasmaidīja.

Zobi viņam bija mežonīgi asi, un starp tiem šaudījās mēle. - Vai tad ne?

Kroulijs klusēja. Plāns A bija izdevies, plāns B ne. Visu izšķirs plāns C. Vienīgā nelaime, ka tas vēl nebija izdomāts.

- Tātad, - Hasturs sēca, - laiks doties ceļā, Kroulij.

-Vienu gan tev, manuprāt, derētu zināt, - Kroulijs

atbildēja, cenšoties iegūt laiku.

- Ko tad? - Hasturs smaidīja.

Uz rakstāmgalda iedžinkstējās telefons.

Pacēlis klausuli, Kroulijs brīdināja:

- Nekusties! Gribu pateikt tev kaut ko ļoti svarīgu, pilnīgi nopietni. Hallo?

- Mjā, - Kroulijs runāja, - nē, pie manis ir vecs draugs.

Azirafals nolika klausuli. Nez ko viņam vajadzēja?

Un tad negaidot Kroulijam ienāca prātā plāns C. Nenolicis klausuli, viņš sacīja:

- Labi, Hastur. Tu izturēji pārbaudi. Tātad varēsi spēlēt augstākajā līgā.

- Tu traks, vai?

- Nē. Vai tad nesaproti? Tā bija pārbaude. Elles kungiem bija jāzina, ka esi uzticams, un tad varam sūtīt tevi karā ar Nolādēto leģionu.

- Kroulij, tu lej čugunu vai arī esi sajucis, bet varbūt gan tas, gan tas, - Hasturs sacīja, tomēr viņa pārliecība šķita satricināta.

Brīdi viņš tīksmi bija apsvēris šo iespēju (Kroulijs bija izspēlējis pareizo kārti). Varbūt tiešām elles pārbaudījums? Varbūt Kroulijam ir lielāka teikšana, nekā izskatās?

Hasturs bija paranoiķis: loģiska, attaisnojama reakcija, dzīvojot ellē, kurā valda nezvēru likumi.

Kroulijs sāka griezt numuru.

- Labi, hercog Hastur. Es pat necerēju, ka man noticēsi, - viņš atzinās. - Bet labāk parunā ar Tumšo padomi, nešaubos, ka viņi tevi pārliecinās.

Pēc numura uzgriešanas klausulē sāka pīkstēt signāli.

- Uz redzēšanos, stulbeni, - Kroulijs teica un pazuda.

Nākamajā mirklī izgaisa arī Hasturs.

teoloģijas zinātnieki gadsimtiem ilgi lauž šķēpus par slaveno jautājumu, proti, Cik eņģeļu var dejot uz kniepadatas galviņas?

Lai atbildētu, jāņem vērā šādi fakti.

Pirmām kārtām, eņģeļi nedejo. Tā ir viena no svarīgākajām īpatnībām, kas raksturo eņģeli. Viņi spēj uzmanīgi klausīties un novērtēt sfēru mūziku, taču nejūt tieksmi nolaisties tik zemu, lai kratītos tās ritmā. Tātad uz kniepadatas galviņas nevar dejot neviens eņģelis.

Gandrīz, jo Azirafals deviņpadsmitā gadsimta astoņdesmito gadu beigās Portlendas slēgtajā džentlmeņu klubā bija iemācījies gavoti. Sākumā eņģelim gāja kā pīlei uz ledus, tomēr drīz vien viņš dejoja tīri labi, tāpēc bija satriekts, kad pēc dažiem gadu desmitiem gavote izgāja no modes uz visiem laikiem.

Tātad, ja deja ir gavote un ja gadītos laba partnere (kas labi mācētu gan gavoti, gan dejot uz kniepadatas galviņas), tad varētu droši apgalvot, ka vienam eņģelim tas tomēr izdotos.

Varētu arī pajautāt, cik velnu var dejot uz kniepadatas galviņas. Galu galā viņiem ir tā pati izcelsme. Turklāt velni vismaz dejo.³

Jāatzīst, ka velnu vidū dejo diezgan daudzi, ja vien pamet fizisko ķermeni, kas velnam ir īsta debesmanna. Dēmoni nepakļaujas fizikas likumiem. Skatoties perspektīvā, Visums ir tikai mazs, apaļš veidojums - līdzīgs stikla bumbiņai, kuru papurinot rodas miniatūrs sniegputenis⁴. Savukārt, mazliet pietuvinot skatienu, dejošanu uz kniepadatas galviņas apgrūtina vienīgi lielais attālums starp elektroniem.

Gan eņģeļu, gan velnu rasei izmērs, veidols un saturs ir tikai izvēles jautājums.

Tagad Kroulijs zibenīgi ceļoja pa telefonu līniju.

DZIN.

Cauri divām centrālēm viņš izlidoja pieklājīgā, gandrīz vai gaismas ātrumā. Hasturs atpalika par centimetriem desmit, taču ar tik sīku augumu tas bija drošs attālums, kas, protams, izgaisīs, kad viņi tiks otrā galā.

Abi bija par sīku skaņai, taču velni var sazināties arī citādi. Kroulijs dzirdēja aiz muguras Hastura kliedzienus:

- Nelietis! Es tevi panākšu! Nekur tu neaizbēgsi!

DZIN.

- Lai kur tu izkļūsi laukā, es arī tur būšu! No manis tu vaļā netiksi!

Divdesmit jūdzes kabelī Kroulijs pieveica nepilnā sekundē.

Hasturs jau mina uz papēžiem. Katrs mirklis bija jāizmanto ļoti, ļoti uzmanīgi.

DZIN.

Trešais zvans. Starts nebūtībā, Kroulijs nodomāja un strauji apstājās. Hasturs aizšāvās garām, pagriezās un...

DZIN.

Kroulijs metās atpakaļ caur plastmasas apvalku un beigās aizelsies materializējās savā dzīvojamā istabā.

Klik.

Automātiskā atbildētāja lente sāka griezties ienākošā ziņojuma režīmā. Pēc pīkstiena, lentei griežoties, skaļrunī atskanēja kliedziens:

- Tā! Kas?... Sasodītā čūska!

Sāka mirgot signālgaismiņa, ieslēgdamās un nodzis-dama kā sarkana, dusmīga actiņa.

Kroulijs nožēloja, ka pa rokai nav svētītā ūdens, tāpat arī nav laika paturēt tajā kaseti, līdz tā izšķīst. Taču izejvielu iegūšana Ligura termiskajai dušai bija pietiekami bīstams pasākums. Kroulijs bija glabājis tās gadiem, visādam gadījumam, turklāt atrašanās to tuvumā radīja neomulību. Vai... varbūt... jā, kas notiktu, ja kaseti ieliktu automašīnas atskaņotājā? Tad varētu spēlēt Hasturu tik ilgi, kamēr viņš pārvērstos Fredijā Merkūrijā. Nē. Lai kāds Hasturs ir draņķis, robežai jābūt.

Tālumā noducināja pērkons.

Nedrīkstēja zaudēt ne mirkli.

Viņam nebija, kurp doties.

Tomēr viņš gāja. Pareizāk, metās pie sava Bentley un traucās uz Vestendu, it kā pakaļ dzītos visi pekles velni. Bet tā jau ari bija.

misis treisija dzirdēja kāpnēs mistera Šedvela lēnos soļus. Viņš gāja gausāk nekā parasti, ik pa brīdim apstādamies. Parasti seržants pa kāpnēm skrēja tā, it kā ienistu katru pakāpienu.

Misis Treisija atvēra dzīvokļa durvis. Kaimiņš stāvēja, atspiedies pret kāpņu laukuma sienu.

- Bet, mister Šedvel, - viņa teica, - kas noticis jūsu rokai?

- Atstājies no manis, sieviete, - seržants novaidēja. - Pats nezināju savus īstos spēkus!

- Kāpēc jūs tā turat roku?

Šedvels gribēja izlīst cauri sienai.

- Atkāpies, kad saku! Es par sevi negalvoju!

- Augstā debess, kas ar jums noticis, mister Šedvel? -misis Treisija tomēr mēģināja saņemt viņu aiz rokas.

- Itin nekas! Itin nekas!

Beigās viņai tomēr izdevās sagrābt kaimiņa roku. Šedvels, ļaunuma apkarotājs, jutās bezspēcīgs, un misis Treisija ievilka viņu savā dzīvokli.

Misters Šedvels vēl nekad nebija tur bijis, vismaz nomodā ne. Sapņos viņš bija redzējis lepnus zīda aizkarus un sasmaržotas netikles. Jāatzīst, ka virtuves durvis karājās pērļu aizkariņi, bet lampa bija neveikli pārveidota

Chianti pudele. Misis Treisijas gaume, tāpat kā Azirafalam, bija iestrēgusi ap 1953. gadu. Istabas vidū stāvēja galds ar samta galdautu, bet uz tā - kristāla bumba, kas arvien biežāk kalpoja misis Treisijas dienišķās maizes pelnīšanai.

- Manuprāt, jums derētu atgulties, mister Šedvel, -misis Treisija teica balsi, kas necieš iebildumus, un ieveda kaimiņu savā guļamistabā.

Misters Šedvels bija pārāk apjucis, lai protestētu.

- Un jaunais Ņūtons ir tur, - viņš murmināja, - pagānisku kaislību un ļauno spēku verdzībā.

- Tādā gadījumā viņš zinās, ko darīt, - misis Treisija mundri atbildēja, jo viņas vīzija par to, kas notiek ar Ņūtonu, noteikti bija tuvāka patiesībai. - Esmu pārliecināta, ka viņš nepriecātos, redzēdams, ka jūs tik traki uztraucaties. Atgulieties, un es uzvārīšu mums abiem gardu tēju.

Aizkari noklikšķēja, un misis Treisija pazuda.

Šedvels pēkšņi palika viens, gulēdams, cik jau nu sava nervu stāvokļa dēļ spēja saprast, grēka gultā un nespēdams izšķirties, kā ir labāk: būt grēka gultā vienam vai ne. Viņš pagrieza galvu un apskatīja istabu.

Misis Treisijas uzskati par erotiku sakņojās tajos laikos, kad augoši jaunekļi uzskatīja, ka sievietes augumam priekšā ir piestiprinātas pludmales bumbas, kad Brižitu Bardo sauca par seksa kaķēnu un neviens par to nesmējās, kad izdeva-žurnālus ar tādiem nosaukumiem kā Meitenes, ķiķināšana un zeķu prievītes. Kaut kur šajā visatļautības katlā viņa bija atradusi ideju, ka mīkstas rotaļlietas guļamistabā rada intīmu, koķetu gaisotni.

Šedvels labu brīdi skatījās uz lielu, noplīsušu lāci ar vienu aci un noplēstu ausi. To laikam sauc par Pūku vai kaut kā tā.

Pēc tam seržants pagrieza galvu uz otru pusi. Skatiens aizķērās pie pidžamu kārbas dzīvnieka veidolā: varētu būt suns, bet tikpat labi arī skunkss. Ar līksmu smaidu.

- Hm, - misters Šedvels norūca.

Kā paisums uzplūda atmiņas. Viņam izdevās! Cik zināms, neviens cits Armijā nebija izdzinis dēmonus. Nedz Hopkinss, nedz Siftings, nedz Daismens, varbūt pat ne raganu meklēšanas kampaņas štāba majors Nārkers⁵, kas savulaik izveidoja visu laiku reģistru gandrīz par visām atrastajām raganām. Agri vai vēlu armija atrod tās galveno ieroci, un seržantam šķita, ka tagad tas ir viņa rokas attālumā.

Velns lai parauj likumu šaut tikai aizstāvoties! Mazliet jāatpūšas, ja jau tā sanāca, un tad tumsas spēki beidzot satiks savu pretinieku...

Kad misis Treisija atnesa tēju, misters Šedvels jau krāca. Viņa smalkjūtīgi aizvēra durvis (un arī priecīgi), jo pēc divdesmit minūtēm bija paredzēts seanss, un šajos laikos atteikties no naudas būtu neprāts.

Misis Treisija daudzās jomās bija padumja, tomēr dažos jautājumos instinktīvi nekļūdījās un arī okultismu labi pārzināja. Viņa saprata, ka klienti pārdabiskajā vēlas tikai pamērcēt pirkstgalus, nevis iekāpt līdz kaklam. Nevienu neinteresē daudzplakņu laika un telpas jautājumi, pietiek ar pārliecību, ka mātei pēc nāves klājas labi. Okultisms cilvēkiem vajadzīgs kā garšviela ēdienā, ne ilgākās porcijās par četrdesmit piecdesmit minūtēm, kam seko tēja un cepumi.

Kurš tad grib dīvainas sveces, smaržas, noslēpumainas rūnas? Misis Treisija no Taro kāršu kavas pat izņēma Lielo Arkanu, jo tās satrauc cilvēkus.

Pirms seansiem viņa neaizmirsa uzlikt uz uguns katliņu ar rožkāpostiem. Kas gan pārliecinošāk un patiesāk liecina par angļu okultisma mājīgo garu, ja ne rožkāpostu smarža, kas ieplūst no blakus telpas?

bija agra pēcpusdiena. Debesis smago negaisa mākoņu dēļ izskatījās veca svina krāsā. Tūlīt sāksies smags, apdullinošs lietus. Ugunsdzēsēji gaidīja lietu. Jo ātrāk, jo labāk.

Viņi ieradās tieši laikā, un jaunākie ugunsdzēsēji satraukti skraidelēja, ritinādami vaļā šļūtenes un pārbaudīdami cirvju asumu, bet vecākie no pirmā acu uzmetiena zināja, ka māju neizdosies glābt un diez vai pat lietus apturēs liesmu izplatīšanos uz blakusēkām. Un tad gar stūri nogriezās melns Bentley, kas mirkli vēlāk uzbrauca uz ietves ar ātrumu sešdesmit jūdzes stundā. Riepām kaucot, tas apstājās divus centimetrus no antikvariāta sienas. No automašīnas izkāpa ārkārtīgi satraukts jauns vīrietis saulesbrillēs un steidzās uz degošās mājas durvīm.

Pusceļā viņu pārtvēra ugunsdzēsējs.

- Vai esat veikala saimnieks? - ugunsdzēsējs pajautāja.

- Nerunājiet muļķības! Vai tad izskatos pēc grāmatnīcas vadītāja?

- Es tiešām nezinu, ser. Neskatiet vīru no cepures! Es, piemēram, esmu ugunsdzēsējs. Tomēr ārpus darbalaika tie, kas nezina, par ko strādāju, bieži notur mani par diplomētu grāmatvedi vai uzņēmuma direktoru. Iedomājieties mani bez formastērpa, ser, un ko redzat savā priekšā? Atbildiet godīgi!

- Pļāpu, - atbildēja Kroulijs un ieskrēja grāmatnīcā.

Tas nebija nemaz tik viegli, jo vajadzēja izvairīties vēl

no sešiem ugunsdzēsējiem, diviem policistiem un ieinteresētu Soho naktsputnu bariņa', kas bija izgājuši uz ielas agrāk nekā parasti un dedzīgi strīdējās par to, kurš sabiedrības slānis tā izgaismojis pēcpusdienu un kāpēc.

Kroulijs izspraucās garām visiem, un tikpat kā neviens neuzmeta viņam skatienu.

Atrāvis vaļā durvis, viņš iegāja īstā ellē.

Veikals bija vienās liesmās.

- Azirafal! - Kroulijs iesaucās. - Azirafal, klau, muļķa Azirafal! Vai tu te esi?

Neviens neatbildēja. Degdams švirkstēja papīrs. Kad uguns sasniedza augšstāvu, sāka plīst stikli, brakšķēja krītoši baļķi.

Kroulijs izskraidīja visas telpas, izmisīgi meklēdams eņģeli un palīdzību.

Stūrī apgāzās grāmatplaukts, un uz grīdas izvēlās liesmojošu grāmatu kaudze. Visapkārt sprakšķēja uguns, taču Kroulijs nelikās manām. Kad sāka gruzdēt bikšu kreisā stara, viņš ar skatienu to apdzēsa.

- Paklau, Azirafal! Dieva - kaut kā dēļ atsaucies, Azirafal!

No ārpuses kāds izsita logu. Velns pārsteigts pagriezās, un viņa krūtīs pēkšņi ietriecās ūdens strūkla, nogāzdama garšļaukus.

Saulesbrilles aizlidoja uz pretējo istabas stūri un pārvērtās degošā plastmasas peļķītē, atsedzot dzeltenās acis, pāršķeltas ar vertikālām zīlītēm. Izmircis, vienos tvaikos, pelniem notrieptu seju, neciešamā karstumā Kroulijs četrrāpus līda pa liesmojošo antikvariātu un lādēja Azirafalu, neizprotamo plānu un tos, kas sēž Augšā un Lejā.

Bet tad, pametis skatienu lejup, velns ieraudzīja... grāmatu. To pašu, kuru Tedfīldas meitene trešdienas vakarā aizmirsa automašīnā. Vāka mala mazliet apsvilusi, tomēr citādi - tavu brīnumu - pilnīgi vesela. Pacēlis grāmatu un iebāzis to žaketes kabatā, Kroulijs grīļodamies uzslējās kājās un notrausa no uzvalka netīrumus.

Virs viņa galvas iebruka griesti.

Rēkdama un mežonīgi drebēdama, māja sabruka. Uz visām pusēm lidoja ķieģeļi, baļķi un degoši gruži.

Ārpusē policisti grūda atpakaļ garāmgājējus, bet ugunsdzēsējs katram, kurš klausījās, centās paskaidrot notiekošo:

- Nevarēju apturēt. Jādomā, traks. Varbūt piedzēries. Ieskrēja iekšā, un viss. Nevarēju apstādināt. Traks. Ieskrēja taisni ugunī. Drausmīga nāve. Drausmīga, drausmīga. Ieskrēja tieši...

Un tad no liesmām iznāca Kroulijs.

Policija un ugunsdzēsēji paskatījās, ieraudzīja viņa sejas izteiksmi un palika uz vietas.

Ielēcis Bentley, Kroulijs pagriezās atpakaļ uz ceļu, apbrauca ugunsdzēsēju mašīnu un laidās projām pa Var-dorstrītu satumsušajā pēcpusdienā.

Visi noskatījās uz Bentley, kas uzņēma ātrumu. Klusumu pārtrauca kāds policists.

- Tādā laikā gan vajadzēja ieslēgt gaismas, - viņš nomurmināja.

- Sevišķi jau, braucot tādā ātrumā, var taču gadīties nelaime, - otrs neskanīgā, stingā balsī piekrita.

Visi stāvēja degošā antikvariāta gaismā un karstumā, pārlikdami, kas notiek ar pasauli, kas līdz šim bija saprotama.

Noplaiksnīja zili balts zibens, pāršķeļot mākoņus un melnās debesis, mirkli vēlāk neciešami skaļi nodārdēja pērkons un sāka gāzt lietus.

viņa brauca ar sarkanu motociklu. Ne jau draudzīgi sarkanu, bet asins krāsā - spilgtā, tumšā un negantā. Motocikls kā motocikls, vienīgi sānos tam bija piestiprināts zobens makstī.

Viņas ķivere bija tumši sarkana, ādas jaka - veca vīna krāsā. Rubīna kniedes uz muguras veidoja vārdus ELLES EŅĢEĻI.

Bija desmit minūtes pāri vieniem dienā, taču viss šķita tumšs, mitrs un slapjš. Šoseja bija gandrīz tukša, un sieviete sarkanajā apģērbā, laiski smaidīdama, dārdināja sarkano motociklu uz priekšu.

Līdz šim diena bijusi laba. Nezin kāpēc daiļava uz jaudīga motocikla ar zobenu sānos atstāja lielu iespaidu uz noteikta kaluma vīriešiem. Pirmīt četri ceļojoši tirgotāji mēģināja ar viņu sacensties, un tagad četrdesmit jūdžu garumā aizsargbarjeras un tilta balstus rotāja Ford Sierra atlūzas.

Viņa nogriezās uz tehniskās apkopes staciju un mirkli vēlāk iegāja kafejnīcā Laimīgais baroklis. Tā bija gandrīz tukša. Pie letes nogarlaikojusies viesmīle lāpīja zeķi, bet motociklisti melnos ādas apģērbos - smagnēji, spalvaini, netīri, īsti milži - bija sastājušies ap vēl garāku tipu melnā mētelī, kurš apņēmīgi darbojās ar ierīci, kas agrāk būtu spēļu automāts, bet tagad lepojās ar videoekrānu un reklamēja sevi kā FAKTU SPĒLE.

Spēles līdzjutēji sarunājās šādā garā:

- D! Spied D, Krusttēvs noteikti saņēma vairāk Oskaru nekā Vējiem līdzi!

-Puppet on a String! Sendija Šova! Dieva vārds! Varu likt galvu ķīlā!

- 1666!

-Nē, pāli! Tad bija lielais ugunsgrēks! Mēris bija 1665. gadā.

- B, Ķīnas lielais mūris nebūt nav viens no septiņiem pasaules brīnumiem!

Automāts piedāvāja pārbaudīt zināšanas četrās jomās: popmūzikā, sportā, mūsdienu aktualitātēs un vispārējās zināšanās. Garā auguma motociklists, nenoņēmis ķiveri, spaidīja pogas, laizdams gar ausīm atbalstītāju paustos viedokļus un padomus. Lai nu kā, viņš visu laiku laimēja.

Sarkanā motobraucēja piegāja pie letes.

- Tasi tējas, lūdzu, un sviestmaizi ar sieru, - viņa teica.

- Vai jūs, mīļā, viena pati? - viesmīle painteresējās, sniegdama pār leti tēju un kaut ko baltu, sausu un cietu.

- Gaidu draugus.

-Ak tā, - viesmīle teica, nokozdama vilnas diegu, - labāk jau gaidiet tepat. Laukā ir īsta elle.

- Nav gan, - svešā atbildēja. - Vēl jau ne.

Izvēlējusies galdiņu pie loga ar skatu uz autostāvvietu,

viņa apsēdās un sāka gaidīt.

Aiz muguras skanēja spēlmaņu balsis.

- Kaut kas jauns. Cik reižu kopš 1066. gada Anglija oficiāli bijusi karā ar Franciju?

- Divdesmit? Nē, nevar būt... ak jā. Nudien nezinu.

- Amerikas-Meksikas karš? To gan es zinu. 1845. gada jūnijā. D, spied! Kad tev saku!

Otrais mazākais pēc auguma, Pigbogs (1,90 m) pačukstēja vismazākajam - Grizeram (1,88 m):

- Bet kur palika Sports?

Viņam uz vienas pirkstu locītavas bija uztetovēts MĪLA, uz otras - NAIDS.

- Tur jau viņi paši izvēlas jomu. Droši vien kaut kā ar mikročipiem. Atmiņā noteikti ierakstīts miljoniem dažādu jautājumu.

Runātājam uz labās delnas bija ZIVS, bet uz kreisās -ČIPS.

- Popmūzika, mūsdienu aktualitātes, vispārējās zināšanas un karš. Karš uzradies no jauna, uzreiz to ievēroju, - Pigbogs skaļi noknakšķināja pirkstus un parāva alus skārdenes riņķi.

Ar vienu rāvienu iztukšojis pusi, viņš bezrūpīgi atraugājās un nopūtās.

- Varēja jau ielikt vairāk no sasodītās Bībeles!

- Kāpēc? - Grīzers pat nenojauta, ka Pigbogs interesējas par ar Bībeles faktiem.

- Tāpēc, ka... vai atceries, kas bija Braitonā?

- Atceros gan. Tu piestrādāji par sargu, - Grīzera balsī jautās skaudība.

- Nūja, un tad bija jānīkst viesnīcā, kur strādāja mana mamma, atceries? Vairāki mēneši bezdarbībā. Nebija pat, ko palasīt, vienīgi draņķīga Bībele, ko bija atstājis kaut kāds Gideons. Gribot negribot kaut kas paliek atmiņā.

Autostāvvietā iebrauca vēl viens motocikls - piķa melns un mirdzošs.

Kafejnīcas durvis atvērās, un caur telpu izbrāzās dzestrs vējš. Ienāca vīrietis no galvas līdz kājām melnā ādas apģērbā, ar melnu bārdiņu, piegāja pie galdiņa un apsēdās blakus sievietei sarkanajā apģērbā. Līdzjutēji, pēkšņi attapušies, ka ir drausmīgi izsalkuši, sūtīja Skazu pēc ēdamā. Tostarp galvenais spēlmanis klusēdams spaidīja pogas ar pareizajām atbildēm un krāja laimestus paplātē zem automāta.

- Neesam tikušies kopš Meifkingas laikiem, - Sarkanā iesāka, - kas jauns?

- Biju ļoti aizņemts, - Melnais atbildēja. - Daudz laika pavadīju Amerikā. Devos īsos pasaules ceļojumos. Patiesībā situ nost laiku.

(- Bet kāpēc jums nav gaļas-nieru sacepuma? - Skazs aizvainotā balsī jautāja.

- Domāju, ka ir, bet izrādās, ka nav, - viesmīle taisnojās.)

- Vai nav jocīgi, ka mēs visi beigās satiekamies? - Sarkanā turpināja.

- Jocīgi?

- Nu, tu jau zini. Tūkstošiem gadu gaidi lielo dienu un, kad tā beidzot pienāk, jūties kā Ziemassvētkos vai dzimšanas dienā.

- Mums nav dzimšanas dienu.

- Es jau nesaku, ka mums ir. Vienīgi tāda sajūta.

(- Atklāti sakot, - viesmīle atzinās, - izskatās, ka mums viss beidzies. Palicis tikai šis picas gabals.

- Ar anšoviem? - Skazs drūmi noprasīja, jo kuram tad garšo anšovi vai olīvas.

- Jā, mīļais, ar anšoviem un olīvām. Vai ņemsiet?

Skazs skumji pašūpoja galvu. Ar rūcošu vēderu viņš

atgriezās pie pārējiem spēlmaņiem. Lielais Teds izsalcis bija viegli aizkaitināms, un tad visi dabūja trūkties.)

Ekrānā parādījās jaunas tēmas. Tagad varēja atbildēt uz jautājumiem par popmūziku, aktuālajiem notikumiem, badu un karu. Par lielo badu Īrijā 1846. gadā (no ASV ievazātās kartupeļu slimības dēļ) un visu laiku drūmāko badu Anglijā 1315. gadā, tāpat arī Sanfrancisko narkotiku badu 1969. gadā motociklisti bija mazāk informēti nekā par kariem, tomēr galvenais spēlmanis trāpīja nekļūdīgi - par to liecināja dūkoņa, graboņa un šķindoņa, aparātam metot uz paplātes monētas.

- Dienvidos laiks rādās untumains, - Sarkanā teica.

Melnais pašķielēja uz tumstošajiem mākoņiem.

- Nav ne vainas. Man patīk. Tūlīt sāksies pērkona negaiss.

Sarkanā pētīja savus nagus.

- Labi. Bez kārtīgas vētras nebūtu tas. Vai zini, cik tālu mums jābrauc?

Melnais paraustīja plecus.

- Pārsimt jūdžu būs.

- Es domāju, ka tālāk. Tāda gaidīšana nieka pāris simtu jūdžu dēļ.

- Galvenais jau nav attālums, - Melnais atbildēja, - bet gan ierašanās.

Ārpusē atskanēja rēkoņa: tā rēc motocikls ar sabojātu izpūtēju, nenoregulētu dzinēju un cauru karburatoru. Jau neredzot varēja labi iedomāties melno dūmu mākoni, kas to pavadīja, eļļas pēdas un sīkas detaļas, kas palika uz ceļa.

Melnais piegāja pie letes.

- Četras tējas, lūdzu, - viņš teica. - Vienu melno.

Kafejnīcas durvis atvērās, un ienāca jauns vīrietis

apputējušā baltas ādas apģērbā. Vējš ienesa arī tukšas tetrapakas, avīzes un saldējuma papīrus, kas dejoja ap viņu kā priecīgi bērni, līdz beigās noguruši nokrita uz grīdas.

-Jūs būsiet četri, vai ne, mīļais? - viesmīle jautāja, meklēdama tīras tasītes un tējkarotes.

Viss trauku plaukts pēkšņi šķita pārklājies ar mašīneļļas un olu pulvera kārtiņu.

- Tieši tā, - vīrietis melnajā apģērbā pamāja un, paņēmis tēju, devās atpakaļ pie galdiņa, kur viņu jau gaidīja divi kolēģi.

- No viņa vēl ne vēsts? - puisis baltajā apģērbā jautāja.

Pārējie purināja galvu.

Pie spēļu automāta bija sācies strīds (ekrāns šobrīd rādīja tēmas: karš, bads, vides piesārņojums un popmūzika, 1962-1979).

- Elviss Preslijs? Viņš taču nolika karoti 1977. gadā, vai ne?

- Nē, spied D! 1976. Es nu gan zinu.

- Nūja, vienā gadā ar Bingu Krosbiju.

- Un Marku Bolanu. Tas gan bija nāvīgi labs. Spied D un apstiprini!

Garais pat nepakustējās.

- Kas ar tevi notika? - Lielais Teds aizkaitināti prasīja. - Uz priekšu! Spied D! Elviss Preslijs nomira 1976. gadā!

MAN VIENALGA, KAS TE TEIKTS, - sacīja garais motociklists ar ķiveri. - NEESMU VIŅAM PAT PIESKĀRIES.

Trīs motociklisti pie galdiņa vienlaikus pagriezās.

- Kurā brīdī tu ienāci? - Sarkanā brīnījās.

Garais devās pie viņiem, pamezdams pārsteigtos spēlmaņus un laimestu.

ES JAU VISU LAIKU TEPAT VIEN BIJU, - viņš teica.

Vārdos jautās tumša atbalss no naksnīgām vietām, auksts, pelēks, miris skaņas mūris. Ja viņa balss būtu no akmens, tajā jau sen būtu iegravēts vārds, uzvārds un divi datumi.

-Jūsu tēja atdzisīs, kungs, - Bads brīdināja.

- Kur tas laiks, - piebalsoja Karš.

Noplaiksnīja zibens, kam sekoja kluss pērkona dārds.

- Laiciņš kā uz pasūtījumu, - savu vārdu teica Piesārņojums.

JĀ-

Spēlmaņus pie automāta arvien vairāk mulsināja svešinieku saruna. Ar Lielo Tedu priekšgalā viņi neveikli aizšļūca pie saviem galdiņiem un sāka blenzt uz četrotni.

Viņi, protams, ievēroja, ka uz visu četru svešinieku jakām ir uzraksts ELLES EŅĢEĻI. Turklāt viņi izskatījās nāvīgi viltīgi un pārāk tīri, un diez vai kāds no četriem kādreiz salauztu citam roku tāpēc vien, ka ir svētdienas pēcpusdiena un televīzijā neko labu nerāda. Turklāt viņu vidū bija sieviete, kas nebrauc uz aizmugures sēdekļa, bet atļaujas pati sēsties pie stūres, it kā viņai uz to būtu tiesības.

- Tātad jūs esat elles eņģeļi? - Lielais Teds zobgalīgi pajautāja.

Lai nu ko, bet svētdienas braucējus īstie Elles Eņģeļi necieš.’

Svešinieki pamāja.

- No kuras tad nodaļas?

Garais svešinieks uzmeta Lielajam Tedam skatienu un piecēlās. Tā nebija vienkārša kustība: šķita, ka nakts okeāna krastā atvērtos saliekamie pludmales krēsli.

It kā viņš celtos kājās mūžīgi.

Svešinieka seju slēpa melnā ķivere. Lielais Teds ievēroja, ka tā ir no dīvainas plastmasas, jo, tajā skatoties, varēja redzēt tikai savu seju.

JĀŅA ATKLĀSMES GRĀMATA, garais svešinieks sacīja, SESTĀ NODAĻA.

- Otrais līdz astotais pants, - puisis baltajā apģērbā izpalīdzīgi piebilda.

Lielais Teds nikni uzlūkoja svešiniekus; viņa žoklis izstiepās, bet deniņos sāka pulsēt zils asinsvadiņš.

- Ko tas nozīmē? - viņš prasīja.

Kāds viņu paraustīja aiz piedurknes: Pigbogs, kam āda zem netīrumu kārtas bija kļuvusi neparasti pelēka.

- Tas nozīmē, ka esam iekūlušies ķezā, - Pigbogs paskaidroja.

Garais svešinieks nesteidzīgi pacēla bālu motociklista cimdu un ķiveres aizsargstiklu, un Lielais Teds pirmo reizi mūžā nožēloja, ka nav dzīvojis krietnāk.

-Jēzus Kristus! - viņš novaidējās.

- Manuprāt, Viņš var būt klāt kuru katru brīdi, -Pigbogs nobēra. - Varbūt meklē, kur nolikt motociklu. Ejam, varbūt mums jāiestājas jauniešu klubā vai tamlīdzīgi...

Taču Lielā Teda nesatricināmā neziņa bija viņa vairogs un bruņas. Viņš pat nepakustējās.

- Apžēliņ, Elles Eņģeļi, - Teds novilka.

Karš nevērīgi pameta roku sveicienam.

-Jā, tie esam mēs, Lielo Ted, - Karš teica. - īsti, neviltoti.

Bads pamāja.

- Vecais kalums, - viņš piebilda.

Piesārņojums noņēma ķiveri un sapurināja garos, baltos matus. Viņš bija pārņēmis stafeti no Mēra, kas, zūdīdamies par penicilīnu, 1936. gadā aizgāja pensijā. Ak, ja nabaga zēns būtu zinājis, kādas iespējas pavērs nākotne...

- Citi sola, bet mēs darām, - viņš sacīja.

Lielais Teds paskatījās uz ceturto jātnieku.

- Hm, esmu tevi kaut kur redzējis, - viņš secināja, - jā, uz Blue Oyster Cult albuma vāka. Un vēl man ir gredzens.... ar tavu galvu.

ES IEKĻŪSTU PILNĪGI VISUR.

- Apžēliņ.

Lielā Teda seja no lielas domāšanas savilkās.

- Ar kādu moci tu brauc? - viņš pajautāja.

ap karjeru trakoja vētra. Spēcīgs vējš dancināja auklu ar tajā iekārto riepu. Ik pa brīdim tas pacēla un aiznesa skārda plāksni (atmiņas no mēģinājuma uzcelt kokā namiņu).

Cieši saspiedušies, VIŅI skatījās uz Ādamu. Viņš šķita tāds kā lielāks. Suns sēdēja un gaudoja, domādams par visām smaržām, kas jāzaudē. Ellē smird tikai pēc sēra. Bet šeit tāda smaržu bagātība... jā, un ellē nav arī nevienas kuces.

Ādams satraukti soļoja, vēzēdams rokas.

- Mums ies neiedomājami jautri, - viņš solīja. - Varēsim pētīt un ne to vien. Man šķiet, ka drīzumā likšu ataugt vecajiem džungļiem.

- Bet kurš, tavuprāt, vārīs un ceps, mazgās un tīrīs? -Braiens drebošā balsī jautāja.

- Nevienam nekas tamlīdzīgs nebūs jādara, - Ādams viņu mierināja. - Ēdamā būs papilnam: čipsu kalni, ceptu sīpolu riņķīši, viss, ko vēlies. Nebūs jāvelk jaunas drēbes, ja negribēsi, nevajadzēs mazgāties. Uz skolu arī, starp citu, varēsim neiet. Vispār nebūs jādara nekas, ko negribam. Tas nu gan būs super!

virs kukamundi kalniem cēlās mēness, šonakt neparasti spožs.

Džonijs Divkaulis sēdēja tuksneša sarkanajā iedobē. Tā bija svēta vieta, kur jau kopš pasaules pirmsākumiem gulēja divi akmeņi, veidojušies vēl sensenajā Sapņu laikā. Džonijs Divkaulis tuvojās savas apgaitas galam. Viņa vaigi un kakls bija notriepti ar sarkanu okru, un viņš dziedāja senu dziesmu, kuru varētu saukt par kalnu dziedošo karti. Ar šķēpu viņš vilka putekļos dažādus rakstus.

Divas dienas Džonijs Divkaulis nebija nedz ēdis, nedz gulējis un jau tuvojās transa stāvoklim, kas saplūdina cilvēku ar dabu un ļauj sazināties ar senčiem.

Viņš gandrīz bija to sasniedzis.

Gandrīz...

Džonijs Divkaulis samirkšķināja acis un pameta ziņkārīgu skatienu visapkārt.

- Atvaino, mīļo zēn, - viņš teica pats sev skaļā, izteiksmīgā balsī, skaidri izrunādams katru vārdu, - vai tev ir nojausma, kur es atrodos?

- Kas to teica? - Džonijs Divkaulis prasīja.

Viņa lūpas atvērās:

-Es.

Džonijs domīgi pakasījās.

- Tātad viens no maniem senčiem, jā, draugs?

- Bez šaubām, mīļo zēn. Bez šaubām. Zināmā mērā. Bet tagad atgriezīsimies pie sākotnējā jautājuma. Kūres atrodos?

-Ja jau esi mans sencis, - Džonijs Divkaulis turpināja, - kāpēc runā kā mīkstais?

- Ak, Austrālija, - teica Džonija Divkauļa mute, izrunādama katru vārdu, it kā gribētu tos dezinficēt un tikai tad atkārtot, - Apžēliņ. Lai nu kā, paldies tev.

- Paklau? Paklau? - Džonijs Divkaulis sauca.

Apsedies smiltis, viņš gaidīja, taču atbildes nebija. Azirafals jau bija projām.

citrons doševo, Haiti kareivis un ceļojošs hungans⁶, bija uzmetis plecā somu, kurā atradās burvju zālītes, ārstniecības augi, meža kaķa gabaliņi, melnas sveces, pulveris (kura sastāvā bija galvenokārt žāvēta zivs un beigts simtkājis), puspudele Chivas Regal, desmit cigaretes Rothmans un Kas Jauns Haiti eksemplārs.

Pacēlis nazi, viņš ar ievingrinātu roku nogrieza melnam gailim galvu. Uz labās rokas uzšļācās asinis.

- Loa, apciemo mani, - Citrons skandināja, - Gros Bon Ange, nāc pie manis!

- Kur es atrodos? - viņš turpināja.

- Vai tas ir mans sargeņģelis? - viņš sev jautāja.

- Manuprāt, visai personisks jautājums,-viņš atbildēja. - Proti, šobrīd. Taču, lai nu kā, jāmēģina. Jāpieliek visi spēki.

Citrons redzēja, ka viņa roka sniedzas pēc gaiļa.

- Nav pārāk higiēniska vieta maltītes gatavošanai, vai tev tā nešķiet? Tādos džungļos. Vai tad te ir dārza svētki? Kur es galu galā atrodos?

- Haiti, - viņš atbildēja.

- Nolādēts. Pārāk tālu. Taču varēja būt vēl ļaunāk. Labi, man jāiet. Paliec sveiks!

Citrons palika viens ar savām domām.

- Pie joda to Loa, - viņš burkšķēja zem deguna.

Brīdi viņš skatījās tukšām acīm un tad paņēma somu

un Chivas Regal pudeli. Ir vismaz divi paņēmieni, kā kādu pārvērst zombijā. Viņš izvēlējās vieglāko ceļu.

Viļņi skaļi sitās pret krastu. Palmas šūpojās.

Tuvojās vētra.

iedegās gaismas. Kabeļtelevīzijas The Power Cable (Nebraska) evaņģēliskais koris uzsāka dziesmu Jēzus ir manas dzīves pults telefona montieris, kas teju noslīka arvien spēcīgākā vēja šalkās.

Mārvins 0. Begmens sakārtoja kaklasaiti, pārbaudīja spogulī savu smaidu, uzsita pa dibenu personīgajai asistentei (mis Sindijai Kelerheilsai - pirms trim gadiem Penthouse jūlija numura vāka meitenei -, kas, uzsākot jaunu karjeru, bija atstājusi to visu pagātnē) un izgāja studijas gaismās.

Jēzus nepārtrauks sarunu, kamēr visu nepateiksi tu

Ar Viņu nebūs viltus savienojumu

Saņemot rēķinu, viss būs kārtīgi uzskaitīts

Viņš ir tavas dzīves pults telefona montieris

Tā dziedāja koris. Mārvinam dziesma patika. Viņš pats bija tās autors. Vēl viņš bija sacerējis dziesmas Laimīgais misters Jēzus, Jēzu, vai drīkstu atnākt un palikt pie tevis? Ak, liesmojošais krusts, Jēzus ir uzlīme uz manas dvēseles bufera, tāpat ari Ja mani uzrauj debesīs, pārķer mana pikapa stūri. Mārvina dziesmas bija pieejamas gan ilgspēlējošā platē, gan kasetē un CD Jēzus ir savs čalis un tika reklamētas ik pēc četrām minūtēm Begmena evaņģēliskajā tīklā.⁷

Dzeja bija bez atskaņām un parasti bezjēdzīga, turklāt Mārvins nebija īpaši muzikāls un zaga melodijas no vecām kantrimūzikas dziesmām, tomēr bija pārdevis jau vairāk nekā četrus miljonus ierakstu.

Karjeru Mārvins bija uzsācis kā kantri dziedātājs, izpildot vecas Konveja Tviti un Džonija Keša dziesmas. Viņš regulāri koncertēja Sankventina cietumā, līdz beigās cilvēktiesību aizstāvji viņu no turienes atbrīvoja, balstoties uz likumu par cietsirdīgu un neatbilstošu soda izciešanu.

Tieši tad Mārvins pievērsās reliģijai. Ne jau klusi, personīgi, darot labus darbus vai dzīvojot krietnu dzīvi, nedz arī uzsienot kaklasaiti un zvanot pie kaimiņu durvīm, bet izveidojot personīgās televīzijas kanālu un liekot skatītājiem sūtīt sev naudu.

Viņš izveidoja ideālu televīzijas programmu Mārvina vārda stunda (fundamentālistu prieks!). Četras trīsminūšu dziesmiņas no skaņuplates, divdesmit minūtes par elles ugunīm, piecas - cilvēku dziedināšanai. (Pārējās divdesmit trīs pārmaiņus tika veltītas glaimiem, diedelēšanai, draudīgiem lūgumiem un dažkārt tiešai naudas izspiešanai.) Sākumā Mārvins tiešām aicināja ļaudis uz studiju, lai tos dziedinātu, taču saprata, ka tas ir pārāk sarežģīti, tāpēc tagad vienkārši ziņoja par vīzijām un skatītājiem no visas Amerikas, kas pēc raidījumiem bija brīnumaini atlabuši. Tas bija daudz vieglāk: nevajadzēja vairs algot aktierus, turklāt neviens nevarēja pārbaudīt izdziedināšanas gadījumu skaitu.⁸

Pasaule ir daudz sarežģītāka, nekā uzskata vairums cilvēku. Daudzi, piemēram, uzskatīja, ka Mārvins nav īsts ticīgais, jo ar to nopelna daudz naudas. Viņi kļūdījās. Mārvins ticēja no visas sirds un nešaubīdamies, turklāt liela peļņas daļa aizplūda uz, viņaprāt, Dieva darbiem.

Telefonlīnijā ar Glābēju nekad nav traucējumu

Viņš ir uz vietas jebkurā stundā, dienā un naktī

Zvani J-Ē-Z-U-M vienmēr ir bez maksas

Viņš ir tavas dzīves pults telefona montieris

Pirmā dziesma beidzās, un Mārvins, iznācis kameru priekšā, pieticīgi pacēla rokas, lūgdams apklust. Vadības kabīnes operatori izslēdza aplausu ierakstu.

- Brāļi un māsas, paldies jums, paldies, vai nebija skaisti? Un neaizmirstiet, ka šo pacilājošo dziesmu un ari citas varat noklausīties kasetē Jēzus ir savs čalis, jums tikai jāpiezvana 1-800-NAUDA un jāpiesaka ziedojums.

Viņš kļuva nopietnāks.

- Brāļi un māsas, man ir vēsts jums visiem, svarīga vēsts no mūsu Kunga jums visiem - vīriem, sievām un bērniem. Draugi, ļaujiet man pastāstīt jums par Apokalipsi. Tas viss ir rakstīts jūsu Bībelēs: mūsu Kungs deva Atklāsmi Svētajam Jānim Patmas salā, tāpat arī Daniēla grāmatā. Draugi, mūsu Kungs vienmēr runā tieši par jūsu nākotni. Un kas jūs sagaida?

Karš. Piesārņojums. Bads. Nāve. Asins upes. Lielas zemestrīces. Kodolraķetes. Tuvojas baisi laiki, brāļi un māsas. Ir tikai viens ceļš, kā no tā izvairīties.

Pirms iznīcība nāk - pirms četri Apokalipses jātnieki ierodas - pirms kodolraķešu lietus gāzīs uz neticīgajiem, -notiks uzņemšana debesīs.

Es jau dzirdu jūsu jautājumu: bet kas tas ir?

Uzņemšana debesīs, brāļi un māsas, notiks tā: ikviens patiesi ticīgais tiks pacelts gaisā, lai ko tobrīd darīs -sēdēs vannā, strādās, brauks ar automašīnu vai mājās lasīs Bībeli. Un tad pēkšņi jūs būsiet gaisā - ideālos, pilnīgi veselos ķermeņos. Un jūs no augšas noskatīsieties uz pasauli, kurai lemti iznīcības gadi. Izglābsies tikai ticīgie, tikai tie, kas atdzimuši no jauna, un tie vairs nepazīs sāpes, nāvi, šausmas un mokas. Pēc tam sāksies lielais karš starp Debesīm un Elli, un Debesis iznīdēs Elles spēkus, un Dievs noslaucīs visas asaras no viņu acīm, un nebūs vairs nāves, bēdu, asaru, tāpat ari sāpju, un Viņš valdīs godībā mūžu mūžos...

Mārvins pēkšņi apklusa.

- Jā, labs mēģinājums, - viņš atsāka pavisam citā balsī, - tomēr tā nemaz nebūs. Patiesībā jau ne.

Gribu teikt, ka jums taisnība par uguni, karu un visu pārējo. Bet uzņemšana debesīs - nu, ja jūs varētu redzēt viņus visus debesīs, visus tos leģionus, kuru ir milzums, ciktāl var izsekot prāts un tālāk, jūdzi pēc jūdzes, ar liesmojošiem zobeniem -jā, ko es gribēju teikt -, kuram tad ir laiks staigāt apkārt un vākt cilvēkus un celt šos gaisā, un ķiķināt par tiem, kas mirst no staru slimības uz saplosītas, degošas zemes? Un vēl gribu piebilst - vai tiešām jums ir pieņemama tāda morāle?

Un vēl tā runāšana, ka Debesis neizbēgami uzvarēs... Nu, godīgi sakot, ja tiešām tā būtu paredzēts, tad pirmām kārtām nebūtu nekādu debesu kara, vai ne? Tā ir propaganda. Vienkārša un elementāra. Mūsu izredzes uzvarēt nav lielākas par piecdesmit procentiem. Tikpat labi varat aizsūtīt naudu sātanistu uzticības tālrunim, lai sedz jūsu derību izdevumus, lai gan, godīgi sakot, kad uguns kritīs no debesīm un viļņos asins jūra, jūs visus šā vai tā ieskaitīs civilajos upuros. Runājot par mūsu karu un jūsu karu, bojā ies visi un pēc tam lai pats Dievs visu sašķiro, vai ne?

Jā, un atvainojiet, ka es te stāvu un tarkšķu. Vēl tikai īss jautājums - kur es īsti atrodos?

Mārvins Begmens pietvīka arvien tumšāks.

- Nelabais! Kungs, pasargā mani! Ar manu muti runā nelabais! - Viņš uzsprāga un uzreiz pats sevi pārtrauca: - Ai nē, gluži otrādi! Es esmu eņģelis. Jā. Šī taču ir Amerika, vai ne? Tiešām atvainojos, es nevaru ilgāk palikt...

Iestājās klusums. Mārvins gribēja atvērt muti, bet nespēja. Kaut kas viņa galvā aplaida skatienu visapkārt, palūkojās uz studijas darbiniekiem un tiem, kas vēl nezvanīja policijai un nešņukstēja kaktos, pēc tam - uz operatora pelēko seju.

- Ak tu pasaulīt, - viņš teica, - vai es esmu televīzijas studijā?

kroulijs dragāja pa oksfordstrītu ar ātrumu simt divdesmit jūdzes stundā.

Iebāzis roku cimdu nodalījumā, viņš gribēja atrast rezerves saulesbrilles, taču uztaustīja tikai kasetes. Aizkaitināts paķēris vienu uz labu laimi, viņš iegrūda to atskaņotājā.

Kroulijs gribēja klausīties Bahu, taču beigās samierinājās ar The Travelling Wilburys.

- All we need is Radio Gaga, - dziedāja Fredijs Merkūrijs.

Viss, ko man vajag, ir tikt projām, domāja Kroulijs.

Ar ātrumu deviņdesmit jūdzes stundā viņš apbrauca pretējā virzienā ap Marmora arku. Zibens gaismā Londonas debesis mirgoja kā sabojājusies fluorescējoša spuldze.

Zilpelēkas debesis virs Londonas, Kroulijs domāja, un es zināju, ka tuvojas beigas. Kas to teicis? Čestertons, vai? Vienīgais modernā laikmeta dzejnieks, kurš jebkad pietuvojās patiesībai.

Bentley brauca laukā no Londonas, un Kroulijs sēdēja aizmugures sēdeklī, šķirstīdams vienīgo Agneses Nateres Jauko un precīzo pravietojumu eksemplāru.

Gandrīz pašās grāmatas beigās velns atrada salocītu papīra lapu ar Azirafala glīto, kaligrāfisko rokrakstu. Atlocījis lapiņu, viņš sāka lasīt (tikmēr Bentley pārslēdzās uz trešo ātrumu un apbrauca kravas mašīnu ar augļiem, kas bija pēkšņi iznirusi no blakusielas).

Lasīdams Kroulijs juta pakrūtē aukstumu.

Bentley pēkšņi mainīja braukšanas virzienu, pagriežoties uz Tedfīldas ciemu Oksfordšīrā. Ja pasteigtos, varētu tur būt pēc stundas.

Nebija jau arī citur, kur braukt.

Kasete beidzās, un automātiski ieslēdzās mašīnas radio.

-Klausieties Tedfīldas dārznieku biedrības Dārznieku jautājumu un atbilžu stundu. Pēdējo reizi mēs te bijām 1953. gadā, tiešām jaukā vasarā, un, kā mūsējie atceras, ciema austrumu malā ir bagātīgi smilšmāla krājumi, kurus rietumos nomaina krīts, un te, kā mēdz teikt, ko iesēj, viss aug griezdamies. Vai tā ir, Fred?

- Mjā, - atbildēja profesors Freds Vindbraits no Karaliskā botāniskā dārza. - Es pats nepateiktu labāk.

- Tātad pirmais jautājums, kuru uzdod misters R. P. Toilers, ja nemaldos, Rezidentu padomes priekšsēdētājs.

- Nūja. Tieši tā. Jā, esmu kaislīgs rožu audzētājs, tomēr mana godalgotā Molly McGuire vakar lietū nobirdināja vairākas ziedlapas. No debesīm krita zivis. Ko vienība man ieteiktu, izņemot tīklu virs dārza? Ziniet, rakstīju padomei...

- Tas gan ir kas neparasts, es teiktu. Harij?

- Mister Tailer, laipni lūdzu pateikt: zivis bija svaigas vai konservētas?

- Manuprāt, svaigas.

- Nu, draugs, tie ir dzīves sīkumi. Dzirdēju, ka apkaimē bijis asins lietus, žēl tikai, ka ne Deilsā, kur man ir dārzs. Brangi ietaupītu uz mēslojumu. Tagad, vai ziniet, aprociet tās savā... KROULIJ?

Kroulijs neatsaucās.

KROULIJ... SĀCIES KARŠ. KROULIJ, AR INTERESI SECINĀJĀM, KA TU IZVAIRĪJIES NO SPĒKIEM, KAS BIJA PILNVAROTI TEVI SAVĀKT.

- Hm, - Kroulijs piekrita.

KROULIJ, MĒS ŠAJĀ KARĀ UZVARĒSIM, UN, PAT JA ZAUDĒSIM, VISMAZ ATTIECĪBĀ UZ TEVI NEKAS NEMAINĪSIES. KAMĒR ELLĒ BŪS KAUT VIENS VELNS, KROULIJ, TU NOŽĒLOSI, KA NEESI MIRSTĪGS.

Kroulijs klusēja.

MIRSTĪGIE VAR CERĒT UZ NĀVI VAI GLĀBIŅU, BET TEV NAV, UZ KO CERĒT. JA NU VIENĪGI UZ ELLES ŽĒLSIRDĪBU.

- Tiešām?

TAS TIKAI JOCIŅŠ.

- Hm, - Kroulijs norūca.

-... nu, un visi dedzīgi dārznieki, protams, zina, ka tibe-tieši ir īsti velnēni. Padomā tik - izrakt tuneli caur jūsu begonijām, it kā tās nevienam nepiederētu. Ar tējas tasi pietiks, lai dabūtu šos projām, vislabāk pielikt klāt sasmakušu sviestu, un viss būs kārtībā.

Vizzz. Zummm. Tālāk sekoja statiski trokšņi.

Izslēdzis radio, Kroulijs iekoda apakšlūpā. Zem pelniem un sodrējiem viņa seja izskatījās ļoti nogurusi, bāla un gaužām pārbijusies.

Bet tad Krouliju pēkšņi sagrāba dusmas. Paskat, kā šie ar viņu runā! Kā ar istabaugu, kas sācis mest lapas uz paklāja.

Viņš nogriezās gar stūri, lai tiktu pa sānceļu līdz M25, bet no turienes tālāk uz M40, kas veda uz Oksfordšīru.

Taču uz M25 kaut kas bija noticis. Skatoties uz ceļu, sūrstēja acis.

No vietas, kur agrāk bija M25 Londonas orbitālā maģistrāle, plūda vienmērīga skandēšana - trokšņi, ko radīja daudzbalsīgi mašīnu signāli un sirēnas, mobilo telefonu pīkstieni un mazu bērnu kliedzieni (viņi bija iesprādzēti aizmugures sēdekļos uz visiem laikiem). Lai slavēts Lielais

Nezvērs, pasaules aprijējs, atkal un atkal plūda skandēšana noslēpumainajā Mu melno priesteru valodā.

Baisā sātana zīme, ko veido šoseja, nodomāja Kroulijs, strauji apgriezdams mašīnu, lai brauktu uz ziemeļu apvedceļu. Es to izdarīju, esmu vainīgs. Tikpat labi tā varēja palikt normāla maģistrāle. Labi nostrādāts, nav vārdam vietas, bet vai bija vērts? Juku laiki. Ne Debesis, ne Elle neko vairs nekontrolē, visa planēta šķiet pārvērtusies Trešās pasaules valstī, kas beidzot tikusi pie atombumbas.

Bet tad Kroulija sejā atplauka smaids. Viņš noknakšķi-nāja pirkstus. Uz acīm materializējās saulesbrilles. Pelni no uzvalka un ādas izgaisa kā nebijuši.

Pie joda! Ja jau iet bojā, kāpēc ne stilīgi?

Klusi svilpodams, Kroulijs brauca tālāk.

viņi slīdēja pa maģistrāles sānu joslu kā nāves eņģeļi, un tādi jau viņi arī bija.

Tomēr ne pārāk ātri, ņemot vērā apstākļus. Visi četri stingri turējās pie ātruma simt piecas jūdzes stundā, it kā skaidri zinādami, ka izrāde bez viņiem nevar sākties. Tur viņiem bija taisnība. Viņiem piederēja viss pasaules laiks, cik nu tā vairs bija palicis.

Viņiem pa pēdām sekoja vēl četri braucēji: Lielais Teds, Grīzers, Pigbogs un Skazs.

Viņi jutās pacilāti. Nu viņi bija īsti Elles Eņģeļi, kas traucas klusumā.

Viņi apzinājās, ka visapkārt rēc pērkona negaiss, satiksmes trokšņi, vēja un lietus cirtieni. Taču aiz muguras pletās klusums, tīrs un miris. Gandrīz tīrs. Noteikti miris.

To pārtrauca Pigboga kliedziens Lielajam Tedam.

- Bet kas tad tu būsi? - aizsmakušā balsī viņš sauca.

-Ko?

- Es prasīju, kas tad tu...

- To es dzirdēju. Bet to jau tu nedomāji. Visi dzirdēja, ko teici. Bet es gribētu zināt, ko tu ar to domājil

Pigbogs nožēloja, ka nav pievērsis vairāk uzmanības Atklāsmes grāmatai.

Ek, ja viņš būtu zinājis, ka tā noderēs dzīvē, būtu lasījis cītīgāk.

- Es gribēju teikt, ka tie ir četri Apokalipses jātnieki, skaidrs?

- Motociklisti, - Grīzers piebilda.

- Labi, lai būtu četri Apokalipses motociklisti. Karš, Bads, Nāve un... un vēl... Piesārņojums.

- Nu un?

- Vai šiem nav nekas pretī, ka mēs sekojam, ko?

- Nu un?

- Tad jau mēs arī esam četri jātnieki, hm, Apokalipses motociklisti. Kas tad mēs īsti esam?

Iestājās klusuma brīdis. Pretējā joslā šāvās garām automašīnas, mezdamas gaismas. Zibens iezīmēja mākoņu kontūras, un valdīja gandrīz absolūts klusums.

- Vai es ari varu būt Karš? - Lielais Teds painteresējās.

- Nekādā gadījumā! Kā gan tu vari būt Karš? Karš te jau ir. Tev jāizvēlas kaut kas cits.

Lielais Teds domāšanas piepūlē savieba seju.

- NFI, - viņš beigās teica. - Esmu Nopietni Fiziski Ievainojumi. Lūk, kas es esmu. Jā. Bet kas būsiet jūs?

- Vai es varu būt Atkritumi? - Skazs prasīja. - Vai arī Mulsinošas Personīgās Problēmas?

- Atkritumi nederēs, - NFI atbildēja. - Tas ir tas pats, kas Piesārņojums. Bet tu vari būt tas otrs.

Klusēdami viņi turpināja ceļu tumsā. Četru jātnieku aizmugures gaismas mirdzēja apmēram divdesmit metrus priekšā.

Nopietni Fiziski Ievainojumi, Mulsinošās Personīgās Problēmas, Pigbogs un Grizers.

- Es gribu būt Cietsirdība pret Dzīvniekiem, - Grīzers paziņoja.

Pigbogs netika gudrs - atbalstīt to vai ne. Bet tam jau nebija nozīmes.

Un tad pienāca viņa kārta.

- Es... hm... domāju, ka būšu Automātiskie Atbildētāji. Tie ir varen neganti, - Pigbogs sacīja.

- To tu nevarēsi. Vai tad automātiskais atbildētājs var būt repokalipses jātnieks? Pēdējās muļķības, nekas vairāk.

- Kāpēc gan ne? - Pigbogs brīnījās. - Tie ir tikpat ļauni kā Karš un Piesārņojums. Tīrā sodība, vai tad ne? Automātiskie atbildētāji. Nevaru ciest tos draņķa automātiskos atbildētājus!

- Man arī nepatīk automātiskie atbildētāji, - sarunā iespraucās Cietsirdība pret Dzīvniekiem.

- Vai tu vienreiz aizvērsies? - nošņāca NFI.

- Varbūt es varu savējo mainīt uz kaut ko citu? -jautāja Mulsinošās Personīgās Problēmas, kas, uz brīdi pieklusis, spraigi domāja. - Es gribu būt Lietas, Kas Labi Nedarbojas Pat Pēc Spēriena.

- Labi, maini vien! Bet tu, Pigbog, nevari būt automātiskais atbildētājs, izdomā kaut ko citu!

Pigbogs sāka prātot. Labāk vajadzēja klusēt! Tikpat kā karjeras pārrunās skolas laikos, jānudien.

- Tiešām Stilīgi Cilvēki, - viņš beigās teica. - Neieredzu tādus!

- Tiešām Stilīgi? - atkārtoja Lietas, Kas Labi Nedarbojas Pat Pēc Spēriena.

- Jā, vai zini. Tādus rāda televīzijā, ar tizlu matu griezumu, vienīgi viņiem tas piestāv. Maisveida uzvalkos, bet tu nevari saukt viņus par jefiņu baru. Ja gribat dzirdēt manas domas, redzot tādus, gribu lēni iegrūst šos ar ģīmi pa priekšu dzeloņdrātīs. Tā, lūk, es domāju. - Pigbogs ierāva elpu, nešaubīdamies, ka tā ir garākā runa viņa mūžā.⁹ - Tādas, lūk, ir manas domas. Ja jau man viņi sen līdz kaklam, tad droši vien citiem arī.

- Jā, - piekrita Cietsirdība pret Dzīvniekiem. - Un šie staigā saulesbrillēs, vajag vai ne.

- Ēd sapuvušus sierus un dzer draņķīgo bezalkoholisko alu, - piebalsoja Lietas, Kas Labi Nedarbojas Pat Pēc Spēriena. - Man tādi riebjas. Kāda jēga dzert, ja pēc tam nevem? Vai varu mainīt savu vārdu uz Bezalkoholiskais Alus?

- Nē, sasodīts, nevari gan, - NFI atbildēja. - Vienreiz jau nomainīji.

- Lai nu kā, - Pigbogs atbildēja, - es gribu būt Tiešām Stilīgi Cilvēki.

- Labi, - sacīja vadītājs.

- Nesaprotu, kāpēc es, ja gribu, nevaru būt sasodītais Bezalkoholiskais Alus?

- Aizveries!

Nāve, Bads, Karš un Piesārņojums turpināja ceļu uz Tedfīldu.

Nopietni Fiziski Ievainojumi, Cietsirdība pret Dzīvniekiem, Lietas, Kas Labi Nedarbojas Pat Pēc Spēriena (bet slepenībā Bezalkoholiskais Alus) un Tiešām Stilīgi Cilvēki ceļoja kopā ar viņiem.

BIJA MITRA, VĒTRAINA sestdienas pievakare, un misis Treisija bija visai okultā noskaņojumā.

Viņa bija ģērbusies plīvojošā kleitā, uz plīts uzlikusi katliņu, pilnu ar rožkāpostiem. Visos četros istabas stūros dega sveces, rūpīgi ieliktas vīna pudelēs ar vasku notecējušiem kakliņiem.

Pie galda sēdēja vēl trīs cilvēki: misis Ormeroda no Belsaizas parka ar tumšzaļu cepuri galvā, kas iepriekšējā dzīvē, iespējams, bija puķupods, misters Skrogijs - vājš, bāls vīrietis ar izvalbītām bezkrāsainām acīm, un Džūlija Petlija no Hair Today', Haistrītas frizētavas, tikko no skolas sola, ieņēmusi galvā, ka viņai piemīt spēcīgas, vēl neatklātas okultās spējas. Lai tās nostiprinātu, Džūlija sāka nēsāt pārlieku daudz nobružātu sudrablietu un lietot zaļas acu ēnas. Viņai pašai šķita, ka izskatās rēgaina, izdēdējusi un romantiska, un tā arī būtu, ja viņa nokristos svarā vēl par piecpadsmit kilogramiem. Džūlija nešaubījās, ka slimo ar anoreksiju, jo ikreiz, ieskatoties spogulī, viņai pretī skatījās neapstrīdami tukla būtne.

- Vai mēs varētu sadoties rokās? - misis Treisija ierosināja. - Un vēl jābūt pilnīgam klusumam. Garu pasaule ir ļoti jūtīga pret vibrācijām.

- Pajautājiet, vai tur ir mans Rons, - ierunājās misis Ormeroda. Zods viņai bija stūrains kā ķieģelis.

- Noteikti, mīļā, bet jūs nedrīkstat runāt, kamēr es nodibinu sakarus.

Iestājās klusums, vienīgi misteram Skrogijam kurkstēja vēders.

- Lūdzu, atvainojiet, dāmas, - viņš nomurmināja.

Gadu gaitā, paceļot Plīvuru un pētot Noslēpumus,

misis Treisija atklāja, ka pietiek ar divām minūtēm klusuma, lai nodibinātu sakarus ar garu pasauli. Ja ilgāk, klienti kļūst nemierīgi, ja mazāk, tad uzskata, ka par seansu pārmaksājuši.

Misis Treisija prātā sastādīja iepirkumu sarakstu.

Olas. Salāti. Unce kausēta siera. Četri tomāti. Sviests. Tualetes papīra rullis. To nedrīkst aizmirst, jau iet uz beigām. Jauks aknu gabaliņš misteram Šedvelam, nabaga vecajai dvēselei, žēl cilvēka...

Laiks.

Misis Treisija atmeta galvu, bezspēcīgi nolaida to uz pleca un tad atkal pacēla. Acis viņai bija gandrīz aizvērtas.

- Tagad viņa iedziļinās, mīļā, - misis Treisija dzirdēja misis Ormerodu čukstam Džūlijai Petlijai, - par to nav jāuztraucas. Viņa tikai kļūst par tiltu ar To Pusi. Tūlīt parādīsies gars, kurš viņu vadīs.

Misis Treisiju tāda uzmanība kaitināja, un viņa klusi novaidējās.

- Ooooooo!

Pēc tam spalgā, trīcošā balsī viņa turpināja:

- Vai tu tur esi, mans garu vadoni?

Spriedzes radīšanai misis Treisija mirkli pagaidīja.

Mazgāšanas šķīdums, divas bundžas pupiņu konservu. Vaimandieniņvai, vēl arī kartupeļi.

-Jā? - misis Treisijas balss skanēja dobji un čērkstoši.

- Vai tas esi tu, Džeronimo?

- Au, es, jā... - viņa pati atbildēja.

- Šodien mūsu pulciņā ir jauns biedrs, - misis Treisija paziņoja.

- Hau, mis Petlija! - viņa atbildēja kā Džeronimo.

Misis Treisija no sākta gala uzskatīja, ka sarkanādaina indiāņa gars ir būtiska seansu sastāvdaļa, turklāt vārds viņai patika. To viņa pateica ari Ņūtonam, kurš saprata, ka par Džeronimo misis Treisija neko nezina, tomēr neuzdrošinājās to teikt.

- Ai, - iepīkstējās Džūlija. - Patīkami ar jums iepazīties.

- Džeronīmo, vai mans Rons tur arī ir? - pajautāja misis Ormeroda.

- Hau, skvo¹⁰ Beril, - misis Treisija atbildēja, - pie mana vigvama durvīm stiepjas neiedomājami gara zudušo dvēseļu rinda. Iespējams, ka tur ir arī tavs Rons. Hau.

Misis Treisija no pieredzes zināja, ka Rons jāpiemin tikai seansa beigās. Pretējā gadījumā Berila Ormeroda visu tikšanās laiku stāstīs nelaiķim, kas noticis pēc viņu pēdējās tērzēšanas... (... paklau, Ron, vai atceries, mūsu Ērika pastarīte, Sibilla, tu viņu gan tagad vairs nepazītu, jā, Sibilla aizrāvusies ar makramē, bet mūsu Letīcija, mūsu Karenas vecākā, kļuvusi par lesbieti, bet mūsdienās tas nav nekas slikts, un raksta disertāciju par Serdžo Leones filmām no feministu skatpunkta, bet mūsu Stens, vai zini, viens no mūsu Sandras dvīņiem, es tev pagājušo reizi par viņu stāstīju, nu, viņš uzvarēja šautriņu mešanas turnīrā, un tas ir jauki, jo mēs taču uzskatījām viņu par tādu kā mem-mesdēliņu, un šķūnī sija pa pusei sagāzusies, bet es nesen parunāju ar mūsu Sindijas jaunāko, kurš strādā par celtnieku, un viņš atnāks svētdien, un, ak, tas man atgādina...)

Nē, Berila Ormeroda lai pagaida. Noplaiksnīja zibens, tālumā noducināja pērkons. Misis Treisija jutās lepna, it kā tas būtu viņas nopelns. Zibens radīja vēl labāku auru nekā sveces. Saziņā ar gariem gaisotne taču ir galvenais.

- Bet tagad, - misis Treisija sacīja jau savā balsī, - misters Džeronīmo grib zināt, vai mūsu vidū ir misters Skro-

gijs-

Skrogija bālganās acis iedegās.

- Hm, tas taču esmu es, - viņa balsī skanēja cerība.

- Nu, tad jau kāds ar jums grib sazināties.

Misters Skrogijs nāca uz seansiem jau mēnesi, tomēr nespēja iedomāties, ka varētu saņemt vēsti. Bija situsi viņa stunda.

- Vai pazīstat kādu, vārdā, hm, Džons?

- Nē, - misters Skrogijs atbildēja.

- Acīmredzot kosmiska kļūme. Varbūt Toms. Vai Džims, vai, hm, Deivs.

- Biju pazīstams ar kādu Deivu Hemelhepstedā, - misters Skrogijs tā kā šaubījās.

- Tik tiešām, viņš saka, ka pirmīt teicis Hemelhep-steda, - misis Treisija paskaidroja.

- Pagājušajā nedēļā nejauši satikāmies: viņš pastaigājās ar suni un izskatījās sveiks un vesels, - misters Skrogijs apjuka.

- Viņš saka, lai neuztraucaties, jo viņpus Plīvura jūtas labi, - misis Treisija kareivīgi paziņoja, zinādama, ka klientiem vienmēr jāsaka tikai labi jaunumi.

- Pasakiet manam Ronam, ka vēlos pastāstīt viņam par mūsu Kristālas kāzām, - misis Ormeroda teica.

- Noteikti, mīļā. Mirklīti uzgaidiet, no turienes nāk vēsts...

Un tā arī bija: vēsts sēdēja misis Treisijas prātā un lūkojās laukā.

- Sprechen Sie Deutsch? - gars jautāja ar misis Treisijas muti. - Parlez-vous français? Wo bu huijian zhongwen?

- Vai tas esi tu, Ron? - misis Ormeroda neizturēja.

Atbilde, kad tā atskanēja, bija īgna.

- Nē. Protams, ne. Tomēr tik klaji aprobežots jautājums var atskanēt tikai no vienas valsts šajā tumsonīgajā planētā, kuras lielāko daļu, starp citu, pēdējās stundās esmu apmeklējis. Mīļā kundzīt, es neesmu Rons.

-Jā, bet es gribu runāt ar Ronu Ormerodu, - misis Ormerodas balsī jautās aizkaitinājums. - Viņš ir neliela auguma, pakausis metas pliks. Vai nevarat laist viņu pie vārda, lūdzu?

Iestājās klusums.

- Vispār jau te grozās viens gars, kuram atbilst šis apraksts. Labi! Es jūs savienošu, taču runājiet ātri. Es te cenšos novērst Apokalipsi.

Misis Ormeroda un misters Skrogijs saskatījās. Iepriekšējos seansos nekas tamlīdzīgs nebija gadījies. Džūlija Petlija bija stāvā sajūsmā. Tas bija viņai pa prātam. Džūlija cerēja, ka misis Treisijas izsauktais gars materializēsies kā ektoplazma.

- Hallo? - misis Treisija teica pārvērstā balsī.

Misis Ormeroda satrūkās. Nudien skanēja kā Rona balss. Citos seansos viņš izklausījās vairāk pēc misis Treisijas.

- Ron, vai tas esi tu?

-Jā, Be-Beril.

- Labi. Man tev šis tas jāpastāsta. Pirmais jaunums: pagājušo sestdien biju mūsu Kristālas kāzās, mūsu Meri-līnas vecākās...

- Be-Beril, tu dzīvē nekad... nelaidi mani pie vā-vārda. Ta-tagad, kad esmu miris, varu vienreiz pa-pateikt...

Misis Ormeroda šķita mazliet neapmierināta. Iepriekšējās reizēs, runājot ar Rona garu, viņš teica, ka Plīvura otrā pusē esot laimīgs un dzīvojot tādā kā debesu bungalo. Bet nu viņš izklausījās vairāk pēc vecā Rona, un to viņa, atklāti sakot, nevēlējās, tāpēc tagad pateica to, ko teica vienmēr, kad vīrs runāja tādā balsī.

- Ron, neaizmirsti par savu slimo sirdi.

- Man va-vairs nav sirds. Vai tad aizmirsi? Tātad, Be-Beril...?

- Jā, Ron.

- Aizveries!

To pateicis, gars apklusa.

- Vai nav aizkustinoši? Tiešām pateicos, dāmas un kungs, bet man diemžēl jādodas ceļā.

Misis Treisija piecēlās, piegāja pie durvīm un ieslēdza gaismu.

- Laukā! - viņa teica.

Seansa dalībnieki cēlās kājās, manāmi pārsteigti, vai misis Ormerodas gadījumā - saniknoti. Visi izgāja vestibilā.

- Es vēl neesmu pateikusi pēdējo vārdu, Mārdžorija Potsa! - misis Ormeroda šņāca, piespiedusi pie krūtīm somiņu un beigās aizcirzdama durvis.

Mirkli vēlāk no vestibila atskanēja apslāpēta balss:

- Un mūsu Ronam vari pateikt, ka viņš arī vēl šo to dzirdēs!

Misis Treisija (motorollera vadītāja apliecība viņai tiešām bija uz Mārdžorijas Potsas vārda) iegāja virtuvē un noņēma no plīts rožkāpostus.

Pēc tam viņa uzvārīja ūdeni tējai, nolika uz galda divas tases, apsēdās un abās ielēja tēju, vienā iebēra cukuru un tad ieturēja pauzi.

- Man bez cukura, lūdzu, - misis Treisija teica.

Nolikusi abas tases sev priekšā, viņa ierāva malciņu

saldās tējas.

- Bet tagad, - misis Treisija teica pati savā balsi, kas bija pazīstama visiem, lai gan varbūt skanēja svešādi, jo viņa bija sakaitināta līdz baltkvēlei. - Bet tagad varbūt pateiksi man, kas notiek. Ceru, ka tā būs laba vēsts.

uz M6 maģistrāles no smagās automašīnas bija izgāzusies visa krava. Šoferis apgalvoja, ka vedis viļņotas skārda loksnes, lai gan abi dežurējošie policisti negribēja tam ticēt.

- Es vēlos zināt tikai vienu: no kurienes te uzradās zivis? - policijas seržants jautāja.

- Es taču teicu. Nokrita no debesīm. Vienubrīd braucu ar ātrumu sešdesmit jūdzes stundā, bet nākamajā jau, bla-dāc, priekšējo stiklu izsita divpadsmit mārciņu smags lasis. Pagriezu stūri un tad paslīdēju uz tā tur, - viņš pamāja uz āmurhaizivs atliekām zem mašīnas, - un uzskrēju virsū tam (pusmetru augstai dažādu formu un lielumu zivju kaudzei).

- Varbūt esat iereibis, ser? - seržants, pats tam neticēdams, jautāja.

- Protams, ne, muļķadesa! Vai tad pats neredzi zivis?

Kaudzes galā kustējās paliels astoņkājis, kas gurdeni

pamāja viņiem ar taustekli. Policists apvaldīja kārdinājumu pamāt pretī.

Viņa kolēģis, iebāzis galvu policijas automašīnā, runāja rācijā:

- ... viļņotas skārda loksnes un zivis nobloķējušas satiksmi uz M6, apmēram pusjūdzi uz ziemeļiem no krustojuma 10. Mums jāslēdz viss dienvidu ceļš. Jā.

Lietus divkārt pieņēmās spēkā. Maza forele, brīnumainā kārtā palikusi dzīva pēc kritiena, rotaļīgi aizpeldēja uz Birmingemas pusi.

- tas bija brīnišķīgi, - Ņūtons atzinās.

- Labi, - Anatēma atbildēja, - visi pazaudējām pamatu zem kājām.

Piecēlusies un atstājusi uz paklāja izmētātās drēbes, viņa iegāja vannasistabā.

Ņūtons jau skaļāk teica:

- Es tiešām tā domāju: brīnišķīgi. Vienreizēji, brīnišķīgi. Vienmēr cerēju, ka tā būs, un bija arī.

Vannasistabā šalca ūdens.

- Ko tu tur dari? - viņš pajautāja.

- Stāvu zem dušas.

- Skaidrs.

Ņūtons laiski prātoja, vai visi pēc tam iet dušā vai tikai sievietes. Viņam radās aizdomas, ka kaut kur vienādojumā iekļāvās arī bidē.

Kad Anatēma, ietinusies pūkainā, sārtā dvielī, iznāca laukā, Ņūtons sacīja:

- Vai zini, mēs varētu atkārtot.

- Nē, - Anatēma atbildēja, - ne tagad.

Noslaucījusies viņa uzlasīja no grīdas apģērba gabalus

un mierīgi vilka tos mugurā. Ņūtons, būdams vīrietis, kurš peldbaseinā pusstundu gaida uz brīvu pārģērbšanās kabīni, negribēdams atkailināties citu priekšā, jutās mazliet satriekts un vienlaikus dziļi saviļņots.

Anatēmas auguma daļas parādījās un pazuda it kā pēc burvju mākslinieka mājiena. Ņūtons mēģināja saskaitīt krūtsgalus (nesekmīgi), taču daudz par to nebēdāja.

- Kāpēc gan ne? - viņš brīnījās, jau gribēdams piebilst, ka ilgu laiku tas neaizņemtu, taču iekšējā balss ieteica to nedarīt. īsā laikā Ņūtons bija guvis labu pieredzi.

Anatēma paraustīja plecus, kas nebija viegli izdarāms, vienlaikus ģērbjot neuzkrītošus melnus svārkus.

- Agnese teica, ka mēs to darīsim tikai vienreiz.

Ņūtons atvēra muti, pēc tam vēlreiz un beigās sacīja:

- Nē, tā viņa neteica. Sasodīts, nē! Viņa nevarēja to paredzēt. Es neticu!

Anatēma apģērbusies devās pie galda, paņēma kartīti un sniedza to Ņūtonam.

Viņš izlasīja, nosarka un tad, sakniebis lūpas, atdeva kartīti Anatēmai.

Galvenais jau nebija tas, ka Agnese to zināja un bija izteikusies iespējami skaidri, bet gan uzmudinošās piezīmes, kuras gadsimtiem ilgi uz malām bija rakstījušas Divaisu dzimtas pārstāves.

¹

Dieva Balss. Bet nevis Dieva balss. Metratrons bija būtne pati par sevi. Kaut kas līdzīgs prezidenta preses sekretāram.

²

Tāpat arī datora garantijas talons ar brīdinājumu, ka gadījumā, ja aparāts 1) nedarbojas, 2) nedarbojas, kā solīts dārgajā reklāmā, 3) sit pa nagiem visiem, kas tuvumā, 4) atverot dārgo iepakojumu, tajā vispār nekā nav, tad ražotājs par to nenes nekādu atbildību, jo pircējam jābūt laimīgam, ka viņš drīkst atdot naudu ražotājam; un jebkurš mēģinājums uzskatīt nopirkto aparātu par savu īpašumu pievērsīs drūmu viru uzmanību ar draudīgiem diplomātiem un ļoti plāniem pulksteņiem. Datorražotāju garantija atstāja uz Krouliju dziļu iespaidu, un beigās viņš nosūtīja visas instrukcijas Lejā uz nodaļu, kas izdeva Nemirstīgo dvēseļu līgumus, pievienodams dienesta piezīmi: Mācieties, zēni...

³

Lai gan mēs to nesauktu par dejošanu. Vismaz ne labu dejošanu. Velns dejo tāpat, kā balto orķestris izpilda soulmūziku.

⁴

Kaut gan parasti šis bumbiņas dibenā nav milzīga plastmasas sniegavīra, ja vien neizprotamais plāns nav vēl neizprotamāks, kā niēs parasti uzskatām.

⁵

Impērijas paplašināšanas zelta laikmetā Raganu armija piedzīvoja renesansi. Britu karaspēka nebeidzamās sadursmes attiecās ari uz raganām, dziedniekiem, pūšļotājiem, šamaņiem un citiem okultajiem pretiniekiem. Tāpēc kaujas laukā bija vajadzīgi tādi spēki kā Raganu armijas štāba majora Nārkera divus metrus garais un simt divdesmit kilogramus smagais stāvs, kas soļoja aurodams, sagrābis Grāmatu bruņuvākos, purinādams trīs kilogramus smagu zvanu un nesdams rokā īpaši nostiprinātu sveci. Viņš spēja iztīrīt stepi no pretiniekiem ātrāk nekā karabīņu ugunis.

Sesila Rouda rakstīja: “Nomaļus dzīvojošas ciltis uzskatija viņu par tādu kā dievu, un tikai īpaši drosmīgas vai stūrgalvīgas raganas un dziednieki spēja stāties pretī štāba majoram Nārkeram. Personīgi es labāk par sabiedroto izvēlētos viņu, nevis divus bataljonus Nepālas partizānu.”

⁶

Burvis vai priesteris. Vudū ir ļoti interesanta reliģija, ko var praktizēt visa ģimene, pat mirušie.

⁷

12,95 dolāri par skaņuplati, 24,95 dolāri par CD; ziedojot 500 dolāru Begmena misijai, skaņuplati varēja saņemt par velti.

⁸

Mārvins būtu pārsteigts, uzzinot, ka zināmi izdziedināšanas gadījumi patiešām bija. Dažs labs atveseļojas, vienalga, no kā.

⁹

Izņemot to vienu runu pirms desmit gadiem, kad viņš tiesā lūdza apžēlošanu.

¹⁰

Skvo (squaw) - sieviete Dienvidamerikas vietējo iedzīvotāju valodā. (Tulk. piez.)