Labas zīmes

CETURTDIENA

Ciemā bija uzradusies jauna iemītniece.

Jaunie vienmēr piesaistīja VIŅU⁷ uzmanību, taču šoreiz Pipara vēsts bija graujoša.

- Jasmīnu namiņā ievākusies ragana, - Pipars iesāka. - Es zinu - misis Hendersone, kas tur uzkopj, teica manai mātei, ka viņa saņem raganu laikrakstu. Un veselu kaudzi parastu avīžu. Bet raganu izdevumu arī.

- Mans tēvs saka, ka tādu raganu nemaz nav, - sacīja Venslideils.

Venslideilam bija gaiši, viļņaini mati. Pasaulē viņš skatījās caur bieziem briļļu stikliem melnos rāmīšos.

Visi zināja, ka kristībās viņam dots vārds Džeremijs, taču neviens viņu tā nesauca, pat vecāki, kuriem viņš bija Jauneklis. Viņi neapzināti cerēja, ka dēls sapratis mājienu: šķita, ka viņš piedzimis ar četrdesmit septiņus veca cilvēka prātu.

- Kāpēc gan ne, - teica Braiens.

Viņam bija plata, līksma seja, ko klāja šķietami mūžīga netīrumu kārta.

- Nesaprotu, kāpēc raganām nevarētu būt sava avīze ar jaunākajām burvestībām. Mans tēvs saņem makšķernieku avīzi, un, varu saderēt, raganu ir vairāk nekā makšķernieku.

- Raganu izdevuma nosaukums ir Gaišreģu Ziņas, -Pipars turpināja.

- Tā jau nav nekāda raganu avīze, - Venslideils aizrādīja. - Mana krustmāte arī to pasūta. Tur raksta tikai par izlocītām karotēm vai cilvēkiem, kas iedomājas, ka iepriekšējā dzīvē bijuši, piemēram, karaliene Elizabete Pirmā. Patiesībā raganu vairs nav. Cilvēki izgudroja zāles un visu citu un pateica, ka raganas vairs nav vajadzīgas, un sāka viņas dedzināt sārtos.

- Tur varētu būt bildes ar vardēm un tā tālāk. - Brai-enam negribējās norakstīt labu ideju. - Satiksmes noteikumi lidošanai uz slotas. Kaķu sleja.

- Starp citu, tava krustmāte arī varētu būt ragana, -Pipars ieminējās. - Pa kluso. Piemēram, dienā krustmāte, bet naktī ragana.

- Mana krustmāte jau nu gan ne, - Venslideils drūmi izmeta.

- Un visādas receptes, - Braiens nelikās mierā. - Kā pa jaunam izmantot krupja gaļas pārpalikumus.

- Aizveries! - Pipars neizturēja.

Braiens nosprauslojās. Venslijs par to gan dabūtu pa purslām, pa draugam. Taču zēni jau sen zināja, ka nerakstītais likums par draudzīgu izplūkšanos Piparam nav saistošs. Priekš vienpadsmit gadus veca skuķa viņa spēra un koda negaidīti un trāpīgi. Turklāt vienpadsmit gadu vecumā zēnus jau sāka satraukt tāda kā nojausma, ka roku palaišana pret veco labo Pipu var izraisīt zināmu saviļņojumu, kuram viņi vēl nebija gatavi, - un turklāt rada iespēju saņemt strauju, ašu sitienu, kas darītu godu jebkurai jaunai karatistei.

Tomēr jauki, ka viņiem ir Pipars. Ar lepnumu zēni atcerējās laikus, kad Speķazīle Džonsons ar savu bandu ņirgājās, ka viņi spēlējoties kopā ar skuķi. Pipars tad uzsprāga tādās dusmās, ka Speķazīles māte vakarā atnāca sūdzēties.⁸

Pipars tik milzīgu tēviņu uzskatīja par dabisku ienaidnieku.

Viņai bija īsi apgriezti rudi mati, seja nosēta ar vasar-raibumiem.

Pipara īstais vārds bija Pipina Galadriela Mūnčailda. To viņa saņēma svinīgā pasākumā, kas notika dubļainā ielejā ar trim slimām aitām un vairākām caurām polietilēna teltīm. Māte izvēlējas Pantigērdlas ieleju Velsā, uzskatīdama to par atgriešanos pie dabas krūts. Pēc pusgada, nogurusi no lietus, odiem, vīriešiem, teltis bradājošajām aitām, kas pilnībā noēda pirmo marihuānas ražu, un kopienas arhaiskā mikroautobusa, Pipara māte sāka atskārst, kāpēc cilvēce visas vēstures gaitā centusies attālināties no dabas, cik tālu vien iespējams. Par pārsteigumu saviem vecākiem, Pipara māte atgriezās Tedfīldā, nopirka krūšturi un, atviegloti nopūzdamās, iestājās sabiedrisko zinātņu kursos.

Ir tikai divas iespējas, kā sadzīvot ar tādu vārdu: Pipars izvēlējās otro. Trīs vīriešu kārtas pārstāvji to uzzināja četru gadu vecumā, pirmajā skolas dienā, rotaļu laukumā.

Zēni pajautāja, kā viņu sauc, un meitene bērnišķīgā naivumā pateica.

Pēc tam tikai spainis ar aukstu ūdeni izšķīra Pipinas Galadrielas Mūnčaildas zobus un Ādama Janga kurpes. Tika saplēstas Venslideila pirmās brilles, bet Braiena kamzoli vajadzēja lāpīt piecās vietās.

Tieši tad VIŅI sāka turēties kopā, un Piparu visi sauca par Piparu, izņemot miesīgo māti un Speķazīli Džonsonu ar piekritējiem, kas bija viena no divām bandām ciemā (drosmes uzplūdu brīdī, kad VIŅI atradās ārpus dzirdamības robežas).

Ādams sita papēžus pret režģu kastes malu, sēdēdams goda vietā un garlaikoti klausīdamies klaudzienos kā ķēniņš sava galma dīkajā tērzēšanā.

Viņš laiski košļāja stiebru. Bija ceturtdienas rīts. Priekšā garas brīvdienas, kas šķita bezgalīgas un tukšas. Vajadzēs tās kaut kā aizpildīt.

Sarunu Ādams laida gar ausīm kā sienāžu čīgāšanu, pareizāk sakot, kā izlūks, kas pēta sajauktas smiltis, meklēdams vērtīgā zelta atspīdumu.

- Mūsu svētdienas avīze raksta, ka valstī ir tūkstošiem raganu, - Braiens paziņoja, - kas pielūdz dabu, ēd veselīgu pārtiku un tamlīdzīgi. Tiešām nesaprotu, kāpēc viena nevarētu būt arī mūsu ciemā. Tur teikts, ka tās sēj valstī nesaprātīgu ļaunumu.

- Pielūdzot dabu un ēdot veselīgu pārtiku? - Vensli-deils brīnījās.

- Tā tur bija rakstīts.

VIŅI brīdi padomāja. Savulaik Ādams pierunāja VIŅUS visu pēcpusdienu ēst tikai veselīgu pārtiku. Beigās VIŅI nonāca pie slēdziena, ka veselīga pārtika ir laba, ja pirms tās esi kārtīgi paēdis.

Braiens pieliecās un sazvērnieciski nočukstēja:

- Un vēl viņas dejo bez apģērba, - viņš piebilda. - Dodas kalnos un uz Stounhedžu un tur dejo bez drēbēm.

Šoreiz klusums bija dziļdomīgāks. VIŅI bija sasnieguši to punktu, kad dzīves vagoniņš ticis līdz pirmajam straujajam pagrieziena punktam - pubertātei, un nu viņi lūkojās lejup uz bīstamo turpmāko trasi, pilnu ar noslēpumiem, briesmām un satraucošiem pagriezieniem.

- Mjā! - Pipars izdvesa.

- Ne jau mana krustmāte, - Venslideils pārtrauca sastingumu. - Noteikti ne. Viņa tikai grib parunāt ar manu krusttēvu.

- Bet viņš taču ir miris, - Pipars atgādināja.

- Krustmāte saka, ka viņš vēl kustinot glāzi, - Venslideils palika pie sava. - Mans tēvs gan teic, ka tieši glāzīšu kustināšanas dēļ viņš nomira. Nezin kāpēc krustmāte grib ar viņu sazināties, jo ar dzīvu daudz nerunāja.

- To sauc par melno maģiju, - Braiens paskaidroja. - Par to ir rakstīts Bībelē. Viņai tas būtu jābeidz. Dievam nepatīk melnā maģija. Un raganas. Par to var tikt ellē.

Uz režģu kastes-troņa notika laiska sagrozīšanās. Ādams grasījās runāt.

Iestājās klusums. Ādamu vienmēr bija vērts klausīties. Dziļi sirdī VIŅI zināja, ka bandā ir trīs, nevis četri biedri, un ka galvenais ir Ādams. Visi trīs bija ar mieru piedzīvot satrauktus, interesantus brīžus Ādama vadībā, nevis paši vadīt jebkuru citu grupējumu.

- Nesaprotu, kāpēc pasaule tā uzbrūk raganām, -Ādams teica savu vārdu.

Pārējie saskatījās. Izklausījās daudzsološi.

-Viņas noposta ražu, - Pipars atbildēja. - Gremdē kuģus. Zina, kurš būs karalis, un tā tālāk. Gatavo zāļu novārījumus.

- Mana māte arī lieto ārstniecības augus, - Ādams atbildēja, - un tavējā arī.

- Šie ir labie augi, - Braiens neparko negribēja zaudēt okultisma eksperta pozīciju. - Manuprāt, Dievam nav iebildumu pret piparmētrām vai salvijām. Pat muļķim skaidrs, ka tās ir nekaitīgas.

- Pietiek raganai uz tevi paskatīties, un tu saslimsi. To sauc par ļaunu aci. Paskatās, un tu esi slims, un neviens nezina, no kā. Vēl viņas taisa lelles, kas izskatās pēc cilvēka, sadur tajās adatas, un dūrumu vietās ieperinās slimība, - Pipars priecīgi stāstīja.

- Tagad jau vairs nekas tāds nenotiek, - Venslideils kā racionāli domājošs cilvēks secināja. - Mums taču ir zinātne, bet baznīca tika galā ar raganām, dedzināja tās uz sārta. To sauc par spāņu inkvizīciju.

- Manuprāt, tagad jāizpēta, vai tā, kas apmetusies Jasmīnu namiņā, ir ragana, un, ja ir, jāpaziņo misteram Pikersgilam, - Braiens sacīja.

Misters Pikersgils bija vikārs, ar kuru pēdējā laikā VIŅIEM bija domstarpības par vairākiem jautājumiem: VIŅI bija rāpušies īvē, kas auga baznīcas pagalmā, un iekustinājuši zvanu, bet pēc tam aizbēguši.

- Šaubos, vai ir likumīgi dedzināt citus cilvēkus sārtā, -Ādams turpināja. - Tad jau visi tā darītu.

- Ja tici Dievam, tad tā var, - Braiens nešaubījās, - un tad ari raganām nedraud elle, tāpēc, manuprāt, viņām vajadzētu būt pateicīgām, ja vien viņas visu kārtīgi saprata.

- Nevaru iedomāties, ka Pikijs kādu dedzinātu sārtā, -Pipars sacīja.

- Nezinu gan, - Braiens dziļdomīgi atbildēja.

- Nu ne jau tieši dedzina, - Pipars pavīpsnāja, - drīzāk jau viņš ziņo viņas vecākiem, lai paši nolemj - sadedzināt vai ne.

VIŅI pašūpoja galvas, nosodīdami garīdznieku bezatbildību. Pēc tam visi trīs nogaidoši palūkojās uz Ādamu.

Kā vienmēr, jo tieši viņa galvā dzima idejas.

- Varbūt tas jāuzņemas mums, - Ādams teica. - Kādam taču kaut kas jādara, ja visapkārt klīst raganas. Manuprāt, mums jāizstrādā raganu novērošanas plāns.

- Raganu uzraudzība, - Pipars piebilda.

- Nē, - Ādams salti izmeta.

- Bet mēs taču nevaram būt spāņu inkvizīcija, - Ven-slideils prātoja, - jo neesam spāņi.

- Varu saderēt, ka nav jābūt spānim, lai būtu spāņu inkvizīcija, - Ādams zināja teikt. - Tāpat kā skotu bruncīši vai amerikāņu hamburgeri. Vienīgi jāizskatās pēc spāņiem, un tad visi zinās, ka tā ir spāņu inkvizīcija.

VIŅI pieklusa.

Klusumu pārtrauca švīksti: Braiens apsēdās uz tukša maisiņa, kas nezin kāpēc allaž gadījās zem viņa dibena. Visu skatieni pievērsās viņam.

- Man mājās ir plakāts ar vēršu cīņu, ar visu autogrāfu, - viņš paziņoja.

pienāca pusdienlaiks un aizgāja. Jaunizveidotā spāņu inkvizīcija atkal sanāca kopā.

Galvenais inkvizitors uzmeta pārējiem kritisku skatienu.

- Kas tad tas? - viņš prasīja.

- Dejojot tās klabina, - Venslideils tramīgi atbildēja. - Krustmāte jau pasen atveda tās no Spānijas. Tās sauc par kastaņetēm, te ir attēls ar spāņu dejotāju, paskaties!

- Bet kāpēc vērša priekšā jādejo?

- Lai izskatītos spāniskāk, - Venslideils paskaidroja.

Ādams pamāja.

Plakāts ar vēršu cīņu bija tieši tāds, kā aprakstīja Brai-ens.

Pipars atnesa rafijas pinumu, kas atgādināja mērces trauku.

- Tajā liek vīna blašķi, - viņa sparīgi sacīja. - Māte atveda no Spānijas.

- Bet tur nav uzzīmēts vērsis, - Ādams aizrādīja.

- To tur nemaz nevajag, - Pipars kaujinieciski atcirta.

Ādams vilcinājās. Viņa māsa Sāra ar draugu bija bijusi

Spānijā, no kurienes pārveda milzīgu, sarkanu rotaļu ēzeli, kas, protams, bija spānisks, tomēr, kā Ādams instinktīvi juta, nesaistījās ar inkvizīciju.

Savukārt draugs atveda greznu zobenu, kas locījās un, kad ar to grieza papīru, kļuva neass, tomēr skaitījās izgatavots no Toledo tērauda.

Ādams bija pusstundu šķirstījis enciklopēdiju, meklēdams informāciju, un juta, ka šis ir tieši tas, kas inkvizīcijai nepieciešams. Taču mājieni nebija iedarbojušies - pie zobena viņš nebija ticis. Beigās viņš paņēma no virtuves sīpolu bunti. Tie taču varētu būt no Spānijas. Taču zēnam pašam bija jāatzīst, ka sīpoliem, lai arī tie rotāja inkvizi-toru telpas, pietrūka kaut kā būtiska, tāpēc viņš nolēma neiebilst pret rafijas vīna trauku.

- Ļoti labi, - Ādams pamāja.

- Vai esi pārliecināts, ka tie ir spāņu sīpoli? - Pipars jau mierīgākā balsī jautāja.

- Protams, - Ādams atbildēja. - Sīpoli nāk no Spānijas. Kurš tad to nezina?

- Tikpat labi var būt no Francijas, - Pipars neatlaidās. - Francija ir slavena ar saviem sīpoliem.

- Vai nav vienalga, - Ādams atbildēja (viņam jau bija apnicis runāt par sīpoliem). - Francija ir tikpat kā Spānija. Diez vai raganas zināja atšķirību, visu laiku lidodamas naktī. Viņas redzēja kontinentu, neko vairāk. Starp citu, ja jums kaut kas nepatīk, mierīgi varat dibināt paši savu inkvizīciju!

Pipars uzreiz apklusa, jo viņai bija apsolīta galvenā spīdzinātāja vieta. Neviens nešaubījās, kurš būs galvenais inkvizitors.

Vismazāko sajūsmu par savu lomu inkvizīcijas gvardē pauda Venslideils un Braiens.

-Jūs nezināt ne vārda spāniski, - paskaidroja Ādams, kas desmit minūtes no pusdienlaika stundas bija šķirstījis spāņu frazeoloģisko vārdnīcu (to romantisma uzplūdā Alikantē nopirka viņa māsa Sāra).

-Tam nav nekādas nozīmes, jo mums būs jārunā latīņu valodā, - atbildēja Venslideils, kas arī pusdienlaikā bija cītīgi lasījis.

- Spāņu arī, tāpēc jau to sauc par spāņu inkvizīciju, -Ādams palika pie sava.

- Nesaprotu, kāpēc mums nevarētu būt britu inkvizīcija, - Braiens pauda savu viedokli. - Mēs taču pieveicām Neuzvaramo armādu un ne to vien un tagad ņemsimies ar viņu smirdīgo inkvizīciju?

Braiena teiktais pamodināja arī Ādama patriotiskās jūtas.

- Manuprāt, mums jāsāk kā spāņu inkvizīcijai, bet vēlāk, mazliet ievingrinājuši roku, pārveidosim to britu iestādē, - Ādams sacīja un tad piebilda: - Un tagad, inkvizīcijas gvarde, porfavor,' iesim apcietināt pirmo raganu!

Tomēr beigās VIŅI vienojās, ka Jasmīnu namiņa jaunā iemītniece var pagaidīt. Vispirms taču jāsagatavojas un jāpatrenējas.

- tu esi ragana, vai ne - olē? - prasīja galvenais inkvi-zitors.

- Jā, - atbildēja Pipara sešgadīgā māsa, kas atgādināja zeltmatainu futbolbumbu.

- Tev jāsaka nē, nevis jā, - galvenā spīdzinātāja nošņācās un iebikstīja aizdomās turētajai ar elkoni.

- Un kas tad būs? - meitenīte jautāja.

- Tad mēs tevi spīdzināsim, kamēr pateiksi jā. Es taču tev teicu. Būs jautri. Nesāpēs, - galvenā spīdzinātāja solīja un aši piebilda: - Hastar lar visa.⁹

Mazā aizdomās turētā uzmeta nicinošu skatienu inkvizīcijas štābam, kas nešpetni smaržoja pēc sīpoliem.

- Jā, es gribu būt ragana ar kārpu uz deguna, un man būtu zaļa āda un mīļš kaķis. Es to sauktu par Melnīti, un vēl man būtu visādas zālītes...

Galvenā spīdzinātāja pamāja galvenajam inkvizito-ram.

- Paklau, - Pipars izmisīgi iesāka un tad skarbi turpināja, - neviens taču neaizliedz tev būt raganai, vienīgi tev jāsaka, ka neesi ragana. Ja tu uzreiz atzīsties, mūsu darbam nav nekādas jēgas.

Aizdomās turētā mazliet padomāja.

- Bet es gribu būt ragana, - viņa čikstēja.

Vīriešu kārtas inkvizitori pārmija bezcerīgus skatienus. Tā taču nebija norunāts.

- Ja teiksi nē, es tev atdošu savu lelli Sindiju ar visu stalli. Neesmu to vēl lietojusi, - Pipars māsai solīja, nikni uzlūkodama pārējos, lai tie pat nemēģinātu kaut ko piebilst.

- Esi gan, - māšele nošņāca. - Redzēju savām acīm, viss galīgi nobružāts, siena plaukts arī salauzts.

Ādams zīmīgi nokāsējās.

- Esi tu ragana vai neesi, viva espana? - viņš prasīja.

Mazā paskatījās uz māsu un nolēma neriskēt.

- Neesmu, - viņa beigās izšķīrās.

visi bija vienisprātis, ka spīdzināšana izdevās godam. Vienīgā nelaime, ka raganas tēlotāja negribēja to beigt.

Bija tveicīga pēcpusdiena, un inkvizitoru gvarde juta, ka viņus izmanto.

- Nesaprotu, kāpēc viss jādara man un brālim Brai-enam, - brālis Venslideils sūrojās, slaucīdams no pieres sviedrus. - Nu jau viņai vajadzēja padoties, un viss būtu galā. Benedectine irta decanter.

- Kāpēc mums pārtraukums? - prasīja aizdomās turētā, izliedama no kurpēm ūdeni.

Pētījumu gaitā galvenais inkvizitors iedomājās, ka britu inkvizīcija varbūt vēl nav gatava izmantot dzelzs jaunavu un smacējošo bumbieri, bet attēls ar ūdenī iegremdētu moku solu vedināja domāt par tā mērķi. Vajadzēja tikai dīķi, pāris dēļu un virvi. Tādas lietas VIŅUS allaž sajūsmināja, un galvenais, ka viss bija pa rokai.

Aizdomās turētā jau bija līdz viduklim zaļa.

- Tieši kā šūpolēs, hī, - viņa draiskulīgi sauca.

-Ja neviens nepamērcēs arī mani, tad es eju mājās, -brālis Braiens murmināja. - Nesaprotu, kāpēc viss prieks tiek ļaunajai raganai.

- Inkvizitoriem spīdzināšana nav paredzēta, - skarbi sacīja galvenais inkvizitors, taču ne pārāk pārliecinoši.

Pēcpusdiena bija karsta, un inkvizitoru apģērbs (veci maisi) koda un smirdēja pēc sapelējušiem miežiem. Pats par sevi saprotams, ka dīķis vilināt vilināja.

- Labi jau labi, - viņš sacīja un pievērsās aizdomās turētajai. - Tu esi ragana, tā vairāk nedari, pietiek, tagad palaid arī citus... norunāts? Olē, - viņš piebilda.

- Un ko tagad? - Pipara māsa jautāja.

Ādams brīdi vilcinājās. Likt uz uguns? Nav vērts. Radīsies vēl problēmas, un viņa tāpat ir tik izmirkusi, ka nedegs.

Viņam bija arī neskaidra nojausma, ka tuvā nākotnē var rasties jautājumi par dubļainām kurpēm un sakaltušām ūdenszālēm uz sārtās kleitas. Taču tas būs nākotnē, pēc garās, siltās pēcpusdienas ar dēļiem, virvi un dīķi. Nākotne nekur nepaliks.

nākotne atnāca un aizgāja, mazliet biedējoši, kā jau nākotne, lai gan mistera Janga prātu nodarbināja ne tikai dēla dubļainais apģērbs. Ādamam vienkārši aizliedza skatīties televizoru, proti, bija jāiztiek ar melnbalto savā guļamistabā.

- Nesaprotu, kāpēc nedrīkst laistīt dārzu ar šļūteni, -Ādama tēvs teica mātei, - tāpat kā visi, arī es maksāju nodokļus. Dārzā jau ir īsts Sahāras tuksnesis. Brīnums, ka dīķis vēl nav izkaltis. Droši vien tāpēc, ka aizliegti kodolizmēģinājumi. Manā bērnībā vasara bija vasara, lija vai katru dienu.

Tas bija vakar.

Bet šodien Ādams slāja pa putekļainu ceļu. Tā bija jauka slāšana, vienīgi aizvainoja pareizi domājošus cilvēkus. Neteiktu, ka Ādams gāja sagumis. Slāt viņš mācēja lokani un daiļrunīgi, šobrīd ar pleciem pauzdams aizvainojumu un pārsteigumu, kādu jūt savā zemē neatzīts pravietis.

Krūmus klāja smagi putekļi.

- Ja raganas pārņems valsti un liks visiem ēst veselīgu pārtiku, aizliegs iet uz baznīcu un piespiedīs visus dejot kailiem, viņi būs to pelnījuši, - Ādams noburkšķēja un paspēra malā akmeni.

Godīgi sakot, nebūtu slikti, vienīgi tā veselīgā pārtika...

- Ja mums ļautu kārtīgi ķerties pie lietas, mēs noteikti atrastu simtiem raganu, - viņš atkal paspēra oli. - Veco Tornemadu taču nebāra tāpēc vien, ka viņš pašā sākumā sasmērējis kādai stulbai raganai kleitu.

Saimniekam pa pēdām uzticīgi cilpoja Suns. ŠI dzīve nebija gluži tas, ko elles suns gaidīja dažas dienas pirms Armagedona, taču, par spīti visam, šāda dzīve viņam sāka iepatikties.

Suns dzirdēja, ka saimnieks saka:

- Pat Viktorijas laikmetā cilvēkiem nelika skatīties melnbaltu televīziju.

Augums veido raksturu. Plušķainam šunelim daži uzvedības parametri neapšaubāmi ierakstīti gēnos. Pārvērties mazā suni, tu nevari saglabāt raksturu, jo visu savu būtību sāk cauraust maza šuneļa daba.

Suns jau bija trenkājis žurku. Tas pagaidām bija labākais notikums viņa dzīvē.

- Ja pasauli pārņems ļaunie spēki, cilvēki būs to pelnījuši, - Saimnieks burkšķēja.

Un pasaulē taču bija arī kaķi. Suns prātoja. Vienudien viņš bija pārsteidzis milzīgu rudu kaimiņu runci un gribējis to pārvērst trīcošā galertā, kā vienmēr - ar niknu skatienu un dobju rūkšanu, kas pagātnē varen labi iedarbojās. Šoreiz gan viņš saņēma pļauku pa degunu, tā ka acis saskrēja asaras. Suns nosprieda, ka peļu junkuri ir sīkstāki par zudušajām dvēselēm. Viņš gaidīja nākamos pārbaudījumus ar kaķiem, cerot, ka varēs labi izlēkāties un satraukti smilkstēt. Ej nu sazini, vai tā būs, bet vērts pamēģināt.

- Kad vecais Pikijs būs pārvērsts vardē, lai neviens pie manis neskrien, - Saimnieks murmināja.

Un tad Ādams kaut ko apjauta. Pirmkārt, dusmās viņš neapzināti bija atnācis līdz Jasmīnu namiņam. Otrkārt, tur taču kāds raudāja.

Asaras Ādamu aizkustināja. Bridi vilcinājies, viņš piesardzīgi pameta skatienu pār dzīvžogu.

Anatēmai, kas sēdēja saliekamajā krēslā un bija jau izlietojusi pusi no Kleenex salvetēm, šķita, ka tur paceļas nespodra un izspūrusi saulīte.

Ādams jau sāka šaubīties, vai viņa ir ragana. Viņas izskats nebūt nesakrita ar viņa priekšstatiem. Jangu ģimene bija izvēlējusies vienu, kā paši domāja, labāko svētdienas laikrakstu, tāpēc Ādamam bija gājis secen gadsimts okultisma vēsturē. Deguns viņai nebija liks, kārpu arī neredzēja, jauna... nu, samērā jauna. Ar to Ādamam pietika.

- Labdien, - viņš iztaisnojies sveicināja.

Izšņaukusi degunu, Anatēma viņu uzlūkoja.

Tagad vajadzētu aprakstīt, ko viņa redzēja pie dzīvžoga. Pēc tam Anatēma stāstīja, ka tur stāvējis tāds kā pirmspubertātes vecuma sengrieķu dievs. Varbūt Bībeles attēls - muskuļains eņģelis, kas, atvēzējis zobenu, aizstāv taisnību. Tā nebija divdesmitā gadsimta seja. Viļņotie zelta mati mirdzēja. Tāda seja varētu būt Mikelandželo skulptūrai.

Vienīgi Mikelandželo nebūtu pievienojis novalkātas krosenes, nodriskātus džinsus un netīru T kreklu.

- Kas tu tāds esi? - Anatēma pajautāja.

- Ādams Jangs, - viņš atbildēja. - Mēs tepat netālu dzīvojam.

- Nūja. Esmu par tevi dzirdējusi, - Anatēma slaucīja asaras.

Ādams lepni iztaisnoja muguru.

- Misis Hendersone piekodināja paturēt tevi acīs, -viņa turpināja.

- Mani jau te pazīst, - Ādams atbildēja.

- Dzirdēju, ka esi dzimis, lai tevi pakārtu, - Anatēma paziņoja.

Ādams pasmaidīja. Viņam bija nelāga slava, tomēr labāk tāda nekā nekāda.

- Man teica, ka tu esi vissliktākais no VIŅIEM, - Anatēma izskatījās jau mazliet priecīgāka.

Ādams pamāja.

- Misis Hendersone brīdināja: Uzmanieties no VIŅIEM, mis, īsti bandīti. Jaunais Ādams ir tīrā Dieva sodība.

- Bet kāpēc jūs raudājāt? - Ādams klusi pajautāja.

- Raudāju. Nūja, es kaut ko pazaudēju, - Anatēma atbildēja. - Grāmatu.

- Ja gribat, palīdzēšu jums meklēt, - Ādams galanti piedāvāja un sāka lielīties. - Es daudz zinu par grāmatām, pats arī savulaik vienu uzrakstīju. Baigā grāmata, gandrīz astoņas lappuses. Par pirātu, kurš bija slavens detektīvs. Pats arī zīmēju ilustrācijas. Ja vēlaties, iedošu izlasīt. Varu saderēt, ka tā ir daudz aizraujošāka par to, kuru pazaudējāt. Sevišķi tai vietā, kur ar gaisa kuģi ierodas dinozaurs un sāk cīnīties ar kovbojiem. Mana grāmata jūs noteikti uzjautrinātu. Braiens smējās, vēderu turēdams, un teica, ka savu mūžu neesot tā smējies.

- Paldies, es nešaubos, ka tava grāmata ir tiešām laba, - Anatēma teica, līdz galam iekarodama Ādama mīlestību, - bet palīdzēt nevajag, manuprāt, jau par vēlu.

Anatēma domīgi uzlūkoja Ādamu.

- Tu droši vien labi pazīsti apkārtni? - viņa pajautāja.

-Jūdzēm visapkārt, - Ādams atbildēja.

- Vai redzēji divus vīrus lielā, melnā mašīnā? - viņa painteresējās.

- Vai viņi nozaga jūsu grāmatu? - Ādams kļuva pati uzmanība: starptautisku grāmatu zagļu izsekošana būtu lieliska dienas izskaņa.

- Es tā neteiktu. Vismaz viņi to negribēja, tā man šķiet. Viņi meklēja muižu. Šodien tur aizgāju, bet neviens neko par tiem nezina. Kā nopratu, tur bijis kaut kāds negadījums.

Anatēma atkal uzmeta skatienu Ādamam. Kaut kas zēnā bija neparasts, bet viņa netika gudra, kas tieši. Nezin kāpēc pēkšņi šķita, ka viņš ir nozīmīga personība un nedrīkst ļaut viņam pazust. Kaut kas viņā...

- Kāds bija grāmatas nosaukums? - Ādams pajautāja.

-Jaukie un precīzie raganas Agneses Nateres pravietojumi, - Anatēma atbildēja.

- Raganas?

- Tāda kā Makbetā, - Anatēma paskaidroja.

- Redzēju, - Ādams sacīja, - tiešām interesanti, kā tur tie karaļi izdarījās. Kaut kas traks. Bet kas tajos pareģojumos tik jauks?

-Jauks kādreiz nozīmēja - nu, precīzs vai arī tiešs.

Neparasti gan. Tāda kā relaksēta spriedze. Varētu nodomāt - ja zēns ir te, tad viss pārējais saplūst ar ainavu, kļūst par fonu.

Jasmīnu namiņā Anatēma dzīvoja jau mēnesi. Ja neskaita misis Hendersoni, kura it kā apkopa namiņu un pie reizes izdevīgā gadījumā pārmeklēja īrnieces mantas, Anatēma ar citiem cilvēkiem bija pārmijusi labi ja desmit vārdus. Lai visi domā, ka viņa ir māksliniece! Tāds lauku apvidus radošām dvēselēm patīk.

Īstenībā jau te bija sasodīti skaisti. Ciems atradās brīnišķīgā vietā. Gleznotājiem, kas aizraujas ar romantisko ainavu, zirgiem un suņiem, te būtu īsta paradīze.

Taču vienlaikus, zinot, kas drīzumā notiks, dabas skaistums nomāca. Protams, ja var ticēt Agnesei. Un viņas grāmatu Anatēma tik neapdomīgi bija pazaudējusi. Protams, palika piezīmes, bet tās jau nebija tik vērtīgas.

Ja Anatēma tobrīd pilnībā valdītu pār savu prātu (Ādama klātbūtnē neviens to nespēja), tad ievērotu, ka, tiklīdz viņa sāk domāt par Ādamu vairāk nekā tikai pavirši, domas noslīd no viņa kā ūdens no pīles.

- Interesanti gan! - Ādams prātā jau šķirstīja grāmatu ar jaukajiem, precīzajiem pravietojumiem. - Tajā teikts, kas uzvarēs Lielajā turnīrā, vai ne?

- Nē, - Anatēma atbildēja.

- Vai tur ir gaisa kuģi?

- Tikai daži, - Anatēma sacīja.

- Un roboti? - Ādamā modās cerība.

- Diemžēl ne.

- Tad nu gan nav tik jauka, manuprāt, - Ādams nosprieda. - Kas tā par nākotni bez robotiem un gaisa kuģiem!

Trīs dienas - tā arī visa nākotne, Anatēma drūmi nodomāja. Lūk, kas tur ir.

- Vai vēlies limonādi? - viņa pajautāja.

Bridi vilcinājies, Ādams nolēma ķerties vērsim pie ragiem.

- Atvainojiet, ka prasu, bet, ja tas nav pārāk personīgi, vai jūs esat ragana? - viņš pajautāja.

Anatēma samiedza acis. Laikam jau misis Hendersone izošņājusi.

- Daži tā varētu domāt, - viņa atbildēja, - bet es patiesībā esmu okultiste.

- Labi, tad jau viss kārtībā, - Ādams kļuva priecīgāks.

Anatēma ar skatienu nomērīja viņu no galvas līdz

kājām.

- Vai zini, ar ko nodarbojas okultisti? - viņa pajautāja.

- 0 jā, - Ādams pašpārliecināti atbildēja.

- Nu jau tu izskaties priecīgāks, - Anatēma secināja, - ienāc. Pati arī labprāt kaut ko iedzeršu. Un vēl... Ādam Jang?

-Jā?

- Tu nospriedi, ka savām acīm jātic, vai ne?

- Es, vai? - Ādams jutās vainīgs.

Ar Suni gan bija negals. Viņš negribēja iet namiņā un, pieplacis slieksnim, sāka rūkt.

- Nāc nu, muļķa Suns, - Ādams teica, apjucis skatīdamies uz Anatēmu. - Tas taču tikai Jasmīnu namiņš. Parasti jau viņš mani klausa uz vārda.

- Vari ielaist dārzā, - Anatēma ieteica.

- Nē, viņam jādara tas, ko es saku. Izlasīju grāmatā. Dresūra ir nopietna lieta. Lasīju, ka visus suņus var izdresēt. Mans tēvs teica, ka varu paturēt tikai tad, ja kārtīgi apmācīšu. Klausies, Suns! Iekšā!

Suns iegaudojās un lūdzoši paskatījās uz saimnieku, ar strupo asti reizi vai divas uzsizdams pa zemi.

Saimnieka balss.

Visnotaļ negribīgi, it kā pret stāvu kalnu, viņš pārlīda pāri slieksnim.

- Nu re, - Ādama balsī jautās lepnums, - labs puika. Jau atkal Sunī sadega gabaliņš elles...

Anatēma aizvēra durvis.

Virs Jasmīnu namiņa durvīm jau vairākus gadsimtus karājās zirga pakavs - kopš pirmajiem īpašniekiem, kad trakoja mēris un saimnieks nolēma iespēju robežās aizsargāties ar visiem pieejamiem līdzekļiem.

Sarūsējis, gadsimtu gaitā pārklāts ar krāsu kārtām. Nedz Ādams, nedz Anatēma nepievērsa pakavam uzmanību, tāpēc neievēroja, ka tas sakarsis līdz baltkvēlei un tagad lēnām atdziest.

AZIRAFALA KAKAO STĀVĒJA NEAIZSKARTS.

Vienīgā skaņa istabā bija ik pa brīdim pāršķirta lapa. Laiku pa laikam pie durvīm pagrabinājās potenciālie kaimiņveikala intīmo grāmatu pircēji, sajaukuši durvis. Azirafals nelikās dzirdam.

Reizi vai divas viņš gandrīz vai nolamājās.

jasmīnu namiņā Anatēma nebija īsti iekārtojusies. Lielākā daļa mantu stāvēja, sakrautas uz galda. Iespaidīga aina. Izskatījās, it kā vudu priesteriene būtu aplaupījusi zinātnisku preču veikalu.

- Vienreizēji! - Ādams bija sajūsmā. - Kas tā par ierīci .ir trim kājām?

- Teodolīts, - Anatēma atsaucās no virtuves. - Enerģētisko līniju noteikšanai.

- Un kas ir enerģētiskās līnijas? - Ādams gribēja zināt. Anatēma paskaidroja.

- Forši, vai tiešam? - viņš brīnījās.

¹

Visas pieminētās ir grupas Queen dziesmas. (Red. piez.)

²

Teodolīts - leņķu mērīšanas instruments. (Tulk. piez.)

³

Sešpadsmitā gadsimta pamuļķltis, nav rada ASV prezidentam.

⁴

Interesanti, ka viens no šiem stāstiem ir tīra patiesība.

⁵

Intervija notika 1983. gadā un skanēja šādi:

J. Tātad jūs esat ANO sekretārs?

A. Si.

J. Vai esat saticis Elvisu?

⁶

Misters Tomass Trefols ar kundzi (no Elmsas, Peigntonā). Viņi vienmēr apgalvoja, ka viens no jaukākajiem mirkļiem atvaļinājuma laikā neesot lasit laikrakstus vai klausīties ziņas, bet tieši otrādi -tikt no tā visa projām. Misteru Trefolu sagrāba vēdergraizes, bet misis Trefola jau pirmajā dienā pārsauļojās, un tagad, pēc pusotras nedēļas, abi beidzot varēja iziet laukā.

⁷

Nav svarīgi, kā četrotne sevi dēvēja. Tā bieži mainīja nosaukumu atkarībā no tā, ko iepriekšējā vakarā bija lasījis vai redzējis Ādams Jangs (Ādama Janga brigāde, Ādams & Co, banda Caurums krītā, Populārais četrinieks, īsto supervaroņu leģions, Karjera banda, Slepenais četrinieks, Tedfildas taisnības biedrība, Galaksotroni, Četras taisnīgas personas, Dumpinieki). Visi teica VIŅI, un visbeidzot viņi paši arī.

⁸

Speķazīle Džonsons bija nožēlojams, savam vecumam pārāk liels zēns. Tāds ir katrā skolā, ne jau vienmēr resnitis, taču milzenis, kura apģērbam ir gandrīz tāds pats izmērs kā tēvam. Viņu pirkstos plīst papirs, lūst pildspalvas. Citi bērni, ar kuriem Džonsons gribēja rotaļāties, beigās pakļuva zem viņa milzīgajām kājām. Speķazīle Džonsons kļuva par huligānu gandrīz pašaizsardzības dēļ vien. Labāk lai tevi sauc par huligānu, jo tas vismaz nozimē zināmu dedzību un kontroli un tevi nesaukā par lielo lempi. Sporta skolotāji bija izmisumā: ja Speķazīli kaut cik interesētu sports, skola uzvarētu visās sacensībās, taču viņam tas bija vienaldzigs. Speķazīle slepeni aizrāvās ar tropisko zivju kolekciju, par kuru saņēma godalgas. Speķazīle un Ādams Jangs bija dzimuši vienā gadā, ar dažu stundu starpību. Vecāki nebija izstāstījuši, ka viņš ir adoptēts. Redzat? Jaundzimušo jautājumā jums bija taisniba.

⁹

Hastar lar visa - acīmredzot Hasta la vista (spāņu vai.) - uz drīzu redzēšanos. (Tulk. piez.)