Labas zīmes

Pirms vienpadsmit gadiem

Mūsdienu hipotēzes apgalvo - ja Visums patiesi tika radīts un nesākās pats no sevis, kā līdz šim neoficiāli atzīts, tas noticis pirms desmit līdz divdesmit miljardiem gadu. Tātad - uzskata, ka Zemes vecums varētu būt četrar-pus miljardi gadu.

Taču šie dati nav pareizi.

Ebreju zinātnieki viduslaikos uzskatīja, ka Radīšana notikusi 3760. gadā pirms mūsu ēras. Savukārt grieķu ortodoksālie teologi domāja, ka tā notikusi jau 5508. gadā pirms mūsu ēras.

Bet arī šīs hipotēzes ir aplamas.

Arhibīskaps Džeimss Ašers (1580-1656) 1654. gadā izdeva Annales Veteris et Novi Testamenti (Vecās un Jaunās derības annāles), kurā apgalvoja, ka Debesis un Zeme radīta 4004. gadā pirms mūsu ēras. Viens no viņa asistentiem turpināja aprēķinus, līdz beidzot varēja uzvaroši paziņot, ka Zeme radīta 4004. gadā pirms mūsu ēras - svētdien, 21. oktobrī, precīzi deviņos no rīta, jo Dievam labpatīk strādāt agrā stundā ar svaigiem spēkiem.

Tomēr arī tas nebija precīzi. Pētnieks kļūdījās gandrīz par stundas ceturksni.

Ja runājam par fosilajiem dinozauru skeletiem, tas ir jociņš, kura jēgu paleontologi vēl nav atminējuši.

Līdz ar to izriet divi secinājumi.

Pirmkārt, Dieva darbība ir gaužām noslēpumaina, lai neteiktu - aplinkus maldinoša. Radītājs nespēlē kauliņus ar Visumu, bet nodarbojas ar paša izgudrotu neizskaidrojamu spēli, kas no citu spēlmaņu, proti, mūsu, perspektīvas salīdzināma ar iesaistīšanos neskaidrā, sarežģītā pokera paveidā, sēžot piķa melnā istabā ar tukšām kārtīm rokās, liekot uz bezgalīgām likmēm, kamēr krupjē neatklāj spēles noteikumus un visu laiku smaida.

Otrkārt, Zeme ir dzimusi Svaru zīmē.

Laikraksts Tadfield Advertiser savā horoskopu slejā todien, kad sākās mūsu notikumi, solīja:

S’! SVARI. 24. septembris-23. oktobris Iespējams nogurums, sajūta kā vāverei ritenī. Dedzīga vēlme risināt mājas un ģimenes jautājumus. Izvairieties no nevajadzīga riska! Liela loma draugam. Svarīgi lēmumi jāatliek uz nākotni, kad būs lielāka skaidrība.

Šodien raizes var sagādāt kuņģis, jāizvairās no salātu lietošanas. Palīdzība ieradīsies no negaidītas puses.

Viss bija pilnīgi pareizi, izņemot salātus.

NAKTS NEBIJA NEDZ TUMŠA, NEDZ VĒTRAINA.

Tā bija jābūt, bet laika apstākļiem ir savi likumi. Uz katru traku zinātnieku, kurš piedzīvo parocīgu vētru tieši tonakt, kad viņa diždarbs ir pabeigts un guļ uz akmens plāksnes, ir desmitiem dīkdieņu, kas sēž mierīgā, zvaigžņotā naktī, kamēr Igors² ieskaita sev virsstundas.

Taču neļaujiet miglai (kurai sekoja lietus un temperatūras krišanās līdz pieciem grādiem virs nulles) maldināt jūs, ka viss bija mierīgi. Maiga nakts vien nenozīmē, ka neuzdarbojas ļaunie spēki. Tie stāv sardzē visu laiku. Un visur. Ļaunais nekad neguļ. Un tas ir galvenais.

Pa sagrauto kapsētu zagās divi stāvi. Divas ēnas: viena - uzkumpusi un drukna, otra - izkāmējusi un draudīga. Olimpiskie čempioni slapstīšanās mākslā. Ja Brūss Springstīns būtu ierakstījis dziesmu Dzimis, lai slapstītos, šos abus varētu likt uz albuma vāka. Miglā viņi slapstījās jau stundu, taču vajadzības gadījumā bija gatavi soļot un glūnēt līdz nakts beigām, neizsīkstot īgnajam ļaunumam, kas rītausmā beidzot izlauzīsies uz āru.

Pagāja vēl divdesmit minūtes, un tad viens no viņiem ierunājās:

- Sasodīts, man nav ko teikt! Viņam vajadzēja te būt jau pirms vairākām stundām!

Runātājs bija Hasturs. Elles hercogs.

mūsdienu pasaulei par daudz ko - kaut vai kariem, epidēmijām, negaidītiem auditiem - jāpateicas Sātana rokai, kas iejaucas cilvēces darīšanās. Tomēr demonoloģijas pētnieku sanāksmes arvien nonāk pie slēdziena, ka galvenais Nelabā sasniegums ir Londonas apvedceļš M25.

Uzskatīt sasodīto ceļu par ļaunumu tāpēc, ka tas ik dienu atnes neticami daudz upuru un dzen cilvēkus izmisumā, protams, ir maldi.

Patiesībā tikai dažiem planētas iemītniekiem ir zināms, ka M25 līkumi veido rakstu, kas senajā Mu melnās maģijas valodā nozīmē Lai dzīvo Lielais Nezvērs, Pasauļu Aprijējsl

Tūkstošiem automašīnu, kas ik dienu dūmodamas traucas pa serpentīna līkumiem, atstāj tādu pašu iespaidu kā ūdens, kas griež lūgsnu ratu, un izplata bezgalīgu, zemisku ļaunuma miglu, kas piesārņo metafizisko atmosfēru daudzu jūdžu rādiusā.

M25 bija viens no izcilākajiem Kroulija sasniegumiem, kas prasīja vairākus gadus, trīs datorvīrusus, divas ielaušanās un nelielu kukuli. Taču ar to nepietika, un kādā mitrā naktī viņam divas stundas nācās staignā zemē pārvietot atstarotāj stabiņus par dažiem niecīgiem, bet neticami nozīmīgiem metriem. Vērojot pirmo trīsdesmit jūdžu garo sastrēgumu, Kroulijs bija izbaudījis patīkamo apziņu par labi paveiktu nelabu darbu.

Par to viņš saņēma uzslavu.

Šobrīd Kroulijs brauca ar ātrumu simt desmit jūdzes stundā kaut kur austrumos no Slo. Viņā nebija nekā dēmoniska, vismaz klasiskajā izpratnē ne. Nedz ragu, nedz spārnu. Jāatzīst, ka salonā skanēja Best of Queen ieraksts, taču tas vēl ne par ko neliecināja, jo visas salonā atstātās kasetes apmēram divu nedēļu laikā pārvērtās par Best of Queen albumiem. Velna prātā nebija īpaši ļaunu nodomu. Īstenībā viņš dīki prātoja, kas īsti ir Moey un Chandon.

Kroulijs bija tumšmatis ar izteiktiem vaigu kauliem, kājās viņam bija čūskādas kurpes - vismaz izskatījās, ka tās ir kurpes, - mēle bieži vien dīvaini šaudījās. Aizmirsies velns šad un tad iešņācās.

Arī acis viņš bieži nemirkšķināja.

Kroulijs brauca ar melnu 1926. gada Bentley, kuram līdz šim bija tikai viens saimnieks, proti, viņš pats. Par saviem spēkratiem viņš rūpējās.

Aizkavējās viņš tāpēc, ka bija sajūsmā par divdesmito gadsimtu, kurā jutās daudz labāk nekā septiņpadsmitajā un neizsakāmi labāk nekā četrpadsmitajā. Viena no brīnišķīgākajām laika īpatnībām, kā apgalvoja pats Kroulijs, ir pastāvīga attālināšanās no četrpadsmitā gadsimta -Dievzemītes, atvainojiet par nesmalkjūtību, garlaicīgākā laikmeta. Par divdesmito gadsimtu to gan nevarēja teikt. Pēdējās piecdesmit sekundes atpakaļskata spogulī mirgoja zilas gaismas, un Kroulijs zināja, ka viņam seko divi vīri, kuri šo laiku vēlējās padarīt vēl interesantāku.

Viņš iemeta skatienu pulkstenī (pielāgotā dziļūdens nirējam, kurš niršanas laikā vēlētos uzzināt, cik ir pulkstenis divdesmit vienā galvaspilsētā).³

Riepām kaucot, Bentley pagriezās, uz stūra palēkdamies uz diviem riteņiem, un tad brāzās lejup pa lapām klāto brauktuvi. Zilās gaismas sekoja.

Kroulijs nopūtās, noņēma roku no stūres un pagriezies izdarīja pār plecu sarežģītu žestu.

Mirgojošā gaisma izdzisa tālumā: policijas automašīna apstājās, par pārsteigumu tās pasažieriem. Paceļot pārsegu un redzot, par ko pārvērties dzinējs, pārsteigums bija vēl lielāks.

Tikmēr kapsētā garākais velns Hasturs padeva cigaretes galu mazākajam, Liguram, kurš bija vēl vairāk pieredzējis glūņa.

- Redzu gaismu, - viņš teica. - Beidzot tas maitasga-bals ir klāt.

- Ar ko viņš brauc? - Ligurs prasīja.

- Automobilī - tie ir tādi kā rati bez zirga, - paskaidroja Hasturs. - Šķiet, pēdējo reizi, kad tur biji, tas vēl nebija izgudrots. Vismaz, kā saka, netika plaši pielietots.

- Toreiz priekšā sēdēja vīrs ar sarkanu karogu, - Ligurs atcerējās.

- Rādās, šis tas tikmēr ir mainījies.

- Kāds tas Kroulijs ir? - Ligurs taujāja.

Hasturs nospļāvās.

- Pārāk aizsēdējies augšējā pasaulē, - viņš atbildēja. - No paša Sākuma. Ja gribi zināt, tikpat kā iedzimtais. Brauc vāģi ar telefonu.

Ligurs mirkli padomāja. Kā vairumam velnu viņam bija tikai vārga nojausma par tehnoloģijām, un viņš jau grasījās teikt, ka acīmredzot tādai ietaisei vajag daudz vadu, bet tad ievēroja, ka pie kapsētas vārtiem pieripo un apstājas Bentley.

- Turklāt nēsā saulesbrilles, - Hasturs pavīpsnāja, - pat bez vajadzības.

- Slava Sātanam! - viņš jau skaļāk teica.

- Slava Sātanam! - Ligurs piebalsoja.

- Sveiki! - Kroulijs viņiem pavirši pamāja. - Atvainojiet, ka noseboju, bet jūs jau paši zināt, ka ap šo laiku uz A40 pie Denhemas ir sastrēgumi, un kad mēģināju nogriezties uz Šorlīvudu...

- Un tagad, kad visi esam te, - Hasturs dziļdomīgi viņu pārtrauca, - laiks atskaitīties par dienas darbiem.

-Jā, darbiem, - Kroulijs pamāja, mazliet sakaunējies, it kā pēc daudziem gadiem būtu aizgājis uz baznīcu un jau aizmirsis, kuros brīžos jāpieceļas.

Hasturs nokremšļojās.

- Vedu kārdināšanā garīdznieku, - viņš paziņoja. - Saulainā dienā ejot pa ielu, melnsvārcis ieraudzīja skaistas meitenes, un es iesēju viņa prātā Šaubas. Viņš būtu iekļuvis svēto kārtā, bet pēc desmit gadiem nonāks mūsu rokās.

- Burvīgi, - Kroulijs atsaucīgi atbildēja.

- Bet es samaitāju politiķi, - ierunājās Ligurs. - Liku viņam domāt, ka neliels kukulis neskādēs. Nepaies ne gads, un viņš piederēs mums.

Abi nogaidoši skatījās uz Krouliju, kas veltīja viņiem saulainu smaidu.

- Jums tas patiks, - viņš teica, smaidīdams arvien platāk un sazvērnieciskāk. - Es pusdienlaikā Londonas centrā uz četrdesmit piecām minūtēm nobloķēju visu mobilo telefonu sakarus!

Iestājās klusums, vienīgi tālumā švīkstēja mašīnas.

- Jā? - Hasturs ierunājās. - Un kas tad notika?

- Tas nebūt nebija viegli, - Kroulijs paskaidroja.

- Un tas ir viss? - Ligurs prasīja.

- Paklau, ļautiņi...

- Kāds tam sakars ar dvēseļu piegādi mūsu saimniekam? - Hasturs painteresējās.

Kroulijs saņēmās.

Ko lai tādiem saka? Ka divdesmit tūkstoši cilvēku ārdījās uz velna paraušanu? Ka visā pilsētā aizžņaudzās tūkstošiem artēriju? Un, atgriezušies birojos, viņi izgāza to uz sekretārēm, ceļu policiju un citiem, un tie savukārt uz citiem. Un katrs centās izdomāt sīku preteklību, un izdomāja tās paši. Un tā līdz pašam vakaram. Blakusefekti bija neaprēķināmi. Tūkstošiem un tūkstošiem dvēseļu apsūbēja, turklāt tas nebija prasījis gandrīz nekādu piepūli.

Taču tādiem velniem kā Hasturs un Ligurs to nevarēja stāstīt. Četrpadsmitā gadsimta smadzenes nesagremos. Gadiem ilgi viņi medīja vienu un to pašu dvēseli. Jāatzīst, profesionāli, tomēr mūsdienās jādomā citādi. Plašā mērogā. Pasaulē ir pieci miljardi iedzīvotāju, tāpēc nevar šķiest spēkus atsevišķiem indivīdiem, jārīkojas ar vērienu. Tādi velni kā Ligurs un Hasturs to nesaprastu. Viņiem ne prātā neienāks, piemēram, izveidot televīziju velsiešu valodā vai izgudrot pievienotās vērtības nodokli. Vai Mančestru.

Par Mančestru Kroulijs bija jutis īpašu gandarījumu.

- Varenie acīmredzot ir apmierināti, - Kroulijs sacīja, - laiki mainās. Kas tad nu?

Hasturs noliecās pār kapakmeni.

- Lūk, kas, - viņš atbildēja.

Kroulijs ieraudzīja grozu.

- Ak, - viņš nopūtās, - nevar būt.

- Var gan, - Hasturs smaidīja.

-Jau?

-Jā-

- Nu, un tagad man vajadzētu...?

-Jā, - Hasturs izbaudīja mirkli.

- Bet kāpēc tieši es? - Kroulijs krita izmisumā. - Tu taču mani pazīsti, Hastur, zini, ka tas nav mans lauciņš...

- Ir gan, - Hasturs atbildēja. - Tieši tavs. Situsi tava zvaigžņu stunda. Nelaid garām! Laiki mainās.

- Tik tiešām, - Ligurs smaidīdams piebalsoja. - Laiki tuvojas beigām.

- Bet kāpēc es?

- Acīmredzot tev tiek izrādīta īpaša labvēlība, - Hasturs indīgi atbildēja. - Manuprāt, Ligurs par tādu iespēju atdotu labo roku.

- Tas tiesa, - Ligurs atzina, nodomādams, ka ne jau savējo. Visapkārt bija daudz labo roku, kāpēc lai zaudētu savu, vērtīgo?

Hasturs izvilka no netīrā lietusmēteļa kabatas dokumentu.

- Paraksties!... Te. - Starp vārdiem viņš ieturēja baisu pauzi.

Kroulijs neveikli izvilka no iekškabatas pildspalvu -slaidu un matēti melnu, kas izskatījās teju kosmiska.

- Jauka gan, - Ligurs atzina.

- Ar tādu var rakstīt pat upes dzelmē, - Kroulijs nomurmināja.

- Nez ko vēl viņi izgudros? - Ligurs prātoja.

- Lai ko, bet lai pasteidzas, - Hasturs norūca. - Nē. A. Dž. Kroulijs neder. Raksti savu īsto vārdu!

Kroulijs sērigi pamāja un uzšņāpa uz papīra sarežģītu, līkumainu parakstu. Tas sarkani nozibsnīja tumsā un tad apdzisa.

- Kas man tagad jādara? - viņš painteresējās.

- Saņemsi instrukcijas, - Hasturs uzmeta viņam drūmu skatienu. - Kroulij, kāpēc tu tā uztraucies? Pienācis brīdis, kuru gatavojām gadsimtiem.

-Jā. Labi, - Kroulijs pamāja. Ne miņas no veiklā darboņa, kas pirms dažām minūtēm izslīdēja no mašīnas kā glodene. Seja kā vajātam dzīvniekam.

- Mūs gaida mūžīgā triumfa mirklis!

- Mūžīga. Jā, - Kroulijs piebalsoja.

- Un tu būsi līdzeklis spožās nākotnes sasniegšanai!

- Līdzeklis. Jā, - Kroulijs murmināja.

Viņš paņēma grozu, it kā tas varētu uzsprāgt. Starp citu, savā ziņā tā tas arī bija paredzēts.

- Nu labi, - Kroulijs izmeta. - Es pazūdu. Labi? Ķeršos pie lietas. Ne jau tāpēc, ka gribētu ātrāk tikt no tā vaļā, - viņš steidzīgi piebilda, labi zinādams, kas notiks, ja Hasturs iesniegs par viņu sliktu ziņojumu. - Jūs jau mani pazīstat. Esmu īsts entuziasts.

Abi vecākie velni klusēja.

- Labi, es laižos, - Kroulijs vāvuļoja. - Uz redzi, čaļi, uz redzi! Jā. Lieliski. Jauki. Čau!

Kad Bentley izgaisa tumsā, Ligurs ierunājās:

- Ko viņš beigās teica?

- Itāļu valodā, - Hasturs atbildēja, - manuprāt, tas nozīmē “ēdiens”.

- Jocīgas atvadas. Vai tu viņam uzticies? - Ligurs noskatījās gaistošajās Bentley aizmugures ugunīs.

- Nē, - Hasturs atbildēja.

- Pareizi, - Ligurs sacīja, nodomādams, ka šī vecā pasaule gan būtu tiešām ērmota, ja velni sāktu cits citam uzticēties.

naktī brāzdamies uz rietumiem projām no Ameršamas, Kroulijs uz labu laimi paķēra kaseti un mēģināja izvilkt to no trauslā plastmasas futrāļa, vienlaikus neatlaižot stūri. Pretimbraucošas mašīnas luktura spožajā gaismā viņš izlasīja: Vivaldi. Četri gadalaiki. Nomierinoša mūzika - tieši tas, kas šobrīd vajadzīgs.

Kroulijs iegrūda kaseti Blaupunkt atskaņotājā.

- Nolādēts, nolādēts, nolādēts. Kāpēc tieši tagad? Kāpēc es? - viņš murmināja, atskanot pazīstamajām Queen taktīm.

Un tad negaidot atskanēja Fredija Merkūrija balss:

TĀPĒC, KA ESI TO PELNĪJIS, KROUUJ.

Velns klusi nošķendējās. Elektroniskie saziņas līdzekļi bija viņa ideja, un Lejā to it kā bija pieņēmuši, taču beigās, kā allaž, viss sagriezās šķērsām. Kroulijs cerēja, ka priekšniecību varēs pārliecināt kļūt par mobilā tīkla abonentu, taču pietika ieslēgt jebkuru atskaņotājiekārtu, un viņi uzreiz iejaucās, neļaujot mierīgi baudīt mūziku.

Kroulijs norija siekalas.

- Liels paldies, kungs! - viņš teica.

MĒS TEV TIEŠĀM TICAM, KROUUJ.

- Paldies, kungs.

TAS IR SVARĪGI, KROUUJ.

- Zinu jau zinu.

TAS IR UELS DARBS, KROUUJ.

- Atstājiet to manā ziņā, kungs.

TAS IR MŪSU UZDEVUMS, KROUUJ, JA KAS NOIES GREIZI, SMAGI CIETĪS VISI IESAISTĪTIE, ARĪ TU, KROUUJ, SEVIŠĶI JAU TU.

- Sapratu, kungs.

TŪLĪT SAŅEMSI INSTRUKCIJAS, KROULIJ.

Viss pēkšņi kļuva skaidrs kā uz delnas. Pretīgi. Varēja taču pateikt, nevis pēkšņi iešļākt tieši viņa smadzenēs salto informāciju. Tagad būs jābrauc uz vienu noteiktu slimnīcu.

- Būšu tur pēc piecām minūtēm, kungs, tā nav problēma.

LABI. I see a little silhuetto of a man, scaramouche scara-mouche, will you do the fandango...'

Kroulijs iebelza pa stūri. Līdz šim viss bija viņa rokās, gadsimtiem ilgi viss bija noticis pēc viņa prāta. Bet tā jau ir. Tu domā, ka esi kalna virsotnē, un tad pēkšņi tev uzgrūž uz pleciem Armagedonu. Lielo kauju, pēdējo cīņu, Debesis pret Elli, trīs setos, pēdējais Kritiens, līdz pēdējam elpas vilcienam. Tā, lūk. Pasaules vairs nebūs. Redz, ko nozīmē Armagedons. Nebūs nekā. Vienīgi bezgalīgas Debesis vai bezgalīga Elle - atkarībā no tā, kas uzvarēs. Ej nu izzīlē, kas būtu ļaunāk.

Teorētiski, protams, ļaunākais iznākums būtu Elle. Taču pietika aizdomāties, un kļuva skaidrs, ka Debesīm bija šis tas kopīgs ar Elli. Piemēram, ne tur, ne tur nevar dabūt kārtīgu dzērienu. Turklāt garlaicība Debesīs ir gandrīz tikpat neciešama kā satraukums Ellē.

Bet Kroulijam nebija izvēles. Nevar taču vienlaikus būt par velnu un lepoties ar brīvo gribu.

I will not let you go (let him go)...²

Labi gan, ka tas nebūs šogad. Būs mazliet laika nokārtot vienu otru lietu. Visupirms būs jātiek vaļā no gadiem vāktajiem uzkrājumiem.

Teksts no grupas Queen dziesmas “Bohemian Rhapsody”. (Red. piez.)

Interesanti, kas notiktu, ja apstātos uz tumšā, mitrā un tukšā ceļa, paņemtu grozu un sāktu to griezt riņķi arvien ātrāk un tad palaistu vaļā, un...

Kaut kas baiss, bez šaubām.

Kroulijs savulaik bija eņģelis. Viņš nebija domājis KRIST, vienkārši bija sapinies ar nepareizajiem cilvēkiem.

Automašīna traucās tumsā, lai gan degvielas līmeņa rādītājs stāvēja uz nulles. Nu jau vairāk nekā sešdesmit gadu. Nav peļami būt velnam. Nevajadzēja pirkt degvielu. Bāku Kroulijs uzpildīja tikai vienreiz, 1967. gadā, lai bez maksas saņemtu Džeimsa Bonda stila uzlīmi priekšējam stiklam, kas imitēja lodes caurumu. Toreiz viņam tā gluži labi patika.

No groza uz aizmugures sēdekļa atskanēja raudas -sirēnai līdzīga jaundzimušā taurēšana. Spalga. Bez vārdiem. Sena kā pati pasaule.

misters jangs uzskatīja, ka slimnīca ir tīri jauka. Ja tajā nebūtu mūķeņu, tā būtu arī klusa.

Tomēr mūķenes viņam patika. Ne jau tāpēc, ka misters Jangs būtu fanātisks katolis vai tamlīdzīgi. Nē, ja runājam par izvairīšanos no baznīcas apmeklēšanas, tad vienīgā, no kuras viņš aukstasinīgi vairījās, bija Svētās Cecīlijas un Visu Eņģeļu baznīca (nebūt ne anglikāņu dievnams), bet atteikties no citām viņam nenāca ne prātā. Visās citās valdīja viena un tā pati nepatīkamā grīdu spodrinātāja smarža, domāta zemākajai kārtai, un mazliet aizdomīgais vīraka smārds augstākajai kārtai. Dziļi savas dvēseles klubkrēslā misters Jangs zināja, ka Dievu šis viss mulsina.

Misteram Jangam tiešām patika, ka apkārt staigā mūķenes, tāpat kā viņam patika redzēt Pestīšanas armiju.

Tādā gaisotnē šķita, ka viss ir kārtībā un cilvēki kaut kā notur zemeslodi uz ass.

Ar Svētās Berilas čalotāju ordeni⁴ misters Jangs sadarbojās pirmo reizi.

Ar mūķenēm Deirdre bija iepazinusies nejauši, pildot kādu no saviem pienākumiem - iespējams, to, kas saistījās ar nepatīkamu dienvidamerikāņu cīņu pret citiem nepatīkamiem dienvidamerikāņiem un priesteriem, kuri, pametuši novārtā savus tiešos pienākumus, piemēram, dievnamu uzkopšanu, kūdīja vienus pret otriem.

Lieta bija tāda, ka mūķenēm nav jārunā. Viņas ir kā radītas klusumam tāpat kā tās spicās lietiņas telpās, kurās pārbaudīja elektroniku, - tā vismaz misteram Jangam šķita. Viņām nebija jātarkšķ bez apstājas.

Misters Jangs iestūķēja pīpē tabaku - nu, to, ko sauc par tabaku, jo, viņaprāt, šajos laikos tādu vairs neatrast, -un sāka prātot, kas notiktu, ja viņš pajautātu mūķenei, kur ir vīriešu tualete. Droši vien tad pāvests atrakstītu tev bargu vēstuli vai tamlīdzīgi. Neveikli sagrozījies, misters Jangs iemeta skatienu pulkstenī.

Viens gan bija skaidrs: mūķenes bija kategoriski aizliegušas viņam piedalīties dzemdībās. Protams, savu vārdu teica ari Deirdre. Jau atkal viņa bija kaut ko salasījusies. Viens bērns viņiem jau bija, un tad viņa pēkšņi paziņoja, ka šī būšot līksmākā kopējā pieredze, kāda vien diviem cilvēkiem iespējama. Lūk, kas notiek, ja atļauj sievai pasūtīt laikrakstus pēc sava prāta. Misters Jangs neuzticējās izdevumiem, kuru viduslapās bija virsraksti Dzīves stils vai Tava izvēle.

Misters Jangs, protams, neiebilda pret līksmām kopējām pieredzēm. Līksmas kopējas pieredzes viņš atbalstīja. Pasaulei varbūt tādas vajadzētu vairāk. Tomēr viņš nepārprotami paziņoja, ka šoreiz līksmā kopējā pieredze Deirdrei būs jāpiedzīvo vienai.

Mūķenes tam piekrita. Viņuprāt, tēvam tādā pasākumā neesot jāpiedalās. Misters Jangs prātoja, ka varbūt viņas domā - tēvam vispār nekur nav jāpiedalās.

Sastūķējis tā saukto tabaku pīpē, misters Jangs nikni paskatījās uz apmeklētāju zāles durvīm ar plāksnīti, kas vēstīja, ka viņa paša ērtību dēļ nav ieteicams smēķēt. Jā, savu ērtību labad viņš izies laukā uz lieveņa. Ja vēl viņa paša ērtībām atrastos krūmi, kur omulīgi paslēpties, būtu pavisam labi.

Misters Jangs gāja pa tukšajiem gaiteņiem uz priekšu līdz durvīm, kas veda laukā uz lietus šaustītu pagalmu ar daudzām kārtīgām atkritumu tvertnēm.

Nodrebinājies viņš saņēma plaukstās pīpi, lai to iedegtu.

Ar sievām, sasniedzot zināmu vecumu, tā notika. Pēc divdesmit pieciem mierīgiem gadiem viņas pēkšņi sāk trakot, veic robotiskus vingrojumus, valkā sārtas zeķes bez pēdām un sāk apsūdzēt vīru par to, ka viņām nekad nav bijis jāstrādā. Jādomā, pie visa vainīgi hormoni.

Pie atkritumu tvertnēm pieslīdēja liela, melna automašīna. No tās lietutiņā izlēca jauns cilvēks melnās brillēs ar tādu kā bērna šūpuli un zagās uz ieeju.

Misters Jangs izņēma no mutes pīpi.

- Jūs aizmirsāt izslēgt ugunis, - viņš laipni aizrādīja.

Svešinieks uzmeta viņam tukšu skatienu, it kā gaismas

būtu pēdējais, par ko uztraukties, un pavirši pamāja uz automašīnu. Lukturi nodzisa.

- Parocīgi gan, - misters Jangs teica. - Infrasarkanie stari, vai ne?

Mazliet dīvaini, bet svešais nešķita izmircis. Un arī šūpulis nebija tukšs.

-Jau sākās? - viņš pajautāja.

Misters Jangs jutās mazliet lepns, ka viņā uzreiz var pazīt tēvu.

-Jā, - viņš pateicīgi atbildēja, - mani izdzina laukā.

- Jau? Vai zināt, cik laika mums vēl ir?

Mums, misters Jangs ievēroja. Acīmredzot ārsts, kurš atbalsta tēva klātbūtni dzemdībās.

- Manuprāt, ilgi vairs nebūs, - misters Jangs sacīja.

- Kurā palātā viņa ir? - svešais steidzīgi noprasīja.

- Mums ir trešais numurs, - misters Jangs atbildēja.

Aptaustījis kabatas, viņš atrada saņurcītu cigarešu paciņu, kuru paraduma pēc nēsāja līdzi.

-Varbūt dalīsimies līksmā smēķēšanas pieredzē? -viņš pajautāja.

Taču svešais jau bija projām.

Misters Jangs uzmanīgi iebāza paciņu atpakaļ kabatā un domīgi aplūkoja pīpi. Šie ārsti vienmēr steidzas. Strādā visas Dieva dotās stundiņas.

ir kāds triks ar zirni un trīs tasītēm, kuram ļoti grūti izsekot, un tūlīt notiks kaut kas tamlīdzīgs, turklāt uz augstāku likmi nekā riekšava sīknaudas.

Stāstīsim pamazām, lai varat saprast notikumu gaitu.

Misis Deirdre Janga trešajā palātā dzemdē bērnu. Pasaulē ierodas puisēns ar zeltainiem matiem, sauksim viņu par mazuli A.

Ceturtajā palātā dzemdē Amerikas kultūras atašeja sieva, misis Harieta. Arī viņai piedzimst dēls ar zeltainiem matiem, kuru sauksim par mazuli B.

Māsa Mērija Daiļrunātāja jau no bērna kājas bija uzticīga Sātanam. Bērnībā viņa apmeklēja Sabata skolu un par labu rokrakstu un aknām tika apbalvota ar melnām zvaigznēm. Kad viņai lika iestāties Čalotāju ordenī, viņa paklausīja, jo bija šajā jomā apveltīta ar dabisku talantu un zināja, ka būs draugu vidū. Iespējams, ka labvēlīgos apstākļos māsa Mērija būtu apdāvināta ar loģisku domāšanas spēju, tomēr viņa jau sen saprata, ka ar tukšām smadzenēm, kā viņa pati teica, dzīves ceļu iet vieglāk. Šobrīd māsas Mērijas rokās tiek atdots zeltmatains vīriešu kārtas mazulis, kuru sauksim par Nelabo, Karaļu iznīcinātāju, Bezdibeņa eņģeli, Lielo Nezvēru, vārdā Pūķis, Šās Pasaules princi, Melu tēvu, Velna izdzimumu, Tumsas pavēlnieku.

Turiet acis un ausis vaļā! Tūlīt sāksies.

- Vai tas ir viņš? - skatīdamās uz bērnu, māsa Mērija jautāja. - Gaidīju, ka būs ērmotas acis. Sarkanas vai zaļas. Un šķelti nadziņi. Un sarullēta astīte.

Viņa apskatīja mazuli no visām pusēm. Ragu arī nebija. Velna bērns izskatījās aizdomīgi normāls.

-Jā, tas ir viņš, - Kroulijs atbildēja.

- Padomā tik, es turu rokās Antikristu, - māsa Mērija jūsmoja. - Un tagad es viņu nomazgāšu un saskaitīšu viņa sīciņos kāju pirkstiņus...

Māsa Mērija runāja ar bērnu, jau iegrimusi savā pasaulē. Kroulijs pavicināja roku viņai gar plīvuru.

- Paklau? Paklau? Māsa Mērija!

- Atvainojiet, ser. Tiešām jauks un mīļš. Atsities tētī? Varu saderēt, ka jā. Droši vien izskatās pēc sava mīļā papucīša...

- Nē, - Kroulijs noteiktā balsī atbildēja. - Es jūsu vietā tagad ietu uz palātu.

- Interesanti, vai izaudzis viņš mani atcerēsies? - lēni slīdēdama pa gaiteni, māsa Mērija prātoja.

- Cerēsim, ka ne, - Kroulijs izmeta un devās projām.

Māsa Mērija pa naksnīgajiem slimnīcas gaiteņiem saudzīgi nesa Nelabo, Karaļu iznīcinātāju, Bezdibeņa eņģeli, Lielo Nezvēru, vārdā Pūķis, Šās Pasaules princi, Melu tēvu, Velna izdzimumu un Tumsas pavēlnieku. Atradusi ratiņus, viņa ielika tajos mazuli.

Zīdainis ieguldzinājās. Māsa Mērija viņu pakutināja.

Durvīs parādījās cienīga galva un pajautāja:

- Māsa Mērija, ko jūs te darāt? Vai jums nav jādežurē ceturtajā palātā?

- Misters Kroulijs teica...

- Labāk jau ejiet uz palātu, kā pieklājas krietnai mūķenei! Vai neredzējāt tuvumā laimīgo tēvu? Uzgaidāmajā telpā viņa nav.

- Es redzēju tikai misteru Krouliju, un viņš man teica...

- Par to es nešaubos, - māsa Greisa Pļāpīgā attrauca. - Laikam jāiet meklēt to sasodīto vīru! Bet jūs ejiet un nenolaidiet no viņas acis, labi? Pati vārga, bet bērns veselīgs. Kāpēc jums raustās plakstiņš? Kaut kas nav kārtībā?

- Jūs taču zināt! - māsa Mērija viltīgi nosēca. - Mazuļi. Jāsamaina.

- Protams, kā tad citādi. īstajā laikā. Tomēr nevaram pieļaut, ka tēvs klīst riņķī, vai ne? - māsa Greisa atbildēja.

- Ka neierauga to, ko nevajag. Tāpēc pagaidiet tepat un uzmaniet bērnu, esiet tik labiņa.

To pateikusi, viņa aizslīdēja pa vaskoto grīdu. Māsa Mērija stūma ratiņus uz palātu.

Misis Janga bija ne tikai vārga, bet ari cieši aizmigusi -ar tāda cilvēka izskatu, kurš godīgi paveicis savu darbu un pārējo atstājis citu ziņā. Mazulis A gulēja viņai blakus, jau nosvērts, ar vārda zīmi. Māsa Mērija, audzināta būt izpalīdzīga, noņēma birku, norakstīja to un kopiju piekabināja bērnam, kas bija nodots viņas gādībā.

Abi mazuļi izskatījās līdzīgi - sīki, plankumaini un atgādināja Vinstonu Čērčilu.

Bet tagad, māsa Mērija nodomāja, man derētu tase tējas.

Vairums klostera mūķeņu ticēja vecmodīgajam Sātanam, tāpat kā viņu vecāki un vecvecāki. Viņas tā bija audzinātas, lai gan īstenībā nebija ļaunas. Cilvēciskas būtnes parasti nav ļaunas. Cilvēku vienīgā nelaime ir tā, ka tie aizraujas ar jaunām idejām, piemēram, uzauj garus zābakus un sāk šaut citus nost, vai ietinas baltos palagos un linčo cilvēkus, vai arī uzstīvē izbalinātus džinsus un dārdina ģitāras. Pietiek piedāvāt jaunus principus un modi, un ļaudis ar sirdi un dvēseli sekos. Lai vai kā, audzināšana Sātana garā to kaut kā mīkstināja. Tas vienkārši bija kaut kas, ko darīt sestdienu vakaros. Bet pārējā laikā viņas dzīvoja, kā varēja, tāpat kā visi. Turklāt māsa Mērija bija slimnieku kopēja, un tās, lai kam arī tic, visupirms ir māsas, kurām jāskrien pa galvu pa kaklu, jānēsā pulkstenis otrādi, ārkārtas gadījumos jāsaglabā miers un jāalkst pēc tases tējas. Māsa Mērija cerēja, ka drīz kāds atnāks, jo visu svarīgāko bija paveikusi un tagad gribēja tēju.

Cilvēku darīšanas var saprast labāk, ja ņem vērā, ka lielos triumfa mirkļus un traģēdijas vēsturē nerada cilvēku labestība vai ļaunums, bet galvenokārt fakts, ka viņi ir cilvēki.

Pie durvīm kāds klauvēja. Māsa Mērija gāja atvērt.

- Vai viss jau galā? - misters Jangs prasīja. - Esmu tēvs. Vīrs. Vai nav vienalga. Gan tas, gan tas.

Māsa Mērija bija domājusi, ka Amerikas kultūras atašejs izskatīsies kā ekrāna varoņi Bleiks Karingtons vai Dž. R. Jūings. Diemžēl misters Jangs neatgādināja nevienu no televīzijā redzētajiem amerikāņiem, ja nu vienīgi šerifu ar lādzīgu seju no laba detektīvseriāla.⁵ Māsa Mērija bija vīlusies. Arī viņa kamzolis neiedvesa cieņu.

Neatlika nekas cits kā vilšanos apslāpēt.

- Ak jā, - māsa Mērija novilka. - Apsveicu! Jūsu kundze sieva aizmigusi, nabadzīte.

Misters Jangs pameta skatienu pār viņas plecu.

- Dvīņi? - viņš pajautāja, grasīdamies paņemt pīpi, apraudamies un beigās tomēr paņemdams. - Dvīņi? Neviens mūs nebrīdināja.

- Ai nē, - māsa Mērija steidza atbildēt. - Šis ir jūsējais. Otrs... nu... citiem. Vienkārši pieskatu, kamēr atnāks māsa Greisa.

- Nē, - viņa atkārtoja, pamādama uz Nelabo, Karaļu iznīcinātāju, Bezdibeņa eņģeli, Lielo Nezvēru, vārdā Pūķis, Šās Pasaules princi, Melu tēvu, Velna izdzimumu un Tumsas pavēlnieku, un tad aši nobērdama, - tas noteikti ir jūsējais. No galvas līdz pat šķeltajiem nadziņiem, kuru viņam nav, - viņa žigli piemetināja.

Misters Jangs pameta skatienu lejup.

- Ak jā, - viņš šaubīdamies pamāja. - Izskatās kā no manas ģimenes. Viss kārtībā, vai ne?

- Nūja, - māsa Mērija atbildēja, - normāls bērns. Pavisam, pavisam normāls.

Iestājās klusums. Abi skatījās uz gulošo mazuli.

-Jūs runājat tikpat kā bez akcenta, - māsa Mērija turpināja, - vai ilgi jau te dzīvojat?

- Desmit gadi būs, - misters Jangs mulsi pasmaidīja. - Darba vieta tika pārcelta, saprotiet, un arī man bija jāpārceļas.

- Vienmēr esmu domājusi, ka tāds darbs kā jums ir ļoti interesants, - māsa Mērija sacīja.

Misters Jangs ar pateicību viņu uzlūkoja. Ne jau visi spēj novērtēt grāmatveža darba radošo pusi.

- Gan jau vecajā vietā viss bija citādi, - māsa Mērija turpināja.

- Domāju gan, - misters Jangs atbildēja, lai gan līdz šim nebija par to domājis.

Lūtona gan, cik viņš atcerējās, bija visai līdzīga Tedfīl-dai. Tādi paši dzīvžogi starp māju un dzelzceļa staciju. Arī cilvēki neko daudz neatšķīrās.

- Visupirms jau augstākas ēkas. - Māsas Mērijas balsī jautās izmisums.

Misters Jangs viņu uzlūkoja, atcerēdamies tikai Alliance un Leicester birojus.

-Jādomā, ka jums bieži jāiet uz dārza svētkiem, -mūķene nerimās.

Jā. Nu jau bija pamats zem kājām. Deirdrei tādas lietas patika.

- Bez sava gala, - viņš izjusti sacīja. - Deirdre tad vāra viesiem džemu, vai zināt. Un man parasti jāpalīdz viņai gatavot kokteili Baltais zilonis.

Neko tamlīdzīgu par pieņemšanu Bekingemas pilī māsa Mērija nebija dzirdējusi, lai gan tas izklausījās ticami.

- Droši vien īpašas veltes, - viņa sacīja, - kaut kur lasīju, ka ārzemju monarhi pasniedzot mūsu karalienei dažādas dāvanas.

- Atvainojiet...

- Esmu dedzīga karaliskās ģimenes piekritēja, vai zināt.

- Ak, es ari, - bilda misters Jangs, pateicīgi pārlēkdams uz citu ledus gabalu, kas peldēja viņa apjukušās apziņas straumē.

Jā, par karalisko ģimeni varēja runāt droši. Protams, par tiem, kuri galvenokārt nodarbojās ar māšanu no tribīnēm un svinīgu tiltu atvēršanu. Ne jau tiem, kas iet uz nakts diskotēkām un netiek vaļā no paparaci.⁶

-Jauki, - māsa Mērija pamāja. - Man šķita, ka jūs viņus nemīlat, jo sarīkojāt revolūciju un visas tējas servīzes sagāzāt upē.

Viņa tarkšķēja tālāk, Ordeņa instrukciju iedrošināta, kas paredz mūķenēm runāt visu, kas ienāk prātā.

Misters Jangs vairs neko nesaprata, bet bija pārāk noguris, lai par to raizētos. Varbūt reliģijas iespaidā cilvēki kļūst jocīgi. Kaut jel misis Janga pamostos! Bet tad kāds vārds māsas Mērijas čivināšanā aizskāra viņa prātā cerīgu stīgu.

- Vai es varētu palūgt jums tasi tējas? - misters Jangs uzdrošinājās pajautāt.

- Apžēliņ, - māsa Mērija ķēra ar roku pie mutes, - esmu pilnīgi kā galvu pazaudējusi!

Misters Jangs neko neteica.

- Tūdaļ pat, - viņa sacīja. - Bet varbūt labāk gribat kafiju? Stāvu augstāk ir kafijas automāts.

- Lūdzu, tēju, - misters Jangs palika pie sava.

- Augstā debess, jūs tik tiešām esat pie mums iedzīvojies, - steigdamās projām, māsa Mērija līksmi tērgāja.

Misters Jangs, palicis viens ar guļošo sievu un diviem aizmigušiem zīdaiņiem, saguma krēslā. Nūja, viņām tak agri jāceļas un visu laiku jākrīt ceļos. Krietni cilvēki, tomēr mazliet ķerti. Reiz viņš bija redzējis Kena Rasela filmu par mūķenēm. Tagad it kā tādām lietām nevajadzētu notikt, taču nav dūmu bez uguns...

Viņš nopūtās.

Un tad pamodās mazulis A un sāka neganti brēkt.

Kur tas laiks, kad misters Jangs bija mierinājis kliedzošu bērneli! Atklāti sakot, tas viņam nepadevās. Viņš no laika gala cienīja seru Vinstonu Čērčilu, un pliķēt viņa mazo kopiju pa dibenu šķita nepieklājīgi.

- Laipni lūdzu pasaulē, - misters Jangs izklaidīgi teica. - Gan jau drīz pieradīsi.

Mazulis aizvēra muti un skatījās uz misteru Jangu kā nepaklausīgs ģenerālis.

Tieši tobrīd māsa Mērija ienāca ar tēju. Sātaniste vai ne, bet viņa bija sameklējusi šķīvi un salikusi uz tā glazētus cepumus. Tādus parasti atrod tikai pašā kārbas apakšā. Misteram Jangam tika cepums ar glazūru, sārtu kā ķirurga nazis pēc operācijas. Uz tās rēgojās balti glazēts sniegavīrs.

- Diez vai jūs tādus bieži ēdat, - mis Mērija teica, - jūs tos saucat par cepumiem, mēs - par biskvītiem.

Misters Jangs jau atvēra muti, lai pateiktu, ka jā, tik tiešām, ka pat cilvēki Lūtonā... bet tad istabā iesteidzās galīgi aizelsusies mūķene.

Pametusi skatienu uz māsu Mēriju, viņa saprata, ka misters Jangs nekad nav stāvējis pentagrammas iekšpusē, tāpēc tikai pamāja uz mazuli A un piemiedza aci.

Māsa Mērija par atbildi pamāja un arī piemiedza aci.

Mūķene izstūma ratiņus ar zīdaini laukā.

Cilvēku saziņā pamirkšķināšanai ir plaša spektra nozīme. Ar to var daudz ko pateikt. Piemēram, jaunā mūķene pauda:

Velns parāvis, kur tu biji? Piedzima mazulis B, mēs jau bijām gatavas abus samainīt, bet tu ar Nelabo, Karaļu iznīcinātāju, Bezdibeņa eņģeli, Lielo Nezvēru, vārdā Pūķis, Šās Pasaules princi, Melu tēvu, Velna izdzimumu un Tumsas pavēlnieku sēdi pavisam citā istabā un mierīgi dzer tēju. Vai saproti, ka mani tikko gandrīz vai nošāva?

Kā viņai šķita, māsas Mērijas acs piemiegšana pauda, lūk, ko:

Nelabais, Karaļu iznīcinātājs, Bezdibeņa eņģelis, Lielais Nezvērs, vārdā Pūķis, Šās Pasaules princis, Melu tēvs, Velna izdzimums un Tumsas pavēlnieks tepat vien ir, bet es nevaru runāt svešinieka klātbūtnē.

Taču māsa Mērija sākotnējo mājienu iztulkoja tā:

Viss kārtībā, māsa Mērij, es jau viņus pati samainīju. Tagad parādi, kurš bērns ir lieks, es viņu paņemšu, bet tu turpini dzert tēju ar Viņa Ekselenci, Amerikas kultūras atašeju.

Tāpēc māsas Mērijas atbildes mājiens nozīmēja:

Mīļā, tas ir mazulis B, ved viņu projām un neliedz man patērzēt ar Viņa Ekselenci. Jau no sākta gala gribu viņam pajautāt, kāpēc debesskrāpjos iebūvē spoguļus...

Misters Jangs tādus sīkumus un smalkumus pat neievēroja, ārkārtīgi samulsis no šīs slepenās saziņas. Jā, režisors Rasels zināja, par ko runā, tiesa kas tiesa.

Māsas Mērijas kļūmi otrā mūķene noteikti pamanītu, taču viņu pašu bija satraucis tas, ka misis Doulingas istabā viņu bija uzmanīgi vērojuši drošības dienesta vīri, turklāt ar augošu nemieru. Drošībnieki bija apmācīti reaģēt uz cilvēkiem garos, plīvojošos tērpos, ar augstām, plīvojošām galvassegām un tagad cieta no signālu sadursmes. Bet signālu sadursme nav tas labākais, kas jāpieredz bruņotiem vīriem, sevišķi, ja viņiem vienlaikus jābūt par dzemdību aculieciniekiem - un dabiskas dzemdības nav tradicionāla Amerikas jauno pilsoņu laišana pasaulē. Viņi ari bija dzirdējuši, ka mājā esot lūgšanu grāmatas.⁷

Misis Janga sakustējās.

- Vai esat jau izvēlējušies bērnam vārdu? - misis Mērija šķelmīgi pajautāja.

- Hm, - misters Jangs norūca. - Nē. Vēl jau ne. Ja būtu meitene, sauktu par Lusindu kā manu māti. Vai ari par Žermēnu, kā gribēja Deirdre.

- Manuprāt, Vērmelis ir skaists vārds, - mūķene atsauca prātā klasiku.⁸ - Vai Damjens⁹. Damjens ir ļoti iecienīts.

anatēmai divaisai bija astoņarpus gadu, kad viņa lukturīša gaismā zem segas lasīja Grāmatu. Vārdu viņai bija devusi māte, kas reliģiski pārāk izglītota nebija, tomēr nejauši kaut kur to bija redzējusi un uzskatīja par jauku meitenes vārdu.¹⁰

Citi bērni mācījās no parastām ābecēm ar krāsainiem attēliem, kuros bija āboli, bumbas, circeņi un tā tālāk. Bet ne jau Divaisu ģimenē. Anatēma iemācījās lasīt no Grāmatas.

Ābolu un bumbu vietā tajā bija astoņpadsmitā gadsimta gravīra ar Agnesi Nateri uz sārta, kura par to, šķiet, daudz nebēdāja.

Pirmais vārds, kuru Anatēma iemācījās, bija jauks. Reti kurš astoņarpus gadus vecs cilvēks zina, ka jauks nozīmē ari skrupulozi precīzs, bet Anatēma gan.

Otrais vārds bija precīzs.

Pirmais teikums, kuru viņa dzīvē izlasīja skaļi, bija:

Lūk, ko vēstīšu tev, un izsver manus vārdus viedi! Atjās četri, un četri atjās, un trīs atjās no debesīm, bet viens atjās liesmās, un nekas samos neapturēs - nedz zivis, nedz lietus, nedz nūja, nedz Nelabais vai Eņģelis. Un tu, Anatēma, arī būsi kopā ar viņiem.

Anatēmai patika lasīt par sevi.

(Gādīgi vecāki, īsto svētdienas laikrakstu lasītāji, pērk grāmatas, kuru varoņiem un varonēm doti viņu bērnu vārdi, lai radītu bērnos interesi par lasīšanu. Anatēmas gadījumā Grāmatā darbojās ne tikai viņa pati, bet arī viņas vecāki, vecvecāki un tā tālāk, sākot ar septiņpadsmito gadsimtu. Mazā egocentriķe nepievērsa uzmanību faktam, ka Grāmata klusē par viņas bērniem un visu, kas notiks vēlāk nekā pēc vienpadsmit gadiem. Astoņu gadu vecumā vienpadsmit gadi šķiet vesela dzīve. Protams, ja ticam Grāmatai, tā tiešām arī ir.)

Anatēma bija gudra meitene ar bālu seju, melnām acīm un matiem. Cilvēki viņas klātbūtnē parasti jutās neveikli. Šo īpašību meitene bija mantojusi no vec-vec-vec-vec-vec-vecmammas, tāpat arī ārkārtējas gaišredzīgas spējas, kas nenāca viņai par labu.

Vienīgais, ko skolotāji Anatēmai uzdrošinājās pārmest, bija pareizrakstība, kas pirms trīssimt gadiem nevienu nešausminātu.

mūķenes samainīja mazuli A pret mazuli B atašeja sievas un drošībnieku klātbūtnē, viltīgi izstumdamas ratiņus ar bērnu (lai nosvērtu, kā to paredz noteikumi) un brīdi vēlāk atvezdamas atpakaļ citu.

Pats kultūras atašejs, Tadeušs Dž. Doulings, pirms dažām dienām tika steidzīgi izsaukts uz Vašingtonu, taču uzturēja ar sievu telefoniskus sakarus visā dzemdību laikā, palīdzēdams elpot.

Diemžēl tajā pašā laikā pa citu telefonu viņš runāja ar investīciju padomnieku. Vienreiz viņš bija spiests uz divdesmit minūtēm kontaktu ar sievu pārtraukt.

Taču beigās viss bija kārtībā.

Bērna nākšana pasaulē ir vislīksmākā kopējā pieredze divu cilvēku dzīvē, un viņš nevēlējās no tās zaudēt ne mirkli.

Viens no drošībniekiem pēc atašeja norādījuma uzņēma dzemdības videolentē.

ļaunums, kā zināms, neguļ, tamdēļ nesaprot, kāpēc citiem jāguļ. Taču Kroulijam patika pagulēt, jo miegs taču ir viena no pasaules baudām. Sevišķi pēc kārtīgas maltītes. Piemēram, viņš nogulēja gandrīz visu deviņpadsmito gadsimtu. Ne jau spiestā kārtā, bet sava prieka pēc.¹¹

Viena no pasaules baudām. Tāpēc labāk izmantot izdevību tās izbaudīt tagad, kamēr vēl ir laiks.

Bentley rēkdams traucās nakti uz austrumiem.

Protams, principā Kroulijs atbalstīja Armagedonu. Ja kāds pajautātu, kāpēc viņš gadsimtiem jaucas cilvēces darīšanās, tad saņemtu atbildi: Nu, lai sagatavotu Pastaro kauju un Elles triumfu. Tomēr sagatavot bija viena lieta, bet ļaut, lai tā patiešām notiek, - pavisam cita.

Kroulijs nešaubījās, ka piedzīvos pasaules galu, jo bija nemirstīgs, tātad bez izvēles tiesībām. Tomēr viņš bija cerējis, ka līdz pastardienai vēl ļoti tālu.

Cilvēki viņam bija iepatikušies. Un tas velnam ir ievērojams trūkums.

Kroulijs gan centās, kā varēdams, sarūgtināt viņu īso dzīvi, jo darbs paliek darbs, taču viņa sagudrotās ļaundarības nespēja stāvēt līdzās tām, ko pastrādāja paši cilvēki. Šķita, ka viņiem uz tām ir īpašs talants. Acīmredzot ļaunums cilvēkos bija ieprogrammēts. Cilvēks ierodas pasaulē, kas darbojas pret viņu tūkstoš dažādos veidos, un pēc tam lielāko daļu spēku izšķiež, lai tā kļūtu vēl sliktāka. Jo tālāk, jo grūtāk Kroulijam bija izgudrot kaut ko velnišķīgu, kas izceltos uz dabiskā, visuresošās nelietības fona. Ne reizi vien pagājušās tūkstošgades laikā viņam gribējās Elles priekšniekiem ziņot: Paklau, varam jau padoties, aizklapēt bodīti ciet un pārcelties uz šejieni, jo neizgudrosim neko jaunu, ko viņi jau nedarītu. Viņi dara to, ko mēs pat iedomāties nevaram, piemēram, šo to ar elektrodiem. Viņiem ir tas, kā nav mums. Proti, iztēle. Nu un arī elektrība, saprotams.

Viens no cilvēkiem tā arī rakstīja, vai ne... Elle tukša, visi velni uz Zemes.'

Kroulijs savulaik saņēma uzslavu par spāņu inkvizīcijas izgudrošanu. Toreiz viņš bija Spānijā, lielākoties uzturēdamies jaukās vietās, tavernās un par inkvizīciju neko nezināja, līdz beidzot saņēma uzslavu. Viņš aizgāja, lai apskatītos, kāda tā izskatās, un pēc tam nedēļu dzēra.

Ir gan tas Hieronīms Bošs. Gatavais ērms.

Un tad, kad tu beidzot sāc domāt, ka cilvēka izdarības ir daudz ļaunākas par elli, viņš pēkšņi izrāda tādu labestību, par kādu Debesīs var tikai sapņot. Bieži vien tas pats cilvēks. Brīvā griba, protams, pie vainas. Velns parāvis!

Azirafals reiz mēģināja to Kroulijam izskaidrot, kaut kad ap 1020. gadu, kad tika noslēgts viņu savstarpējais Mazais līgums. To, vai cilvēks esot labs vai ļauns, nosakot viņa paša griba. Savukārt Azirafala un Kroulija ceļi esot noteikti jau no paša sākuma. Cilvēki nevar kļūt patiesi svēti, eņģelis paskaidroja, ja viņiem arī nav iespējas būt izteikti ļauniem.

Kroulijs bija laiciņu padomājis un tad, ap 1023. gadu, atbildēja: Pagaidi, pagaidi, bet tā taču būtu tikai tad, ja visi startētu ar vienādām iespējām, pareizi? Ir taču atšķirība, vai piedzimsti kara laikā nožēlojamā būdā vai arī lepnā pilī?

Ak, atbildēja Azirafals, tas taču ir labi. Jo zemāks starts, jo vairāk iespēju.

Kroulijs secināja, ka tas esot vājprāts.

Azirafals sūrojās, ka labāk viņš izskaidrot nevarot.

Azirafals. Ienaidnieks, protams. Taču seštūkstoš gadus vecs ienaidnieks ir gandrīz vai draugs.

Kroulijs noliecās un paņēma mašīnas telefonu.

Velnam jāiztiek bez brīvas gribas. Taču, laiciņu dzīvojot cilvēku vidū, šo to var iemācīties.

misteram jangam nepatika nedz Damjens, nedz Vērmelis, vispār neviens no māsas Mērijas Daiļrunātājas ieteiktajiem vārdiem, no kuriem puse bija aizgūti no Elles iemītniekiem un lielākā daļa saistījās ar Holivudas zelta laikmetu.

- Nu labi, - mazliet aizvainota, māsa Mērija beigās teica, - manuprāt, Erolam nav ne vainas. Tāpat arī Kerijam. Jauki amerikāņu vārdi.

- Es gribētu kaut ko, nu, tradicionālāku, - paskaidroja misters Jangs. - Mūsu ģimenē vienmēr bijuši labi, vienkārši vārdi.

Māsa Mērija atplauka.

- Pareizi! Tieši manas domas: vecie vārdi ir vislabākie.

- Piedienīgu angļu vārdu no Bībeles, - misters Jangs prātoja, - Matejs, Marks, Lūka vai Džons...

Māsa Mērija saviebās.

- Diemžēl man tie neliekas kārtīgi vārdi no Bībeles, -misters Jangs piebilda. - Drīzāk jau piestāvētu kovbojiem vai futbolistiem.

- Zauls arī jauks, - māsa Mērija centās no visas sirds.

- Es negribu neko pārāk vecmodīgu, - misters Jangs sacīja.

- Varbūt Kains? Izklausās ļoti moderni, tik tiešām, -māsa Mērija piedāvāja.

- Hm, - misters Jangs šaubījās.

- Bet galu galā... mums taču ir Ādams, - māsa Mērija neatlaidās, nodomādama, ka tā būs visdrošāk.

- Ādams? - misters Jangs pārjautāja.

nebūtu slikti, ja sātaniskās mūķenes lieko, proti, mazuli B, būtu slepeni atdevušas adopcijai un viņš augtu kā parasts, laimīgs bērns, kas smejas, skraida un draiskojas par prieku vecākiem un visbeidzot izaug par parastu, ar dzīvi apmierinātu pieaugušo.

Iespējams, ka tieši tā arī notika.

Iedomājieties, ka viņš pamatskolā saņem balvu glītrakstīšanā, necili, tomēr patīkami pavada laiku universitātē, pēc tam strādā Tedfīldas un Nortonas būvnieku asociācijas algu nodaļā, apprec mīļu meiteni. Iespējams, ka jūs gribētu iztēloties arī dažus bērnus un vaļasprieku - antīku motociklu restaurāciju vai tropisko zivtiņu audzēšanu.

Bet jūs jau negribat zināt mazuļa B likteni.

Lai nu kā, jūsu variants mums patīk vislabāk.

Varbūt viņš ar savām tropiskajām zivīm iegūs godalgu.

dorkingā, sarejā, nelielas mājas guļamistabas logā dega gaisma.

Ņūtonam Pulsiferam bija divpadsmit gadu. Viņš bija vājš, ar brillēm, un jau pirms vairākām stundām viņam vajadzēja būt gultā.

Tomēr māte, ieņēmusi galvā, kas dēls ir ģēnijs, ļāva viņam palikt nomodā daudz ilgāk un veikt “eksperimentus”.

Zēna pēdējais izmēģinājums bija kontaktdakšas nomaiņa vecam bakelita radio, kuru māte viņam bija atdevusi rotaļām. Ņūtons sēdēja pie sava, kā pats to lepni sauca, darbgalda (veca galda, uz kura salikti vadu rituļi, baterijas, spuldzītes un mājās gatavots kristāldetektors, kas nekad nav darbojies). Bakelita radio klusēja, un ej nu sazini, vai eksperiments izdosies.

Pie zēna guļamistabas griestiem kokvilnas auklās karājās trīs greizi lidmašīnu modeļi. Pat pavirši skatoties, varēja redzēt, ka gatavoti ar pūlēm un ļoti uzmanīgi, lai gan ne visai prasmīgi. Ņūtons ar tiem bezcerīgi lepojās - pat ar Spitfire, kura spārni nemaz neizskatījās pēc spārniem.

Atstūmis brilles uz deguna un nolicis malā skrūvgriezi, Ņūtons sāka pētīt kontaktdakšu un nolika malā skrūvgriezi.

Zēns loloja lielas cerības, jo šoreiz bija ievērojis visas instrukcijas par kontaktdakšas nomaiņu (Elektronikas rokasgrāmata zēniem, kā arī simts un viena droša, izglītojoša darbība ar elektrību, piektā lappuse). Krāsainie kontakt-vadiņi savienoti pareizi, ampēru plūsma pārbaudīta. Ņūtons atkal saskrūvēja ierīci. Tiktāl viss bija skaidrs.

Viņš iesprauda kontaktdakšu rozetē un nospieda slēdzi.

Mājā nodzisa visas gaismas.

Ņūtons staroja priekā. Nu jau labāk. Iepriekšējā eksperimenta beigās satumsa visa Dorkinga un ieradās elektrotīklu darbinieks - parunāt ar mammu.

Ņūtonam piemita kvēla, nevaldāma kaislība pret visu, kas saistīts ar elektrību. Skolā bija dators, un pusducis klasesbiedru pēc stundām darbojās ar perfokartēm. Kad atbildīgais skolotājs beidzot padevās un atļāva Ņūtonam piebiedroties, zēns ievadīja datorā vienu vienīgu kartīti, kuru tas aprija un beigās liktenīgi noslāpa.

Ņūtons nešaubījās, ka datoriem pieder nākotne un, kad pienāks laiks, viņš būs gatavs stāties jauno tehnoloģiju avangardā.

Taču nākotnei bija savas ieceres. Un tās bija ierakstītas Grāmatā.

Ādams, prātoja misters jangs un izrunāja šo vārdu, lai dzirdētu, kā tas skan:

- Ādams. Hm.

Viņš skatījās lejup uz Nelabā, Karaļu iznīcinātāja, Bezdibeņa eņģeļa, Lielā Nezvēra, vārdā Pūķis, Šās Pasaules prinča, Melu tēva, Velna izdzimuma un Tumsas pavēlnieka zeltainajām cirtām.

- Vai zināt, - misters Jangs beidzot izšķīrās, - manuprāt, viņš tiešām izskatās pēc Ādama.

Nakts nebija nedz tumša, nedz vētraina.

Tumša un vētraina tā bija divas dienas vēlāk, apmēram četras stundas pēc tam, kad misis Doulinga un misis Janga ar attiecīgajiem jaundzimušajiem atstāja ēku. Neparasti tumša un vētraina, un uzreiz pēc pusnakts, kad vētra sasniedza kulmināciju, Čalotāju ordeņa klosterī iespēra zibens, aizdedzinādams sakristejas jumtu.

Cilvēki ugunsgrēkā necieta, taču pāris stundu laikā ēkai tika nodarīti ievērojami postījumi.

Dedzinātājs slapstījās turpat uz paugura, vērodams liesmas. Garš, kalsns - Elles Hercogs. Pirms atgriešanās pazemē tas bija pēdējais uzdevums, kas tika sekmīgi izpildīts.

Pārējo ar mierīgu sirdi varēja atstāt Kroulijam.

Hasturs devās mājup.

teorētiski azirafals bija erceņģelis, bet šais laikos ļaudis par to mēdza zoboties.

Jāatzīst, ka nedz viņš, nedz Kroulijs labprātīgi neizvēlētos viens otra sabiedrību, taču abi bija cilvēki, vismaz ārēji, un Mazais līgums līdz šim bija darbojies visnotaļ labi. Turklāt, seštūkstoš gadus redzot savā tuvumā vienu seju, nav iespējams pie tās nepierast.

Mazais līgums bija pavisam vienkāršs, īstenībā tik elementārs, ka nebūtu pelnījis lielo sākuma burtu, pie kura tas tika vienīgi ilgās pastāvēšanas dēļ. Tā pamatā bija vienošanās, ka daudzi izolēti darbinieki, strādājot neparastos apstākļos tālu no priekšniecības, satuvinās ar pretinieku, saprotot, ka viņiem ir vairāk kopēja ar tiešo pretinieku nekā ar tālumā esošo sabiedroto. Bez vārdiem tika nolemts zināmā mērā neiejaukties pretējās puses darbībā. Līgums garantēja, ka neviens īsti neuzvar, bet arī nezaudē, un abi varēja priekšniecībai ziņot, ka tiek veikti plaši pasākumi cīņā pret viltīgo, labi informēto pretinieku.

Tāpēc Kroulijam neviens netraucēja pa savam veidot Mančestru, kamēr Azirafals mierīgi darbojās Šropšīrā. Kroulija rokās nonāca Glāzgova, bet Azifaralam tika Edin-burga (nedz vienu, nedz otru neinteresēja Miltonkīnsa, lai gan abi ziņoja par panākumiem).¹²

Protams, šķita dabiski, ka vienam otru jāatbalsta jebkurā gadījumā, kad to prasa veselais saprāts. Galu galā abiem bija eņģeliska izcelsme. Ja viens devās uz Hallu aši kadu pakārdināt, šķita loģiski žigli aizskriet uz pilsētas otru galu un piešķirt ari mirkli debešķīgas ekstāzes. Tas t iktu paveikts jebkurā gadījumā, un veselais saprāts abiem deva vairāk brīva laika un samazināja izdevumus.

Azirafals dažreiz juta sirdsapziņas pārmetumus, taču gadsimtiem ilgā uzturēšanās cilvēku vidū atstāja uz viņu ne mazāku iespaidu kā uz Krouliju, vienīgi uz pretējo pusi.

Turklāt priekšniecību, šķiet, neuztrauca, ko kurš dara; galvenais jau bija rezultāts.

Šobrīd Azirafals stāvēja blakus Kroulijam Sentdžeimsa parkā pie dīķa un baroja pīles.

Parka pīles bija tik pieradušas pie slepenajiem aģentiem, kas konfidenciālu tikšanos laikā baroja tās ar maizi, ka tām bija attīstījies pašām savs Pavlova reflekss. Pietiktu ielikt Sentdžeimsas parka pīli laboratorijas krātiņā un parādīt attēlu ar diviem vīriem (vienu - mētelī ar kažokādas apkakli, otru - tumšā mētelī ar šalli ap kaklu), un putns cerīgi skatītos augšup. Izlepušākās pīles gaidīja rupjmaizi no Krievijas kultūras atašeja rokām, bet M19 priekšnieka mestās izmirkušās tostermaizes drusciņas ar rauga ekstraktu bija lielāko gardēžu prieks.

Azirafals pameta garoziņu noplukušam pīļtēviņam, kas to paķēra un acumirklī nogrima ūdenī.

Eņģelis pagriezās pret Krouliju.

- Nu vai zini, dārgais, - viņš nomurmināja.

- Atvaino, - Kroulijs atsaucās. - Es aizmirsos.

Pīļtēviņš dusmīgi iznira no ūdens.

- Mēs, protams, zinājām, ka kaut kas briest, - Azirafals turpināja, - tomēr nezin kāpēc šķita, ka tādas lietas notiek Amerikā. Viņiem tas patīk.

- Viss vēl var gadīties, - Kroulijs drūmi atbildēja, skatienam domīgi aizklīstot pie Bentley pamatīgi piestiprinātā rezerves riteņa.

- Nūja. Amerikāņu diplomāts, - eņģelis secināja. - Var just, ka dažiem te patīk izrādīties. It kā Armagedons būtu kāds kino grāvējs, kas jānotirgo iespējami daudzām valstīm.

- Pilnīgi visām, - Kroulijs pamāja. - Visai zemei, visām tās valstībām.

Azirafals pameta pēdējās maizes drupatas pīlēm, kas aizpeldēja uzmākties Bulgārijas jūrniecības atašejam un zaglīgam vīrietim ar kaklasaiti Kembridžas krāsās, bet tukšo turzu iesvieda atkritumu kastē.

Eņģelis pagriezās pret Krouliju.

- Mēs noteikti uzvarēsim, - viņš teica.

- Bet tu jau to nemaz negribi, - velns atbildēja.

- Kāpēc tu tā domā?

- Paklau, - Kroulija balsī skanēja izmisums, - cik jums ir mūziķu, ko? Es runāju par īstiem profesionāļiem.

Azirafals apjuka.

- Nu, es domāju... - viņš iesāka.

- Divi, - pabeidza Kroulijs. - Elgars un Lists. Tas arī viss. Pārējie pieder mums. Bēthovens, Brāmss, visi Bahi, Mocarts un visi pārējie. Vai tu spēj iedomāties nemirstību kopā ar Elgaru?

Azirafals aizvēra acis.

- Vaimandieniņvai, - viņš izdvesa.

- Tā nu tas ir, - Kroulijs uzvaroši smaidīja, zinādams Azirafala vājo vietu. - Nekādu kompaktdisku. Nekādas Albertholas. Nekādu promenādes koncertu. Nedz arī Glin-debornas operas. Tikai debešķīgas harmonijas no rīta līdz vakaram.

- Nebaudāmi, - eņģelis nomurmināja.

- Tu gribēji teikt: kā ola bez sāls. Man kaut kas ienāca prātā. Sāls nav, olu nav. Nav laša diļļu mērcē. Nav burvīgo restorāniņu, kur viesmīļi tevi pazīst. Nav Daily Telegraph krustvārdu miklu. Nav mazo antikvariātu. Nav ari grāmatnīcu. Nav interesantu senu izdevumu, nav... - Kroulijs bija sasniedzis Azirafala interešu sfēras robežas, - reģentu laikmeta sudraba tabakdožu...

- Bet pēc mūsu uzvaras dzīve kļūs labāka! - eņģelis noķērca.

- Un pulka garlaicīgāka. Paklau, tu taču zini, ka man taisnība! Ar arfu tu būtu tikpat laimīgs kā es ar dakšām!

- It kā tu nezinātu, ka pie mums arfas nespēlē.

- Bet mēs nelietojam dakšas. Es runāju pārnestā nozīmē.

Abi saskatījās.

Azirafals iepleta eleganti manikirētās rokas.

- Vai zini, manējie dedzīgi to vēlas. Tas taču ir galvenais, saproti. Pēdējā lielā pārbaude. Liesmojoši zobeni, četri jātnieki, asiņu jūra un pārējās garlaicīgās būšanas. -Viņš paraustīja plecus.

- Un tad - spēle galā, ielieciet jaunu monētu? - Kroulijs jautāja.

- Dažreiz man grūti izsekot tavai domu gaitai.

- Man patīk jūras tādas, kādas tās ir. Tam visam nav jānotiek. Lai pārliecinātos par to, ka esat visu izveidojuši pareizi, jums tomēr nevajadzētu rīkot pārbaudi, kas sagraus visu pasauli.

Azirafals atkal paraustīja plecus.

-Tā jau saucas tā neaptveramā gudrība. - Eņģelis nodrebēja un savilka mēteli ciešāk ap augumu. Virs pilsētas biezēja pelēki mākoņi.

- Aiziesim uz kādu siltu vietiņu, - viņš ierosināja.

- Vai tas būtu ielūgums? - Kroulijs noņurdēja.

Brīdi abi gāja, drūmi klusēdami.

- Nav jau tā, ka es tev nepiekristu, - brizdams pa zāli, eņģelis sacīja. - Taču es nedrīkstu nepaklausīt. Tu taču zini.

- Man jau tas pats, - Kroulijs pamāja.

Azirafals pašķielēja uz viņu.

- Beidz, - viņš teica. - Tu taču esi velns.

-Jā, bet manējie atbalsta nepaklausību tikai vārdos. Par atsevišķiem nepakļaušanās gadījumiem draud bargs sods.

- Par nepakļaušanos viņiem?

- Tieši tā. Esi pārsteigts? Diez vai. Cik, tavuprāt, mums vēl laika atlicis?

Kroulijs pamāja uz automašīnu, un tās durvis atslēdzās.

- Pareģojumos trūkst vienprātības, - eņģelis ieslīdēja pasažiera sēdeklī. - Vismaz līdz gadsimta beigām, lai gan zināmas parādības gaidāmas agrāk. Pagājušās tūkstošgades pravieši vairāk aizrāvās ar atskaņām, nevis precizitāti.

Kroulijs pamāja uz aizdedzes atslēgu. Tā pagriezās.

- Kas tieši? - viņš pajautāja.

- Tu jau pats zini, - eņģelis laipni atbildēja. - Un pasaules gals tad nāks, gadā tajā un tajā. Pirmajā, otrajā vai trešajā, vai nav vienalga. Trūkst tikai labas atskaņas vārdam “sestajā”, varbūt tieši tāpēc tas būs īstais!

- Un kas tieši gaidāms?

-Teļi ar divām galvām, zīmes debesīs, zosis lidos atmuguriski, zivju lietus. Apmēram tā. Antikrista klātbūtne ietekmēs dabisko cēloņseku virtenes.

-Hm.

Iedarbinājis dzinēju, Kroulijs kaut ko atcerējās un no-knakšķināja pirkstus.

Riteņu saslēgi pazuda.

- Braucam pusdienās, esmu tev parādā no... kur un kad tas bija...

- Parīzē, 1793. gadā, - Azirafals pateica priekšā.

- Tieši tā. Terora valdīšanas laikā. Jūsu darbs vai mūsu?

- Vai tik nebija jūsējais?

- Nekādi nevaru atcerēties. Lai nu kā, restorāns bija tīri labs.

Viņi pabrauca garām ceļu policistam, kura rokās pēkšņi aizdegās bloknots. Kroulijs neslēpa pārsteigumu.

- Esmu gandrīz vai pārliecināts, ka tā nav mana vaina, - viņš sacīja.

Azirafals pietvīka.

- Tas biju es, - viņš atzinās. - No sākta gala domāju, ka viņus izgudroja tavējie.

- Tiešām? Bet mēs uzskatām, ka jūs.

Kroulijs vēroja dūmus sānspogulī.

- Nu ko? Braucam uz Riču? - viņš ierosināja.

Kroulijs nevīžoja pat rezervēt vietu. Viņa pasaulē galdiņu pasūtīšana attiecās uz citiem.

azirafals kolekcionēja grāmatas. Ja viņš būtu pret sevi pilnīgi atklāts, tad atzītu, ka antikvariāts kalpo tikai to glabāšanai. Taču Azirafals nebija izņēmums. Lai saglabātu iespaidu par vienkāršu grāmatu antikvariātu, eņģelis izmantoja visus nevardarbīgos līdzekļus, lai atturētu cilvēkus no grāmatu pirkšanas. Nepatīkamu mitruma smaržu, drūmas telpas, neērtu darba laiku. Šajā jomā Azirafals bija spīdeklis.

Grāmatas viņš sāka krāt jau sen un, kā visi bibliofili, bija specializējies.

Azirafala krājumā bija vairāk nekā sešdesmit pareģojumu grāmatu, kas attiecās uz pēdējiem otrās tūkstošgades gadsimtiem. Viņam piemita vājība uz Vailda darbu pirmizdevumiem; visbeidzot, viņam piederēja pilns Bībeļu komplekts, slavens ar burtliču kļūdām.

Azirafala kolekcijā bija Netaisnā Bībele, kurā tipogrāfijas kļūdas dēļ pants 1. Vēstulē korintiešiem skanēja tā: Jeb vai jūs nezināt, ka netaisni iemantos Dieva valstību? Bija arī Ļaunā Bībele - Barker and Lucas 1632. gada izdevums, - kuras sestajā bauslī bija izlaists priedēklis ne-, tāpēc tas skanēja šādi: Tev būs laulību pārkāpt. Viņam bija arī Izlādēšanas Bībele, Sīrupa Bībele, Stāvošo zivju Bībele, Čeringkrosas Bībele un tā tālāk. Pilnīgi visas. Pat visretākā - 1651. gadā Bilton and Scaggs Londonā izlaistā Bībele.

Pirmā no trim lielajām izdevniecības katastrofām.

Šo grāmatu parasti sauca par Piķa un Zēveles Bībeli. Izdevumā bija pieļauta pagara pārrakstīšanās, ja varētu tā teikt, Ecēhiēla grāmatas 48. nodaļas piektajā pantā.

KAUT VELNS TO PARAUTU!'

6. Blakus ĒJraimam no rītiem līdz vakariem ir Rūbena cilts

daļa.

Bilton and Scaggs izdevniecības otrā katastrofa notika 1653. gadā. Pateicoties neparastai veiksmei, viņu rokās nonāca viena no slavenajām Pazaudētajām kvartām -trim Šekspīra lugām, kas atkārtoti netika izdotas, tamdēļ zudušas mūslaiku zinātniekiem un teātra skatītājiem, l.idz mums nonākuši tikai darbu nosaukumi. Šī bija viena no Šekspīra agrīnajām lugām, Komēdija par Robiņu Hudu Jeb Šērvudas mežs.¹³

Biltona kungs par Kvartu samaksāja gandrīz sešas ginejas, ticēdams, ka gūs divkāršu peļņu, izdodams to cietos vākos.

Un tad viņš lugu pazaudēja.

Trešās katastrofas cēloni nespēja izskaidrot nedz Bil-tons, nedz Skagss. Kur tik pagriezies, visur drudžaini tirgoja pareģojumu grāmatas. Nostradama Centūrijas angļu valodā piedzīvoja trešo izdevumu. Pieci Nostradami, katrs apgalvodams, ka ir īstais, devās uzvarošās autogrāfu izdalīšanas tūrēs. No grāmatnīcu plauktiem ātri pazuda mātes Šiptones Pareģojumu kolekcija.

Katrs Londonas un piepilsētas izdevējs, kopskaitā astoņi, iekļāva izdevumu sarakstā vismaz vienu pareģojumu grāmatu. Visas bija satriecoši paviršas un lielo popularitāti ieguva ar neskaidro, vispārējo visvarenību. Tika pārdots tūkstošiem un tūkstošiem eksemplāru.

- Tikpat kā licence naudas kalšanai! - Biltona kungs teica Skagsa kungam¹⁴. - Cilvēki ķer raudādami! Tūlīt pat jādrukā augšā kādas raganas pareģojumu grāmata!

Nākamajā dienā manuskripts jau bija rokā, jo autores laika izjūta, kā vienmēr, bija precīza.

Nedz Biltona, nedz Skagsa kungs nenojauta, ka atsūtītais manuskripts ir vienīgais pareizais pravietojums cilvēces vēsturē, kas precīzi pareģo trīssimt četrdesmit gadu un vēl tālākā nākotnē, konkrēti aprakstot notikumus, kas beigsies ar Armagedonu. Katrs vārds bija zelta vērts.

Bilton and Scaggs izdeva pravietojumus 1655. gada septembrī, īsti laikā pirms Ziemassvētkiem¹⁵, un tas bija pirmais izdevums Anglijas vēsturē, kuru pārdeva par pazeminātu cenu.

Tomēr grāmatu neviens nepirka.

Pat mazajā Lankašīras grāmatnīcā, kuras īpašnieks Izlika Pravietojumus skatlogā ar zīmi Vietējā autore.

Autore Agnese Natere par to nebrīnījās, taču viņu maz kas varēja pārsteigt.

Lai nu kā, Agnese nerakstīja nedz pārdošanai, nedz naudas vai slavas dēļ, bet tikai vienīgā autoreksemplāra dēļ, kas viņai pienācās.

Neviens nezina, kur palika daudzie neizpirktie eksemplāri. Tos neatrast nedz muzejos, nedz privātkolekcijās, pat Azirafala antikvariātā ne. Eņģelis saļimtu ceļgalos, ja Pravietojumi tiktu viņa manikirētajās rokās.

Īstenībā visā pasaulē bija saglabājies tikai viens Agneses Nateres pravietojumu eksemplārs.

Un tas atradās apmēram četrdesmit jūdzes no vietas, kur Kroulijs un Azirafals baudīja visnotaļ gardu maltīti, un, runājot pārnestā nozīmē, tas nupat bija sācis tikšķēt.

PULKSTENis rādīja trešo stundu. Antikrists uz Zemes bija Jau piecpadsmit stundu, bet eņģelis ar velnu trīs no šīm stundām ne pa jokam dzēra.

Viņi sēdēja viens otram iepretim Azirafala nevīžīgā antikvariāta aizkulisēs Soho.

Lielākajā daļā Soho grāmatnīcu ir aizkulises, parasti pilnas ar retiem vai vismaz ļoti dārgiem izdevumiem. Azirafala grāmatās nebija ilustrāciju. Tās bija senā, brūnā Iesējumā, apbirzušām lapām. Dažkārt, ja nebija citas izejas, viņš kādu pārdeva.

Laiku pa laikam ieradās drūmi kungi tumšos uzvalkos un ļoti pieklājīgi centās pierunāt pārdot antikvariātu, kura vietā varētu ierīkot lēto preču veikalu, kas vairāk iederētos apkaimē. Viņu pat mēģināja uzpirkt ar biezu piecdesmit mārciņu banknošu žūksni. Gadījās pat, ka vieni runāja, bet citi tumšās acenēs klīda pa veikalu, grozīdami galvu un teikdami, ka papīrs viegli aizdegoties un antikvariāts esot tikpat kā uz pulvera mucas.

Azirafals tad māja un smaidīja, apsolīdams padomāt. Un viņi aizgāja uz neatgriešanos.

Tas, ka esi eņģelis, nenozīmē, ka arī muļķis.

Tagad uz galda abu priekšā rindojās pudeles.

- Galvenais, galvenais jau ir... - Kroulijs mēģināja koncentrēt skatienu pie Azirafala, prātodams, kas tad ir galvenais. - Vispār jau galvenais ir...

- Galvenais, - beidzot koncentrējies, viņš vervelēja, - ir delfīni. Tā es domāju.

- Zivju pasuga, - Azirafals atsaucās.

- Nē, nē, nē, - Kroulijs māja ar pirkstu. - Z-zīdītāji. īsti zīdītāji. Atšķirība ir tā, ka... - Velna smadzenes atgādināja purvu, kurā grūti kaut ko atrast, kur nu vēl definēt atšķirību.

- Pārojas uz zemes? - Azirafals nāca talkā.

Kroulijs sarauca pieri.

- Diez vai. Manuprāt, ne jau tas. Protams, ka ne. Kaut kas saistībā ar mazuļiem. Vai nav vienalga. - Kroulijs saņēmās. - Galvenais. Galvenais ir. Viņu smadzenes.

Viņš sniedzās pēc pudeles.

- Kas ir ar tām smadzenēm? - eņģelis mudināja.

- Lielas smadzenes. To es gribu teikt. Izmērs. Izmērs. Sasodīti lielas smadzenes. Un arī vaļi. Vesela smadzeņu pilsēta, tici man! Visa sasodītā jūra pilna ar smadzenēm.

- Krakens. - Azirafals grūtsirdīgi skatījās glāzītē.

Kroulijs vēsi viņu uzlūkoja, likdams noprast, ka šāda

piezīme līdzinās sprunguļu mešanai riteņos.

- Kas, lūdzu?

- Milzīgs jūras nezvērs, - eņģelis paskaidroja, - guļ dzelmē zem zibens šautrām. Zem draņķīgiem poli-poli-pol - lielām, pretīgām ūdenszālēm, vai zini. Un, kad beigās okeāna ūdens sāks vārīties, viņam taču būs jāiznirst laukā.

- Tiešām?

- Fakts.

- Nūja. - Kroulijs atslīga krēslā. - Jūra mutuļo, nabaga vecie delfīni ūdenszāļu džungļos, visiem vienalga. Tas pats ar gorillām. Skatās nabagi un saka, debesis sarkanas, zvaigznes gāžas zemē, ko viņi šais laikos liek klāt tiem banāniem?

- Gorillas taisa perēkļus, saproti, gorillas, - eņģelis mēģināja ieliet glāzē dzeramo, līdz ar trešo piegājienu tas izdevās.

- Ej nu ej.

- Dieva vārds. Redzēju filmā. Perēkļus.

- Tie jau bija putni, - Kroulijs iebilda.

- Perēkļi, - Azirafals atkārtoja.

Kroulijs nolēma nestrīdēties.

- Tā, lūk, - viņš turpināja, - visi dzīvnieki, lieli un nazi. Gribēju teikt, un mazi. Daudzi ar smadzenēm. Un tad pēkšņi bladāc.

- Bet tu jau pats arī piedalies, - Azirafals aizrādīja.

Kārdini cilvēkus. To tu labi pieproti!

Kroulijs uzsita ar glāzi pa galdu.

- Tas ir pavisam kas cits. Viņi var atteikties. To tu nekādi nevari saprast, vai ne? Pie visa vainīgi tavējie, ļums jāsūta cilvēcei pārbaudījumi, nevis jāiznīdē visa pasaule!

- Labi jau labi. Man tas nepatīk tāpat kā tev, bet es jau teicu. Nedrīkstu nepaklausīt, jādara, ko saka. Es... e... eņģelis.

- Debesīs teātru nav, - Kroulijs turpināja, - un arī no filmām nekā prātīga.

- Necenties tagad kārdināt mani, - Azirafals krita izmisumā. - Es tevi, veco čūsku, labi pazīstu.

- Bet padomā tik, - Kroulijs nelikās mierā. - Vai zini, kas ir mūžība? Vai zini, kas ir mūžība? Es tev prasu, vai zini, kas ir mūžība? Liels kalns, saproti, jūdzes augstumā, Visuma galā, un vienreiz tūkstoš gados tas putniņš...

- Kas par putniņu? - Azirafala balsī iezagās aizdomas.

- Putniņš, par kuru tev stāstu. Un vienreiz tūkstoš gados...

- Katru reizi viens un tas pats putniņš?

Kroulijs apjuka.

-Jā, - viņš beidzot pamāja.

- Tad nu gan ellīgi vecs putniņš...

- Labi. Un vienreiz tūkstoš gados šis putniņš lido...

-... velkas...

- ... aizlido visu garo ceļu uz kalnu un asina knābi...

- Beidz! Tas nav iespējams. No šejienes līdz Visuma galam ir gaisa gabals. - Eņģelis pamāja plaši, lai gan mazliet saraustīti. - Milzum daudz nezvēru, draudziņ.

- Tomēr galā tiek, - Kroulijs neatlaidās.

- Bet kā?

- Tas nav svarīgi!

- Varbūt gaisa kuģī, - eņģelis minēja.

Kroulijs tā kā atmaiga.

- Jā, - viņš teica. - Ja tev tā patīk. Lai vai kā, šis putniņš...

- Vienīgi tas ir Visuma gals, lūk, par ko mēs runājam, -Azirafals turpināja, - tāpēc gaisa kuģim jābūt tādam, lai otrā galā nonāk tavi pēcteči. Tev pēcnācējiem jāsaka: Kad tiksiet līdz kalnam, tad... - eņģelis saminstinājās. - Kas viņiem jādara?

-Jāasina pret kalnu knābis, - Kroulijs atbildēja. - Bet pēc tam jālido atpakaļ...

-... gaisa kuģī...

- Un pēc tūkstoš gadiem atkal jālido, - viņš aši piebilda.

Iestājās dzērāju klusuma mirklis.

- Tādi pūliņi tāpēc vien, lai noasinātu knābi, - Azira-l.ils prātoja.

- Paklau, - velns uzsvēra katru vārdu, - galvenais taču, ka tad, kad putniņš būs saknābājis kalnu putekļos, Jā. tad...

Azirafals atvēra muti, bet Kroulijs, it kā zinādams, ka dzirdēs repliku par putnu knābju un granīta kalnu izturību, nobēra:

- ... tad tu vēl nebūsi beidzis skatīties Mūzikas skaņas!

Azirafals sastinga.

- Un tev tas patiktu, - Kroulijs neatlaidās. - Tik tiešām patiktu.

- Mīļo draudziņ...

- Tev nebūs citas iespējas.

- Paklau.

- Debesīs valda bezgaumība.

- Bet...

- Nav neviena suši restorāna.

Eņģeļa pēkšņi nopietni sastingušajai sejai pārslīdēja sāpju ēna.

- Es nevaru neko atrisināt dzērumā, - viņš teica. - Man mazliet jāatgūstas.

- Man ari.

Abi saviebās, kamēr alkohols izgaisa no asinsrites, un tad apsēdās ērtāk, iztaisnoja muguras, Azirafals sakārtoja kaklasaiti.

- Es nevaru iejaukties dievišķajos plānos, - viņš no-ķērca.

Domīgi ieskatījies glāzītē, Kroulijs to piepildīja.

- Bet velnišķajos? - viņš pajautāja.

- Kā, lūdzu?

-Tas taču būs velnišķīgs plāns, vai ne? Mūsu roku darbs. Manējo.

- Nūja, un tomēr vispārējā dievišķā plāna sastāvdaļa, -Azirafals sacīja un mazliet augstprātīgi piebilda: - Tava puse spēj kaut ko izdarīt tikai globālā dievišķā plāna ietvaros.

- To tu gribētu gan!

- Nē, tur jau tā nelaime, - Azirafals dusmīgi noknak-šķināja pirkstus. - Nu, tas... Jums ir spilgta idioma. Būtība lietā.

- Lietas būtība.

-Jā, tieši tā.

- Nu... ja tu esi par to pārliecināts... - Kroulijs novilka.

- Es nešaubos.

Velna acis viltīgi nozibsnīja.

- Tātad tu nevari būt pārliecināts... izlabo mani, ja kļūdos... nevari būt pārliecināts, ka dievišķā plāna izjaukšana arī neietilpst dievišķīgajā plānā. Proti, tev ik uz soļa jāaizkavē ļaunums, pareizi?

Azirafals vilcinājās.

- Būtībā, jā.

- Ieraudzījis nekrietnību, tu iejaucies. Vai man taisnība?

- Visā visumā, jā. Īstenībā jau es mudinu iejaukties cilvēkus. Viņi paši jau nesaprot, vai zini.

- Tieši tā, tieši tā. Iltad tev tikai jāaizkavē. Cik man zināms, - Kroulijs iedegās, - piedzimšana ir tikai sākums. Galvenais jau ir audzināšana. Ietekme. Pretējā gadījumā bērns nekad neiemācīsies izmantot savus spēkus. - Viņš pieklusa un tad turpināja: - Nu, vismaz, kā plānots, ne.

- Protams, manējie neiebildīs, ja es tevi aizkavēšu, -Azirafals prātoja. - Nepavisam ne.

- Pareizi. Tad tu saņemsi uzslavu, - Kroulijs uzmundrinoši uzsmaidīja eņģelim.

- Bet kas notiks, ja bērnu neaudzinās Sātana garā? -eņģelis painteresējās.

- Iespējams, ka nekas. Varbūt viņš neko neuzzinās.

- Bet gēni...

- Nejauc iekšā ģenētiku! Kāds tur sakars? - Kroulijs iesaucās. - Ņemsim Sātanu. Radīts kā eņģelis, izauga par I.ielo Pretinieku. Paklau, ja jau runājam par ģenētiku, tikpat labi bērns var izaugt par eņģeli. Galu galā senos laikos viņa tēvs bija liels dūzis Debesīs. Teikt, ka puika izaugs par velnu tāpēc vien, ka par to kļuva viņa tēvs, ir tikpat ka apgalvot, ka pelei ar nogrieztu asti piedzims bezastains mazulis. Nē. Galvenais ir audzināšana! Vari man ticēt.

- Un bez sātaniskas ietekmes...

- Ļaunākajā gadījumā Ellei būs jāsāk viss no gala. Un tad Zeme iegūs vismaz vēl vienpadsmit gadus. Tas taču ir to vērts, vai ne?

Azirafals atkal izskatījās domīgs.

- Tu saki, ka bērns pats par sevi nav ļauns? - viņš lēni noprasīja.

- Potenciāli ļauns. Bet arī potenciāli labs, manuprāt. Milzīgs, spēcīgs potenciāls, kurš jāveido. - Kroulijs paraustīja plecus. - Starp citu, kāpēc mēs visu laiku runājam par labo un ļauno? Tie taču ir tikai pušu nosaukumi. Abi to zinām.

- Manuprāt, ir vērts pamēģināt, - eņģelis sacīja. Kroulijs uzmundrinoši pamāja.

- Tātad norunāts? - velns pastiepa roku.

Eņģelis to piesardzīgi paspieda.

- Noteikti būs interesantāk nekā pie svētajiem, - viņš atzina.

- Un beigās ari pašam bērnam būs labāk, - Kroulijs sacīja. - Mēs būsim tādi kā krusttēvi. Uzraudzīsim viņa ticības mācību, tā tu droši vien teiktu.

Azirafals staroja.

- Zini, man tas neienāca prātā, - viņš atzinās. - Krusttēvi. Piķis un zēvele...

- Nav jau nemaz tik slikti, - Kroulijs pamāja, - tikai jāpierod.

visi sauca viņu par skārletu. Tolaik viņa tirgoja ieročus, lai gan par to vairs nejūsmoja. Nevienā darbā Skārleta ilgi nenoturējās. Trīs četrus gadsimtus, ne ilgāk. Negribēja ierūsēt.

Mati viņai bija tīrā kastaņkrāsā - nedz rudi, nedz brūni, bet zaigoja kā tumšs, nospodrināts varš un krita līdz viduklim cirtās, kuru dēļ vīrieši bija gatavi nogalināt un nereti to arī darīja. Acis neparasti oranžas. Skārletai varētu dot divdesmit piecus gadus, un tieši tik viņai arī vienmēr bija.

Skārletas rīcībā bija sagrabējusi ķieģeļsarkana kravas mašīna, pilna ar dažnedažādiem ieročiem. Viņai piemita apbrīnojama spēja šķērsot jebkuru pasaules robežu. Šobrīd Skārleta brauca uz mazu Rietumāfrikas valstiņu, kur notika lokāls pilsoņu karš, lai piegādātu bruņojumu, kas veiksmes gadījumā pārvērstu konfliktu lielā pilsoņu karā. Diemžēl mašīna ceļā salūza, un viņa pati nespēja savest to kārtībā.

Jāpiebilst, ka Skārletai bija ķēriens uz mehānismiem.

Nu jau viņa bija pilsētas¹⁶ centrā.

Tā bija Kumbolalendas galvaspilsēta, kur afrikāņu lauta pēdējos trīstūkstoš gadus bija dzīvojusi mierā un saticībā. Trīsdesmit gadus valsts bija sera Hamfrija Klarksona īpašums, taču tajā nebija nekādu derīgo izrakteņu un tās stratēģiskā nozīme bija banāna vērtībā, tāpēc apbrīnojami ātri tika veicināta doma par savu valdību. Kumbolalenda, iespējams, bija nabadzīga un neapšaubāmi garlaicīga, tomēr mierīga vieta. Tāpēc nav brīnums, ka vietējās ciltis, kas dzīvoja cita citai līdzās laimīgi, jau sen bija pārkalušas zobenus lemešos, vienīgi 1952. gadā pilsētas skvērā bija izcēlies kautiņš starp iereibušu vēršu dzinēju un tikpat iereibušu zagli. Cilvēki par to runāja vēl tagad.

Skārleta, nogurusi tveicē, nožāvājās un atvēsinādamās pamāja ar platmali. Atstājusi nekam nederīgo kravas mašīnu uz ielas, viņa iegāja bārā.

Tur viņa nopirka alus skārdeni un, to iztukšojusi, uzsmaidīja bārmenim.

- Manai mašīnai vajag remontu, - Skārleta iesāka.

Vai nevarētu ar kādu sarunāt?

Bārmenis pasmaidīja, atklādams žilbinoši baltus zobus. Skārleta ar ātro alus izraušanu bija atstājusi uz viņu iespaidu.

- Vienīgi ar Nātanu, mis. Bet viņš nupat aizbrauca uz Kaondu paciemoties sievastēva fermā.

Skārleta nopirka vēl vienu alu.

- Vai zināt, kad Nātans atgriezīsies?

- Iespējams, nākamnedēļ. Varbūt pēc divām, mīļā kundze. Baigais slaists tas Nātans, vai ne?

Bārmenis pieliecās uz priekšu.

-Jūs ceļojat viena, mis? - viņš pajautāja.

- Varētu būt bīstami. Mūslaikos uz ceļa gadās visādi cilvēki. Slikti. Ne jau vietējie zēni, - viņš ātri piebilda.

Skārleta sarauca smalkās uzacis.

Neraugoties uz karstumu, bārmenis nodrebēja.

- Paldies par brīdinājumu, - Skārleta nomurrāja. Šķita, ka viņas balss aizlokās kā čūska garā zālē - tik tikko saredzama, kamēr garām nav nācis kas jauns un maigs.

Atvadoties piesitusi pie platmales, viņa izgāja laukā.

Skārletu dedzināja karstā Āfrikas saule, bet automašīna, piekrauta ar ieročiem, munīciju un kājnieku mīnām, nekustēja no vietas.

Viņa pārlaida mašīnai skatienu.

Uz jumta tupēja maitu lija. Kopā ar Skārletu tā bija ceļojusi trīssimt jūdzes. Putns klusi atraugājās.

Pametusi skatienu visapkārt, viņa ieraudzīja pāris sieviešu, kas pļāpāja uz ielas stūra. Krāsainu ķirbju kaudzes priekšā sēdēja nogarlaikojies tirgotājs, gaiņādams projām mušas. Putekļos laiski rotaļājās bērni.

- Pie velna, - Skārleta klusi teica. - Man tik un tā derētu atvaļinājums.

Bija trešdiena.

Piektdien no pilsētas vairs nekas nebija palicis pāri.

Līdz nākamajai otrdienai bija sagrauta Kumbolalendas ekonomika, gājuši bojā divdesmit tūkstoši cilvēku (ieskaitot bārmeni, kuru, uzbrūkot tirgus barikādēm, nošāva dumpinieki), ievainoti gandrīz simt tūkstoši. Skārletas daudzveidīgie ieroči bija izpildījuši savu uzdevumu, bet maitu lija - nomirusi no aknu cirozes.

Skārleta jau sēdēja pēdējā vilcienā, kas veda prom no valsts. Tiešām pēdējais laiks kaut ko mainīt. Pārlieku ilgi viņa jau bija tirgojusi ieročus. Gribējās kaut ko jaunu. Ar perspektīvu. Skārleta labi varēja iedomāties sevi kā žurnālisti. Tā būtu laba iespēja. Apvēdinājusi sevi ar cepuri, Skārleta sakrustoja garās kājas.

Mazliet tālāk vilcienā sākās kautiņš. Skārleta pasmaidīja. Viņas tuvumā vienmēr kāds kāvās, tiešām jauki.

seibls bija melnmatis ar melnu bārdu. Viņš tikko bija nolēmis dibināt korporāciju.

Šobrīd abi ar grāmatvedi baudīja dzērienus.

- Kā sastāv mūsu lietas, Frenij? - Seibls pajautāja.

- Līdz šim pārdoti divpadsmit miljoni eksemplāru. Vai spējat tam noticēt?

Viņi sēdēja restorānā Sešinieku virsotne, Piektās avēnijas 666. numura augšējā stāvā, Ņujorkā. Tas Seiblu viegli uzjautrināja. Pa restorāna logiem pavērās skats uz visu Ņujorku, bet Ņujorka nakts laikā redzēja milzīgu sarkanu ciparu 666, kas dega uz visām četrām ēkas sienām. Protams, tas bija tikai ēkas numurs. Ja sāktu skaitīt, viss sakristu. Tomēr gribējās pasmaidīt.

Seibls ar grāmatvedi bija atnākuši uz šejieni no maza, dārga un īpaši ekskluzīva Griničvilidžas restorāna ar visai avangardisku ēdienkarti: zaļo pupiņu pāksts, zirnītis un cāļa krūtiņas strēmelīte, viss gaumīgi sakārtots uz četrstūraina porcelāna šķīvīša.

Ideja par šādu restorānu Seiblam radās, pēdējo reizi viesojoties Parīzē.

Grāmatvede bija notiesājusi gaļu un dārzeņus piecdesmit sekundēs un atlikušo maltītes laiku skatījusies šķīvī, uz galda piederumiem, laiku pa laikam pievērsdamās citiem restorāna viesiem, it kā gribēdama apēst arī viņus, un tā tas arī bija. Seiblu tas varen uzjautrināja.

Viņš niekojās ar šampanieša glāzi.

- Divpadsmit miljoni, nu un kā? Izklausās labi.

- Lieliski!

- Tātad veidosim korporāciju. Laiks ķerties vērsim pie ragiem, vai ne? Manuprāt, Kalifornija derēs. Es gribu rūpnīcas, restorānus, itin visu. Izdevniecības darbu paturēsim, tomēr vajag dažādību. Pareizi?

Frenija pamāja.

- Izklausās labi, Seibl. Mums vajadzēs...

Sarunu pārtrauca ģindenis. Skelets bija tērpies Dior kleitā: šķita, ka iedegusī āda uz viņas galvaskausa smalkajiem kauliem tūlīt pārplīsīs. Ģindenim bija gari, blondi mati un ideāli uzkrāsotas lūpas. Uz tādu visas pasaules mātes varētu rādīt ar pirkstu un teikt bērniem: lūk, kas ar tevi notiks, ja neēdīsi zaļumus. Viņa izskatījās kā gaumīga, kustīga badacietēju palīdzības organizācijas reklāma.

Tā bija Ņujorkas supermodele ar grāmatu rokās. Viņa teica:

-Atvainojiet, mister Seibl, ceru, ka neiebilstat pret manu uzbāzību. Jūsu grāmata mainīja manu dzīvi - vai jūs, lūdzu, atvēlētu autogrāfu?

Modele lūdzoši skatījās viņā ar dziļi iekritušajām acīm zem krāšņi noēnotajiem plakstiņiem.

Seibls pieklājīgi pamāja un paņēma grāmatu.

Nebija brīnums, ka viņu pazīst, jo no greznā, gravētā vāka skatījās viņa paša tumšpelēkās acis. Grāmatas nosaukums bija Slaids ir skaists. Diēta bez ēdiena. Gadsimta diēta!

- Kā pareizi rakstāms jūsu vārds? - Seibls pajautāja.

- Šerrila. Divi r, i, viens l.

- Jūs man atgādināt kādu vecu, vecu draudzeni, - ātri, prasmīgi rakstīdams titullapā, Steibls teica. - Lūdzu. Priecājos, ka jums patika. Tiešām jauki satikt fanus.

Viņš ierakstīja:

Šerril!

Mērs kviešu par denāriju un trīs mēri miežu par denāriju. Ullu un vīnu tu nesamaitā! Atklāsmes grāmata 6:6.

Dr. Reivens Seibls.'

- Tas ir no Bībeles, - viņš paskaidroja.

Modele godbijīgi aizvēra grāmatu un atkāpās no galda, pateikdamās: viņš nezinot, ko tā viņai devusi, kā mainījusi dzīvi, tik tiešām...

Seiblam nebija medicīnas doktora grāda, kā viņš apgalvoja, jo viņa laikā vēl nebija universitāšu, taču viņš redzēja, ka modele ir tuvu bada nāvei. Šķiet, atlikuši vēl pāris mēneši. Diēta bez ēdiena. Atrisini savu svara problēmu uz visiem laikiem.

Frenija tikmēr dedzīgi klikšķināja klēpjdatoru, plānodama nākamo Seibla Rietumu pasaules ēšanas paradumu transformācijas posmu. Dators bija Seibla dāvana. Pasakaini dārgs, ļoti jaudīgs un neiedomājami plāns. Viņas priekšniekam patika plānas lietas.

- Pamatus varētu ielikt, nopērkot Eiropā Holdings Incorporated. Tad varēsim izmantot Lihtenšteinas nodokļu sistēmu. Ja novadīsim līdzekļus caur Kaimanu salām uz I.uksemburgu un tālāk uz Šveici, varēsim samaksāt par rūpnīcām...

Taču Seibls vairs neklausījās. Viņa domas kavējās pie mazā, smalkā restorāna. Savu mūžu nebija redzēts tik daudz izsalkušu bagātnieku vienuviet.

Seibls pasmaidīja godīgi un atklāti, pauzdams gandarījumu par profesionāli paveiktu darbu. Līdz galvenajam notikumam viņš galēja laiku, taču darīja to smalki. Laiku un dažkārt arī cilvēkus.

daži viņu sauca par Balto vai Tukšo, citi par Albīnu vai Kritaino, Miltaino, Veisu vai Sniegaino un vēl daudzos citos vārdos.

Viņam bija bāla āda, izbalējuši gaiši mati, gaišpelēkas acis. Uzmetot paviršu skatienu, šim cilvēkam varētu dot gadu divdesmit, un neviens ari lieku mirkli viņam neveltīja.

Pavisam neievērojams.

Atšķirībā no abiem kolēģiem viņš nespēja ilgstoši noturēties nevienā darbā.

Baltais bija strādājis vissaistošākajos darbos un visinteresantākajās vietās.

(Ari Černobiļas atomstacijā, Vindskeilā, Trīsjūdžu salā - vienmēr nenozīmīgos, necilos amatos.)

Viņš bija mazsvarīgs, taču vērtīgs darbinieks daudzās zinātniski pētnieciskās iestādēs.

(Piedalījies degvielas dzinēja, plastmasas un avārijas sviras projektu izstrādē.)

Baltajam viss gāja no rokas.

Reti kurš viņu ievēroja. Neuzbāzīgs, nemanāms. Ieskatoties varēja redzēt, ka cilvēks ar kaut ko nodarbojas, ir aizņemts. Varbūt viņš ar jums pat runāja. Tomēr misteru Balto bija viegli aizmirst.

Tolaik viņš kā naftas tankkuģa matrozis ceļoja uz Tokiju.

Kapteinis piedzēries gulēja savā kajītē. Vadību uzņēmās viņa pirmais palīgs. Otrais palīgs atradās kambīzē. Ar to pietika, lai kuģis peldētu pašgaitā. Neviens cits neko daudz līdzēt nevarēja.

Tomēr, ja kāds uz klāja nejauši nospieda slēdzi KRAVAS IZLĀDĒŠANA AVĀRIJAS GADĪJUMĀ, automātiski jūrā Ieplūstu milzum daudz melna, lipīga šķīduma, miljoniem tonnu jēlnaftas, atstājot postošu iespaidu uz putnu, zivju, augu, dzīvnieku un cilvēku pasauli. Protams, uz kuģa bija drošības un rezerves sistēma, un tomēr - kuru tas interesē, tādas bija visur.

Pēc tam bija daudz strīdu par to, kurš vainīgs. Beigās Jautājums palika neizšķirts, bet vainu uzvēla visai apkalpei. Nedz kapteinis, nedz pirmais un otrais palīgs vairs nekad nestrādāja.

Nezin kāpēc neviens neiedomājās matrozi Balto, kurš nr kuģi jau bija pusceļā uz Indonēziju. Uz klāja sarūsējušās metāla mucās bija īpaši indīgi herbicīdi.

IET bija VĒL ceturtais. Viņš atradās arī Kumbolalendas skvērā un restorānos. Viņš bija zivīs, gaisā un mucās ar Indīgajām vielām. Viņš bija uz ceļiem, mājās, pilīs un būdās.

Viņš negaidīja. Viņš strādāja.

harieta doulinga atgriezās mājās ar mazuli, kas, pateicoties māsai Feitai Liekvārdei (viņa bija uzstājīgāka nekā māsa Mērija), ar viņas vīra telefonisku piekrišanu tika nosaukts par Vorloku.¹⁷

Kultūras atašejs, pēc nedēļas pārbraucis mājās, paziņoja, ka dēls atsities viņa rados. Pēc tam viņš lika sekretārei ievietot The Lady sludinājumu ar darba piedāvājumu bērnauklei.

Kroulijs reiz Ziemassvētkos bija redzējis televīzijā lilmu par Mēriju Popinsu (protams, viņš bija pielicis savu roku lielākajā daļā televīzijas raidījumu, lai gan visvairāk lepojās ar šovu izgudrošanu). Ai, kā derētu sarīkot iespaidīgu viesuļvētru, kas efektīvi un tiešām stilīgi izjauktu auklīšu rindu, kas noteikti veidosies pie kultūras atašeja nama Reģenta parkā!

Beigās Kroulijs aprobežojās ar negaidītu metro darbinieku streiku, un noteiktajā laikā ieradās tikai viena kandidāte.

Ģērbusies trikotāžas tvīda kostīmā, ausīs necili pērļu auskari. Āriene nepārprotami pauda auklītes būtību, taču pauda to tikpat neuzkrītoši, cik neuzkrītoši runā britu virs-sulaiņi zināmās amerikāņu filmās. Pat kāss bija neuzkrītošs, pusčukstus paužot, ka viņa ir no tām auklītēm, kuras piedāvā nenosauktus, bet dīvaini skaidrus pakalpojumus zināmos žurnālos.

Pievadceļā zem topošās aukles bezpapēžu kurpēm gurkstēja grants, bet blakus viņai klusi tipināja pelēks suns, kuram no mutes kaktiņiem tecēja slienas, bet acis ar sarkanu spīdumu alkaini šaudījās no vienas puses uz otru.

Apstājusies pie smagajām koka durvīm, sieviete pie sevis pasmaidīja, un viņas acīs pazibēja gandarījums. Pēc tam viņa nospieda zvanu, kas drūmi nodunēja.

Durvis atvēra, kā mēdz teikt, vecās skolas sulainis¹⁸.

- Esmu auklīte Aštoreta, bet tas ir Rovers, - atnācēja paziņoja, un pelēkais suns pie viņas kājām uzmanīgi apskatīja sulaini, varbūt domādams, kur vislabāk paslēpt tā kaulus.

Atstājusi suni dārzā, sieviete uzvaroši devās uz darba interviju. Misis Doulinga aizveda kandidāti apskatīt mazuli, kas nonāks viņas gādībā.

Aukles sejā parādījās nepatīkams smaids.

- Vai, cik apburošs bērns, - Aštoreta teica. - Necik ilgi, un jau prasīs mazu trīsriteni.

Dīvainā kārtā todien darbā tika pieņemts vēl kāds. Dārznieks, turklāt, kā vēlāk atklājās, pārsteidzoši profesionāls. Nezin kāpēc neviens nebrīnījās, ka viņš pat nepaņem rokās lāpstu un necenšas padzīt nevēlamus putnu barus, kas pie katras izdevības parādījās dārzā un laidelējās ap viņu. Dārznieks mierīgi sēdēja ēnā, tikmēr rezidences dārzs zēla un plauka.

Mazliet paaudzies un sācis staigāt, Vorloks devās pie viņa (kad auklei bija brīvsolis).

- Skat, tas ir brālis Gliemezis, - dārznieks skaidroja, - bet tā sīkā radībiņa ir māsiņa Kāpostu mušiņa. Ielāgo, mazais, un, staigājot pa lielās dzīves ceļiem un taciņām, mīli un cieni visas dzīvas radības!

- Auklīte saka, ka visai dzīvai radībai ir vieta zem maniem papēžiem, mister Franci, - mazulis atbildēja un noglaudīja brāli Gliemezi, bet pēc tam apzinīgi noslaucīja roku rāpulītī ar vardes aplikāciju.

- Klausies manī, nevis tai sievietē! - Francis tad atbildēja.

Vakaros aukle Aštoreta dziedāja Vorlokam šūpuļdzies-miņas:

Dižajam, vecajam Jorkas hercogam

Bij' desmittūkstoš vīru

Viņš lika tiem kāpt kalnā

Un satriekt visas pasaules tautas

Un pakļaut mūsu kungam Sātanam.

Un:

Sivēntiņš devās uz elli

Sivēntiņš palika mājās

Sivēntiņš ēda jēlu, kūpošu cilvēka miesu

Sivēntiņš piesmēja meitenes

Sivēntiņš klupdams krizdams gāja pār miroņu kalniem

Lai tiktu virsotnē.

- Bet brālis Francis saka, ka man jābūt labam un jāmīļo visas dzīvās radības, - zēns iebilda.

- Neklausies tajā vīrā, mīļumiņ, - aukle tad čukstēja, likdama zēnu gultiņā. - Klausies mani!

Dzīve ritēja uz priekšu.

Mazais līgums darbojās nevainojami. Visu laiku neizšķirts. Auklīte Aštoreta nopirka zēnam mazu trīsriteni, taču nekādi nevarēja pierunāt braukāt pa istabu. Turklāt Vorloks baidījās no Rovera.

Fonā uz autobusu jumtiem satikās Kroulijs un Azira-fals, viņi tikās arī mākslas galerijās un koncertos, salīdzinādami savas piezīmes un smaidīdami.

Kad Vorlokam apritēja seši gadi, aukle ar Roveru devās projām, un tajā pašā dienā atvaļinājās arī dārznieks. Nedz vienam, nedz otram solis vairs nebija tik raits kā ierodoties.

Tagad Vorlokam bija divi audzinātāji.

Misters Harisons stāstīja par huņņu valdnieku Atilu un par Vladu Drakulu¹⁹, un Cilvēka Dvēselē Iedzimto Tumsu. Viņš mēģināja zēnu iemācīt sacerēt politiskas runas, kas aizkustinātu visu sirdis un prātus.

Savukārt misters Kortēzs stāstīja par Florensu Naitin-geilu', Ābrahamu Linkolnu, ieaudzināja Vorlokā mīlestību pret mākslu. Viņš centās informēt arī par brīvu izvēli, ziedošanos un Darīšanu Citiem Tā, kā Tu Gribi, lai Darītu Tev.

Abi audzinātāji bieži lasīja zēnam plašus fragmentus no Atklāsmes grāmatas.

Lai kā viņi centās, Vorlokam diemžēl atklājās labas »pējas matemātikā. Nedz vienu, nedz otru pedagogu tas neiepriecināja.

Desmit gadu vecumā zēnam iepatikās beisbols, tāpat ari plastmasas rotaļlietas, kuras samontēt citās rotaļlietās, kas ne ar ko neatšķiras no pirmajām. Viņam patika arī banānu košļenes, pastmarkas, komiksi, animācijas filmas un BMX divritenis.

Kroulijs sāka uztraukties.

Abi ar Azirafalu sēdēja Britu muzeja kafejnīcā - patvērumā nogurušiem aukstā kara kājniekiem. Pa kreisi no viņiem pie galdiņa sēdēja divi tikpat kā mietu norijuši amerikāņi, kas zaglīgi nodeva koferi ar šaubīgas izcel-«mes dolāriem sīkai, melnīgsnējai sievietei saulesbrillēs. Pa labi - M17 šefa vietnieks un vietējās VDK nodaļas virsnieks nevarēja vienoties, kuram jāpatur kvīts par tēju un smalkmaizītēm.

Kroulijs beigās pateica eņģelim to, ko neuzdrošinājās atklāt pēdējos desmit gadus.

- Ja gribi zināt manu viedokli, viņš ir sasodīti normāls.

Azirafals iemeta mutē pikantas omletes gabalu, noskalodams to lejā ar kafiju un beigās piespieda pie lūpām salveti.

- Pateicoties manai labajai ietekmei, - eņģelis staroja. - Precīzāk, visu cieņu manai nelielajai vienībai.

Kroulijs nogrozīja galvu.

- Likšu aiz auss. Paklau, nu jau zēnam būtu laiks pakļaut pasauli saviem untumiem, veidot visu pa savam un tā tālāk. Vismaz jāmēģina. Vismaz neapzināti. Vai esi manījis ko tādu notiekam?

- Nē, bet...

- Šobrīd viņam jau vajadzētu mutuļot no apspiesta spēka. Vai tā ir?

- Neesmu ievērojis, tomēr...

- Pārlieku normāls, - Kroulijs bungoja ar pirkstiem pa galda virsmu. - Man tas nepatīk. Kaut kas nav, kā vajag. Taču nespēju saprast, kas tieši.

Azirafals pārlika Kroulija eņģeļkūkas šķēli savā šķīvī.

- Zēns vēl aug. Turklāt viņa dzīvi noteikti ietekmē Debesis.

Velns nopūtās.

- Jācer, ka viņš mācēs apieties ar elles suni, neko vairāk neteikšu.

Azirafals sarauca pieri.

- Elles suni?

- Vienpadsmitajā dzimšanas dienā. Vakarnakt saņēmu vēsti no Elles.

Ziņa pienāca Kroulija iemīļotās televīzijas programmas Zelta meitenes laikā.

Saruna ilga desmit minūtes, lai gan varētu iztikt ar pāris vārdiem. Kad sakari ar pekli beidzās, Kroulijs jau bija pazaudējis raidījuma pavedienu.

- Viņam atsūtīs elles suni, kas staigās blakus un sargās no ļaunuma. Lielāko, kāds vien ellē ir.

- Un neviens neievēros, ka pēkšņi uzradies milzīgs, melns suns? Kaut vai vecāki?

Kroulijs klusēdams piecēlās, uzkāpdams uz kājas bulgāru kultūras atašejam, kas dzīvi sarunājās ar Anglijas karalienes antīko lietu glabātāju.

- Neviens neko neparastu neievēros. Tā tas parasti notiek, manu eņģeli. Tikmēr jaunais Vorloks var darīt, ko vēlas, apzināti vai neapzināti.

- Un kad ieradīsies? Tas suns? Vai viņam ir arī vārds?

- Es jau teicu. Vienpadsmitajā dzimšanas dienā. Trijos pēcpusdienā. Tā izskatīsies visdabiskāk. Vārds jāizgudro pašam zēnam. Tas ir ļoti svarīgi. Citādi nebūs nekādas lēgas. Droši vien viņš nosauks to par Killeri, Teroru, Gangsteri vai Nakts klaidoni.

- Tu arī būsi turpat? - eņģelis bezkaislīgi pajautāja.

- Nepalaidīšu garām ne par ko pasaulē, - Kroulijs atbildēja. - Ceru, ka ar puiku nekas ļauns nenotiks. Tomēr man jāzina, kā viņš izturēsies, ieraudzījis suni. No tā kaut kas būtu jāsecina. Ceru, ka viņš suni padzīs vai vismaz nobīsies. Ja viņš tiešām iedos vārdu, ar mums ir cauri. Tad viņa rokās būs viss spēks, bet Armagedons jau klauvēs pie durvīm.

- Manuprāt, mēs tur satiksimies, - Azirafals teica, sūkdams vīnu, kas no skābena Beaujolais pēkšņi brīnumainā kārtā bija pārtapis tīri baudāmā 1875. gada Château Lafitee.