- Ēē, - Kroulijs novilka, - nu, gribu pateikt, kas notika...
- Klussssu!
-Jā, jā, - Kroulijs aši izmeta.
- Tātad, Ādam Jang, - ierunājās Metatrons, - mēs, pats par sevi saprotams, novērtējam tavu ieguldījumu, tomēr jāpiebilst, ka Armagedonam jāsākas tagad. Var rasties pagaidu grūtības, taču cēlais mērķis tiks sasniegts.
- Ak, - Kroulijs čukstēja eņģelim, - viņaprāt, lai glābtu pasauli, tā jāiznīcina.
- Ja ir ššķēršļi, tad jāzzina, kas darāmsss, - dūca Bel-cebuls. - Bet tassss jādara tūlīt, zēn. Tāds tavs liktenissss. Tā stāv rakstīts.
Ādams ievilka elpu, bet citi to aizturēja. Kroulijs un Azirafals jau labu brīdi bija aizmirsuši, ka jāelpo.
- Nudien nesaprotu, kāpēc viss un visi jānodedzina pa tīro, - Ādams iesāka. - Miljoniem zivju, vaļu, koku, aitu un tā tālāk. Kāds no tā labums? Tikpat kā mēs un Džon-sona banda. Pat ar pilnīgu uzvaru nesakausi pretinieku, jo patiesībā to nemaz negribi. Un tā viss iet uz riņķi. Bez sava gala sūtīsiet tādus kā tie divi, - Ādams pamāja uz Krouliju un Azirafalu, - lai radītu pasaulē jukas. Cilvēkiem jau tā pietiek grūtību, un tad vēl jūsējie jauc gaisu.
Kroulijs pačukstēja Azirafalam:
- Kas tā par Džonsona bandu?
Eņģelis paraustīja plecus:
- Laikam kāda sena atšķēlusies sekta, gnostiķu paveids. Varētu būt kas līdzīgs ofītiem.
Saraucis pieri, viņš turpināja:
- Bet varbūt setītiem? Nē, te es domāju koliridiāņus. Ak, atvaino, viņu ir tik daudz, ka grūti visus paturēt galvā.
-Jauc tik cilvēkiem prātus, - Kroulijs burkšķēja.
- Tas nav svarīgi! - Metatrons sēca. - Galvenais, radot Zemi, labo un ļauno...
- Nesaprotu, kāda jēga radīt cilvēkus un pēc tam uztraukties, ka viņi uzvedas kā cilvēki, - Ādams bija pati nopietnība, - turklāt, ja jūs vienreiz beigtu barot viņus ar solījumiem, ka pēc nāves būs labi, visi mēģinātu ieviest kārtību jau dzīves laikā. Ja būtu pa manam, es atļautu dzīvot ilgāk, tāpat kā vecajam Metuzālam. Tad būtu daudz interesantāk, un cilvēki sāktu domāt, ko nodara apkārtējai videi un ekoloģijai, jo savām acīm redzētu, kādas tam visam ir sekas pēc simts gadiem.
- Ak tad tā, - Belcebuls beidzot pasmaidīja, - tu vēliesss valdīt par passssauli. Tas jau ir tuvu tavam liktenim...
- Esmu par to domājis un zinu, ka negribu, - Ādams mazliet pagriezās un uzmundrinoši pamāja VIŅIEM. - Šo to var jau uzlabot, tomēr tad pie manis tāpat nāks cilvēki ar lūgumu sakārtot pasauli, atbrīvot no atkritumiem, audzēt mežus. Un kāds no tā labums? Tikpat kā sakārtot guļamistabu viņu vietā.
- Tu nekad neuzkop pat savējo, - Ādamam aiz muguras teica Pipars.
- Es nerunāju par savu guļamistabu, - (kurā jau gadiem nebija redzams paklājs). - Es runāju par guļamistabu vispār. Tas ir salīdzinājums. Tā.
Belcebuls un Metatrons saskatījās.
- Atklāti sakot, - Ādams turpināja, - man nav viegli visu laiku kaut ko izdomāt, lai Piparam, Venslijam un Braienam nebūtu garlaicīgi. Ziniet, man jau pietiek ar to pasauli, kas man ir. Tomēr paldies jums!
Metatrona sejā atspoguļojās izteiksme, kādu ar laiku pieņēma visi, ilgāku laiku klausoties Ādamā.
- Bet tu jau nevari noliegt to, kas esi, - Metatrons beigās teica. - Paklau, tava dzimšana un liktenis ir Lielā plāna sastāvdaļa. Visam jānotiek, kā paredzēts. Visi lēmumi jau pieņemti.
- Dumpotiessss ir jauki, - Belcebuls piebilda, - bet daži jautājumi dumpim nepakļaujas. Tasss tev jāsaprot!
- Es nedumpojos, - Ādams prātīgi atbildēja. - Vienkārši norādu uz dažiem jautājumiem. Manuprāt, par to jūs nevienu vainot nevarat. Man šķiet, ka būtu daudz labāk iztikt bez kariem un tad paskatīties, ko cilvēki darīs. Ja neiejauksieties, varbūt viņi beidzot sāks domāt un ieviesīs pasaulē kārtību. Nevaru galvot, ka tā būs, bet izslēgts nav, - viņš precizēja.
- Neredzu tur nekādu jēgu, - Metatrons atbildēja, - tu nevari stāties pretī Lielajam plānam. Tas ir tavos gēnos. Padomā labi!
Ādams vilcinājās.
Tumšā zemapziņas straume jau bija gatava uzplūst un čukstēja: jā, tik tiešām, tas taču ir galvenais - atbalstīt Plānu, es taču esmu tā sastāvdaļa.
Diena bija gara, un Ādams jutās noguris. Vienpadsmit gadu vecumā pasaules glābšana izsmeļ spēkus.
Kroulijs saķēra galvu.
- Mirkli, tikai mirkli domāju, ka mums ir cerība, -velns teica. - Bet Ādams viņus aizkaitināja. Jā, bija tīri labi, līdz...
Azirafals piecēlās.
- Atvainojiet, - eņģelis iesāka.
Visu skatieni pievērsās viņam.
- Lielais plāns, - Azirafals turpināja, - ir tas, kurš nav izskaidrojams, vai ne?
Uz brīdi iestājās klusums.
- Lielais plāns ir Lielais plāns, - Metatrons nešaubīdamies atbildēja. - Tu taču pats to zini. Pasaule pastāvēs seštūkstoš gadu un beigsies ar...
-Jā, jā, tas tiešām ir Lielais plāns, - Azirafals pieklājīgi, godbijīgi sacīja, tomēr izturējās kā cilvēks, kas politiķu sanāksmē uzdevis negaidītu jautājumu un stūrgalvīgi gaida atbildi. - Bet es jautāju, vai tas ir neizzināms. Gribu tikt skaidrībā.
- Vai nav vienalga? - nošņāca Metatrons. - Tas taču ir viens un tas pats!
Tiešām? Kroulijs prātoja. Laikam jau paši nezina. Velna sejā parādījās muļķīgs smaids.
- Tātad neesat pilnīgi pārliecināti? - Azirafals nelikās mierā.
- Mums nav lemts saprast neizskaidrojamo Plānu, -Metatrons atbildēja, - taču Lielais plāns, protams...
- Lielais plāns var būt tikai sīka visaptverošās neiz-skaidrojamības daļa, - Kroulijs iejaucās, - tāpēc no neiz-skaidrojamības aspekta jūs nevarat zināt, ka tas, kas tagad notiek, nav pareizi.
- Tasss ir rakstītssss! - Belcebuls auroja.
- Bet citur varbūt ierakstīts kaut kas pavisam cits, -Kroulijs turpināja, - un to jūs nevarat izlasīt.
- Ar lielākiem burtiem, - Azirafals piebilda.
- Un pasvītrots, - Kroulijs papildināja.
- Ar divām svītrām, - Azirafalam vēl šķita par maz.
- Varbūt tas nav pārbaudījums tikai pasaulei, - Kroulijs turpināja, - bet arī jums, ļaudis. Ko?
- Dievs ar saviem uzticīgajiem kalpiem nespēlējas, -Metatrona balsī jautās nemiers.
- Kā tad! - Kroulijs novilka. - Naivums tavā vecumā.
Visu skatieni pievērsās Ādamam, kas nopietni domāja.
Beigās viņš teica:
- Nesaprotu, kāda nozīme tam, kas rakstīts. Galvenais taču ir cilvēki. Visu, kas uzrakstīts, var taču arī nosvītrot!
Pār lidlauku pārlaidās vēsma. Augšā kā mirāža noviļ-ņojās sanākušie Visuma karapulki.
Iestājās klusums: tāds varētu būt dienu pirms Radīšanas.
Ādams stāvēja smaidīdams: sīks augums starp Debesim un Elli.
Kroulijs sagrāba Azirafala roku.
- Vai saproti, kas notika? - viņš satraukti čukstēja. - Viņu atstāja savā vaļā! Viņš izauga par cilvēku un nav ļaunuma vai labestības iemiesojums, bet vienkārši - cilvēks.
Un tad Metatrons paziņoja:
- Es domāju, ka man jākonsultējas par turpmāko darbību.
- Man arīdzzzan, - pamāja Belcebuls un pagrieza satracināto ģīmi pret Krouliju, - protams, es ziņošu, ka tu šššeit piedalījies, par to vari nešaubīties.
Pēc tam viņš paglūnēja uz Ādamu.
- Nezinu ari, ko par to teiks tavs Tēvs...
Nodārdēja apdullinošs sprādziens. Šedvels, kas vairākas minūtes bija satraukumā dīdījies kā uz adatām, beidzot spēja savaldīt trīcošos pirkstus un nospieda gaili.
Lodes izlidoja cauri gaisam, kur tikko bija stāvējis Belcebuls. Šedvels pat nenojauta, cik ļoti viņam paveicies, ka netrāpīja.
Debesis notrīcēja un atkal kļuva tādas kā parasti. Mākoņi pie apvāršņa sāka izklīst.
KLUSUMU PĀRTRAUCA MISIS TREISIJA.
- Vai viņi nebija jocīgi?
Tā viņa nemaz negribēja teikt, bet to, ko gribēja teikt, nespēja ietērpt vārdos, ja nu vienīgi varbūt kliedzot, tomēr cilvēka smadzenēm piemīt apbrīnojamas atjaunošanās spējas un vārdi Vai viņi nebija jocīgi liecināja par ātru izveseļošanos. Pēc pusstundas viņa jau domās, ka bijusi par daudz iedzērusi.
- Nu gan viss galā, kā tu domā? - Azirafals ierunājās.
Kroulijs paraustīja plecus.
- Baidos, ka mums ar tevi nē.
- Manuprāt, jums nav jāuztraucas,- Ādams mierināja. - Es par jums visu zinu. Neuztraucieties!
Pēc tam Ādams uzlūkoja VIŅUS, kuri centās neatkāpties ne soli. Brīdi padomājis, viņš teica:
-Jā, te viss bija pamatīgi sajaukts. Tomēr man liekas, ka citiem vislabāk būtu to aizmirst. Ne jau pavisam, bet vienkārši īsti neatcerēties. Un tagad iesim mājās!
- Tu taču nevari pamest darbu pusratā! - Anatēma panāca uz priekšu. - Padomā, ko vēl vari izdarīt! Kaut ko labu.
- Piemēram? - Ādama balsī iezagās aizdomas.
- Nu... iesākumam panākt, lai atgriežas vaļi.
Ādams piešķieba galvu.
- Un tad neviens viņus nenogalinās?
Anatēma vilcinājās. Labi būtu, ja varētu to apstiprināt.
- Ja cilvēki sāks viņus nogalināt, ko jūs man ieteiksiet darīt? - Ādams pajautāja. - Nē! Man vispirms viss jāizpēta. Ja reiz es sākšu iejaukties, tad tam nebūs gala. Vissaprātīgākais būtu likt cilvēkiem nonākt pie atziņas, ka, nogalinot vali, viņi dabū tikai beigtu vali.
- Tāda nostāja liecina par atbildības sajūtu, - Ņūtons secināja.
Ādams sarauca pieri.
- Veselais saprāts, nekas vairāk, - viņš atbildēja.
Azirafals uzsita Kroulijam uz pleca.
- Rādās, ka esam izdzīvojuši, - viņš sacīja, - iedomājies, kādas šausmas notiktu, ja mēs ar tevi būtu izturējušies profesionāli.
- Hm, - velns norūca.
- Vai tavs vāģis ir darba kārtībā?
- Laikam prasās pēc remonta, - Kroulijs atzinās.
- Es iedomājos, ka varētu šos labos ļaudis aizvest uz pilsētu, - eņģelis sacīja. - Nešaubos, ka esmu parādā pusdienas misis Treisijai un, protams, viņas izredzētajam.
Šedvels pameta skatienu pār plecu uz eņģeli, pēc tam uz misis Treisiju, kas uzvaroši smaidīja.
- Par ko viņš runā? - Šedvels prasīja.
Ādams piegāja pie VIŅIEM.
- Manuprāt, mums laiks doties mājās, - viņš teica.
- Bet kas īsti notika? - Pipars gribēja zināt. - Kas...
- Tam vairs nav nekādas nozīmes, - Ādams atbildēja.
- Bet tu taču varētu palīdzēt... - Anatēma sāka, noraugoties, ka viņi dodas pie velosipēdiem.
Ņūtons maigi saņēma viņu aiz rokas.
- Nav vērts, - viņš mierināja. - Rīt būs mūsu atlikušās dzīves pirmā diena.
- Vai zini, - Anatēma atbildēja, - no visiem nodrāztajiem teicieniem šis man derdzas visvairāk!
- Interesanti, vai ne? - Ņūtons laimīgi atteica.
- Kāpēc tev uz mašīnas durvīm uzmālēts laupītājs Diks Tārpiņš?
- Joka pēc, - Ņūtons atbildēja.
- Tu saki?
- Tāpēc, ka, lai kur es braucu, vienmēr aizkavēju satiksmi, - viņš nomurmināja.
Kroulijs drūmi pētīja džipa vadības paneli.
- Žēl gan tava autiņa, - eņģelis nopūtās. - Zinu, ka tev tas ļoti patika. Bet varbūt, ja tu tiešām koncentrētos...
- Tāds, kā bija, vairs nebūs, - Kroulijs atbildēja.
- Droši vien.
- Dabūju to vēl pavisam jaunu, zini. Nevis mašīna, bet cimds visam augumam.
Velns paošņāja.
- Kaut kas deg, vai?
Brāzma sacēla gaisā putekļus un tad nosvieda tos lejā. Gaiss kļuva karsts un smags, un visi jutās kā mušas sīrupā.
Kroulijs pagriezās un ieraudzīja Azirafala sejā šausmas.
- Bet viss taču cauri, - viņš teica. - Nekas vairs nevar notikt! Liktenīgais brīdis jau ir pagātne! Viss beidzies!
Un tad sāka drebēt zeme. Šķita, ka brauc metrovilciens un nevis garām, bet tieši virsū.
Kroulijs drudžaini centās iedarbināt mašīnu.
- Tas nav Belcebuls! - viņš centās pārkliegt vēju. - Tas ir Viņš! Ādama tēvs! Ne jau Armagedona dēļ, bet personīgā jautājumā. Darbojies, tu, draņķa autiņ!
Zem Anatēmas un Ņūtona kājām salīgojās zeme, nogrūžot abus uz drebošā betona. No plaisām vēlās dzelteni dūmi.
- Kā vulkāns! - Ņūtons iesaucās. - Kas tas ir?
- Lai nu kas, bet tas ir varen dusmīgs, - Anatēma atbildēja.
Kroulijs džipā lamājās. Azirafals uzlika roku uz viņa pleca.
- Te ir cilvēki, - eņģelis aizrādīja.
- Jā, - Kroulijs noburkšķēja, - un es.
- Mums jāparūpējas, lai ar viņiem nenotiek nekas ļauns.
- Nu, un... - velns iesāka un aprāvās.
- Manuprāt, mēs esam sagādājuši viņiem pietiekami daudz uztraukumu. Mēs ar tevi. Gadiem. Tā vai citādi.
- Mēs tikai veicām savu darbu, - Kroulijs murmināja.
-Jā. Nu un? Daudzi cilvēki gadsimtiem darīja savu
darbu, un, redz, ko savārīja!
- Tu taču nedomā, ka mums jāmēģina Viņu apturēt?
- Bet ko tu vari zaudēt?
Kroulijs gribēja strīdēties, bet tad saprata, ka Azira-falam taisnība. Tiešām nebija, ko zaudēt, viss jau bija pagalam. Neko ļaunāku par to, kas viņu sagaidīja tik un tā, elle viņam nevarēja nodarīt. Beidzot viņš jutās brīvs.
Kroulijs uztaustīja zem sēdekļa riteņa dzelzs disku. Nekas liels, tomēr vismaz kaut kas. Atklāti sakot, stāties pretī sātanam ar kārtīgiem ieročiem būtu baisāk. Tad varētu uz kaut ko cerēt, un tas būtu vēl ļaunāk.
Pacēlis no Kara rokām izkritušo zobenu, Azirafals domīgi izvērtēja tā smagumu.
- Augstā debess, kur tas laiks, kad to lietoju, - viņš nomurmināja.
- Pirms seštūkstoš gadiem, - Kroulijs atsaucās.
- Tik tiešām, - eņģelis pamāja. - Ai, toreiz gan bija dieniņa! Vecie labie laiki.
- Es gan tā neteiktu, - Kroulijs atbildēja.
Troksnis pieņēmās spēkā.
- Tolaik cilvēki vēl atšķīra labo no ļaunā, - Azirafals aizsapņojās.
- Nūja. Bet padomā labi!
- Tik tiešām. Es par daudz iejaucos.
-Jā.
Azirafals pacēla zobenu, un tas švīkstēdams uzliesmoja kā magnēzija stabs.
- Ko iemācījies, nekad neaizmirsīsi, - viņš uzsmaidīja Kroulijam.
- Es gribu tev pateikt, - eņģelis turpināja, - ja gadījumā netiksim no šejienes projām, tad... sirds dziļumos zinu, ka tevī ir dzirkstelīte no kaut kā laba.
- Tas tiesa, - Kroulijs rūgti atteica, - paldies par komplimentu!
Azirafals sniedza viņam roku.
- Bija prieks tevi pazīt, - viņš teica.
Kroulijs saņēma eņģeļa plaukstu.
- Līdz nākamajai reizei, - viņš teica. - Un vēl... Azi-rafal?
-Jā?
- Ielāgo! Es jau no sākta gala zinu, ka sirds dziļumos tu esi tāds maita, ka esi pat simpātisks.
Kāds šļūca uz viņu pusi, un tad mazais, bet dinamiskais Šedvela augums pagrūda abus malā, mērķtiecīgi vicinādams šauteni.
- Es neticu, ka jūs, dienvidu mīkstmieši, varat nogalināt pat klibu žurku mucā. Ar ko mums tagad jācīnās?
- Ar sātanu, - Azirafals bez aplinkiem pateica.
Šedvels pamāja, it kā tā būtu parasta lieta, nosvieda
zemē ieroci un noņēma platmali, atklādams pieri - visu ielas salašņu un kaušļu biedu.
- Ak tad tā, - Šedvels teica, - tādā gadījumā es izmantošu savu roku!
Ņūtons un Anatēma noskatījās, kā visi trīs neveikli slāj projām no džipa. Šedvels vidū. Trijotnes siluets atgādināja stilizētu burtu W.
- Augstā debess, ko viņi taisās darīt? - Ņūtons prasīja. - Un kas, kas ar viņiem tagad notiks?
Azirafala un Kroulija mēteļi pārplīsa pa šuvēm. Ja jau gals klāt, tad labāk to piedzīvot īstajā veidolā. Pret debesīm izpletās spārni.
Pretēji vispārējam uzskatam velniem ir tādi paši spārni kā eņģeļiem, lai gan bieži vien labāk kopti.
- Šedvelam gan nevajadzēja iet ar viņu! - Ņūtons grīļodamies cēlās kājās.
- Kas tas par Šedvelu?
- Mans seržants, apbrīnojams večuks, tu pat iedomāties nevari... Man viņam jāpalīdz!
- Jāpalīdz? - Anatēma nesaprata.
- Esmu devis zvērestu, un vispār, - Ņūtons vilcinājās. - Nu, tādu kā zvērestu. Un viņš man izmaksāja mēnešalgu avansā!
- Bet tie divi? Arī tavi draugi... - Anatēma iesāka un aprāvās.
Azirafals bija mazliet pagriezies, un, ieraudzījusi eņģeli profilā, viņa beidzot attapās.
- Atceros, kur esmu viņu redzējusi! - Anatēma iesaucās un pieķērās pie Ņūtona, jo zeme atkal sašūpojās. - Nāc!
- Bet te tūlīt notiks kaut kas šausmīgs!
-Ja Grāmata būs cietusi, tad tev, velns parāvis, būs taisnība!
Aptaustījis atloku, Ņūtons izvilka no tā kniepadatu. Ej nu sazini, kas būs pretinieks, bet nekā cita jau viņam nebija.
Viņi metās skriet....
Ādams aplaida skatienu visapkārt.
Pēc tam arī lejup.
Viņa sejā atspoguļojās aprēķināta nevainība.
Brīdi viņu plosīja pretrunas.
Taču Ādams bija savā vietā.
Vienmēr, uz visiem laikiem savā vietā.
Viņš pacēla roku un aši apvilka ap sevi pusloku.
... Azirafals un Kroulijs juta, ka pasaule izmainās.
Trokšņu vairs nebija. Plaisas pazudušas. Palikusi tikai sātaniskā spēka izvirduma vieta, virs kuras sāka izklīst dūmi. Viņiem līdzās lēni apstājās automašīna, dzinējam skaļi rēcot pieklusušajā vakarā.
Paveca, bet labi saglabājusies. Tomēr ne tāda kā Bentley, kurai nobrāzumi pazuda tāpēc vien, ka Kroulijs tā vēlējās. Uzreiz varēja pateikt, ka autiņa saimnieks divus gadu desmitus katru nedēļas nogali rīkojies atbilstoši rokasgrāmatas noteikumiem. Pirms katra brauciena apgājis mašīnai riņķī, pārbaudījis lukturus un saskaitījis riteņus. Nopietni, ūsaini vīri ar pīpi mutē bija rakstījuši nopietnas pamācības, un saimnieks tās izpildīja, jo arī nēsāja ūsas, smēķēja pīpi un ievēroja instrukcijas, jo kas gan notiktu pretējā gadījumā? Automašīna bija apdrošināta tieši par tās vērtību. Tās saimnieks brauca trīs jūdzes lēnāk, nekā atļāva ātruma ierobežojumi, vai arī četrdesmit jūdzes stundā (tā, kā bija lēnāk). Pat sestdienās viņš nēsāja kaklasaiti.
Arhimēds teicis, ka ar pietiekami garu sviru un kārtīgu vietu, kur atsperties, varot iekustināt pasauli.
Viņš varētu atsperties, piemēram, uz mistera Janga.
Automašīnas durvis atvērās, un no tās izkāpa misters Jangs.
- Kas te notiek? - viņš prasīja. - Ādam! Ādam!
Bet VIŅI jau bija pie vārtiem.
Misters Jangs uzmeta skatienu satriektajam bariņam. Labi, ka vismaz Kroulijs un Azirafals apķērās un laikus ievilka spārnus.
- Ko viņš atkal izdomājis? - misters Jangs nopūtās, negaidīdams atbildi. - Kas tam puikam prātā? Ādam! Tūlīt nāc atpakaļ!
Ādams reti kad klausīja tēvu.
seržants tomass a. deisenburgers atvēra acis. Apkārtne šķita neparasta vien tādēļ, ka bija tik pazīstama. Vidusskolas klases fotoattēls pie sienas, ASV karodziņš zobu glāzē blakus zobu birstei, pat rotaļu lācītis mundierī. Pa guļamistabas logu plūda agras pēcpusdienas saules stari.
Viņš saoda ābolu pīrāga smaržu. Tieši tās viņam bija pietrūcis visvairāk, pavadot sestdienas vakarus tālu no mājām.
Viņš nokāpa lejā pa kāpnēm.
Pie plīts stāvēja māte un ņēma laukā no cepeškrāsns ābolu pīrāgu, lai to atdzesētu.
- Sveiks, Tomij, - viņa teica, - domāju, ka esi Anglijā.
- Jā, mamm, pēc likuma es atrodos Anglijā, aizstāvu demokrātiju, mamm, ser, - seržants Tomass A. Deisenburgers atbildēja.
- Jauki, mīļais, - māte sacīja. - Tētis ar Česteru un Tedu ir Lielajā stadionā. Viņi priecāsies tevi redzēt.
Seržants Tomass A. Deisenburgers pamāja.
Noņēmis militāro ķiveri un novilcis militāro žaketi, viņš uzrotīja militārā krekla piedurknes. Brīdi viņš izskatījās domīgāks nekā jelkad agrāk dzīvē. Prāts pa daļai bija nodarbināts ar ābolu pīrāgu.
- Mamma, ja gadījumā kāds zvana un grib runāt ar seržantu Tomasu A. Deisenburgeru, mamm, ser, tad...
- Ko, Tomij?
Toms Deisenburgers pakāra šauteni pie sienas blakus tēva vecajai, apdilušajai bisei.
- Es teicu, ja kāds zvana, mamm, tad esmu Lielajā stadionā kopā ar tēti, Česteru un Tedu.
gaisa karabāzes vārtiem lēni tuvojās kravas automašīna. Nakts maiņas sargs paskatījās laukā pa logu, pārbaudīja šofera dokumentus un pamāja, lai brauc iekšā.
Mašīna līkumoja pa betona pagalmu.
Beigās tā apstājās uz tukšas lidjoslas. Turpat tuvumā sēdēja divi vīri, tukšodami vīna pudeli. Viens ar saulesbrillēm. Dīvaini, bet neviens viņiem nepievērsa uzmanību.
- Tu saki, ka Viņš visu šādi saplānoja? No paša sākuma? -Kroulijs jautāja.
Azirafals rūpīgi noslaucīja pudeles kakliņu un atdeva to atpakaļ velnam.
- Varētu būt, - viņš atbildēja. - Iespējams. Bet, cik zinu, to jau var jebkuru brīdi pajautāt Viņam pašam.
- Cik man zināms, - Kroulijs domīgi turpināja, - neesam tik tuvu pazīstami, lai runātu, un Viņš nav no tiem, kas atbildēs tieši. Patiesībā... patiesībā Viņš vispār neatbild. Tikai pasmaida, it kā zinātu to, par ko tev nav ne jausmas.
- Un tā jau arī ir, - eņģelis sacīja. - Vai tad citādi būtu kāda jēga?
Iestājās klusums, un abi dziļdomīgi skatījās tālumā, it kā atcerēdamies kaut ko tādu, par ko ne viens, ne otrs sen nav domājis.
Šoferis izkāpa no automašīnas ar kartona kārbu un knaiblēm rokās.
Uz lidjoslas mētājās apsūbējis metāla kronis un svari. Šoferis saņēma tos ar knaiblēm un ielika kārbā.
Pēc tam viņš devās pie vīriem, kas dzēra vīnu.
- Atvainojiet, kungi, - viņš iesāka, - bet te vajadzēja būt arī zobenam, vismaz man tā teica, un es tagad nesaprotu...
Azirafals apjuka. Samulsis viņš pameta skatienu visapkārt, tad piecēlās un atklāja, ka apmēram stundu sēdējis uz zobena. Viņš pieliecās un to pacēla.
- Atvainojiet, - eņģelis sacīja un ielika zobenu kārbā.
Šoferis (ar International Express cepuri) atbildēja, ka
viss kārtībā un laikam viņus esot sūtījis pats Dievs, un viņam vajagot parakstu, lai apliecinātu, ka te bijis, un šī gan esot dieniņa, ko atcerēties, vai ne?
Azirafals un Kroulijs piekrita, un eņģelis parakstīja šofera pasniegto dokumentu, apliecinādams, ka svari, kronis un zobens saņemti labā kārtībā un jānogādā (adrese nesalasāma), bet nauda jāpārskaita uz (konta numurs izplūdis).
Šoferis jau gāja uz mašīnu, bet tad apstājās un pagriezās.
- Ja es pastāstītu sievai, kas šodien ar mani notika, -viņš mazliet skumīgi teica, - viņa nemūžam neticētu. Un es viņai nevarētu pārmest, jo pats arī neticu.
Pēc tam viņš iekāpa mašīnā un aizbrauca.
Kroulijs nedroši piecēlās un pastiepa roku Azirafalam.
- Ejam, - viņš teica, - aizvedīšu tevi uz Londonu.
Abi iesēdās džipā. Neviens viņus neaizkavēja.
Džipā bija kasešu atskaņotājs - tādus parasti neatrast
pat visās amerikāņu militārajās automašīnās, taču Kroulijs bija pārliecināts, ka katrā viņa spēkratā jābūt atskaņotājam, tāpēc, tiklīdz viņš iekāpa, tas acumirklī uzradās.
Kasetē, kuru Kroulijs ielika atskaņotājā, bija Hendeļa Ūdens mūzika, un tā palika Hendeļa Ūdens mūzika visu ceļu līdz mājām.
Svētdiena
(Pirmā diena viņu atlikušajā dzīvē)
Ap pusvienpadsmitiem avīžu zēns nolika pie Jasmīnu namiņa ārdurvīm svētdienas laikrakstus. To varēja paveikt trijos piegājienos.
Uz paklāja nobūkšķēja avīzes, pamodinot Ņūtonu.
Viņš atstāja Anatēmu guļam. Nabadzīte bija nopietni satricināta. Kad viņš Anatēmu apguldīja, viņa nezināja ne rīta, ne vakara. Visu dzīvi viņa bija ticējusi Pravietojumiem, un nu to vairs nebija. Droši vien jūtas kā vilciens, kas sasniedzis galastaciju, bet nespēj apstāties.
Turpmāk Anatēmas dzīve būs pilna pārsteigumu tāpat kā visiem. Labi gan.
Iezvanījās telefons.
Ņūtons metās uz virtuvi un pēc otrā zvana pacēla klausuli.
- Hallo! - viņš teica.
Klausulē sāka buldurēt māksloti draudzīga balss ar izmisuma pieskaņu.
- Nē, - viņš atbildēja. - Nepavisam. Starp citu, te nedzīvo Devisija, bet Divaisa. Viņa vēl guļ.
- Paklau, - Ņūtons turpināja, - esmu pārliecināts, ka viņa nevēlas nedz izolāciju, nedz dubultstiklus. Starp citu, viņa nav mājas saimniece, bet īrniece.
- Nē, es netaisos modināt un prasīt, - viņš sacīja, - un vēl, pasakiet man, mis... jā, mis Morrova, kāpēc jums svētdienas nav brīvas kā visiem?
- Svētdiena gan, - Ņūtons atbildēja, - protams, šodien nav sestdiena. Kāpēc lai būtu sestdiena? Tā taču bija vakar.
Goda vārds. Ko jūs gribat teikt... pazaudējāt dienu? Neko nesaprotu. Manuprāt, jūs esat pārāk aizrāvusies ar tirgošanos... Hallo?
Noburkšķējis viņš nolika klausuli.
Ak, tie pārdevēji pa telefonu! Labu galu viņi neņems!
Tomēr mirkli viņš mocījās šaubās. Svētdiena taču, vai ne? Uzmetis skatienu laikrakstiem, Ņūtons nomierinājās. Ja jau rakstīts Sunday Times, tad svētdiena - redakcija taču nevar kļūdīties! Un vakar bija sestdiena. Protams. Vakar bija sestdiena, kuru viņš neaizmirsīs līdz mūža galam, ja vien atcerēsies, kas īsti nebija jāaizmirst.
Attapies, ka ir virtuvē, Ņūtons nolēma sagatavot brokastis.
Viņš staigāja, cik klusu vien varēdams, lai nepamo-dinātu Anatēmu, tomēr katrs troksnītis šķita skaļš. Vecā ledusskapja durvis čīkstēja uz velna paraušanu. Krāns pilēja klusi kā cikādes dziesma, bet šķita dārdam kā pērkons. Turklāt neko nevarēja atrast. Beigās kā jebkurš cilvēks jau no laika gala, kurš vienatnē brokasto svešā virtuvē, viņš iztika ar nesaldinātu šķīstošo kafiju.1
Uz virtuves galda stāvēja apdedzis priekšmets gandrīz taisnstūra formā. Uz pārogļojušā vāka Ņūtons spēja izšķirt tikai dažus burtus: jau., umi. Vienas dienas laikā neiedomājamas pārmaiņas, viņš nodomāja. Izsmeļoša pravietojumu grāmata pārvērtusies apdegušā briketē.
Bet kā īsti viņi pie tās tika? Ņūtons atcerējās vīrieti, kas smaržoja pēc dūmiem un pat tumsā nenoņēma saulesbrilles. Un vēl kaut ko par skriešanu... zēnus ar velosipēdiem... nejauku sīkšanu... sīku, netīru seju, kas viņā noskatījās... viss virmoja prātā, ne gluži aizmirsts, tomēr uz atmiņas robežas, it kā nemaz nebūtu noticis.’ Kā gan tas iespējams?
Apsēdies Ņūtons blenza sienā, līdz beigās klauvējiens pie durvīm piespieda viņu atgriezties uz zemes.
Uz sliekšņa stāvēja neliela auguma vīrs melnā lietusmētelī ar kartona kārbu rokās. Saulaini smaidīdams, viņš sniedza to Ņūtonam.
- Mister... - viņš skatījās papīra lapiņā, ko turēja rokā, - Pulzifer?
- Pulsifers, - Ņūtons izlaboja. - Ar s, nevis z.
- Lūdzu, atvainojiet, - vīrs sacīja, - kārtīgi neapskatījos. Jā. Nu, tad labi. Acīmredzot adresēts jums ar misis Pulsiferi.
Ņūtons viņu truli uzlūkoja.
- Tādas misis Pulsiferes te nav, - viņš salti izmeta.
Vīrs noņēma no galvas katliņu.
- Man tiešām žēl... - viņš atvainojās.
- Nē, jūs pārpratāt... māte man ir, - Ņūtons sacīja. -Dzīva, vienīgi šobrīd Dorkingā. Esmu neprecējies.
- Dīvaini gan, sūtījums ir īpašs.
- Bet kas esat jūs? - Ņūtons pajautāja.
Vienās biksēs uz sliekšņa viņam jau metās vēsi.
Vīrietis neveikli pagrieza kārbu un izvilka no iekškabatas dokumentu, kuru pasniedza Ņūtonam.
Ņūtons izlasīja:
Džailzs Bedikombs Robijs, Robijs, Redferns un Baičānss Advokātu birojs Demdainčambersa 13 PRESTONA
- Jā? - viņš pieklājīgi teica. - Kā varu jums pakalpot, mister Bedikomb?
- Visupirms ielaidiet mani iekšā, - misters Bedikombs atbildēja.
-Jūs taču nebūsiet atnesis man tiesas pavēsti, vai ne? - Ņūtons painteresējās.
Iepriekšējās nakts notikumi karājās atmiņā kā mākonis, nemitīgi mainoties, lai kā Ņūtons centās atcerēties. Taču šķita, ka laikam jau viņš ir kaut ko sabojājis, tāpēc tagad jāgaida problēmas.
- Nē, - misters Bedikombs izskatījās mazliet aizvainots. - Tādiem uzdevumiem mums ir īpaši cilvēki.
Pagājis garām Ņūtonam, viņš nolika kārbu uz galda.
- Atklāti sakot, - misters Bedikombs teica, - mēs visi esam ieinteresēti. Misters Baičānss pats gribēja braukt, bet nu jau viņam grūti ceļot.
- Paklausieties, - Ņūtons sacīja, - man nav ne jausmas, par ko jūs runājat.
- Rau, šis, - misters Bedikombs smaidīdams pamāja: kā Azirafals, demonstrēdams burvju triku, - ir jums. Kāds jums to sūta. Tieši jums.
- Dāvana? - Ņūtons pajautāja.
Apskatījis un uzmanīgi aptaustījis kartona kārbu, viņš sāka atvilktnē meklēt asu nazi.
- Manuprāt, tas drīzāk ir mantojums, - misters Bedi-kombs paskaidroja. - Glabājās pie mums, vai varat iedomāties, trīssimt gadu. Atvainojiet. Vai es kaut ko ne tā pateicu? Paturiet roku zem auksta ūdens...
- Pie velna, ko tas nozīmē? - Ņūtons prasīja, lai gan prātā zagās ledaina nojausma.
Viņš apsūkāja sagriezto pirkstu.
- Dīvains stāsts. Ja neiebilstat, es apsēdīšos. Protams, visos sīkumos nezinu, jo sāku strādāt uzņēmumā tikai pirms piecpadsmit gadiem, taču... Kārba tika uzmanīgi piegādāta tolaik mazam juridiskam uzņēmumam, kas piederēja Redfernam un diviem Robijiem. Bedikombs pievienojās daudz, daudz vēlāk.
Toreizējais advokāta palīgs pieņēma sūtījumu, ar pārsteigumu atklādams kārbas augšā piesietu vēstuli, kas bija adresēta viņam. Tajā bija pamācības un pieci interesanti vēsturiski fakti par tuvākajiem desmit gadiem, kas, tiekot apķērīga jaunieša rokās, nodrošināja pietiekami daudz naudas, lai attīstītu veiksmīgu jurista karjeru.
Uzņēmuma darbiniekiem tikai vajadzēja rūpēties, lai kārba trīssimt gadus ir drošībā un beigās tiek piegādāta īstajam adresātam...
- ... lai gan uzņēmums gadsimtu gaitā mainīja saimniekus, - misters Bedikombs turpināja, - kārba kā bija, tā palika inventāra sarakstā.
- Es gan nezināju, ka septiņpadsmitajā gadsimtā tika ražota Heinz bērnu pārtika, - Ņūtons aizrādīja.
- Ieliku, lai mašīnā neapskādētu, - misters Bedikombs paskaidroja.
- Un šajā laikā neviens to neatvēra? - Ņūtons brīnījās.
- Ja nemaldos, divas reizes atvēra gan, - misters Bedi-kombs atzinās, - 1757. gadā misters Džordžs Kreinbi un 1928. gadā misters Arturs Baičānss, mistera Baičānsa tēvs.
Nokāsējies viņš turpināja:
- Acīmredzot misters Kreinbi tur atrada...
- ... sev adresētu vēstuli, - Ņūtons pabeidza.
Misters Bedikombs satrūkās.
- Augstā debess! Kā jūs to zināt?
- Šķiet, es atpazīstu šo stilu, - Ņūtons drūmi atbildēja. - Kas ar viņiem notika?
- Vai tik neesat jau dzirdējis? - mistera Bedikomba balsī skanēja aizdomas.
- Ne pārāk izsmeļoši. Viņus taču neuzspridzināja, vai
ne?
- Nu... misteram Kreinbi bija sirdslēkme, tā runā. Bet misters Baičānss nobālēja, ielika vēstuli aploksnē un, cik zinu, stingri piekodināja viņa dzīves laikā kārbu neatvērt. Ja kāds to uzdrošinātos, tiktu izmests no darba bez atsauksmēm.
- Bargi gan, - Ņūtons ironiski novilka.
- Tas bija 1928. gads. Lai nu kā, vēstules vēl tur ir.
Ņūtons atvēra kārbu.
Iekšā bija ar dzelzi apkalta lādīte. Neaizslēgta.
- Ņemiet vien laukā, - misters Bedikombs satraukti sacīja. - Jāatzīst, ka mani ļoti interesē, kas tur ir. Mēs birojā pat saderējām...
- Ziniet ko? - Ņūtons bija pati laipnība. - Uzvārīšu mums kafiju, tikmēr jūs atveriet lādīti.
- Es? Vai tā būs labi?
- Kāpēc gan ne? - Ņūtons jau pētīja cepešpannas, kas karājās virs plīts. Viena bija pietiekami liela, lai derētu viņa nodomam.
- Uz priekšu! - viņš mudināja. - Drosmi! Es taču neiebilstu. Pieņemsim, ka es jūs pilnvaroju...
Misters Bedikombs novilka mēteli.
- Labi, - viņš saberzēja rokas, - ja jau jūs tā sakāt. Būs ko pastāstīt mazbērniem.
Paņēmis pannu, Ņūtons uzmanīgi pieskārās durvju rokturim.
- Cerams, ka viss būs labi, - viņš teica.
- Sāksim.
Ņūtons dzirdēja klusu klikšķi.
- Kas tur ir?
- Abas atvērtās vēstules... jā, un trešā.... adresēta...
Nokrakšķēja zīmogs, uz galda kaut kas nošķindēja. Pēc
tam atskanēja īss ieelsiens, nočīkstēja ātri atbīdīts krēsls, ātri nodipēja soļi, aizcirtās durvis, ierūcās motors, un pa ielu aizbrauca automašīna.
Noņēmis no galvas pannu, Ņūtons iznāca laukā no aizdurves.
Paņēmis vēstuli, viņš nebija pārāk pārsteigts, redzot, ka tā adresēta misteram Dž. Bedikombam. Atlocījis lapu, viņš sāka lasīt.
Jurist, ņem kājas pār pleciem, lai pasaule neuzzina patiesību par tevi un misis Spidoni, rakstāmmašīnas verdzeni.
Ņūtons apskatījās arī pārējās vēstules. Viena, jau sabirzusi, bija adresēta Džordžam Kreinbi: Novāc savas zagļa ķetnas, mister Kreinbi, man labi zināms, ka Sv. Miķeļa dienā apkrāpi atraitni Plaškinu, tu, nožēlojamā, vecā kampējmīkla.
Ņūtons pārlika, ko varētu nozīmēt kampējmīkla, gatavs saderēt, ka ar kulināriju tai nav nekāda sakara.
Trešajā vēstulē, kas bija domāta ziņkārīgajam misteram Baičānsam, bija rakstīts: Tu viņus pameti, nodevēj. Noliec vēstuli atpakaļ, citādi pasaule uzzinās patiesību par septītā jūnija notikumiem tūkstoš deviņsimt sešpadsmitajā gadā!
Zem vēstules bija manuskripts. Ņūtons uzmeta tam skatienu.
- Kas tad tas? - atskanēja Anatēmas balss.
Ņūtons apmetās riņķī. Atspiedusies pret stenderi, viņa apburoši žāvājās.
Ņūtons aizstājās priekšā galdam.
- Ai, nekas. Sajaukuši adresi. Nekas. Veca kārba. Reklāmas. Tu jau zini.
- Svētdienā? - Anatēma pagrūda viņu sāņus.
Paraustījis plecus, Ņūtons noskatījās. Viņa izņēma no
lādītes sadzeltējušo manuskriptu.
-Agneses Nateres jauko un precīzo pravietojumu turpinājums, - Anatēma lēni lasīja. - Saistībā ar pasauli, kas sekos, sāgas turpinājums. Ak Kungs...
Godbijīgi nolikusi manuskriptu uz galda, Anatēma grasījās atšķirt pirmo lapu.
Ņūtons maigi uzlika uz viņas rokas savējo.
- Padomā labi, - viņš klusi teica. - Vai tiešām tu visu atlikušo dzīvi gribi būt Agneses mantiniece?
Anatēma pacēla acis.
Viņu skatieni sastapās.
bija svētdiena, atlikušās pasaules pirmā diena, pulkstenis rādīja ap pusdivpadsmitiem.
Sentdžeimsa parkā valdīja relatīvs klusums. Pīles, reālpolitikas speciālistes maizes jautājumā, sūdzējās par starptautiskās spriedzes samazināšanos. Tā tiešām bija, un ļaudis pulcējās birojos, lai saprastu, kāpēc tā notiek, kur pazudusi Atlantīda līdz ar trim starptautiskām delegācijām, tāpat arī - kas iepriekšējā dienā bija atgadījies ar visiem datoriem.
Parks bija tukšs, ja neskaita organizācijas M19 biedru, kas centās kādu savaņģot, un beigās abi samulsa, atklādami, ka abi pieder pie tās pašas organizācijas. Turpat netālu gara auguma vīrietis baroja pīles.
Vēl parkā bija Kroulijs un Azirafals.
Abi plecu pie pleca gāja pāri zālienam.
- Tas pats, - eņģelis secināja, - veikaliņš atkal vietā. Ne pēdu no sodrējiem.
- Antīku Bentley nav iespējams izgatavot, - Kroulijs sacīja. - Trūks apsūbējuma. Bet te nu tas ir, lielisks kā pati dzīve. Neatšķirsi no īstā.
- Es gan nevaru palielīties, - Azirafals atbildēja. - Neatceros, ka manā krājumā būtu grāmatas ar tādiem nosaukumiem kā Bīgla ceļojums uz Marsu, Kobēru varonis Džeks, Lielā zēnu rokasgrāmata vai Galvaskausu jūras piedzīvojumi.
- Velns parāvis, jūtu līdzi, - Kroulijs teica, zinādams, cik dārga eņģelim bija grāmatu kolekcija.
- Līdzjūtību vari neizteikt, - Azirafals mundri atbildēja, - toties visas ir pirmizdevumi, es jau izpētīju Skindle cenrādī. Tādos gadījumos var priecīgi nosvilpties.
- Gaidīju, ka viņš pasauli pārvērtīs atpakaļ, kāda tā bija, - Kroulijs turpināja.
- Jā, - Azirafals pamāja. - Vairāk vai mazāk. Cik jau nu spēja, un humora izjūtas viņam arī netrūkst.
Kroulijs pašķielēja uz eņģeli.
- Vai tev pēdējā laikā ir bijuši sakari ar savējiem? -viņš pajautāja.
- Nav. Bet tev?
- Arī nav.
- Manuprāt, viņi izliekas, it kā nekas nebūtu noticis.
- Manējie tāpat. Birokrāti paliek birokrāti.
- Manējie acīmredzot gaida, kas notiks tālāk, - Azirafals turpināja.
Kroulijs pamāja un teica:
- Atvelk elpu. Izmanto iespēju, lai garīgi apbruņotos. Nostiprinātu aizsardzību. Sagatavotos lielajam notikumam.
Apstājušies pie dīķa, abi vēroja pīles, kas meklēja maizi.
- Tu saki? - Azirafals ierunājās, - man gan šķiet, ka šīs jau bija tas lielais notikums.
- Šaubos, - Kroulijs atbildēja. - Padomā pats! Manuprāt, viss izšķirsies, kad visi mūsējie nostāsies pret visiem viņiem.
- Kā? Tu domā, Debesis un Elle pret cilvēci?
Kroulijs paraustīja plecus.
- Protams, ja viņš visu mainīja, tad varbūt mainījās arī pats. Varbūt atbrīvojās no savām spējām un nolēma kļūt par cilvēku.
- Ak, es tiešām ceru, ka tā būs, - Azirafals pamāja. - Tomēr diez vai tiks pieļauta alternatīva. Hm. Kā tu domā?
- Ej nu sazini. Debesu un Elles ieceres ir neizdibināmas. Plāni pārklājas.
- Kā tu to domā?
- Nu, - Kroulijs turpināja (par to viņš bija domājis līdz galvassāpēm), - vai tad tu pats neesi par to domājis? Par savējiem un manējiem, Debesīm un Elli, labo un ļauno, un tā tālāk? Es domāju - kāpēc vispār tas viss vajadzīgs?
- Cik atceros, reiz bija dumpis un... - eņģelis stīvi iesāka.
- Nūja. Bet kāds cēlonis? Tā taču nevajadzēja notikt, vai ne? - Velna acis neprātīgi spīdēja. - Ikviens, kas var radīt Visumu sešās dienās, nepieļaus tādus sīkumus. Protams, ja vien pats to negribēs.
- Beidz! Prātiņ, nāc mājās! - Azirafalu pārņēma šaubas.
- Tas nekam neder, - Kroulijs turpināja. - Nepavisam ne. Apsēdies un kārtīgi padomā, un prātā ienāks ne tas vien. Piemēram, kāpēc cilvēkos modināt ziņkāri, bet pēc tam nolikt redzamā vietā aizliegtu augli, ar lielu neona pirkstu norādot: LŪK, KUR TAS IR!
- Neatminos gan, ka tur būtu bijis neons.
- Es runāju pārnestā nozīmē. Proti, kāpēc tā darīt, ja vien negrib, lai cilvēks to apēd, ko? Varbūt tu vienkārši vēlies redzēt, kas notiks? Varbūt tā ir lielā, neizskaidrojamā plāna sastāvdaļa? Pilnīgi viss. Tu, es, viņš, viss. Pārbaudījums, lai pārliecinātos, kā darbojas paša uzbūvētā sistēma? Beigās jāsāk domāt, ka tā nav liela Visuma šaha spēle, bet tikai sarežģīts pasjanss. Vari neatbildēt. Mums to nesaprast, jo viss ir...
-... NEIZSKAIDROJAMS, - pabeidza vīrs, kas baroja pīles.
-Jā, tieši tā. Paldies!
Viņi noskatījās, kā garā auguma svešinieks iemet tukšo turzu atkritumos un slāj projām pa zālienu. Kroulijs nogrozīja galvu.
- Par ko es pirmīt runāju? - viņš pajautāja.
- Neatceros, - Azirafals atbildēja, - laikam jau nekas īpašs nebija.
Kroulijs drūmi pamāja.
- Gribu iekārdināt tevi ar mazām pusdienām, - viņš nošņāca.
Abi kārtējo reizi devās uz Ritz, kur brīnumainā kārtā atkal atradās brīvs galdiņš. Varbūt pēdējā laika notikumi bija ietekmējuši dabu, jo, kamēr viņi ieturēja maltīti, pirmo reizi vēsturē Bārklijskvērā sāka pogot lakstīgala.
Satiksmes trokšņu dēļ neviens to nedzirdēja, tomēr fakts paliek fakts.
bija svētdiena, pulkstenis rādīja vienu.
Pēdējos desmit gadus raganu meklētāja Šedvela pasaulē visas pusdienas bija vienādas. Viņš sēdēja pie ļodzīgā, ar cigarešu galiem izdedzinātā galda savā istabā, šķirstīdams senu Raganu meklētāju armijas bibliotēkas2 grāmatu par burvestībām un demonoloģiju - Nekrotelekomnikonu vai Liber Fulvarum Paginarum, vai ari sen iemīļoto Malleus Malleflcarum.3
Pēc tam sekoja klauvējiens pie durvīm un misis Treisija teica:
- Pusdienas, mister Šedvel.
Šedvels tad noburkšķēja:
- Nekaunīgā netikle.
Nogaidījis minūti, lai nekaunīgā netikle pagūst tikt atpakaļ savā istabā, viņš atvēra durvis un pacēla šķīvi ar aknām, kas vienmēr bija rūpīgi apsegts ar otru šķīvi, lai neatdziest. Pēc tam seržants paēda, daudz neuztraukdamies, ka var ar mērci aptraipīt grāmatu.4
Vienmēr viens un tas pats.
Tikai ne šajā svētdienā.
Pirmkārt, Šedvels nelasīja, bet tikai sēdēja.
Otrkārt, izdzirdējis klauvējienu, viņš uzreiz piecēlās un atvēra durvis. Taču steiga bija veltīga.
Šķīvja pie durvīm nebija, tikai misis Treisija ar kamejas brošu un neredzētu lūpu krāsas toni. Jā, arī smaržu mākonī.
-Jā, Jezebele?
Misis Treisija sāka runāt, aši un mundri, tomēr nepārliecinoši.
- Sveiks, mister Š, iedomājos, ka pēc beidzamo divu dienu pārdzīvojumiem būtu muļķīgi atstāt jums pie durvīm šķīvi, tāpēc uzklāju galdu. Nāciet...
Misters Š? Šedvels piesardzīgi sekoja.
Iepriekšējo nakti viņš atkal sapņoja. Nekas daudz gan atmiņā nepalika, tikai frāze, kas vēl aizvien atbalsojās viņa prātā un uztrauca. Sapnis izgaisa dūmakā tāpat kā vakarvakara notikumi.
Lūk, ko viņš atcerējās: Raganu meklēšanā nav nekā fauna. Es arī labprāt būtu raganu meklētājs. Tomēr tam būtu jābūt uz maiņām. Šodien mēs meklējam raganas, bet rīt slēpjamies, un tad būs raganu kārta meklēt MŪS...
Otrreiz divdesmit četru stundu laikā un otrreiz mūžā Šedvels iegāja misis Treisijas dzīvoklī.
- Sēdieties tur, - kaimiņiene pamāja uz krēslu ar apklātām atzveltnēm un mīkstu spilvenu, kā arī kājsoliņu.
Viņš apsēdās.
Misis Treisija ielika Šedvela klēpī paplāti un vēroja, kā viņš ēd. Pēc maltītes viņa to aizvāca, atvēra Guiness alus pudeli, ielēja glāzē un pasniedza Šedvelam. Kamēr viņš dzēra, misis Treisija malkoja tēju. Kad viņa nolika krūzīti uz galda, tā nervozi nošķindēja pret tasīti.
- Esmu mazliet iekrājusi, - misis Treisija ne no šā, ne no tā ieteicās. - Vai zināt, dažreiz man ienāk prātā, ka derētu tikt pie mājiņas laukos. Projām no Londonas. Es to nosauktu par Lauru birzi vai Šķūni, vai arī...
- Šangrila, - Šedvels, pats nezinādams, kāpēc, izmeta.
- Tik tiešām, mister Š. Šangrila būs īstais vārds, - misis Treisija viņam uzsmaidīja. - Vai jums tur ērti, mīļais?
Šedvels ar augošām šausmām atklāja, ka jūtas omulīgi.
- Jā, - viņš piesardzīgi novilka.
Savu mūžu seržants nebija juties tik ērti.
Atvērusi otro alus pudeli, misis Treisija nolika to viņa priekšā.
- Vienīgā nelaime, lai tiktu pie mājiņas, kuru jūs tik gudri nosaucāt par... mister Š?
- Ē, Šangrila.
- Tieši tā, Šangrila. Bet vienam cilvēkam jau tas neder, vai ne? Kā sacīt jāsaka, divatā iztikšana uz pusi lētāka nekā vienam.
(Vai piecsimt astoņpadsmit, nodomāja Šedvels, atcerēdamies Raganu meklētāju armijas kuplās rindas.)
Misis Treisija noķiķināja.
- Tiešām nezinu, kur meklēt otru cilvēku, kas tur apmestos...
Seržants saprata, ka misis Treisija mērķē uz viņu.
Viņu pārņēma šaubas. No Raganu meklētāju likumu un noteikumu viedokļa atstāt ierindnieku Pulsiferu kopā ar jaunu dāmu Tedfīldā, protams, nebija prātīgi, bet misis Treisijas piedāvājums šķita vēl bīstamāks.
Un tomēr. Viņa gados, kad vecums nāk ar joni, kad vairs nevar rāpot garā zālē un vēsā rīta rasa kož kaulos...
(Bet rīt slēpjamies, un būs raganu kārta meklēt mūs.)
Atvērusi kārtējo Guiness pudeli, misis Treisija atkal noķiķināja.
- Ai, mister Š, - viņa teica, - varbūt jūs domājat, ka gribu jūs piedzirdīt.
Viņš norūca. Zināmas formalitātes tomēr jāievēro.
Ierāvis kārtīgu malku alus, raganu meklēšanas seržants izšāva jautājumu.
Misis Treisija noķiķināja.
- Patiešām, veco muļķīt, - viņa teica, tumši pietvīkdama, - tavuprāt, cik?
Viņš atkal izšāva jautājumu.
- Divi, - misis Treisija pamāja.
- Labs ir. Tad viss kārtībā, - sacīja raganu meklēšanas seržants Šedvels (atvaļināts).
BIJA SVĒTDIENAS PĒCPUSDIENA.
Augstu virs Anglijas uz Rietumu pusi dūca Boeing-747. Pirmās klases salonā sēdēja zēns, vārdā Vorloks. Nolicis komiksu žurnālu, viņš skatījās laukā pa logu.
Pēdējās pāris dienas bija tiešām neparastas. Zēns īsti nesaprata, kāpēc viņa tēvu izsauc uz Tuvajiem Austrumiem. Gan jau pats tēvs arī to nezināja. Varbūt kaut kas saistībā ar kultūru. Nekā sevišķa jau tur nebija, ja neskaita jocīgus tipus ar dvieļiem ap galvu un baigi bojātiem zobiem. Viņus izvadāja pa drupām. Vorloks bija redzējis arī labākas drupas. Viens no večukiem pajautāja, vai viņš kaut ko negribot. Vorloks atbildēja, ka grib tikt projām.
To dzirdot, visi sakritās kā nelaimes čupiņas.
Tagad viņš devās atpakaļ uz ASV. Pa starpu bija kaut kādas problēmas ar biļetēm vai lidojumu laikiem, vai tamlīdzīgi. Tas bija savādi - viņš skaidri zināja, ka tēvs bija gribējis doties atpakaļ uz Angliju. Anglijā bija jaukāk. Tā bija kā radīta amerikāņiem.
Lidmašīna laidās virs Tedfīldas, tieši virs Speķazīles Džonsona guļamistabas. Speķazīle izklaidīgi šķirstīja foto-žurnālu, kuru bija nopircis tāpēc vien, ka uz vāka bija ieraudzījis labu attēlu ar tropiskajām zivīm.
Divas lappuses tālāk aiz viņa vienaldzīgā pirksta bija atvērums par amerikāņu futbolu un tā galvu reibinošajiem panākumiem Eiropā. Tiešām dīvaini, jo žurnāla iespiešanas laikā tur bija stāsts par fotografēšanu tuksneša apstākļos.
Šim rakstam vajadzēja mainīt Speķazīles Džonsona dzīvi.
Tikmēr Vorloks lidoja uz Ameriku. Viņš taču bija pelnījis vismaz kaut ko labu (galu galā pirmos draugus nevar aizmirst arī tad, ja tolaik bijāt tikai pāris stundu vecs), taču visuvarenais liktenis tobrīd sprieda: Jā, viņš dodas uz Ameriku, vai ne? Kas labāks vēl varētu būt?
Amerikā taču ir trīsdesmit deviņas saldējuma šķirnes, varbūt pat vairāk.
pasaulē ir tūkstošiem interesantu lietu, kuras svētdienas pēcpusdienā var darīt zēns ar suni. Ādams acumirklī varēja iedomāties četrsimt vai piecsimt. Aizraujošas, kolosālas nodarbes: kaut vai iekarot planētas, pieradināt lauvas, atklāt zudušās pasaules Dienvidamerikā, kas pilnas ar dinozauriem un gaidīt gaida atklājējus un draugus.
Tikmēr viņš sēdēja dārzā un grūtsirdīgi švīkāja ar oli smiltis.
Ādama tēvs, atgriezies no gaisa karaspēka bāzes, atklāja, ka dēls ir aizmidzis un guļ tā, it kā būtu to darījis visu vakaru. Lai būtu ticamāk, Ādams ik pa brīdim iekrā-cās.
Tomēr nākamajā rītā ap brokastlaiku kļuva skaidrs, ka ar to nepietiks. Misteram Jangam nepatika sestdienas vakarā blandīties apkārt un ķert nezin ko. Ja nu tomēr Ādams brīnumainā kārtā nebija vainīgs par iepriekšējās nakts satraukumiem - vienalga kādiem, jo neviens neko skaidri neatcerējās, vienīgi to, ka kaut kas bija noticis, -vainīgs tomēr bija Ādams. Tādi, lūk, bija mistera Janga uzskati, un tie pēdējo vienpadsmit gadu laikā bija attaisnojušies.
Ādams sašļucis sēdēja dārzā. Augusta zilajās, skaidrajās debesīs spīdēja augusta saule, aiz žoga svilpoja strazds, bet viņam šķita, ka tāpēc vien viss ir daudz ļaunāk.
Pie zēna kājām sēdēja Suns, kas centās palīdzēt, izrak-dams no zemes pirms četrām dienām paslēpto kaulu un nolikdams to pie Saimnieka kājām, taču viņš tikai drūmi uz to paskatījās. Suns beigās apraka kaulu vēlreiz. Viņš bija darījis visu, kas bija viņa spēkos.
- Ādam?
Ādams pagriezās. Pār dārza žogu viņā noskatījās trīs sejas.
- Sveiki, - Ādams skumji teica.
- Uz Nortonu atbraucis cirks, - Pipars paziņoja. - Ven-slijs tur bija un redzēja. Viņi patlaban iekārtojas.
- Ar teltīm, ziloņiem, žonglieriem, savvaļas dzīvniekiem un daudz ko citu interesantu!
- Nospriedām, ka derētu aizbraukt un paskatīties, kā šie tur ņemas, - Braiens sacīja.
Ādama prātā uzreiz atausa cirka ainas. Garlaicīgi, vienīgi tā iekārtošanās. Jebkuru dienu televīzijā rāda daudz ko labāku. Jā, bet iekārtošanās... Protams, viņi aizbrauks un palīdzēs uzcelt teltis, nomazgāt ziloņus. Ādams atstās iespaidu uz darbiniekiem ar dabisku izturēšanos pret dzīvniekiem, un tāpēc vakarā abiem ar Suni (izcilāko dresēto kranci pasaulē) būs atļauts izvest ziloņus arēnā, un...
Diemžēl tā nebūs.
Ādams skumji papurināja galvu.
- Es nedrīkstu iet laukā no mājām, - viņš teica. - Vecāki aizliedza.
Iestājās klusums.
-Ādam, - Pipars jutās mazliet neērti, - kas vakar vakarā īsti notika?
Ādams paraustīja plecus.
- Nekaš īpašs, - viņš atbildēja. - Kā vienmēr. Gribi palīdzēt, bet cilvēki domā, ka tu esi kādu nožmiedzis.
Atkal iestājās klusums. VIŅI skatījās uz savu kritušo vadoni.
- Nu, un kad, tavuprāt, tiksi laukā? - Pipars pajautāja.
- Turēs mājās gadiem. Veselu mūžību. Arā iziešu jau kā večuks, - Ādams atbildēja.
- Bet ko teiksi par rītdienu? - Venslideils prasīja.
Ādams atplauka.
- Rīt, jā, protams, - viņš pamāja. - Tad jau viss būs aizmirsts. Redzēsiet paši. Kā vienmēr.
Ādams skatījās uz VIŅIEM: nevīžīgs Napoleons ar sa-driskātām mežģīnēm, izsūtīts uz rožu cietumu Elbu.
- Bet tagad ejiet, visi, - Ādams neskanīgi iesmējās. - Par mani neuztraucieties! Viss būs kārtībā. Līdz rītdienai!
VIŅI vilcinājās. Uzticība ir cēla lieta, taču nevienam padotajam nevajadzētu piedāvāt izvēli starp vadoni un ziloņiem. VIŅI aizgāja.
Joprojām spīdēja saule. Strazds arī svilpoja. Suns, atstājis Saimnieku, lavījās klāt taurenim pie dzīvžoga -pamatīgam, necaurejamam dzīvžogam, no biezi saaugušiem un rūpīgi apcirptiem ligustriem. Ādams zināja, ka žogs ir vecs. Aiz tā sākās atklāti lauki, brīnišķīgi dubļaini dīķi, nenogatavojušies augļi, dusmīgi, bet lēni augļudārzu saimnieki, cirks, strauti, ko aizdambēt, mūri un koki, kas aicināt aicina tajos uzkāpt...
Taču žogam cauri netikt.
Ādams domīgi skatījās.
- Suns, - viņš nopietni teica, - ej projām no žoga! Ja izskriesi uz ielas, man būs tev jāseko un jāskrien laukā no dārza, lai tevi noķertu, bet es nedrīkstu. Bet... ja tu skriesi projām, man taču nekas cits neatliks.
Suns satraukti lēkāja augšup un lejup, palikdams uz vietas.
Ādams piesardzīgi palūkojās apkārt. Tad vēl piesardzīgāk viņš palūkojās Augšup un Lejup, un Iekšpus.
Un...
Un tad... žogā pēkšņi uzradās caurums - pietiekami liels, lai caur to izskrietu laukā suns, bet pēc tam izsprauktos arī zēns. Turklāt caurums tur bija jau sen.
Ādams pamirkšķināja Sunim.
Suns metās laukā. Un, skaidri, skaļi un nepārprotami saukdams:
- Suns, slikts suns! Apstājies! Atpakaļ! - Ādams sekoja.
Kaut kas viņa prātā teica, ka kaut kas tuvojas noslēgumam. Protams, ne jau pasaule. Tikai vasara. Būs arī citas vasaras, bet ne jau tādas kā šī. Nekad vairs. Tāpēc bija jāizmanto izdevība.
Lauka vidū Ādams apstājās. Kaut kur kaut kas dega. Ieraudzījis virs Jasmīnu namiņa baltu dūmu strūkliņu, viņš sastinga un saausījās.
Ādams spēja saklausīt to, kas bija liegts citu ausīm.
Viņš dzirdēja smieklus.
Ne jau raganas ķērcienus, bet klusus cilvēka smieklus -tāda cilvēka, kurš zina vairāk, nekā pašam nāktu par labu.
Virs skursteņa vijās un locījās balti dūmi.
īsu mirkli dūmos iezīmējās glītas sievietes seja. Seja, kas uz Zemes nebija redzēta vairāk kā trīs gadsimtus.
Agnese Natere pamirkšķināja Ādamam.
Vieglā vasaras vēsma izklīdināja dūmus: seja un smiekli izgaisa.
Ādams pasmaidīja un atkal metās skriet.
Mazliet tālāk pļavā, pāri upei, zēns panāca mitru, dubļos izvārtījušos suni.
- Slikts Suns, - Ādams kaunināja, kasīdams četrkājaino draugu aiz ausīm.
Suns aiz sajūsmas vaukšķēja.
Ādams pacēla skatienu augšup. Virs viņa galvas līka smagi vecas, grumbuļainas ābeles zari. Droši vien tā auga pļavā jau kopš cilvēces rītausmas. Zari liecās zem ābolu smaguma. Augļi bija sīki, zaļi, nenogatavojušies.
Zibenīgi kā uzbrūkoša kobra zēns uzrāpās kokā. Pēc dažām sekundēm viņš jau bija lejā ar piebāztām kabatām un šmakstinādams grauza skābu, apaļu ābolu.
- Ei! Paklau! Puika! - aiz muguras atskanēja aizsmakusi balss. - Tu taču esi Ādams Jangs! Es tevi redzu! Pateikšu tavam tēvam, redzēsi, ka pateikšu!
Tagad vecāku sodam neizbēgt, Ādams domāja, laizdamies lapās ar nozagtajiem āboliem kabatās. Suns dieba blakus.
Kā vienmēr. Bet tas jau būs tikai vakarā.
Un līdz vakaram vēl tālu.
Aizsviedis serdi uz vajātāja pusi, Ādams sataustīja kabatā nākamo.
Ej nu sazini, kāpēc cilvēki taisa tādu traci, ja otrs apēd viņu nekam nederīgos augļus, tomēr bez tā dzīve būtu krietni garlaicīgāka. Turklāt nebija neviena ābola, kura dēļ, viņaprāt, nebūtu vērts riskēt un beigās to notiesāt.
Ja vēlaties redzēt nākotni, iedomājieties zēnu ar suni un draugiem. Un vasaru, kas nekad nebeidzas.
Un vēl, ja gribat redzēt nākotni, iedomājieties zābaku... nē, labāk kroseni ar atrisušām auklām, kas spārda oli, iztēlojieties nūju, ar kuru zēns baksta kaut ko interesantu vai arī met to projām, lai suns to atnes, bet varbūt ne -iedomājieties greizu svilpošanu, dungojot nekam nederīgu, bet populāru dziesmu līdz trulumam, iedomājieties figūru - pa pusei eņģeli, pa pusei velnu, caurcaurēm cilvēku... kas cerību pilns slāj uz Tedfīldas pusi...
... mūžīgi.
1
Izņemot slaveno siržu lauzēju un literātu Džakomo Kazanovu (1725-1798), kas savu memuāru 12. sējumā atklāj, ka visur sev līdzi nēsājot koferīti, kurā bijis “maizes kukulis, izmeklēta Seviļas džema burciņa, nazis, dakšiņa, karotīte apmaisīšanai, divas svaigas, nevērptā dzijā rūpīgi ietītas olas, tomāts jeb mīlas ābols, maza cepešpanna, sausā spirta deglis, sautējamais trauks, skārda trauciņš ar sālītu itāliešu sviestu, divi porcelāna šķīvji, kā arī šūnu medus elpas un kafijas saldināšanai. Lasītāji, lūdzu, saprotiet, ko es jums saku: īsts džentlmenis vienmēr brokasto kā īsts džentlmenis, lai kur viņš būtu...”
2
Raganu meklēšanas kaprālis Paklājs, bibliotekārs, ikgadējais algas pielikums - 11 pensi.
3
“Nepārspējams bestsellers, sirsnīgi iesaku.” Pāvests Inocents
VIII
4
Kārtīgam kolekcionāram Raganu meklētāju armijas bibliotēka būtu nenovērtējams dārgums. Šim kārtīgajam kolekcionāram būtu jābūt ļoti bagātam un nebūtu jāliekas zinis par mērces traipiem, cigarešu izdedzinātām vietām, piezīmēm lappušu malās, tāpat arī par nelaiķa raganu meklētāja kaprāļa Vorlinga kaislību gravīrās visām raganām un dēmoniem piezīmēt ūsas.