Labas zīmes

TRAŠDIENA

Karsta, tveicīga augusta diena Londonas centrā.

Vorloka vienpadsmitās dzimšanas dienas svinībās sanāca daudz viesu - divdesmit puišeļi un septiņpadsmit meitenītes. Turpat grozījās vīriešu bars, visi ar vienādi apgrieztiem gaišiem matiem, ģērbušies tumšzilos uzvalkos ar polsterētiem pleciem. Sagādnieku vienība sarūpēja augļu želejas, kūkas un bļodas ar čipsiem. Mašīnu rindas priekšgalā brauca antīks Bentley.

Lieliskos Hārviju un Vandu, kas bija specializējušies bērnu pasākumos, nogāza pēkšņs vēdera vīruss, bet viņu vietā tikpat kā no zila gaisa negaidīti uzradās burvju mākslinieks.

Katram ir savs, kaut mazs vaļasprieks. Neraugoties uz Kroulija stingro padomu, Azirafals vēlējās savējo likt lietā.

Ar savām brīnumainajām spējām eņģelis ļoti lepojās. Deviņpadsmitā gadsimta septiņdesmitajos gados viņš bija apmeklējis Džona Maskelaina studiju, kur gandrīz veselu gadu apguva roku veiklību, mācījās noslēpt delnā monētu un izcelt no cilindra trusi. Tolaik, kā viņam pašam šķita, veicās tīri labi. Taču, kaut gan Azirafalam pa spēkam bija triki, kas satriektu visas burvju mākslinieku aprindas, tomēr dzīvē viņš šos dabiskos dotumus neizmantoja. Tas bija liels trūkums. Tagad bija jānožēlo, ka treniņi pamesti novārtā.

Taču ar spējām ir tāpat kā ar riteņbraukšanu. Tās nevar aizmirst. Burvju mākslinieka mētelis gan bija mazliet apputējis, taču, kad to uzģērba, derēja kā uzliets. Atmiņā atausa pat vecais žargons.

Bērni vēroja Azirafalu ar trulu, nievājošu neizpratni. Velns aiz letes, ģērbies baltā viesmīļa tērpā, aiz kauna gribēja vai zemē ielīst.

- Jaunskungi un jaunkundzes, vai redzat manu apbružāto veco cilindru? Teiksiet, ka tāds jāmet atkritumos! Redziet, tajā nekā nav. Bet kas tad nu? Savādi! Mūsu pūkainais draugs, trusis Harijs!

- Tas bija jums kabatā! - aizrādīja Vorloks.

Pārējie bērni piekrītoši māja. Par ko gan viņš tos uzskatīja? Par bēbīšiem?

Atmiņā atausa Maskelaina padoms gadījumam, ja tevi ņem uz grauda:

Pārvērt visu muļķīgā jokā, āmurgalva, - es domāju tevi, mister Fel (tolaik Azirafals bija pieņēmis šo vārdu). Sasmīdini, un viņi tev piedos visu!

- Ak vai, jūs izgāzāt man triku ar cilindru, - Azirafals ķiķināja.

Bērni bezkaislīgi skatījās.

- No jums nekā nav, - Vorloks teica, - es taču gribēju multenes!

- Viņam taisnība, - pamāja meitenīte ar zirgasti. - No jums nekā nav. Jūs laikam esat pederasts.

Azirafals izmisīgi paskatījās uz Krouliju: cik nu viņš varēja spriest, Vorloks jau bija galīgi samaitāts, un, jo ātrāk parādīsies melnais suns, jo labāk. Visprātīgāk tagad būtu laisties lapās.

- Bet nu, jaunā paaudze, lūdzu jūsu uzmanību! Varbūt kādam atradīsies trīs pensu monēta? Nē, jauno cilvēk? Tad pameklējiet sev aiz auss!

- Man dzimšanas dienā bija multenes, - paziņoja meitenīte. - Un vēl es dabūju foršu lelli, šūpuļzirgu, tarkšķošo tanku...

Kroulijs smagi nopūtās. Bērnu ballītes acīmredzot nav domātas eņģeļiem. Ja tev ir kaut cik prātiņa, tad turies no tām pa gabalu. Azirafalam no kabatas izkrita trīs savienoti metāla gredzeni, un bērni spiedza ciniskā priekā.

Pametis skatienu atpakaļ, Kroulijs ieraudzīja galdu, apkrautu ar dāvanām. No plastmasas veidojuma viņā noskatījās divas actiņas.

Kroulijs pētīja, vai tajās nav sarkana atspīduma. Ar elles birokrātiem taču neko nevar zināt. Varbūt suņa vietā atsūtījuši kāmi?

Nūja, tiešām parasts kāmis. Laikam iejuties augstajā cilindru, bumbiņu un vingrošanas rīku kaudzē, kas lieti noderētu spāņu inkvizitoriem, ja tolaik būtu pieejama plastmasas ražošanas iekārta.

Velns iemeta skatienu pulkstenī. Viņš pat neiedomājās nomainīt bateriju, kas bija beigusies pirms trim gadiem un vēl darbojās. Divas minūtes pāri diviem.

Azirafals krita arvien lielākā izmisumā.

- Godātie skatītāji, vai kādam ir pa rokai kabatlakats? Nav?

Viktorijas laikmetā būtu grūti iedomāties cilvēku bez kabatlakata. Trikā vajadzēja no tā uzburt dūju, kas jau nepacietīgi knābāja eņģeļa rokas locītavu, un bez kabatlakata tas nebija iespējams. Eņģelis centās pievērst Kroulija uzmanību, taču nesekmīgi. Pēc tam viņš izmisīgi pamāja vienam no drošībniekiem, kas neveikli sarosījās.

- Paklausieties, jūs, glaunajā uzvalkā! Nāciet šurp! Pārbaudiet krūšu kabatu. Manuprāt, tur atradīsies smalks kabatlakats.

- Nē, ser, baidos, ka nebūs, - sargs, skatīdamies taisni uz priekšu, atbildēja.

Azirafals nervozi samirkšķināja acis.

- Esiet tik labs, paskatieties! Lūdzu.

Sargs iebāza roku kabatā un pārsteigts izvilka pelēkzilu lakatiņu ar mežģīņu maliņu. Azirafals uzreiz saprata, ka mežģīnes ir kļūda, jo tās aizķērās aiz sarga revolvera, kas griezdamies ielidoja tieši želejas bļodā.

Bērni aizrautīgi aplaudēja.

- Paklau, nav slikti! - teica meitene ar zirgasti.

Vorloks metās pār istabu un paķēra ieroci.

- Rokas augšā, maitas gabali! - viņš līksmi iesaucās.

Drošībnieki bija sprukās.

Viens otrs ķēra pēc ieroča, bet citi metās projām, tālāk no zēna. Pārējie bērni sāka pīkstēt, ka viņiem arī vajag revolverus, un daži uzstājīgākie pat mēģināja izraut ieročus no sargu rokām, kas tik neapdomīgi bija tos izvilkuši.

Un tad kāds svieda Vorlokam ar želeju.

Zēns iespiedzās un nospieda gaili. Viņa rokās bija Magnum 32, CIP variants, pelēkā krāsā, smags: ar tādu var trāpīt no trīsdesmit soļu attāluma, un no cilvēka paliks sarkana migla, baiss juceklis un attiecīgu dokumentu noformēšana.

Azirafals pamirkšķināja.

No revolvera stobra izšļācās ūdens strūkliņa, apšļakstīdama Krouliju, kas skatījās laukā pa logu, ar skatienu meklēdams dārzā melnu suni.

Azirafals apjuka.

Un tad viņa sejā ietriecās torte.

Bija jau gandrīz piecas minūtes pāri trijiem.

Ar mājienu pārvērtis visus pārējos ieročus ūdenspisto-lēs, eņģelis izgāja laukā.

Kroulijs atrada viņu uz ielas, piņķerējot no frakas piedurknes saburzīto dūju.

- Beigta balle, - Azirafals izmeta.

- Redzu, - Kroulijs pamāja. - Nevajadzēja šo bāzt piedurknē!

Pasniedzies viņš izvilka no Azirafala frakas ļenganu putnu un iepūta tajā dzīvību. Dūja pateicīgi nodūdoja un diezgan nestabili aizlidoja.

- Ne jau putns, - eņģelis nopurpināja. - Suns. Vajadzēja jau būt te.

Kroulijs domīgi pašūpoja galvu.

- Tad jau redzēsim.

Atvēris mašīnas durvis, viņš ieslēdza radio.

- I-should-be-so-lucky-lucky-lucky-lucky-I-should-be-so-lucky-in, VELNS AR ĀRĀ, KROULIJ.

- Hallo! Kas runā?

- PŪĶIS, KARTOTĒKAS PAVĒLNIEKS, VĀJPRĀTA KUNGS, SEPTĪTĀS PAKĀPES MOCĪBU HERCOGS. KĀ VARU PALĪDZĒT?

- Elles suns. Baidos, vai ar to nav kas noticis.

- IZLAIDĀM PIRMS DESMIT MINŪTĒM. KAS TAD NU? NAV VĒL IERADIES? KAUT KAS NAV, KĀ VAJAG?

- Nē, nē, nekas slikts. Viss kārtībā. Ai, es jau redzu. Labs suns. Jauks... suns. Tiešām briesmonis. Kārtīgi pastrādājāt, veči. Jauki bija ar tevi parunāt, Pūķi. Uz drīzu sadzir-dēšanos, jā?

Kroulijs izslēdza radio.

Viņi saskatījās. Mājā atskanēja skaļš būkšķis, logu rūtis notrīcēja.

- Augstā debess, - Azirafals nomurmināja. Ja seštūkstoš gadus neesi lamājies un ari tagad to nevēlies, savaldīties nav grūti. - Vienu laikam aizmirsu pārvērst.

- No suņa ne vēsts, - Kroulijs secināja.

- Ne vēsts, - Azirafals pamāja.

Velns nopūtās.

- Kāpsim mašīnā, - viņš aicināja. - Mums jāparunā. Jā, un vēl, Azirafal...

-Jā?

- Vispirms noslauki no sejas to draņķa torti!

tveicīga, klusa augusta diena tālu no Londonas centra. Tedfildas ceļmalā augošos latvāņus klāja bieza ceļa putekļu kārta. Dzīvžogos zumēja bites.

Pēkšņi atskanēja tāds kā simts metāla balsu koris: Slava!

Uz ceļa parādījās melns suns.

Droši vien suns. Vismaz pēc suņa tas izskatījās.

Redzot dažu labu suni, šķiet, ka, spītējot tūkstošiem gadu ilgajai evolūcijai, suni no vilka šķir tikai divas maltītes. Tādi suņi tuvojas noteiktā, mērķtiecīgā solī. Mežonīgi, ar dzelteniem zobiem, smirdīgu elpu, bet viņu saimnieki pa gabalu dūdo, ka suns jau vecs un, ja traucējot, lai padzenot to projām. Tikmēr suņa zaļajās acīs deg sarkani ugunskuri, spīdēdami un dzirkstīdami kā pleistocēns.

Tomēr šis suns jebkuram no tiem liktu klusiņām aizlavīties aiz dīvāna un izlikties aizņemtam ar gumijas kaulu.

Suns klusi, draudīgi ierūcās, gatavs lēcienam - tas bija tāds rūciens, kas sākas zvēra kaklā un pierimst tikai mirklī, kad viņa žokļi sacērtas ap upura kaklu.

No suņa mutes uz asfalta pakšķēja slienas.

Nezvērs spēra vēl dažus soļus, paošņāja gaisu visapkārt.

Ausis saslējās.

Tālumā skanēja balsis, kuru vidū viena izcēlās. Zēniska, taču tāda, kurai noteikti jāpaklausa, neizbēgami

Jāpaklausa. Ja tā liks sekot, sekosi; ja pavēlēs nogalināt, nogalināsi. Tā bija saimnieka balss.

Pārlēcis dzīvžogam, briesmonis metās pāri pļavai. Vērsis, kas tajā ganījās, mirkli apsvēra savas iespējas un tad steidzīgi soļoja uz pretējo dzīvžogu.

No reto koku puses skanēja balsis. Melnais suns, slienam tekot, tām tuvojās. Viena no pārējām balsīm teica:

- To viņš nedarīs. Tu vienmēr saki, ka jā, bet tā jau nebūs. Nekādu mīluli viņš tev nepirks. Vismaz ne interesantu. Varbūt nopirks tev zarkukaini. Tas viņam liktos Interesanti.

Suns pa savam paraustīja plecus, taču tad sāka run

-Jā-

- Viņi jau varēs doties, kur grib, - Pipars bažīgi

Anatēma sniedza viņam mitro dvieli.

- Ēē, - Kroulijs novilka, - nu, gribu pateikt, kas

¹

Nāve (death) angļu valodā ir vīriešu, bet karš (war) - sieviešu dzimtes vārds. (Tulk. piez.)

²

Acīmredzot Frankenšteina palīgs. (Tulk. piez.)

³

Pulkstenis bija īpaši izgatavots Kroulijam. Izgatavošana bija neiedomājami dārga, bet viņš to varēja atļauties. Šis pulkstenis rādija pareizu laiku divdesmit valstu galvaspilsētās, kā ari vienas Citas Vietas galvaspilsētā, kur gan pulkstenis rādija vienmēr vienu un to pašu laiku, un šis laiks bija Par Vēlu.

⁴

Svētā Berila (Beryl Articulatus) no Krakovas piektā gadsimta vidū kļuva par svēto mocekli. Leģenda vēsta, ka Berila bija jauna sieviete, kas pret savu gribu tika saderināta ar pagānu princi Kazimiru. Kāzu nakti viņa lūdza Tā Kunga iejaukšanos, vārgi cerēdama uz brīnumainu bārdas parādīšanos, faktiski jau turēdama gatavībā dāmu skuvekli ziloņkaula ietvarā, bet Tas Kungs tā vietā piešķīra viņai brīnišķīgu spēju nepārtraukti un nesakarīgi čalot par visu, kas ienāk prātā, neievelkot elpu un aizmirstot par ēšanu.

Viena leģendas versija vēsta, ka trīs nedēļas pēc kāzām princis Kazimirs jauno sievu nožņaudzis, un laulība netikusi piepildīta. Berila nomirusi kā šķista mocekle, čalodama līdz beidzamajam brīdim.

Ja gribam ticēt citai versijai, Kazimirs nopircis sev ausu aizbāžņus, un Berila nomirusi viņam blakus gultā sešdesmit divu gadu vecumā.

Svētās Berilas čalotāju ordeņa mūķenēm jādod zvērests, ka viņas visnotaļ līdzināsies Svētajai Berilai, izņemot otrdienu pēcpusdienas, kad mūķenēm ļauts aizvērt muti un, ja viņas vēlas, uzspēlēt galda tenisu.

⁵

Tādu, kuram padomus dod sīka večiņa un kurš visas pakaļdzīšanās veic ārkārtīgi lēni.

⁶

Šeit, iespējams, jāpiemin, ka misters Jangs domāja - paparaci ir kāds īpašs itāļu linoleja paveids.

⁷

Netulkojama vārdu spēle: missal - lūgšanu grāmata, missile -kodolraķete. (Red. piez.)

⁸

Vērmelis (Wormwood) - velna kārdinātāja vārds K. S. Luisa darbā “Skrūvšņores vēstules”. (Red. piez.)

⁹

Damjens - bērna antikrista vārds 1976. gada klasiskajā filmā “Zīme” ("Omen"). (Red. piez.)

¹⁰

Anatēma - baznīcas lāsts. (Red. piez.)

¹¹

1832. gadā viņam gan bija jāpieceļas, lai aizietu uz tualeti.

¹²

Piezīme amerikāņiem un citiem svešzemniekiem: Miltonkīnsa ir jauna pilsēta, apmēram pusceļā starp Londonu un Birmingemu. Tā tika celta kā modema, attīstīta, veselīga un dzīvošanai patīkama vieta. Daudziem britiem tas šķiet ļoti uzjautrinoši.

¹³

Blakus Danam no rītiem līdz vakariem ir Ašera cilts daļa.

¹⁴

Kurš jau bija lolojis pāris domu šinī virzienā un, kad beidzot tās realizēja praksē, pavadīja pēdējos savas dzīves gadus Ņūgeitas cietumā.

¹⁵

Šis bija vēl viens ģeniāls gājiens no izdevēju puses, jo 1654. gadā Olivera Kromvela puritāniskais parlaments bija izsludinājis Ziemassvētkus ārpus likuma.

¹⁶

Pilsēta šajā gadījumā ir tikai nosaukums. Tā bija Anglijas lauku mazpilsētas vai, amerikāņu terminos runājot, tirdzniecības centra lielumā.

¹⁷

Warlock (angļu vai.) - burvis, zintnieks. (Red. piez.)

¹⁸

Vecā skola ir vakarskola netālu no Totenhemkortroudas. To vada padzīvojis aktieris, kurš jau kopš divdesmitajiem gadiem tēlojis neskaitāmus sulaiņus gan filmās, gan uz skatuves.

¹⁹

’ Viņš gan nepieminēja sifilisu.