Labas zīmes

Suns pa savam paraustīja plecus, taču tad sāka runāt viņa saimnieks, Visuma centrs, un visa uzmanība tika pievērsta viņam.

- Man būs suns, - saimnieks teica.

- Ej nu! Kā tu vari zināt, ka suns? Neviens tā nav teicis. Kā gan vari zināt, ja neviens nav teicis, ka tas būs suns? Tavs tētis žēlosies, ka apēd visu naudu.

- Un nograuž dzīvžogus, - trešā balss skanēja uzstājīgāk nekā pārējās.

Tā varētu runāt cilvēks, kas pirms plastmasas modeļa veidošanas ne tikai saskaita visas detaļas, kā teikts instruk-tijā, bet arī nokrāso tās un atstāj kārtīgi izžūt, un tikai tad ķeras pie konstruēšanas. Šo balsi no grāmatveža karjeras šķīra tikai daži gadi.

- Suņi neēd dzīvžogus, Venslij. Nav dzirdēts.

- Zarkukaini ēd. Baigi interesanti. Pārojoties tie viens otru ēd.

Iestājās dziļdomīgs klusums. Pielēkšojis tuvāk, suns saprata, ka balsis skan no bedres.

Kokos slēpās sens dolomīta karjers, nu jau ieaudzis ērkšķos un vīnogulājos. Lai gan vecs, tomēr tas nestāvēja dīkā. Krustām šķērsām vijās takas, bet gludie laukumi uz nogāzes liecināja, ka šo vietu regulāri izmanto skeitbor-disti, asu izjūtu cienītāji vai vismaz pārgalvīgi riteņbraucēji. Šur tur mētājās rievotas skārda plāksnes, zaros bija ieķērušies veci dēļi un karājās izplūkāti virves gabali.

Turpat rēgojās sens, izdedzis un sarūsējis piecdesmito gadu automobilis Triumph Herald Estate, noslīcis nātru jūrā.

Riteņu un sarūsējušu vadu jūklis iezīmēja lūžņu kapsētas vietu, kur dzīvi beidz lielveikalu ratiņi.

Bērniem te bija īsta paradīze, bet vietējiem pieaugušajiem - vienkārši bedre.

Caur nātru puduri suns redzēja četrus cilvēkus, kas karjera vidū sēdēja uz neatņemamā slepenu tikšanos atribūta - stiepļu kastēm, kādās parasti liek piena pudeles.

- Nevar būt!

- Var gan!

- Saderam, ka ne, - teica balss, kas, spriežot pēc tembra, piederēja meitenei.

Tajā skanēja gan šausmas, gan sajūsma.

- Ēd gan. Kad man bija seši gadi, redzēju ar savām acīm. Aizbraucot brīvdienās, man bija divi zarkukaini, atbraucot bija viens un resns.

- Muļķības! Ne jau zarkukaini, bet dievlūdzējs. Redzēju televīzijas raidījumā: liela mātīte aprija otru, ka nošņak-stēja vien.

Visi atkal apklusa.

- Ko tas dievlūdzējs īsti lūdz? - suņa saimnieks prasīja.

- Nezinu. Laikam to, lai nebūtu jāprecas, man šķiet.

Suns pagrieza aci pret spraugu pa pusei sabrukušajā

karjera žogā.

- Redzēsi, būs tāpat kā man ar riteni! Cerēju, ka dabūšu tādu ar septiņiem ātrumiem, izliekto rāmi un spico sēdekli, tumši violetā krāsā un tā tālāk, bet dabūju rozā. Ar grozu. Meiteņu riteni.

- Bet tu taču esi meitene, - viens no zēniem ieminējās.

-Tā ir dzimumu diskriminācija, tik tiešām. Dāvināt

meiteņu dāvanas tāpēc vien, ka esi meitene.

- Bet man būs suns, - pārliecināti sacīja saimnieka balss.

Saimnieks stāvēja, uzgriezis muguru, tāpēc suns nevarēja redzēt viņa seju.

- Nūja, viens no lielajiem rotveileriem, pareizi? - meitene dzēlīgi pajautāja.

- Nē, mans būs tāds, ar kuru var rotaļāties, - saimnieks atbildēja. - Ne jau liels.

... acs nātrēs strauji tuvojās zemei.

- ... bet gudrs, tāds, kas lien trušu alās, ar jocīgi ielocītu ausi. Parasts krancis. Augstākā labuma krancis.

Runātāji nedzirdēja klusu būkšķi karjera malā. Iespējams, ka tā bija strauja gaisa plūsma, kas ieplūda vakuumā, kurš bija radies, milzīgam sunim pēkšņi saraujoties. Beigās kaut kas nopaukšķēja, acīmredzot ieliecās auss.

- Un saukšu es viņu... - saimnieka balss teica, - saukšu...

- Kā? Kā tad tu viņu sauksi? - meitene gribēja zināt.

Suns gaidīja. Svarīgs mirklis. Vārda došana. Tad viņam

būs mērķis un noteikti pienākumi, sava identitāte. Suņa acis kvēloja tumši sarkanas, lai gan atradās pie pašas zemes. Nātrēs pilēja viņa slienas.

- Nosaukšu par Suni, - saimnieks paziņoja. - Labs vārds, un neviens nebrīnīsies.

Elles suns apstājās. Velnišķīgi sunisko smadzeņu dzīlēs viņš atskārta, ka notiek kas nelāgs, tomēr visas izjūtas aizēnoja pēkšņa mīlestība un paklausība saimniekam. Ej nu sazini, cik lielam viņam vajag būt?

Suns tipināja pretī savam liktenim.

Tomēr dīvaini. Lidz šim viņam bija nepārvarama tieksme klupt virsū cilvēkiem, bet tagad, neraugoties ne uz ko, gribējās nepārtraukti luncināt asti.

- un tu teici, ka tas ir viņš! - Azirafals vaimanāja, izklaidīgi notīrīdams pēdējo krēmkūkas gabalu no frakas atloka un beigās aplaizīdams pirkstus.

- Tas bija viņš, - Kroulijs atbildēja. - Kurš tad to zinās, ja ne es?

- Tad jau kāds būs pielicis savu roku.

- Nevienam citam gar to nav daļas! Tikai mums! Labajam un Ļaunajam. Vienai pusei vai otrai.

Kroulijs iebelza pa stūri.

- Tu pat iedomāties nevari, uz ko spējīgi tie tur, lejā, -viņš teica.

- Droši vien apmēram uz to pašu, ko tie tur, augšā, -Azirafals atbildēja.

- Beidz! Tavējie vismaz pazīst bezgalīgo žēlsirdību, -Kroulijs skābi izmeta.

- Tu saki? Vai kādreiz esi bijis Gomorā?

- Protams, - velns atbildēja. - Tur bija lieliska maza taverna, kurā varēja dabūt forši nogatavinātus dateļpalmu kokteiļus ar muskatriekstiem un citrona miziņu.

- Es runāju par to, kas notika pēc tam!

- Ak...

- Droši vien kaut kas atgadījās slimnīcā, - Azirafals prātoja.

- Diez vai. Tur taču bija tik daudz cilvēku!

- Kādi cilvēki? - Azirafals ledainā balsī jautāja.

- Manējie, - Kroulijs atbildēja. - Nu, ne gluži. Hm, nu, sātanisti.

Viņš centās runāt vienaldzīgi. Izņemot faktu, ka pasaule, bez šaubām, ir pārsteidzoši interesanta un abi gribēja baudīt dzīvi tajā, cik ilgi vien iespējams, eņģelis un velns reti par ko bija vienisprātis, taču abi nedomāja neko labu par cilvēkiem, kas viena vai otra iemesla dēļ pielūdz Tumsas princi. Krouliju viņi mulsināja. Rupji izturēties nevar, taču sajūta tāda, kā, teiksim, Vjetnamas kara veterānam, redzot kaimiņu ar brīvprātīgā sarga nozīmi komplektā ar pilnu kaujas uzkabi.

Turklāt sātanisti vienmēr ir nomācoši dedzīgi. Visa tā būšana ar ačgārno krustu, pentagrammām un gailēniem. Lielākā daļa velnu to nesaprata. Tas taču ir pilnīgi lieki. Lai kļūtu par sātanistu, pietiek ar apzinātu vēlēšanos. Sāta-nists var nodzīvot mūžu, nezinot, kas tā pentagramma ir, un nokautu gailēnu redzēdams tikai cāļa cepetī.

Starp citu, daži vecās skolas sātanisti būtībā bija jauki cilvēki. Runāja un izpildīja vajadzīgās kustības tieši tāpat ka viņu pretinieki, bet pēc tam gāja mājās un pārējās nedēļas dienas dzīvoja neuzkrītošā viduvējībā kā vienkārši cilvēki, pat nedomādami neko ļaunu.

Bet pārējie...

Daži, kas sauca sevi par sātanistiem, uzdzina Krouli-jam šermuļus. Ne jau viņu darbi vien, bet arī tas, ka visa vaina tika uzvelta ellei. Tādi spēj izperināt kādu atbaidošu ideju, ko velns neizdomās tūkstoš gados, kādu preteklību, kas var rasties tikai cilvēka smadzenēs. Bet pēc tam brēc, ka pie visa vainīgs velns, ar to izpelnoties tiesas līdzjūtību, lai gan velns neko tamlīdzīgu nedara. Nav vajadzības. Un to daži cilvēki nesaprata. Kroulijs uzskatīja, ka elle nav lielākais ļaunuma perēklis, tāpat kā debesis nav lielākais labestības avots - tās bija tikai pretinieces lielajā kosmiskajā šaha spēlē. Bet patiesākā labestība un baisākais ļaunums piemīt tikai cilvēka prātam.

- Ak tie sātanisti, - Azirafals nopūtās.

-Tiešām nesaprotu, kā to varēja sajaukt, - Kroulijs turpināja. - Es runāju par mazuļiem. Kas tur tik sarežģīts?

Aprāvies viņš neskaidri atcerējās sīko mūķeni, kuras izklaidība bija neraksturīga pat sātanistiem. Un vēl kaut kas. Kā pa miglu Kroulijs atcerējās arī pīpi un kamzoli ar līkloču rakstu 1938. gada gaumē. Vīrieti, kuram uz sejas bija rakstīts “laimīgais tēvs”.

Acīmredzot bija vēl trešais bērns.

Kroulijs pateica to Azirafalam.

- Neko vairāk jau neuzzināsim, - eņģelis nopūtās.

- Mēs zinām, ka bērns noteikti ir dzīvs, kaut tik vien, -velns atbildēja.

- Bet kā mēs to varam zināt?

- Vai tiešām tu domā, ka es te sēdētu, ja suns būtu atgriezies pazemē?

- Nūja, loģiski.

- Tātad mums atliek tikai meklēt, - Kroulijs turpināja. - Jāpašķirsta slimnīcas papīri.

Bentley dzinējs kāsēdams atdzīvojās, un automašīna metās uz priekšu, atmezdama eņģeli atpakaļ sēdeklī.

- Un pēc tam?

- Un pēc tam atradīsim bērnu.

- Un tad? - eņģelis aizvēra acis, jo Kroulijs strauji pagriezās gar stūri.

- Nezinu.

- Ak Dievs!

- Nūja. Vācies no ceļa, ķēms tāds, ar visu skūteri!

- Klau, vai tavējie būtu ar mieru piešķirt man patvērumu?

- Es tev gribēju jautāt to pašu - uzmanīgi, cilvēki uz ceļa!

- Ja esi uz ceļa, tad zini, kādu risku uzņemies! - Krou-lijs atbildēja, izdragādams starp stāvošu automašīnu un taksometru, kur varētu iespraukties labi ja plānākā kredītkarte.

- Skaties, kur brauc! Skaties! Starp citu, kur tā slimnīca bija?

- Kaut kur uz dienvidiem no Oksfordas.

Azirafals ieķērās auto panelī.

- Londonas centrā nedrīkst braukt ar ātrumu deviņdesmit jūdzes stundā!

Kroulijs iemeta skatienu spidometrā.

- Kāpēc gan ne? - viņš brīnījās.

- Mēs taču nositīsimies! Priekšlaicīgi pāriemiesosi-mies! - Azirafals neveikli atbildēja, mazliet atslābdams. - Starp citu, tu vari nogalēt arī cilvēkus.

Kroulijs paraustīja plecus. Eņģelis tomēr nespēja iedzīvoties divdesmitajā gadsimtā, tāpēc nesaprata, ka Londonas centrā pa Oksfordstrītu mierīgi var atļauties braukt ar ātrumu deviņdesmit jūdzes stundā un neviens pat neievēros. Vienīgi jānokārto, lai kāds negadās ceļā, un, tA kā pa šo ielu braukt ar tādu ātrumu nebija iespējams, nevienam neradās aizdomas.

Jebkurā gadījumā automašīnas bija labākas par zirgiem. Iekšdedzes dzinējs Kroulijam bija Dieva dāv -, debesu dāv -, labi, lielais laimests. Senos laikos darījumos varēja doties tikai melnos rumakos ar liesmojošām acīm un no pakaviem šķīstošām dzirkstelēm. Tāda velniem bija etiķete. Kroulijs parasti nespēja noturēties zirga mugurā, Jo neprata apieties ar dzīvniekiem.

Pie Čisvikas Azirafals sāka grābstīties pa cimdu nodalījumu.

- Kas tas par Velvet Underground? - viņš pajautāja.

- Tev nepatiks, - Kroulijs brīdināja.

- Ai, - eņģelis nevērīgi pamāja, - bī-bops.

- Zini, Azirafal, ja miljons cilvēkiem lūgtu raksturot moderno mūziku, neviens neteiktu bībopsl - velns nopūtās.

- Rau, te ir kas labāks. Čaikovskis, - Azirafals ielika kaseti atskaņotājā.

- Tev neies pie sirds, - Kroulijs nopūtās, - mētājas te jau vairāk nekā divas nedēļas.

Braucot garām Hītrovai, automašīnā sāka dunēt smagi ritmi.

Azirafals sarauca pieri.

- Es nezinu šo gabalu. Kas tas ir? - viņš jautāja. -Čaikovskis. Another One Bites the Dust, - Kroulijs

paskaidroja un, braucot garām Slauai, aizvēra acis.

Šķērsojot aizmigušo Čilternsu, viņi pavadīja laiku, klausoties Viljama Bērda We Are the Champions un Bēthovena I Want To Break Free. Tomēr nekas nebija labāks par Vona Viljamsa Fat-Bottomed Girls¹.

mēdz teikt, ka velniem ir visskaistākie meldiņi.

Visā visumā jā. Taču vislabākie horeogrāfi ir debesīs.

rietumu pusē pletās Oksfordšīras līdzenums, kurā izklaidus mirdzēja gaismas, iezīmējot pa pusei aizmigušus ciemus. Godīgi brīvzemnieki tur devās pie miera pēc garas darbdienas, kurā rediģēja rakstus, piedāvāja finanšu konsultācijas vai veidoja datorprogrammas.

Tālāk, kalnā, spīdēja tādi kā jāņtārpiņi.

Visbaisākais divdesmitā gadsimta simbols ir teodolīts². Uzstādīts klajā laukā, tas ziņo, ka sāksies tā Ceļa Papla-

Ilnāšana, gar kuru tiks būvētas divsimt ģimenes mājas, dabiski iekļaudamās ainavā.

Pēc tam parādās izpildes projekts.

Taču pat apzinīgākais mērnieks pusnaktī neko nemēra. Lai nu kā, bet teodolīts tur stāvēja, ar visām trim kājām dziļi iegrimis kūdrā. Ne pārāk daudziem teodolītiem redzē-siet augšmalā iespraustu lazdas zariņu, kristāla svārstus Un uz kājām iegravētas ķeltu rūnas.

Viegla brāzma purināja apmetni ap kalsnu augumu, kas regulēja ierīci. Apmetnis izskatījās smags, ūdensnecaurlaidīgs, ar siltu oderi.

Lielākajā daļā grāmatu par burvestībām teikts, ka raganas strādā kailas. Tas tāpēc, ka vairums šo grāmatu autoru ir vīrieši.

Jaunās sievietes vārds bija Anatēma Divaisa. Nevarētu teikt, ka viņa būtu satriecoši skaista. Sejas panti, ņemot katru atsevišķi, bija ārkārtīgi glīti, taču visā visumā šķita, ka tie salikti kopā no noliktavas steigā, kā pagadās. Viņas seju, iespējams, vislabāk raksturotu vārds pievilcīga, bet lietpratēji piebilstu žirgta, lai gan tāds apzīmējums vairāk atbilst piecdesmito gadu leksikai un tāpēc droši vien l/paliks.

Jaunām sievietēm tumšā naktī nevajadzētu staigāt vienām pat Oksfordšīrā. Taču jebkurš klaiņojošs maniaks, kas uzrunātu Anatēmu, zaudētu vairāk nekā tikai valodu. Viņa taču bija ragana. Tā kā raganas ir visumā saprātīgas, Anatēma daudz neticēja aizsargājošiem amuletiem un burvju vārdiem, vairāk paļaudamās uz pēdu garu maizes nazi, kuru nēsāja aiz jostas.

Ieskatījusies binoklī, Anatēma pieregulēja vēl.

Darbodamās viņa klusi murmināja.

Visai raksturīgi mērniekiem. Viņi murmina apmēr tā: Drīz mums būs papildceļš, nepagūs pat gailis nodziedāt. Trīs komā pieci metri, plus vai mīnus par mata tiesu.

Taču Anatēma bubināja kaut ko pavisam citu:

- Tumša nakts/mēness spožs, austrumi no dienvidiem/ rietumi no dienvidrietumiem... rietumi, dienvidrietumi... rokā būs...

Paņēmusi apkaimes ģeodēzisko karti, viņa to atlocīja un paturēja luktura gaismā, tad ar caurspīdīgu lineālu un zīmuli uzmanīgi ievilka kartē līniju, kas krustojās ar otru līniju.

Anatēma smaidīja. Ne jau priecādamās, bet gandarīta par labi paveiktu smalku darbu.

Izjaukusi dīvaino teodolītu, viņa piesprādzēja to uz melna divriteņa bagāžnieka, kas bija atsliets pret dzīvžogu. Pārliecinājusies, ka Grāmata ir vietā, Anatēma stūmās projām pa dūmakā tīto pļavu.

Velosipēds bija senatnīgs, rāmis acīmredzot izgatavots no caurulītēm. Daudz vecāks par trīspakāpju dzinēju, bet, iespējams, mazliet jaunāks par riteni.

Taču gandrīz viss ceļš līdz ciemam veda lejup. Vējš purināja Anatēmas matus un piepūta apmetni kā buru. Krava uz riteņiem lēnām uzņēma ātrumu. Gaiss bija silts. Labi gan, ka šajā nakts laikā nav dzīvas satiksmes.

bentley dzinējs atdziestot nopīkstējās. Kroulijs savukārt iekarsa.

- Tu teici, ka redzēji virziena rādītāju, - viņš pārmeta eņģelim.

- Mēs aizšāvāmies garām pārāk ātri. Tomēr es domāju, ka tu te jau esi bijis.

- Pirms vienpadsmit gadiem!

Nosviedis karti uz aizmugures sēdekļa, Kroulijs atkal «aka darbināt dzinēju.

- Varbūt kādam pajautāt? - Azirafals ierosināja.

- Kā tad! Apstāsimies un prasīsim pirmajam pretimnācējam, kurš nakts vidū noteikti ies pa ceļu!

Dzinējs pēkšņi atdzīvojās, un auto rēkdams metās uz ceļa, gar kura malām auga dižskābarži.

- Neparasta vieta, - Azirafals secināja. - Vai tu nejūti?

- Ko tad?

¹ - Apturi uz bridi!

Bentley apstājās.

- Savādi, - eņģelis murmināja, - jūtu tādus kā viļņus

ar...

Viņš piespieda plaukstas pie deniņiem.

- Kas tad nu? - Kroulijs brīnījās.

Azirafals uzmeta viņam skatienu.

- Mīlestība, - viņš secināja, - Kāds tiešām mīl šo vietu.

- Kā, lūdzu?

- Jūtu lielu mīlestību. Labāk nevaru izskaidrot. Sevišķi jau tev.

- Tu gribi teikt, ka... - Kroulijs iesāka.

Kaut kas nošvlkstēja, nokauca, nošķindēja. Mašīna apstājās.

Azirafals, mirkšķinādams acis, pasniedzās un uzmanīgi atvēra durvis.

- Tu kādam uzskrēji virsū, - viņš sacīja.

- Ne jau es, bet man... - Kroulijs iesāka.

Abi izkāpa laukā. Aiz Bentley uz ceļa gulēja velosipēds, kura priekšējais ritenis bija saliecies kā Mēbiusa lente, bet aizmugurējais, vairākas reizes drūmi apgriezies, apstājās.

- Lai top gaisma! - eņģelis izdvesa.

Virs ieliņas parādījās zilgana blāzma.

No ceļmalas grāvja puses atskanēja balss:

- Velns parāvis, kā jums tas izdevās?

Gaisma pazuda.

- Kas tad? - Azirafals vainīgā balsī jautāja.

- Ai! - atbilde skanēja jau neskaidrāk. - Laikam ar galvu kaut kur ietriecos...

Kroulijs pētīja garu, metālisku švīku mašīnas spīdīgajā virsmā un ielocīto buferi, kas acumirklī iztaisnojās. Arī švīka pazuda.

- Celieties augšā, jaunkundz, - teica eņģelis, vilkdams Anatēmu laukā no lūžņu kaudzes. - Kauli jums nav lauzti.

Tas bija secinājums, nevis cerība. Ievainojums bija niecīgs, taču Azirafals nespēja neizmantot izdevību darīt labu.

- Jūs braucāt bez gaismām, - viņa pārmeta.

-Jūs tāpat, - Kroulijs vainīgā balsī atbildēja. - Būsim godīgi.

- Nodarbojaties ar astronomiju? - Azirafals pajautāja, celdams no zemes divriteni.

Velosipēda grozs nošķindēja. Eņģelis pamāja uz nobružāto teodolītu.

- Nē, - Anatēma atbildēja, - es gribēju teikt, jā. Skat, ko nodarījāt manam nabaga vecajam zirdziņam.

- Kā, lūdzu? - Azirafals nesaprata.

- Manam divritenim. Saliekts astotniekā.

- Veci spēkrati ir apbrīnojami dzīvotspējīgi, - eņģelis starodams atdeva viņai velosipēdu!

Priekšējais ritenis mēnesnīcā spīdēja tikpat ideāli apaļš kā elles loki.

Anatēma to apskatīja.

-Tā kā viss nokārtots, varbūt brauksim katrs savu ceļu, ko? Vai jūs gadījumā nezināt, kā tikt uz Tedfīldu? -Kroulijs pajautāja.

Anatēma nevarēja atraut skatienu no velosipēda, būdama gandrīz vai pārliecināta, ka pirmīt tam nebija somiņas ar piederumiem riepu lāpīšanai.

- Pa kalnu uz leju vien, - viņa atbildēja. - Tas taču ir mans divritenis, vai ne?

- Bet kā tad citādi, - Azirafals pārlika, vai nav pārcenties.

- Es taču skaidri zinu, ka manējam nebija pumpja.

Eņģelis atkal izskatījās vainīgs.

- Bet tam taču paredzēta vietiņa, uz diviem āķīšiem, -viņš laipni atbildēja.

^: - Jūs teicāt, pa kalnu lejup vien? - Kroulijs piebikstīja eņģelim.

- Galva tomēr cietusi, - Anatēma sacīja.

- Mēs, protams, varētu jūs aizvest, - Kroulijs nobēra, bet nebūs, kur ielikt divriteni.

- Vienīgi jumta bagāžniekā, - Azirafals piebilda.

- Bentley tāda diemžēl nav... Ē... labi.

Uzlasījis izkritušās mantas, eņģelis salika tās velosipēda grozā un iecēla grozu aizmugures sēdeklī, bet pēc tam palīdzēja satriektajai meitenei iekāpt mašīnā.

- Nevar taču vienmēr atteikt palīdzību, - viņš teica.

- Tu varbūt nevari, bet es gan. Pats zini, ka mums ir savas darīšanas, - Kroulijs pētīja jauno jumta bagāžnieku, kas bija piestiprināts ar rūtainām siksnām.

Velosipēds pats pacēlās, siksnas sasprādzējās. Pēc tam Kroulijs iekāpa mašīnā.

- Kur jūs, mīļā, dzīvojat? - Azirafals dūdoja.

- Godīgi sakot, manam divritenim jau arī nebija lukturu. Faktiski jau ir, ar divām baterijām, bet tās izlādējās, un es izņēmu tās laukā, - Anatēma atzinās un paskatījās uz Krouliju. - Jā, un man ir maizes nazis. Tepat vien bija.

Azirafals izskatījās apvainots.

- Kundze, es galvoju, ka....

Kroulijs ieslēdza lukturus. Velns redz arī tumsā, tomēr jāsaudzē gājēju nervi. Iedarbinājis dzinēju, viņš rāmi brauca lejup. Koku vidū parādījās ceļš. Pēc dažiem simtiem metru viņi sasniedza vidēja lieluma ciemu.

Šķita tāds kā redzēts. Vienpadsmit gados laikam nekas īpaši mainījies nebija.

- Vai kaut kur tuvumā nav slimnīca? - Kroulijs pajautāja. - Kuru vada mūķenes?

Anatēma paraustīja plecus.

- Diez vai, - viņa teica. - Vienīgā ievērojamā māja ciemā ir Tedfīldas muiža. Es gan nezinu, kas tur notiek.

- Dieva zīmes, - Kroulijs norūca.

- Un ātrumi, - Anatēma sacīja, - manam ritenim to nebija. Zinu pilnīgi skaidri, ka nebija.

Kroulijs pieliecās uz eņģeļa pusi.

- Kungs, ak izdziedē jel šo divriteni, - viņš zobgalīgi pačukstēja.

- Atvaino, aizrāvos, - Azirafals nošņāca.

- Rūtainas siksnas?

- Rūtis ir modē.

Kroulijs kaut ko noburkšķēja. Ja eņģelis izdomā kaut ko darīt divdesmitajā gadsimtā, tad, kā likts, piezemēsies ap 1950. gadu.

- Varat izlaist mani te, - Anatēma no aizmugures sēdekļa teica.

- Ar lielāko prieku, - eņģelis staroja.

Tiklīdz mašīna apstājās, viņš atvēra aizmugures durvis un paklanījās kā vecs sulainis, kurš apsveic jauno saimnieku ar atgriešanos plantācijā.

Anatēma paņēma savas mantas un, cik augstprātīgi vien varēdama, izkāpa laukā.

Viņa skaidri redzēja, ka neviens no abiem vīriem nebija gājis uz automašīnas aizmuguri, taču velosipēds jau bija iit sprādzēts un stāvēja, atbalstīts pret vārtiem.

Ar šiem abiem nudien kaut kas nav kārtībā, viņa nodomāja.

Azirafals atkal palocījās.

- No sirds priecājos, ka varējām jums palīdzēt, - viņš lacīja.

- Paldies, - Anatēma ledaini atbildēja.

- Varam braukt? - Kroulijs noburkšķēja. - Labu nakti, mis! Kāp iekšā, eņģeli!

Viss skaidrs. Redz, beigās atklājās, ka viņa bijusi labās rokās.

Pavadījusi ar skatienu Bentley, kas pagriezās uz centru un beigās izgaisa, Anatēma stūma divriteni pa taku mājup. Viņa nebija vīžojusi aizslēgt durvis. Ja draudētu aplaupīšana, Agnese noteikti būtu to pieminējusi, jo savā grāmatā stingri ievēroja Anatēmas personīgās dzīves notikumus.

Namiņu viņa noīrēja ar visām mēbelēm: lētām un bezgaumīgām, kādas nu parasti tiek izmantotas šādos gadījumos un kuras vietējais War on Want veikals noteikti bija izlicis atkritumu savācējam. Taču tas nebija svarīgi. Anatēma nedomāja te ilgi uzkavēties.

Ja ticēt Agnesei, viņa nekur neuzkavēsies ilgi. Citi arī

ne.

Anatēma salika kartes un visu pārējo uz sena galda zem virtuves vienīgās spuldzes.

Ko tad viņa bija uzzinājusi? Neko īpašu. Varbūt TAS atrodas ciema ziemeļu galā, taču viņai jau par to bija aizdomas. Pienākot signālam par tuvu, tas tevi apdullina. Savukārt, ja esi par tālu, nav iespējams precīzi noteikt koordinātas.

Kaut kas traks! Atbilde jāmeklē Grāmatā. Taču, lai iztulkotu pravietojumus, bija jādomā kā jukušajam, tur tā nelaime. Vārdu sakot, vajadzēja domāt kā izcili inteliģentai septiņpadsmitā gadsimta raganai, kuras prāts atgādina krustvārdu mīklu rokasgrāmatu. Ģimenē valdīja uzskats, ka Agnese visu sarežģīja, lai no malas neviens nevarētu saprast. Anatēmai bija aizdomas, ka viņa pati dažkārt domā kā Agnese, un uzskatīja, ka viss ir tā sarežģīts tāpēc, ka Agnese bijusi nolādēta veca kuce ar draņķīgu humora izjūtu.

Viņa pat nebija...

Grāmatas uz galda nebija.

Anatēma šausmās skatījās uz galdu. Tur bija kartes. Paštaisītais pareģošanas teodolīts. Termoss, kurā bija karsts dzēriens. Kabatas lukturītis.

Un tukša gaisa četrstūris, kurā bija jābūt Pravietojumu grāmatai.

Viņa to bija pazaudējusi.

Ja nebūtu tik traģiski, varētu smieties! Agnese taču vienmēr precīzi norādīja, kas notiks ar Grāmatu!

Paķērusi lukturi, Anatēma izskrēja laukā.

- sajūta, nu, pretēja tai, kuru saucam par rēgainu, - Azi-rafals skaidroja. - Tā man šķiet.

- Es gan tā neteiktu, - Kroulijs atbildēja, - jo pilnībā atbalstu visu rēgaino.

- Svētlaime, - Azirafals izmisīgi piebilda.

- Muļķības! Nekā tamlīdzīga, - Kroulijs tēloja jautrību.

- Tu esi pārlieku jūtīgs.

- Tāds man darbs, - Azirafals atbildēja. - Eņģeļiem jūtīguma nekad nav par daudz.

- Manuprāt, vietējiem patīk te dzīvot, un tu to vienkārši uztver.

- Londonā gan es neko tamlīdzīgu nejutu, - Azirafals atbildēja.

- Nu redz, pierādījums, ka man taisnība, - velns secināja. - Lai nu kā, bet esam klāt, tie paši akmens lauvas pie vārtu stabiem!

Lukturi apgaismoja pāraugušu rododendru rindas gar piebraucamā ceļa malām. Zem riepām čirkstēja grants.

- Pārāk agra stunda mūķeņu apciemojumam, - Azira-fala balsī iezagās šaubas.

- Muļķības! Mūķenes dzīvo nomodā augu diennakti, -Kroulijs paskaidroja. - Droši vien tāds darba laiks. Varbūt tā var ātrāk novājēt.

- Lēts joks un galīgi nevietā, - eņģelis aizrādīja.

- Nekasies! Es taču teicu, ka dažas ir mūsējās. Melnās mūķenes. Mums vajadzēja, lai slimnīca būtu karabāzes tuvumā, saproti pats.

- Nu vairs neko nesaprotu.

-Vai tiešām tu domā, ka amerikāņu diplomātu sievas allaž dzemdē mazās klosteru slimnīcās otrā pasaules malā? Bet visam bija jāizskatās dabiski. Tedfīldā ir gaisa karabāze, viņa apmeklēja tās atklāšanu, un tad viss sākās, bet bāzes slimnīca vēl nedarbojās. Mūsu cilvēks pateica, ka tuvumā ir slimnīca, un viss kārtībā. Nevainojama organizācija.

- Izņemot dažas sīkas detaļas, - Azirafals ironiski piebilda.

- Bet gandrīz nostrādāja, - Kroulijs sēca, juzdams, ka lāaizstāv vecais karogs.

- Redzi, ļaunums vienmēr ietver sevī pašiznīcināšanas sēklu, - eņģelis skaidroja. - Tas ir galēji negatīvs, tāpēc pat šķietama triumfa mirkļos iekodēta krišana. Lai cik grandiozs un labi izstrādāts, šķietami nekļūdīgs būtu ļaunais plāns, tomēr iedzimtais grēcīgums neizbēgami vērsīsies pret tā perinātājiem. Lai cik šķietami sekmīgs, tomēr beigās tas cietīs neveiksmi, tas sašķīdīs pret nekrietnības klintīm, bez pēdām izgaisdams aizmirstības jūrā.

Brīdi padomājis, Kroulijs atbildēja:

- Nē, varu saderēt, ka tā bija tikai vidusmēra nekompetence. Paklau...

Viņš klusi nosvilpās.

Uz grantētā laukuma muižas priekšā rindojās mašīnas, un ne jau mūķeņu transports. Bentley te nebija nekas īpašs. Daudzu spēkratu nosaukumā redzēja GT vai TURBO, uz jumtiem gozējās radiotelefonu antenas. Reti kurš autiņš bija vecāks par gadu.

Kroulijam ieniezējās dūres. Azirafals dziedēja velosipēdus un kaulu lūzumus, bet viņš alka nozagt radio, pārdurt riepas vai tamlīdzīgi. Kroulijs neganto vēlmi apslāpēja.

- Neko teikt, manos laikos četras mūķenes spiedās vienā Morris Traveller.

- Vai tik esam īstajā vietā, - Azirafals prātoja.

- Varbūt muiža privatizēta? - Kroulijs paraustīja plecus.

- Vai arī tu izvēlējies nepareizo ceļu.

- īstā vieta, kad tev saku. Gājuši.

Abi izkāpa no automašīnas. Pēc trīsdesmit sekundēm uz viņiem tika raidīti šāvieni. Neticami precīzi.

lai nu ko, bet pavēles Mērija Hodžsa, savulaik Daiļrunātāja, centās pildīt. Viņai patika pavēles. Tās vienkāršoja dzīvi.

Ar pārmaiņām gan tā neveicās. Mērijai tiešām patika Čalotāju ordenis. Tur viņa beidzot ieguva draugus. Viņai bija sava istaba. Protams, Mērija zināja, ka tiek iesaistīta pasākumos, kas, raugoties no noteikta skatpunkta, ir slikti, Taču trīsdesmit gadu laikā viņa bija daudz ko redzējusi, tāpēc neloloja ilūzijas par to, uz ko spējīgi ļautiņi, lai tik savilktu galus kopā. Turklāt ēdiens bija gards un varēja satikt daudz interesantu cilvēku.

Pēc ugunsgrēka ordenis (kas nu no tā bija atlicis) pārcēlās. Galu galā, tā vienīgā sūtība bija izpildīta. Mūķenes aizgāja katra savu ceļu.

Mērija palika. Muiža viņai patika, un kādam taču jābūt uz vietas un jāuzrauga atjaunošanas darbi, jo celtniekiem tak mūsdienās uzticēties nevar, visu laiku, tā sakot, jāstāv blakus. Līdz ar to Mērija lauza zvērestu, taču klostera priekšniece viņu mierināja, ka viss esot kārtībā, neesot par ko uztraukties, melnās mūķenes varot atkāpties no solījumiem, un pēc simt gadiem visiem tāpat būšot vienalga, pareizāk sakot, pēc vienpadsmit gadiem. Ja jau Mērija veļoties palikt un darboties, tad, lūdzu, darbu saraksts un adrese, uz kuru pārsūtīt visu korespondenci, izņemot vēstules brūnās aploksnēs ar caurspīdīgu taisnstūri adresei.

Un tad ar viņu bija noticis kaut kas dīvains. Palikusi izpostītajā ēkā un darbodamās vienā no mazāk cietušajām telpām, strīdēdamās ar vīriem, kas, aizsprauduši aiz ausim cigarešu galus, staigā ar kaļķiem apputējušās biksēs un lūkojas kabatas kalkulatorā, kas uzrāda atšķirīgus ciparus, ja ievadītās naudas summas ir lietotās banknotēs, Mērija atklāja to, par ko agrāk pat nenojauta.

Zem muļķības un izdabāšanas kārtu kārtām viņa atklāja sevī Mēriju Hodžsu.

Izrādījās, ka iztulkot celtnieku tāmes un pievienotās vērtības nodokli ir tīri viegli. Aizgājusi uz bibliotēku un paņēmusi vairākas grāmatas, Mērija saprata, ka finanšu pasaule ir saistoša un viegli uztverama.

Viņa vairs nelasīja sieviešu žurnālus, kas raksta par romantiku un adīšanu, to vietā izvēloties tādus, kas informē par orgasmu, tomēr arī no tiem atteicās, atstādama prāta stūrītī piezīmi tādu piedzīvot (ja nu kādreiz noder), jo arī tie piedāvāja romantiku un adīšanu, tikai citā formā. Beigās viņa pievērsās izdevumiem, kas raksta par ekonomiskiem jautājumiem.

Ilgi domājusi, Mērija no kāda pārsteigta, augstprātīga Nortonas dīlera nopirka mazu datoru. Pēc rosīgas nedēļas viņa aizveda to atpakaļ. Ieraudzījis Mēriju ienākam veikalā, dīleris nosprieda, ka viņa nemāk iespraust kontaktdakšu, taču izrādījās, ka datoram nav blakusprocesora 387. Tik daudz viņš kā dīleris zināja - galu galā kā dīleris viņš zināja visādus garus vārdus -, taču sarunas gaitā ātri zaudēja vīzdegunību. Mērija Hodžsa bija paņēmusi līdzi vairākus žurnālus. Gandrīz visos virsrakstos bija minēts personālais dators, un daudzi raksti un kritiski apskati bija rūpīgi apvilkti ar sarkanu tinti.

Mērija lasīja par jaunā laikmeta sievietēm, nenojauzdama, ka pati bija piederējusi pie vecajām. Tomēr padomājusi nolēma, ka šādi virsraksti ir vienā kategorijā ar romantiku un adīšanu un orgasmiem, bet galvenais taču ir būt pašai - tik ļoti pašai, cik vien iespējams. No sākta gala viņai bija tieksme uz melnu vai baltu apģērbu. Bet tagad galvenais bija saīsināt svārku apakšmalu, paaugstināt papēžus un noņemt galvautu. .

Vienudien, šķirstīdama žurnālu, Mērija atklāja, ka valstī acīmredzot ir neremdināma prasība pēc milzīgām ēkām plašos laukumos, kuras vadītu cilvēki, kas saprot uzņēmēju pasaules vajadzības. Nākamajā dienā viņa pasūtīja vēstuļpapīru Tedfīldas muižas konferenču un Menedžmenta apmācības centram, spriezdama, ka pēc pasūtījuma saņemšanas jau zinās visu, kas vajadzīgs muižas pārvaldei.

Nākamajā nedēļā presē parādījās sludinājumi.

Viss izdevās lieliski, jo Mērija Hodžsa jau karjeras sākumā saprata, ka menedžmenta kurss nav sēdēšana slaidu projektora priekšā. Ar to vien nepietiks, jo mūsdienu uzņēmumi gaida daudz vairāk.

Un viņa par to gādās.

kroulijs noslīga zemē, ar muguru atbalstīdamies pret pieminekli. Azirafals jau vēkšpēdus gulēja rododendru krūmā, un uz viņa mēteļa pletās tumšs plankums.

Arī Kroulijs juta, ka viņa krekls kļūst mikls.

Tiešām smieklīgi. Lai nu kas, bet nāve šobrīd nekam nederēja. Vajadzēs skaidroties bez sava gala. Pie jauna ķermeņa tik viegli netikt, un priekšniecībai būs jāzina, kur palika vecais. Tas bija tikpat kā izlūgties pildspalvu no neiedomājami vīzdegunīga kancelejas preču pārdevēja.

Kroulijs neticīgi apskatīja savu roku.

Velniem piemit spēja redzēt tumsā, un viņa roka bija dzeltena. No tās plūda asinis dzeltenā krāsā.

Kroulijs uzmanīgi aplaizīja pirkstu.

Pēc tam viņš aizrāpoja pie Azirafala un aptaustīja viņa kreklu. Ja tas bija asiņu traips, tad gan dabas mātei viss sagājis šķērsām.

- Sāp gan, - nokritušais eņģelis vaidēja. - Trāpīja tieši zem ribām.

- Jā, bet vai tad tavas asinis parasti ir zilas? - Kroulijs pajautāja.

Azirafals atvēra acis, ar labo roku paberzēja krūtis un apsēdās. Pēc tam viņš sevi aptaustīja tikpat profesionāli kā Kroulijs.

- Krāsa? - Azirafals pajautāja.

Kroulijs pamāja.

- Nez kas tā par spēli? - eņģelis prātoja.

- Nezinu, - Kroulijs atbildēja, - es to sauktu par dumju ākstīšanos.

Pēc balss varēja noprast, ka viņš pats arī labprāt piedalītos, turklāt ar lielākiem panākumiem.

Tā tiešām bija spēle. Satriecoši jautra. Caur krūmiem pieliecies soļoja sagādes nodaļas vadītāja vietnieks Nai-džels Tompkinss, kura prātā liesmoja iespaidīgākās ainas no labākajām Klinta īstvuda filmām. Neticami, ka viņš bija uzskatījis menedžmenta vadību par garlaicīgu...

Lekcijas temats bija peintbola šautenes un to pielietojums. Tompkinss bija skatījies kolēģu sejās kā spogulī, redzēdams, ka neviens neatteiksies izmantot arī negodīgu iespēju, ja vien varētu palikt nesodīts. Ja tev saka, ka bizness ir džungļi, bet pēc tam ieliek tev rokās šauteni, tad jau pats par sevi saprotams, ka ierocis nav domāts tikai pretinieka krekla notašķīšanai ar krāsu. īsta trofeja būs virs kamīna pakārta biznesmeņa galva.

Lai nu kā, baumoja, ka United Consolidated darbinieks ievērojami uzlabojis savas karjeras izredzes, ātri un slepus iegāzdams tiešā priekšnieka ausī krāsas plunkšķi - priekšnieks pēc tam svarīgu sanāksmju laikā žēlojās par trokšņiem ausīs un beigās bija spiests veselības dēļ atkāpties no amata.

Tikmēr viņa kolēģi, citiem vārdiem sakot, tā paša pulciņa spermatozoīdi, centīgi apguva zinības, jo Industrial Holdings priekšnieka krēsls ir tikai viens un, iespējams, tiks lielākajam draņķim no visiem.

Protams, meitene ar mapīti no kadru daļas solīja, ka kursu mērķis ir nostiprināt vadības potenciālu, grupu sadarbību, iniciatīvu un tā tālāk. Kursanti vairījās cits no cita skatiena.

Līdz šim viss bija gājis kā smērēts. Kanoe brauciens pa krāčainu kalnu upi gādāja par Džonstonu (bungādiņas plīsums), bet pārgājiens Velsas kalnos - par Vaitteikeru (cirkšņu sastiepums).

Iegrūdis aptverē kārtējās krāsu bumbiņas, Naidžels klusi skaitīja uzņēmēja mantras: Piebeidz citus, pirms viņi piebeidz tevi. Nogalini vai ari nogalinās tevi. Vai nu beigas, vai tiec laukā no bedres. Izdzīvo piemērotākais. Lai man laba diena!

Viņš zagās uz pieminekļa pusi. Kroulijs un Azirafals, šķiet, neko nemanīja.

Pienācis klāt, Naidžels dziļi ieelpoja un pielēca kājās.

- Nu, sūdabrāļi, turie...iet...ties...

Viena pretinieka vietā sāka locīties baiss radījums. Tompkinss zaudēja samaņu.

Mirkli vēlāk Kroulijs atguva savu iemīļoto veidolu.

- Man tas derdzas, - viņš murmināja. - Bail, ka neaizmirstu, kā pārvērsties atpakaļ. Tā jau var sabojāt uzvalku.

- Man šķiet, ka ar tārpiem tu drusku pārspīlēji, - Azirafals miermīlīgi sacīja.

Eņģeļiem jāpieturas pie zināma ētikas kodeksa, tāpēc atšķirībā no Kroulija Azirafals pirka gatavu apģērbu, nevis gaidīja to nokrītam no debesīm. Un notrieptais krekls bija tiešām dārgs.

- Paskaties pats, - viņš teica, - tādus nemūžam neiztīrīt.

- Aizbur to projām! - velns deva padomu, pētīdams krūmus: vai tajos neslēpjas vēl kāds, kurš apgūst uzņēmējdarbību.

-Jā, bet es vienalga zināšu, ka tur bija traips. Pats saproti. Gribu teikt, prāta stūrītī, - eņģelis sūrojās un, pacēlis šauteni, to nopētīja. - Tādu gan es redzu pirmo reizi.

Atskanēja blīkšķis, un piemineklis zaudēja ausi.

- Jālaižas projām, - Kroulijs teica, - viņš nav viens.

- Dīvains ierocis, vai zini. Tiešām dīvains.

- Man šķita, ka tavējie ieročus nosoda, - Kroulijs teica un, izņēmis no eņģeļa tuklajām rokām šauteni, ieskatījās strupajā stobrā.

- Mūsdienās ir cits viedoklis, - Azirafals atbildēja.

- Apbruņojums piešķir svaru ētiskiem argumentiem, protams, ja vien tiek īstajās rokās.

- Tu saki? - Kroulijs noglāstīja šautenes metāla daļu.

- Tad jau viss kārtībā. Ejam!

Nometis šaujamo uz gulošā Tompkinsa auguma, Kroulijs devās projām pār mitro pļavu.

Muižas parādes durvis nebija aizslēgtas. Abi, neviena neievēroti, iegāja iekšā. Bijušajā mūķeņu ēdnīcā tukli jaunieši ar krāsu notašķītos formastērpos malkoja kakao. Viens vai divi līksmi pamāja Azirafalam un Kroulijam.

Zāles galā bija kaut kas līdzīgs viesnīcas administratora galdam, no kura staroja cienīgs profesionālisms. Azirafals uzmeta skatienu ziņojumu dēlim pie alumīnija statīva.

Plastmasas burtiņi uz melnā auduma vēstīja: 20.-21. augusts. United Holdings PLC. Ievads cīņas kursā.

Tikmēr Kroulijs bija paņēmis no galda spoža krītpapīra bukletu ar muižas attēliem, kurā īpaša vieta bija atvēlēta džakuzi vannām un iekštelpu peldbaseiniem ar uzsildītu ūdeni. Uz aizmugures vāka, kā allaž konferenču centru izdevumos, bija karte ar maldinošu informāciju, ka muižā var iebraukt pa visiem valsts nozīmes autoceļiem, lai gan īstenībā bija uzmanīgi jālavierē pa lauku ceļiem, kas jūdzēm tālu vijās uz abām pusēm.

- Varbūt esam apmaldījušies? - Azirafals sāka šaubīties.

-Nē.

- Tad nelaikā.

- Tas gan.

Kroulijs šķirstīja bukletu, meklēdams kādu pavedienu. Varbūt būtu par daudz prasīts, lai Čalotāju ordenis vēl būtu tepat. Galu galā mūķenes savu uzdevumu bija izpildījušas. Kroulijs klusi nošņācās. Iespējams, viņas devušās uz tumšāko Amerikas nostūri atgriezt kristiešus, tomēr viņš turpināja lasīt. Dažreiz tādos izdevumos ir vēsturiski fakti, jo uzņēmumi, kas nedēļas nogalē iznomā telpas konferencēm (kurās spriež par Darbinieku Mijiedarbību vai Mārketinga Stratēģisko Dinamiku), grib just stratēģisko mijiedarbību ar pašu ēku - plus mīnus pāris pārbūvju, pilsoņu karš un divi lieli ugunsgrēki -, kuru kāds Elizabetes laika sponsors bija nodēvējis par mēra dziednīcu.

Diez vai Kroulijs cerēja izlasīt, ka pirms vienpadsmit gadiem muižā darbojās sātanistu ordeņa klosteris, kam šī darbošanās diez ko labi nepadevās, bet ej nu sazini!

Viņiem tuvojās aptaukojies vīrietis tuksneša aizsargtērpā ar plastmasas kafijas tasi rokā.

- Kas uzvar? - viņš draudzīgi pajautāja. - Jaunais Evansons no Progresīvās plānošanas, vai zināt, ne pa jokam ieskrambāja man elkoni.

- Mēs visi zaudēsim, - Kroulijs nevērīgi izmeta.

Laukā sākās apšaude. Ne jau krāsu bumbiņu plīkšķi

un švīksti, bet ārkārtīgā ātrumā gaisā sprakšķoši aerodinamiska svina gabaliņi.

Šāvieniem atbildēja aprauti blīkšķi.

Rezervisti saskatījās. Nākamais trieciena vilnis izbir-dināja vienu no neglītajiem Viktorijas laikmeta vitrāžu logiem pie durvīm un izrāva robus apmetumā pie Kroulija galvas.

Azirafals saķēra viņu aiz rokas.

- Velns ar ārā, kas tad tas? - eņģelis brīnījās.

Kroulijs smaidīja kā čūska.

naidžels tompkinss pamodās ar vieglām galvassāpēm, nespēdams atcerēties, kas ar viņu notika. Viņam nebija lemts zināt, ka cilvēka smadzenes, redzot baisu, neaptveramu ainu, iespiež to apzinātas aizmirstības kārtā, tāpēc visa vaina tika novelta uz krāsu lodītes šāvienu galvā.

Kā pa miglu viņš apjauta, ka ierocis kļuvis smagāks, tomēr apjukumā līdz galam nesaprata, kāpēc. Viss kļuva skaidrs brīdī, kad Tompkinss nomērķēja uz iekšējā audita daļas kursu vadītāju Normenu Veteredu un nospieda gaili.

- nesaprotu, kāpēc tu esi tik satriekts, - Kroulijs brīnījās.

- Viņš taču gribēja īstu ieroci. Par to vien domāja.

- Jā, bet tu viņu uzrīdīji... neaizsargātiem cilvēkiem! -Azirafals pārmeta.

- Tā nemaz nav, - Kroulijs atbildēja. - Ne gluži. Godīga spēle.

finanšu plānošanas komanda gulēja ar sejām pret grīdu telpā, kas savulaik bija atpūtas istaba, bet tagad kalpoja citiem mērķiem.

- Es vienmēr esmu teicis, ka Tirdzniecības nodaļai nevar uzticēties, - sacīja Finanšu vadības priekšnieka vietnieks. - Maitas.

Virs viņiem sienā ieurbās lode.

Steidzīgi pierāpojis pie bariņa, kas bija sanācis ap nokritušo Veteredu, viņš apvaicājās:

- Nu un kā?

Algu nodaļas priekšnieka asistents satriekts atbildēja:

- Pavisam ļauni. Lode izskrēja cauri visam - caurlaidei, braukšanas biļetei, ēdnīcas taloniem un tā tālāk.

- Izņemot American Gold Express, - izdvesa Vetereds.

Bridi visi ar klusām šausmām skatījās uz lodes caururbto kabatas portfeli.

- Bet kāpēc? - algu ierēdnis brīnījās.

Iekšējā audita priekšnieks atvēra muti, lai teiktu kaut ko saprātīgu, tomēr nespēja. Katram ir savas vājības, un šoreiz viņam bija trāpīts tieši vājajā vietā. Divdesmit gadi vienā darbavietā. Viņš bija gribējis kļūt par lietišķās grafikas speciālistu, bet karjeras nodaļa nelikās to dzirdam. Divdesmit gadi, pārbaudot BF 18 formulārus, divdesmit gadi, mokoties ar sasodīto kabatas kalkulatoru, kamēr Perspektīvās plānošanas nodaļā bija datori. Un tagad nezināmu iemeslu dēļ, bet, iespējams, saistībā ar reorganizāciju un vēlmi atbrīvoties no priekšlaicīgas pensijas izmaksas, uz viņu šāva ar kaujas lodēm.

Viņa acīs uzplaiksnīja nāves bailes.

Viņš pameta skatienu lejup uz savu ieroci. Nikns un apjucis, kā pa miglu vīrietis redzēja, ka šautene ir lielāka un tumšāka par to, kuru viņam izsniedza. Arī smagāka.

Nomērķējis uz tuvākajiem krūmiem, audita priekšnieks noskatījās uz ložu krusu, kas triecās aizmirstībā.

Pēc tam viņš uzmeta skatienu saviem padotajiem.

- Labs ir, zēni, gan jau mēs tos maitasgabalus dabūsim rokā!

- manuprāt, neviens nav spiests šaut, - Kroulijs saulaini, mundri uzsmaidīja Azirafalam.

- Ejam, - viņš teica. - Papētīt apkārtni, kamēr visi vēl aizņemti.

NAKTI ŠĶĒLA LODES.

Džonatans Pārķers no Tirdzniecības nodaļas līkumoja cauri krūmiem, un tad kāds apvija roku ap viņa kaklu.

Naidžels Tompkinss izspļāva rododendru lapu vīkšķi.

- Uzņēmuma likumi vairs nav spēkā, esmu tikai es... -uzbrucējs sēca, slaucīdams dubļaino seju.

- zemisks gājiens, - iedams caur tukšajiem gaiteņiem, Azirafals teica.

- Bet ko es tādu izdarīju? - Kroulijs brīnījās, uz labu laimi grūzdams vaļā durvis.

- Laukā cilvēki šauj cits uz citu!

- Nu, bet tas taču ir taisnīgi, vai tad ne? Paši vainīgi. To jau viņi tiešām vēlas. Es tikai piepalīdzēju. Uzskati to par Visuma mikrokosmosu. Visiem brīva izvēle. Svēta lieta, vai ne?

Azirafals uzmeta viņam niknu skatienu.

- Nu labi, - Kroulijs padevās. - Beigās neviens nebūs nogalināts. Visi brīnumaini izglābsies. Tā taču ir tikai spēle.

Azirafals atslāba.

- Zini, Kroulij, - viņš jau staroja, - vienmēr esmu teicis, ka dziļi iekšienē tu esi gluži...

- Labi jau labi, - Kroulijs šņāca, - izstāsti to visai sasodītajai pasaulei, kāpēc gan ne?

necik ilgi, un visi sāka brāļoties. Lielākā daļa no Finanšu departamenta saprata, ka viņiem ir kopējas intereses ar pretiniekiem, tāpēc pievēra acis uz atšķirībām un apvienojās pret Perspektīvās plānošanas nodaļu.

Pirmā policijas mašīna bija pievadceļa pusē, kad sešpadsmit lodes no visām pusēm trāpīja tās radiatorā. Divas citas iznicināja radioantenu, taču bija jau par vēlu.

mērija hodžsa lika nost telefona klausuli, kad Kroulijs atvēra viņas kabineta durvis.

- Tie noteikti bija teroristi vai konkurenti, - viņa sēca un tad nopētīja atnācējus. - Jūs esat no policijas, vai ne?

Kroulijs redzēja, ka sievietes acis ieplešas.

Kā jau velns viņš labi iegaumēja sejas un pazina tās pat pēc desmit gadiem, neraugoties uz to, ka sievietei nebija galvassegas, bet seju klāja bieza smiņķa kārta. Kroulijs noknakšķināja pirkstus. Mērija Hodžsa atkrita krēslā, un viņas seja pārvērtās neizteiksmīgā, patīkamā maskā.

- Bez tā varēja gluži labi iztikt, - Azirafals atbildēja.

- Lab... - iemetis skatienu pulkstenī, Kroulijs melodiskā balsī turpināja, - ... rīt, kundze. - Mēs esam tikai divas pārdabiskas būtnes, kas prāto, vai jūs varētu kaut kā palīdzēt ar norādēm, kur meklēt skandalozo Sātana dēlēnu. - Kroulijs ledaini uzsmaidīja eņģelim.

- Es viņu pamodināšu, labi? Bet tu runāsi.

- Labi. Ja jau tu tā uzstāj, - eņģelis nesteigdamies atbildēja.

- Savu reizi vecās metodes ir visiedarbīgākās, - Kroulijs pievērsās nesatricināmi mierīgajai sievietei.

- Pirms vienpadsmit gadiem jūs šeit bijāt mūķene, vai ne? - viņš iesāka.

- Jā, - Mērija pamāja.

- Lūdzu! Redzi? Es zināju, ka nekļūdos, - Kroulijs teica eņģelim.

- Tev velnišķīgi veicas, - Azirafals nomurmināja.

- Tolaik jūsu vārds bija māsa Runīgā vai tamlīdzīgi.

- Daiļrunātāja, - Mērija Hodžsa neskanīgā balsī precizēja.

- Vai atceraties negadījumu, kurā tika samainīti tikko piedzimuši bērni? - Kroulijs turpināja.

Mērija Hodžsa vilcinājās, bet, kad ierunājās, šķita -atmiņas, kas bija apbedītas, pēc daudziem gadiem tiek uzjundītas.

-Jā, - viņa pamāja.

- Vai varētu būt tā, ka apmaiņā kaut kas misējās?

- Nezinu.

Kroulijs brīdi padomāja.

-Jums noteikti bija reģistru grāmata, - viņš nelikās mierā, - tādas šajos laikos ir visur.

Uzmetis lepnu skatienu Azirafalam, velns padižojās:

- Viena no manām spožākajām idejām.

- Bija gan, - Mērija Hodžsa atbildēja.

- Un kur tā ir tagad? - saldi nodūdoja Azirafals.

- Uzreiz pēc dzemdībām izcēlās ugunsgrēks.

Kroulijs novaidēdamies pameta gaisā rokas.

- Droši vien Hasturs, - velns secināja. - Viņa rokraksts. Vai vari to iedomāties? Lieku galvu ķīlā, ka viņš pats uzskatīja to par ģeniālu ideju.

- Varbūt otrajam bērnam bija kāda īpaša pazīme, neatceraties?

- Atminos.

- Lūdzu, pastāstiet!

- Viņam bija jaukas, sārtas pēdiņas.

- Ak vai.

- Un vēl viņš bija ļoti mīļš, - Mērija Hodžsa piebilda.

Aiz loga iegaudojās sirēna, kuru aprāva trāpīgs šāviens.

Azirafals piebikstīja velnam.

- Jāiet, - viņš mudināja, - kuru katru brīdi te būs pilns ar policistiem, un mans morālais pienākums, protams, būs palīdzēt vākt liecības.

Mirkli padomājis, eņģelis turpināja:

- Varbūt pajautā, vai tonakt dzemdēja vēl kāda sieviete, un...

Pa kāpnēm augšup dunēja soļi.

- Apstādini viņus! Mēs vēl neesam beiguši! - Kroulijs norīkoja.

- Vēl mazliet brīnumu, un mūs tur, augšā, ievēros, -Azirafals brīdināja. - Vai tiešām tu gribi, lai ierodas Gab-riēls vai vēl kāds, lai noskaidrotu, kāpēc pēkšņi aizmiga četrdesmit policisti?

- Labi, - Kroulijs padevās. - Viss. Pietiks. Tomēr bija vērts pamēģināt. Laižamies projām!

- Pēc trīsdesmit sekundēm jūs pamodīsieties, - Azirafals teica hipnotizētajai sievietei. - Redzēsiet jauku sapni par to, kas jums patīk vislabāk, un...

- Labi jau labi, - Kroulijs nopūtās. - Vai tagad varam iet?

neviens neievēroja, ka viņi dodas projām. Policisti bija pārāk aizņemti, tvarstīdami satracinātos, adrenalīna apreibinātos, kauslīgos kursantus. Pļavu bija izdangājušas trīs policijas mašīnas. Azirafals pagrūda Krouliju aiz pirmās ātrās palīdzības mašīnas, un mirkli vēlāk Bentley aizšalca naktī. Aiz muguras palika vasarnīca un paviljons, kurus jau laizīja liesmu mēles.

- Atstājām nabaga sievieti briesmās, - eņģelis nopūtās.

- Tu saki? - Kroulijs atsaucās, cenzdamies sabraukt ezi, par laimi, nesekmīgi. - Pieprasījums pēc centra divkāršosies. Ja vien viņa izspēlēs pareizo kārti, atlasīs īstos klientus un sameklēs labu advokātu. Varbūt piedāvās apmācību ar īstiem ieročiem? Tauta stāvēs rindās.

- Kāpēc tu esi tik cinisks?

- Es jau teicu. Man tāds darbs.

Brīdi abi brauca klusēdami.

- Tu cerēji, ka viņš parādīsies un mēs tiksim uz pēdām? - Azirafals ierunājās.

- Neparādīsies. Mēs jau neredzēsim. Aizsargājoša maskēšanās. Viņš pat nezina, ka paša spējas izolē viņu no okultajiem spēkiem.

- Okultajiem spēkiem?

- No mums abiem, - Kroulijs paskaidroja.

- Es neesmu okultais spēks, - Azirafals iebilda, - eņģeļi nav okulti. Mēs esam ēteriski.

- Vai nav vienalga, - Kroulijs nošņāca, pārlieku uztraucies, lai strīdētos.

- Vai nevar kaut kā citādi noteikt viņa atrašanās vietu?

Kroulijs paraustīja plecus.

- Kam tu prasi? - viņš atbildēja. - Tu domā, ka man šajos jautājumos liela pieredze? Armagedons notiek tikai vienreiz. Otro mēģinājumu izdarīt man neviens neļaus.

Eņģelis vēroja aiz loga slīdošos dzīvžogus.

- Izskatās pavisam mierīgi, - viņš sacīja. - Kā, tavuprāt, viss notiks?

- Populārs variants ir kodoltermiskā katastrofa. Lai gan jāsaka, ka šobrīd lielie zēni viens pret otru izturas pieklājīgi.

- Varbūt asteroīda trieciens? - Azirafals prātoja. - Manuprāt, šajos laikos tīri moderni. Trieciens Indijas okeānā, milzīgs putekļu un tvaiku mākonis, un ardievu, visas augstākās dzīvības formas!

- Lieliski! - Kroulijs atsaucās, par katru cenu mēģinādams pārsniegt ātrumu, kaut mazliet.

- Nepanesami pat domāt, vai ne? - Azirafals drūmi izmeta.

- Visas augstākās dzīvības formas - tu-tū.

- Drausmīgi.

- Nekā, tikai putekļi un fundamentālisti.

- Tas nu gan bija nejauki.

- Atvaino. Nenoturējos.

Abi pievērsa skatienu ceļam.

- Bet varbūt terorisma akts? - Azirafals atkal iesāka.

- Ne jau no mūsu puses, - Kroulijs atbildēja.

- Mūsu ari ne, - Azirafals teica. - Lai gan mūsu pusē, protams, ir visi, kas cīnās par brīvību.

- Zini, ko tev teikšu, - Kroulijs, riepām kaucot, pagrieza mašīnu uz Tedfildas apvedceļu. - Atklāsim kārtis! Tu man, es tev!

- Labi. Tu pirmais.

- Nekā nebija! Sāc tu!

- Bet tu esi velns.

- Bet godīgs, vismaz tā ceru.

Azirafals nosauca piecus politiskos līderus, Kroulijs sešus. Trīs uzvārdi bija abos sarakstos.

- Redzi? Es jau teicu! Cilvēkiem nav ne kauna, ne goda. Tādiem nevar uzticēties ne brīdi, - Kroulijs šķendējās.

- Tomēr, cik zinu, mūsējiem nav dižu plānu, vienīgi nelieli terora akti - gribēju teikt, politiski protesti.

- Ak tad tā, - Kroulijs rūgti novilka, - vai ar to tu domā, ka nebūs bezjēdzīgas masu slepkavošanas? Tikai pasūtījuma darbiņš - precīzi snaiperu šāvieni?

Azirafals nelikās dzirdam.

- Uz kurieni mēs tagad braucam?

- Derētu mazliet pagulēt.

- Tu taču vari iztikt bez miega. Es arī. Ļaunais nekad neguļ, bet Labais ir allaž modrs.

- Pārnestā nozīmē varbūt. Tomēr personīgi man ir paradums dažkārt nolikt galvu uz spilvena.

Kroulijs skatījās uz priekšējām gaismām. Drīz pienāks laiks, kad par gulēšanu būs jāaizmirst. Lejā viņam piešūs vainu par Antikrista pazaudēšanu un tad varbūt uzraks arī visus ziņojumus par viņa darbību spāņu inkvizīcijas laikā un izmēģinās visus aprakstītos paņēmienus uz viņu, vispirms citu pēc cita un beigās visus reizē.

Parakājies cimdu nodalījumā, velns uz labu laimi izņēma kaseti un ielika atskaņotājā. Mazliet mūzikas varbūt...

- Belzebul has a devil put aside for me, for me.'

- Tieši man, - murmināja Kroulijs, uz brīdi sastingdams.

Tad, aizžņaugti iekliedzies, viņš apklusināja mūziku.

- Varētu, protams, sarunāt kādu cilvēku, lai sameklē, -Azirafals prātoja.

- Ko tad? - Kroulijs izklaidīgi atsaucās.

- Cilvēki māk atrast viens otru. Darījuši to jau tūkstošiem gadu. Un bērns taču ir cilvēks. Tāpat kā... tu jau zini. Mūsu acīm viņš būs paslēpts, bet citi cilvēki varbūt... kaut kā sajutīs. Vai arī manīs to, ko mēs nevaram pat iedomāties.

- Nekas nesanāks. Viņš ir Antikrists ar savu... kā teikt, automātisku aizsardzību, saproti? Arī tad, ja pats to neapzinās. Cilvēkiem nebūs aizdomu. Pagaidām. Kamēr nav pienācis īstais laiks. Visas aizdomas noslīdēs no viņa kā ūdens no... lai nu no kā tas noslīd... - viņš aprāvās.

- Vai neko citu izgudrot nevari? Kaut ko labāku! - Azirafals purpināja.

- Nevaru.

- Nu tad nekā. Varbūt izdosies. Tikai nesaki man, ka tev nav ātrās reaģēšanas spēku. Es zinu, ka ir. Varbūt ievēros kādas pēdas.

-Ja mēs nespējam, ko var gribēt no citiem?

¹ Teksts no grupas Queen dziesmas “Bohemian Rhapsody". (Red. piez.)

- Nu, visupirms jau viņi neliks cilvēkiem šaut vienam uz otru, nehipnotizēs cienījamas sievietes un...

- Labi jau labi. Taču cerību maz. Tici man, es zinu. Bet neko labāku tiešām nevaru izgudrot.

Kroulijs pagriezās uz šoseju, kas veda uz Londonu.

- Man ir savs aģentu tīkls, - mirkli klusējis, Azirafals paziņoja. - Sazarots pa visu valsti. Disciplinēts spēks. Es varētu viņus iesaistīt meklēšanā.

- Hm, man arī ir kaut kas tamlīdzīgs, - Kroulijs atzinās. - Tā jau ir, nekad nevar zināt, kad tie noderēs...

- Vajadzētu izsludināt trauksmi. Kā tev šķiet, vai mūsu vienības varētu sadarboties?

Kroulijs purināja galvu.

- Diez vai ies krastā, - viņš teica. - Politiski nav diez cik izglītoti.

- Tad satiksimies katrs ar savējiem un padomāsim, kas viņiem pa spēkam.

- Laikam jau vērts pamēģināt, - Kroulijs pamāja. - Lai gan neteikšu, ka man netrūkst citu darbu, Dievs vien zina, cik.

Brīdi viņš rauca pieri, bet tad uzvaroši iesita pa stūri un iesaucās:

- Pīle!

-Kas?

- Tikpat kā pīlei ūdens! No tām tas ūdens noslīd!

Azirafals dziļi ieelpoja.

- Neaizmirsti, ka tev jāskatās uz ceļu, - viņš nogurušā balsī sacīja.

Viņi brauca rītausmā, klausīdamies J. S. Baha Mesu si minorā ar solistu F. Merkūriju.

Kroulijam patika pilsēta mazā gaismiņā. Iedzīvotāji gandrīz visi strādāja kārtīgā darbā, un viņiem bija pamats te dzīvot, tāpēc astoņos no rīta nebija nevajadzīgas drūzmas, ielās valdīja klusums. Pie Azirafala antikvariāta uz šaurā ceļa stiepās divas dzeltenas “aizliegts novietot automašīnu” līnijas, taču, kad piebrauca Bentley, tās paklausīgi saritinājās.

- Tātad norunāts, - kad Azirafals paņēma mēteli no aizmugures sēdekļa, velns teica. - Uzturēsim sakarus. Labi?

- Kas tad tas? - Azirafals prasīja, paņēmis garenu, brūnu priekšmetu.

Kroulijs pašķielēja.

- Grāmata? - viņš teica. - Manējā tā nav.

Azirafals pāršķīra dažas sadzeltējušās lapas. Eņģeļa

prāta dzīlēs sāka šķindēt grāmatmīļa zvani.

- Droši vien jaunkundze aizmirsa, - viņš nesteidzīgi teica. - Neiedomājāmies pajautāt adresi.

- Paklau, man pietiek savu nepatikšanu. Ne prātā nenāk braukāt riņķī un atdot pazaudētas mantas, - Kroulijs atbildēja.

Azirafals uzšķīra titullapu. Labi, ka Kroulijs neredzēja viņa sejas izteiksmi.

- Tu taču katrā laikā vari aiziet uz pastu, - velns deva padomu, - ja tiešām jūti, ka tā vajag. Adresē to aptaurētai sievietei ar velosipēdu. Nekad netici sievietei, kas savu transportlīdzekli sauc ērmotā vārdā!

- Jā, jā, protams, - eņģelis atbildēja, taustīdamies pēc atslēgām.

Tās nokrita uz ietves. Azirafals pacēla, atkal izlaida no rokām, pacēla un steidzās uz durvīm.

- Tātad uzturam sakarus, norunāts? - Kroulijs sauca eņģelim nopakaļ.

Azirafals, kas jau grieza durvīs atslēgu, sastinga.

- Ko? Nūja. Jā. Jauki. Burvīgi, - viņš atbildēja un iegājis aizcirta durvis.

- Skaidrs, - nomurmināja Kroulijs, pēkšņi juzdamies bezgala vientuļš.

uz ieliņas zibsnīja luktura gaisma.

Atrast brūnu grāmatu starp brūnām lapām vai brūnā dīķa rāvā, uz brūnas zemes gaišbrūnā rītausmā tikpat kā nav iespējams.

Visas pūles bija veltīgas. Grāmatas te nebija.

Anatēma izmēģināja visus paņēmienus, kas tik ienāca prātā. Vispirms metodiski pārmeklēja zemi, pēdu pēc pēdas. Tad izbakstīja ērgļpapardes ceļmalā. Tad, šķietami vienaldzīgi pieslīdējusi dzīvžogam, viņa uzmeta tam paviršu skatienu. Viņa pat izmēģināja gājienu, par kuru katrs romantiskais nervs ķermenī brēca, ka tam jāizdodas: dramatiski padevusies, apsēdās un sāka pārmeklēt zemes pleķi, kur krita skatiens. Ja viss notiktu īstā stāstā, grāmata gulētu tieši tur.

Taču atkal nekā.

Tātad piepildījās ļaunākās nojautas: grāmata droši vien palika abu labvēlīgo divriteņa labotāju mašīnā.

Anatēmas prātā jau skanēja visu Agneses Nateres pēcteču smiekli.

Pat tad, ja viņi ir godīgi un grib grāmatu atdot, tad diez vai zaudēs laiku, meklēdami viņas mājiņu, kas tumsā ir tik tikko redzama.

Vienīgā cerība - diez vai viņi sapratīs, kas tā par grāmatu.

azirafalam, tāpat KĀ daudziem Soho tirgotājiem, kas specializējušies retu, ekspertus interesējošu grāmatu meklēšana, bija veikaliņa aizkulises, kurās atradās daudz ezoteriskākas lietas par saini Pircējam, Kurš Tiešām Zina, Ko Grib.

īpaši eņģelis lepojās ar pravietojumu grāmatām.

Tās bija galvenokārt pirmizdevumi.

Visas ar autogrāfu.

Eņģeļa īpašumā bija Ričards Niksons³, Čigāniete Marta, Ignācijs Sibilla un Vecais Otvels Bins. Nostradams bija ierakstījis: Manam vecajam draugam Azerafelam ar vislabākajiem novēlējumiem, Māte Šiptone bija aplējusi grāmatu ar kaut kādu dzērienu. Stūrī, hermētiski slēgtā kapsulā glabājās manuskripts ar krecelīgu Svētā Patmas Jāņa oriģi-nālrokrakstu (viņa Atklāsmes grāmata ir visu laiku labākais bestsellers). Azirafals uzskatīja, ka autors bija lāga zēns, vienīgi pārāk mīlēja dīvainas sēnes.

Azirafala kolekcijā trūka vienīgi Agneses Nateres Jauko un precīzo pravietojumu. Eņģelis iegāja istabā, turēdams to rokās kā dedzīgs filatēlists, kas tikko saņēmis no krustmātes kartīti ar Mauritius Blue pastmarku.

Šo grāmatu Azirafals vēl nekad nebija redzējis, taču daudz par to dzirdējis. Viņa kolēģi, proti, augsti kvalificēti speciālisti, kopskaitā ap divpadsmit, arīdzan. Šķita, ka Agneses sacerējums eksistē vakuumā, ap kuru jau gadsimtiem riņķo dīvaini nostāsti. Azirafals gan īsti nezināja, kā var riņķot ap vakuumu, bet tas jau nebija svarīgi. Hitlera dienasgrāmata līdzās Jaukajiem un precīzajiem pareģojumiem izskatītos kā gatavais viltojums.

Liekot dārgumu uz sola, eņģeļa rokas jau vairs tikpat kā netrīcēja. Uzvilcis ķirurga gumijas cimdus, Azirafals godbijīgi atšķīra pravietojumus. Viņš bija eņģelis, taču pielūdza arī grāmatas.

Titullapā Azirafals izlasīja:

JAUKIE UN PRECĪZIE AGNESES NATERES PRAVIETOJUMI

Mazliet mazākiem burtiem sekoja:

Jeb precīza vēsture no Šodienas līdz pat Pasaules galam Pēc tam mazliet lielākiem:

Pilna ar neparastiem brīnumiem un skaidrojumiem Viedo saprašanai

Atšķirīgā drukā:

Pilnīgāk nekā jebkurā citā izdevumā Mazākiem iespiedburtiem:

PAR SAVĀDAJIEM LAIKIEM, KAS MŪS GAIDA Mazliet izmisīgā kursīvā:

Un arī par visādiem brīnišķiem notikumiem Atkal lielākiem burtiem:

“Atgādina man labāko iz vecā Nostradama.” Ursula Šiftone

Pravietojumi bija sanumurēti, kopskaitā to bija vairāk nekā četri tūkstoši.

- Mieru, tikai mieru, - Azirafals zem deguna murmināja.

Iegājis virtuvītē, viņš pagatavoja kakao un pāris reižu dziļi ieelpoja.

Mazliet atguvies, eņģelis atgriezās un sāka lasīt.

Četrdesmit minūšu laikā viņš pat nepieskārās kakao tasei.

rudmate viesnīcas bAra stūri bija sekmīgākā kara reportiere pasaulē. Viņas pase bija uz Karmīnes Zigaiberes vārda, un viņa devās turp, kur karoja.

Nu. Apmēram.

Faktiski jau tā nemaz nebija, jo karš sākās tikai pēc rudmates vizītes.

Karmīne nebija pārāk pazīstama, ja nu vienīgi savās aprindās. Kad lidostas bārā satikās pieci seši kara reportieri, sarunas kā kompasa adata, kas vienmēr griežas uz Ziemeļiem, allaž pievērsās Mērčisonam no The New York Times, van Hornam no Newsweek, Anfortam no I. T. N. Kara reportieru ziņojumi par kara reportieriem.

Savukārt, kad Mērčisons, van Horns un Anforts saskrējās kleķa būdas drupās Beirutā, Afganistānā vai Sudānā, tad, brīdi pajūsmojuši cits par cita rētām un ierāvuši gra-ķīti, visi pēc kārtas stāstīja apbrīnas pilnas anekdotes par Rudo Zigaiberi no National World Weekly.

-Tā stulbā avīžele pat nenojauš, kas tai pieder, -Mērčisons mēdza teikt.

National World Weekly zināja gan: proti, kara reportiere. Cita lieta, ka neviens netika gudrs, ko ar tādu darīt tagad, kad viņiem tāda bija.

National World Weekly parasti ziņoja pasaulei, ka De-moinā kāds redzējis uz hamburgera parādāmies Kristus seju, kā arī to, ka Elviss Preslijs nesen manīts strādājam burgeru ēstuvē Demoinā un kāda Demoinas mājsaimniece, klausīdamās Preslija dziesmas, izārstējusies no vēža, ka vilkaču bari, kas apsēduši Rietumu rajonus, esot cēlo

Amerikas atklājēju sieviešu pēcteči, kuras izvarojis Sniega i ilvēks, bet Elvisu 1976. gadā esot paņēmuši atnācēji no Visuma, jo viņš bijis pārāk labs mūsu pasaulei.⁴

Tāds, lūk, bija National World Weekly, kas pārdeva četrus miljonus eksemplāru nedēļā, un kara reportieris viņiem bija vajadzīgs tāpat kā ekskluzīva intervija ar ANO ģenerālsekretāru⁵.

Tāpēc viņi dāsni maksāja Rudajai Zigaiberei, lai viņa dodas meklēt karu, un neuztraucās par biezajām aploksnēm ar pavirši uzrakstītu adresi, kuras viņa šad un tad sūtīja no visas pasaules, lai attaisnotu lielos tēriņus.

Redakcijai tas šķita pamatoti. Rudā, protams, nebija izcila kara reportiere, tomēr neapšaubāmi pievilcīga, un tas National World Weekly daudz ko nozīmēja. Viņa vienmēr rakstīja par apšaudēm, nepieminēdama politiskos cēloņus, turklāt pilnībā ignorēdama Cilvēku Intereses.

Dažkārt redakcija atdeva Rudās reportāžas pārrakstīšanai un rediģēšanai. (Kaujas laukā pie Riokonkorsas deviņgadīgajam Manuelam Gonzalesam parādījās Kristus un lika iet mājās, jo māte par viņu uztraucas. “Es zināju, ka tas ir Kristus," drosmīgais zēns stāstīja, “viņš izskatījās mats matā tāpat kā toreiz, kad parādījās uz manas brokastu kārbas.”)

Tomēr parasti National World Weekly Rudo lika mierā, sistemātiski metot viņas reportāžas papīrkurvī.

Mērčisons un van Horns, kā arī Anforts par to daudz neuztraucās. Vienu gan viņi zināja droši: ja kaut kur sākas karš, tad pirms tam tur noteikti redzēta mis Zigaibere.

- Kā viņa to dabū gatavu? - reportieri neticīgi prasīja cits citam. - Velns parāvis, kā viņai tas izdodas?

Visi saskatījās, zinādami: ja Rudā būtu automašīna, tad Ferrari. Tādas skaistules parasti pavada brūkošas trešās pasaules valstiņas korumpētos ģenerālisimusus, bet viņa turas kopā ar mums. Mums nu gan paveicies, vai ne?

Mis Zigaibere tikai smaidīja un izpirka kolēģiem dzērienu uz National World Weekly rēķina, vērodama, kā visapkārt sākas kautiņi. No viņas sejas nepazuda smaids.

Tik tiešām, viņas sūtība bija žurnālistika.

Tomēr neviens nevar iztikt bez atpūtas. Pēc vienpadsmit gadiem Rudā beidzot devās atvaļinājumā.

Viņa aizbrauca uz mazu Vidusjūras salu, kas pelnīja naudu ar tūrismu, un tas jau pats par sevi bija dīvaini. Rudā izskatījās pēc sievietes, kas uz salu, kura ir mazāka par Austrāliju, atbraukusi tāpēc vien, ka tā pieder viņas draugam. Un, ja kāds salinieks dzirdētu, ka pēc mēneša sāksies karš, viņš smietos un censtos jums pārdot pītu vīna grozu vai gliemežvāku glezniņu ar bērnu. Tā bija toreiz.

Bet tagad...

Sākās dziļa reliģioza un politiska ķilda par to, kurai no četrām cietzemes valstiņām sala piederot. Sabiedrība sašķēlās trijās frakcijās. Pilsētas skvērā tika sagrauta Svētās Marijas statuja. Ar tūrismu bija cauri.

Rudā Zigaibere sēdēja viesnīcas De Palomar del Sol bārā, sūkdama dzērienu, kas skaitījās kokteilis. Stūrī saguris pianists plinkšķināja klavieres, mikrofonā ķērca viesmīle ar parūku.

- Ā-ā-ā-ā, savulaik mums bija baltas smiltis ā-ā-ā,

baltas smiltis...

Un tad pa logu ielēca vīrietis ar nazi zobos, kalašņikovu vienā rokā, rokasgranātu - otrā.

- Gagudinu... - viņš iesāka un, izņēmis nazi no mutes, turpināja, - turku atbrīvošanas frakcijas vārdā pasludinu, ka viesnīca ir ieņemta!

Pēdējie divi uz salas palikušie atpūtnieki⁶ palīda zem galda. Nevērīgi izņēmusi no dzēriena ķirsi, Rudā ar spilgti sarkanajām lūpām lēni nosūca to no kāta. Dažiem vīriešiem pār muguru pārskrēja auksti šermuļi.

Pianists piecēlās un izņēma no klavierēm aizvēsturisku automātu.

- Viesnīcu jau ieņēmusi grieķu teritoriālā brigāde! -viņš iesaucās. - Viena lieka kustība, un jūs vairs neredzēsiet dienasgaismu!

Pie durvīm sākās rosība. Parādījās milzīgs vīrs ar melnu bārdu, smaidā atiezis zelta zobus un turēdams rokā īstu, lai arī vecmodīgu, karabīni. Viņam aiz muguras stāvēja bars tikpat milzīgu, taču ne tik iespaidīgi apbruņotu vīru.

-Viesnīca, savulaik stratēģiski nozīmīgs tūrisma punkts, gadiem simbolizēja turku-grieķu fašistisko imperiālismu, bet tagad pārgājusi itāļu-maltiešu karotāju īpašumā! - nodunēja viņa rupjā balss. - Nu jums visiem beigas!

- Muļķības! - pianists atbildēja. - Viesnīca nav stratēģiski nozīmīga. Vienīgi tai ir ārkārtīgi labi apgādāts vīna pagrabs!

- Viņam taisnība, Pedro, - teica vīrs ar kalašņikovu. - Tieši tāpēc jau manējie to gribēja. Ģenerālis Ernesto de Montoja teica tā: Fernando, līdz sestdienai karš būs galā, un zēni gribēs palīksmot. Ieteci viesnīcā De Palomar del Sol un paziņo, ka tā ieņemta, labi?

Bārdainis nosarka.

- Viesnīca ir stratēģiski svarīga, pie velna, Fernando Čianti! Es uzzīmēju smalku salas plānu, un tā ir pašā vidū, tāpēc, pie velna, ir stratēģiski svarīga! To es tev varu pateikt.

- Ha ha! - Ernesto palaida smieklu. - Tikpat labi stratēģiski svarīgs ir arī Djego namiņš, no kura logiem paveras skats uz pagrimušo kapitālistu nūdistu privātpludmali.

Pianists nosarka kā biete.

- Mūsējie to šorīt ieņēma, - viņš atzinās.

Iestājās klusums, vienīgi nočaukstēja zīds (Rudā iztaisnoja sakrustotās kājas).

Pianista ādamābols cilājās augšup un lejup.

- Tiešām stratēģiski svarīgs punkts, - viņš izspieda, mēģinādams neskatīties uz sievieti, kas sēdēja pie bāra letes. - Protams, ja kāds izceltu uz salas zemūdeni, tev būtu jāatrodas tādā vietā, no kuras to var redzēt.

Atkal iestājās klusums.

- Katrā ziņā tā ir stratēģiski svarīgāka vieta nekā viesnīca, - viņš pabeidza.

Pedro draudīgi nokāsējās.

- Nākamais, kas pateiks kaut vārdu... izdvesīs kaut skaņu... būs mironis.

Smaidīdams viņš pacēla ieroci.

- Labi, bet tagad visi pie sienas!

Neviens nepakustējās. Neviens viņā vairs neklausījās. Visi klausījās klusajā, neskaidrajā murmināšanā, kas plūda no gaiteņa aiz bārdaiņa muguras.

Vīru bariņš pie durvīm sarosījās. Visi centās saglabāt aukstasinību, taču murmināšana, kurā jau varēja izšķirt atsevišķus vārdus, izsita viņus no sliedēm.

- Neņemiet ļaunā, kungi. Nu gan vakariņš, vai ne? Trīsreiz ap salu, gandrīz neatradu šo vietu, nu jau vairs nevar ticēt pat ceļa rādītājiem, vai ne? Tomēr beigās atradu, četrreiz bija jāapstājas un jālūdz parādīt ceļu, beigās iegāju pastā, tur jau visu zina, tomēr nācās zīmēt plānu, lai kaut kā atkultos līdz šejienei...

Mierīgi slīdēdams garām apbruņotajiem vīriem kā līdaka caur foreļu baru, ienāca vīrietis acenēs un zilā formastērpā, nesdams garu, tievu saini brūnā papīrā, kas bija pārsiets ar auklu. Vienīgie mesli šejienes klimatam no viņa puses bija brūnas plastmasas sandales, savukārt zaļās vilnas zeķes pauda dziļu, dabisku neuzticēšanos svešajiem laika apstākļiem.

Galvā viņam bija naģene ar lielu, baltu uzrakstu International Express.

Vīrs bija neapbruņots, neliela auguma, taču neviens viņu neaizskāra. Neviens nepagrieza pret viņu ieroci, tikai noskatījās.

Atnācējs pārlaida acis pār istabu, nopētīja sejas un tad paskatījās lejup uz savu mapi. Pēc tam viņš devās taisni pie Rudās, kas vēl sēdēja pie bāra.

-Jums sūtījums, mis, - viņš teica.

Rudā, to paņēmusi, sāka raisīt vaļā auklu.

International Express kurjers, smalkjūtīgi nokāsējies, pasniedza viņai apbružātu kvīšu grāmatiņu un dzeltenu plastmasas pildspalvu, kas ar auklu bija piesieta pie mapes.

-Jums jāparakstās, mis. Te. Vārdu un uzvārdu drukātiem burtiem te, bet zemāk parakstieties.

- Protams, - Rudā pamāja un nesalasāmi parakstījās kvīšu grāmatiņā, beigās uzdrukādama savu vārdu. Krietni isāku nekā Karmīne Zigaibere.

Kurjers laipni pateicās un devās projām, murminādams, ka te gan ir jauka vieta, kungi, kā radīta atpūtniekiem, atvainojiet par traucējumu, ser... Viņš pazuda visu skatieniem tikpat mierīgi kā ieradās.

Rudā beidzot atvēra sūtījumu. Ap viņu sāka pulcēties cilvēki, gribēdami redzēt, kas ir pakā. Un tajā bija milzīgs zobens.

Rudā nopētīja to no visām pusēm. Klasisks, garš un ass, izskatījās gan vecs, gan nelietots, bez rotājumiem, nekas īpašs. Tāds nav nedz burvju zobens, nedz noslēpumaina spēka un varas ierocis. Tas neapšaubāmi bija zobens, ar ko varētu griezt, kapāt, cirst, vēlams, nogalināt vai vismaz nedziedināmi sakropļot daudzus jo daudzus cilvēkus. No zobena staroja neizskaidrojams naids un draudi.

Rudā ar manikirēto labo roku saņēma zobenu aiz spala un pacēla to acu līmenī. Asmens nomirdzēja vien.

- L-labi! - viņa teica, nokāpdama no soliņa. - Beidzot!

Iztukšojusi glāzi, Rudā uzmeta zobenu plecā un paskatījās uz samulsušajiem vīriem, kas bija sastājušies ap viņu ciešā lokā.

- Atvainojiet, zēni, bet man jūs jāpamet, - Rudā paziņoja, - lai gan labprāt paliktu un iepazītos ar jums tuvāk.

Visiem pēkšņi kļuva skaidrs, ka viņi to nemaz negrib. Skaista, jā, bet skaista kā degošs mežs, kuru labāk apbrīnot pa gabalu, nepienākot par tuvu.

Viņa turēja rokā zobenu, un viņas smaids grieza kā nazis.

Telpā bija daudz šauteņu, kas tagad lēni, trīcoši notēmēja uz viņas krūtīm, muguru un galvu.

Loks ap Rudo saslēdzās.

- Paliec uz vietas! - Pedro ieķērcās.

Pārējie pamāja.

Paraustījusi plecus, Rudā pagriezās, lai ietu.

Visi neapzināti nospieda gaili. Gaisā nosmaržoja pēc svina un kordīta. Kokteiļa glāze sievietes rokā saplīsa. Atlikušie spoguļi uzsprāga, un uz visām pusēm pašķīda nāvējošas lauskas. Vienā pusē iebruka griesti.

Un tad viss jau bija galā.

Karmīne Zigaibere pagriezās un paskatījās uz līķiem visapkārt, it kā nezinādama, kā tie radušies.

Ar spilgti sarkanu mēlīti viņa kā kaķis nolaizīja no delnas virspuses svešas asinis un pasmaidīja.

Pēc tam Rudā devās projām, papēžiem klikšķot uz flīzēm kā āmura klaudzieniem tālumā.

Abi atpūtnieki, izlīduši no slēptuves zem galda, noskatījās asinspirtī.

- Ja mēs būtu, kā vienmēr, aizbraukuši uz Torelmoli-nosu, neko tādu nepiedzīvotu, - sieviete nogaudās.

- Ārzemnieki, - vīrietis nopūtās, - viņi jau nav tādi kā mēs, Patrīcij.

-Jā, viss skaidrs. Nākamgad brauksim uz Braitonu, -misis Trefola nolēma, nepavisam neaptverdama tikko notikušā nozīmīgumu.

Tikko notikušais liecināja, ka nekāda nākamgada nebūs.

Iespēja sagaidīt nākamo nedēļu saruka līdz nullei.