Labas zīmes

-Jā-

- Jebkura vietā?

-Jā-

- Neesmu redzējis. Zili zaļi brīnumi - neredzamas līnijas visapkārt, un es tās nemaz neredzu.

Ādams nebija no tiem, kas klausās citos, bet tagad gan piedzīvoja aizraujošākās divdesmit minūtes dzīvē, vismaz todien. Jangu mājās neviens nesita pie koka un nemeta pār plecu sāli. Vienīgais pussolis uz pārdabiskā atzīšanu bija noticis Ādama bērnībā, proti, negribīga izlikšanās, ka Ziemassvētku vecītis nolaižas lejā pa skursteni.¹

Ādams alka pēc kaut kā okultāka nekā Ražas svētki. Anatēmas teikto viņa prāts uzsūca kā dzēšlapa ūdeni.

Suns rūkdams gulēja zem galda, nopietni šaubīdamies pats par sevi.

Anatēma ticēja ne tikai enerģētiskajām līnijām, bet arī roņiem, vaļiem, divriteņiem, mūžamežiem, pilngraudu maizei, papīra otrreizējai pārstrādei, balto izsūtīšanai no Dienvidāfrikas un amerikāņu izsūtīšanai no it visurienes, ieskaitot Longailendu. Savu ticību viņa nekārtoja pa plauktiem, tāpēc viss bija savēlies milzīgā bezšuvju kamolā, kuram blakus Žannas d’Arkas principi atgādinātu vien aptuvenu priekšstatu. Kalnu pārcelšanas mērogā Anatēmas ticība būtu nulle, komats, pieci alpi.²

No viņas mutes Ādams pirmo reizi dzirdēja vārdu apkārtējā vide. Dienvidamerikas mūžameži viņam bija neatvērta grāmata, turklāt tā pat nebija iespiesta uz otrreiz pārstrādāta papīra.

Anatēmu zēns pārtrauca, tikai lai piekristu viņas viedoklim par kodolenerģiju.

- Biju atomstacijā. Garlaicīgi. Ne zaļu dūmu, ne burbuļojošu mēģeņu. Varbūt viņiem vajadzētu ekskursijām kaut ko tādu parādīt, ne tikai daudzus cilvēkus, kuri nebija pat skafandros.

- Burbuļošana sākas, kad apmeklētāji aiziet, - Anatoma drūmi atbildēja.

- Nūja, - Ādams piekrita.

-Visas šīs stacijas vajadzētu nolīdzināt līdz ar zemi.

- Tieši tā, kāda jēga, ja tur nekas neburbuļo? - teica Ādams.

Anatēma pamāja, vēl arvien cenzdamās saprast, kas Ādamā tik neparasts, līdz beidzot apķērās.

Viņam nebija auras.

Šajā jomā Anatēma bija lietpratēja. Uzmanīgi skatoties, viņa tās redzēja ap cilvēku galvām kā gaismas mākonīšus, un Grāmatā bija rakstīts, ka to krāsa liecina par cilvēka veselību un vispārējo stāvokli. Katram cilvēkam ir aura. Ļaunam, noslēgtam indivīdam - vārgs, drebošs siluets, bet atklātām un radošām dvēselēm aura izpletās pat vairākas collas attālu no ķermeņa.

Anatēma nebija dzirdējusi par cilvēkiem bez auras, taču Ādamam tās nebija. Taču viņš šķita priecīgs, dedzīgs, līdzsvarots kā žiroskops.

Anatēma nosprieda, ka pie visa vainīgs pašas nogurums.

Viņa, protams, bija apmierināta ar tik atsaucīgu skolnieku un, juzdamās pateicīga, pat iedeva viņam dažus New

Aquarian Digest eksemplārus. Nelielā žurnāla redaktors bija Anatēmas draugs.

ŠI tikšanās mainīja Ādama dzīvi. Vismaz todien.

Vecākiem par pārsteigumu, viņš agri aizgāja gulēt, bet pēc tam līdz pusnaktij lukturīša gaismā zem segas lasīja žurnālus, grauzdams citrona ledenes. No drudžaini košļājošās mutes ik pa laikam paspruka vārds VienreizējiI

Kad nosēdās baterijas, Ādams izlīda no segas apakšas un gulēja satumsušajā istabā, salicis zem galvas rokas, kā šķita - skatīdamies iznīcinātāju modeļos pie griestiem, kas šūpojās nakts vēsmā.

Taču, nē, Ādams lūkojās spoži apgaismotajā panorāmā, kas viņa iztēlē virmoja kā brīnumzeme.

Jā, tā nebija Venslideila krustmāte ar vīna glāzi. Anatēmas okultisms bija ievērojami interesantāks.

Turklāt Anatēma viņam patika. Protams, baigi veca, taču, ja Ādamam kāds iepatikās, viņš centās panākt, lai šis cilvēks būtu laimīgs.

Interesanti, ko darīt, lai Anatēma būtu laimīga?

Valdīja vispārējs uzskats, ka pasauli maina tādi notikumi kā lieli sprādzieni, maniakāli politiķi, plašas zemestrīces vai lielā tautu staigāšana, bet tagad ir atklāts, ka tas ir gaužām vecmodīgs pieņēmums, kam nav nekāda sakara ar moderno domāšanu. Haosa teorija nosaka, ka pasauli patiešām maina sīkumi. Amazones džungļos tauriņš noplivina spārnus, un pēc tam pusē Eiropas plosās vētras.

Ādama aizmigušā prāta stūrītī parādījās tauriņš.

Iespējams, tagad Anatēma varētu izdibināt acīm redzamo iemeslu, kāpēc viņa neredz Ādama auru, bet varbūt arī ne.

Stāvot Trafalgara skvērā, taču nevar redzēt visu Angliju.

TRAUKSMES SIGNĀLS NORIMA.

Protams, nav brīnums, ka atomstacijas vadības telpā ieskanas trauksmes signāls. Tas tur skan pastāvīgi, jo pultīs ir daudz ciparnīcu un mēraparātu, un, lai nenotiktu kaut kas neparedzēts, tas bieži pīkst.

Dežūrmaiņas inženiera amatā var strādāt saprātīgs, spējīgs, aukstasinīgs cilvēks, uz kuru var paļauties, ka viņš ārkārtas brīdī neskries uz savu mašīnu, un kurš rada iespaidu, ka visu laiku smēķē pīpi, ir tā viņa mutē vai nav.

Atomstacijas Turning Point vadības telpā pulkstenis rādīja trīs naktī. Parasti tas ir jauks, kluss laiks, kad nekas īpašs nav jādara, vienīgi jāveic ieraksti žurnālā un jāklausās tālumā rēcošās turbīnās.

Līdz šim tā tiešām bija.

Horass Ganders pameta skatienu uz mirgojošām sarkanajām gaismām, pēc tam uz ciparnīcām un beigās uz kolēģu sejām. Un tad viņš pacēla acis uz lielo mēraparātu istabas otrā galā.

Stacijā bija noplūduši četrsimt divdesmit garantētu, lētu megavatu. Bet citi mēraparāti rādīja, ka tos nekas nerada.

Viņš neteica, ka tas ir dīvaini, tāpat kā klusētu, redzēdams aitu baru, kas brauktu garām uz divriteņiem, spēlējot vijoles. Dežūrinženieris neko tamlīdzīgu nesaka.

Horass Ganders teica:

- Alf, būtu labi, ja tu piezvanītu direktoram.

Aizritēja trīs drudžainas stundas, kuru laikā zvanīja daudzi telefoni, dūca telefaksi un faksi. īsā laikā no gultas tika izrauti divdesmit septiņi cilvēki, kuri pamodināja vēl piecdesmit trīs, jo, iztramdīts pulksten četros no rīta un kritis panikā, cilvēks negrib būt viens.

Lai nu kā, reaktora atvēršanai un apskatei vajag daudzu amatpersonu atļauju.

Tās tika saņemtas. Reaktors tika atvērts, iekšpuse izpētīta.

Horass Ganders tad secināja:

-Jābūt nopietnam cēlonim. Piecsimt tonnu urāna pašas par sevi nevar izkūpēt gaisā.

Mēraparātam viņa rokā bija jāgaudo, bet tas tikai ik pa brīdim negribīgi notikšķēja.

Reaktora vietā atklājās tukšs laukums, kurā varētu uzspēlēt biljardu.

Pašā apakšā uz spožās, aukstās grīdas vientuļi gulēja citrona ledene.

Pārējās iekārtas turbīnu zālē rēca kā allaž.

Simt jūdžu attālumā Ādams Jangs gultā pagriezās uz otriem sāniem.