Labas zīmes

IESAKUMĀ

... BIJA JAUKA DIENA.

Kā visas. Līdz šim to bija jau vairāk nekā septiņas, un lietus vēl nebija izgudrots. Taču Ēdenes austrumu pamalē jau biezēja mākoņi, solot pirmā bargā pērkona negaisa tuvošanos.

Austrumvārtu eņģelis apklāja galvu ar spārniem, lai pasargātos no pirmajām lietus lāsēm.

- Atvaino, - viņš pieklājīgi sacīja, - ko tu tikko teici?

- Es teicu: nāca lejā kā svina bumba, - Čūska atbildēja.

- Ak jā, - eņģelis pamāja (viņu sauca Azirafals).

- Atklāti sakot, manuprāt, tas bija pārspīlēti, - Čūska turpināja. - Es domāju - pirmais grēks un tā tālāk. Starp citu, nesaprotu, kas tur slikts, ja var atšķirt labo no ļaunā.

- Tam jābūt slikti, - Azirafals skaļi domāja bažīgā tonī, kas liecināja - arī viņš nespēj tajā saskatīt nekādu jēgu un uztraucas par to. - Citādi jau tu nebūtu tajā visā iesaistīts.

- Saņēmu pavēli radīt jukas, neko vairāk, - Čūska atzinās.

Čūsku sauca Kroulijs, bet viņš grasījās vārdu mainīt, nolēmis, ka tas nekam neder. Viņš bija izlēmis, ka nav Kroulijs.

- Jā, bet tu jau esi velns. Nezinu, vai tu maz spētu darīt labu, - Azirafals šaubījās. - Tas tev asinīs, zini, raksturā. Personīgi man pret tevi gan nav nekādu iebildumu.

- Atzīsti, ka dažkārt jūs šaujat pār strīpu! - Kroulijs sacīja. - Es runāju par Paradīzes koku un to uzrakstu ar lieliem burtiem NEPIESKARTIES! Diez cik smalki nav, vai ne? Kāpēc to nevarēja uzlikt augstu kalna virsotnē vai kaut kur tālāk? Tiešām nezinu, kas Viņam ir padomā.

- Labāk velti nelauzi galvu, - Azirafals ieteica. - Es mūždien saku, ka nav jāgudro par neizprotamo. Ir Labais, un ir Ļaunais. Ja tev saka darīt Labu, bet tu rīkojies Slikti, tad esi pelnījis sodu. Ē.

Iestājās neveikls klusums. Abi vēroja pirmās lietus lāses, kas pieskārās puķēm.

Beigās Kroulijs pajautāja:

- Bet vai tev gadījumā nebija liesmojošs zobens?

- Nu... - eņģelis iesāka.

Pār viņa seju pārslīdēja vainas apziņa, kas tūdaļ atgriezās un apmetās tur uz palikšanu.

- Bija, vai ne? - Kroulijs nelikās mierā. - Liesmoja kā traks.

- Nūja...

- Manuprāt, ļoti iespaidīgi.

-Jā, bet...

- Pazaudēji, vai ne?

- Nē! Nepazaudēju, vēl trakāk.

- Kas tad īsti notika?

Azirafals saguma kā nelaimes čupiņa.

- Ja jau tu tā gribi zināt, - viņš īgni attrauca, - atdevu.

Kroulijs iepleta acis.

- Tā vajadzēja, - eņģelis nezināja, kur likt rokas. - Pārsaluši kā nabagi, un viņa jau gaidīja... kur nu vēl nezvēri un vētras tuvums, tāpēc nospriedu, kas tur ļauns, un teicu: Paklau, ja atgriezīsieties, būs pamatīgs tracis, bet zobens noderēs, nevajag man pateikties, vienīgi dariet citiem labu, un lai saule gaismo jums ceļu.

Eņģelis bažīgi uzsmaidīja sarunbiedram.

- Neko labāku jau izdarīt nevarēju, vai ne?

- Atklāti sakot, šaubos, vai tu esi spējīgs uz ļaunu, -Kroulijs sarkastiski attrauca, bet Azirafals to neievēroja.

- Ai, es tā ceru, - viņš atsaucās, - no sirds ceru. Visu pēcpusdienu par to vien domāju.

Brīdi abi vēroja lietu.

- Savādi, - Kroulijs beigās ierunājās, - man neliek mieru jautājums, vai tas viss ar to ābolu bija pareizi darīts. Starp citu, darīdams labu, velns var iekulties nepatikšanās.

Viņš iebukņīja eņģelim.

- Vai nebūtu jocīgi, ja tu darītu ļaunu, bet es labu, ko? Teiksim, samainītos lomām?

- Neredzu tur nekā jocīga, - Azirafals atbildēja. Kroulijs skatījās lietū.

- Nē, - viņš beidzot atguvās. - Laikam jau tā nevar. Pār Ēdeni klājās tēraudpelēka dūmaka. Kalnos ducināja

pērkons. Pirmie dzīvnieki, tikko iemantojuši vārdus, meklēja glābiņu no negaisa.

Tālu pielijušajos mežos starp kokiem mirdzēja kaut kas liesmaini spožs.

Priekšā bija tumša, vētraina nakts.