Labas zīmes

SESTDIENA

Bija pavisam agrs sestdienas rīts, pedejā pasaules diena, un debesis šķita sarkanākas par asinīm.

International Express kurjers, uzmanīgi braukdams ar ātrumu trīsdesmit piecas jūdzes stundā, nogriezās gar stūri un, palēninājis gaitu, apstājās zāliena malā.

Izkāpis laukā, viņš uzreiz ielēca grāvī, lai izvairītos no kravas mašīnas, kas brauca ar ātrumu astoņdesmit jūdzes stundā.

Brīdi vēlāk kurjers uztrausās kājās, pacēla brilles, uzlika tās uz deguna, paņēma paciņu un mapi, notrauca no formastērpa zāles stiebrus un dubļus un novēloti parādīja dūri kravas mašīnai, kas strauji tuvojās apvārsnim.

- Nolādētās smagās, vajadzētu aizliegt, citus uz ceļa netur par cilvēkiem, vienmēr saku, atceries, ka bez automašīnas tu esi tikai kājāmgājējs...

Šķērsojis zālienu, viņš pārrāpās pār zemu žogu un apstājās pie Ūkas upes.

Pēc tam kurjers devās gar krastu, turēdams rokā paciņu.

Mazliet tālāk sēdēja jauneklis baltā apģērbā. Nevienu citu tuvumā nemanīja. Baltmatis, arī āda kā krīts. Jauneklis lūkojās uz upi, it kā apbrīnodams ainavu. Tāds varētu izskatīties Viktorijas laika romantiskais dzejnieks, kuru vēl nav nopļāvis dilonis un narkotikas.

International Express kurjers gan nespēja saprast vienu. Proti, vecos laikos, kas nebija nemaz tik sen, ik pa gabalam krastā stāvēja makšķernieks, rotaļājās bērni, mīlas pārīši

nm

nāca klausīties upes šļakstos un urdzēšanā, saķērušies rokās, dūdodami kā balodīši Saseksas saulrietā. Pirms kāzām viņš savu kundzi Modu arī bija šurp vedis. Abi nāca te lakstoties un vienā neaizmirstamā reizē arī darīt ko vairāk.

Jā, un tagad bija pavisam citi laiki.

Pa upi drūmi peldēja baltas un brūnas putu skulptūras, bieži vien metriem pārklādamas ūdens virsmu. Vietām spīdēja ūdens, kuru klāja plāna, varavīkšņaini indīga benzīna kārtiņa.

Pēc gara, nogurdinoša ceļojuma pāri Ziemeļatlantijas okeānam, laimīgi atgriezušās Anglijā, skaļi sizdamas spārnus, varavīkšņainajā, glumajā ūdenī nosēdās pāris zosu un tūlīt nogrima bez pēdām.

Dīvaina gan tā pasaule, kurjers prātoja. Rau, Uka, savulaik skaistākā upe apkaimē, bet tagad slavena rūpnieciskā kanalizācija. Gulbji nogrimst, bet zivis uzpeld augšup.

Jā, progress. To nevar apturēt.

Viņš tuvojās vīrietim baltajā apģērbā.

- Atvainojiet, ser. Vai jūs būtu Krītamais?

Cilvēks baltajā apģērbā pamāja, neatraudams skatienu no upes, ar acīm sekodams iespaidīgajiem netīrumu un putu veidojumiem.

- Skaisti gan, - viņš čukstēja. - Sasodīti skaisti.

Kurjers uz bridi zaudēja valodu, bet tad ieslēdzās viņa

automātiskā runas sistēma.

- Jocīga gan tā vecā pasaule, vai nē? Gribu teikt, ka braukāju pa visu zemeslodi, piegādādams sūtījumus, un esmu atkal mājās, vārdu sakot, esmu te dzimis un audzis, ser, taču pabijis arī pie Vidusjūras un Demoinā, Amerikā, un tagad esmu šeit, ser, te jums paciņa...

Cilvēks ar Krītainā vārdu paņēma sūtījumu un arī mapi, lai parakstītos par saņemšanu.

No pildspalvas nopilēja tinte, un paraksts izplūda. Garš vārds, sākās ar P, tad traips un beigās -ums vai tamlīdzīgi.

- Liels paldies, ser, - kurjers teica.

Pēc tam viņš devās pa krastu atpakaļ uz ceļu ar dzīvo satiksmi, kur bija atstājis mašīnu, cenzdamies neskatīties uz upi.

Viņam aiz muguras cilvēks baltajā apģērbā atvēra paciņu. Tajā bija kronis, balta metāla diadēma ar briljantiem. Brīdi viņš to gandarīts aplūkoja un tad uzlika galvā. Kronis mirdzēja rītausmas staros. Bet tad no viņa pieskāriena metālā radās plankums; tas sāka plesties plašumā, līdz kronis kļuva melns.

Baltais piecēlās. Pateicoties piesārņojumam, saullēkti bija kļuvuši neaprakstāmi skaisti. Šķita, ka debesīm kāds pielaidis uguni.

Nevērīgi nomests sērkociņš liktu uzliesmot arī upei, diemžēl nebija laika. Prātā Baltais jau zināja, kur un kad satiksies Četri, tāpēc bija jāpasteidzas, lai līdz pēcpusdienai tur nokļūtu.

Iespējams, mēs tiešām aizdedzināsim debesis, Baltais nodomāja un izgaisa.

Bija gandrīz pats pēdējais laiks.

Automašīnu kurjers bija atstājis zāliena malā pie div-joslu maģistrāles. Viņš piesardzīgi aizgāja līdz šofera puses durvīm (gar līkumu šāvās gan vieglās, gan smagās mašīnas), iebāza roku pa atvērto logu un paņēma sarakstu.

Tātad palicis vairs tikai viens sūtījums.

Viņš uzmanīgi izlasīja piegādes instrukciju uz kvīts, pēc tam vēlreiz, īpašu uzmanību pievērsdams adresei un paziņojumam. Adresē bija tikai viens vārds: VISIEM.

Ar pilošo pildspalvu kurjers uzrakstīja zīmīti sievai Modai. Pavisam īsu: Es tevi mīlu.

Nolicis sarakstu vietā, viņš pameta skatienu pa kreisi, tad pa labi, vēlreiz pa kreisi un beigās mērķtiecīgi devās pāri maģistrālei. Virs bija pusceļā, kad gar stūri nogriezās vācu supervāģis, kura šoferi bija satracinājis kofeīns, baltas tabletītes un Eiropas Kopienas transporta noteikumi.

International Express darbinieks noskatījās, kā milzenis attālinās.

Daudz netrūka, un es būtu ticis zem riteņiem, kurjers nodomāja, skatīdamies renstelē.

Ak vai, viņš nopūtās.

JĀ, piekrita balss aiz vīra kreisā pleca (vismaz savulaik tas bija viņa kreisais plecs).

International Express kurjers pagriezās, paskatījās un ieraudzīja. No sākuma viņam trūka vārdu, bet tad darbīgā mūža ieradums guva virsroku, un viņš teica:

- Jums sūtījums, ser.

MAN?

- Jā, ser.

Žēl, ka viņam vairs nebija rīkles, jo gribējās norīt siekalas.

- Diemžēl tā nav paciņa, kungs... tas ir, ser, tikai paziņojums.

NU TAD NODOD.

- Paziņojums, ser. Hm. Nāc un redzi.

BEIDZOT. Sejā parādījās smīns, bet neko citu tādā sejā jau gaidīt nevarēja.

PALDIES, svešais teica. MAN JĀUZTEIC TAVA PIEĶERŠANĀS DARBAM.

- Ser? - mirušais kurjers gāzās pelēkā miglā, redzēdams tikai divus zilus plankumus, kas varētu būt acis vai arī zvaigznes tālumā.

NEUZTVER TO KĀ MIRŠANU, teica Nāve. IEDOMĀJIES, KA IERODIES AGRĀK, LAI IZVAIRĪTOS NO DRŪZMAS.

International Express kurjers mirkli pārlika, vai svešais nejoko, bet tad nolēma, ka ne. Un pēc tam vairs nebija nekā.

ja no rIta ir sarkanas debesis, pa dienu līs.

Jā.

raganu meklētāju seržants Šedvels stāvēja, piešķiebis galvu.

- Tātad norunāts, - viņš teica. - Vari doties ceļā. Neko neaizmirsi?

- Viss kārtībā, ser.

- Atklāšanas svārsts?

- Atklāšanas svārsts, tieši tā.

- Nagu skrūves?

Ņūtons norija siekalas, piesita kabatai.

- Nagu skrūves, tieši tā, - viņš atbildēja.

- Iekuri?

- Es tiešām domāju, seržant, vai...

- Iekuri?

- Iekuri,¹ - Ņūtons atbildēja bēdīgā balsī, - un sērkociņi.

- Zvans, grāmata un svece?

Ņūtons piesita otrai kabatai, kurā bija papīra maisiņš ar zvaniņu, ar kādu kaitina papagaiļus, sārta svece, kas atsauc atmiņā jubilejas torti, un miniatūra grāmatiņa Lūgsnas mazām rociņām. Šedvels lika noprast, ka galvenais mērķis ir raganas, tomēr labs raganu meklētājs, ja vajadzēs, izdzīs ari ļaunos garus, tāpēc visu laiku jānēsā līdzi aprīkojums.

- Zvans, grāmata un svece, - Ņūtons atkārtoja.

- Kniepadata?

- Kniepadata.

- Labs puika. Nekad neaizmirsti kniepadatu! Tā ir tavas gaismas artilērijas durklis.

Šedvels soli atkāpās. Ņūtons ar pārsteigumu ievēroja, ka vecā vīra acis aizmiglojas.

- Diemžēl nevaru braukt kopā ar tevi, - seržants sacīja. - Protams, nekā īpaša tur nebūs, tomēr gribētos izrauties laukā. Grūta dzīve, saproti - allaž gulēt mitrās papardēs un izspiegot viņu velnišķīgās dejas. Sāk lauzt kaulus, vai zini.

Šedvels iztaisnoja muguru un salutēja.

- Nu tad uz priekšu, ierindniek Pulsifer! Lai tevi pavada senču armija un slava!

Ņūtons aizbrauca, un tad Šedvelam ienāca prātā tas, ko līdz šim nebija iespējas izdarīt. Jāatrod tikai kniepadata. Ne jau militāra, raganu atklāšanai, bet vienkārša, kādu sprauž kartē.

Pie sienas karājās veca karte. Miltonkīnsas un Hārlovas tajā nebija, Mančestra un Birmingema bija tikko samanāmas. Trīssimt gadu vecs raganu meklēšanas štāba plāns, kurā vēl turējās dažas kniepadatas, sadurtas galvenokārt Jorkšīrā un Lankašīrā, dažas Eseksā, galīgi sarūsējušas.

Brūnās dūruma vietas liecināja par senām raganu meklēšanas misijām.

Beigās Šedvels atrada kniepadatu pelnu traukā pie izsmēķiem. Viņš tai uzpūta, paberzēja, lai spīd, un tad, piemiedzis acis, sameklēja kartē Tedfildu un uzvaroši tajā iedūra.

Kniepadata iezaigojās.

Soli atkāpies, Šedvels salutēja. Viņa acis mirdzēja asaras.

Pēc tam viņš pagriezās uz papēža un salutēja eksponātu vitrīnai. Tā bija veca, nobružāta, stikli saplīsuši, tomēr zināmā mērā simbolizēja raganu meklēšanas armiju, glabādama pulka sudrabu (starpbataljonu golfa trofeju no pēdējā turnīra, apžēliņ, pirms septiņdesmit gadiem), patentētu, pa stobru lādējamu raganu meklēšanas pulkveža šaujamieroci ar uzrakstu: Raganu meklēšanas pulkveža Jums-Nebūs-Neko-Ēst-Kas-Satur-Asinis-Jums-Nebūs-Zīlēt-Nedz-Burt Dalrimpla šautene. Vēl tur bija kaut kas, kas izskatījās pēc valriekstiem, - patiesībā sarāvušās galvas, raganu meklētāja CSM Horāsa Nārkera ziedojums ar devīzi Dabū rokās viņus, pirms viņi dabū tevi, vārdu sakot, piemiņas lietas.

Šedvels skaļi izšņauca degunu piedurknē.

Pēc tam viņš atvēra kondensētā piena kārbu brokastīm.

ja Ņūtonu tiešām pavadītu senču armija, tā procesā sabirztu pīšļos, jo visi sen bija miruši, izņemot viņu pašu un Šedvelu.

Tomēr būtu maldīgi uzskatīt Šedvelu (Ņūtonam nebija lemts uzzināt seržanta priekšvārdu) par vientuļu dīvaini.

Lielākā daļa karaspēka bija aizgājusi viņsaulē jau pirms vairākiem gadsimtiem. Savulaik armija bija tikpat liela kā Šedvela radoši rediģētajā grāmatvedībā. Ņūtons bija pārsteigts, uzzinot, ka raganu meklēšanas armijas vēsture nav īsāka par tās pasaulīgās kolēģes vēsturi un gandrīz tikpat asiņaina.

Algu likmi raganu meklētājiem pēdējo reizi noteica Olivers Kromvels, un tā vairs netika pārskatīta. Virsnieki saņēma kronu, ģenerāļi - sovrinu. Tas, protams, bija tikai honorārs, jo par katru atrasto raganu pienācās piemaksa - deviņi pensi, turklāt pirmtiesības uz raganas īpašumu.

Taču paļauties varēja tikai uz deviņiem pensiem. Pirms Šedvela iekļaušanas Debesu un Elles algu sarakstā viņam bija jāpiedzīvo tiešām smagi laiki.

Ņūtona atalgojums bija viens šiliņš gadā.⁵ Viņa pienākums bija pastāvīgi turēt pie sevis “uguni, kramenīcu, šķiltavas, skārda kārbu ar viegli uzliesmojošiem sērkociņiem”, lai gan Šedvels uzsvēra, ka derot ari Ronsona gāzes šķiltavas, kuru izgudrošanu viņš bija pieņēmis tāpat kā konservatīvs kareivis automātu.

Ņūtonam šķita, ka viņš iestājies slepenā organizācijā, kuras biedri pastāvīgi mēģina no jauna izcīnīt Amerikas pilsoņu karu. Nedēļas nogalē bija izbraukumi, tātad tika atdzīvinātas jaukās, senās tradīcijas, kas bija izveidojušas Rietumu civilizāciju tādu, kāda tā ir šodien.

nobraucis stundu, Ņūtons iegriezās stāvvietā un parakājās kārbā, kuru bija nolicis uz blakussēdekļa.

Atvēris automašīnas logu (ar knaiblēm, jo rokturis jau sen bija nolūzis), viņš pārlidināja pār žogu iekuru paciņu. Nākamajā mirklī tiem sekoja nagu skrūves.

Brīdi padomājis, ko darīt ar pārējo aprīkojumu, Ņūtons salika visu atpakaļ kārbā. Kniepadata bija raganu armijas kara ierocis ar labu ziloņkaula uzgali - atgādināja dāmu cepures piespraudi.

Ņūtons zināja, kam tā kalpo, jo bija diezgan daudz lasījis. Pirmajā tikšanās reizē Šedvels iedeva bukletu žūksni, taču armijas krājumos bija arī dažādas grāmatas un dokumenti, un Ņūtonam bija aizdomas, ka tirgū par tiem varētu saņemt bargu naudu.

Ar kniepadatu bija jādur aizdomīgajai personai. Ja sievietes ķermenī atradās nejutīga vieta, viņa bija ragana. Vienkārši. Daži raganu meklētāji blēdījās, izmantodami īpašas ievelkamas adatas, bet šī gan bija no tīra, kārtīga tērauda. Ja tādu izmestu, Ņūtons nespētu skatīties vecajam Šedvelam acīs. Turklāt tas varētu piesaukt nelaimi.

Iedarbinājis dzinēju, viņš brauca tālāk.

Ņūtona spēkrats bija Wasabi, kuru viņš sauca par Diku Tērpinu, cerēdams, ka vienudien kāds pajautās, kāpēc.

Tikai ļoti pedantisks vēsturnieks varētu zināt, kurā dienā japāņi no velnišķīgiem robotiem, kas kopē visu rietumniecisko, pārvērtās prasmīgos un viltīgos inženieros, atstājot Rietumus aiz muguras.

Taču Wasabi bija projektēts tieši šajā juceklīgajā dienā, apvienojot Rietumu klasiskās kļūdas ar novatoriskām japāņu neveiksmēm, kuru novēršana vēlāk padarīja Honda un Toyota slavenus.

Lai kā Ņūtons skatījās, tomēr nekad nebija redzējis uz ceļa tādu mašīnu kā savējo. Gadiem ne pārāk pārliecinoši viņš ar sajūsmu stāstīja draugiem, cik viņa braucamais taupīgs, izmisīgi cerēdams, ka kāds no viņa to nopirks, jo neveiksminieks grib neveiksmē dalīties.

Veltīgi viņš slavēja 823. modeļa dzinēju, trīspakāpju pārnesumkārbu, apbrīnojamo drošības sistēmu (gaisa spilvenus, kas piepūšas bīstamā situācijā, piemēram, braucot pa taisnu, sausu ceļu ar nelielu ātrumu un gandrīz avarējot, jo skatu pēkšņi aizsedzis milzīgs drošības spilvens). Ņūtonam bija arī tieksme liriski stāstīt par Korejā ražoto radioaparātu, kurš neticami labi uztver Phenjanas raidstaciju, un sintētisko elektronisko balsi, kura brīdināja aizsprādzēt drošības jostu pat tad, kad tā jau bija aizsprādzēta, un kuras programmētājs, šķiet, nepārvaldīja ne tikai angļu, bet arī japāņu valodu. Viņam tas šķita ļoti stilīgi.

Lai gan tāds avangardisms, iespējams, bija auklas keramikas līmenī.

Ņūtona draugi piekrizdami māja ar galvu, bet, viņam nedzirdot, sprieda, ka tad jau labāk iet kājām un tāda spēkrata vietā nopirkt kurpju pāri, jo Wasabi neticamo taupīgumu degvielas patēriņā varēja izskaidrot ar to, ka mašīna bieži stāvēja servisos, gaidot, kad pa pastu no vienīgā palikušā Wasabi aģenta Japānā, Nigirizuši, pienāks kloķvārpsta vai cita detaļa.

Braucot šajā nenoteiktajā transa stāvoklī, kādā ir teju visi pie stūres, Ņūtons domāja, kā tieši varētu lietot kniepadatu. Varbūt teikt: Man ir kniepadata, un es gribu ceļot...

Kniepadatas nesējs... Vīrs ar zelta kniepadatu... Navaronas kniepadatas...

Ņūtonu varbūt ieinteresētu fakts, ka no 39 OOO sievietēm, kuras gadsimtu gaitā ar kniepadatu pārbaudīja raganu mednieki, 29 000 iespiedzās, 9999 neko nejuta (jo tika izmantotas slēptās adatas), bet viena ragana paziņoja, ka dūriens brīnumaini izdziedējis artrītu viņas kājā.

Tā bija Agnese Natere, raganu meklētāju armijas lielā neveiksme.

viens no pirmajiem ierakstiem Agneses Nateres Jaukajos un precīzajos pravietojumos ziņo par viņas nāvi.

Angļi, visumā dumja un laiska nācija, nebija tik naski uz sieviešu dedzināšanu kā citu Eiropas valstu pilsoņi. Vācijā sārti tika krauti un dedzināti regulāri un ar teitoņu pedantiskumu. Pat svētulīgie skoti pa starpu kaujām ar saviem galvenajiem ienaidniekiem, proti, skotiem, garajos ziemas vakaros iemanījās sakurt dažus sārtus. Tikmēr angļiem acīmredzot pietrūka dūšas.

Varbūt tieši ar to izskaidrojami Agneses Nateres nāves apstākļi, kas vairāk vai mazāk iezīmēja raganu medību vājprāta beigas Anglijā. Gaudojošs pūlis, ko bija satracinājuši Agneses paradumi staigāt apkārt, izskatoties gudrai, un vēl ārstēt cilvēkus, kādā aprīļa vakarā ieradās Agneses mājās un ieraudzīja, ka viņa, uzģērbusi mēteli, jau sēž un gaida viņus.

-Jūs kavējat, - Agnese atnācējiem teica. - Man jau pirms desmit minūtēm vajadzēja būt uz sārta.

Pēc tam viņa piecēlās un lēni kliboja caur pēkšņi apklusušo pūli laukā no mājiņas un prom uz sārtu, kas bija steigšus sasliets pļavā. Teika vēsta, ka Agnese neveikli uzkāpusi uz sārta un apvijusi rokas ap stabu sev aiz muguras.

- Piesieniet labi, - viņa sacīja pārsteigtajam raganu meklētājam un, kad ap sārtu sanāca ciema iedzīvotāji, uguns gaismā pacēla savu skaisto galvu un teica: - Nāciet tuvāk, krietnie ļaudis! Tik tuvu, lai āda gandrīz sačokurojas, jo vēlos, lai visi redz, kā Anglijā mirst pēdējā īstā ragana. Kā raganu mani soda, lai gan nezinu, kāds varētu būt mans noziegums. Tāpēc mana nāve lai ir vēsts pasaulei. Sanāciet pavisam tuvu, es saku, un iegaumējiet, kāds liktenis sagaida tos, kas jaucas tur, kur viņiem trūkst saprašanas.

Pēc tam, pasmaidījusi un pametusi skatienu debesīs virs ciema, Agnese piebilda:

- Tas attiecas arī uz tevi, sasodītais vecais muļķi!

Pēc šiem dīvainajiem zaimiem Agnese neko vairāk

neteica. Viņa ļāva sev aizbāzt muti un stāvēja, valdonīgi izslējusies, kad pie sausās malkas pielika lāpas.

Pūlis pienāca tuvāk, viens otrs jau šaubīdamies, vai rīkojies pareizi, ja jau reiz par to runājam.

Sprādziens, kas atskanēja pēc trīsdesmit sekundēm, noslaucīja no zemes virsas ciema pļavu un iznīcināja visas dzīvās radības ielejā. To redzēja un dzirdēja pat Halifaksā.

Vēlāk tika lauzti šķēpi, vai tas bijis Dieva vai Sātana darbs, taču Agneses Nateres mājiņā atrastā zīmīte liecināja, ka debesu vai elles spēkiem būtiski palīdzēja astoņdesmit mārciņas šaujampulvera un četrdesmit mārciņas namdaru naglu, kuras viņa bija pravietiski paslēpusi apakšsvārkos. Blakus zīmītei par atteikšanos no piena piegādes Agnese uz virtuves galda atstāja arī kārbu un grāmatu, un īpašus norādījumus, kam kalpo kārba, un tikpat īpašus attiecībā uz grāmatu, kas bija jānosūta Agneses dēlam Džonam Divaisam.

To visu atrada kaimiņu ciema iedzīvotāji, kurus bija pārbiedējis sprādziens. Sākumā viņi domāja, ka Agneses norādījumi nav jāievēro un mājiņa ir jānodedzina, bet tad, palūkojušies uz postažu ar gruzdošajām krāsmatām un naglām, pārdomāja. Sevišķi tāpēc, ka zīmītē Agnese bija smalki aprakstījusi, kāds liktenis piemeklēs tos, kuri ignorēs viņas pēdējo rīkojumu.

Agneses sārtu ar lāpu aizdedzināja raganu meklēšanas majors. Viņa cepure tika atrasta kokā divu jūdžu attālumā.

Cepures iekšmalā bija izšūts viņa vārds: Tev-Nebūs-Lau-lību-Pārkāpt Pulsifers, viens no cītīgākajiem raganu medniekiem Anglijā. Iespējams, viņš justu gandarījumu, zinot, ka viņa pēdējais dzīvais pēctecis, pats to nezinādams, dodas pie Agneses Nateres pēdējās dzīvās pēcteces. Varbūt tiks īstenota kāda sena atriebība.

Ja Pulsifers zinātu, kas notiks, kad viņa pēctecis satiks Agneses pēcteci, tad apgrieztos kapā uz otriem sāniem -nu, vienīgi viņam jau kapa nebija.

vispirms Ņūtonam bija jātiek galā ar lidojošo šķīvīti.

Tas piezemējās uz ceļa automašīnas priekšā, kad, izklājis uz stūres karti, viņš meklēja pagriezienu uz Tedfīldu. Neatlika nekas cits kā strauji nobremzēt.

Šķīvītis izskatījās mats matā kā komiksos, kurus Ņūtons bija redzējis.

Skatoties pār kartes augšmalu, viņš ieraudzīja šķīvīša durvis. Gandarīti šņākdamas, tās atslīdēja malā, atklājot mirdzošu trapu, kas automātiski nolaidās uz ceļa. Iekšā mirdzēja spoža zila gaisma, un trīs ciplanētiešu silueti devās lejup pa trapu. Vismaz divi devās, jo trešais atgādināja piparu trauciņu un, noslīdējis zemē, apvēlās.

Pārējie divi, nelikdamies ne zinis par trešā izmisīgo pīkstēšanu, nesteidzīgi tuvojās Ņūtona automašīnai visa pasaulē pazīstamajā policistu gaitā, kuri prātā jau sacer protokolu. Garākā auguma būtne - dzeltens krupis, ietīts alumīnija folijā - pieklauvēja pie automašīnas loga. Ņūtons noslidināja to lejā. Būtnei bija tumšas spoguļbrilles, apmēram kā Polam Ņūmenam filmā Aukstasinīgais Lūks.

- Labrīt, kungs, kundze vai neitrālas dzimtes radība, -svešais ierunājās. - Šī taču ir jūsu planēta, vai ne?

Otrs svešinieks, drukns un zaļā krāsā, iegāja mežā. kas sākās jau ceļmalā. Ar acs kaktiņu Ņūtons manīja, ka tas iesper stumbram un pēc tam izvelk koka lapu caur sarežģītu ierīci pie savas jostas, neizskatīdamies pārāk apmierināts.

- Laikam gan, - Ņūtons atbildēja.

Krupis domīgi vēroja apvāršņa līniju.

- Vai tā sen jau pieder jums? - viņš jautāja.

- Hm. Ne pārāk. Proti, mūsu sugai apmēram pusmiljonu gadu, ja nemaldos.

Svešais pārmija skatienu ar kolēģi.

- Pieļāvāt, ka veidojas skābais lietus, vai ne, kungs? -tas teica. - Drusciņ aizrāvāties ar ogļūdeņradi, ja?

- Kā, lūdzu?

- Vai jūs varētu nosaukt man savas planētas albedo, ser? - krupis jautāja, neatraudams skatienu no apvāršņa, it kā tas darītu kaut ko interesantu.

- Hm. Nē.

- Nu, man diemžēl jāsaka, ser, ka jūsu polārie ledāji neatbilst šāda lieluma planētu kategorijai.

- Apžēliņ, - Ņūtons izdvesa.

Viņš pārlika, kam to varētu pastāstīt, un saprata, ka neviens tāpat neticēs.

Krupis pieliecās tuvāk. Izskatījās nobažījies, cik jau nu varēja spriest pēc nepazīstamas, līdz šim neredzētas rases ģīmja.

- Šoreiz uz to pievērsim acis, ser.

Ņūtons atburkšķēja:

- Nūja. Es parūpēšos. Proti, gribu teikt, ka, manuprāt, Antarktīda pieder visām valstīm un tā tālāk...

- Ziniet, ser, mums lūdza nodot jums vēstījumu.

- Tiešām?

- Ziņojuma saturs: Mēs vēstām jums vispārēju mieru, kosmisku harmoniju un tā tālāk. Ziņojuma beigas, - krupis noskaitīja.

- Ak, - Ņūtons prātā pārlika, - ļoti laipni no jūsu puses.

- Vai varat iedomāties, kāpēc mums lūdza atnest šo vēsti, ser? - krupis jautāja.

Ņūtons atdzīvojās.

- Nu, jāpadomā, - viņš pamāja. - Droši vien tāpēc, ka cilvēce skalda atomus un...

- Mēs jau paši ari nezinām, ser, - krupis iztaisnoja muguru. - Laikam viena no neizskaidrojamām parādībām. Nu, bet tagad mums laiks doties projām.

Nenoteikti pamājis, viņš pagriezās un, neteicis vairs ne vārda, gāzelēdamies devās uz šķīvīti.

Ņūtons izbāza pa logu laukā galvu.

- Paldies!

Gar automašīnu aizslīdēja mazais svešinieks.

- C0₂ līmenis jums 0,5 procenti virs normas, - viņš noķērca, zīmīgi paskatīdamies uz Ņūtonu. - Jums taču skaidrs, ka varat tikt iesūdzēti tiesā, jo kā dominējošā suga pakļaujaties arvien spēcīgākām patērētāju tieksmēm, vai ne?

Uzstutējuši kājās trešo kolēģi, abi svešie uzvilka to augšā pa trapu. Durvis aizvērās.

Ņūtons brīdi pagaidīja, gribēdams redzēt skaistas gaismas, taču šķīvītis nekustēja no vietas. Beigās viņš piebrauca klāt un apmeta loku. Ieskatījies sānspogulī, Ņūtons redzēja, ka šķīvītis jau ir projām.

Kaut kādā ziņā esmu pārcenties, viņš vainīgi nodomāja. Bet kurā tieši?

Šedvelam gan neko stāstīt nevar, uzreiz kliegs, ka nesaskaitīju viņu krūtsgalus.

— un tomēr, — Ādams teica, - par raganām jūs kļūdāties.

VIŅI sēdēja uz sētas, vērodami Suni, kas vārtījās pa govs pļeckām. Krancis procesu izbaudīja no visas sirds.

- Es lasīju, - Ādams jau mazliet skaļāk turpināja, - ka viņas nebija vainīgas, un britu inkvizīcijai nebija tiesību viņas vajāt.

- Mana māte teica, ka raganas bija inteliģentas sievietes, nekas vairāk, kas izmantoja vienīgo iespēju atklāti protestēt pret nomācošo netaisnību vīriešu pārvaldītajā sabiedrības hierarhijā, - Pipars piekrita.

Pipara māte lasīja lekcijas Nortonas politehniskajā universitātē.⁶

- Jā, tava māte vienmēr tā runā, - brīdi klusējis, Ādams atbildēja.

Pipars draudzīgi pamāja.

- Un vēl mamma teica, ka ļaunākajā gadījumā viņas bija tikai brīvdomīgas reģeneratīvā principa pielūdzējas.

- Kas tas par reģen-sasodītu principu? - Venslideils pajautāja.

- Nezinu. Manuprāt, kaut kas saistībā ar maija koka svētkiem, - Pipara balsī skanēja šaubas.

- Cik es zinu, viņas pielūdza sātanu, - Braiens sacīja, bet balsī neskanēja nosodījums.

VIŅIEM nebija aizspriedumu pret sātana pielūgšanu. VIŅI bija brīvi no jebkuriem aizspriedumiem.

- Tad jau labāk sātanu nekā stulbu maija koku, - Braiens secināja.

- Tur nu gan tev nav taisnība, - Ādams aizrādīja.

- Viņas pielūdza nevis sātanu, bet citu dievu vai radību. Ar ragiem.

- Sātanu, - Braiens palika pie sava.

- Nē, - Ādams pacietīgi skaidroja. - Cilvēki jauc divas dažādas lietas. Vienīgi ragi abiem līdzīgi. Tas ir Pāns. Pa pusei āzis.

- Kura puse ir no āža? - Venslideils jautāja.

Ādams brīdi padomāja.

- Apakšdaļa, - viņš beigās atbildēja. - Brīnums, ka nezini. Man šķita, ka visi to zina.

- Āžiem nav apakšdaļas, - Venslideils aizrādīja, - bet priekšpuse un aizmugure. Tāpat kā govīm.

Visi pievērsās Sunim, sizdami pret vārtiem papēžus. Tādā tveicē nebija iespējams domāt.

Klusumu pārtrauca Pipars.

-Ja viņam ir āža kājas, tad nevajadzētu būt ragiem. Tie taču ir augšdaļā.

- Es taču viņu neizgudroju, - Ādams sarūgtināts teica.

- Vienkārši gribēju jums pastāstīt. Es neko nesadomāju. Nebrauciet man virsū!

- Un tomēr, - Pipars nelikās mierā, - tas stulbais Pāns nevar sūdzēties, ka citi uzskata viņu par sātanu. Viņam taču ir ragi. Cilvēkiem gribot negribot jādomā, ka tas ir nelabais.

Suns sāka rakāties truša alā.

Ādams grūtsirdīgi nopūtās.

- Nevajag visu uztvert tik burtiski, - viņš aizrādīja. - Mūsdienu nelaime. To sauc par valgo materiālismu: pasaulei patīk tie, kas izcērt mūžamežus un sacaurumo ozona slāni. Ozona slānī ir liels caurums tikai tāpēc, ka ir tādi valgie materiālisti kā tu.

- Es tur neko mainīt nevaru, - Braiens nedomādams izmeta. - Vēl aizvien atmaksāju tās dumjās gurķu lecekts vērtību.

- Par to bija žurnālā, - Ādams turpināja. - Lai izgatavotu vienu bifšteku, jāizcērt miljoniem akru mūžameža.

Brīdi vilcinājies, viņš piebilda:

- Un ozons tek projām... tāpēc, ka cilvēki apsmidzina vidi.

- Un vaļus arī, - Venslideils sacīja, - mums viņi jāglābj.

Ādams apjuka. Viņa laupījumā, New Aquarian vecajos

rakstos, nebija nekā par vaļiem. Redaktori acīmredzot uzskatīja vaļu glābšanu par tikpat dabisku kā elpošana vai stāvēšana uz divām kājām.

- Televīzijā bija par viņiem raidījums, - Venslideils sacīja.

- Bet kāpēc vaļi jāglābj? - Ādams jautāja, jau prātā redzēdams neskaidru vīziju, ka par noteiktu skaitu izglābtu vaļu pienākas ordenis.

Venslideils pieklusis sāka rakāties atmiņā.

- Tāpēc, ka viņi dzied. Un viņiem ir lielas smadzenes. Vaļu tikpat kā vairs nav. Tāpēc vien, lai pabarotu mājdzīvniekus un tā tālāk, viņi nav jānogalina.

-Ja jau vaļi ir tik gudri, - Braiens prātoja, - ko viņi dara jūrā?

- Nezinu gan... - Ādams aizdomājās. - Peld visu dienu, atver muti, kaut ko ieēd... tur jau ari, manuprāt, vajag savu gudribu.

Sarunu pārtrauca griezīgs bremžu kauciens un garš, stiepts būkšķis. Nolēkuši no žoga, VIŅI metās pa taku uz krustcelēm. Ceļa putekļos stiepās gara sliede, kuras galā bija augšpēdus apgāzusies automašīna.

Mazliet tālāk uz ceļa rēgojās bedre. Acīmredzot šoferis centās to apbraukt. Ielūkojušies bedrē, viņi ieraudzīja sīku austrumniecisku galvu. Svešais zibenīgi pazuda.

Atrāvuši vaļā automašīnas durvis, VIŅI izvilka laukā Ņūtonu, kurš bija bez samaņas. Ādama prātā jau iemirdzējās medaļas varonīgajiem glābējiem. Savukārt Venslideils praktiski apsvēra, kā sniegt pirmo palīdzību.

- Nedrīkst viņu kustināt, - viņš teica. - Varbūt cilvēkam lauzti kauli. Jāmeklē palīdzība.

Ādams apsviedās riņķī. Ceļa galā kokos vīdēja jumta augšmala. Jasmīnu namiņš.

Un tajā pie galda ar saitēm, aspirīnu un dažādiem pirmās palīdzības līdzekļiem sēdēja Anatēma. To visu viņa bija sagatavojusi pēdējās stundas laikā.

anatēma paskatījās pulkstenī, domādama, ka kuru katru brīdi viņš būs klāt.

Kad viņš ieradās, Anatēma juta vilšanos. Atklāti sakot, viņa bija cerējusi uz kaut ko citu.

Sirds dziļumos Anatēma bija gaidījusi gara auguma glītu tumšmati.

Ņūtons bija gara auguma, taču izskatījās vājš un slimīgs, melnie mati galvvidū auga kušķiem un nekādā ziņā neizskatījās moderni. Savulaik Ņūtons ik pēc pāris mēnešiem gāja uz frizētavu, kas atradās uz ielas stūra, rokā turēdams no žurnāla rūpīgi izgrieztu fotoattēlu ar objektīvā smaidošu puisi, kuram bija stilīgs matu griezums. Attēlu Ņūtons parādīja frizierim, lūgdams apgriezt viņam matus tāpat. Frizieris, labs amata meistars, papētīja un tad apgrieza pavisam vienkārši: īsus uz pakauša un uz deniņiem. Pēc gada Ņūtons apķērās, ka viņa seja nepiestāv nevienam matu griezumam. Ne uz ko vairāk par īsākiem matiem Ņūtons Pulsifers pēc friziera apmeklējuma nevarēja cerēt.

To pašu varēja teikt par uzvalkiem. Tāds apģērbs, kurā viņš izskatītos elegants un inteliģents, turklāt justos ērti, laikam vēl nebija izgudrots. Pēdējā laikā Ņūtons bija apmierināts, ja apģērbs pasargāja viņu no lietus un kabatā varēja turēt sīknaudu.

Glīts viņš arī nebija. Pat bez brillēm.⁷ Turklāt, kad Ana-tēma noāva vīrieša kurpes, lai apguldītu viņu savā gultā, izrādījās, ka viņa kājās ir dažādas zeķes - vienā zila ar caurumu papēdī, otrā - pelēka, caura purngalā.

Laikam jau vajadzētu just aizkustinājumu un sievišķīgu maigumu, Anatēma nodomāja, bet es tikai jūtu vēlēšanos, kaut viņš tās būtu izmazgājis.

Tātad... gara auguma, tumšmatis, taču neglīts. Anatēma paraustīja plecus. Labi. Divas īpašības no trijām, nav peļami.

Augums gultā sagrozījās. Anatēma, jau no dzimšanas radusi skatīties tikai nākotnē, apslāpēja vilšanos un pajautāja:

- Kā šobrīd jūtaties?

Ņūtons atvēra acis.

Viņš bija guļamistabā, bet ne jau savā. Pietika paskatīties griestos. Viņam pie griestiem kokvilnas diegā karājās lidmašīnas modelis, kuru nebija pat ienācis prātā noņemt.

Šeit griestos bija saplaisājis apmetums. Ņūtons pirmo reizi bija sievietes guļamistabā. Gaisā virmoja maigu smaržu sajaukums. Talka pulveris, maijpuķītes, ne miņas no veciem krekliem, kas sen nav redzējuši veļas mašīnas iekšpusi.

Ņūtons mēģināja pacelt galvu, taču vaidēdams atslīga atpakaļ uz spilvena. Sārta spilvena, viņš pamanīja.

- Tu ietriecies ar galvu stūrē, - teica balss, kas bija atsaukusi viņu dzīvē. - Taču visi kauli veseli. Kas notika?

Ņūtons atkal atvēra acis.

- Ar mašīnu viss kārtībā? - viņš pajautāja.

- Izskatās, ka jā. Sīka balstiņa iekšā visu laiku lūdz piesprādzēt joslas.

- Redzat? - Ņūtons uzrunāja neredzamus klausītājus. - Senāk mācēja ražot automašīnas. Plastmasas virsbūve tikpat kā neliecas.

Mirkšķinādams acis, viņš lūkojās Anatēmā.

- Griezu sāņus, lai izvairītos no tibetieša uz ceļa, -Ņūtons paskaidroja. - Vismaz man tā šķita. Laikam esmu sajucis.

Viņa redzeslokā parādījās cilvēks. Ar tumšiem matiem, sarkanām lūpām un zaļām acīm. Ņūtons bija gandrīz vai pārliecināts, ka tā ir sieviete. Viņš novērsa skatienu. Būtne teica:

-Ja tā arī ir, neviens to nepamanīs.

Viņa pasmaidīja.

- Vai zini, līdz šim vēl nebiju satikusi raganu meklētāju!

- Bet... - Ņūtons iesāka.

Anatēma pacēla gaisā viņa kabatas portfeli.

- Man vajadzēja pārbaudīt, - viņa paziņoja.

Ņūtons bija bezgala apjucis, un tas nebija nekas neparasts. Šedvels bija viņam iedevis oficiālu raganu meklētāja pilnvaru, kas cita starpā uzlika par pienākumu visiem baznīcas kalpotājiem, miertiesnešiem un muižu pārvaldniekiem piešķirt viņam brīvu caurbraukšanu un tik daudz sausas malkas, cik viņš prasīs. Neiedomājami iespaidīgs dokuments, kaligrāfijas meistardarbs, jādomā, ļoti sens. Un viņš par to bija aizmirsis.

- Atklāti sakot, tas ir tikai hobijs, - Ņūtons izmisīgi taisnojās. - Vispār jau es esmu.... - (par ierēdņa vietu nevarēja teikt, ne šeit un tagad, tādai meitenei - nekāda gadījumā), - datorinženieris, - viņš meloja. Gribu būt, gribu būt, un sirdī arī esmu, vienīgi smadzenes pieviļ. - Atvainojiet, vai jūs nepateiktu...

- Anatēma Divaisa, - viņa sacīja, - okultiste, bet tikai hobija līmenī. Patiesībā esmu ragana. Labi pastrādāji, vienīgi pusstundu nokavēji.

Viņa pasniedza Ņūtonam kartona gabaliņu:

- Izlasi, kas te rakstīts. Ietaupīsi daudz laika.

neraugoties uz bērnības pieredzi, Ņūtonam mājās tiešām bija neliels dators. Patiesībā to bija pat vairāki. Varat iedomāties, kādi. Wasabi radinieki datoru izskatā. Piemēram, tāds, kuram cenu pazemināja uz pusi pēc tam, kad Ņūtons to bija iegādājies. Vai arī no tiem, kas tika apžilbinoši reklamēti, bet jau pēc gada izgaisa aizmirstībā. Vai arī darbojās, tikai iegrūsti saldētavā. Ja brīnumainā kārtā dators bija visumā labs, Ņūtonam noteikti gadījās tieši tas modelis, kuram bija veca operētājsistēma bez antivīrusu aizsardzības. Taču Ņūtons saglabāja mieru, jo ticēja.

Ādamam ari bija mazs dators, uz kura viņš spēlēja spēles, lai gan pārāk ar tām neaizrāvās. Viņš parasti ielādēja spēli, uzmanīgi paskatījās dažas minūtes un tad spēlēja, kamēr skaitītājs vairs nespēja uzrādīt augstāko rezultātu.

Kad pārējie brīnījās par tik dīvainu prasmi, Ādams nesaprata, kāpēc arī citi tā nespēlē.

- Galvenais taču ir iemācīties, bet pēc tam iet kā pa diedziņu, - viņš teica.

Ņūtona sirds sažņaudzās, redzot, ka Jasmīnu namiņa priekštelpa ir pilna ar laikrakstu kaudzēm. Pie sienām bija pielīmēti izgriezumi. Viņš bija mazliet pārsteigts, ievērodams, ka dažus no tiem pats bija sameklējis Šedvelam.

Mēbeļu Anatēmai tikpat kā nebija. Vienīgais, ko viņa bija vīžojusi paņemt līdzi, bija pulkstenis, ģimenes mantojums. Ne jau lielais stāvpulkstenis, bet sienas pulkstenis ar svārstu, zem kura E. A. Po labprāt kādu piesietu.

Ņūtons nespēja no tā atraut skatienu.

- Senču darbs, - Anatēma stāstīja, likdama uz galda kafijas tases. - Sers Džošua Divaiss. Varbūt esi dzirdējis par viņu? Viņš izgudroja to sīko detaļu, kurai pateicoties var lēti ražot precīzus pulksteņus. Tā nosaukta viņa vārdā.

- Džošua? - Ņūtons piesardzīgi jautāja.

- Divaiss.⁸

Pēdējās pusstundas laikā Ņūtons bija dzirdējis daudzas dīvainības, kurām gandrīz vai noticēja, bet kaut kur taču jābūt robežai.

- Ierīcei dots reāla cilvēka vārds? - viņš painteresējās.

-Jā, skaists Lankašīras vārds. Manuprāt, franču izcelsmes. Tikai nesaki man, ka neko nezini par seru Hamfriju Gadžetu⁹!

- Beidz!

- ... ar viņa izgudrojumu var izsūknēt ūdeni no pārplūdušas ogļraktuves. Un Petrs Gizmo, Sairuss Dūdeds, Amerikas pirmais melnādainais izgudrotājs? Tomass Edisons teicis, ka vienīgie mūsdienu zinātnieki-praktiķi, kurus viņš apbrīno, ir Sairuss T. Dūdeds un Ella Rīdere Vidžeta. Un...

Anatēma uzmeta skatienu Ņūtona samulsušajai sejai.

- Es par to rakstīju doktora disertāciju, - viņa paskaidroja. - Šie ir tik vienkārši un visnotaļ derīgi izgudrojumi, ka visi aizmirsuši, ka tie bija jāatklāj. Cukuru?

-Hm.

- Parasti tu liec divus graudiņus, - Anatēma mīļi teica. Ņūtons skatījās uz viņas iedoto kartona gabalu. Laikam jau Anatēma domāja, ka tagad viņam viss būs

skaidrs.

Diemžēl tā nebija.

Kartona vidū bija novilkta līnija. Kreisajā pusē ar melnu tinti uzrakstītas īsas rindas, kas varētu būt dzeja. Labajā ar sarkanu tinti - komentāri un atsauces. Lūk, kas tur bija rakstīts:

3819. Kad austrumu kaujas Japāņu automašīna?

rati apgāzti tiks un četri Apgāzusies. Avārija?

riteņi debesīs ačgārni slies. Nopietnu ievainojumu

bet braucējs ar brūcēm nav? vītola miza, aspirīns

tavā gultā guls, ārstē tā _{(skat 3757)} kniepadata =

galvu ar vītola mizu. viņam _{raganu mek}i_ētaj_s

būs adata, raganu atrašanai , . . .

11 * i ■ j • (skat. ¹⁰²) Labdabīgs? Attie-

kalpo ta, tak sirds vīnam „ ' , , „ ,

, cas uz Pulsiferu (skat. 002).

tīra, tapec nedan ļaunu,

paņem no viņa vien sērko- Atņemt sērkociņus u. tml.

kus un visu, kas ugunij der, 1990. gadi

un kopā jums būs būt, līdz •••

pienāks gals. mazāk par dienu (skat. 712,

3804, 404)

Ņūtons instinktīvi iebāza roku kabatā. Šķiltavu tur vairs nebija.

- Ko tas nozīmē? - viņš aizsmakušā balsī pajautāja.

- Vai par Agnesi Nateri esi dzirdējis? - Anatēma atbildēja ar jautājumu.

- Nē, - Ņūtons sacīja un izmisumā ķērās pie ironijas,

- tu taču neteiksi man, ka viņa izgudroja vājprātu¹⁰?

- Kārtējais jaukais, vecais Lankašīras vārds, - Anatēma salti attrauca. - Ja netici, palasi par raganu prāvām septiņpadsmitā gadsimta sākumā. Esmu viņas pēcnācēja. Starp citu, viens no taviem senčiem viņu sadedzināja dzīvu. Vismaz mēģināja.

Gan savaldzināts, gan ar šausmām Ņūtons noklausījās stāstu par Agneses Nateres nāvi.

- Tev-Nebūs-Laulību-Pārkāpt Pulsifers? - kad viņa beidza, Ņūtons pajautāja.

- Tāds vārds tolaik nebija nekas neparasts, - Anatēma paskaidroja. - Droši vien ģimenē bija desmit bērnu, un tā bija ļoti ticīga. Tur bija Iekāre Pulsifera, Viltus-Liecinieks Pulsifers...

- Laikam jau sapratu, - Ņūtons sacīja. - Kaut kas traks. Manuprāt, Šedvels pieminēja Agneses vārdu. Tam noteikti jābūt Armijas arhīvā. Ja es staigātu apkārt ar vārdu Lau-lību-Pārkāpt Pulsifers, tad, protams, gribētu sāpināt tik daudz cilvēku, cik vien iespējams.

- Manuprāt, viņam ne pārāk patika sievietes.

- Paldies, ka tu uztver visu tik mierīgi, - Ņūtons sacīja.

- Droši vien tas ir mans sencis. Pulsiferu pārāk daudz nav. Iespējams... varbūt tieši tāpēc esmu saistīts ar raganu meklētāju armiju? Varbūt liktenis, - Ņūtona balsī skanēja cerība.

Anatēma purināja galvu.

- Nē, - viņa izmeta, - tāda nemaz nav.

- Lai nu kā, raganu meklēšana vairs nav tāda kā senos laikos. Manuprāt, vecais Šedvels nekad nav iespēris pat Dorisas Stouksas¹ atkritumu kastei.

- Starp mums runājot, Agnesei bija pasmags raksturs, - Anatēma nevērīgi izmeta. - Viņai viss bija vai nu balts, vai melns.

Ņūtons pamāja ar kartona gabalu.

- Bet kāds tam sakars ar...? - viņš pajautāja.

- Tā viņa rakstīja. Oriģinālā, 3819. pravietojums, Agneses Nateres Jaukie un precīzie pravietojumi, pirmizdevums 1655. gadā.

Uzmetis skatienu pareģojumam, Ņūtons atvēra muti un aizvēra.

- Agnese zināja, ka es cietīšu avārijā? - viņš beigās pajautāja.

-Jā. Nē. Iespējams, ka ne. Grūti pateikt. Saproti, Agnese bija sliktākā no visiem pareģiem, jo viņai vienmēr bija taisnība. Tāpēc jau Pravietojumus neviens nepirka.

pārdabiskas garīgās spējas parasti rodas laika izjūtas trūkuma dēļ, un Agneses Nateres prāts bija tik tālu no viņas laika, ka viņa tika uzskatīta par jukušu pat septiņpadsmitā gadsimta Lankašīrā, kur traku pareģu bizness zēla un plauka.

Taču visi bija vienisprātis, ka Agnesē vērts ieklausīties.

Viņa ārstēja cilvēkus ar pelējuma paveidu, ieteica kārtīgi mazgāt rokas, jo uz tām esot sīki dzīvnieki, kas izsauc slimības, tāpēc tie jāaizskalo projām, lai gan katrs saprātīgs cilvēks zināja, ka pret slimības dēmoniem aizsargā tikai kārtīga smirdoņa. Mūža pagarināšanai Agnese ieteica skrējienu vieglā solī, kas bija ļoti aizdomīgi un piesaistīja raganu mednieku uzmanību. Viņa uzskatīja, ka ēdienkartē jāiekļauj šķiedrvielas, šajā ziņā, protams, aizsteigdamās priekšā laikam, jo vairumam cilvēku šķiedrvielas ēdienā šķita tikpat svarīgas kā grants. Un vēl viņa neārstēja kārpas.

- Visas vainas meklējamas galvā, - tā viņa teica,

- izdaboniet laukā, un kaite izgaisīs.

Agnesei acīmredzot bija saikne ar nākotni, taču neparasti trausla un specifiska. Vārdu sakot, nekam nederīga.

- ko tu ar to gribi teikt? - Ņūtons pajautāja.

- Viņai padevās tie pareģojumi, kurus var iztulkot tikai pēc paša notikuma, - Anatēma paskaidroja, - piemēram: Nepērciet Betamaks, kas attiecās uz 1972. gadu.

- Tu gribi teikt, ka viņa paredzēja videoatskaņotājus?

- Nē! Viņa sniedza tikai nelielu informācijas fragmentu, - Anatēma atbildēja. - Tur jau tā lieta. Grāmatā lielākoties ir neskaidras norādes, kuras kļūst saprotamas tikai pēc notikuma, kad visu var salikt vietā. Agnese turklāt neatšķīra nozīmīgo no mazsvarīgā, tāpēc pierakstīja visu pēc kārtas. Viņa paredzēja, ka 1963. gada 22. novembrī Kingslinnā sabruks māja.

-Jā? - Ņūtons izskatījās pieklājīgi nezinošs.

- Todien tika nogalināts prezidents Kenedijs, - Anatēma piebilda. - Bet Dalasas tolaik vēl nebija, saproti. Tāpēc svarīga šķita Kingslinnā.

-Jā...

- Sevišķi precīzi viņas pareģojumi ir par pašas pēcnācējiem.

-Jā?

- Protams, viņa nevarēja zināt par automašīnu ar iekšdedzes dzinēju. Tie viņai bija tikai jocīgi kaujas rati. Pat mana māte domāja, ka šajā tekstā pareģota imperatora karietes apgāšanās. Saproti, nepietiek jau zināt, kāda ir nākotne, bet arī jāizskaidro, ko tā nozīmē. Agnese, var teikt, skatījās pa sīku caurulīti uz plašu ainavu un pierakstīja visu, kas šajos informācijas zibšņos šķita vērtīgs.

- Šad tad jau paveicās, - Anatēma turpināja. - Mans vecvectēvs, piemēram, divas dienas iepriekš paredzēja akciju tirgus sabrukumu 1929. gadā un iedzīvojās bagātībā. Var teikt, ka esam profesionāli pēcteči.

Viņa skarbi uzlūkoja Ņūtonu.

- Vai zini, tikai pirms apmēram divsimt gadiem cilvēki apķērās, ka Jaukie un precīzie pravietojumi ir Agneses dzimtas mantojums. Daudzi pareģojumi attiecas uz viņas pēctečiem un viņu labklājību. Agnese acīmredzot gribēja par mums parūpēties arī pēc nāves. Manuprāt, tur slēpjas Kingslinnas pareģojuma jēga. Mans tēvs todien bija uz turieni aizbraucis, tāpēc Agnese uzskatīja, ka Dalasas atentātā viņš necietīs, tomēr ķieģelis uz galvas gan var uzkrist.

- Tiešām jauka kundze, - Ņūtons sacīja. - Gandrīz vai aizmirstas, ka viņa uzspridzināja visu ciemu.

Anatēma nelikās dzirdam.

- Lai nu kā, tas ir galvenais, - viņa turpināja. - Mēs vienmēr uzskatījām par pienākumu iztulkot Agneses pravietojumus. Beigās atklājām, ka mēnesī piepildās apmēram viens pareģojums, lai gan tagad, tuvojoties pasaules galam, protams, vairāk.

- Kad tas notiks? - Ņūtons pajautāja.

Anatēma izteiksmīgi paskatījās pulkstenī.

Ņūtonam paspruka baisi smiekli, taču viņš cerēja, ka izklausās smalki un pasaulīgi. Šodien piedzīvotais lika domāt, ka viņš nav pie pilna prāta. Turklāt viņu satrauca Anatēmas smaržas.

- Priecājies, ka man nav hronometra, - Anatēma sacīja.

- Mums palikušas, ak, apmēram piecas sešas stundas.

Ņūtons brīdi apsvēra dzirdēto. Līdz šim viņam nebija tieksmes uz alkoholu, bet kaut kas viņu šobrīd skubināja tieši uz to.

- Vai raganas tur mājās dzeramo? - viņš uzdrošinājās pajautāt.

- Kā tad citādi, - Anatēmas sejā parādījās smaids, ar kādu Agnese Natere, iespējams, ņēma no atvilktnes laukā apakšveļu. - Tas ir zaļš, ar burbuļiem, uz stingās virsmas kaut kas virmo. To tev vajadzētu pazīt.

- Jauki. Vai ledus tev ir?

Dzēriens bija džins. Ledus arī atradās. Anatēma burvestību apgūšanas procesā visumā nosodīja alkoholu, taču īpašos gadījumos neiebilda.

- Vai es jau pastāstīju par tibetieti, kas no bedres izlīda uz ceļa? - mazliet atguvies, Ņūtons pajautāja.

- Ak, es zinu par viņiem, - Anatēma atbildēja, kārtodama uz galda papīrus. - Vakar divi parādījās zālienā pie manas mājas. Nabadziņi bija galīgi apjukuši, uzcienāju šos ar tēju. Aizņēmās no manis lāpstu un atgriezās pazemē. Izskatījās, ka viņi īsti nezina, kas jādara.

Ņūtons mazliet sarūgtināts jautāja:

- Bet kā tu zināji, ka tie ir tibetieši?

- Starp citu, kā tu pats zināji? Vai, kad uzbrauci šim virsū, viņš... hm... teica Omm?

- Nu, viņš izskatījās pēc tibetieša, - Ņūtons atbildēja.

- Safrānkrāsas apģērbs, plikgalvis... zini... kā jau Tibetā.

- No tiem, kurus redzēju, viens labi runāja angliski. Nopratu, ka viņš laboja radioaparātus Lhasā un tad pēkšņi jau bija tunelī. Cilvēks pat nezināja, kā tiks mājās.

- Vajadzēja teikt, lai iet uz ceļa, varbūt viņu tur uzlasītu lidojošais šķīvītis, - Ņūtons drūmi izmeta.

- Trīs citplanētieši? Viens mazs skārda robots?

- Viņi taču piezemējās arī tavā pagalmā, vai tad ne?

- Ja var ticēt radio, viņi nolaidās visur, tikai ne manā pagalmā. Piezemējas vai visās pasaules vietās un nodod īsu, banālu vēsti no kosmosa. Kad cilvēki grib zināt ko vairāk, atbild ar tukšu skatienu un aizlaižas projām, tieši, kā teica Agnese.

- Vai tiešām tu gribi man teikt, ka viņa to paredzēja?

Anatēma sāka šķirstīt apbružāto kartotēku.

- Visu laiku taisos to ievadīt datorā, - viņa teica. - Varētu izmantot vārdu meklētāju un tā tālāk. Zini? Tas būtu daudz vienkāršāk. Pareģojumi nav sakārtoti nekādā īpašā secībā, taču ir pavedieni, rokraksts un tā tālāk, kas palīdz orientēties.

- Vai Agnesei viss bija sakārtots kartotēkā? - Ņūtons painteresējās.

- Nē, grāmatā. Bet tā kaut kur pačibēja. Tomēr mums, protams, palikušas kopijas.

- Pazaudēji? - Ņūtons centās pārvērst visu jokā. - To nu gan viņa laikam neparedzēja?

Anatēma atbildēja ar niknu skatienu. Ja ar to varētu nogalināt, Ņūtons būtu pagalam.

- Gadu gaitā esam pravietojumus sakārtojuši, un vectēvs ieviesa ļoti noderīgu atsauču sistēmu... jā... rokā ir.

Anatēma nolika Ņūtona priekšā papīra lapu.

3988. Kad krokusa ļaudis iznāks no pazemes un zaļi cilvēki no debesu juma, bet nezinās paši, kāpēc, bet Plu-tons raidīs zibens šautras, nogrimusī zeme augšām celsies, Leviatāns uzpeldēs, Brazīlija zaļos. Treji sanāks kopā un Četri celsies, dzelzs zirgos jās, tad teikšu jums, ka gals jau tuvu būs.

... Krokuss = safrāns (skat. 2003) ... Citplanētieši...??

... Desantkaraspēks?

... Kodolstacijas? (skat. izgr. 798-806)

... Atlantlda (izgr. 812-819)... Leviatāns = valis (skat. 1981)... Dienvidamerika ir zaļa?

3 = 4? Dzelzceļš (dzelzs ceļš, skat. 2675)

- Visu jau uzreiz nesarakstīju, - Anatēma atzinās,

- aizpildīju, kad noklausījos ziņas.

- Tavā ģimenē gan bijuši nepārspējami krustvārdu mīklu minētāji, - Ņūtons secināja.

- Manuprāt, Agnese te nošāva buku. Ar Leviatānu, Dienvidameriku, trijniekiem un četriniekiem var saprast nezin ko, - viņa nopūtās. - Vistrakāk ar laikrakstiem. Ej nu uzmini, vai Agnese nav domājusi sīku negadījumu, kuru var palaist garām. Varbūt pateiksi man, cik laika vajag, lai no pirmās līdz pēdējai lapai ik rītu izlasītu katru dienas avīzi?

- Trīs stundas un desmit minūtes, - Ņūtons nedomādams atbildēja.

- ceru, ka mums piešķirs medaļu vai citu balvu, - Ādams optimistiski teica. - Mēs izglābām cilvēku no degoša vraka.

- Tas taču nedega, - Pipars aizrādīja. - Kad apgāzām atpakaļ uz riteņiem, tas pat neizskatījās pārāk cietis.

- Bet tā varēja notikt, - Ādams palika pie sava. - Nesaprotu, kāpēc mums jāpaliek bez balvas tāpēc vien, ka tā vecā grabaža neaizdegās.

Visi pētīja bedri. Anatēma bija izsaukusi policiju. Policisti apgalvoja, ka pie vainas ir neveiksmīga bremzēšana, un norobežoja vietu. Caurums zemē bija dziļš un tumšs.

- Būtu forši aiziet līdz Tibetai, - Braiens aizsapņojās. - Varētu tur apgūt Austrumu cīņas mākslas un vēl kaut ko. Redzēju vecā filmā ieleju Tibetā, kurā cilvēki dzīvo simtiem gadu. Šangrila.

- Manai tantei ir vasarnīca, kuru viņa arī sauc par Šangrilu, - Venslideils atsaucās.

Ādams nosmīkņāja.

- Diez kas nav, ja ieleju nosauc nezin kādas vecas vasarnīcas vārdā, - viņš teica. - Tikpat labi varētu būt Šķūnis vai Lauru birzs.

- Tomēr labāk nekā Šambla, - Venslideils vārgi iebilda.

- Šambala, - Ādams pārlaboja.

- Manuprāt, tā ir tā pati vieta. Varbūt tai ir divi nosaukumi, - Pipars sev neraksturīgi diplomātiski teica. - Tāpat kā mūsu mājas. Kad ievācāmies, pārdēvējām Vigvamu par Nortonas ainavu, taču vēstules pienāk ar adresi: Teo K. Kupjē, Vigvamā. Varbūt nosauca par Šambalu, bet cilvēki vēl sauc to par Lauru birzi.

Ādams iemeta bedrē oli. Tibetieši jau sāka viņam apnikt.

- Ko mēs tagad darīsim? - Pipars pajautāja. - Norton-botoma fermā peldina aitas. Mēs varētu iet palīgā.

Ādams iemeta bedrē lielāku oli,-gaidīdams būkšķi. Nekā.

- Nezinu, - viņš atturīgi novilka, - manuprāt, vajadzētu kaut ko darīt vaļu un mūžamežu labā, vai tamlīdzīgi.

- Kā, piemēram? - prasīja Braiens, kuram aitu peldināšana šķita laba izklaide.

Izvilcis no kabatas tukšas cepumu paciņas, viņš tās citu pēc citas meta caurumā.

- Varētu pēcpusdienā aiziet uz Tedflldu un iztikt bez hamburgeriem, - Pipars ierosināja. - Ja mēs, četri cilvēki, nepaņemsim pa hamburgeram, nevajadzēs cirst miljoniem akru mūžameža.

- Tāpat jau cirtīs, - Venslideils norūca.

- Atkal valgais materiālisms, - Ādams secināja. - Tas pats ar vaļiem. Skaties tik un brīnies, kas notiek visapkārt.

Ādams paskatījās uz Suni, juzdamies pavisam dīvaini. Krancis, manīdams sev pievērsto uzmanību, nostājās uz pakaļkājām.

- Tādi kā tu apēd visus vaļus, - Ādams skarbi teica. - Varu saderēt, ka esi notiesājis jau veselu vali.

Suns pielieca galvu un iesmilkstējās, lai gan sātaniska dzirkstelīte dvēselē viņu par to ienīda.

- Nu gan jauka pasaule, kurā mums jāaug, - Ādams turpināja, - bez vaļiem, bez gaisa, visapkārt visi airējas, jūras līmenis ceļas.

- Tad jau vienīgie vinnētāji būs Atlantīdā, - Pipars līksmi iesaucās.

- Nūja, - Ādams atbildēja, laizdams viņas teikto gar ausīm.

Kaut kas notika ar viņa galvu. Tā sāpēja. Ne lūgtas, ne sauktas nāca domas. Kāds teica: Tu taču vari visu, Ādam Jang. Tu vari panākt, lai viss būtu labāk. Tu taču vari visu, ko vēlies. Un runātājs bija.... viņš pats. Sīka daļiņa kaut kur dziļumā. Tā, kas visus gadus bija viņā - gandrīz vai neievērota, tikpat kā ēna. Tagad tā teica: Jā, pasaule ir satrunējusi. Viss varētu būt pa pirmo. Bet tagad tā ir satrunējusi, un pienācis laiks kaut ko darīt. Tāpēc jau tu te esi. Lai visu vērstu uz labo pusi.

¹

Ja Ādams tolaik būtu pilnībā pārvaldījis savas spējas, Jangu ģimenes Ziemassvētki būtu sabojāti, jo centrālapkures vadā viņi būtu atraduši resnu mironi ar kājām gaisā.

²

Un ari matus un ādas krāsu. Lietojot uzturā pietiekami ilgi, ari dzīvības pazīmes.

Tomēr ne tāds kā citviet pasaulē. Vācijā ingveralus vietā piedāvāja gaišalu, savukārt Anglija pamanījās pārņemt amerikāņu ātrās ēdināšanas principus, piemēram, ātru ēdiena pasniegšanu, un tos rūpīgi likvidēt (ēdienu vajadzēja gaidīt pusstundu, tas bija atdzisis, un tikai siltā salātlapa liecināja, ka tas ir hamburgers, nevis smalkmaizīte). Francijā Burger Lord aģentu nošāva divdesmit piecas minūtes pēc ierašanās.

³

Šedvels ienīda dienvidniekus un pārnestā nozīmē atradās no tiem tik tālu kā Ziemeļpols.

⁴

5. novembris, t. s. Gaja Foksa nakts - vakars, kad angļu bērni tradicionāli kurina ugunskurus un piemin t. s. Pulvera sazvērestību. (Red. piez.)

Paskaidrojums amerikāņiem un citām urbānām dzīvības formām: angļu laucinieki domā, ka centrālapkure ir pārāk sarežģīta un visnotaļ vājina morālo stāju, tāpēc izvēlas citu sistēmu: sagādā koka sprunguļus un ogļu klučus, kā ari baļķēnus, kas, iespējams, ir gabalos sacirsts azbests, sakrauj to visu dūmojošās kaudzītēs un tad saka: Kas gan var būt jaukāks par rūcošu uguni? Kurināmais tikai dūmo, bet nedeg, tāpēc zem tā paliek sīku, baltu, vaskainu ķieģelīti, kas švirkst uz nebēdu, līdz beigās kurināmā svars to nodzēš. Šos ķieģelīšus sauc par iekuriem, neviens nezina, kāpēc.

⁵

PIEZĪME JAUNIEŠIEM UN AMERIKĀŅIEM: viens šiliņš = pieci pensi. Zinot sākotnējo britu monetāro sistēmu, vieglāk saprast raganu meklēšanas armijas antīkās finanses.

Divi fartingi = puspenijs Divi puspeniji = viens penijs Trīs peniji = trijnieks Divi trijnieki = sešpenss Divi sešpensi = viens šiliņš jeb bobs Divi bobi = viens florins Florīns un sešpenss = puskrona Četras puskronas = desmit bobu banknote Divas desmit bobu banknotes = viena mārciņa (jeb 240 pensi) Viena mārciņa un viens šiliņš = viena gineja Briti ilgi pretojās decimālajai naudas sistēmai, uzskatīdami, ka tā ir pārāk sarežģīta.

⁶

Dienā, bet vakarā izlika Taro kārtis nervoziem ierēdņiem. Veci paradumi neiznīkst.

⁷

Faktiski bez brillēm viņš bija vēl neglītāks, jo bez tām viņš klupa pār istablietām un bieži staigāja, nolīmēts ar plāksteriem.

⁸

Device - ierīce, mehānisms (angļu vai.) (Tulk. piez.)

⁹

Gadget - ierīce, nieciņš (angļu vai.) (Tulk. piez.)

¹⁰

Nutter (angļu vai.) - jucis. (Tulk. piez.)

Dorisa Stouksa (Doris Stokes, 1920-1987), angļu spiritiste, garu izsaucēja. (Tulk. piez.)