Viņpus durvīm

ASTOTĀ NODAĻA

Pirmajā nedēļā Karačarovs problēmu neanalizēja. Viņš domāja par sevi. Noskaņoja savus nervus un smadzenes lēni un neatlaidīgi — kā vissarežģītāko instrumentu. Tas bija grūts darbs, panākumi mijās ar šaubām un bailēm. Tad fiziķis koncentrēja uzmanību sīkumiem, viegli atrisināmām detaļām. Mazas uzvaras iedrošināja, palīdzēja saglabāt ticību sev.

Kad šaubas sāka mocīt aizvien retāk, Karačarovs nolēma, ka var sākt darbu.

Pēc tam viņš vairākas dienas studēja to sanāksmju pierakstus, kurās Zeme izšķīra viņu likteni. Viņš necerēja atrast tajos ko tādu, kas palīdzētu darbam, bet godprātīgi izanalizēja, kas tur tika runāts, lai pēc tam varētu no tā visa novērsties.

Tad pienāca kārta teorijai. Kad viņš bija apguvis visu, kas glabājās kuģa gandrīz neizsmeļamā informatori ja kristālos, viņš juta, ka var spert soli ne svešās pēdās, bet jaunā virzienā.

Karačarovs vēl nezināja, kāds būs atrisinājums, bet intuitīvi juta, ka tas ir tuvu un būs pareizs. Intuīcijai fiziķis uzticējās tāpat kā matemātikai, lai arī citādi. Intuīcija sniedza pārliecību, un savā pārliecībā viņš labprāt dalījās ar citiem. Cerība, ko viņš izraisīja cilvēkos, savukārt atgriezās pie viņa paša un bija, iespējams, viens no pamatiem, uz kura balstījās viņa zemapziņas pārliecība par panākumiem.

Un tomēr — kaut kā pietrūka, lai gūtu panākumus.

Karačarovs dzīvoja tagad jaunu, līdz šim nezināmu dzīvi. Viņam patika būt uzmanības centrā un zināt, ka ikviens viņa vārds cilvēkos rada optimismu. Agrāk kolēģi ticēja nevis viņam, bet pierādījumiem, kas izteikti simbolos, skaitļos un nedaudzos vārdos. Tagad ticēja nevis formulām — tās šeit neviens nesaprata, bet tieši viņam —■ cilvēkam.

Viņš baidījās radīt cilvēkos vilšanos. Dažkārt šīs bailes, pašam nemanot, lika Karačarovam izrādīt lielāku pārliecību, nekā viņam patiesībā bija un nekā viņš izteiktos speciālistiem.

Bet, ja arī viņš izrādīja nedaudz vairāk optimisma, nekā pieļāva mēra un atbildības sajūta, viņam likās, ka ir uz to tiesības.

Kā tad pietrūka?

Pašlaik, ieslēdzies kajītē un apgūlies iemīļotajā pozā uz dīvāna — atmetis rokas aiz galvas —, Karačarovs gatavojās atkal iedziļināties tajos domu un minējumu kombināciju meklējumos, kam bija jānoved pie pareizā lēmuma. Viņš pat pasmaidīja, iepriekš tīksminādamies par baudu, kādu sagādās pārdomas par abstraktām problēmām.

Karačarovs negribēja sev atzīties, ka smaids bija tikai viens no paņēmieniem pārliecināt sevi par veiksmi. Ne jau pirmo reizi viņš iepriekš izjuta prieku par veiksmi, bet pagaidām ne soli nebija pavirzījies uz priekšu.

Viņš bija gatavs darbam. Vai viņš necentās paildzināt savu atrašanos sabiedrības uzmanības centrā? Bet jaunatklāsmei pašai par sevi bija tāda vērtība, kas ne ar ko citu pasaulē nav salīdzināma. Noteikumi? Tie bija lieliski. Atbildības sajūta? Tagad tā vairs nebaidīja, bet gan stimulēja.

Tomēr kaut kas to traucēja, un viņš nevarēja saprast — kas.

Karačarovs īgni uzsita ar dūri pa dīvānu. Vēl reizi.

Klauvējiens pie durvīm bija it kā atbilde uz viņa sitieniem.

Uz pirmo fiziķis neatbildēja, cerēdams, ka tas bijis nejaušs klauvējiens un neatkārtosies. Bet tas atskanēja atkal.

— Nu? — fiziķis norēcās.

Tas bija Jeremejevs. Rokā viņš turēja tīkliņu ar bumbām.

— Ir laiks, ir laiks, — viņš smaidīdams teica.

Fiziķis sajuta neapturama niknuma uzplūdus.

— Ejiet pie velna ar savām spēlēm! — viņš ieaurojās.

Valentīns atturējās no asas atbildes: sports viņam bija

iemācījis jūtu disciplīnu, turpretī zinātne galvenokārt māca disciplinēt tikai domas. Diskusija kā kontakta forma ir dabiska zinātniskā konferencē, bet nepieņemama, piemēram, tiesneša un spēlētāja attiecībās. Dziļi aizskartajam Jeremejevam smaids nodzisa.

— Ejam, — viņš spītīgi teica.

Fiziķis kādreiz bija aizrāvies ar futbolu, pēc tam viņam vairs neatlika laika. Pat tajos gados, kad spēle bija aizraujošs notikums, viņam ne prātā nenāca sportu vērtēt tikpat augstu kā fiziku, kur nu vēl iekļaut savu interešu lokā. Futbols bija spēle, fizika — zinātne. Karačarovs nekad nebija iedomājies, ka arī zinātnē ir daudz kas no spēles, jo tā attīstās pēc noteiktiem likumiem, kuti nav nekas absolūts, bet pašu cilvēku radīti ērtības labad.

—•• Nekur es neiešu! — viņš nokliedza. — Vai patiešām jūs domājat, ka cilvēkam, kas strādā, ir vajadzīgs šis idiotisms?

■=*» Nu, kā zināt, ==e pēc īsa klusuma noteica Jeremejevs. — Bet velti gan. Futbolā nav apmāna.

Viņš izgāja, un fiziķis, kā jau vienmēr pēc emociju sprādziena, jutās iztukšots, reiba galva un bija kauns. Viņš izlamājās, piecēlās un sāka ģērbties^

*

Mila rakstīja?

«Šonakt es redzēju sapnī, ka spēlējos ar kaķēnu, glāstu to, glāstu bez gala — un esmu ļoti laimīga. Pamodos un, protams, kaķēnu neatradu. Biju sarūgtināta līdz asarām un ilgi nevarēju tikt vaļā no skumjām. Mums it kā ir viss, kas vajadzīgs, bet īstenībā — cik gan nabagi mēs esam! Ne kaķa, ne suņa, nekā dzīva, izņemot mūs pašus. Es visu mūžu neesmu ieredzējusi zirnekļus, bet tagad, liekas, būtu priecīga, ja kāds noaustu tīklu kajītes stūrī. Bet viņu nav, un viņiem nav kur rasties. Lai gan, ja padomā, —• kam man zirnekļi? Un tomēr pietrūkst.

Atcerējos, kā rudenī zem kājām čaukst dzeltenās lapas.

Un putni? Es jau sāku aizmirst, kā tie dzied. Lai gan arī uz Zemes tos klausījos ne pārāk bieži, bet tur tas bija savādāk. Tur varēja aizbraukt uz mežu un paklausīties.

Par Jurīti nemaz nerunāju: tas sāp, sāp vienmēr.

Laiks iet ļoti lēni. Dienas ir bezgalīgas. Varbūt mums patiešām ir cits laika tecējums? Es pajautātu doktoram Karačarovam, bet viņš ir tik aizņemts, un viņu nedrīkst traucēt.

Cik ilgi var gaidīt?

Liekas — pacietība iztek pa pilienam un viss kaut kā izbāl… Un vēl…

Valentīns kļūst aizvien tālāks. Varbūt es attālinos? Katru dienu es domās izmēru atstatumu starp mums un redzu, ka arvien grūtāk saprasties.

Ļoti baidos, ka viņam pārāk daudz nozīmēja tuvība —a tā, kuras pašlaik nevar būt. Slikti, ja tā būtu. Ne tāpēc,- ka man negribētos, bet tādēļ, ka nevar viss uz tā balstīties. Tas ir ļoti rūgti.

Man ļoti daudz nozīmē, ka mēs ar viņu vairs nesapro- tamies. Valentīns nezina un nevar iedomāties, ko man nozīmē Jurītis. Es viņu saprotu, bet no tā vieglāk nekļūst. Un, kad es sāku skumt pēc mazuļa, Valentīns man nekādi nevar palīdzēt. Ne jau tāpēc, ka viņš nemācētu izteikt jūtas: es tās justu, pat ja viņš klusētu. Bet viņš neko tamlīdzīgu nejūt. Lai ari viņš nav vainīgs, man ir sāpīgi un rūgti.

Es domāju, ka pusei vīriešu sieva ir kā māte, otrai pu-* sei — kā meita. Valentīnam — māte: viņš gaida atbalstu* Narevam otrādi •— viņš pats ir gatavs atbalstīt.

Bet man ir Jurītis, un mātes jūtas es varu izjust tikai pret viņu.

Es esmu viena, un tas ir slikti. Un būšu viena, kamēr mēs neatgriezīsimies uz Zemes.

Kas notiks ar mums visiem? Kaut nu ātrāk .-i.»

*

Neviens negribēja spēlēt futbolu. Tā bija nelaime.

Nekādas, pat vissliktākās atsauksmes par futbolu un par sportu vispār nebija varējušas satricināt Jeremejeva uzticību šai spēlei, pat vairāk kā spēlei — pasaules uzskatam. Bet agrāk viņš nebija sastapis tādu attieksmi pret savu darbu: materiāli nodrošinātajā sabiedrībā, kāda eksistēja uz Zemes, sports bija viens no svarīgākajiem darbības veidiem, un neviens vairs nedomāja, vai no tā ir kāds konkrēts labums, vai tā ir tikai izrāde, kas ieguvusi sev neatbilstošu nozīmi. Sportam nebija mākslas statusa—* tā statuss izsenis bija augstāks. Agrāk par to izvairījās skaļi runāt, bet tagad pamazām pārstāja to slēpt.

Un tāpēc Valentīnā radīja izbrīnu, ka viņš pēkšņi izrādījās starp cilvēkiem, kurus galvenokārt uztrauca pavisam kas cits.

Viņš saprata, ka nepieciešams atgriezties uz Zemes. Pieradis pie dzīves svaigā gaisā, pie plašajiem stadioniem un treniņnometņu zaļā klusuma, viņš vairāk nekā jebkurš cits izjuta un pārdzīvoja tā visa trūkumu. Kuģa zāles griesti, lai arī augsti, viņu nospieda, saules gaismas, silta vēja, jūras šalkoņas trūkums viņu nomāca. Viņš juta, ka nevar samierināties ar šo sterilo pasauli, kas bija līdzīga slimnīcai un tāpēc izraisīja antipātijas.

Tikai uz Zemes viņš varēja atrasties komandā, īsto draugu vidū. Tikai tur viņš varēja iesist vārtus un just,, ka tas ir viņa dzīves aicinājums.

Tomēr viskarstākā vēlēšanās nokļūt uz Zemes nevarēja būt par iemeslu, kāpēc sports pēkšņi vairs neinteresēja cilvēkus. Un ne fiziķi vien. Tie paši cilvēki, kuri, kuģim lidojot uz Zemi, ne vienu reizi vien meklēja Jeremejeva sabiedrību, uzsāka sarunas par sportu un ar interesi uzklausīja viņa paskaidrojumus un nostāstus, tagad uzvedās tā, it kā sports vairs neeksistētu.

Jeremejevam tas likās sevišķi netaisni tagad, kad viņš vairāk par citiem juta vajadzību pēc izpratnes un līdzjūtības: viņam bija atņemts ne tikai sports, viņam, šķiet, bija atņēmuši arī sievu.

Valentīns nedomāja par to, ka neviens nav vainīgs viņas vēsumā. Viņš tikai juta, ka palicis viens: gan futbols, gan sieva ir viņu pametuši, un aplami domāja, ka Milas rīcībā vainojama viņa sabiedriskā stāvokļa maiņa; viņa dzīvē nebija nekā tāda, kas varētu aizstāt visu, ko viņš bija zaudējis.

Glābiņš atradās uz Zemes. Viņš bija gatavs darīt visu, lai tikai tuvinātu atgriešanās dienu. Bet no viņa neko neprasīja. Un Jeremejevā aizvien spēcīgāk nostiprinājās liekā cilvēka apziņa.

Viņš pamazām apjēdza, ka visus cilvēka darbošanās veidus var iedalīt tādos, kas cilvēkiem ir vajadzīgi vienmēr, un tādos, kas ir nepieciešami tikai noteiktos apstākļos. Viņa darbs piederēja pie otrās grupas, un tam šeit nebija attiecīgo apstākļu.

Šādas domas viņu vajāja, kamēr viņš ierasti rikšoja pa skrejceliņu apkārt zālei, izdarot izrāvienus, metot kūleņus un atkal turpinot skrējienu. Ar iesildīšanos vajadzēja radīt labu, spēles prieka pilnu garastāvokli, kāds nepieciešams treniņā.

Zālē ienāca Istomins un nosēdās uz zemā soliņa pie sienas. Tas jau bija skatītas, un Jeremejevs kāpināja tempu. Pēc tam, sizdams bumbu, piegāja un apsēdās blakus rakstniekam.

— Jums tagad derētu uzspēlēt, — viņš uzrunāja rakstnieku. — Pakustēties, iesildīties. Vai ne?

Istomins pieklājīgi pasmaidīja.

— Jā, — viņš sacīja galīgi nevietā. — Jaunībā es par to sapņoju. Bet nebija dotumu. Toreiz es pārdzīvoju.

Jeremejevs priecīgi pamāja. Tādas runas viņš bija dzirdējis ne vienu reizi vien, tās bija viņa dzīves sastāvdaļa: cilvēki gribēja iekļūt lielajā sportā un nedaudz apskauda Valentīnu, bet viņš izvairījās, runāja par šīs profesijas grūtībām, taču dvēseles dziļumos lepojās. Viņš piebilda:

— Dzīvē ir taču arī citas nodarbošanās. Visi nevar spēlēt.

Rakstnieks paraustīja plecus, domājot savu domu.

— Es jau ilgus gadus rakstu grāmatas, — viņš klusi, it kā pie sevis noteica. — Tagad esmu sarakstījis vēl vienu — par sen pagājušiem laikiem. Bet grāmata taču vienmēr ir par mūsdienām. Jebkura vēsturiska grāmata uzrakstīta nevis par pagātni, bet par to, kā šodien saprotam šo pagātni, ko tajā izceļam, ko atstājam bez uzmanības. Būtībā esmu uzrakstījis par mums: mēs pašlaik atrodamies tādā stāvoklī, kādā bija arī mani antīkie varoņi. Viņu pasaule bija šaura, taču tas viņus nenomāca: doma bija brīva, viņi jutās stāvokļa saimnieki un bija laimīgi. Varbūt arī mums te meklējama izeja? Mēs atrodamies ārpus mūsu civilizācijas robežām, aiz augstās motoru un skaitļotāju kultūras robežām; vai gan mums jāiet tās pēdās? Kultūrai ir organiski jāizaug no konkrētiem apstākļiem;" vai nevajadzētu bez aizspriedumiem paraudzīties visapkārt, lai tos apjēgtu? Un saprast, kā tajos vajag dzīvot? Par to ir mana grāmata, bet to neviens negrib lasīt. — Istomins pavīpsnāja. — Pat Inna.

— Tas ir saprotams, — padomājis sacīja Jeremejevs. — Mēs gaidām, kad varēsim atgriezties uz Zemes. Kādēļ mums vajadzīgs kas cits?

Istomins pasmīnēja.

— Solīts makā nekrīt… — viņš nomurmināja.

Jeremejevam piepeši kļuva žēl Istomina: viņš ne tik

daudz saprata, cik sajuta, ka arī šim cilvēkam atņemts kas ļoti liels un svarīgs. Un arī sieviete droši vien viņu pievīlusi. Viņš sacīja, vēlēdamies palīdzēt un piedāvādams to vienīgo iespēju, kas viņam bija:

— Vai gribat trenēties divatā? Tas ir aizraujoši. Es jums parādīšu šādus tādus paņēmienus, nenožēlosit.

Istomins, kā pamozdamies no domām, paskatījās viņā.

— Vai uz Zemes es varēšu spēlēt ar meistariem? —; viņš smaidīdams vaicāja.

— Tur jūs nespēlēsit, — teica Jeremejevs. — Tātad spēlējam?

Rakstnieks kā mierinādams pieskārās viņa rokai.

— Es jūs nevaru apspēlēt un neuzvarēšu, bet, ja sāksit piemēroties man, piekāpties —■ kāda jēga? Nē… Futbols —= tas ir morāli līdzsvarotiem cilvēkiem.

Jeremejevs drūmi pamāja.

—i Pagaidiet, =-3 teica Istomins. —■■ Kāpēc tieši mēs?

Kas?

~ Bet ja nu to darītu nevis mēs? Nevis cilvēki? Esmu dzirdējis, ka kuģa tilpnēs esot sarežģīti mehānismi. Varbūt to vidū būs antropoīdi?

Roboti?

— Cilvēkveidīgie, biomehāniskiē. Viņi var darīt visu ko — droši vien arī spēlēt futbolu. Atrodiet tos, apmāciet! Lai arī tie nav cilvēki, tomēr…

—^ Jā, protams, — kūtri piekrita Jeremejevs.

Viņi sēdēja klusēdami, domājot katrs savu domu.

Pēc tam Istomins piecēlās un teica:

— Es nu iešu.

• Velns parāvis! — iesaucās Jeremejevs. —= Ja mēs nenokļūsim uz Zemes, nezinu, kas ar mani notiks. Dažreiz gribas samalt visu druskās. Kā lai dzīvo?

— Kā dzīvot, — sacīja Istomins, — to gan es nezinu.

Viņš lēni devās uz izeju. Valentīns pavadīja viņu ar

skatienu, pēc tam pataustīja pulsu: viņš neaizmirsa kontroli. Pulss bija normāls, tomēr strādāt Jeremejevam vairs negribējās, arī kājas, šķiet, kļuvušas smagas.

Viņš pat nenolika bumbu vietā. Izgāja no zāles un devās klejot pa kuģi, kura tilpnēs vajadzēja būt robotiem.

*

Kaut kā pietrūka.

Kajītē, ņemot vērā viņa augumu, bija par šauru, lai staigātu, tāpēc Karačarovs tagad soļoja pa salonu. Tur, protams, sēdēja Petrovs, kūpošs kā mazs vulkāns, bet attālāk Inna Perlinska —s sakņupusi, klusa. Kaut kāds nieciņš — amulets, vai, — garā ķēdītē karājās aktrisei kaklā, un Perlinska te spēlējās ar šo mantiņu, te atkal aprima, cieši tajā skatīdamās un kā transā mazliet šūpo-, dāmās. Karačarovs nikni staigāja, līdz Petrovs nomurmināja:

e—: Gan dienu, nakti runcis mācīts. i j

Fiziķis iesprauslojās, bet neapvainojās un piegāja pie večuka.

—- Vai jūs cigaretes ari sintezējat?

—5 Nē. Man pagaidām vēl ir. Esmu taupīgs cilvēks.

— Iedodiet man, — fiziķis negaidot palūdza.

Viņš nemākulīgi aizsmēķēja, ieklepojās. Vieglāk no tā viņam nekļuva, tikai sāka reibt galva. Nē, tas nebija tas, kas viņam trūka. Viņš šķērsoja salonu un apsēdās blakus aktrisei. Viņa pasmaidīja — profesionāli un reizē kautrīgi — un paslēpa amuletu plaukstā.

— Varētu domāt, ka jūs esat kaut ko pazaudējusi, sacīja fiziķis.

Aktrise neatbildēja. Viņa brīdi skatījās Karačarovā, un viņas acīs bija skumjas. Pēc tam viņa nolaida nedabiski garās skropstas.

— Jā, — apjucis teica Karačarovs. — Nu, nekas, nekas.

Kas ir «nekas», viņš pats nezināja. Cilvēki gaidīja. Ko

citu viņš varēja sacīt?

—' Kas jums tur ir? Vai talismans?

Aktrise lēni atlaida pirkstus. Parādījās kas negaidīts? ķēdītē karājās atslēga. Maza, plakana.

— Sirds atslēdziņa? — neveikli pajokoja fiziķis.

Inna pakratīja galvu.

— Nē … mana sirds atslēga ir vienkārša. Bet visbiežāk tā nav aizslēgta.

Viņa to sacīja nopietni, un no tādas atklātības Karačarovam kļuva neveikli, lai gan ari viņš pats vienmēr it kā centās runāt tieši.

— Hm, — viņš norūca. — Kas tad tā par atslēgu?

— Mājas.

— Tur, uz Zemes?

— Jā. Māju nav, bet atslēga palikusi..-; —: viņa vārgi pavīpsnāja. — Es pēkšņi attapos, ka man nekas nav saglabājies no turienes… no tās dzīves. Ja ceļo, tad arī jauna garderobe, viss jauns: nevazās taču līdzi lupatas. Un izrādījās, ka viss ir savākts uz planētām: uz Sēlijas, Antoras… Bet no Zemes — tikai šī atslēga. Pat veco somiņu ar visādiem sīkumiem izmetu. Pirms pašas aizlidošanas. Domāju, ka atgriežos mājās.

Viņa pagrozīja atslēdziņu — tā nomirdzēja kā zelta zivr tiņa, piesieta tievā ķēdītē.

— Nu, kāpēc gan tik skumji! — uzmundrināja Karačarovs. — Jūs vēl atgriezīsities mājās..;

— Es ticu, — viņa dzīvi atsaucās. — Citādi… — Inna brīdi klusēja, pēc tam tikpat skumji kā iepriekš teicat' — Tikai neatgriezīšos savās mājās.

— Saprotu …

— Diez vai. Dzīves pieredzi nez kāpēc vērtē vīriešos, bet sievietēs ne pārāk… Es gribēju teikt pavisam ko citu. Manā mājā dzīvo citi, un viss, kas tur bija palicis, jau aizceļojis droši vien uz utilizatoru. Viss, kas bija vērtīgs tikai man: sīkumi, lietas, kas dārgas atmiņu dēļ… Vispār — ko es te runāju … Nevajag.

Viņa strauji piecēlās, .satvēra ķēdīti, ātri to savicināja, pacēla zodu — sāka tēlot mundru sievieti, kuru nebaida nekas: ne gadi, ne vientulība, ne kaut kur tālumā nodzīvots mūžs… Inna jau grasījās aiziet, bet atgriezās un noliecās pie fiziķa, kurš, protams, atkal bija aizmirsis piecelties, kad piecēlās sieviete.

— Es jums ticu, mēs visi ticam. Bez ticības mēs neizturētu. Tikai nedrīkst gaidīt pārāk ilgi. — Viņa uzticīgi pasmaidīja. — Pacentieties ātrāk!

Karačarovs negribēja kļūt tik atklāts, tas iznāca pats no sevis, viņš noplātīja rokas un sacīja:

— Kaut kā neizdodas …

Viņa noliecās vēl tuvāk; viņš pat sajuta smaržas.

— Vai zināt, kā jums trūkst? Sievietes. Lai paraudātu, pēc tam noguris aizmigtu, ne par ko nedomājot. Nē, es neesmu tieši šajā jautājumā sajukusi — es zinu, ko saku.

Viņa atliecās un devās uz durvīm vingrā meitenīgā gaitā. Vai arī šajā brīdī viņa tēloja, vai varbūt tā sevi izjuta?

— Velns parāvis! — izsaucās fiziķis, juzdams, ka pietvīkst.

Petrovs izpūta dūmu strūkliņu un noskatījās Innai pakaļ. Kad viņa bija izgājusi, večuks noteica:

— Viņa ir īsta sieviete, varat būt pārliecināts.

1 — Nešaubos, — noburkšķēja fiziķis.

— Laikam gan vienīgā mūsu vidū. Un sajuks prātā, redzēsit. Sieviete ir tā, kas nevar bez mīlestības. Uz cilvēku, uz dievu, uz laiku — vienalga, uz ko. Attiecībā uz pārējām es šaubos.

— Vai jūs to mācījāt skolniekiem? — Karačarovs nikni noprasīja.

Petrovs pašķielēja uz viņu.

—: Domāšanas inertums, — viņš teica. — Pieņemsim, ka jūs iepazīstina ar cilvēku, kas ir dārznieks, un jūs aiz inerces domājat, ka viņš visu mūžu bijis dārznieks, to ir gribējis un mācījies. Bet varbūt pirms gada vai diviem viņš ir pētījis vulkānus uz Līvijas vai Antenas sistēmā.

— Ahā, — apjucis norūca fiziķis, — tātad jūs esat strādājis uz Līvijas?

— Nē. Es vienkārši domāju tēlos. (

— Tad jums jāaprunājas ar Istominu.

— Bet jums — ar doktoru Serovu, — paziņoja Petrovs. — Tieši to jums gribas.

— Vai patiesi? — ironiski jautāja fiziķis,

— Noteikti.

Fiziķis gribēja noskaisties, bet pārdomāja.

— Liekas, tā arī ir, —: viņš drūmi teica. —t Un kas par to?

Petrovs neatbildēja, izvilka no paciņas ieplēstu cigareti un rūpīgi to aizlīmēja ar papīra gabaliņu.

*

Uzbrukums, domāja Narevs. Kaut kāds pirātisks ūzbru- kums. Interesanti…

Viņš gāja uz inženierposteni pie Rudika un smīkņāja. Gāja, lai gan pasažieriem ieiet energodzinēju korpusā nebija ieteicams: tas bija pieklājīgs aizlieguma formulējums.

Ieraudzījis ceļotāju, Rudiks likās izbrīnījies un dažas sekundes svārstījās, vai neparādīt viesim durvis. Bet viesmīlība uzvarēja, un inženieris, stoiski ticis galā ar izbrīnu, norādīja Narevam uz krēslu un sameklēja tīru glāzi.

— Tūlīt, — teica Rudiks, — es jums ieliešu svaigu.

Viņi ilgi un nopietni dzēra tēju, kā darīdami smalku

darbu. Dzerot tēju, bija ērti sarunāties: vajadzīgā brīdī varēja novilcināt atbildi, iedzerot malku un ilgi izgaršojot; to Narevs zināja jau sen.

Pagāja minūtes piecpadsmit, līdz viņš ierunājās:

— Jūs reti parādāties augšā.

Rudiks iedzēra, izpūta elpu un paskaidroja:

— Liela saimniecība. — Viņš aplaida ar roku postenim, domādams visu, kas atradās energodzinēju sfēriskajā korpusā. — Darba pietiek. Te šis, te tas… Ielejiet, lūdzu, esiet tik laipns!

Narevs ielēja. Tēja bija aromātiska un gandrīz melna, dzert to vajadzēja bez cukura, lai nesabojātu garšu.

—1 Pie jums, domāju, viss ir pilnīgā kārtībā.

—- M-m, — Rudiks noīdēja, paceļot pie lūpām glāzi.

— Tikai baterijas, — Narevs turpināja.

Rudiks nogaidīja, pēc tam izdzēra un nolika glāzi.

— Jā, baterijas, — viņš noteica un apklusa.

Narevs pagaidīja, pēc tam iemalkoja tēju un arī nolika glāzi.

— Jā, tieši baterijas. Ko jūs par tām teiksit?

Rudiks padomāja, ar abām rokām lēni grozīdams glāzi

uz galda.

— Visu, ko zināju, es pateicu kapteinim, —1 viņš beidzot atbildēja. — Riska pakāpe ir nepamatoti augsta. Mēs riskēsim, ja Karačarovs gūs panākumus. Tikai tādā gadījumā.

— Ahā, — piekrita Narevs, — tam ir sava jēga. Var domāt, ka jūs pārāk nesteidzaties uz Zemi.

Rudiks pasvārstīja glāzi plaukstā, bet nedzēra.

— Kas ir Zeme, — viņš nesteidzīgi teica. — Zeme ir vārds. Bet vārds ir simbols. Es pats nemaz neesmu no Zemes. Tikai mācījos tur. Savā novadā sen neesmu bijis; jālido nevis tur, kur gribi, bet, kur sūta. Es lidoju sen. Sis ir trešais kuģis. Nemīlu lēkāt no vienas vietas uz otru. Esmu lidojis ar kuģiem tik ilgi, kamēr tie gar izplatījumu noberza bortus. Vispār esmu mājās tupētājs.

Narevs neviļus iesmējās: vārdi «mājās tupētājs» nebija sevišķi piemēroti cilvēkam, kas pusi savas dzīves pavadījis Visumā, pārvarēdams simtus un tūkstošus parseku lielus attālumus. Rudiks pamāja.

— Jā gan, — viņš turpināja, — tā tas ir. Uz Zemes taču arī mēdz būt mājās tupētāji? Bet Zemes orbitālais ātrums ir trīsdesmit kilometru sekundē, Saules ātrums attiecībā pret Galaktikas centru — divsimt septiņdesmit. Bet māja lido, un cilvēks sēž mājās, tātad viņš ir mājās tupētājs. Vai ne?

— Jā, -—.piekrita Narevs.

— Katrs uztver dzīvi savādāk. Atļaujiet, es jums vēl ieliešu. Sen esmu ievērojis — no tējas noskaidrojas doma.

*— Inženier, — teica Narevs. — Atļaujiet ko pavaicāt.;

— Jūs neesat ierindā — un es neesmu komandieris. Jautājiet! Tikai pateikšu uzreiz un godīgi: ja jūs atkal par baterijām, tad neko jaunu no manis nedzirdēsit.

•—-Es par ko citu. Ja nemaldos, jūs lidojat jau gadus divdesmit piecus? •— Pagājušajā mēnesī sākās divdesmit sestais.

— Tātad… uz Zemes jūs gaidīja komisija? Inženieris ilgi neatņēma glāzi no lūpām. Narevs to

izmantoja.

I — Medicīniskā, bet pēc tam kadru komisija, vai ne? Cik es zinu — divdesmit pieci ir galējā robeža, r. I Rudiks vienā rāvienā izdzēra glāzi un nolika uz galda, to stipri piesizdams; viņa skatiens, pievērsts viesim, bija drūms.

i — Tātad, — viņš secināja, — jūs uzskatāt, ka es necenšos noregulēt baterijas tāpēc, ka negribu atgriezties uz Zemes? Ja jūs nebūtu pasažieris, mēs parunātos dūru valodā… Kā jums varēja ienākt prātā, ka kaut viens no ekipāžas sāks domāt par sevi, ja runa ir par cilvēku glābšanu!

i— Ar prieku atvainojos. Bet glābšana taču nevar būt atkarīga tikai no Karačarova!

| — Lai no kurienes tā nāktu, :— Rudiks dusmīgi sacīja, j— varat būt pārliecināts — ja būs kaut mazākā iespēja, jūs nogādās, kur nākas, i — Patīkami dzirdēt, — atsaucās Narevs.

— Pie tā arī paliekam.

§ — Labi. Esmu pateicīgs par interesanto sarunu. ; — Ienāciet vēl, — pieklājīgi uzaicināja Rudiks.

— Noteikti.

— Un tomēr — labāk palīdziet fiziķim. Citas iespējas neviens no mums pagaidām neredz.

Narevs arī neredzēja, bet bija pārliecināts: ja būs nepieciešams, viņš mācēs atrast tādu iespēju vai, ļaunākajā gadījumā, tādu izdomāt.

*

^ Sveicināta, Zoja, — negaidīti kautrīgi bilda fiziķis. Viņš to bija sagaidījis pie hospitāļa kajītes, kur joprojām gulēja Karskis. Ieiet viņas istabā viņš negribēja: to varētu ievērot citi.

— Sveicināts, doktor! Vai slikti jūtaties? —■= Zoja bija acīm redzami satraukta.

145

— Manuprāt, jā.

6 — 2004

— Ejam!

Ārsta kajītē viņa apsēdināja Karačarovu ūz krēsla.

— Stāstiet! Vai jūtat nogurumu? Galvassāpes? Aparāti liecina, ka viss normas robežās, bet gadās…

— Manuprāt, fiziski esmu vesels …

— Ceru. Bet izmeklēšana nekaitēs. Vienu mirkli…

Fiziķis pašūpoja galvu.

— Pagaidiet, Zoja! Es negribu, lai mani piebāztu ar zālēm un pētītu pret gaismu. Man tas nav vajadzīgs. Man jūs esat vajadzīga.

— Nesaprotu, — viņa sadrūmusi teica.

— Beidziet. Vai jums nepieciešams, lai es izpildu visu rituālu? Pagaidiet, uzklausiet! Pirms stundas es vēl nesapratu, ko tas nozīmē. Pēc tam apjēdzu: bez jums man nekas neizdosies.

— Tas nav godīgi!

— Kāpēc? Runāt taisnību vienmēr ir godīgi.

—Vai jūs nopietni domājat, ka kuģa liktenis ir atkarīgs no tā, kā es izturēšos pret jums?

— Un ja tā ir?

—1 Tā nav — jūs to labi zināt.

—: Es runāju nopietni.

Zoja jau ievilka krūtīs elpu, lai vienā vilcienā pateiktu Karačarovam visu, ko viņš pelnījis: ka viņa to nemīl, ka viņas mīlestība nav ne prēmija, ne medaļa par nopelniem … Bet, palūkojoties viņa nelaimīgajā sejā, viņai sanāca smiekli: nē — nav donžuāns, nav arī siržu lauzējs, vienkārši puišelis, aiz kautrības nekaunīgs un ļoti smieklīgs. Viņa gandrīz vai pasmaidīja; viņam patiešām pašlaik bija grūti, visi skatījās uz viņu, visi gaidīja, bet viņš pats droši vien bija nonācis strupceļā, un viņam bija vajadzīga palīdzība un atbalsts. Te pat nav kam padomu prasīt, nav neviena fiziķa; viņa, protams, nevar dot padomu, bet uzmundrināt, izrādīt līdzdalību — tas ir viņas spēkos.

Vai tad viņa to nevēlējās? Palīdzēt, iedvesmot, pavadīt karagājienā, kā to darīja seno laiku sievietes. Tā ir viņas godkāre. Un viņš nav gļēvulis, šis smieklīgais un aizkustinošais Karačarovs: nebaidījās atnākt pie viņas parunāties par to, no kā kuģa saimnieks — kapteinis Ustjugs at- vairījās rokām un kājām. Ja viņš patiešām aizvedīs cilvēkus uz-Zemes, viņa, Zoja, varēs sev ar tīru sirdsapziņu sacīt: tas ir arī mans nopelns. Jebkurā vīrieša uzvarā

vienmēr ir sievietes daļa —- un šī daļa ir lielāka, nekā domā. Daudz lielāka . $ i

Viņa izelpoja.

— Domāt par sevi es jums nevaru aizliegt. Ja tas jums palīdz…

Viņš saņēmās.

— Jūs… jūs spārnojat mani. Jūsu dēļ esmu gatavs izdarīt visu.

— Man gribas uz Zemi, — viņa sapņaini teica. —■- Ak, ja jūs zinātu, kā man gribas uz Zemi!… Man tagad liekas, ka visa mīlestība ir palikusi uz Zemes, bet te ir tikai dzelzs sienas un tukšums… — Zoja viņam noglāstīja galvu. — Mīļais doktor, aizvediet mūs tur!

— Lai tūlīt jūs pazaudētu? — viņš noburkšķēja.

—■• Neziņu! — Viņa paraustīja plecus. — Varbūt arī ne. Domājiet par mani. Cilvēki vienmēr jūt, kad un kā par viņiem domā. Un nav pret to vienaldzīgi.

Viņa nolaida roku, un fiziķis piecēlās.

— Es domāšu, — viņš apsolīja. — Bet jūs par mani arī, labi? Un — vai drīkstu jūs noskūpstīt?

— Nē, protams, — viņa smaidīdama teica. — Vai tad tur jāprasa atļauja?

e*

147

Viņš neviļus atbildēja ar smaidu Zojas smaidam, izgāja un devās pa gaiteni prom. Velns viņu zina, varbūt tomēr vajadzētu viņu noskūpstīt? Ar sievietēm vienmēr ir sarežģīti.

*

Lugovojs ieslēdzās sakaru kabīnē. Pastiprinātājs un filtri bija ieslēgti, ekrāns gaišs. Darbojās vienvirziena antenas pievads, un, skatoties indikatorā, varēja iztēloties, kā tās paraboloīds lēni griežas divās plaknēs, veidojot bezgalīgu viļņotu līniju. Ekrāns bija tukšs, ja ieskatījās, sīka ņirboņa zibēja pa tā virsmu, bet tas bija normālais galaktiskais fons — mazums, ko laida cauri filtri.

Ekrāns ir tukšs ne pirmo un ne arī pēdējo dienu. Bet agri vai vēlu attēls parādīsies.

Stūrmanis centās iztēloties, kāds būs šis attēls. Naivi bija domāt, ka visā kosmosā izmanto to pašu izvērsuma un pārraides principu. Tomēr signāls, lai kādā veidā noraidīts, pamatots uz gravitācijas lauku pielietojumu, neiz

bēgami izdalīsies haosa vidū. Tālāk Iedarbosies «Sigma» un sāks kombinēt. Galvenais — noteikt virzienu.

Par to bija iņteresanti domāt, minūtes un stundas nemanāmi aizritēja šajā saspringtajā gaidīšanā. Stūrmanis gaidīja. Viņš bija jauns, viņam bija daudz laika, un, kaut

ar lielu nepacietību, viņš tomēr gaidīja.

*

Karačarovs sēdēja pie galda, ar skatienu ieurbies līkņu izraibinātā lapā. Sinusoīda augšupejošā līkne, pēc fiziķa domām, apzīmēja pāreju līdztelpā, lejupejošā — izeju no tās. Sinusoīds dalīja lapu divās daļās, augšpusē atradās normālā, apakšā — svešā telpa. Kuģim bija jāiet pa horizontālu taisni, šķērsojot līknes. Šķērsodams augšupejošo, tas neizbēgami nonāca līdztelpā. Un te sākās fiziķa hipotēzes: bet ja nu katru reizi, pie tādas pārejas viela maina savu zīmi? Un otrādi, veicot atpakaļceļu — šķērsojot lejupejošo līkni, kuģis atkal atguva normu, un tāds arī ieradās galapunktā? Ja šī doma ir pareiza, kas tad vajadzīgs, lai ierastos normālā telpā ar apgrieztu zīmi? Šķērso jumu skaitam ir jābūt nepārim. Trim. Un pie tam kaut kādā veidā nav jāpaliek līdztelpā.

Fiziķis jau kuru reizi izskatīja ierakstus no Zemes. Viņam patika domāt ģeometriski, un viņš uzticējās savām konstrukcijām, kurās katrai līnijai bija jāizteic noteikta fizikāla būtība — gluži kā formula simboliem. Karačarovam līnijas nozīmēja to pašu, ko «pluss — mīnuss» Dīra- kam, — zīme, kas to pamudināja paredzēt pozitrona esamību. Dīraks ticēja algebrai, Karačarovs — ģeometrijai.

Viņš apgrieza lapu un atkal sāka zīmēt. Elogrāfs līda augšup, atstājot aiz sevis vijīgu līkni. Tā sasniedza augšējo punktu un sāka slīdēt lejup. Apakšējais punkts. Tagad to vajadzēja atkal pagriezt uz augšu. Bet te elogrāfs apstājās. Fiziķis drūmi skatījās uz tā elektrodu, kas bija piespiests pie papīra. Pēc tam apņēmīgi sāka vilkt līniju atpakaļvirzienā: viļņa vietā, kā to zīmē bērni, uz papīra parādījās cilpa, vilnis iegriezās sev iekšpusē — un radās tā pati trešā līnija, kuras fiziķim trūka. Tā tas varēja izskatīties…

Bet Karačarovs vēl nejuta to iekšējo apmierinājumu, kas parasti viņam lika manīt, ka uzdevums atrisināts pareizi.

Viņa attēlotā līnija nevarēja pārtrūkt vai nokļūt strupceļā: īstenībā robežai starp telpu un līdztelpu nekur nebija pārrāvuma. Kur tad līnija gāja tālāk?

Viņš neapņēmīgi virzīja elogrāfu. Cilpa turpinājās, līnija, kustoties augšup, šķērsoja pati sevi un gribot negribot sāka nolaisties. Iznāca kaut kas līdzīgs rakstītam «M», kam viduslīnijas veido cilpu. Un, lai ieietu savā telpā, kuģim ir jāšķērso arī šī jaunā līnija, tad šķērso- jumu skaits atkal kļūtu pāra skaitlis, bet zīme izmainītos un kļūtu normāla.

Nē, tas vēl nebija viss …

Tāds slēdziens atkal bija pretrunā ar fiziķa intuīciju, kas teica, ka būtība slēpjas tieši šajā cilpā. Kaut kas vēl nebija atrasts …

«Kas tad?» viņš nodomāja, juzdams, ka tūlīt, tūlīt sapratīs, un piepeši tiešām saprata, un pat ierūcās labsajūtā.

Viņu pārņēma tā spārnotā izjūta, kāda rodas, kad darbs veicas un domas ir skaidras. Tādos brīžos viņam bija žēl, ka problēma jau ir atrisināta: gribējās domāt vēl un vēl.

Fiziķis ar dūri uzsita pa lapiņu. Viņi varēja izdarīt nepāra skaitu šķērsojumu, ja pāriet robežu tieši tur, kur cilpas abas līnijas krustojoties savienojas vienā punktā. Tādā veidā uz kādu brīdi kuģis izrādījās līdztelpā jau ar normālu zīmi, pēc tam šķērsoja ceturto līniju, bet tas bija trešais šķērsojums, un izgāja normālā telpā — ak vai! — ar pretējo zīmi.

Telpa un līdztelpā droši vien bija izliektas kaut kādu spēku nejaušas sakritības dēļ. Tātad vajag vēlreiz attiecīgā veidā izliekt telpu, — lauku jaudu un konfigurāciju pie tam var izskaitļot, —; un iziet vēlreiz caur savienojuma vietu. Un viss!

Uzdevums veikts, solījumi izpildīti, cerības attaisnotas!

Karačarovs sajuta, ka ilgāk vairs nevar palikt viens. Viņš atvēra durvis un izsteidzās no kajītes. Salonā bija daži cilvēki; Karačarovs skatījās viņos un nevarēja izrunāt ne vārda. Ari viņi skatījās fiziķi, un fiziķa sejas izteiksme, kuru greznoja nevaldāms, nekontrolējams smaids, izteica viņiem vairāk kā vissīkākie paskaidrojumi, kurus tie tik un tā nebūtu sapratuši. A Grūti pateikt, kurš pirmais iekliedzās «Urā!», bet nākamajā brīdī šo saucienu uztvēra visi.

Mila metās fiziķim ap kaklu. Tas bija negaidīti, Karačarovs pat atkāpās soli, lai noturētos kājās. Raudzīdamās viņā ar laimīgam acīm, Mila atkārtoja tikai vienu vārdu, vienu jautājumu:

— Jā? Jā? Jā?

Viņš iekliedzās?

— Kur ir kapteinis? Man vajadzīgs kapteinis!

Un metās ārā no salona. Aizmirsis liftu, viņš uzlēca uz ass šahtas vītņu kāpnēm un joņoja augšup, tikko pieskar- damies margām, lecot pāri vairākiem pakāpieniem. Likās — viņš lido pa slīpni augšup un kāpnes ar margām viņu tikai vada, neļaujot aizlidot pa vertikāli. Pārējie, pametuši savus darbus — kādi gan te varēja būt darbi? — drāzās pakaļ, dārdinot papēžus pa metāla pakāpieniem un" piekliedzot šahtu ar izsaucieniem, kādi diez vai bija dzirdami kuģī pat pirmajā izmēģinājuma starta dienā.

Salonā palika tikai Petrovs. Kopējais prieks aizrāva arī viņu, un pirmajā brīdī viņš, tāpat kā pārējie, pielēca kājās un kliedza kopā ar visiem. Bet, kad pasažieri metās uz izeju, Petrovs neapņēmīgi pagāja, apstājās un atkal ieņēma savu ierasto vietu.

Viņš aizsmēķēja cigareti, izpūta dūmu strūklu un ar skatienu sekoja, kā tā virpuļojot un gaistot paceļas uz klimatizatoru. Cik savādi, Petrova skatiens izteica nevis prieku, bet skumjas. Jebkurš prieks sagādā kādam arī skumjas, jo pasaulē viss acīmredzot atrodas līdzsvarā un enerģijas daudzums tajā ir nemainīgs, ja tikai tā nepie- plūst mums no citām kosmosa dimensijām, kā daži uzskata. Bet prieks un skumjas — kā enerģija un viela — ir tikai vienas un tās pašas esamības divas izpausmes.