Viņpus durvīm

CETURTA NODAĻA

— Meitenīte taču ir raudājusi, — sacīja Karačarovs, palūkojies uz salonā tikko parādījušos Veru. — Acis sarkanas kā trusītim. Varbūt jāsaka — kā rubīni?

Fiziķis jutās lieliski. Viņš bija izgulējies, bet pamosto- • ties tūlīt atcerējās, ka jau šodien būs uz Zemes. Nu, saturies! Uz planētas to gaidīja atzinība, iespēja plaši un ar vērienu strādāt; domāt par vēl neaizsākto, ko var apcerēt vispārīgi, neielaižoties sīkumos, — tas ir vislabākais, ko cilvēks var radīt. Un fiziķis bija laimīgs, dungoja pie sevis dziesmiņu, un viņam likās nedabiski, ja kāds raud, — dzīve taču ir tik jauka! Viņš aizbildnieciski uzsmaidīja meitenei.

—■ Mazputniņ! Kas mums nodarījis pāri?

Vera pakratīja galvu un steidzīgi aizgāja. Karačarovs kritiski noskatījās viņai pakaļ — gudrs sirmgalvis, kas zināja, cik maz vērtas jaunības rūpes, un piegāja klāt Petrovam, kas jau bija paguvis apsēsties savā iemīļotaja krēslā.

— Sveiciens jums, metr! Un visur kaisle liktenīgā, — pamācoši norunāja fiziķis.

Labrīt! —atsaucās Petrovs. — Kālab «metrs»?

Kā! Es taču jums jau teicu, kas jūs esat, —; pensionēts skolotājs, kurš ceļo, lai redzētu pasauli, par kuru pats visu mūžu stāstījis bērniem. Vai man nav taisnība? Es ārkārtīgi labi protu novērtēt cilvēkus jau no pirmā acu uzmetiena. Vai jūs, metr, čemodānu jau esat sakravājis?

—% Neviens vēl nav teicis, ka būtu jau laiks.

— Ak jā, zvans taču vēl nav vēstījis stundas beigas. Ak dievs, cik jūs visi esat šodien garlaicīgi! Tik saulainā dienā…

Salonā bija parastais apgaismojums, bet fiziķis bija pārliecināts, ka diena ir saulaina. Izdzirdis soļu troksni, viņš strauji pagriezās.

— Esat sveicināti, jūsu augstība! Vispazemīgākais no vergiem sveic jūs.

«Šodien,» domāja Zoja. «Šodien uz Zemes.» Viņa uzsmaidīja fiziķim, it kā viņas priekšā stāvētu Ustjugs, un Karačarovam pat elpa aizrāvās. Viņš nomurmināja:

—■ Tā nevajag — es varu kļūt akls .u

Rakstnieks ienāca ar čemodānu un nolika to pie sienas.

— Es esmu tālredzīgs cilvēks, — viņš paziņoja visiem zināšanai. — Cik pulkstenis? Manējam elements nosēdies.

Fiziķis paskatījās savā hronometrā ar kalendāru.

— Bez divdesmit, deviņi — pēc vispārējā, —: viņš laipni atbildēja, bet tūlīt sarauca pieri un vēlreiz paraudzījās pulkstenī, šoreiz uzmanīgāka —^ Paklau, kāds šodien datums?

—: Trīsdesmit pirmais, protams, — teica Narevs.

—- Bet man rāda pirmo, —i fiziķis neapmierināti sacīja. ; — Kam vēl ir kalendārs? »

— Arī manējais rāda pirmo, — noteica Mila.

— Atļaujiet, sacīja rakstnieks. Kā šodien var būt pirmais, ja trīsdesmit pirmajā mums jābūt uz Zemes? Vai tad tā var nokavēties?

Galvoju, ka mēs vēl neesam uz Zemes, = noburkšķēja fiziķis, kura garastāvoklis sāka strauji pasliktināties. — Bet kur mēs esam?

Viņš piegāja pie izejas uz pastaigu klāja, nospieda plāksnīti, bet eja neatvērās. Toties pretējās durvīs parādījās aktrise, moža pēc ilgā miega. Ieraudzījusi visus kopā, viņa izbrīnā izsaucās, bet tūlīt pasmaidīja, zemu pakniksēja un sūtīja visiem gaisa skūpstu kā no skatuves.

— Vai es neesmu nokavējusies? Es jūs aizkavēju?

— Diez vai tā esat jūs, — norūca Karačarovs. — Jāizsauc kapteinis.

Viņš palūkojās Zojā un atkārtoja skaļāki"

—» Izsaukt kapteini! Varbūt viņam ir iemesli vilcināt nosēšanos — man tādu nav!

Zoja piemiedza acis; pat fiziķa netaktiskums nespēja viņai sabojāt garastāvokli.

— To dara savādāk, — viņa teica. — Nostājieties ierindā kvarterklājā un izvēliet vadoni! Pēc tam var palūgt kapteini un sarīkot dumpi.'

— Bada dumpi, Narevs precizēja, &3 vai nav laiks brokastot?

—s Jā, —• piebilda Istomins. — Dumpis pēc labākajām literārajām tradīcijām.

— Man smiekli nenāk", —^ drūmi paziņoja fiziķis un devās uz izeju.

Šajā mirklī uz sliekšņa parādījās kapteinis. Viņa acis sameklēja Zoju, kura neslepdamās viņam uzsmaidīja, un viņš atbildēja ar smaidu, bet tas bija savāds.

— Kaptein, ■— nikni sacīja fiziķis. — Vai jūs nevarētu pateikt, kad mēs beidzot būsim uz Zemes?

Kapteinis pārlaida pasažieriem gausu skatienu.

— Visticamāk — nekad.

Iespējams, ka Ustjugs bija gaidījis eksploziju. Tās nebija. Pēc viņa vārdiem atskanēja draudzīgi smiekli: pasažieri uztvēra atbildi kā joku, lai arī varbūt ne pašu asprātīgāko, bet pašlaik viņi bija gatavi smieties, arī atbildot uz vēlēšanos pateikt kaut ko smieklīgu.

Tur nebija nekā neparasta: jebkurš pasažieris domā, ka tikai kuģa avārija var aizkavēt viņa nokļūšanu uz Zemes. Tomēr pagaidām nekas neliecināja par nelaimi: salons bija apgaismots, gaiss tīrs un planējoši automāti jau klāja galdu. Kapteinis savukārt neizskatījās pēc cilvēka, kas tikko būtu novērsis bojājumus: no pasažieru viedokļa Us- tjūgam tādā gadījumā būtu jāparādās darba kombinezona ar testeriem un instrumentiem rokās.

Kapteinis tādu reakciju nebija gaidījis; dīvaini — no pasažieru smiekliem viņam kļuva vieglākajā uz vārdu «nekad» atbilde būtu klusums un pēc tam pār viņu gāztos sašutuma viesulis, viņam nāktos taisnoties; tagad, gluži otrādi, nācās pierādīt savu patiesību cilvēkiem, kas nebija viņam noticējuši. Bet tādās pozīcijās cilvēks vienmēr jūtas drošāk, lai kāda arī būtu viņa patiesība.

Kapteinis atspiedās ar delnām pret galdu un pagaidīja, līdz smiekli noklust. Viņš tikai ciešāk sakoda zobus.

—: Varbūt — nekad, — viņš atkārtoja.

Šoreiz nedroši iesmējās tikai Mila — un ari tad drīzāk aiz pieklājības.

— Kā tas saprotams, kapteini? —- vaicāja aktrise. —i Vai pārnestā nozīmē? Vai patiesi kaut kas ir noticis?

Ar viņiem bija notikusi nelaime. Bet tajā bija daudz kā savāda un pat, liekas, pretdabiska. Un galvenais — lai gan notikums bija katastrofāls, nekas neapdraudēja cilvēku dzīvības.

Kuģis bija jauns, labi konstruēts un stabili uzbūvēts. Tas ne ar ko nebija jāapgādā: «Valis» enerģiju kustībai un iekšējām vajadzībām ieguva no apkārtējās telpas, kurā vienmēr ir izstarojumi. Agrāk cilvēki gāja bojā aiz enerģijas nepietiekamības, no ūdens trūkuma — kā kuģa avārijas upuri; ja katrā glābšanas laivā būtu atsāļotājs, nāve no slāpēm kļūtu par ārkārtēju notikumu: apkārt taču bija vesels okeāns… Tāpat ar enerģiju; tagad diagravitatori deva kuģim iespēju ieskrieties kosmosā, skaldot gravitācijas lauku un izmantojot vienu no tā komponentiem; Dormidontova kondensatoru baterijas, acumirklī atbrīvojot milzīgu enerģiju, ļāva izdarīt pāreju līdztelpā un tur noturēties, bet Simona induktori smēla enerģiju ārējā elektromagnētiskajā laukā. Elektronskaitļotāju vadīti sintezatori kopā ar mehāniskās nodaļas iekārtām izgatavoja gan ēdienu jebkura gaumei, gan mehānismu jaunas detaļas nolietoto vietā, sintezējot elementu atomus no jebkura elementa vai arī no elementārdaļiņām. «Valis» bija it kā pasaule sevī un varēja eksistēt un lidot tik ilgi, kamēr tajā bija kaut viens cilvēks, kas spēj programmēt sintezatorus un komandēt remontautomātiku.

Jā, lielisks kuģis, un cilvēkiem tajā nebija no kā baidīties: ne bada, ne slāpju, ne jaunu tērpu trūkuma. Slimību aizmetņiem šeit nebija kur rasties, bet klimatizatori uzturēja nepieciešamo temperatūru un gaisa mitrumu. Citiem vārdiem, cilvēks varētu, nekā nedarīdams, mierīgi nodzīvot līdz sava bioloģiskā mūža robežai. Tas nozīmēja, ka ne tikai gadu vai gadu desmitus vien cilvēkiem nāksies eksistēt šajā čaulā, nepazīstot nekādu rūpju.

— Dzīvot var, — sacīja Ustjugs un uz brīdi apklusa.

«Ja tikai cilvēki gribēs,» — to viņš skaļi nepateica.

Kādēļ lai viņi pēkšņi vēlētos mirt? Šajā ziņā kapteinim bija noteiktas bažas. Viņš, lai arī kā centās, nevarēja tikt vaļā no vainas sajūtas pasažieru priekšā. Cilvēki bija viņam uzticējušies, lai viņš tos pārvestu pār neiedomājamu telpas bezdibeni un nogādātu uz Zemes, bet viņš to nebija varējis izdarīt. No tā brīža, kad pasažieri uzkāpa uz «Vaļa» borta, viņi paļāvās kapteiņa tfarai un viņš uzņēmās atbildību par viņiem. Lai arī notikušajā nebija Us- tjuga vainas, sirdsapziņa to satrauca, un viņš zināja, ka nedos mieru līdz pašām beigām.

Ustjugs bija pilnīgi pārliecinājies, ka cilvēks ir neloģiska būtne un daudz biežāk, nekā pieņemts domāt, vadās pēc loģikas «no pretējā». Viņš zināja, ka cilvēkiem vienmēr kaut kā trūkst, un baidījās, ka tie arī tagad gribēs ko tādu, ko viņš nespēs tiem dot. Ko? Zemi. Vai arī jebkuras citas planētas stingro pamatu. Saullēktu un baltās naktis. Zāli un upes. Un tos, kas palika tur — lielajā pasaulē … Un …

Apziņa, ka tas viss nekad vairs nav atgūstams, spēj tuvināt nāvi cilvēkiem, kuru dzīve varētu ilgt vēl desmitiem gadu. Šī apziņa palīdz cilvēkiem nokalst. Novīst. Vai pārgriezt viens otram rīkli piepeša neizskaidrojama naida lēkmē …

Klusums ieilga, pēc tam to pāršķēla savāda skaņa =!-s it kā ar zāģi vilktu pa dzelzi — tur smējās Narevs.

Tikai tagad kapteinis atklāti paskatījās Zojā. Vissmagākais bija izdarīts, un kapteinim gribējās ar savu skatienu atbalstīt viņu, pasargāt no satricinājuma, iedvest viņai savu pārliecību, ka visu to, kas zaudēts, viņi atradīs viens otrā.

Zoja novērsa aci's, un kapteinis ar rūgtumu sajuta, ka pašlaik viņš tai bija nevis cilvēks, ko tā mīl, bet gan tā nesaprotamā spēka pārstāvis, kas neatkarīgi no Zojas un visu pārējo vēlmēm strauji un nelabojami pārvērtis viņu dzīvi.

Kapteinis juta, ka satraukuma pilno pacēlumu, ko viņš nupat bija izjutis, nomaina auksts niknums uz raibo ļaužu bariņu, kurā bija .arī sieviete, kas atteikusies viņu saprast tieši tagad, kad viņam visvairāk vajadzīgs.

Kā bieži mēdz būt, viņš viņu nesaprata un nezināja, ka viņa novērsa acis tikai tādēļ, lai viņš neieraudzītu tajās uzvaras prieka izpausmi, kādu izjūt sieviete, sapratusi, ka mīļotajam cilvēkam tiešām vajadzīga viņa un tikai viņa. Zoja izbijās no sava skatiena atklātības, kas bija nevietā tagad, kad visus nomāca negaidīto bēdu pirmreizējais smagums.

Kapteinis lēni pārlaida skatienu pārējiem. Viņš bija pateicis visu. Viņam bija pretīgi vēl un vēl atkārtot tos pašus vārdus, kā daži dara, gaidot, ka vismaz piektajā reizē vārdi aizies līdz klausītāju apziņai un iedarbosies. Kapteinis klusēja. Pārējais bija atkarīgs no tā, kurš pasažieris ierunāsies pirmais un ko viņš pateiks. Tagad cilvēki varēja vai nu krist izmisumā, vai arī nomierināties: mieru varēja saglabāt arī vissmagākajos brīžos.

Ja salonā būtu administrators, viņš droši vien atrastu vajadzīgos vārdus. Bet Karskis gulēja hospitāļa nodaļā zem caurspīdīga kupola, aplipināts ar adapteriem un stimulatoriem, speciālā atmosfērā, gulēja bez samaņas, nezinot, ka zaudējis roku un kāju, ka trauslie, iesārtie jaunās rokas un jaunās kājas aizmetņi, to kauli, muskuļi, dzīslas un nervi, skatoties no malas, jau skaidri bija izšķirami… Ustjuga skatiens apstājās pie Nareva. Jādomā, tieši pieredzējušais ceļotājs varētu pašlaik palīdzēt, sameklējis atmiņā kādu līdzīgu notikumu, kurā cilvēku rīcība bija sevis cienīga un kur tie pacietīgi sagaidīja pelnītās laimīgās beigas, Ustjugs juta, ka viņam nav tiesības mierināt un iedvest cerības, kuras varētu arī nepiepildīties, bet viņš neiebilstu, ja to darītu kāds cits; varbūt līdzīgs notikums nomierinātu ari pašu kapteini, jo, lai nu kurš, bet viņš gan zināja, ka laimīgas beigas nav sasniedzamas ar māku sēdēt un nogaidīt.

Bet Narevs klusēja. Viņam ļoti gribējās pielēkt kājās, kaut ko izkliegt, piespiest visus pagriezties uz viņa pusi, panākt, lai viņu acis uzliesmotu.:. Bet Narevs baidījās, ka vajadzēs viņam tikai sākt runāt, lai atkal virsroku gūtu viņa pastāvīgā tieksme noliegt, nevis apliecināt, graut, nevis celt, pamudināt ļaudis drīzāk uz kautiņu nekā uz darbu. Un ceļotājs klusēja, šādā brīdī baidīdamies pats no sevis: viņš zināja, ka stāvoklis nopietns un pašlaik nedrīkst krist ne panikā, ne histērijā.

Ierunājās Inna Perlinska. Viņa bija no tām aktrisēm, kuras atceras skatītāji un kuras jau no jaunības visu

mūžu pavada uz skatuves, dabiski, pārejot uz aizvien nobriedušāku varoņu lomām; Inna uzreiz izjuta zāli, šoreiz savu nedaudzo skatītāju noskaņojumu, un saprata, ka pašreiz ir svarīgāk, kādus vārdus pateiks runātājs, nevis cik dziļi viņš ir pārliecināts par savu vārdu patiesīgumu, vai izteiktā doma pieder viņam vai sen jau kļuvusi par * sabiedrības īpašumu.

Inna neprata ielūkoties tālu nākotnē un dzīvoja tikai pašreizējam mirklim. Un šobrīd viņa pirmām kārtām sajuta, ka šķiršanās no Istomina, kas būtu neizbēgama uz Zemes, tagad atkāpjas. Tas ļāva cerēt, ka viņas mazā, nejaušā un varbūt pēdējā laime izrādīsies tāda, kādu viņa nekad nav pazinusi, par kādu sapņojusi visu mūžu, — mierīga un ilgstoša. Aktrise, tāpat kā visi pārējie, neiedomāja, ka viņa nekad neredzēs Zemi. Cilvēkam «nekad» ir tas pats, kas mūžība ar mīnusa zīmi un, tāpat kā «mūžība», pieder pie tiem fundamentālajiem jēdzieniem, par kuriem cilvēkam nav skaidra priekšstata līdz šim brīdim. Cilvēks bieži uztver «nekad» tikai kā ļoti ilgu termiņu, tādā veidā atņemot šim jēdzienam piemītošo bezizeju un kategorismu. Vispār varbūt viņam ir taisnība, jo katra cilvēka personiskais «nekad» ilgst tik, cik viņa dzīve, —i tas nemaz nav tik daudz. Tāpēc Inna piepeši izjuta mieru un pat prieku un, pieradusi savās emocijās dalīties ar cilvēkiem, izpauda tās atklāti.

— O, protams, — viņa teica ierasti, neapzināti smaidot. — Bet… droši vien tas viss nav tik traģiski? Es esmu pārliecināta, es jūtu, ka mēs izglābsimies. Zeme nekad nevienu nav pametusi nelaimē, vai nav tiesa? Atceros, mēs izrādījām līdzīgu lugu… Man pašlaik ir tāda sajūta, it kā mums būtu uzdāvinātas dažas atpūtas dienas. Nu, sakiet, kaptein, — vai tad jūs neesat pārliecināts, ka šīs jaunās pārejas, par kurām jūs runājāt, mūs izglābs? Vai tad jūs šaubāties, ka tās mūs atvedīs atpakaļ uz Zemes? Man tas liekas tik loģiski, ka nerodas pat šaubu ēnas.

Viņa raudzījās Ustjugā, plati iepletusi acis, kas joprojām bija naivas un meitenīgas, un kā parasti slēpa rokas, kuras nodeva vecumu. Ustjugs brīdi nogaidīja. Viņš domāja, ka viņu izredzes ir mazas, —1 tā runāja intuīcija; bet vai tad galu galā viņš varēja visu zināt un paredzēt?

—• Nu, protams, — viņš teica, — cerība ir…

Inna neļāva viņam izrunāt līdz galam.

— Vai redzat? — viņa turpināja savā dziļajā, profesionāli nostādītajā balsī un sapurināja melnos matu viļņus. — Kālab tad skumt? Doktors Karačarovs, Zoja, Mila — mēs Visi esam žēlojušies, ka mums mūžīgi pietrūkst dažu dienu, lai mierīgi pasēdētu un padomātu vai pabeigtu darbu… Narev, jūs esat profesionāls ceļotājs — vai tad iums tas viss nav interesanti?

— Innočka, — sacīja Narevs. — Gudriniece, es taču nekurnu! — Viņš pats iesmējās par saviem vārdiem un sasmīdināja visus. — Patiešām — vai vajag vilties Zemē un mūsos? O, mēs vēl slikti pazīstam sevi! Dodiet laiku —; un mēs parādīsim!

— Laika, liekas, būs atliku likām, — nomurmināja Karačarovs, bet pat viņa ņurdēšana nelikās drūma.

— Vai Jūs, doktor, esat noskaņots pesimistiski?

— Nē taču, — teica fiziķis. — Vienkārši man to visu vajag, kā nākas, apdomāt.

— Protams! Domājiet, centieties… Izmantosim negaidītās brīvdienas un — lai dzīvo pārejas!

*

Uz Zemes un lidojuma laikā Mila rakstīja dienasgrāmatu, kā parasti dara tie cilvēki, kuri nav pārliecināti, ka viņi varēs visu izstāstīt cilvēkam, kas ir blakus, un tikt saprasti. Tas ir atkarīgs ne tik daudz no sarunu • biedra kā no paša cilvēka, no viņa mākas būt (vai ari nebūt) patiesi atklātam. Atklāti cilvēki reti raksta dienasgrāmatas, bet laimīgie, liekas, ar to vispār nenodarbojas. Droši vien Mila nekad nav bijusi laimīga, lai gan, iespējams, sapratusi to ne uzreiz.

Viņa palika uzticīga ieradumam rakstīt dienasgrāmatu arī tad, kad Zeme palika tālu aiz muguras.

«Mēs esam savādi cilvēki: vai nu mākam savas domas labi slēpt, vai arī visi esam ļoti vieglprātīgi un lētticīgi. Bet varbūt tas ir uz labu? Mēs tagad esam tik draudzīgi kā nekad, kopā sākam un beidzam dienu, nezinu, kā citi, bet es jūtos lieliski, man ir dziļš miegs, garastāvoklis visu laiku labs. Mēs visi ļoti gribam patikt cits citam, būt skaisti, protams, — ne jau tikai ārēji.

Protams, ļoti gribas strādāt, darīt savu darbu. Pa īstam . . tas' iespējams tikai uz Zemes. Un Juris… Iztēlojos, kā

ieraudzīšu un apskaušu viņu, —- tad sirds sāk drudžaini pukstēt. Tādos mirkļos man kļūst žēl Valentīna — viņš nevar iedomāties, kas tās par jūtām. Vispār sports viņam atņem visu. Savādi — tas, kas mūs dara bagātus, tai pašā laikā ari noplicina, neatstājot vietu kam citam.

Šodien, kā parasts, diena sākās ar rīta rosmi. Signāls mums lika pielēkt kājās un, tikko paguvu izberzēt acis, kad visi jau sapulcējušies zālē. Tas izskatījās jocīgi: no rīta visi esam izpūruši un mazliet apdulluši. Un tomēr tas ir brīnišķīgi: cilvēki uz Zemes un citām planētām vislabāk jūtas nevis vientulībā, bet sabiedrībā, un mums te arī tas pats jāievēro.

Ar baudu izdarījām rīta rosmi. To vadīja, kā allaž, Valentīns, vingrojām peldkostīmos. Tas ir ērti tāpēc, ka tūlīt pēc rosmes ienirstam baseinā. Tur vietas gana — mūsu tomēr ir ļoti maz, pat šim kuģim, un, kad redzi, cik maz mūsējo, kļūst mazliet baigi.

Šķaidījāmies, spiedzām, vilkām viens otru zem ūdens. Tikai kapteinis peldēja ļoti nopietni. Viņš peld labi. Bet Narevam stils kā profesionālam peldētājam.

Doktors Karačarovs uzkāpa tramplīnā un ielēca. Izni- ris man blakus, pasmaidīja un teica: «Ak kungs, cik labi —= ne dzīve, bet svētlaime! Kā tas man agrāk neienāca prātā?…»

To es dzirdēju arī no citiem. Petrovs ir apmierināts, ka viņam vairs nekur nevajag steigties. Reiz viņš sacīja, ka viņam visu dzīvi ir nācies steigties, un viņš ir ļoti priecīgs, ka beidzot var dzīvot mierīgi — sēdēt krēslā, smēķēt, bet dzīve rāmi plūst viņa acu priekšā. Vai tad skolotāji visu mūžu tā steidzas? Skolotājs taču ir gandrīz kā gids: šodien viņš ar bērniem atrodas kaut kur energocentrālē, rīt — bioķīmiskajā kombinātā, pēc nedēļas — uz Mēness… Droši vien Petrovs zina labāk — tāda dzīve patiesi spiež steigties. Man arī nākas braukāt no vienas vietas uz otru, bet es katrā apstājos uz ilgāku laiku: no pirmajām skicēm līdz darba beigām, kad interjeri ir ne tikai izplānoti, bet arī nostrādāti līdz pēdējam sīkumam.

Manuprāt, mūsu rakstnieks nav labā noskaņojumā, es esmu pārliecināta, ka nevienu no mums viņš pa īstam pat neievēro. Nebiju domājusi, ka rakstnieki ir tādi: manuprāt, viņiem ir jābūt labiem novērotājiem. Tiesa, es neesmu redzējusi nevienu viņa raidījumu, ne arī lasījusi kādu viņa darbu. Narevs teica, ka, tikko Istomins pabeigs savu grāmatu, viņš uzreiz kļūs tāds pats kā mēs. Diemžēl viņa grāmata ir par sen pagājušiem laikiem. Būtu interesanti izlasīt par mums, piemēram, kā tas viss mums beigsies.

Kad Zoja un kapteinis domā, ka viņus neviens neredz, viņi skatās viens otrā. Kapteinis skatās Zojā, nu, es nezinu, kā pateikt, droši vien kā suns, kam pie deguna piekārts desas līkums uņ pateikts «nedrīkst». Viņš skatās skumji. Bet viņa… E)ažreiz it kā slēpj smaidu, citreiz raugās nopietni, bet vienmēr — nedaudz augstprātīgi. Es viņu apskaužu —• enerģiska, patstāvīga sieviete. Dažreiz domāju: kā viņa rīkotos manā vietā? Tāpat vai ari.īi Šīs domas cenšos aizdzīt: kas darīts — darīts. Valentīns ir labs cilvēks. Kas notiktu, ja Valentīns būtu iemīlējis Zoju? Dumja doma. Tomēr galvenā no viņiem būtu Zoja. Bet mums abiem? Nezinu, kāpēc Zoja un kapteinis slēpj savas jūtas — tik skaistas! — viens no otra. Ļoti sarežģīti!

Toties Inna neslēpj neko. Viņa ir laimīga un uzmanīga. Pat uz rosmi nāk nogrimējusies… Viņai tādēļ droši vien ir jāceļas pusstundu agrāk. Viņa arī saka — esot priecīga, ka nav jāskrien uz mēģinājumiem, pirmo reizi mūžā viņai esot tik brīvas dienas, kad var darīt, ko grib. Viņa saka — tā rezultātā, spēlēšot vēl labāk, protams, tur — uz Zemes.

Pēc rosmes un peldēšanās, kā vienmēr, brokastis. Mani uzjautrina planējošie automāti, kas mūs apkalpo. No tiem nāk tīkams silts vējiņš.

Pēc tam mēs izklīstam pa kajītēm un nodarbojamies katrs ar savu, bet ekipāža dodas gatavot kuģi pārejām, pēc kurām mums jākļūst tādiem pašiem kā visi cilvēki. Es aiz garlaicības sāku aplēst, kā iekārtotu savu kajīti, ja nāktos te palikt uz ilgu laiku. Narevs ļoti lieli skices, saka — man katrā ziņā būs jāpalīdz visiem, ja..Ј

Pirms divām dienām sarīkojām koncertu. Inna dziedāja. Viņa dzied labi, balss vēl jauna. Mēs aplaudējām, viņai tas bija ļoti patīkami. Pēc tam skatījāmies filmu. Es jau to reiz biju redzējusi uz Zemes, bet te viss izskatās pavisam savādāk. Toreiz es nolēmu, ka filma ir briesmīgi muļķīga, sentimentāla, kaut kāda samākslota mīlestība un salkanas peizāžas. Šoreiz man tā nelikās, pārējiem droši vien arī: kad filma beidzās, visi ilgi klusēja, negribējās runāt. Kapteinis bija noskaities. Viņš teica, ka vajag izmantot kristālus ar populārzinātniskiem ierakstiem, tas būs noderīgāk. Nezinu, vai tā ir.

Gribējām apmeklēt slimo administratoru, bet pie viņa nedrīkst.- Mums pat nesaka, kas ar viņu ir, kad viņš paguvis saslimt. Smagi slims — un viss. Savādi. Tikai Zoja drīkst pie viņa iet, bet viņa klusē: ārsta noslēpums!

Bet parit, liekas, atkal iegulsimies kūniņās. Atmodī- simiēs droši vien jau tuvu Zemei, un bailes paliks aiz muguras, tur, kur mēs esam pašlaik.»

*

Administrators miegā dziļi elpoja. Kajīte ar ievainoto gan nav piemērotākā vieta, lai meklētu sievietes roku un turētu to savā un, aizmirsis visu pasaulē, sajusti baudu tādēļ vien, ka sieviete ir šeit, blakus, tagad un vienmēr, — bet kapteinis tieši tā darīja, un sirdsapziņa viņu nemocīja.

Zoja neatņēma roku. Viņa tikai iēsānis paskatījās un viegli pašūpoja galvu. Ustjugs pamāja par zīmi, ka visu saprot, un viņi atkal sastinga pie caurspīdīgā apvalka.

— Redz, kā iznāca, —? kapteinis pārtrauca klusumu.

Viņš izveseļosies.

— Es nerunāju par viņu.

Zoja atkal paskatījās viņā un novērsa acis.

— Zemes nebūs, un es joprojām esmu kapteinis. Taisnību sakot — apjucis kapteinis. — Pašreiz viņa balsī nebija komandiera stingrības, un Zoja nopriecājās, ka viņš ir atklāts viņas priekšā: tas arī viņai pašai līdzēja pārvarēt neērtības sajūtu, kas radās, tikko viņi palika divatā, zinādami, kam jānotiek vistuvākajā laikā, un nevarēdami saņemties pirmajam solim. Skaļi Zoja neteica neko.

— Mēs esam šeit, — secināja Ustjugs. —Un mums nav citas izejas.

.Šoreiz Zoja paskatījās viņam acīs ar skatienu, kas lūdza nemelot.

—; Ja es piekritīšu, — viņa klusi sacīja, lai gan abi zināja, ka viņa ir jau piekritusi, — ja piekritīšu, tad tas būs uz ilgu laiku un tev nāksies mani paciest mūžīgi •— līdz nāvei. Tā ka padomā, vai ir vērts*" pēc tam tev nebūs kur sprukt no manis.

— Esmu padomājis.

— Uz Zemes būtu vieglāk, tur var aiziet. Bet te…

— Tas ir labi, — viņš pamāja. —Te tu mani nepame- tīsi.

Viņa nebrīnījās par šiem vārdiem, zinādama, ka viņai piemīt kaut kas tāds, kas liek viņu uzrunāt, it kā tiesības izlemt būtu viņai vienai: palikt vai aiziet. Bet tagad viņa zināja, ka neaizies.

—; Nepametīšu, — viņa noteica gandrīz bez skaņas.

Viņi pašlaik stāvēja tuvu, ļoti tuvu viens otram, un kaut kas viņus mudināja saīsināt, vispār iznīcināt šo atstatumu. Kuģa ārsta tukšās kajītes durvis bija viņu priekšā, un grūti pateikt, kurš pirmais spers soli uz tām.

*

Slāpes izrādījās, spēcīgas, un viņi dzēra, dzēra, dzēra, nebaidoties pārsātināties, un pirkstu galiņi,_pieskaroties ādai, runāja izteiksmīgāk par vārdiem. Ārsta guļasvieta bija šaura, bet tagad viņiem būtu pieticis vietas arī uz naža asmens. Pagāja vairākas mūžības, līdz klusii iedziedājās ieejas bloķētājs: kāds stāvēja aiz durvīm. Iedegās gaisma. Zoja rāmi smaidīja, Ustjugs steidzīgi pārvērtās kapteinī, pēc tam atvēra. Tur stāvēja Vera.

—; Nu, kas noticis? — aizsegdams ieeju, nelaipni noprasīja Ustjugs.

—< Droši vien pavasaris, kaptein, —« mierīgi atbildēja Vera. — Jūs meklē inženieris.

Viņš saprata: viss sagatavots. Ir laiks.

— Ak, lai viņi… — viņš nomurmināja, neviļus priecādamies un reizē juzdams sarūgtinājumu.

— Jā, kaptein, — bezkaislīgi piekrita Vera, skatīdamās viņam garām — uz Zoju.

— Ak tā.7. — novilka Zoja, viņas plaksti viegli ietrīcējās. — Ej! Bet nekavējies …

Ustjugs pasmaidīja: vīriešiem bieži patīk, ka viņus komandē, tāpēc ka dvēseles dziļumos viņi tomēr tic, it kā komandētu viņi, — sena un skaista ilūzija… Ustjugs pamāja un izgāja, bet Zoja nekautrēdamās piecēlās: ja patīk skatīties, lai skatās. Viņa nesteidzīgi sakārtojās, pārlaida pirkstus galdiņam, ieskatījās spogulī.»

— Vai jums nav lūpu krāsa?

Verai, protams, bija; pavilcinājusies viņa pasniedza spīdīgo stienīti. Tā krāsa bija pabāla, bet tas nebija svarīgi, — lūpu krāsa tagad bija simbols, uzticības akts… Zoja pasmaidīja.

— Paldies! Un nedomājiet: tas ir nopietni.

Vera nenoteikti pasmaidīja. Viņas stāvēja katra savā sliekšņa pusē, pēc tam Zoja to pārkāpa un izgāja medicīniskajā nodaļā, piegāja pie apvalka, zem kura joprojām gulēja administrators, pārbaudīja stimulatoru slodzi, nedaudz palielināja jaudu.

— Vai kalcija nav par maz? — interesējās Vera.

— Vai jums ir medicīniskā prakse?

Vera ieklausījās: nē, Zojas balss bija mierīga, tanī nebija jūtams izsmiekls.

— Savādāk nepielaistu lidojumos. Izrādījās, ka ārstu vadāt nav vērts, bet kādam vismaz aparatūra ir jāpazīst.

— Cik labi! — Zoja bija iepriecināta. — Pārejas laikā mani atkal ieguldīs kūniņā, un es priecājos, ka slimnieks būs ārsta uzraudzībā.

Cilvēki vienmēr ir jūtīgi pret viņiem izrādīto cieņu un pat glaimiem — ja tie nav pārmērīgi. Vera lietišķi pamāja.

— Es sagatavošu visu pārejai.

Zoja uzsmaidīja meitenei, un viņa atbildēja tāpat.

— Ustjugs ir labs cilvēks. Reti….

— Es zinu.

—■• -Ak, — teica Vera, — cik lieliski…

*

Šalca. Tikko dzirdami šalca. Lugovojs pagrieza skaņas pastiprināšanas rokturi līdz galam. Itin kā pazibēja kāds vārds. Liekas — «jūra», bet varbūt arī nebija vārda, tikai trokšņi nejauši sakopojās kaut kā līdzīgi.

Jā, droši vien tas bija tikai troksnis, un nekādas antenas, nekāda pastiprināšana vairs nevarēja palīdzēt sadzirdēt Zemes balsi: ar virziena raidījumu planēta vēl varētu, labākajā gadījumā, uztaustīt kuģi, lai arī tāda varbūtība bija visai niecīga. Vairs nebija sadzirdama tā

balss, kurā Zeme sarunājas ar Pavadoņiem, ar Saules sistēmas planētām, kurā sarunājas kuģi telpā ap Zemi. Lu- govojam arī agrāk katrā reisā bija nācies dzirdēt, kā šī balss pamirst, izzūd telpā, bet tad viņš zināja, ka aiziet ne uz visiem laikiem, ka paies viens divi mēneši — un vārdi atkal atskanēs pastiprinātājā, kļūs aizvien skaļāki, skaidrāki, un tā būs Zemes tuvošanās pirmā pazīme. Šoreiz nebija zināms, vai attālums kādreiz samazināsies, patlaban tas pieauga, pieauga ar katru sekundi, un šim pieaugumam nebija gala.

Pārāk tālu aizgājuši. Zeme vairs nav dzirdama. Viss,

Lugovojs izslēdza aparatūru*

*

Viss bija gatavs.

Pasažieri gulēja. Vera, kā solījusi, medicīniskajā nodaļā ieslēdza visas pretpārslodzes un antiinerces iekārtas, pārliecinājās, ka viss ir stabili un droši un bezpalīdzīgais cilvēks, zem apvalka pa pusei dzimstošs no jauna, necietīs, lai arī kas notiktu aiz kajītes sienām. Tad Vera devās uz savu kajīti. Viņa ierasti uzmina pedālim blakus gultai, un gulta pacēlās, atklājot kaut ko mīksti ieklātu, vannai līdzīgu. Vera izģērbās, apgūlās, pārbaudīja, vai gaisa ieplūde ir normāla, un ar baudu sajuta, ka vanna šūpojas kā laiva dzidrā, mierīgā ūdenī starp ūdensrozēm. Vāks lēni nolaidās, un Vera, pirms iegrima miegā, dziļi ieelpoja. Ieelpoja droši vien tāpēc, ka gaisam kūniņā bija viegla ziedu smarža.

Pārējie trīs ekipāžas locekļi sanāca centrālajā postenī. Sēdēja un klusēja. Tad kapteinis sacīja:

—i Nu, ir laiks..

Rudiks pamāja un izgāja. Pēc dažām minūtēm viņš parādījās atkal — šoreiz uz ekrāna. Visi trīs vienlaicīgi ieņēma vietas. Noklakšķēja mehānismi. Centrālais postenis tikko jūtami sašūpojās: tagad tas brīvi karājās kuģa konstrukciju sistēmā, to noturēja tikai elektromagnētisko lauku kombinācijas. Tas pats notika arī ar inže- nierposteni.

Kapteinis nolasīja aparātu rādījumus. Vakuuma pakāpe, telpas izliekums, lauku spriegums — viss atbilda priekšnosacījumiem.

Ustjugs izsvieda kuteri, skaitļotājs noteica laiku, ātrumu^ un virzienu. Tagad kuteris nepazudis, kad viņi atgriezīsies. Pēc tam Ustjugs izslēdza automātus, un atmetās krēslā, mierīgi skatīdamies ekrānā.

Kāpinot ātrumu, «Valis» joņoja tukšumā. Vajadzīgajā bridi Ustjugs nospieda bateriju starteri. Sākās galvenais.

Kauciens pārgāja ultraskaņā. Starpsienas sīki vibrēja kā ūdensvirsma. Aparāti drebēja kā drudzī. Tad vienā mirklī viss izbeidzās.

Aiz borta atkal bija migla, necaurredzama migla, un tajā dzīvoja neredzams melns astoņkājis un svaidīja nekustīgo kuģi no vienas puses uz otru. Lidojuma sajūtas nebija, bet, kā šūpolēs paceļoties un nolaižoties, pakrūtē smeldza un reiba galva, šis kritums likās nepārtraukts, tikai nevarēja saprast, kurp viņi krīt: te likās — lejup, te —= augšup, un gribējās pacelt rokas un atspiesties griestos, lai nesasistu galvu, un vēl viņi krita ar muguru uz priekšu, bet viss palika savā vietā, neviens priekšmets centrālajā postenī neizkustējās. ,

Viņi vēl nekad nebija gatavojušies pārejai ar tādu rūpību. «Kas par ekipāžu!» Ustjugs domāja pat ar tādu kā pārsteigumu. «Pirmklasīga ekipāža, ar tādu nav kauns lidot. Un stūrmanis — atnāca gluži zaļš, kā pienapuika, bet, kā tagad izveda izejas punktā, — nepiesiesies! Ja pagājušajā reisā kāds būtu palaidis aiz borta adatiņu, mēs tagad noteikti būtu tai uzdūrušies, tāda precizitāte…»

Viņš palūkojās uz skalām: bultiņas stāvēja kā uzzīmētas, ne mazākās novirzes, tādu precizitāti pat uz Zemes ne katrreiz vari panākt. Inženierim patīk parūkt, bet savu darbu mīl. Vispār —- sirdsapziņa tīra: ko varējām, to izdarījām. Nolikām figūriņas pēc visiem likumiem, un pirmais gājiens ir mūsu. Paskatīsimies, ko liktenis izspēlēs aizsardzībā. Paskatīsimies…

— Ustjug, baterijām vajag atelpu, — no sava posteņa ziņoja Rudiks, — gribu pārbaudīt resursus.

— Labi, — teica kapteinis. — Izejam.

*

Nogaidījis, līdz atjaunojas enerģijas rezerves un uzlādējas baterijas, «Valis» atkal ielauzās līdztelpā, un atkal astoņkājis tos mētāja pēc patikas, bet pēc tam viņi

iznira netālu no starta vietas, ātri sameklēja kuteri, un kapteinis izšāva uz to raķešzondi.

Sprādziens nenotika — kuģis, tāpat kā kuteris, joprojām bija no antivielas.

Rudiks nomierināja kapteini:" baterijas ir kārtībā, var mēģināt vēlreiz. Varbūt tagad viņiem veiksies labāk. Tā taču vienmēr mēdz būt: neveicas, neveicas, bet pēc tam

pēkšņi-izdodas.

*

Otrreiz viņi bija lēcienā gandrīz diennakti. Kapteinis pavēlēja palielināt elektromiega aparātu jaudu, lai pasažieri kūniņās nelaikā nepamostos. Viņi atkal atrada kuteri, un Ustjugs izšāva uz to raķeti. Rudiks dusmīgi paraustīja plecus: nepietiek, ka kuteris cieta netālu no Zemes, arī te vēl to- dauza! Inženierim nepatika, ja maitāja mašīnas, bet rezultātam, pēc kura tiecās Ustjugs, Rudiks ne visai ticēja: rezultāts pielaida nejaušību, bet inženieru domāšana neieredz šo kategoriju.

— Klausies, — viņš pēcāk teica. — Visi normatīvi ir divkārt pārsniegti. Vai tu noteikti gribi kuģi izļodzīt līdz beidzamajam?

Kapteinis pārlaida ar roku pierei.

— Muļķības, — viņš sacīja. — Man visu laiku liekas, * ka tas, kas mums vajadzīgs, ir tepat blakus — pietrūkst

kaut kāda sīkuma. Varbūt viss slēpjas tajā apstāklī, ka mēs, kā 'vienmēr, cenšamies tikai noturēties .līdztelpā, bet vajag pamēģināt uz to iedarboties?

— Vai tad pārejas laikā no Antoras mēs iedarbojāmies?

— Tad iedarbojās kaut kas ārpus mums. Bet tagad tas nenotiek un ir jāmēģina to kaut kā aizvietot. Nu, it kā mēs atrastos nenoturīgā līdzsvarā: pagrūd ar pirkstu — un mēs nokritīsim vajadzīgajā pusē. Nepieciešams grūdiens.

— Un kā tad tu grūdīsi?

— Ir viena ideja. Dari, kā gribi, bet uz tavas sirdsapziņas vēl viens lēciens.

Inženieris nopūtās.

— Labi. Viens — tad nu lai vēl būtu.

— Bet lai tas būtu lēcienu lēciens!

— Nu gan labi paskaidroji, — norūca inženieris.

(

Rudiks ilgi līda pa saviem klājiem, apkāries ar testeriem, indikatoriem, taustiem, dozimetriem un paštaisītām ierīcēm, ar kurām tikai viņš mācēja apieties. Inženieris uzticējās automātiem, bet nojauta lika uz šo to palūkoties arī ar paša acīm, tāpēc, ka ikviens automāts var tikai to, ko var, bet cilvēks dažkārt ir spējīgs ieraudzīt, uzminēt, sajust, saost arī kaut ko vairāk. Laiku pa laikam, kad Rudiks devās ass šahtā, lai, neizmantojot liftu («Tas ir pasažieriem, bet mums nepiestāv velti noslogot mehānismus!»), nokļūtu blakusklājā, viņa rūkšana, kuģa mugurkaula — skanīgās caurules pastiprināta, aizskanēja līdz centrālajam postenim, kur norūpējies kapteinis aizvien biežāk lūkojās pulkstenī. Tuvojās laiks, kad nāksies modināt pasažierus, jo piespiedu miegā nevar gulēt bezgalīgi, bet anabiotiskās iekārtas uz A klases kuģiem netika uzstādītas kā nevajadzīgas. Kapteinis sajuta atvieglojumu, kad Rudiks beidzot parādījās centrālajā postenī.

— Nu, — teica inženieris, spēlēdamies ar kaut ko līdzīgu hromētam zirneklim garā pavedienā, — mēs esam gatavi.

«Mēs» nozīmēja — mašīnas un viņš pats.

— Lēcienā jādod pilna jauda, — brīdināja kapteinis, r—- Ieskaitot rezervi.

— Skaidrs.

— Vai varēsim?

Rudiks uzritināja pavedienu pirkstā un domīgi, it kā padomu prasot, palūkojās zirneklī.

— Pēdējo reizi! — viņš stingri noteica.;

*

Viņi iegāja lēcienā, ieskriedamies ar lielāku paātrinājumu nekā parasti. Tā metas ar visu ķermeni aizslēgtās durvīs.

Viss vibrēja. Slikti nostiprināti priekšmeti atrāvās un joņoja pa centrālo posteni kā seteri medībās. Kapteinis un Lugovojs sēdēja, mutes atvēruši, lai žokļi nedauzītos viens pret otru. Kaut kas smalki gaudoja ass šahtā, kaut kas čūkstēja kā tauki uz pannas.

— Kāpināt! — nosēca kapteinis, ieķēries drošības sistēmas svirās. — Līdz galam!

_ Pēc tam viņus apņēma miers un caur ķermeni izgāja karstums, it kā viņi būtu izdzēruši pa glāzei visstiprākās dziras un tā liktu sirdij pukstēt straujāk, bet galvai — reibinoši un tīkami griezties. Jau kuro reizi migla, kurā jautās ceļu bezgalīgums, grieza un mētāja tos no vienas malas otrā, un viņi zvāļājās uz visām pusēm, palikdami uz vietas, kā vāvere ir nekustīga skatītāju koordinātu sistēmā, lai arī tajā pašā laikā joņo sava rata iekšpusē.

—■ Nu, —; izdvesa kapteinis. — Būs vai .nebūs!

yiņš izdarīja to, ko nekad nedarītu normālos apstākļos! ieslēdza bateriju rezervi, pārkāpjot pieļaujamā riska robežas. Ja nu tas pēkšņi iespaido līdztelpu ap viņiem, ja nu pietrūkst tieši tāda grūdiena.. ?

Uz brīdi viņi pārstāja krist. Radās savāda sajūta! viss sāka plesties, priekšmeti strauji aiznesās katrs uz savu pusi, grīdā iemontētie, blakusstāvošie krēsli, likās, sāka riņķot viens ap otru sarežģītā kustībā kā dubultzvaigznes.-.-. Kapteinis satvēra aiz rokas Lugovoju, lai sajustu tā nekustību, bet stūrmanis izrāva pirkstus: psihe ērmojās..-. Galva piepeši it kā atvērās, kļuva caurule, tunelis, caur to kaut kas nepārtraukti joņoja, virpuļoja, kauca, spiedza, straume rāva sev līdzi pasaules, kuras sadūrās un eksplodēja, bet aiz tām mācās virsū kaut kas nepasakāms un neapjēdzams, tas bija jau tuvu, un tūlīt…

— A-ā-ā!

Tas bija stūrmanis.

—! Ā-ā-ā!

«Tas esmu es,» paguva nodomāt Ustjugs.

Zaudēdams apziņu, viņš parāva bateriju izslēdzēju, un

iestājās tumsa.

*

— Kāds tu izskaties, —; kapteinis teica Rudikam, kad tas atvilkās centrālajā postenī. — Tu paskaties spoguli.

—• Kālab man spogulis, es redzu tevi. Tātad es izskatos tāds pats. Baterijas — skrandās, dūmi vien nāk.

— Atjaunot var?

Inženieris paraustīja plecus.

— Interesanti, — viņš noteica, » kur tad mēs esam izmesti?

Kapteinis ieslēdza ārējo apskati, un viņi ilgi lūkojās svešajās zvaigznēs.

—• Jā, — sacīja Lugovojs, pūlēdamies pasmaidīt. — No šejienes, kā teica vienā raidījumā, lido kaut vai trīs gadus — nekur neaizlidosi.

Lugovoja balss kapteinim nepatika. Viņš bija it kā no citas pasaules. Tagad nedrīkstēja palikt viens, ļauties domām. Katram bija vajadzīgs atbalsts, ikvienam vajadzēja stiprināt divus pārējos, bet tiem — viņu, kopā viņi stāvēja droši kā trīs saslietas karabīnes, lai arī katrs atsevišķi nokristu. Kapteinis apņēmīgi piecēlis.

—: Var likties, ka mūsu dienestā tas nav paredzēts, — viņš teica. — Es saku — ir paredzēts. Kad mēs gājām dienēt Transgalaktikā, tad zinājām, kas mūs sagaida. Tā ka tagad padomāsim un izlemsim: vēlāk nebūs iespējas. Rudiks pagaidīja, noklepojās un sacīja: i— Ko tad lemsim? f—- Vai mēs tiksim galā.

Vai mēs tiksim galā? Jau no paša sākuma inženiera domas bija divējādas. Viņa pasaule bija kuģis. Viņam nepalika tuvinieki uz Zemes un planētām. Vecuma dēļ pēc gada viņam būtu jāpāriet rezervē, un tas Rudiku baidīja. Pretstatā vienkāršajai un skaidrajai kuģa pasaulei dzīve uz jebkuras — pat uz visneapdzīvotākās planētas viņam likās ārkārtīgi sarežģīta, visādu noteikumu un likumu pārpilna, kurus viņš nezināja vai arī bija sen aizmirsis. Viņam negribējās atgriezties reglamentu iegrožotā dzīvē, bet jo tālāk, jo vairāk viņš juta to uzmanību, ar kādu viņu vēroja gan Medicīniskais dienests, gan arī tie cilvēki, kas pārzināja lidotāju kadrus. Tā ka pašlaik viņš, no vienas puses, bija neapmierināts, ka notikušais nebija kuģim dabiska parādība un tātad izgāja ārpus viņa pasaules ietvariem, tomēr, no otras puses, aiz muguras palika Medicīniskais dienests un citi nelabvēļi, ; —• Rudiks izslīdēja no viņu redzesloka un sajuta atvieglojumu kā jebkurš, kas atbrīvojies no uzraudzības.

— Tiksim galā,; — viņš teica.

Lugovojs pavīpsnāja.

— Ja nu mēs teiksim, ka netiksim galā, — kas tad mainīsies? Vai tad ir izeja?

Lugovojs jutās slikti, lai ari viņš nevarēja likt roku • . uz krūtīm vai sirds un teikt, ka sāp tieši šeit. Cilvēkam var uznākt nelabums, un viņš apguļas un nomirst. Bez tam stūrmanis jutās aplaupīts un apvainots, lai gan viņu neviens nebija ne apvainojis, ne arī mēģinājis kaut ko atņemt.

Viņš patiesi bija zaudējis daudz. Bija sagruvis pamats, uz kura līdz šim balstījās viņa dzīve. Šis pamats .bija kapteinis. Lugovojs paļāvās uz kapteini daudz vairāk nekā pats uz sevi. Un pēkšņi izrādījās, ka viņi ir līdzīgi, ka Ustjugs tāpat nevar atrast izeju no lamatām, kā tas nav pa spēkam arī Lugovojam. Elks sabruka; elka re- zekcija — tā ir sirds operācija; pēc tās ne visi izdzīvo. Un, kamēr kapteinis runjāja, Lugovoju mocīja smagas domas, ka autoritātes ir māņi, ka nevienam nevar ticēt, tikai sev, savām acīm un savam saprātam.

Viņš uzskatīja, ka viņam atņemta ticība.. Tas nebija vienīgais zaudējums. Viņš bija sarūgtināts par kapteini, jo to, ko var piedot kapteinim, kamēr viņš bija gandrīz vai Jupiters, nevar piedot parastam gados pavecam vīrietim. Tagad likās smieklīgi kaut ko gaidīt no cilvēka, kurš reisa laikā bija samīlējies pasažierē. Bija skaidrs, ka ne kapteinis — un jo vairāk inženieris nevarēs Lugovojam palīdzēt, nevarēs viņam palīdzēt atgriezties uz Zemes. Ar ko tad vajadzēja tikt galā, un kas varēja palīdzēt?

Kapteinis auksti palūkojās stūrmanī. — Mainīties var daudz kas. Pagaidām var. Tu saki —= izeja? Atkarībā no tā, ko uzskatīt par izeju.

Izeja bija. Izeja uz nekurieni. Ja viņi iepriekš atzīs, ka netiks galā ar grūto uzdevumu saglabāt uz kuģa normālu dzīvi, ierastās cilvēciskās normas un pieņēmumus, kas ierakstīti Transgalaktikas reglamentā, tad labāk visu izbeigt, negaidot ilgo un mokošo agoniju. Jo, ja netiks galā viņi, kam lidojums bija normāls stāvoklis, ko var prasīt no pārējiem, kas no sākta gala uzskatīja «Vali» par īslaicīgu mītni?

Izbeigt bija vienkārši. Enerģijas rezerves kuģa krātuvēs bija tik milzīgas, ka pietiktu atvērt, reizē tās atbrīvot —■ un kuģis uzplaiksnitu varavīkšņaina liesmā, pārvērstos gaismā, aizlidotu uz visām pusēm pasaules telpā neiedomājamā ātrumā. Neviens . nepagūtu pamosties, bet uz Zemes neviens nesāktu par viņiem sērot: tas jau bija izdarīts iepriekš.

— Tāda ir izejaT — teica kapteinis, — ja mēs negribam cīnīties. Neatbilst morālei? Bet, ja mēs esam cilvēki, tad mums ir viena morāle; ja atsakāmies no visām grūtībām, kas nākotnē mūs varbūt gaida, tad arī morāle kļūs cita, tāpēc ka no tā brīža mēs pārstāsim būt cilvēki.

Pagāja dažas minūtes, līdz Rudiks sacīja:

— Neticu, ka tu par mums tā domā.

— Jādomā tagad, — atbildēja Ustjugs, —■ lai pie tā vairs nevajadzētu atgriezties. Labāk padomāt vēl: priekšā taču daudz gadu. Lai ko arī mēs tagad izlemtu —• mēs izlemjam uz visiem laikiem.

— Ko tu, — ierunājās Rudiks. — Jādzīvo. Un kas mēs tādi esam, ka varam lemt par citiem? Te tu pāršāvi pār strīpu, kaptein.

— Es piekrītu Rudikam, — noteica Lugovojs.

«Priekšā daudz gadu,» viņš domāja. «Daudz gadu. Un

nevar būt, ka nav izejas, ka to neatrast visu mūžu. Kap- tenis mūs baida, pārbauda izturību. Bet es tagad zinu, ka viņš nav stiprāks par mani, tātad es neesmu vājāks par viņu un varbūt es arī varu. Izeja kaut kur ir, un es to atradīšu.»

— Vispār, — secināja Rudiks, — vajag ķerties pie darba.

— Labi, —■ nobeidza kapteinis. Tad —1 pa vietāml Un modinām pasažierus. Es nedomāju, ka viņiem rādītos jauki sapņi.