Viņpus durvīm

ČETRPADSMITA NODAĻA

Jeremejevs tagad bija aizņemts:' viņš neatlaidīgi un sistemātiski meklēja. Un šodien, pasūtījis diētiskos ēdienus un pabrokastojis, viņš izgāja caur gaiteni, atvēra ass šahtas izliektās durvis un droši kā cilvēks, kurš to nedara pirmo reizi, spēra soli uz vītņu kāpnēm. Šahtā, kā vienmēr, bija patumšs, un Jeremejevs apgaismoja sev ceļu ar lukturīti.

Viņš apstājās laukumiņā, kur uz durvīm vāji mirdzēja skaitlis 8. Tas bija kravas klāju astotais stāvs.

Iegājis kravas telpā un sajutis parasto neapdzīvotas telpas auksto smaržu, Jeremejevs pakāra lukturīti uz āķa, pataustījās gar šķērssienu un ieslēdza gaismu.

Te stāvēja konteineri ar kravu, kura bija adresēta Zemei, — ar nederīgu, vairs nevienam nevajadzīgu kravu, kas palikusi šeit tāpēc, ka nevienu netraucēja un tik un tā nebija nekur liekama. Ar trosēm un amortizatoriem apvītie konteineri stāvēja, sagatavoti bezgalīgam ceļam. Tajos atradās sarežģītas mašīnas, lielākoties skaitļošanas tehnika un citas pārgudrās iekārtas, izgatavotas no dārgiem materiāliem, un tās nevarēja vienkārši izsviest, transportēt un remontēt iznāca lētāk nekā izgatavot jaunas, bet vissmalkākie remontdarbi bija iespējami tikai uz Zemes.

jeremejevs izgāja caur šauru spraugu starp konteineru grēdām. Viņš pieskārās katram ar roku, it kā tos pārskaitot. Pie sestā viņš apstājās, noliecās. Kad viņš atliecās, rokās viņam bija plazmas grieznis ar garu vadu. Jeremejevs aizgāja pie durvīm, lai ieslēgtu instrumentu kuģa tīklā. Pēc tam devās pie konteinera, nospieda slēdzi un novirzīja griežņa galā parādījušos aso plazmas mēlīti už konteinera aizvirtni tajā vietā, kur bija slēdzene. Viņš lēni, milimetru pēc milimetra vadīja instrumentu. Jere- mejevs strādāja nemākulīgi, un pagāja pusstunda, līdz viņam izdevās izgriezt daļu no durvīm ķopā ar slēdzeni.

Priekšmets, kas atradās konteinerā, bija slikti saredzams, un Jeremejevs to apgaismoja ar lukturīti. Pietika pavirša skatiena, lai viņš saviebtu vīlušos grimasi un neapmierināti iesvilptos.

Tas izrādījās atkal viens no tiem stacionārajiem skaitļotājiem, kādus izmantoja uz jaunapgūtajām planētām, kuru ekonomika vēl tikko sāka veidoties. Skaitļotāji palīdzēja precīzi noteikt to preču veidus, daudzumu un ievešanas kārtību no Zemes: transportēšana bija pārāk dārga, te kļūdīties nedrīkstēja. Skaitļotājs bija sarežģīta un vērtīga mašīna, bet pilnīgi nevajadzīga futbolistam.

Jeremejevs aizcirta durtiņas, nemaz nepūlēdamies kaut cik nomaskēt griezuma vietu. Viņš zināja, ka neviens nenāks uz kravas telpu tuvākajos mēnešos, varbūt vispār nenāks nekad. Par tik tālu nākotni viņš nedomāja.

Apgaismodams ceļu ar lukturīti, viņš turpināja virzīties pa eju. Pagājis garām vēl dažiem konteineriem, kuri neatšķīrās no atvērtā, viņš apstājās: tālāk stāvēja citas formas kastes, šaurākas un garākas.

Pēc pusstundas viņš bija atvēris konteineru un ielūkojās tajā. Šoreiz tur izrādījās meklētais.

Jeremejevs atvēra izgrieztās durvis 1 plašāk un lēni laida lukturīša staru no augšas uz leju-un otrādi. Pēc tam pataustījās pa kastes iekšpusi, atrada kabatu ar tehnisko pasi un atvēra to.

— Kalnu modelis, — viņš nomurmināja.

Jeremejevs soli atkāpās. Divus metrus augstais bio-

mehāniskais robots mierīgi stāvēja konteinerā, blāvi spī- dinādams videoiekārtu objektīvus.

— Tu dabūsi paskraidīt, — futbolists apsolīja robotam. Pēc tam devās pa eju tālāk, skaitot konteinerus. Pavīpsnāja:

— Pietiks divām komandām un vēl paliks pāri.

Pie izejas viņš pastāvēja, ieklausījās. Uzkāpa uz platformas un rūpīgi aizslēdza durvis.

*

Fiziķis pacēla galvu: spilvens bija mikls. Vai no asarām? Tikko viņš bija strīdējies ar Hindu, un viņa argumentācija bija spīdoša. Hinds galu galā bija apklusināts, viņš pienāca un apsveica Karačarovu, pārējie smaidīja un aplaudēja, Hinds arī smaidīja; tas bija noticis pirms sekundes Akadēmijas konferenču zālē, un aiz Karačarova muguras bija spīdējis simbolu un skaitļu nosētais tablo. Viņš vēl sajuta, ka viņa pirksti tur elogrāfa trauslo kātiņu, ar kuru tikko bija pielikts punkts beidzamās rindas galā. Pierādījumi bija lieliski un neapgāžami, Hinds cieta sakāvi, bet no viņa sejas bija redzams, ka viņš neliksies mierā, strādās tālāk un panāks savu: Hinds bija neparasti spītīgs un tikpat talantīgs. Bet sapnī Karačarovs zināja, ka viņš pats pa šo laiku panāks vēl vairāk, jo arī viņš bija neatlaidīgs un teorijā stiprāks par Hindu. Tagad Karačarovs bija uzvarējis un raudāja no laimes. Vissliktākais, ko šajā brīdī viņš varēja izdarīt, —• bija pamosties; viņš patiešām pamodās un sēdēja uz gultas, slaucīdams asaras. Te viss bija palicis kā iepriekš: kuģis, tukšums un pilnīga bezcerība, bet laiks un pasaule eksistēja, un tieši pašlaik kaut kur neiedomājami tālu Hinds turpināja strādāt un kaut ko noteikti panāca, un viņu, nevis Karačarovu, sveiks Akadēmijā, viņa virziens uzvarēs, bet skola, pie kuras piederēja Karačarovs, tā arī nesaņems pastiprinājumu. Vajadzēja strādāt, strīdēties, pierādīt, bet strādāt un strīdēties varēja tikai sapnī, jo nomodā nebija mērķa, kam strādāt.

Asaras nožuva, bet vieglāk nekļuva. Fiziķis apgrieza spilvenu, lai nebūtu jāguļ uz mikluma, izņēma no kastītes divas tabletes, pēc tam nolēma, ka par maz, un norija vēl trešo. Viņš aizvēra acis un dažas minūtes gulēja, cenzdamies neko nedomāt un krādams spēkus jaunai cīņai, kurai sapnī noteikti jānotiek; tur viņam atkal būs vajadzīgs viss prāta asums, visa enerģija, viss miers. Tad uznāca miegs, un tukšums ar tajā klīstošo «Vali» izzuda, it kā nekad nebūtu bijis, un fiziķis atkal kopā ar biedriem iegāja pa Akadēmijas galveno ieeju, un Hinds, nojaušot sakāvi, drūmi smaidīja.

*

Sen pagājuši tie laiki, kad vienpatņi izlēma valstu vai zinātnes likteņus desmitiem un simtiem gadu uz priekšu. Tagad galvenā nozīme bija masām, bet masas joprojām sastāvēja no atsevišķām personībām, tāpēc runāt par masu kā par vienotu veselumu varēja tikai vispārīgā nozīmē, piemēram, kā par Piena Ceļu, kas izskatās viendabīgs tikai vājā palielinājumā. Masa nav amorfs, bet kristālisks veidojums, un no katra cilvēka stāvokļa noteiktā kristāliskā režģa punktā ir atkarīga arī visa kristāla — sabiedrības kvalitāte. Hinds, sens Karačarova oponents un zinātniskais pretinieks, protams, noteica tā institūta attīstības virzienu, kurā strādāja; kad Viņš sāka nodarboties ar vielas — antivielas problēmu, pārējie formāli neatkarīgie institūta fiziķi arī pievērsās (daudzi paši to nemanīdami) šī jautājuma dažādajiem aspektiem, kā visas magnēta bultiņas pagriežas pret dzelzi, kas parādās tuvumā. Fiziķu bija daudz, tāpēc nav nekāds brīnums, ka viņi problēmu atrisināja, lai gan tā viņiem nebija liktenīga kā Karačarovam (lietojot senlaicīgo, bet šeit noderīgo apzīmējumu). Pareizāk sakot, to atrisināja Hinds ar viņu palīdzību, apmēram tajā laikā, kad to pašu tur, izplatījumā, izdarīja arī Karačarovs (par ko viņi, protams, zināja tikpat maz kā viņš par viņiem). Hinds savu teoriju nebūvēja uz ģeometriskiem priekšstatiem, jo ģeometriju nemīlēja. Sākumā viņš nodarbojās nevis ar antivielas problēmu, bet gan ar Vienpadsmitā pavadoņa eksplozijas iemeslu noskaidrošanu; patiesību sakot, Hinds nebija praktiķis, bet tādi uzdevumi viņam patika. Sprādziena fenomens lika viņam apskatīt problēmu teorētiski un nonākt pie secinājuma par to, ka eksplozijas notiek pārī. Fakti nebija tālu jāmeklē: notikums ar «Vali» vēl nebija aizmirsies tiem, kuri par to zināja, — un fiziķi zināja. Pārejas mehānisma pluss-mīnuss noskaidrošana Hindam aizņēma vairāk laika nekā Karačarovam, toties viņam izdevās atrisināt problēmu ne tikai teorētiski, bet -eksperimentējot — vispirms uz Zemes, pēc tam kosmosā (ko, dabiski, nevarēja izdarīt Karačarovs, lai gan kosmoss viņam bija tepat aiz sienas) — un iegūt tādu praktisku atrisinājumu, kurā pārveidojamo masas pāri varēja nosacīt iepriekš, un tas neprasīja nekādu risku.

Ja «Valis» tagad būtu parādījies Zemei aizsniedzamā atstatumā, tā būtu sniegusi tam nepieciešamo palīdzību. Visu kavēja tikai tas, ka «Valis» šādā tuvumā neparādījās.

Tas klusēja, un visi mēģinājumi nodibināt ar to sakarus palika bez rezultātiem. Vairākums nolēma, ka kuģis ir gājis bojā, jo tādu iespēju tam bija atliku likām. To vidū, kas nenoticēja, par laimi, izrādījās arī ietekmīgi cilvēki. Starp daudziem, kas neticēja šo trīspadsmit bojāejai, bija flotes pavēlnieks — tāpēc, ka uzticējās saviem kapteiņiem; doktors Funks —■ jo bija cilvēks ar labu sirdi, bet Hinds — tāpēc, ka alka pacīkstēties ar Karačarovu un satriekt to ar savu «pluss-mīnuss» atrisinājumu, jo bez tā viņa prieks nebija pilnīgs un nebija nekāda triumfa. Tā kā mēģinājumi uztaustīt izplatījumā «Vali» turpinājās, vienā no beidzamajām sanāksmēm, kas veltīta šim jautājumam, uz oponenta jautājumu, vai ilgi vēl turpināsies enerģijas tērēšana, vecais Funks atbildēja:

— Tik ilgi, līdz atradīsim. Parastie sakari nedod rezultātus, tātad kuģa tuvumā nav. Līdztelpas sakari tikai tiek izstrādāti. Tiklīdz kļūs iespējams ar to palīdzību turpināt meklēšanu, mēs ķersimies pie lietas. Protams, ar gadiem sakari pilnveidosies tik tālu, ka mēs tos atradīsim, pat ja viņi nokļuvuši pašā Galaktikas nomalē.

— Mūžs tam var izrādīties par īsu, — maigi piezīmēja oponents.

— Manējais droši vien, — piekrita Funks, kurš mācēja domāt objektīvi, pat ja runa bija par viņu pašu. — Manējā nepietiks, ja jūs to bijāt domājis. («O nē, nē! …») Bet, ja nepietiks arī jūsējā, meklēt turpinās bērni un mazbērni.

— Bet tam var izrādīties par īsu pašu meklējamo dzīve! — iebilda spītīgais oponents.

— Tādā gadījumā mūsu bērni vai mazbērni nodibinās kontaktus ar viņu bērniem vai mazbērniem!

Tātad Funks ticēja, ka bērni un pat mazbērni uz «Vaļa» būs. Kā jau teikts, viņš bija labs cilvēks, bet tikai teorētiķis un, liekas, ne reizi nebija piedalījies kaut cik ilgstošā ekspedīcijā. Tāpēc viņa viedoklis var likties pārmērīgi optimistisks; starp citu, viņu attaisno tas, ka šajā gadījumā runa nav par fizikas zinātni.

*

Tumsā raudāja bērns, raudāja smalkā balsī, žēlabaini, un tas bija neizturami. Mila zināja, ka bērna nav, tāpat kā nebija ari tumsas, jo viņa tagad savā kajītē neizdzēsa gaismu pat rlaktī, tomēr bērns raudāja, un tā nebija iespējams dzīvot. Viņa piecēlās, uzmeta plecos halātu un izgāja no kajītes, bet bērns visu laiku raudāja, lai gan viņa saprata, ka neviens, izņemot viņu, šīs skaņas nedzird un nekad neizdzirdēs.

Mila vāji orientējās, vai ir diena vai nakts, viņa izvairījās lūkoties pulkstenī, frfet savējo bija kaut kur pametusi. Salons bija tukšs, bet tam nebija nekādas nozīmes: cilvēki tagad vairījās pulcēties kopā, viņiem negribējās citam citu redzēt, viņi nevarēja nekādi cits citam palīdzēt un nevarēja no nelaimes biedriem neko saņemt. Viņi labāk palika vienatnē ar atmiņām un sirdsapziņu, tāpēc ka atmiņas piederēja tikai katram pašam un nesakrita ar to, ko atcerējās citi. Viņi nebija cits citu pazinuši līdz nelaimīgā reisa sākumam, un kopējs viņiem bija tikai pats vispārīgākais — Zeme, planētas, bet tieši to arī negribējās aizskart: rēta asiņoja. -Un sirdsapziņa katram runāja savā balsī. Milas sirdsapziņa sodīja viņu par visu: par to, ka dzemdējusi bērnu, atstājusi un aizbraukusi uz Antoru, ka par veselu reisu aizkavējusies tur ar Valentīnu un nav aizlidojusi ar to kuģi, kurš droši vien laimīgi sasniedza Zemi, turklāt aizkavējās ne tāpēc, ka Valentīns to būtu gribējis, bet tā vēlējās viņa pati, aizbildinādamās ar kaut kādām dienesta darīšanām, un, visbeidzot, uzkāpa uz šā kuģa, kam acīmredzot bija lemts kļūt par viņas bojāejas vietu.

Cilvēki bija vientuļi, jo gribēja tādi būt. Kad Mila ieraudzīja krēslā sēdošo večuku Petrovu, viņa piegāja tam klāt ne jau tāpēc, ka meklētu tā sabiedrību; kaut kāds spēks, kas tagad noteica viņas rīcību, lika pieiet klāt, uzlikt tam uz pleciem rokas un atkārtot atkal to pašu —■ ka viņai vajadzīgs bērns un ka viņa ir gatava uz visu. Viņa to pateica un gaidīja tādu pašu reakciju, kādu bija redzējusi citos: acumirklīgu spīdumu acīs, ašu skatienu pa labi un pa kreisi un tūlīt noslēgtības un pat zināma pretīguma izteiksmi. Pēdējā laikā viņai pat neatbildēja, labākajā gadījumā māja ar galvu, un, noņēmuši viņas rokas no pleciem, steidzās paiet garām. Zoja viņai deva kaut kādas zāles, bet tās nelīdzēja, un Mila turpināja runāt to pašu, iepriekš zinādama, kāds būs rezultāts, bet nevarēdama tikt galā ar savu slimību.

Tomēr Petrovs nerīkojās kā pārējie. Viņš lēni un maigi paņēma viņas roku, pacēla pie lūpām un noskūpstīja. PeG tam paskatījās tai acīs un norādīja uz_ blakuskrēslu.

— Pasēdiet ar mani, večuku. Parunāsim.

Viņa bija izbrīnīta un atkārtoja savu lūgumu, bet ne vairs tik pārliecināti.

— Nē, viņš sacīja. — Un nevis tāpēc, ka es baidītos, nē. Ari ne tāpēc, ka iman tajā pasaulē palika sieva un es viņu mīlu. Mēs, vīrieši, kā jūs zināt, esam nekon- sekventi: pat mīlestība mūs dažkārt neattur no dēkām. Bet man žēl viņa.

Mila pašūpoja galvu? viņa domāja, ka runa ir par Jeremejevu.

— Nē, — Petrovs teica. — Es runāju par dēlu, kurš jums varētu būt un kuru jūs gribat.

— Žēl? — viņa nesapratnē pārvaicāja.

— Jā, protams. Jums ir smagi, vai ne?

■*» Ļoti, — viņa steidzīgi sacīja. — Ai, cik smagi!

Viņa saminstījās, jo salonā ienāca Istomins; acīmredzot bezmiegs bija to izdzinis no kajītes. Viņš paskatījās uz abiem un nomurmināja: — Nekas, es jūs netraucēšu, — apsēdās krēslā pie pretējās sienas, aizvēra acis un it kā uzreiz aizmiga un pārstāja dzīvot. . — Smagi, — atkārtoja sieviete.

— Jā, —e piekrita Petrovs. — Bet viņam būtu vēl smagāk.

— Viņam..; — viņa atkārtoja gandrīz čukstus, it kā jau redzētu to — zēnu, kura nebija. — Viņam…

— Iedomājieties, ka viņš ir.

— Ir… — viņa nomurmināja un pēkšņi it kā sajuta savās rokās mazā autiņos ievīstītā ķermenīša smagumu* — Jā, viņš ir. Runājiet!

— Bet mēs taču nomirsim, — viņš klusu sacīja.

— Mēs? Nomirsim? — Viņa uzreiz satraucās. —1 Kāpēc? Vai jūs kaut ko zināt?

— Tas taču nav noslēpums? mēs esam mirstīgi. Mēs nomirsim: es — ātrāk, jūs — vēlāk. Vispār mēs šeit piederam pie divām paaudzēm, un tas nozīmē, ka vispirms aizies vecās paaudzes pārstāvji, bet pēc tam pienāks kārta arī pārējiem.

> Jā, —■ viņa piekrita. — Kādreiz pienāks, tas tiesa.

-— Bet viņš? —• vaicāja Petrovs.

— Viņš dzīvos, — Mila pārliecināti sacīja.

Viens, — atgādināja Petrovs. —■ Mēs visi nomira sim, bet viņš te dzīvos viens. Viens, saprotat?

Viņa pamāja, lai gan īsti vēl nesaprata.

Viens. Viņš aizmirsīs runāt, domāt, sajuks prātā< Bet tas nenotiks uzreiz. Viņš juks prātā pamazām, zaui dēs saprātu no vientulības.

—^ Nu kāpēc gan, — viņa nedroši iebilda. — VēsturS ir bijis tik daudz robinsonu, tiem klājies daudz grūtāk.

— Viņiem bija tas, kā nav mums un nebūs viņam: cerība. Viņiem vienmēr bija palikusi cerība. Bet mums tās nav un nevar būt.

•— Tas ir briesmīgi, — sacīja Mila. : —< Vai patiešām .- r $

— Bet mums taču ir vieglāk nekā viņam, — turpināja Petrovs. — Mēs vismaz atceramies, ka pasaulē pastāv cerība. Ka ir kaut kas, uz ko varējām tiekties. Zeme, planētas. Cilvēce. Profesija, mīlestība, intereses. Viņš par to neko nezinās, bet bez tā nevar palikt normāls.

Mila mirkli klusēja, tad piepeši satvēra Petrovu aiz rokas. Viņa smaidīja.

— Pagaidiet, bet kāpēc mēs runājam par- vientulību? Es taču varu dzemdēt kaut vai desmit mazuļu… Jūs nevarat iedomāties, kāda man veselība, es taču esmu jauna! Vēl ir arī citas sievietes, tās visas var dzemdēt —: pat Inna. * * Ak, mēs jums uzdāvināsim tik daudz bērnu, ka te viss skanēs!

— Piekrītu, Petrovs skumji pamāja. ® Bet kādēļ? Vai esat padomājusi par viņu likteni?

— Bet ja viņu būs daudz?

— Un tad? Mans draugs, iedomājieties: četras sienas. Kuģa dzelzs kārba. Un apkārt tukšums —1 tik plašs, ka nav iespējams iztēloties, cik tālu mēs esam no visa cita. Un nabadzība, šausminošā nabadzība! — Viņš pacēla

• galvu un tagad vairs neskatījās Milā, bet kaut kur augšup, un arī vārdi vairs nebija domāti viņai: varbūt viņš izmantoja iespēju izteikt skaļi savas domas, lai dzirdētu, kā tās skan cilvēku valodā. — Gara nabadzība… Es bieži domāju: cik daudz mēs esam zaudējuši bez mājām, kur vienu paaudzi nomainīja otra un bēniņos uzkrājās vecas grabažas un oda pēc vecvectēviem. Mēs mainījām dzīvokļus, un tie ar katru reizi kļuva ērtāki un komfortablāki, taču tajos nebija sakņu, pietrūka dzimtā pavarda. Bet cilvēkiem vajadzīgas saknes.. * Vai jūs atceraties, kas ir dzimtais pavards?

Mila saminstījās, pirms pamāja; vispār, protams, viņa neatcerējāsļ bet vai tas tik svarīgi? Petrovs pavīpsnāja.

— Ar katru pārvākšanos mēs zaudējām daļu no savas pagātnes, bet tagad uz Zemes jebkuru dzīvokli var novietot jebkurā vietā, ja tā ir brīva, un dzīvot tur dienu, gadu, mūžību.»? Kurš no mums var izsekot savai ģenealoģijai tālāk par trešo paaudzi? Lai arī mēs nezinātu savus radurakstus, mēs tomēr vēl būtu pietiekami bagāti, jo mums ir kopēja vēsture un mēs zinām, ka tur ietilpst arī mūsu personiskā. Mums tomēr ir pagātne. Un ir tagadne. Bet kas paliks bērniem?

Viņš apklusa, it kā gaidīdams iebildumus, bet sieviete neteica neko. Tad Petrovs ierunājās atkal:

— Viņiem nebūs pagātnes: viss, kas noticis ar mums līdz tam brīdim, kad mēs uzkāpām uz kuģa, viņiem neeksistē. Kāda jēga stāstīt viņiem par spīdekļiem un planētām, par kalniem un okeāniem, dzidriem strautiem un dzeltenām smiltīm, par putnu dziedāšanu, ganāmpulka dimu un leoparda zaglīgajiem soļiem? Kāda jēga, ja mēs to pat parādīsim uz ekrāna? Bērniem mūsu stāsti un filmas tik un tā paliks nesaprotami, abstrakti, tāpēc ka viņi nebūs pieredzējuši nekā, ar ko varētu to visu salīdzināt. Bet tagadne… šodiena ir tikai ieskrējiens lēcienam rītdienā. Šis «rīt» ir iespējams tikai līdz tam brīdim, kamēr tas sola kaut ko labāku un skaistāku par to, kas mums ir šodien. Bet kas tos gaidīs? Zemes doma, Zemes māksla — pagātnē, bet viņiem pagātnes nav, tātad tas vispār rieeksistē. Atliks instinkti, atliks lēna, bet nenovēršama lejupslīdēšana, cilvēka pārvēršanās par pērtiķi tāpēc, ka neviens stimuls tos nevirzīs uz priekšu: viņu eksistence bioloģiski un fizioloģiski ir nodrošināta, bet nav iemesla domāšanai, meklējumiem, attīstībai. Par ko gan tad kļūs šīs mazās cilvēces otrā, trešā, ceturtā paaudze? Tagad pasakiet: vai mums ir tiesības dāvāt dzīvību cilvēkiem, jau iepriekš zinot, ka nevaram tiem solīt neko citu kā tikai fizisku esamību?

Viņš atkal paskatījās Milā. Viņa nolaida acis, pēc tam iebilda, vēl arvien nevēlēdamās padoties:

— Kāpēc? Pie mums taču ir dažādi cilvēki. Un mēs varētu pērniem daudz ko iemācīt…

— Mēs varētu izdarīt visu, — tūlīt atsaucās Petrovs, — bet cilvēks bez mērķ^a nespēj radīt neko. Mērķa, liela mērķa mums nav — lūk, kur traģēdija … bet kas attiecas uz zināšanām, pieredzes nodošanu… Mēs jau tagad pamazām ejam bojā, jo ikviens no mums ir pārmērīgi specializēts un tāpēc ar grūtībām un ne vienmēr saprot otru. Mācīt pēcnācējiem no visa pa druskai — tas nozīmē izaudzināt diletantu paaudzi, kuri varēs tikai atkārtot apgūto, bet nekad nebūs spējīgi atrast kaut ko, jaunu. Ja viņi arī varētu.», — viņš ievilka elpu. — Ja arī viņi varētu, tad, atklāti sakot, es no tā baidītos vēl vairāk.

— Kāpēc?

Cilvēks nepiedzimst ar gatavām idejām. Tās viņā veidojas, un videi te liela loma. Mūsu idejas radušās un attīstījušās triumfējošās, augšupejošās cilvēces apstākļos — radušās mijiedarbībā ar ūdeņiem un mežiem, gaišzilajām debesīm un rīta vēju, simfonijām un gleznām, uz mūsu vēstures stingrā pamata, bet kas stimulēs ideju dzimšanu mūsu pēctečos? Dzelzs sienas un nedzīvie mehānismi? Vai cilvēki arī nekļūs līdzīgi mehānismiem, neiznīcinās sevī visu patiesi cilvēcisko, uzskatīdami to par arhaisku, pazemojošu, lieku? Vai jūs, mans draugs, gribētu dzīvot starp tādiem cilvēkiem? Ja ne — vai mums ir jāpiespiež to darīt mūsu bērni, jānolemj necilvēcīgai eksistencei?

— Es nesaprotu, — ietiepīgi sacīja Mila. — Kāds tam sakars ar idejām, kāds tam sakars ar visu? Mēs taču esam palikuši tādi paši pat bez debesīm un vēja?

— Jūs negribat saprast, —i Petrovs nopūtās. — Nu, kā lai jums to paskaidro?

— Varbūt atļausit man? negaidot vaicāja Istomins, par kuru tie bija pilnīgi aizmirsuši. Viņš sēdēja ieritinājies krēslā, viņa acis joprojām bija aizvērtas, bēt balss skanēja skaidri, tajā nebija miegaina slinkuma. ; Man liekas — es iztēlojos, kā tas varētu izskatīties. »;

*

Pēcteču pasaule vienmēr atšķiras no senču pasaules, pat ja tie dzīvo vienā un tajā pašā laikā; cilvēkiem ir svarīgi, kā viņi uztver pasauli, nevis kāda tā ir patiesībā, — vienādas uztveres nav. Un šoreiz, lai gan apstākļi nebija mainījušies un materiāli, no kuriem sastāvēja kuģis un mehānismi uz tā, palika tie paši, tagad uz kuģa dzīvojošie cilvēki to uztvēra pilnīgi savādāk.

Viņi bija izauguši starp mašīnām, un mašīnu rīcības racionālais skopums no paša sākuma iegājis viņu apziņā*

Mašīnu pasaulē nebija nejaušību; cēloņu un seku likums šeit darbojās tīrā veidā, bez nejaušībām, bez sarežģījumiem un labojumu koeficientiem. Mašīnu loģika bija tieša, elementāra, tām nebija dvēseles, un atteikšanās strādāt vai neprecīzs darbs bija izskaidrojams nevis ar subjektīvām kategorijām, bet tikai ar detaļu nolietošanos, kuras viegli varēja apmainīt. Un jaunās cilvēku paaudzes, pašas to neapzinādamās, ar pirmajām dzīves dienām centās līdzināties mašīnu formāli loģiskajai rīcībai, spriedumiem un motivācijai. Viņiem, tāpat kā viņu senčiem, bija gan emocijas, gan sarežģītas neloģiskas cilvēciskās psihes iedīgļi, tieši tāpēc viņiem bija iespēja apspiest sevī visu, kas likās lieks, neatbilstošs viņu dzīves veidam. Jo, kamēr cilvēks dzīvo, viņš allaž sevī kaut ko apspiedis, atšķirība tikai tā, ko viņš ir apspiedis un apspiež dažādos savas eksistences laikmetos. Tagad šeit tika apspiestas jūtas un pāri visam pacelts prāts — ass, auksts prāts, kas nekādā ziņā neatpalika no skaitļotāju loģikas. Kad šim prātam radās vajadzība risināt sarežģītas problēmas, viņš tās atrisināja saprātīgi, mērķtiecīgi un nežēlīgi.

Arī pašlaik «Vaļa» cilvēkiem izvirzījās šāds uzdevums. Viņu vidū visietekmīgākais bija Ergs, pārējie tam pakļāvās un darīja to bez piespiešanās, jo apzinājās: viņa domāšanas aparāts jau pēc dabas ir labāk attīstīts un darbojas visrezultatīvāk. Tā tas bija, bet pat šajā pasaulē laiku pa laikam notika dažādas kļūmes un avārijas. Tās rezultātā Ergs bija zaudējis kāju un tagad vairs nebija pilnvērtīgs. Bija zināms, ka jebkurš organisma defekts ietekmē domāšanas objektivitāti; tātad Ergs vairs nebija stiprākais. Tas nozīmēja, ka viņa vietu «Vaļa» hierarhijā ieņems nākošais — Volts, kurš bija daudzkārt vājāks, to zināja visi, arī pats Volts. Sabiedrības intereses prasīja Ergu saglabāt. Lai viņš paliktu iepriekšējais, va- vadzēja savest kārtībā viņa ķermeni: nekas nedrīkstēja Iespaidot vadītāja domas skaidrību.

Protams, kāju varēja reģenerēt. Cilvēki nebija zaudējuši māku rīkoties ar reģenerācijas aparātiem. Bet tas vilktos pārāk ilgi —■ vairākus mēnešus; cilvēki to zināja no «Vaļa» vēstures, kur pašā sākumā bija izveidojusies tieši tāda situācija. Tomēr tas, kas bija noderējis senčiem (par viņiem bija pieņemts atcerēties ar iecietību — viņi bija tik tālu no' pilnības), vairs neapmierināja pēctečus.

Erga organismu vajadzēja atjaunot pēc iespējas ātrāk'. Vajadzēja meklēt un atrast citu paņēmienu. Un to atrada.

Procesu varēja ievērojami paātrināt, ja ņēmtu jau gatavu kāju un to pieaudzētu, izmantojot stimulācijai to pašu reģenerācijas aparatūru. Tas prasītu tikai dažas dienas. Pēc tāda paša principa tika remontētas mašīnas: ja jaunas detaļas izgatavošana prasīja laiku, bet mašīna bija nepieciešama tūlīt, detaļu noņēma no citas mašīnas, bez kuras pašlaik varēja iztikt. No divām mašīnām radās viena, kas darbojās. Tāpat vajadzēja rīkoties arī šajā gadījumā.

Uz kuģa bija vēl trīs cilvēki tādā augumā un ar tādiem pašiem locekļiem kā Ergs. No viņiem izvēlējās to, kura prāts un spējas pašlaik bija vismazāk vajadzīgi sabiedrībai. Tas bija Oms. Būtībā tāda izvēle bija kļūdaina: ja par donoru būtu jākļūst kādam ar noturīgāku saprātu, tas būtu piekritis, bet Oma loģika bija aplama, un reizēm viņš uzstājās pret mērķtiecību. Tomēr sabiedrība savu lēmumu negrozīja: tā pati stingrā loģika tai lika upurēt visnevērtīgāko locekli. Bet, tā kā viņš nepiekrita, nācās izmantot citu metodi: Omam tika paziņots, ka tikai pēc viņa nāves kāja tiks izlietota sabiedrības interesēs.

Dažas sekundes Oms stāvēja, aizvēris acis. Līgodamies, it kā gatavotos mesties prom, bēgt no nāves. Aizbēgt nevarēja nekur. Sabiedrības izraidīts cilvēks nevarētu uz kuģa nodzīvot ilgāk par dažām dienām. Atlika paklausīt.

Cilvēki tomēr nebija aizmirsuši taisnīgumu. Omam bija jāmirst pirms laika. Tomēr viņš nebija izsludināts ārpus likuma un turpināja izmantot tās pašas tiesības kā pārējie. Arī tiesības atstāt pēcnācējus. Vajadzēja viņam dot iespēju šīs tiesības izmantot — sabiedrības interesēs, protams, lai viņa ģenētiskās pazīmes, starp kurām varēja būt arī derīgas, neizzustu.

Šo tiesību realizācijai tika izvēlēta Dina, kurai arī vēl nebija pēcnācēju. Visi zināja, ka no «Vaļa» vīriešiem viņa ir izvēlējusies Stenu, un arī tas vislabprātāk ar viņu sarunājās. Tomēr abi zināja, ka sabiedrībai pretoties nedrīkst. Jo vairāk tāpēc, ka nevienam no viņiem nedraudēja nāve.

Kad Dinai pavēlēja palikt vienatnē ar Omu, Stens veselu dienu neizgāja no savas kajītes. Bet jūtu izrādīšanai nebija atļauts vairāk kā viena diena, un no rīta viņš jau pildīja savus pienākumus, piedaloties kādas mašīnas pārbaudē. Dina izskatījās skumja, bet viņu nemierināja? viņa bija izpildījusi savu pienākumu. Oms nomira miegā;; viņam amputēja kāju, un Ergs, galvenais uz «Vaļa», devās uz hospitāļa nodalījumu, kur viss jau bija sagatavots pieaudzēšanai, un apgūlās uz tā paša galda, no kura pirms desmit minūtēm bija noņemts Oms, kad bija atdalīts viss, kas izmantojams, un aiznests konservācijai.

Pēc nedēļas Ergs iznāca no hospitāļa nodaļas. Viņš viegli piekliboja, bet viņa skaidrais prāts atkal darbojās ar iepriekšējo spēku. Sabiedrība atviegloti uzelpoja. Lai nevienam nerastos šaubas par šī soļa pareizību, drošības pēc griezās vēl pie lielā skaitļotāja «Sigmas», Mašīna apstiprināja, ka pieņemtais un izpildītais lēmums ir bijis vismērķtiecīgākais, tātad pareizākais.

No šī notikuma secināja, ka jārīkojas uzmanīgāk, remontējot tās mašīnas, darbības ar kurām varēja būt bīstamas. Epizodi drīz vien aizmirsa. Dinai piedzima bērns, un pēc tam arī Stens varēja izmantot savas tiesības uz pēcnācējiem. Viņš tās izlietoja… Dzīve ritēja vienmērīgi un racionāli.

*

Istomins apklusa.

Mila klusēja, galvu nolaidusi. Tagad salonā valdīja klusums un nekas to netraucēja — pat bērns neraudāja tālumā, kā tas bija sarunas sākumā. Bērns bija miris, viņa saprata — nomiris zēns, kura nebija, kurš pat piedzimt nepaguva. Miris un atlika tikai to apbedīt un raudāt pie mazā kapiņa.

Viņa piecēlās un, pat nepamājusi ne Petrovam, ne Is- tominam, devās uz savu kajīti. Petrovs raudzījās viņai pakaļ, un skatienā bija sāpes un savāds miers — tāda cilvēka miers, kurš zina, ka ir neārstējami slims, jau samierinājies ar to un līdzcietīgi noskatās, kā agonijā mokās kaimiņš.

—: Inženier! — Ustjugs teica unifonā. — Vai neesi aizmirsis apskati?

Dzinēja mehānismi bija izslēgti, kuģis, inerces dzīts, joņoja nezināmā virzienā, pārvarot neskaitāmus kilometrus izplatījumā, kurā nebija nekā, izņemot šos kilometrus: pat jutīgie gravitometri nesajuta divu gigantisko galaktiku gravitāciju — «Valis» atradās tik tālu. Un tomēr rituāls bija jāievēro, darbs bija darbs. Tāpēc vēl stingrāk vajadzēja izpildīt visas tā prasības, jo pasažieri it kā bija atteikušies atzīt gan kuģa, gan ekipāžas tiesības būt tiem, kas viņi īstenībā bija — kuģis un ekipāža.

— Klausos, — atsaucās Rudiks. — Esmu gatavs, tūlīt būšu klāt. Tas nozīmē pēc reglamenta, no apakšas līdz

augšai?

— No apakšas līdz augšai, ; apstiprināja kapteinis.

— Izeju.

— Neaizmirsti tabulas un testerus.

— Jā, kaptein!

Ustjugs aplūkoja sevi spogulī. Nē, viņš joprojām bija kapteinis, bet kuģis palika kuģis, lai arī ko runātu cilvēki, kas šajās lietās neko nesaprata.

Kad viņš iznāca no centrālā posteņa, viņa soļi bija stingri un droši. Viņš soļoja pa klājiem kā parādē un ar baudu klausījās savu soļu troksnī.

*

t

Jeremejevs pacēla pie lūpām svilpi. Noskanēja spalgi treļļi. Torijs atdeva bumbu pa labi un smagi devās uz priekšu. Sākās spēle. Rādijs pieņēma piespēli un gāja gar malu, vadot bumbu gar pašu laukuma līniju. Hēlijs, «Vieglo» aizsargs, izripoja pretī, bet Rādijs to apgāja, izdarījis elementāru izrāvienu. Viņam uzbruka divi, bet viņš padeva bumbu atpakaļ uz centru, no kurienes Kirijs to pilnā sparā atsita uz «Vieglo» soda līniju, un Torijs, kas jau mīdījās gandrīz vai aizmugurē, metās uz priekšu, ar dobju skaņu uztvēra bumbu uz krūtīm, nosvieda to , pie kājas un sita. Būtu trāpīts vārtos — abu komandu vārtsargi nekur nederēja, nemaz nemācēja lēkt, bet bumba ar skaļu plaukšķi pārsprāga un saplakusi nokrita dažus soļus tālāk. Jeremejevs iesvilpās, un spēlētāji uzreiz sastinga savās vietās.

Jeremejevs paņēma bumbu un sarūgtināts pašūpoja galvu.

— Neizdodas? —■ viņš pēkšņi izdzirdēja, nodrebēja un pagriezās.

9 — 2004 241

Netālu no durvīm stāvēja Narevs un ar interesi skatījās sastingušajos robotos.

— Izdomāts ir labi, —; viņš uzslavēja. — Neatlaidība un asprātība — un futbols rokā. Kā viņi jums klausa?

— Es nesūdzos, — apjucis noteica Jeremejevs.

— Ļoti labi, — atkārtoja Narevs. — Lieliski.

— Tikai bumbas plīst. Nav ar ko spēlēt.

— Parādiet… Jā, pneimatiskās te neder. Labai bumbai jābūt izlietai no viegla sakausējuma. Tikai, protams, nedrīkst trāpīties zem sitiena.

— Kā no tā izvairīties? Un šķērssienas arī var neizturēt. Ja varētu kameru piedzīt ar elastīgu plastiku…

— Nav slikti, — Narevs piekrita. — Ejam pie sintezatora, pamēģināsim uzburt. Es jums palīdzēšu. Es vienmēr esmu gatavs palīdzēt tiem, kas nodarbojas ar ko derīgu. Tāpēc arī es eksistēju.

Jeremejevs sastomījās.

— Es nemaz neprotu ar to apieties.

— Ar sintezatoru? Iemācīšu. Roboti lai pagaida. Nepacietība tiem nav raksturīga.

— To es saprotu, — Jeremejevs nomurmināja.

Viņš nepiebilda, ka tieši tas viņam arī nepatika. Futbols ir priecīga spēle, tā jāspēlē viegli, pacilāti. Roboti to iemācījās uzreiz un tagad jau bija apguvuši diezgan labu tehniku: varētu spēlēt ar kluba komandu un, iespējams, to pat uzvarēt ar pieklājīgu rezultātu. Bet viņi spēlēja drūmi, lietišķi, it kā tiem būtu vienalga — spēlēt vai valstīt akmeņus. Viņi nemācēja pat smaidīt, tas šiem mehānismiem nebija lemts. Nācās samierināties.

Un tomēr tie spēlēja futbolu, to bija veselas divas komandas; pilnas komandas, ar rezerves spēlētājiem. Jere- mejevam nebija citas izejas, cilvēki spēlēt negribēja, lai gan kā pasažieriem, tā ekipāžai, pēc futbolista domām, absolūti nebija ko darīt.

*

— Sen neviens nav nācis, —■ teica Karskis. Viņš jau brīvi staigāja pa kajīti, bet Vera viņam neatļāva iziet ārpus tās, un viņš ar baudu tai paklausīja, kā klausa tikai mīļotai sievietei. — Pavisam aizmirsuši mani. i—: .Vai tev viņu trūkst?

Viņš pasmaidīja.

— Tu esi pie manis …

Viņa bija te un izrādījās, ka tā bija laime, nevis dzīšanās pēc jaunības (kā viņš kādreiz tālu no šejienes bija domājis, ar nosodījumu vērodams līdzīgus gadījumus), bet vienkārši vecums aizmirsās, tika sagrauts viss, kas viņus varēja šķirt. «Daba,» viņš domāja, «daba; kas gan ievēro vecumu, izņemot cilvēku?» Dzīvs vai miris —- tas ir būtiskais; kamēr dzīvs —; dzīvo! Tā ir laime. Muļķi ir tie, kuri sapņo par ko citu. Bet viņam bija veicies —= lai arī vēlu, tomēr acis pilnīgi atvērušās.

— Tu esi, — viņš atkārtoja. — Un neko vairāk man nevajag. Tomēr interesanti, kā klājas «Vaļa» lielajā pasaulē. — Viņš atkal pasmaidīja. — Viss klusu, tas nozīmē — kārtībā. Kāpēc tu esi tik tālu?

Vera piegāja un, glāstot viņa matus, nodomāja, ka aizvien grūtāk viņš pasargājams no tām problēmām, kas uztrauca pārējos. Nav viegli… Bet Verai negribējās, lai viņu laimē dalītos vēl kāds. Viņa bija alkatīga, cik alkatīga mēdz būt tikai jaunība, kura nevēlējās dalīties ne ar vienu un bija gatava aizsargāt to, kas tai piederēja.

— Pacieties, — viņa teica. —■ Kļūsi stiprāks . $ 5 Un tad sāksi iet ārā.; ?

r—: Vai tur viss ir kārtībā?

; — Jā, protams …

— Saproti, pārāk liels ir ieradums domāt. Un es domāju … Bet, ja viņi nenāk, tātad tiek galā?

— Droši vien.

— Kā klājas Istominam ar Innu? Redzi, tagad mani interesē arī tādas lietas.

— Labi, labi.

— Tātad viņiem tomēr ir nopietna mīlestība? Kā mums?

8*

243

— Droši vien. Bet tagad apgulies. Es gribu, lai tu būtu vesels.

*

Kā milzīgas vaboles virs galda riņķoja automāti, klādami to pusdienām. Ienāca cilvēki un, acis nolaiduši un neteikuši ne vārda, pievērsās šķīvjiem. Pusdienas jau sen notika pilnīgā klusumā, ko varēja pārtraukt tikai aiz pārpratuma.

Šodien tā gadījās. Karačarovs, izdzēris glāzi sulas, pēkšņi pacēla galvu un, ne pie viena nevēršoties, skaļi noteica:

— Arī šī matrice Hindam nepalīdzēs!

Pateicis pārlaida galdam mežonīgu skatienu un atkal nodūra acis šķīvī.

Blakus Inna Perlinska noteicaī

— Bet Taganskis to lasīja savādāk. Viņš.??

Viņa apķērās, apklusa un nolaida acis.

— Ļoti interesanti, mani draugi, —: teica Narevs. — Doktor, vai jūs mums nevarētu pastāstīt sīkāk — kā tur ir ar tām matricēm?

Viņš jutās slikti.

Fiziķis iesprauslojās un paskatījās uz Zoju, it kā aicinādams pasmieties kopā ar viņu.

— Izstāstīt par Hinda matrici? Neko teikt!

i— Jā, jā, — Zoja steidzīgi ierunājās. — Pastāstiet.

— Nu, es, vispār… Jāsāk ar to, ko Hinds izklāstīja …

Viņā neviens neklausījās, jo stāstījums bija absolūti

nesaprotams. Fiziķis apklusa pusvārdā, un neviens, liekas, to nepamanīja. Karačarovs visus nicinoši nopētīja.

—= Kartāgai jāiet bojā, — ne no šā, ne no tā viņš noteica. 4 — Bet tikai kopā ar Romu. Un pie viena ar Hellādu.

Istomins pat nebija dzirdējis, par ko runā fiziķis. Bet vārds «Hellāda» sasniedza viņa dzirdi un ievirzīja domas ierastajā gultnē.

Istomins mīlēja Hellādu; ne tādu, kāda tā droši vien bijusi īstenībā — ar skarbo un ne sevišķi bagāto dzīvi, kurā ļoti daudziem pietrūka morālas tīrības un elementāras sociālas taisnības, ar bērniem raksturīgo cietsirdību cilvēku savstarpējās attiecībās. Istomins to mīlēja tādu, kādu redzēja savā iztēlē: filozofu, arhitektu, skulptoru un dzejnieku zemi, mīlēja savu Hellādas modeli, gleznas virsējās krāsas, kas apslēpj grunti. Istomins mīlēja Hellādu un nemīlēja Romu, ar kuru sākot, kā viņš uzskatīja, civilizācija aizgājusi pa nepareizu ceļu, pa taciņu, kas līkumo pa viduslaiku purviem, te izzūd, atkal uzrodas, lai, sākot ar Renesansi, kļūtu par ceļu. Un galu galā šis ceļš bija kļuvis tik plats un taisns, ka pa to varēja virzīties aizvien pieaugošā ātrumā. Svarīgs bija ceļa virziens; literātam reizēm likās, ka tas ved uz nekurieni.

Un patiesi. Bezgalīgi pilnveidojās tehnika, lai apmierinātu nemitīgi augošās pilsoņu vēlmes. Istomins vairījās no vārda «vajadzības»: vajadzības —- tas ir nepieciešamais; bet vai tik daudz materiālo vērtību vajadzīgs cilvēkam? Taču cilvēce neatlaidīgi sasniedza divsimt kilometru ātrumu stundā, lai ar šo ātrumu piegādātu materiālus, no kuriem uzbūvēs mašīnu, kas attīstīs trīssimt kilometru stundā, un tā vedīs izejvielas jaunai mašīnai, kuras ātrums jau būs četrsimti.? Cik ilgi? Kāpēc?

Istomins domāja, ka cilvēces enerģiju būtu vajadzējis ievirzīt citā gultnē. Pēc tam kad cilvēki būtu nodrošinājuši sevi ar pirmās nepieciešamības priekšmetiem —* ēdienu, pajumti, higiēnas līdzekļiem —> viņam likās, cilvēkiem vajadzēja vērst skatienu pašiem sevī. Viņu nenodarbināja jautājums, vai ir iespējams citādi, nevis būvējot arvien labākas mašīnas, nodrošināt visus kaut vai ar ēdienu. Istomins uzskatīja, ka cilvēkam galvenais ir iemācīties valdīt pār sevi, savu ķermeni, savām smadzenēm. Saprast savu aicinājumu, kosmisko lomu, savu nozīmības pakāpi matērijas kustībā. Vadoties pēc sistēmas instruments—materiāls—darbība, vispirms iepazīt savas kā instrumenta iespējas, ar kuru tiek pārveidots Visums, pēc tam radīt priekšstatu par šo pasauli un tikai pēc tam — rīkoties. Istomins uzskatīja, ka cilvēce pārlieku steidzas, un pašlaik, lāgā nepazīdama ne instrumentu, ne darbavietu, ne materiālu (tas viss nosaka rezultātu), cilvēks var vai nu salauzt, neglābjami sabojāt instrumentu — pats sevi, vai arī, labi nepazīdams apstākļus, kļūt līdzīgs tādam, kurš mucām pildītā pagrabā aizdedzina sērkociņus, lai atrastu tur nokritušu monētu, aizmirsis painteresēties, vai mucās nav pulveris …

Pagaidām vēl instrumentu nevarēja uzskatīt par gatavu ilgam, smalkam un grūtam darbam. Pēc uzasinājuma pakāpes un mākas ar to rīkoties — ar savu saprātu un ķermeni — laikabiedri maz atšķīrās no tā paša Romas laikmeta cilvēkiem un gandrīz vai pilnīgi līdzīgi bija cilvēkiem, kuri dzīvojuši daudz tuvākā un pazīstamākā laikmetā — deviņpadsmitajā un divdesmitajā gadsimtā ar to dižajiem sasniegumiem un kļūdām, ar nenokārtoto ekonomiku un ideālu cīņu, ar pirmajiem nedrošajiem mēģinājumiem plānošanā izmantot elektroniku, ar sabiedriskajām un valstiskajām pretrunām, ar personības un masu vienību un antagonismu, ar nacionālām jūtām un nevēlēšanos izšķirt, kad tās ir nepieciešamas un kad — kaitīgas; šie cilvēki spītīgi pretojās centrtieces spēkiem. Roma, kuras varenība bija sajūtama vēl tūkstošiem gadu vēlāk un diez vai pilnīgi izgaisusi arī šodien, bija pagurusi no dzīves un nomira —; ne Romas pilsēta, bet dižā Roma, pasaules centrs un pati — pasaule. Iespējams, ka tā aizgāja bojā no pārsātinātības un mērķa trūkuma, pēc kura būtu vērts censties. Divdesmitais gadsimts, nokļūdams daudz kritiskākās situācijās, mirt negribēja, kļuva aizvien badīgāks, gribēja aizvien vairāk, — un vienmēr bija šis vairāk, ko gribējās vēlēties. Bet divdesmitā gadsimta cilvēki būtībā maz atšķīrās no tiem, kas bija dzīvojuši Romā. Gari vieniem, gan otriem (un arī mums, nodomāja rakstnieks) bija raksturīga gan cēla augstsirdība, skaidrība un ideālu dižums, tāpat kā mērķu zemiskums, nekrietnu līdzekļu izvēle, kas šad tad parādījās arī šodien. Par to literāts nebrīnījās: viņš zināja, ka viņa gadu tūkstoša cilvēki no tā paša divdesmitā gadsimta viedokļa (ne no Romas: Romā maz domāja par nākotni, bet divdesmitais gadsimts jau ar to bija saslimis, — viņa gadsimta cilvēkiem bija jābūt ar eņģeļiem līdzīgu morāli, labi noaugušiem kā jauniem dieviem no antīkās drāmas, kas uzvesta mūsdienās. Rakstnieks pasmaidīja par senču naivumu, ari par saviem kolēģiem: vispār bija viegli noprotams, ka, pieaugot iedzīvotāju skaitam — tas nemitīgi auga, tāpēc ka paplašinājās apdzīvojamās pasaules robežas, — vidējais aritmētiskais ir viegli iegūstams tikai statistikai, bet patiesībā pieaug (lai arī ne procentuāli, bet absolūti) anomāliju skaits, kurām nav sociālas, bet gan iedzimtas, ģenētiskas saknes. Nebija iespēju kontrolēt ģenētisko ainu ikvienam, kas taisījās piedzimt, kaut vai tāpēc, ka cilvēki dzima ne tikai civilizācijas centros, bet arī tās nomalēs, kur nevienam nebija laika nodarboties ar tādu kontroli. Jebkuros tūkstoš cilvēkos, ja vien tos speciāli neizrau- dzīja, atradās noteikts skaits drosmīgo un noteikts skaits gļēvuļu, zināms skaits bija gatavi komandēt, bet zināms daudzums — ar mieru pakļauties, vieni ar paaugstinātu jūtību, otri — ar pazeminātu, citi vairāk talantīgi un citi mazāk. Cilvēce vienmēr bija apsteigusi savas iespējas, tā sastāvēja no īpatņiem, kuri ļoti bieži rīkojās neloģiski, un bija grūti iedomāties, ka veselais, kura atsevišķas detaļas nav loģiskas, pats var būt loģisks. Tas gan arī nebija tāds — cilvēce bija fluktuāciju summa, nevis kārbiņa ar alvas zaldātiņiem, kas vienādi pēc skata un būtības: vidējais cilvēks joprojām bija statistiska abstrakcija. Tas nozīmē, ka arī šodien, tāpat kā visos laikos, notika labais un ļaunais, cēlais un zemiskais, bija laime un gadījās nelaimes (kā šī, kas bija notikusi ar viņiem, — neviens pie tā nebija vainīgs, bet tā bija notikusi). Labais bija pārsvarā pār ļauno, tāpēc ka pretoties labajam tagad bija daudz sarežģītāk nekā agrāk, tomēr tas vēl bija iespējams.

Jā, divdesmitais gadsimts bija izdzīvojis, lai gan varēja nomirt, bet Roma nomira. Rakstnieks nodomāja, ka viņu pasaulītes bojāeja, kādu viņš iztēlojās pirms dažiem mēnešiem, acīmredzot bija tieši Romas gaumē. Bet eksistēja taču arī Hellāda, un pat šeit pašlaik bija palikušas iespējas iedziļināties sevī, gatavoties darbībai, kuras būtība noskaidrosies izziņas procesā. Veselām civilizācijām pamatā bija nevis tehnika, bet gan tieksme saprast, izpētīt sevi, apgūt visas sava brīnišķīgā organisma iespējas. Vai šī nodarbe nav viņu cienīga? Vai tad žēl tai veltīt dzīvi? Viņiem nebija nepieciešams pilnveidot apkārtējo pasauli, bet viņi paši — vai viņi bija pati pilnība?

— Nē! — viņš teica tikpat negaidīti kā pārējie, kas šodien bija sākuši runāt. — Man liekas, mūs gaida pilnīgi apžilbinoša nākotne! Paklausieties …

*

Istomins izgāja dārzā. Tuvojās diennakts vislabākā stunda, un viņš jau iepriekš priecājās par to baudu, kādu izjutīs pats un visi pārējie «Vaļa» iedzīvotāji.

Pirms iziešanas viņš uzmanīgi aplūkoja sevi spogulī, sakārtoja kaklasaiti un sasukājās. Mati bija kļuvuši pilnīgi sirmi — pagājis ne mazums gadu, kopš viņš uzkāpis uz šā kuģa. Bet sirmums viņu nesarūgtināja: visi pārējie novecoja reizē ar viņu un nebija jauno, ar ko salīdzināt. Vecumam ir savs skaistums, pie tam šeit, tālu no vētrām un satricinājumiem, vecums pienāca lēni, un pat nosirmojuši visi palika fiziski un morāli veseli.

Daži cilvēki jau bija dārzā. Istomins viņiem paklanījās, un tie darīja tāpat. Viņi tik sen dzīvoja kopā, ka bija kļuvuši viens otram tuvāki nekā asinsradinieki. Viņiem likās, ka jau sen viņi cits citu iepazinuši līdz pēdējam sīkumam. Taču ikviens no viņiem bija personība, bet patiesa personība ir neizsmeļama, un, par laimi, viņi atrada cits citā un arī paši sevī aizvien jaunas un jaunas īpašības, iepaziiia cits citu arvien no jauna aspekta. Pat tie, kam šī ceļojuma sākumā bija mazāk zināšanu vai kam bija zemāks kultūras līmenis (tas vienmēr būs neizbēgami) nekā citiem, izmantojot pārējo delikāto atbalstu, pa šiem ilgajiem gadiem bija tiktāl pilnveidojušies, ka distance starp viņiem un pārējiem vairs nebija jūtama.

Dienas katrs pavadīja, kā viņam labpatikās. Sporta nodarbības zālē un peldēšanās baseinā, filmu noskatīšanās un apspriešana, zinātne, daiļrade un mūzikas klausīšanās viņus vienlīdz aizrāva. Pēc vakariņām visi pulcējās dārzā un sākās izsmalcinātu prātu dzīrēs, domu apmaiņa un hipotēžu pierādīšana. Tas viņus gaidīja arī pašlaik.

Bauda, kuru viņi pie tam izjuta, nebija ne ar ko salīdzināma. Tālu no Zemes, no tās grandiozajiem pasākumiem, milzums sīkumiem, kuri novērsa no tīrās domāšanas, ieguvuši iespēju varbūt pirmoreiz visas cilvēces vēsturē dot vaļu prātam, atbrīvojuši to no rūpēm par dienišķo maizi, pasargājot no tādām sīkām jūtām kā skaudība, tieksme pēc materiālā pārākuma vai konkurences ar citiem speciālistiem, kā varas vai slavas kāre, cilvēki pilnībā nodevās jaunradei, savas eksdzimtenes filozofijai un vēsturei, par kuru tagad varēja spriest mierīgi un objektīvi, jo vairs nebija saistīti ar Zemes šaurajām interesēm. Katrs vakars piederēja vienam no viņiem, un ikvienam allaž pietika domu, lai ieinteresētu pārējos, liktu padomāt par saviem secinājumiem un tos novērtēt, un spert vēl vienu, kaut nelielu solīti uz priekšu sevis izzināšanai. Mazā sabiedrība, ieslēgta kuģa čaulā, dzīvoja pēc tiem likumiem un tādu dzīves veidu, kā dzīvos visa cilvēce ne pārāk tālā nākotnē.

Tieši par to Istomins arī šodien gatavojās runāt. Iespējams, viņš labāk nekā pārējie zināja Lielās cilvēces domas vēsturi un zināja, kādā mērā tai vienmēr bijusi tieksme uz trim faktu un metodoloģiskām kļūdām: pagātnes idea- lizācija, nākotnes idealizācija un tās primitivizācija. Rakstnieks šodien gribēja pateikt, ka īstenībā nākotne nekad nav vienkāršāka, bet gan sarežģītāka par tagadni, jo pastāvīgi pieaug ne tikai iedzīvotāju skaits, bet arī darbības veidi, un tāpēc sabiedrības sociālā struktūra un attiecības starp tās atsevišķiem elementiem kļūst sarežģītākas; ka īstais nākotnes ceļš nav unifikācija, bet gan tieksme pēc līdzsvara un centieni sabalansēt atsevišķas individualitātes; arī tas, ka individualitātes vienmēr būs dažādas, bija secināms, pēc Istomina domām, pat no inde- terminisma principa (viņš gaidīja, lai Karačarovs viņam palīdz sasaistīt šos jēdzienus). Tieši to izdevās panākt cilvēkiem mazajā pasaulītē, kura bija it kā daudzmiljardu Federācijas pasaules modelis. Tādā veidā viņi, «Vaļa» cilvēce, varēja būt mierīgi par savas senās'dzimtenes likteni un turpināt pāreju no atsevišķām problēmām "uz vispārīgām, lai beidzot atrastu cilvēkam vietu grandiozajā Pasaulē …

*

Šodien Istomins runāja kaismīgi, skaļi un atkal sajuta, kā ļaudis padodas vārda hipnozei. Jā, nākotne ir žilbinoša, tā ir kā dziļš un mierīgs ezers, kuru ielenc kalnu virsotnes, ezers ar dzidru un garšīgu ūdeni. Un viņi, viesuļa izmesti šī ezera krastā, jau ir attapušies no pirmā satricinājuma un drīz pateiksies liktenim, ka tieši ar viņiem tas nolēmis izdarīt šo eksperimentu …

Viņš beidza. Pēc pauzes Narevs teica:

— Pateicos. Patiešām — mūsu perspektīvas ir brīnišķīgas, un to es jum§ nemitīgi atgādinu.

Istomins izklaidīgi pasmaidīja un pamāja.

— Tam vajadzīgs tik maz! — viņš sacīja. — Nekas vairāk kā laba griba! Es domāju — mēs varētu nevilcinādamies sākt tādu dzīvi. Šeit, salonā, mēs esam pieraduši runāt lietišķi. Bet, ja satiksimies vakarā dārzā, vide mūs labvēlīgi ietekmēs … Mūsu pašreizējā pasaule ir pašaura, bet tik jauka, tik nodrošināta un stabila, ka būtu bijis kauns neizmantot visas tās priekšrocības.

— Nolemts! — Narevs teica. — Šovakar dārzā.

*

—* Jā-ā … — kapteinis novilka.

— Labi, ka tā, — norūca Rudiks.

Viņi atradās priekšgala visšaurākajā nodalījumā zem observatorijas. Inženieris lēni savāca instrumentus.

— Varbūt testers melo? — vaicāja Ustjugs.

— Ko nu testers, — paraustījis plecus, sacīja Rudiks. — Ieklausies ar ausi.

Viņš paklaudzināja pa bortu. Skaņa bija zema, dreboša.

— Kādi divi milimetri ts~ secināja kapteinis.

— Pusotra. Ar tādu degunu var lidot tikai tālāk no galaktikām.

—; Nu, — kapteinis skaļi nodomāja, — pat caursitiena gadījumā tas nav nāvējoši.

—; Bīstami.

— Tur, pie zvaigznēm, bija bīstamāk. Tomēr es ne velti uzsāku apgaitu.

Inženieris pamāja. Viņš zināja, ka viss, kas tiek darīts saskaņā ar reglamentu, nevar būt velti.

— Vajag remontēt, — viņš ierosināja.

— Jā, — kapteinis piekrita. — Protams. Noskaņo re- montrobotus. Bet vispār — nedeg.

Rudiks pašķielēja viņā. Viņi nokāpa zemāk, un inženieris aizskrūvēja lūku.

— Nobloķēt, vai? —- viņš vaicāja. •—- Var gadīties —s nestundā kāds ielien. i ?

— Ko viņi te meklēs?

— Labi, —; inženieris piekrita. —; Kurp pašlaik?

i — Pēc kārtas. Kas mums tagad — rezerves līnijas?

— Tās pašas, — atbildēja inženieris, palaižot kapteini

liftā.

*

Vakarā Karačarovs pirmais ieradās dārzā. Atklāti sakot, Istomins to nebija gaidījis — ar fiziķi viņš vispār nebija rēķinājies. Karačarovs bija drūms. Kad sanāca pārējie, viņš teica:

— Ko tad mēs tagad darīsim? Labs ir, es nodarbošos ar jūsu opusu, kur, kā sapratu, jūs esat detalizēti izklāstījis savus uzskatus. Lai gan, atklāti sakot, man visi pagājušie laikmeti ir pērnā sniega vērtībā: cilvēki tajos laikos ļoti maz ko zināja. Ja es būtu zinātnes vēsturnieks… Bet jūs droši vien neko tādu nerakstāt… Toties jūs laiku pa laikam nodarbojaties ar augstāko matemātiku. Pēc trim — četriem gadiem jūs varbūt sapratīsiet mazāko pusi no šī te! — Viņš izvilka no kabatas žūksni papīra lapu un svieda rakstniekam tā, ka tās aizlidoja uz visām pusēm, s-s Savādāk nav taisnīgi: jūs ļaunprātīgi izmantojat to, ka jūsu valoda ir primitīvāka un pieejamāka par manējo, —i kur te vienlīdzība?

— Tā nevar izturēties pret mākslu, — nomurmināja rakstnieks. — Tā nevar būt prece.

— Ejiet pie velna ar savu mākslu! — Karačarovs iesaucās. — Vai ar zinātni var tā apieties? Nosauciet man te kaut vienu cilvēku, kuru interesē zinātne, kas jel pirkstu pakustinās tās dēļ! Nu labi, nu, nožēloju — es esmu ne- harmoniski attīstīts, manī nav vispusības un es nevaru savu nodarbošanos apmainīt ar ko citu. — Viņš strauji pastiepa roku uz Istomina pusi. — Bet arī jūs esat tāds pats! Ja mīlat sievieti, tad ne jau sievieti vispār, bet tieši šo, un, ja to zaudēsit, tad nevarēsit aizstāt kaut ar pusduci citu, bet, ja to spējat, tad jūs nezināt, kas ir mīlestība, velns parāvis! Jūs esat uzrakstījis romānu, kurš, piedodiet par atklātību, te nevienam nav vajadzīgs, jo, ja kādam gribēsies lasīt, tad ir milzums kristālu, kuros ierakstīta grandioza grāmatu kaudze, un, starp citu, tās uzrakstītas daudz labāk par jūsējo …

— Jūs taču to neesat lasījis! — nikni iebilda rakstnieks. — Kā jūs varat zināt? Bet varbūt…

— Nē, nevar būt! Cilvēks, kas dzīvo man blakus, nevar būt liels rakstnieks. Jūs, literāti, tikai izliekaties, it kā tā nedomātu, bet mēs, visi pārējie, pat neizliekamies. Un kas tas ir — liels? Kvantitatīvu, matemātiski precīzu vērtējumu nevienam literāram darbam nevar dot, un tas nozīmē, ka šis vērtējums vienmēr ir subjektīvs.. ?

— Nu labi, lieciet mani mierā!

— Es jums arī nemaz neuzmācos; kāda velna pēc jūs man būtu vajadzīgs ar jūsu sapelējušiem laikmetiem! Es vienkārši saku — jūs uzrakstījāt, nu labi, jūs bez tā nevarējāt, tāpat kā es nevaru nenodarboties ar savām problēmām. Bet, runājot par pašizteikšanos, nepārvaramo vajadzību un tā tālāk, — tas viss mums tikai liekas, mēs pūšam sev miglu acīs. Īstenībā mums, tāpat kā visiem, vajag, lai tas nokļūtu līdz cilvēkiem. Līdz cilvēkiem! Un ne tikai līdz lasītājiem vai ierindas inženieriem, bet līdz profesionāļiem, kuru vidū mēs zinām savu vietu, to augstu vērtējam un visādi par to rūpējamies. Bet, ja tā nav… Nu, kāds man labums no tā, ka es esmu izdarījis varbūt ģeniālu darbu, ja to no desmit indivīdiem, ar kuriem man jādalās šai tīkamajā vientulībā, neviens nesaprot? Un kāds mums prieks no tā, ka esat sarakstījis, — iespējams, ne pašu muļķīgāko romānu pasaules literatūrā, — ja tas mūžīgi paliks tikai lieta sevī? Vai jūs varbūt domājat, ka pietiek mums to izlasīt —: un mēs uzreiz kjūsim gudrāki un patiešām sapratīsim, ko mums darīt šajos sasodītajos apstākļos?

— Ko darīt — par to taču es arī runāju! — izmisumā iesaucās Istomins.* Bet fiziķis pēkšņi noplaka.

— Nu, runājiet,,— viņš nomurmināja. — Kas attiecas uz mani, es šajā spēlītē vairs nepiedalos. Man liekas —s atliek tikai viens.

Kas tad?

Karačarovs pasmīnēja.

— Es gandrīz pilnībā esmu pamatojis, ka mēs vispār neeksistējam un tāpēc ar mums nekas nenotiek un nevar notikt. Subjektīvais ideālisms, kā sacītu filozofs, pie tam pastiprināts ar kvazizinātniskām hipotēzēm. Lai gan, kas nu par ideālismu, ja drīz mēs ķersimies pie rīkles ekipāžai, bet viņi — mums… Nu labi, man nospļauties — tā man vieglāk. Ja jau mēs neesam, tad es varu vēlreiz pārmainīt zīmi un uzskatīt visu, ko sapņoju, par realitāti, bet šo te, — viņš pamāja ar roku gaisā, — par murgu. Es esmu iemācījies redzēt sapņus pēc pasūtījuma, ar to arī nodarbojos. —; Viņš izvilka caurulīti ar tabletēm, pakratīja tās. — Par laimi, mūsu sintezatori var izgatavot šīs zāles tikpat viegli kā krējuma plombīru.

— Klausieties.»? — iesaucās Istomins. —■ Tā taču nevar …

— Bet kā tad var? Jūs droši vien vēl sacerēsit desmitiem nākotnes ainu, bet mani bildītes neinteresē. Es sludinu tikai to, kas var tikt izteikts ar matemātiskā aparāta palīdzību. — Viņš pavīpsnāja. — Lai gan jūsu ainiņām noteikti ir jēga. Es domāju par pirmo. Ja man rādīsies slikti sapņi, es vienreiz uzspridzināšu šo diagravitācijas klosteri kopā ar mums visiem!

Viņš pagriezās un izgāja; pārējie nospiesti klusēja, un neviena lapiņa nekustējās vārgo kuģa kociņu zaros, kuri acīmredzot te arī nejutās labi. Nē, šis laikam nebija tas dārzs, kurā Platons reiz sarunājās ar saviem skolniekiem. Līdz tam dārzam bija tālu. s ?