Viņpus durvīm

SEŠPADSMITĀ NODAĻA

Dažreiz pamosties ar grūtībām, negribīgi pārej no sapņa, ko neierobežo ne telpa, ne laiks, realitātes šaurajos ietvaros. Kaut ko līdzīgu izjuta Karskis, ieejot «Vaļa» nenokārtotajā realitātē un pametot to grūti vārdā nosaucamo stāvokli, kurā bija tikai viņi divi, kur acumirklīga grumbiņa viņas pierē vai neapmierināta uzacu un lūpu kustība kļuva problēma, bet smaids nozīmēja laimi. Petrovs runāja, bet Karskis gan klausījās, gan neklausījās viņā, koncentrēdamies cīņai ar protestu, kurš cēlās aizvien augstāk un pārņēma viņu no galvas līdz kājām. Beidzot viņš neizturēja un pārtrauca inspektoru:

— Vai patiešām desmit cilvēki nav spējīgi nokārtot savu dzīvi tā, lai tajā nebūtu jāiejaucas vēl kādam?

— Kā? — atbildes vietā vaicāja Petrovs.

—= Vienkārši —? morāli viena otru atbalstot.

— Kāpēc? Mūs uztrauc kas cits — kāpēc mēs dzīvojam?

— Tāpēc, ka esam piedzimuši pasaulē. Un mēs esam cilvēki. Un mūsu pienākums ir dzīvot līdz beidzamajai iespējai.

— Pienākuma kategorija ne vienmēr ir spēkā, — ar nopūtu noteica Petrovs.

— Vai tad visi patiešām zaudējuši vīrišķību līdz tādai pakāpei…

— Vīrišķība, — domīgi sacīja Petrovs. — Šim vārdam te ir atņemta tā pirmatnējā nozīme. Pie mums nav ne vīriešu, ne sieviešu. Tā ir noteikts pašā sākumā. Tas, protams, nav galvenais, tomēr…

Karskis izbrīnījies palūkojās viņā.

— Es nesaprotu. Par ko jūs runājat? Kas noteicis?

— Tā pavēlēja kapteinis, — Petrovs paskaidroja.

— Ak tā… — Karskis apjucis nosacīja. Viņš paskatījās Verā, bet viņa nenovērsa acis: stāvēja, galvu pacēlusi, un viņas stāja izteica stingru pārliecību, ka taisnība bijusi tieši viņai, nevis kapteinim un tiem, kuri viņam paklausījuši. Tad viņas lūpas mazliet notrīsēja — un Karskis uzminēja vārdus, kas izteikti bez skaņas. Atbildot viņš pamāja.

— Es redzu, jūs patiešām esat tālu aizgājuši, — viņš teica Petrovam, — un pavisam aplamā virzienā. Cilvēkiem jāatdod pašcieņa, uzticība sev …

—Tā ir tikai viena no problēmām. Tāpēc mēs jūs lūdzam …

Karskis nolaida acis. Ir patīkami lasīt vai klausīties par pienākuma un personisko interešu cīņu — par cīņu, kurā pienākumam nenovēršami jāuzvar. Bet, kad šī cīņa notiek tavā dvēselē, tev ir slikti: kas uzvarēs — tas ir cits jautājums; kad valstī notiek karš, neatkarīgi no rezultāta zeme guļ drupās. Un pašlaik Karskis sajuta, ka viņu satricina mēmi triecieni un nevaldāmi ugunsgrēki plešas pār pilsētām un ciematiem. Taču šī kara iznākums jau bija nolemts iepriekš un vishumānāk būtu padoties uzreiz, saglabājot savu karavīru dzīvību, kuri vēl būs vajadzīgi nākotnē kā celtnieki.

Karskis piecēlās, ar spēku izstaipījās, iedvešot sev pārliecību, ka visas likstas ir aiz muguras, ka viņš ir vesels, pilns spēka un enerģijas. Viņš piespieda sevi pasmaidīt —; ne Verai, bet Petrovam, tā, kā kādreiz bija mācējis: jautri, bezrūpīgi, valdzinoši.

—- Nekas, — viņš teica. — Par agru nokārt degunu. Mazliet pagaidiet —■: un jūs redzēsit, cik lieliski mēs te dzīvosim!

Pārliecība savaldzina. Petrovam, kam, tāpat kā visiem pārējiem, bija pietiekami iemeslu vilties šai pasaulē, bet kurai vēl gribējās ticēt, pēkšņi izlikās, ka patiešām sāksies jauna dzīve, ka visas bēdas palikušas pagātnē.

Patiesībā Karskis nemaz nebija pārliecināts par rožaino nākotni. Un, jo vairāk viņš domāja, jo vairāk viņu pārņēma šaubas.

Viņš palika viens. Vera izgāja, sapratusi, ka pašlaik pat viņa traucēs. Viņa tagad pazina to labāk nekā viņa paša māte un, protams, labāk nekā viņš pats: kad divi ir dienu un nakti kopā, tikai sieviete spēj ieraudzīt apslēpto un tai nemaz tas nav jāmācās.

… Nareva kļūdas bija viegli pamanāmas. Viņš bija turpinājis domāt Zemes jēdzienos, pūlēdamies organizēt «Vaļa» cilvēces dzīvi tā, kā tā būtu organizēta uz jebkuras no Federācijā iekļautajām planētām. Bet, lai cik sīks būtu «Valis» salīdzinājumā pat ar visneievērojamāko lielās Federācijas planētu, tā tomēr bija pavisam cita pasaule ar savu saturu un iespiest to vecajās formās bija neiespējami un bezjēdzīgi. Zemes taktika te nederēja, vajadzēja izstrādāt jaunu stratēģiju, bet Narevam tas nebija pat ienācis prātā. Viņš ātri bija nokļuvis strupceļā un ievedis tur arī pārējos, bet pēc tam meklējis vietu, kur sākas cits ceļš.

Pagaidām tas Karski pārāk nebaidīja, jo viņš atšķirībā no Nareva bija apmācīts tieši stratēģiskajā domāšanā. Bez tam viņš labi zināja vadības praksi, arī to, ka tagad neviens lēmums netika pieņemts vienpersoniski: tas nebija pa spēkam pat ģēnijam. Zemes stratēģiem nepārtraukti radās jautājumi, uz kuriem nebūtu varējis atbildēt pat izredzēto pulks; par laimi, viņu uzdevums, jau sen bija precīzi noformulēt jautājumu, bet atbildi deva Zemes varenās intelektroniskās iekārtas: tikai to neiedomājamais ātrums varēja nodrošināt savlaicīgu lēmumu pieņemšanu. Narevs acīmredzot nebija padomājis, ka pašlaik pat uz «Vaļa» nevar tikt izstrādāta turpmākās eksistences stratēģija, paļaujoties tikai uz savu smadzeņu pelēko vielu. Par laimi, «Vaļa» iekārtām bija pietiekama jauda, kuru resursu gan nebūtu pieticis pat vismazākā Zemes

jautājuma atrisināšanai, bet kuģim tas bija pilnīgi pietiekami.

Atlika tikai formulēt jautājumus un izstrādāt programmu.

' Nonācis pie šāda secinājuma, administrators devās uz centrālo posteni. Viņš gāja, turēdamies pie gaiteņa sienām, uzmanīgi likdams kājas. Jau pēc soļiem simts viņš jutās daudz drošāk.

~ Kaptein, vajadzīga programma. Un jūsu skaitļotājs.

— Tas gandrīz nemaz nav noslogots. Tikai sintēzes vajadzības — tas skaitļotājam ir maz, pats saprotat.

1 — Programma būs sarežģīta.

— Stūrmanis Lugovojs ir labs programmētājs.

— Vajadzēs novērtēt un ieprogrammēt visas mūsu stāvokļa detaļas. Kad mašīna būs devusi savu atbildi, varēsim ar lielāku pārliecību spriest par to, kā mums dzīvot.

Pēc brītiņa kapteinis teica:

— «Sigma» ir uz katra kuģa. Tomēr komandē nevis tā, bet kapteinis. Vai jūs gribat izdarīt otrādi?

Karskis pasmaidīja.

— Ja nemaldos, kapteiņi jau sen neaprēķina iekārtu režīmus ar zīmuli uz papīra.

t-t Jums taisnība.

; — Tad netērēsim laiku.;

*

Lai dara, ko grib. Viņi ietiepīgi nesaredz galveno, bet tas eksistē un reiz atklāsies cilvēkiem.

Inna pieklauvēja pie sakaru kajītes. Nogaidījusi pieklauvēja vēlreiz. Lugovojs nikni atvēra durvis. Ieraudzījis Perlinsku, viņš norūca jau ko pieklājīgāku, nekā bija sagatavojies. Pat soli atkāpās, ļaudams viņai ieiet, paņēma zem rokas un pieveda pie kaut kāda sēžamā:' pēc gaiteņa spilgtās gaismas aktrise kabīnē neredzēja neko, izņemot spīdošo ekrānu.

Lugovojs viņu apsēdināja un it kā aizmirsa viņas klātbūtni: pagriezās pret ekrānu un burtiski ienira tajā. Inna pieklājīgi pagaidīja, pēc tam noklepojās.

Atvainojiet, es jūs traucēju. Bet man noteikti jāzina …

— Jā?

—: Vai jūs pie ekrana pavadāt daudz laika?

— Uhu. Vai jūs ari gribat? Lieliska nodarbošanās. Vislabākā pasaulē.

— Sakiet… Vai jums nekad nav nācies redzēt uz ekrāna kaut ko citu? Ne filmas, ne ierakstu.,Kaut ko, kas nenāk no mums .. ?

Tādu efektu viņa nebija gaidījusi. Lugovojs strauji pagriezās. Dažas sekundes skatījās viņā. Viņa izdzirda smagu elpu.

— Kā jūs to zināt?

Tātad kaut kas tāds ir bijis? Tiesa? Pastāstiet! Viņa to cieši satvēra aiz rokas. sa Tas ir ļoti, ļoti svarīgi! …

Viņš aizgriezās, lai Inna viņa acīs nepamanītu apjukumu. Paskatījās uz ekrānu. Filmas darbība turpinājās. Varoņi beidzot bija palikuši divatā. Viņš piegāja tai klāt, maigi paņēma aiz rokas …

Lugovojs ieskatījās. Ne jau vīrietī. Sievietē. Viņa bija jauna un brīnišķīga. Filmās citādas nemēdz būt. Bet viņā Lugovojam likās kaut kas pazīstams… Innas pirksti cieši saspieda viņa plaukstas pamatni. Viņa klusu novaidējās. Lugovojs pagriezās. Tagad viņas seja, ekrāna apspīdēta, jau nodeva apjukumu.

— Klausieties, tā taču esat jūs! — viņš iesaucās.

— Jā… Es atceros..-. Tā ir mana filma.?!

— Tā esat jūs! —: viņš atkārtoja.

Lugovojs bija satriekts. Kad redzi sievieti, kura ir jau gados — pēc taviem uzskatiem —', tad uzreiz nosaki savu attieksmi pret to un vairs par to nedomā. Bet pašlaik viņš ieraudzīja Innu tādu, kāda viņa bija agrāk — uz ekrāna viņa droši vien bija pat jaunāka par Lugovoju. Pēkšņi kļuva neiespējami domāt par viņu pa vecam: tagad" caur viņas pazīstamajiem šodienas vaibstiem visu laiku būs jaušami tie «== agrākie, un starpība nemaz nav ļtik liela.. ?

Uz ekrāna vīrieša roka apskāva viņu ap pleciem, un Lugovojs izjuta greizsirdību. -t ? Viņas lūpas bija karstas. Viņa atvirzījās ne uzreiz.

—■ Ak, jūs.. s ~ viņa sacīja citā balsī, bet pašai bija licies, ka aizmirsusi tā runāt. Jūs — pārdrošais zēn.-??

No šis balss viņam apreiba galva. Bet kabīnes durvis atvērās. Uz sliekšņa stāvēja kapteinis.

— Atvainojiet, — viņš sausi teica.

Perlinska gluži meitenīgi pārsteigumā izsaucās un metās uz durvīm — Ustjugs tikko paguva paiet sāņus. Lugovojs drūmi paskatījās kapteinī.

— Vajadzēs pastrādāt, stūrman, —- Ustjugs teica pēc tam, kad viņi saskatījušies klusēdami vienojās nepieskar- ties tikko notikušajam. —= Jāsastāda programma.

■—; Kāpēc?

Kapteinis padomāja.

— Lai zinātu, kā dzīvot.

s — Tās visas ir muļķības, kaptein. Mašīnas mūs neiemācīs dzīvot. Neviens neiemācīs, izņemot pašus.

— Varbūt. Bet tas nav iemesls, lai atteiktos.

— Cilvēki dzīvoja un bija laimīgi ari tad, kad pasaulē nebija tādu mašīnu. Un, ja kaut kas nav tā, kā vajag, tad vaina ir pašos cilvēkos, nevis tehnikā.

—- Varbūt tā ir. Bet varbūt cilvēkiem vajag, lai mašīnas tos piespiež dzīvot savādāk? Cilvēki izgudrojuši mašīnas un tagad bez tām vairs nevar iztikt.

— Labi, — sacīja stūrmanis, ar nožēlu lūkodamies ekrānā. Viņam ļoti gribējās noskatīties līdz galam, kā beigsies notikums ar to sievieti, kura pirms dažām minūtēm sēdēja viņam blakus.

*

Kurš izdomājis, ka dzīve slikta? Kam varēja ienākt prātā tik idiotiska, muļķīga, pilnīgi nesaprātīga doma?

Dzīve ir brīnišķīga! Viss, kas notika apkārt, bija iemesls un pamats laimei.

«Kajīte. Kāda brīnišķīga kajīte,» domāja Zoja, laimīgām acīm apskatot savu mītni. «Cik tā ir saprātīgi, ērti un skaisti iekārtota! Dzīvot tādā kajītē — tā jau pati par sevi ir laime.»

Dīvāns. Kāds brīnišķīgs, mīksts, plats, valdzinošs! Gulēt uz tā — sapnis! Sēdēt — pasaka! Uzkāpt uz tā un lēkāt — bauda! Vēl var mest kūleņus, velties no viena sāna uz otru. Viss iespējams. Un viss dara laimīgu.

Kurpes. Kādas ērtas, skaistas, izturīgas, kādas, kādas.;»

Cilvēki. Lieliskie, kristāitīrie, starojošie.?;

Nē, brīnums, nevis dzīve! Tā ir tik laba, tik neatkārtojami lieliska, ka negribas (un nevajag, pat nedrīkst) kaut ko darīt, lai nesabojātu šīs dzīves valdzinājumu. Pat ēst negribas, lai gan ēdiens ir neatkārtojami brīnišķīgs, garšīgs, maigs, jā, jā, jā!

Zoja gulēja uz dīvāna aizvērtām acīm, laimīgi smaidot. Brīdi pa brīdim laimes izjūta tai lika skaļi un dedzīgi smieties un pat spiegt no prieka.

Viņa smējās, bet kaut kur apziņas dziļumā ārste Serova konstatēja: jā, slimība, kura bija uzbrukusi Otrajai Bultai, attīstās pilnīgi atbilstoši tur novērotajai klīniskajai ainai. Slimība, kura noveda pie kolonijas likvidācijas. Zināma baudas centra hipertrofija galvas smadzenēs, kuru pastāvīgi uzbudina vīruss. Cilvēki ir laimīgi. Katrs ir laimīgs vienatnē, katrs ir laimīgs ar sevi. Viņi neko negrib darīt un nedara, jo viņi tāpat ir laimīgi! Viņi mirst. Mirst laimīgi, un pati nāve,_iespējams, viņiem liekas brīnišķīga un mazliet smieklīga. Ārste Serova bija redzējusi, kā cilvēki mira smiedamies …

Divas dienas pēc saindēšanās Zoja sev ievadīja pašas atrastu preparātu kombinē jumu, vēl gandrīz neizmēģi- nātu, ar cilvēkiem — vispār ne: tur, uz Otrās Bultas, Zoja to bija atradusi pārāk vēlu. Droši vien tagad viņa bija pieļāvusi kādu kļūdu: kombinējums uz viņu neiedarbojās. Un slimība pieņēmās spēkā. •

«Ļoti labi!» domāja Zoja, piespiezdama ārsti apklust, izgaist. Cilvēki visu mūžu dzenas pēc laimes. Te nu tā ir! Nekāda dzīšanās nav vajadzīga.

«Kāpēc es viena pati?» pēkšņi Zoja iedomājās. Bet citi? Vai viņi patiešām nav pelnījuši laimi? Cietuši taču visi ir vienādi!

Droši vien ārste viņā jau bija mirusi — mirusi, pirms miris cilvēks: ārste Serova nekad neatļautos tādu rīcību. Tagad Zoja, paķērusi ampulas, izgāja salonā. Smidzinātājs bija līdzi. Viņa apskatījās apkārt: neviena nebija. Smiedamās ieslēdza aparātu. Pacēlās miglas mākonītis un pēc minūtes izgaisa. Tā bija pilnīgi pietiekami, lai visi būtu laimīgi — nekāda dzīšanās pēc tās nav vajadzīga. Četras s dienas ilgs inkubācijas periods, bet pēc tam sāksies zelta laikmets.

Tagad viņi kopā bija retāk, bet sarunājās, lai cik savādi, vairāk nekā līdz šim.

—1 Es nevaru saprast, kā tu mani iemīlēji.

Vera pasmaidīja.

; — No sākuma bija interesanti! kas tas par cilvēku, kuram jāpārvalda visas planētas? Bet pēcāk —• tu zini. - — Jā, —s sacīja Karskis un sadrūma. — Vienu es nevaru saprast: vai mēs abi patiešām esam izņēmums? Novirze no normas? Es taču visiem paziņoju: aizliegums ir atcelts, pie mums ir vieta jebkurām cilvēciskām jūtām…

—■ Tu rīkojies lieliski.

— Bet vai tad kaut kas ir mainījies?

Vera padomāja.

—■ Liekas, nav < * v

— Man dažreiz šķiet — cilvēki vairs nemāk mīlēt. Atradinājušies. Vai arī tas ir pārsāpējis viņos. Zini, ja kādas domas vai jūtas ilgu laiku tiek aizliegtas, tās pēc tam nav viegli atjaunot, jo aizliegums iekļūst zemapziņā. — Viņš pasmaidīja. — Un tu viņu vidū man liecies ka brīnums… Bet tagad… Es sāku domāt, ka mums nevajadzētu — ja viņi negrib… Vai tu mani tāpēc nepārstāsi mīlēt?

=—5i Vienalga, — Vera sacīja. —• Paldies tev par to, kas ir bijis. Es saprotu, ka tu savādāk nevari. Bet viņi pēc tam atjēgsies.

— Es ceru.

Kad pienāks laiks — pasauc . ? s

; —: Es tevi saucu nepārtraukti, tikai nevaru izteikt skaļi. Un tev nav jādzird …

— Es tik un tā dzirdu. Bet nenākšu, kamēr tu nepateiksi skaļi.

Sadevušies rokās, viņi stāvēja administratora kajītē. Te viss bija palicis tāpat kā dienā, kad vajadzēja ierasties uz Zemes, uz galdiņa pat stāvēja kafijas tasīte, magnētiskā turētāja stingri pievilkta. Karskis pamāja un teica:

— Pat ja nekad vairs Vienalga, kamēr es zinu, ka tu esi .jf

Vera pasmaidīja.

— Kas gan būtu varējis domāt, ka Federācijas Padomes loceklis ir spējīgs uz ko tādu?

— Jā. Droši vien tur, uz planētām, es pārāk daudz tiku domājis par vadību un pārāk maz — par dzīvi. Mīlestību es palaidu garām.

— Nē. — Vera pieskārās viņa matiem. — Tu to atradi īstā laikā.

— Droši vien tāpēc bija vērts pat zaudēt Zemi. Zini — es nenožēloju.

—1 Es arī, — viņa pamāja.

Viņi stāvēja klusēdami. Tad viņš atjēdzās.

— Ejam! Man ir laiks.

—• Ej, —• Vera teica. — Es te pie tevis sakopšu. Uzskati, ka es esmu tevi noskūpstījusi.

— Nesmaidi citiem, — viņš nopietni lūdza.

—1 Smaidīšu, — viņa sacīja. — Nevaru savādāk. Bet zini, ka ikviens smaids būs domāts tev.

*

— Iedodiet cigareti, inspektor, — teica Karskis. — Ja nav žēl.

—1 Protams, žēl, — norūca Petrovs. —; Man viņas te nepiegādā.

Viņš izvilka cigareti un pasniedza Karskim.

— Paldies.

Inspektors brītiņu skatījās viņā.

?— Kad būs spriedums? — viņš vaicāja. — Vai šodien?

•— Tūlīt, — atteica administrators, nebrīnīdamies par vārdu.

Programma bija sastādīta un ievadīta. Viss bija skaitliski novērtēts: domas, jūtas, vajadzības. Skaitļotājs strādāja no rīta, un apmēram pēc pusstundas rezultātam bija jāparādās uz iespiedmašīnas platās lentas.

— Jā, — atkārtoja administrators, enerģiski un nemākulīgi aizsmēķējot cigareti. — Tūlīt.

Viņš juta, ka dreb rokas, un centās to pārvarēt.

— Nebaidieties, — inspektors deva padomu. — Mazliet ātrāk, mazliet vēlāk — beigas tā kā tā.

— Pārlieku drūmi, — pūlēdamies pasmaidīt, nomurmināja administrators. — Kāpēc?

— Tāpēc, — inspektors paskaidroja, —• ka cigaretes izbeidzas.

e—■ A-ā! — Karskis novilka un izgāja.;

Cigaretes izbeidzas, nodomāja inspektors. Un vēl — nav ko darīt. Viss bija labi, kamēr bija darbs. Administrators Karskis, kuru apsargāt un pavadīt bija sūtīts inspektors Petrovs, beidzot stājās pie savu pienākumu izpildes. Tiesa, ne uz Zemes, bet tas nebija no Petrova atkarīgs, viņš bija izdarījis visu iespējamo. Pie viena bija izolēts Narevs. Un, lai gan Petrovs pret viņu juta simpātijas, viņš bija apmierināts, ka Sabiedriskā Miera Dienestam nav jāsarkst par savu pārstāvi šajā pasaulītē. -

Darbs bija beidzies. Arī likumi bija radīti. Kas atlika? Domāt par sevi? Par sievu? Par nāvi, no kuras neizbēgt?

Petrovs sajuta, kā aizslīd dzīve. Viņš bija no tiem, iespējams, laimīgajiem, bet, iespējams, nelaimīgajiem cilvēkiem, kuru vajadzības ir mazas, kuri ātri sasniedz iecerēto un turpmāk jau domā nevis par savām, bet gan par to cilvēku interesēm, ar kuriem vai kuru dēļ viņi strādā. Darbā Petrovu neinteresēja tās perspektīvas, kas tur atklājās, bet gan darba norise, process: tā dažkārt spēlē ne laimesta, bet dēļ pašas spēles. Tagad, pabeidzis uzdevumu, viņš pēkšņi sajuta, ka izzūd viņa dzīves pēdējais balsts, jo priekšpēdējo viņš bija zaudējis jau pirms tam, — tā bija sieva, kura pašlaik droši vien nebija vairs viņa, bet jau cita sieva, un Petrovam par to bija smagi domāt.

Vieglāka nekā citiem viņam šķita doma par nāvi. Viņš te bija gados vecākais, un likās dabiski, ka viņš arī nomirs ātrāk par citiem. Bet inspektors zināja, ka nekad nespēs pats pārtraukt savu dzīvi: viņa morāle bija citāda.

Cigaretes izbeidzās. Tas bija slikti. Viss bija slikti, lai

kur arī pavērstos.

*

—; Kaptein, ; — administrators teica nogurušā balsī. ■— Vai brīnumi mēdz būt?

—■ Vispirms jānoskaidro, — uzmanīgi atbildēja Ustjugs, — kas ir brīnums.

— Tas ir tas, kas mums palīdzēs izdzīvot. Palikt cilvēkiem. Sabiedrībai. Es atcēlu jūsu aizliegumu. Bet bez rezultātiem. Brīnums nenotika. Arī ar jums. Bet jūs taču..;

Kapteinis sausi noklepojās. Sev viņš nebija atcēlis aizliegumu.

i —• Es domāju, ka mēs šo jautājumu nesāksim apspriest.

r-rš Atvainojiet. Bet vienalga. Dzīves mērķis. Kur tas ir?.

Mēs esam izsviesti šeit. Vai tas nozīmē, ka mēs esam apsteiguši Zemi? Vai atpalikuši no tās? Kur attiecībā uz Zemes mērķiem meklēt mūsējo — pagātnē vai nākotnē? Mūsu mērķis nevar būt tāds pats kā uz Zemes: tur ir cita dzīve. Bet no Zemes pieredzes nedrīkst pilnībā atteikties. Kas mums ir jāatrod?

Viņi sēdēja centrālajā postenī, kur neviena vairāk nebija un varēja atklāti runāt.

— Es nezinu, — sacīja kapteinis. — Esmu radis sasniegt mērķus, strādājot ar stipriem cilvēkiem. Bet šeit…

— Nav stipro un vājo cilvēku. Tādus viņus padara mērķa trūkums vai tā lielums, uzticības pakāpe tam. -.. Tieši tas, kā mums nav. Kas ir mūsu spēkos? Tāpēc nākas domāt par brīnumu.

— Brīnums.t; — kapteinis nomurmināja. ; — Tas ir, piemēram, kad jums draud droša bojāeja, bet jūs tomēr izglābjaties.

— Fiziskā nāve? Tas šeit ir vienīgais, liekas, kas mums nedraud.

— Nu, es nezinu, •— kapteinis novilka. — Kuģī valda līdzsvars. Pietiek iziet no ierindas vitāli svarīgam mezglam vai, teiksim, korpusa dehermetizācija. v -.■

— Vai ar tik vareniem sintezatoriem ir jābaidās no bojājumiem? ^

— Sintezatori laiku pa laikam jāaptur profilaktikai. Puse stāv, otra puse pirmajai izgatavo detaļas. Protams, var būt dažādi bojājumi. Piemēram, mums ir vāja apšuve priekšgalā… Zināt, es dažkārt domāju: kaut kāds ārkārtējs notikums mūs visus būtu sapurinājis, kā nākas.

Pa durvīm ielūkojās Rudiks.

— Kaptein, — viņš teica. —Mašīna ir gatava dot atbildi.

— Hm, — noņurdēja administrators. — Sapurināt, jūs sakāt?

Viņi izgāja blakustelpā, un administrators steidzīgi noliecās pār plato lentu, kas līda no spraugas. Tur tika iespiesti skaitļotāja secinājumi, jau pārtulkoti cilvēku valodā.

Karskis izlasīja.

Atbilde bija noliedzoša. Sabiedrība — sīkā, noslēgtā «Vaļa» sabiedrība — ir nolemta bojāejai.

Skaitļotāja spriedums: šajos apstākļos cilvēkiem jāmirst.

Cik lielisks veidojums bija valsts! Pasaules vēsturē līdzīgu neatrast. Ne velti Narevs visu mūžu bija tiecies pēc varas: viņš sajuta, zināja, ka var visu organizēt tā kā neviens cits. Tiesa, teritorija bija neliela, bet, ja padomā, — vai tad Sparta un citas sengrieķu pilsētas bija lielas? Tās iegājušas vēsturē, ne jau pateicoties lielumam, bet tāpēc, ka tām bija precīza organizācija. Taču lielāku, precizitāti kā pašlaik Narevs nekur nav sastapis.

Viņam uzreiz neienāca prātā, ka ar to var nodarboties. Pēc izraidīšanas viņš sākumā visu laiku gaidīja, ka atnāks Mila. Toreiz viņa bija gandrīz vai to apsolījusi — ar skatienu. Bet dienas gāja, Mila nenāca, un, garlaicības mākts, Narevs sāka nodarboties ar valsts projektiem, bet pēc tam. aizrāvās ar tiem.

Pašlaik ceļotājs komplektēja Slepeno Padomi. Tai bija jāsastāv no divpadsmit cilvēkiem, un desmit jau bija izraudzīti. Armija bija gatava — to Narevs izveidoja vispirms, un blakustilpnē, septītajā, tagad valdīja īsta militāra kārtība. Narevs bieži gāja turp, lai rastu dvēseles mieru: skaidro komandu un reglamentēto darbību pasaulē bija vieglāk elpot. Droši vien viņš bija par vēlu piedzimis, tur tā nelaime.

Tagad viņš nolika testeru, ar ko bija pārbaudījis vienpadsmitā padomes locekļa loģiskās ķēdes, un ar baudu izstiepās. Flīgeļadjutants stāvēja soli sāņus, gatavs pakalpot. Narevs pasmaidīja un pat piemiedza tam ar aci, uz to adjutants nekādi nereaģēja. Tad Narevs palūkojās uz robotu. Tiesa, tos vairs neizdosies kārtīgi atjaunot. Refleksi nekur neder. Bet ne jau Slepenā Padome pārvaldīs valsti! Nareva izdomātā sistēma tāpēc bija lieliska, ka varēja bez traucējumiem darboties neatkarīgi no katifi atsevišķa robota īpašībām. Vēl vairāk —1 tiem bija periodiski jāmainās savos posteņos.

Viņš ilgi lauzīja galvu par radītās valsts uzdevumiem un jēgu. Robotiem nebija jārada materiālas vērtības, lai gan viena no pirmajām domām, kas Narevam radās, bija ideja par bezgalīgu slēgtu ražošanas ciklu, kad viena iedzīvotāju daļa demontētu to, ko otra samontējusi, un detaļas atkal laistu pa apli. Šajā kombinācijā bija savs skaistums, bet Narevam tā likās pārāk primitīva.

Un tomēr Narevs atrada izeju: nav nepieciešams ražot reālu produkciju, ja ir iespēja aprobežoties ar tās simboliem — skaitļiem un grafikiem. Jo galu galā jebkurš vadības aparāts vienmēr redz un novērtē produkciju tikai tādā veidā. Lai skaitļu un grafiku ražošanā būtu aizņemti visi iedzīvotāji, procesu nācās sadalīt vairākās pakāpēs. Lielākā iedzīvotāju daļa izpildīja visvienkāršāko darbu, pēc tam nodeva datus augstāk, tur tika izdarīts pirmais vispārinājums un korekcija, nākamajā pakāpē — noapaļošana, bet vēl augstāk dokumenti beidzot ieguva savu galīgo izskatu. Lai šīs sabiedrības dzīvi pielīdzinātu cilvēku dzīvei, Narevs nolēma ievest — ierobežotu, protams, — nejaušības faktoru: viņš kaut cik atjaunoja skaitļotāju, tas divreiz diennaktī izdeva vienu vai divus nejaušus skaitļus, un norādītajā dienā no sešdesmit robotiem tie, kas bija apzīmēti ar šiem numuriem, nestrādāja, tāpēc pārējiem nācās mainīt savu rīcību, lai uzziņas un grafiki bez kavējumiem tiktu piegādāti un atspoguļotu iedomāto īstenību. Tādā veidā arī tika sasniegtas tās nenozīmīgās stabilitātes svārstības, kuras Nareva iztēlē bija raksturīgas pat ideālai valstij.

Jā, lūk, kas bija iznācis no Jeremejeva futbolistiem, bet šī spēle, protams, šķita daudz interesantāka r— kā šahs, kuru, lai cik tas savādi, uz «Vaļa» nespēlēja, tāpēc ka šai spēlei ir vajadzīgs dvēseles miers, un tieši tā te trūka…

Narevs lēni iegāja otrajā tilpnē. Adjutants sekoja viņam kā piesiets, un viņi nepaguva ieiet, kā robots aiz sava priekšnieka pleca jau nokomandēja.

Sākumā Narevs vispār nebija domājis radīt armiju. Neviens neapdraudēja viņa valsts teritoriju, paplašināt to nebija vajadzības, tā ka bruņotie spēki arī it kā nebija nepieciešami. Tad viņam ienāca prātā, ka bez armijas viņš nevarēs radīt ideālu valsti.

Lai valsts kļūtu ideāla, tai vajadzēja likt pilnveidoties, bet šim nolūkam jāorganizē konkurence. Tātad bija nepieciešamas divas valstis, nevis viena, bet divu valstu eksistence radīja iespēju bruņotām sadursmēm. Otru valsti Narevs nolēma radīt pēc citas shēmas, tāpēc karš bija gandrīz neizbēgams. Lai gan karot Narevs gatavojās tikai ūz papīra, armijām bija jābūt reālām, citādi zuda visa jēga.

Vispirms Narevs domāja apstiprināt sevi par pirmās valsts valdnieku. Bet tādā gadījumā otra vairs nepakļāvās viņa kontrolei, un ar to viņš nebija mierā. Izeja atradās ātri: viņš nevaldīs ne pār vienu no valstīm, bet izsludinās sevi par dievu un ieprogrammēs robotiem sevis pielūgsmi. Tāpēc vajadzēja uzrakstīt kaut ko līdzīgu senajiem evaņģēlijiem jeb korānam, protams, vienkāršāk, robotu intelektaiīmenī, un tajā paredzēt, ka dzīvais dievs ar laiku aizies, izzudīs, bet nepārstās būt dievs un atstās iespaidu uz tautu un valstu dzīvi. Tik eleganti Narevs sev nodrošināja nemirstību. Nemirstība, protams, ir vērtīga, un, to izdomājis, Narevs saprata, ka ir labi darījis.

Viņš pagriezās un nokomandēja adjutantu, tas savukārt nokliedza to pašu, ierindā nostājušies roboti nodār- dināja sveicienu. Narevs pasmaidīja un pavēlēja sākt ceremonjālo maršu. Roboti soļoja pa tilpni no viena gala uz otru,' viņi gāja ierindas solī, tilpnes grīda un šķērssienas jūtami vibrēja, un tas bija lieliski, īsti militāri. Adjutants izstiepa rokaš, Narevs uz tām apsēdās kā uz krēsla, un adjutants viņu pacēla; tagad robotu dievs pacēlās augstāk par tiem, viegli atsizdamies ar pakausi pret zemajiem griestiem. Tas viņu nesamulsināja, viņš nokliedza sveicienu, un roboti soļodami tāpat atbildēja. Tagad tie izpildīja ierindas paņēmienus, skaitīja pēc kārtas, pārkārtojās kolonnā pa vienam, pa trim, izdarīja pagriezienus, stājās vienā un divās rindās. Narevs pie tiem vērsās ar īsu uzrunu: tā pienācās, un viņš visu mūžu bija sapņojis, ka uzrunās karaspēku. Diez vai viņa runas saturu roboti pilnībā uztvēra, jo elektronika tiem bija pamatīgi nolietota un tie vispār ar grūtībām apguva abstraktus jēdzienus. Narevs pie sevis nodomāja, ka pats ari sācis runāt kā robots — aprauti, īsiem teikumiem, monotoni, aizsmakušā balsī. Modernie Zemes mehānismi bija daudz pilnīgāki, bet šie uz Antoras nolietoti līdz beidzamajam. Taču izvēles nebija.

Robotiem bija vēl viens trūkums: tie nebija sadalīti pēc dzimuma pazīmēm, bet bez sievietēm,- bez domām par tām nebija iedomājama normāla militārā psihe, n Narevs, iedomādamies sievietes, tūlīt atminējās arī Milu un atkal uz ilgu laiku sabojāja sev garastāvokli tādā mērā, ka nopietni sāka domāt par bruņotu robotu ekspedīciju ar mērķi nolaupīt jauno sievieti. Protams, murgi, bet ko gan var prasīt no trimdinieka.

Tātad spriedums bija paziņots. Taču Karskis tam negribēja piekrist un vēlējās skaitļotāju piespiest no jauna pārskatīt uzdevumu, ņemot vērā jaunos apstākļus.

Šos apstākļuiKvēl vajadzēja atrast. Administrators pārmeklēja informatoriju un rūpīgi izpētīja visus ierakstus, kuri viņam varētu kaut kā palīdzēt. Tur bija daudz derīgas un pareizas informācijas, bet tās nebija iespējams izmantot «Vaļa» apstākļos: viss tur sacītais attiecās uz atklātu, progresējošu sabiedrību. Progress, cīņa un attīstība bija eksistences obligātie noteikumi.

Kādā virzienā viņi varēja progresēt un attīstīties, ieslēgti kuģa šaurajās sienās, bez jebkādām perspektīvām interešu un iespēju tālākai attīstībai? Nevar būt, ka attīstība apstājas, tiklīdz cilvēki guvuši iespēju paēst līdz sātam!

Administrators atkal devās pie kapteiņa.

— Es gribu ievadīt skaitļotājā ierobežojumu" cilvēku nāve tiek izslēgta. Vai jūs palīdzēsit?

Viņi noliecās pār garajām programmas loksnēm.

— Viņai nāksies palauzīt galvu, — kapteinis pamāja uz «Sigmas» pusi.

— Ja tikai viņai vien. Labi, sāksim.»

Viņi pārbaudīja un ievadīja programmu. Atlika gaidīt.

— Tasīti kafijas? — kapteinis piedāvāja.

—■ Labprāt.

Viņi dzēra klusēdami. Skaitļotāja indikatori steidzīgi mirkšķināja, it kā tiekdamies cits citu apsteigt.

— Vai jūs patiešām cerat uz šo atbildi? — vaicāja Ustjugs, kad tasīte bija tukša. Karskis paraustīja plecus.

— Nezinu.

— Bet, ja mašīna nolems, ka mums jāmetas, teiksim, pār bortu?

— Vai jūs gribat zināt, kādā mērā es tai uzticos? Ko citu lai iesāk? Kam prasīt padomu?

289

— Mūsu rakstnieks reiz teica, ka mēs kļūdāmies, pieņemot informācijas kvantitāti par domas progresa pazīmi: zināt un domāt nav viens un tas pats. Viņš sacīja, ka antīkajā pasaulē objektu pārdomām bijis mazāk, toties par ikkatru varēja ilgi domāt, noslīpējot domu līdz galam, ieejot dziļumā. Mūs pazudina steiga, viņš tika teicis.

11 = 2004

i Tādā gadījumā, — Karskis sacīja, — kāpēc mēs tik vāji domājam pašlaik, kad mums nekur nav jāsteidzas?

— Mēs steidzamies tāpēc, ka jūtam savu nenormālo dzīvi.

— Jā, — nomurmināja administrators. — Bads. Ne olbaltumvielu vai ogļhidrātu bads, bet mērķa bads. Vai…

Viņš apklusa: ietarkšķējās «Sigmas» rakstāmiekārta. Abi noliecās pār lenti.

—; Kas tad mums būtu jādara? — kapteinis vaicāja.

—1 Te skaidri teikts: nekas.

Ustjugs nosprauslojās, Karskis paskatījās viņā. Administratora acis spīdēja.

— Pagaidiet! — viņš iesaucās. — Patiešām. Kāpēc mums noteikti kaut kas ir jādara?

Kapteinis nebrīnījās, izdzirdis šos savādos vārdus.

— Patiešām — kāpēc?

Neviens no viņiem nezināja, ka beigušās četras inku- hācijas perioda dienas. Slimības arvien nāk negaidot.

*

Karskis runāja kaismīgi, pārliecinoši: — Atcerēsimies: kad uzkāpām uz «Vaļa», mums nelikās, ka mēs izjustu kādas grūtības. No tā laika apstākļi nav mainījušies, pārvērtušies esam mēs paši. Bet mūsu spēkos ir sevi kontrolēt, un mēs varam sevi pārliecināt, ka mums dzīve šeit dod visu, ko vien gribam no tās.

Sāksim ar mūsu pasauli, ar kuģi. Tas ir lielisks, brīnišķīgs, gandrīz vai burvju kuģis, it kā speciāli radīts, lai tajā esošie cilvēki būtu laimīgi…

… Viņš runāja, un cilvēki klausījās viņā mirdzošām acīm, bet mīmika un žesti liecināja, ka ikviens administratora vārds krīt auglīgā zemē. Ārste Serova smaidīja un aplaudēja kopā ar visiem un kapteinis Ustjugs arī — viņi nesēdēja blakus, un viņu skatieni viens otru nemeklēja, bet viņi atstāja laimīgu cilvēku iespaidu. Zoja vairs nedomāja par Ustjugu, un viņš par viņu arī ne: laime bija ikkatrā no viņiem, unK jo mazāk kāds uztvēra ārējo pasauli ar tās kairinātājiem, jo bija laimīgāks un jo brīnišķīgāka likās dzīve.

«Zelta laikmets,» savā kajītē domāja Istomins, juzdams, Ka acīs sariešas asaras. «Tā pat nav Hellāda! Tas… vārdos pat nav izteicams. Varbūt ar mūziku. Krāsu spēli. Vai vienkārši ar asarām.»

Laime vienmēr bijusi kaut kur blakus, tikai cilvēki nebija spējuši to sasniegt — un tagad tā pati iekrita rokā kā nobriedis auglis, kura sēklas tiecas ātrāk nokļūt zemē. Kas izdomājis, ka par laimi, pat acumirklīgu, jāraksta grāmatas? Tas tikai traucē un nav savienojams ar laimi, jo strādājot nekad nesasniegsi ideālu: gala rezultāts vienmēr ir sliktāks par to, ko gribējās izdarīt. Nē, nevajag grāmatu.

Viņš pat nemanīja, kā bija to sācis? lapa pēc lapas izzuda utilizatora rīklē, rokraksts kusa. Viņš burzīja lapas, svaidīja .un aizrautīgi smējās, kad redzēja, kā tās, nokļuvušas gaisa strāvā, paātrināja savu kritienu un izzuda skatienam, un pie tam vēl iedegās lampiņa. 2ēl, ka rokraksts nebija biezāks, — viņš agrāk nekad nebija spēlējis tik jautru spēli…

*

Karačarovs klaiņoja pa virtuvi, viņam bez iemesla bija puiciski jāsmejas. Viņš piegāja pie sintezatora pults un uz labu laimi nospieda dažus taustiņus. Sintezators pieņēma pasūtījumu. Interesanti, kas iznāks? Šķidrums, pulveris? Varbūt gāze? Grūti bija iedomāties vēl interesantāku laika kavēkli!

Tas izrādījās pulveris:' izbira no īscaurules un sagūla kaudzītē uz grīdas. Neizsakāmi smieklīgi! Fiziķis, smak- dams no smiekliem, iegrūda pirkstu pulverī un aplaizīja. Pulveris nebija ne salds, ne rūgts, ne sāļš. Bet kas iznāks nākamreiz? Viņš sāka spaidīt taustiņus aizvērtām acīm — tā bija vēl labāk.

Nospieda daudzus taustiņus —: izlija šķidrums. Karačarovam neienāca prātā palikt zem tā glāzi, bet viņš paguva saslapēt pirkstu — šķidrums vēl tecēja, droši vien viņš bija pasūtījis lielu porciju. Pašķidrs, lipīgs, iesāļš. Sarkans. «Vai asinis?» viņš nodomāja, un tas viņam likās šausmīgi smieklīgi: iedomājies tikai — no sintezatora gāžas asinis, sintezators sasitis sev degunu, kāda lieliska mašīna — ar sasistu degunu, var pārplīst aiz smiekliem!

Uz kuģa viss bija sajucis. Kapteinis iznāca no dārza, kad Zoja iegāja tur caur durvīm, kuras veda dienesta telpās. Viņi apstājās un viens otram starojoši uzsmaidīja. Viņiem abiem bija patīkami redzēt vienam otru, viņi abi bija lieliski cilvēki un viens otru netraucēja dzīvot, izjust laimi, un nebija viens otram vajadzīgi, lai šo laimi sajustu. Viņi nebija zaudējuši atmiņu un visu lieliski atcerējās, bet tas bijis tik sen, tik sīki, tik nenozīmīgi! Dažus mirkļus viņi smaidīdami stāvēja un izšķīrās, tā arī nepateikuši ne vārda, pat nepadomājuši, ka šeit būtu vajadzīgi vārdi.

*

Karskis klīda pa kuģi. Viņam patika sēdēt observatorijā: tur bija tukšs un varēja netraucēti domāt un priecāties par savu domu laimīgo skaidrību.

«Cik lieliski!» domāja Karskis. «Bija nepieciešams pateikt cilvēkiem tikai dažus vārdus — un viņi saprata, un kāda dzīve iesākās! Bet cik brīnišķīgus vārdus man izdevās atrast! Visdziļākās jēgas pilnus! Neko nevajag darīt — tā ir mirdzošā, žilbinošā, dižā patiesība!»

Viņš nodomāja, ka nebūtu slikti dalīties ar Veru savā uzvarā. Bet tūlīt šo domu atmeta: kālab? Ne ar vienu negribējās runāt.

Viņš atrada ieeju kuģa priekšgala nodalījumā. Te viņam iepatikās vēl vairāk. Viņš sēdēja, pārdomādams vai tāpat vien priecādamies par savu eksistenci, un viņam likās — viņš dzird, kā ar vieglu svelpoņu kuģis traucas caur tukšumu.

Tad viņš sāka staigāt pa nodalījumu un ievēroja, ka borti atbalso viņa soļys savādāk nekā citos nodalījumos. Viņš pieklauvēja pie borta. Skaņa bija plarkšķoša kā skārdam. Nez kāpēc šī skaņa viņam iepatikās.

No tā brīža administrators sāka te ienākt biežāk. Kuģī viss bija labākajā kārtībā, cilvēki bija laimīgi — par ko vēl vadītājs varētu sapņot? Viņš sēdēja, dažkārt viņam likās — aiz borta kaut kas šņāc, pūlēdamies tikt iekšā. Karskis smaidīja: par to nebūtu jābrīnās — kam gan negribētos nokļūt tik laimīgā pasaulē?

Mila pati neievēroja, kā tas bija noticisī reiz vakarā, kā pariasti, sēdēdama savā kajītē, viņa, paklausīdama pēkšņai, nepārvaramai iegribai, nolaidās uz paklāja un sāka pa to rāpot, ar kreiso roku'stumjot grima kārbiņu, it kā tā būtu rotaļlieta, bet viņa pati piepeši būtu pārvērtusies bērnā un spēlējas uz grīdas. Tā nebija personības dubultošanās:' no viņas nekas nebija palicis pāri, bija tikai puisītis Juris, kurš noņemas uz paklāja savā pasaulē, kur katra lieta varēja pārvērsties jebkurā citā priekšmetā — vajadzēja tikai gribēt. Atdarinādams robotus, Juris dūca un tarkšķēja, pēc tam tas viņu vairs neinteresēja un viņš elsdams un apdauzīdamies palīda zem galda un nikni ierūcās. Tagad viņš bija tīģeris no grāmatiņas, kuru tam vakar izlasīja priekšā. Viņš rūca tāpēc, ka visapkārt bija pieaugušie, arī istabas iekārtojums nemaz neatgādināja «Vaļa» kajīti. Pieaugušie skatījās uz viņu, smaidīja un kaut ko runāja — «neapdauzi galviņu» vai ko citu, bet viņš atbildes vietā rūca un draudēja, ka metīsies tiem virsū, sakodīs — pieaugušie baidījās… Pēc tam tas viss uzreiz izbeidzās: sieviete piecēlās no grīdas, izbrīnā apskatīja plaukstas, pārvilka ar tām pār ceļiem — tie sūrstēja —tad viņa apsēdās uz dīvāna un ilgi sēdēja pieklususi. Jurim tagad jau lasa priekšā grāmatiņas; kad viņa aizlidoja, viņš vēl bija par mazu. Tātad ne jau atmiņas viņā bija pēkšņi ņēmušas virsroku, bet kaut kas cits, viņa patiešām šīs minūtes bija Jurītis. Viņa to skaidri zināja un zināja arī, ka nevienam par notikušo nestāstīs: viņai bija nojausma, ka viņa tiek uzskatīta par slimu, lai gan viņa viegli padodas acumirkļa iegribām un domām. Viņa to noklusēs, un var gadīties, ka viņai vēl kādreiz izdodas pabūt par Ju- rīti, un viņa zinās, ka tas ir dzīvs un vesels. Bet, kamēr viņa bija Jurītis, viņš māti nebija atcerējies ne reizi, —- bērni ātri aizmirst, — droši vien tā ir vajadzīgs laimei.