Viņpus durvīm

PIRMĀ NODAĻA

Inna runāja pusčukstus, satraukumā apraujot frāzes; vārdi steidzīgi uzgrūdās cits citam. Šobrīd balss viņai atteicās klausīt — lieliskā, trauslā balss, kas vienmēr pievērsa ne mazāk uzmanības kā viņas izskats, bet dažkārt pat vairāk. Tagad balss drebēja.

— Vai tu atnāksi šodien?

— Mīļā …

Istomins izrunāja šo vārdu, nedomādams par to un nesajuzdams tā jēgu; vārds bija pierasts — tāpat kā Inna pati ar savu blāvo ādu, melnajām matu cirtām un profesionāli precīzām un izteiksmīgām kustībām. Viņš izrunāja vārdu un tūlīt ieraudzīja to uzrakstītu.

— Pēdējais vakars. Pēdējais..,. Kāpēc viss beidzas? Uz Zemes tu aizmirsīsi mani. Uzreiz…

— Nē.

— Noskūpsti mani. Tūlīt. Vienalga, lai redz, vienalga. Es negribu tevi zaudēt. Saki, ka mēs nešķirsimies uz Zemes.

— Mēs tiksimies.

— Kur? Kad? Saki uzreiz!

— Vēlāk, Inna.

— O, es saprotu, saprotu… Nevajag mānīties, mīļais. Veca sieviete — vai es tev tur būšu vajadzīga? Vienalga — paldies!

— Tu maldies…

Izrunājot šos vārdus, Istominam vajadzēja maigi pasmaidīt. Viņš to arī darīja, tikai vēlāk nekā nepieciešams, jo viņa domas jau bija citur. Viņš niknojās pats uz sevi — paredzēja jautājumu, ko tam vaicās uz Zemes: «Nu, ko tad jūs esat mums uzrakstījis?» Bet viņš atradās kaut kur pusceļā un bija tik daudz laika šeit zaudējis velti.

— Dārgā… — viņš nedroši iesāka.

— Labāk klusē, — viņa palūdza. — Dejosim klusējot. Cik ātri beidzas lidojums…

Pusotra mēneša ilgais reiss Antora — Zeme tuvojās beigām. A klases kuģis «Valis» pirms trim dienām veiksmīgi iznira no līdztelpas gandrīz uz Saules sistēmas robežas un tagad, iedams bremzēšanas režīmā trīsdesmit grādu leņķī pret ekliptikas plakni, veica beidzamos miljardus kilometru. Līdz finišam bija atlicis nedaudz vairāk par diennakti.

Jo vairāk tuvojās Zeme, jo ātrāk auga pārliecība par lidojuma laimīgajām beigām (doma par iespējamu katastrofu vienmēr mīt pasažiera apziņā), un kopā ar šo pārliecību pieauga nervu sasprindzinājums. Tās attiecības, kas ceļojumos ātri rodas tieši tādēļ, ka ir nejaušas un ne uz ilgu laiku, — visas šīs īslaicīgās mīlestības, draudzības un antipātijas uzliesmoja beidzamo reizi, lai nodzistu un- aizmirstos jau ar pirmajiem soļiem uz planētas stabilā pamata.

Pēc senas tradīcijas pēdējā vakarā pirms ierašanās uz Zemes kuģa komanda rīkoja balli. Vakariņas tuvojās beigām. Plašajā salonā un klāju augstāk — dārzā valdīja mājīga puskrēsla un skanēja lēna mūzika, smaržoja pēc jūras. Gaidīja kapteini. Daži dejoja, pārējie rāmi sarunājās par Zemi.

*

— Atļaušos piebilst, administrator: vara, manuprāt, ir radniecīga mīlai — tās ir jūtas, nevis profesija. Un jūs medusmēneša priekšnojautā…

— Vai zināt, labāk nerunāsim par to! — Karska balsī nebija ne mazākās uzspēles, viņš runāja patiesi. — Lidojumā ir kaut kas nomierinošs: cilvēks izraujas no ikdienišķā, atrodas it kā psihiskā bezsvara stāvoklī. Pie tam es vel neesmu iecelts amata un, atklati sakot, uztraucos.

— Un velti, ja atļauts tā sacīt, — pasmaidīja Narevs. — Es neatceros tāda gadījuma, kad planētas izraudzīto kandidātu pēc piecgadīgajiem kursiem nebūtu apstiprinājusi Federācijas Padome. Bet, atvainojiet, vai mūsu saruna nav pārāk sausa?

Viņš pagriezās krēslā un mirkli domāja, koncentrēti skatīdamies uz dzērienu sintezēšanas pulti un viegli kustinādams virs tās pirkstus. Administrators skatījās uz Nareva aso profilu, uz viņa slīpi guļošajām acīm. Taču arī bez šīm pazīmēm bija viegli uzminams, ka Narevs dzimis uz Tau sistēmas planētas Līvijas: par to liecināja viņa sarunas maniere, pārlieku izsmalcināta, hipertrofēta pieklājība. Katrā no Federācijas apdzīvotajām planētām bija saglabājušās tās paražas, manieres, mode un ieradumi, kas eksistēja uz Zemes tajā periodā, kad notika iedzīvotāju apmešanās tieši uz šīm planētām, lai gan uz Zemes pēcāk viss jau bija mainījies ne vienu reizi vien. Perifērija ir konservatīva, nodomāja Karskis. Lai arī starp planētām ir pastāvīga satiksme, atlido un aizlido tikai nedaudzi, bet dzīve uz planētām attīstās tajos virzienos, kādi noteikti pirmsākumā; tā ir Federācijai viena no vadīšanas grūtībām. Arī Karskis pats pirmām kārtām jutās kā antorietis, lai gan centās tikt vaļā no šī lokāl- patriotisma. Nekas, ar laiku pāries, viņš nodomāja, lai sevi nomierinātu. Pāries …

Narevs jau bija nospiedis taustiņus un tagad gaidīja. Mehānisms klusi iedūcās, pēc tam ceriņkrāsas šķidrums piepildīja kausus. Narevs vienu pastiepa administratoram, atmetās pret krēsla atzveltni un pacēla savējo pie lūpām. Dzēriens smaržoja pēc Zemes, meža takām, saules.

— Uz veselu gadu kļūt par Padomes locekli, — domīgi noteica Karskis. — Būtībā — vadīt civilizāciju! Tas var atņemt drosmi.

— Es diez vai kļūdīšos, sacīdams, ka jūs esat tam gatavs.

— Laiks rādīs… Atcerieties, kad ieviesa šo sistēmu, likās muļķīgi izvēlēt cilvēku, kas ieņems savu posteni tikai pēc pieciem gadiem, bet līdz tam laikam būs atrauts no praktiskās darbības. Es pats arī neticēju…

— Tagad, ja es spriežu pareizi, jūs esat pārliecinājies par tās mērķtiecīgumu?

— Katrā ziņā tas bija ārkārtīgi interesants laiks. Jau pirms pieciem gadiem es varēju Federāciju ieraudzīt tādu, kāda tā kļuvusi tikai tagad. Piecus gadus man nebija nekādas daļas gar ikdienas uzdevumiem, bet es vēroju galveno līniju attīstību, mācījos izsekot, kā notiek sabiedrības evolūcija un tās vajadzību sazarošanās. Es jau toreiz paredzēju, ka pa šiem gadiem cilvēks pilnīgi un galīgi aizies no materiālās ražošanas sfēras, nododot to automātiem un skaitļotājiem. Tā mēs — toreiz izvēlētie — jau iepriekš gatavojāmies risināt atbrīvotās cilvēku enerģijas virzības un izlietošanas problēmas — grandiozas problēmas…

— Un kurp, ja nav noslēpums, jūs gatavojaties novirzīt šo enerģiju?

— Man ir ne mazums priekšlikumu šai jautājumā, bet, kamēr tās vēl nav kļuvušas par Padomes uzskatiem, diez vai man ir tiesības… Turklāt mēs vēl tikai sākam tās risināt. Iezīmētos virzienus izstrādās mūsu sekotāji — tie, kuri rīt un vēl veselu gadu savos kabinetos turpinās koordinēt attīstības līnijas, ilgi apspriežoties ar futurolo- giem un prognozētājiem, kā to darījām arī mēs, novēros attīstību it kā no malas un centīsies uzminēt neparedzamos faktorus, kuru parādīšanās ir neizbēgama… Jā, sistēma sevi attaisno. Ja neņem vērā uztraukumu, bet tas man liekas dabisks, esmu gatavs saņemt vadību.

— Bet diemžēl — tikai uz gadu. Vai tas jums neliekas aizvainojoši?

Administrators paraustīja plecus.

— Viena gada darba laikā es neizbēgami atpalikšu. Koordinēšu jau zināmās līnijas, bet nepietiks laika tik rūpīgi izsekot visam jaunajam, kas radīsies pa šo gadu, lai vēlāk to organiski saistītu ar veco. To paveiks tie, par kuriem es jau runāju, — cilvēki, kas izvēlēti nevis pirms pieciem, bet gan pirms četriem gadiem. Nē, viss izdomāts ļoti saprātīgi.

— Jā, — brīdi klusējis, piekrita Narevs. — Patiesi — sistēma ir gudra. Tas jau ir apstiprinājies: pa visu šo laiku nav bijis neviena mēģinājuma palikt postenī uz nākamo termiņu. Un vēl viens piemērs: jūs lidojat ar reisa kuģi, lai gan jums droši vien varēja dot atsevišķu mašīnu.

Administrators pasmaidīja.

— Mēs esam cilvēki ar veselu saprātu. Kādēļ velti tērēt degvielu? Bet vai mums nebūtu laiks pievienoties sabiedrībai?

Viņš piecēlās, lai izietu no bāra salonā. Narevs pašķielēja uz viņu un arī piecēlās.

— Mani urda kārdinājums piebilst, ka veselā saprāta jēdziens vienmēr ir bijis nosacīts. Kā labais un ļaunais, piemēram.

— Bet vai jūs mēģinātu saglabāt varu? Un lidotu viens simtvietīgā kuģī?

— Es? — pavīpsnāja Narevs. — Ja nu kaut ko es neprotu, tad diemžēl tieši paredzēt savu rīcību.

Viņi nesteidzīgi devās uz izeju.

— Un vienmēr vajag mazliet skumt par to, kas beidzas, — sacīja Karskis. — Citādi drīz vien iestāsies pār- sātinājums. Vai tad jūsu darba ir savādāk? Starp citu, es nezinu…

Salonā viņi apstājās, lai pierastu pie pustumsas.

— Uzdrošinos jūs pārtraukt. Lūk, cilvēks, kam pārsā- tinājums nedraud, — teica Narevs, mainot sarunas tematu un ar galvas mājienu norādot uz aktrisi, kas dejoja ar rakstnieku. Karskis nopietni atbildēja:

— Viņa ir apburoša. Lai gan es izvēlētos citu.

— Varu iedomāties — kuru. Tomēr nebūšu ar jums vienis prātis. Nav saprātīgi uztraukt kapteini lidojuma laikā.

— Jo vairāk pirms finiša, — teica administrators un nopūtās. — Jā, Zeme… Vai jūs uz ilgu laiku metropolē? Vai esat saimniecisks darbinieks?

— Es ceru, ka jūs tā nedomājat, — sacīja Narevs, savilcis lūpas vieglā smaidā. — Ja es būtu saimniecisks darbinieks, nekādā gadījumā nebūtu mēģinājis ar jums iepazīties, to varētu uztvert kā mēģinājumu izkārtot savas planētas vai apgabala lietas.

— Diez vai: jūs neesat antorietis, bet es nodarbošos tieši ar šo planētu. Jūs taču, ja neviļos, esat no Līvijas?

— Vai balss nodod? Pretīga balss — vai nav tiesa? Atļaušos izmantot tādu apzīmējumu. Bet tikai Zemes atmosfēras blīvumā, kāds ir šeit. Uz Līvijas mūsu balsis skan brīnišķīgi. Starp citu, varu atbildēt ar to pašu: tik melnīgsnējas sejas kā jūsējā var sastapt tikai uz Anto- ras… Bet, kas attiecas uz manu nodarbošanos, — esmu ceļotājs. Visneatkarīgākā profesija. Nedaudz romantizē- jot, es teiktu: ierodos bez sajūsmas un pametu bez nožēlas. Arī uz savas Līvijas neesmu bijis jau daudzus gadus.

— Žēl. Es tieši gatavojos vaicāt: uz šīs planētas nesen bija kaut kādi sarežģījumi, bet es nepaguvu saņemt informāciju un sīkumos nezinu. Kāds ir mēģinājis vadīt…

— Jūs liekat man nožēlot, ka es absolūti neesmu lietas kursā. Dzīvoju ceļā, esmu laimīgs un neko citu nevēlos. Lai gan nē — dažkārt man gribas kļūt par šāda A klases lainera kapteini. Te ir patiesa neatkarība — un apkārtējo liktenis ir atkarīgs tikai no jums.

— Ja tic psiholoģijai, ko esmu mācījies, šī jūsu vēlēšanās nozīmē, ka jūtat sevī enerģijas rezerves un kaut kādā veidā esat aizskarts, ka cilvēki tās neizmanto atbilstošam uzdevumam ar maksimālo efektivitāti. Vai man nav taisnība?

— Tātad jūs mani izprotat labāk nekā es pats. Nē, es neesmu ievērojis sevī neko tamlīdzīgu.

— Piedodiet, ja esmu jūs satraucis.

— O, lūdzu, es neļaunojos.

Apaļā ekrāna centrā kā dzintara piliens spīdēja Saule.

— Re, kur viņš, — apmierināti sacīja stūrmanis Lu- govojs, — mazulītis Jovis! Lūdzu, kaptein, atzīmēt žurnālā: rekords. Vēl nevienam nav izdevies dabūt video- sakarus ar Jupitera sistēmu no tāda attāluma. Vai es neesmu varonis?

— To es noskaidrošu Kadru pārvaldē, — apsolīja kapteinis Ustjugs.

— Un vispār, — turpināja stūrmanis, — Saules sistēma ir muļķīgi iekārtota, tās centrējums traucēts: visas planētas uz viena borta.

— Pēc ierašanās iesniedz raportu pārvadājumu nodaļā, — kapteinis deva padomu.

Stūrmanis palūkojās viņā ar tik vērīgu skatienu, kāds, pēc viņa domām, piemita cilvēkiem, kam jau sen pāri divdesmit gadiem.

— Jūs uztraucaties, meistar!

Dažus mirkļus viņi klusēdami skatījās viens otrā. Kapteinis bija divreiz vecāks un galvas tiesu mazāks, tomēr kaut kādā veidā viņi abi līdzīgi; varbūt,ar raksturīgo vienmērīgo iedegumu, ko iegūst kuģa kvarca saulē, vai ar ciešajiem skatieniem, ar nesteidzīgo kustību precizitāti, kādu prasa kuģi.

— Mans pienākums ir rūpēties par ekipāžas stāvokli, — beidzot atbildēja Ustjugs. — Bet uz mana kuģa ir pieņemts izpildīt savus pienākumus un neiejaukties cita pienākumos. Ieejot sistēmā, stūrmaņa pienākums ir ievērot kursu un savlaicīgi uzņemt pelengu.

Lugovojs pasmaidīja.

— Neuztraucieties, meistar. Kamēr Saule ir priekšā un Rigels — pa labi, mums nav ko baidīties. Bet sakiet — vai tik dzīva interese par pasažieru stāvokli arī ietilpst kapteiņa pienākumos?

— Jā, — Ustjugs sausi atteica. — Ietilpst.

— Agrāk gan reisu laikā kapteinis to uzticēja Verai. Kas jūs satrauc uz «Vaļa» borta? Administrators Karskis? Ceļotājs Narevs? Fiziķis? Varbūt Istomins? Vai jūs domājat, ka viņš sarakstīs par jums grāmatu? Nevar būt, ka jūsu uzmanību saistījis večuks Petrovs vai futbolists Je- remejevs, lai arī viņš ir Federācijas čempions…

Kapteinis Ustjugs klusēdams skatījās stūrmanī, cenzdamies saprast, vai neparastā pļāpīguma iemesls ir pirms- finiša drudzis, kas reizēm krata jaunos kuģotājus, vai vienkārši nekaunība.

— Mila brauc ar vīru, — Lugovojs turpināja uzskaitīt. — Aktrise iemīlējusies citā. Un, ja vien mēs nevedam kādu zaķi, tad tā var būt vienīgi Zoja Serova. Bet viņa…

Nē, izlēma kapteinis, tas nav nekāds drudzis. Vienkārši puiciska nekaunība kopā ar ziņkāri.

— Jupitera postenis jau piecas sekundes gaida atbildi, — viņš sausi teica.

— Vainīgs, meistar, — stūrmanis attapās. — Piedod.

— Jauns un zaļš tu esi, Saša, — Ustjugs it kā ar nožēlu, it kā ar skaudību nopūtās. — Tiklīdz būs sakari

ar Zemi, izsauc mani.

*

— Atļaujos pievērst jūsu uzmanību, dārgais administrator, — lūk, cilvēks, kas nebaidās sabojāt garastāvokli kapteinim. Zinātnieki vispār ir nedaudz pašpārliecināti, jūs, protams, to būsit ievērojis ne vienu reizi vien. Zināma pašpārliecinātība ir raksturīga visiem, kas zina tādus faktus, kurus nezina citi. Protams, tas neattiecas uz klātesošajiem… — piebilda Narevs, ieraudzījis Karski saviebjamies.

Fiziķis Karačarovs pievilka Zojai tuvāk krēslu un ar joni tanī iegāzās.

— Mazie cibulīši, — viņš teica, — maziņas meitenītes nedrīkst garlaikoties. Tūlīt mēs pasmaidīsim. Nu, viens, divi! Ko jūs?

Ak kungs, arī šis nepaiet garām. Bet veselu mēnesi likās ne šīs pasaules cilvēks, dzīvoja ārpus laika un telpas un ēdienreizē labi ja nebāza ausī karoti. Ko darīt? Noskūt galvu? Pielīmēt degunu līdz jostas vietai? Un pielīmētu arī, nežēlotu sevi. Bet ne katra uzmanība ir apnīkstoša, jābūt kādam, kas skatās, skatās līdz sāpēm acīs. Viena dēļ jāpacieš visi citi. Nevar sēdēt taču nepārtraukti kajītē.

Zoja nopūtās.

— Jūs šodien nevar ne pazīt, — viņa laipni sacīja. — Droši vien esat pabeidzis savu darbu?

— Darbu? — Fiziķis, likās, uz mirkli apjuka. — Diemžēl nē. Vienmēr pietrūkst kāda nedēļa… kuģi sākuši pārāk ātri lidot, vai? — Viņš samirkšķināja acis, izplēta rokas. — Vai es lēni dzīvoju?

Par to lai arī runā.

— Kādēļ tad jūs steidzāties lidot?

— Izsauca skolas biedri. Protams, zinātniskās. Tur tādas lietiņas…

— Interesanti. Pastāstiet!

Bet viņš neuzķērās uz āķa.

— Labprāt, kad paliksim divatā.

Tas izdevās labi, Karačarovs sajuta. Viņš šodien bija lovelass, donžuāns, siržu lauzējs un viņa dievinātājas gulēja pie viņa kājām. Tā viņš šovakar uztvēra sevi un visu apkārtējo pasauli. Šī pasaule bija nosacīta, un to bija atļauts iztēloties, kā sirdij tīk: īsta bija tikai matemātika un tas, ko varēja ar tās palīdzību izteikt. Savas personiskās pasaules modeļus Karačarovs veidoja atkarībā no noskaņojuma.

— Baidos, ka jūs esat par vēlu attapies, — Zoja vienaldzīgi sacīja. — Reiss beidzas.

— Kas gan ir šis pusotrs mēnesis salīdzinājumā ar laiku, kas mums vēl priekšā?

— Mums priekšā ir dažādi laiki. Es uz Zemes nebūšu ilgi. Nodošu materiālus — slimības vēstures no Otrās Bultas planētas, izdarīšu kontroleksperimentu…

— Vai uz Otrās Bultas visas sievietes ir tik brīnišķīgas? Lai gan, protams, ne — jūs visur būsit izņēmums. Bet kas ar jums bija noticis?

— Ar mani? Nekas.

- Bet slimība?

Viņa pasmaidīja.

— Ne jau es slimoju. Lai gan, iespējams, zinātnē paliks «Serovas slimība».

Zoja centās, lai tas neizskanētu pārāk pašpārliecināti.

Fiziķis uz mirkli atkal kļuva nopietns.

— Jūs tātad esat kaut ko pabeigusi. Apskaužu.

— Nu, vēl ne gluži. No turienes nav regulāras satiksmes ar Zemi un arī ar Antoru — reta. Tāpēc es izmantoju izdevību. Bez tam… negribējās tur palikt.

— Bet kas būs tālāk?

— Aizbraukšu uz kādu visdziļāko nomali — meklēt jaunu slimību.

— Kādēļ tik tālu? Lūk, es — sirds skarta…

— Ak kungs, — viņa noteica. — Cik banāli!

— Varu savādāk: gribu, lai jūs būtu kopā ar mani.

— Jūs esat radis precīzi izteikt savas domas.

— Nesaprotu, kāpēc es nevarētu runāt tieši to, ko domāju. Zinātnē nav pieņemts noklusēt. Katrai parādībai ir savs vārds, un, atsakoties no tā, jūs neko nevarēsit pierādīt.

— Vai jums neliekas, ka riskējat?

— Man nav ko baidīties: sieviete apvainojas tikai tad, ja nesaņem pēc nopelniem. Galu galā katra cilvēka uzvedība — arī jūsu tai skaitā — ir izsakāma vienādojumos. Bet risināt vienādojumus es esmu pieradis.

— Un kādi secinājumi no tā izriet? Man, nezinošai, droši vien to nesaprast?

— Šo to es varu populāri paskaidrot: es esmu ģēnijs. Saprotat? Liesais tips, kas sēž jums blakus un aplūko jūsu ceļgalus, ir ģēnijs. Nu, atzīstieties — vai ģēniji bieži ir centušies iegūt jūsu labvēlību? Bet es to iegūšu.

— Nu, paldies, — sacīja Zoja. — Jūs mani izklaidējāt.

Viņa piecēlās un sāka lēni iet pa salonu. Karačarovs raudzījās viņai paka], iespiedis plaukstas starp asajiem ceļgaliem. Durvīs stāvēja kapteinis. Zoja uzlika viņam rokas uz pleciem; Ustjugs mirkli vilcinājās, mēģinādams uztvert takti. Viņi sāka dejot.

Fiziķis piecēlās un lieliem soļiem izgāja ārā. Viņš devās pa gaiteni un uzkāpa augšā dārzā.

Šeit smaržoja kā tropos un pār galvu pletās lielu lapu vēdeklis. Klusi čaloja ūdens. Kāds stāvēja pie palmas, kurai viena lapa bija ielūzuši, neizturēdama pēdējo pārslodzi. Tā bija Vera — ekipāžas ceturtais loceklis. Karačarovs kļuva mundrāks.

— Sakiet, skaistule, — vai atļauts pievērst uzmanību ekipāžas locekļiem?

— Kam tieši — kapteinim, stūrmanim? Ja inženierim Rudikam, tad viņš atdalāms no kuģa, tikai pilnībā demontējot mašīnas.

Kas šodien notiek ar sievietēm? Visas taisni vai gatavas kost. Zeme — fiziķis nākamajā mirklī saprata. Planētas tuvums, reisa beigas. Beidzas ritmiskā kuģa dzīve, un sievietes ātrāk par mums noskaņojas uz citu vilni. Bet priekšā vēl ir vesels vakars.

— Tātad atliekat jūs.

Vera nevērīgi paraustīja plecus. , — Neatbildat? — Viņš pasmīnēja. — Vai tad drīkst neatbildēt pasažierim? '

Viņa šķelmīgi pavērās viņā. Un pēkšņi ātri un monotoni sāka birt vārdi:

— Lūdzu uzmanību! Transgalaktikas kuģis «Valis» dodas kārtējā reisā Antora — Zeme. Lielākā ceļa daļa būs pa līdztelpu. Pasažieriem tas neērtības nesagādās. Ceļš līdz Zemei ilgst apmēram pusotra mēneša, papildinformāciju jūs saņemsit lidojuma laikā. Šeit ir nodrošināts tads pats komforts kā jūsu dzīvoklī vai viesnīcā. Jūsu rīcībā —r salons, bārs, baseins, sporta zāle, dārzs, pastaigu klājs, kur jūs varat ižbaudīt skatu uz zvaigznēm līdz ieejai līdztelpā un pēc izejas no tās. Kajīšu_ iekārtu pasūtiet pēc savas gaumes — pusstundas laika ta bus gatava. Pusdienas salonā pulksten septiņpadsmitos pēc nosacītā — galaktiskā kuģa laika. Pēc jūsu vēlēšanas pusdienas piegādā kajītē, sintezatora izeja — pa labi no durvīm. Ēdienu izvēle neierobežota. Dāmas, protams, interesēs tas, ka jaunas tualetes šeit izgatavo divu stundu

laikā. Lūdzu, pievērsiet uzmanību tablo, pēc tā jūs varat noregulēt savus pulksteņus. Noregulēt tos pēc Zemes divdesmit četru stundu cikla jūs varat pie manis. Tagad es ar prieku atbildēšu uz jūsu jautājumiem.

Vera apklusa, no aizturētiem smiekliem piepūtusi vaigus. Slaida, skaista, ar bronzas krāsas ādu — viņa ļāva fiziķim pamielot acis, lai gan pēc kuģa tradīcijām nedrīkstēja koķetēt ar pasažieriem.

— Ak tā! — sacīja fiziķis, iesaistoties spēlē. — Bet s.ikiet — vai patiešām kuģis ir tik drošs?

Vera apburoši pasmaidīja.

Tehnikas pēdējais vārds. Neierobežotas enerģijas rezerves — tās mēs smeļam kosmiskajā telpā. Pilnīga autonomija. Un tā tālāk.

— Jūs mani nomierināt, — ar ironisku smaidu sacīja Karačarovs. — Esmu ļoti pateicīgs.

— Vai pasažieriem vēl ir jautājumi?

Fiziķa skatiens mirkli kavējās pie viņas.

— Jā. Jūs… Jūs esat ļoti skaista meitene. Kādēļ esat šeit? Tas taču 'ir bezjēdzīgi. Vai tad jūs nespējat veikt kaut ko vairāk? Varbūt ticat, ka kosmiskajā telpā ilgāk saglabājas jaunība?

Šoreiz viņš bija nopietns. Varbūt tas patiešām bija viņu ieinteresējis, viņš to pats īsti nezināja. Bet varbūt gribēja tikai atriebties par viņas joku? Vera skatījās viņā, nedaudz sakniebusi lūpas.

— Gribat, es atbildēšu pats, — Karačarovs turpināja.

Viss ir ļoti vienkārši. Jūs esat antoriete, tas uzreiz ir

icdzams. Un zināt, ka esat skaista. Un gribat dzīvot uz Zemes. Federācijas centrā, nevis tās nomalē. Jūs uzskatāt,\ ka tikai uz Zemes jūs pienācīgi novērtēs. Novērtēs nevis kaut kāds, bet gan ievērojams cilvēks. Ja nu arī ne Padomes loceklis, tad vismaz tā konsultants. Bet Zemes iedzīvotāju Skaits jau sen ir nostabilizējies — un, lai dabūtu Zemes pilsoņtiesības, kaut kas ir jāpaveic. Dienests Galaktiskajā flotē droši vien dod tādas tiesības. Tas arī viss. Cik jums vēl atlicis lidot? Es nezinu, cik liels stāžs ir vajadzīgs…

Vera atmeta galvu.

— Atvainojiet, — viņa teica oficiālā tonī. — Es atbildu tikai uz jautājumiem, kas attiecas uz reisu. Tagad man laiks doties uz salonu.

— Atļaujiet piedāvāt jums roku, — galanti sacīja Karačarovs.

— Es vēl nekrītu no trapa.

Viņš tomēr pavadīja viņu līdz salonam. Arī fiziķim nez kādēļ pagaisa jautrība, bet Verai viņš, liekas, pamatīgi samaitāja garastāvokli. Jau ieejot salonā, Karačarovs mēģināja izlīdzināt neveiklību.

— Atbildiet, lūdzu, uz vēl vienu — beidzamo jautājumu — kā saucas šī deja un kā to dejo?

Piemiegusi acis, Vera paskatījās viņā un negaidot pasmaidīja.

— O, parādīt es varu!

Izstīdzējušais fiziķis gatavībā paklanījās. Vera, draiski nozibinājusi acis, pagriezās un, viegli šūpodama gurnus, devās pie sēdošajiem pasažieriem. Viņa nostājās administratora priekšā, un Karskis, mulsi smaidīdams, piecēlās.

«Veltīgs gājiens,» domās noteica Karačarovs, pavadīdams Veru ar skatienu. Tagad viņš pēkšņi, protams, apkārtējiem nemanot, kļuva gluži cits cilvēks: īsts vecs ci-

niķis, Galaktikas vilks, kurš neatzīst sievietes.

*

— Vai neiesim mēs arī? — Mila tā bija uztvērusi vīra vieglo kustību. Viņš to neuzdrošinātos izteikt skaļi, bet gaidītu, līdz viņa pirmā izrādītu vēlēšanos. Taču Mila jau sāka pierast, ka jebkura viņa doma nekavējoties izpaudās žestā, viņš runāja ar ķermeni, izsakot domas precīzāk par vārdiem. Ne velti viņš bija Federācijas čempions!

Mila dejoja ar baudu. Valentīns vadīja viegli un stingri, pat ar sievu neatļāvās ne mazāko vaļību, katru reizi dejodams gluži kā konkursā. Ar viņu bija tīkami iet cilvēkos un labi divatā, viņš bija labestīgs un stiprs, un katru reizi viņa no jauna pārdzīvoja notikušo. Brlnumpilnā pasaule — abi Zemes iedzīvotāji, bet uz savas planētas viņi tā arī nekad nebūtu satikušies, būtu nozuduši viens otram starp miljardiem cilvēku. Bet viņai ievajadzējas lidot uz Antoru, lai iepazītos ar turienes interjeriem, par kuriem viņa bija daudz dzirdējusi un kuri patiešām izrādījās neparasti interesanti. Tajā pašā laikā tur atradās pasaules čempionu komanda, tā veica turneju pa Fede-

rāciju. Nejauši satikties tik daudzu parseku attālumā no Zemes —i vai tad tas nav brīnums? Ieraudzījuši viens otru, viņi uzreiz saprata, ka mājās atgriezīsies kopā un vienmēr būs divatā r— vienmēr un visur. Viņš visur sekoja viņai, izņemot treniņus un spēles, kad viņa sēdēja stadiona tribīnē. Pēc tam komanda aizlidoja, bet viņš palika —: droši vien nevarēja šķirties pat vienu mēnesi, kas viņam bija jāpavada uz Antoras. Viņš, protams, pārdzīvoja, ka komanda aizbrauca bez viņa, bet galu galā viņa biedri izlēma, ka dažas spēles nospēlēs paši. Novēloja viņam laimi…

Viņa pacēla acis. Valentīns pasmaidīja.'

— Ko tu?

— Šis pā —• vistīrākais izrāviens, saproti? Nu, izdejosim to vēlreiz — un tu redzēsi.

Šoreiz iesmējās Mila — tiesa, sevī? nekas, viņa iemācīs vīru sarunāties ari par citiem tematiem, vajadzīgs likai laiks un pacietība. Pacietības viņai pietika, bet laika priekšā vēl bezgala daudz… Pavīdēja vēl viena doma, arī saistīta ar nākotni, bet tā bija nepatīkama, un Mila tūlīt centās to aizgainīt.

— Atpūtīsimies, — viņa sacīja.

— Gribi pasēdēt?

—1 Vai neuzbruksim kādai kompānijai?

Viņi devās uz bāru. Tur jau sēdēja Inna Perlinska un rakstnieks. Istomins pielēca kājās un steidzīgi piebīdīja viņai krēslu.

—9 Gribat iedzert? Inna? Mila?

—i Minerālūdeni, — Inna izteica zuzošā, saspringtā pusčukstā, it kā uzticētu kādu noslēpumu. Pēc tam pievērsās Milai. — Vai šis kostīmiņš ir no Antoras? Ļoti jauks. Uz tās planētas viņiem ir laba gaume. Vai jūsu vīrs ir ļoti dusmīgs? Es no viņa mazliet baidos.

—: O, vai tad no viņa var baidīties?

—: Mēs taču esam konkurenti. Pēc tam kad teātris atzina atrisinājuma neparedzamību, kad uz skatuves atgriezās senais improvizācijas princips, mēs kļuvām par nopietniem konkurentiem gan sportā, gan spēlēs.

—t Tā nav konkurence, — teica Jēremejevs. — Tā ir sacensība. Sports taču ir sacensība.

— Jums noteikti jāredz mani —■ kaut vai lugā «No rīta man jāmostas ar pārliecību»! Klasika, bet kāds mūsdienīgs skanējums! Tā pie mums ir izrādīta jau piecdes-

2 — 2004 r- 17 J

007 26 2i*…………

N.

L - mit reižu, un darbība nevienā izrādē nav atkārtojusies tālāk par otro ainu. Piecdesmit dažādas attīstības, dažādi fināli. Es katrā atradu jaunu pagriezienu! Sezonas sākums ir pēc nedēļas, es varēšu palīdzēt… Paldies, mīļais, — viņa pateicās Istominam. Viņas žesti pauda sava lieluma apziņu. — Jā, iedomājieties, es šeit, uz kuģa, izgatavoju brīnišķīgu komplektu -r- speciāli atklāšanai…

— Es vienmēr iepriekš zinu, iesitīšu vai ne. Gadās —- ieņem labu pozīciju, visi gaida — miljoni cilvēku! — bet es jūtu: nebūs. Un pasēju. Agrāk es, vienalga, situ uz vārtiem, bet pietiek neveiksmīga sitiena —; un tu sāc šaubīties un pēc tam tā arī aizej no laukuma neiesitis. — Viņš uz brīdi sadrūma, zilās acis satumsa.

— Uz Antoras es spēlēju slikti. Neredzējāt? Nekam nederīgi. Satikos ar Milu — kas te vairs par spēli… Kauns. Atceros, cik pretīgi spēlēju: nezināju, kur rokas, kājas likt… — viņš runāja ātri, acīmredzot viņam jau sen gribējās izrunāties un uzklausīt mierinājuma vārdus, ne formāli laipnus, bet patiesus: sarunu biedrs tādos gadījumos meklēja ne vārdus, bet domas, kas otram palīdzēja saņemties.

— Jā, tā gadās, — pamāja Istomins. — Tāda situācija ir,?, Vai jūs esat lasījis Karļenko?

— Karļenko? Neatceros. Droši vien ne.

■— Ko tad jūs lasāt?

— Vispār — daudz. Pašlaik neatceros, kas bija pēdējais. Kaut kā nespēja aizraut. Bet vispār — kādreiz cilvēki droši vien mācēs visu. Gan labi spēlēt, gan labi rakstīt…

— Tas ir pašapmāns, — Istomins pēc brīža atbildēja.

— Pirms simt vai divsimt gadiem cilvēki tāpat domāja par mūsu laiku: harmonisko cilvēku laikmetu… Taču ne jau harmoniskie virza progresu, bet gan tie, kas izsaka sevi vienā jomā. Diennaktī joprojām ir divdesmit četras stundas, bet prasības kļuvušas daudz augstākas. Literāts ar pagājušā gadsimta tehniku tagad neizdotu pat vienu grāmatiņu. Piemēram, Rugojevs, lasījāt?…

— Pilnīgi pareizi. Es skatījos vecu spēļu ierakstus. Mēs to izdarītu desmit minūtēs. Un kā mēs trenējamies » viņi neizturētu tādas slodzes.

•— Vai tad ir laiks rūpēties par harmoniju? Pēc ceļojuma būtu labi padzīvot mežā vai kaut kur pie ezera — liiimba, makšķere… Rīt uz Zemes es ieiešu savā kabinetā, bet man izstrādājies reflekss: tur man ir jāraksta…

— Vai jūs tā noskaņojat sevi? Vai tas ir no dzimšanas?

— Jā, droši vien tāpat kā jums.

— Ar mani ir savādāk. Mani eigenizēja. Iepriekš… nu, kad es vēl nebiju piedzimis, izlaboja ģenētisko ainu, Īdi es būtu pa īstam noderīgs sportam. Mans tēvs bija l.ihs centra uzbrucējs, un viņš gribēja, lai es būtu vēl Idbāks. Tiesa, no manis iznāca pussargs. Vidējais variants, kā mēdz sacīt pie jums.

— Tas ir labi, jums nevajadzēja ne par ko šaubīties.

— Nu, es zinu, ko spēju. Māku padot bumbu, apvest, atņemt, pārvaldu izrāvienus, spēka paņēmienus, pārredzu laukumu, protu izvēlēties pozīciju. Dribls, ātrums, spēle ar galvu, noturība sadursmē un, protams, sitiens. Jūtu bumbu kā sava ķermeņa daļu. Un to visi zina. Rīt redzēsit, kā mani sagaidīs. Lai gan es nospēlēju galīgi slikti — un tomēr… Bet kā sagaidīs jūs?

— Nu, tādi kā es nav pārāk pazīstami. Zina tos, kas raksta grāmatas — kāršu komplektus. Jūs droši vien esat redzējis: uz stingra plastikāta, abās pusēs — pabeigta epizode.

— Kā tad, protams. Jauc, kā gribi, — katru reizi iznāk pilnīgi jauna grāmatiņa. Un kompakta.

— Bet es tā nemāku, tas mani arī nevelk. Rakstu palēnām. Jūs tātad esat triumfa gaidās.

— Saprotiet — tas nav galvenais. Te viss ir kopā. Debesis. Mākoņi. Vējiņš. Stadions. Daudz gaisa, smaržo ziedi… Komanda. Bumba. Bet puiši mani bārs. Јa īstam. Savādāk nevar: es slikti nospēlēju. Iedomājoties par to, uzreiz gribas, lai tas nav rīt, kaut vai nedēļu vēlāk… Ko Mila domās? Bet ko tu padarīsi?

— Neko.

•.v

Lugovojs drudžaini grozīja limbus.

— Dzīves prieki! — viņš norūca. Tā reizēm burkšķēja kapteinis Ustjugs. — Ei, šef!

2*

19

Viņš attapās, ka sakari ar inženieri ir izslēgti, un pieskārās pogai. Centrālais postenis uzreiz itin kā divreiz

palielinājās: tur, kur tikko bija gluda šķērssiena, radās plaša telpa, tajā pults, kuģa gaitas kontrolaparāti, dzinēju un enerģētisko sistēmu indikatori. Inženieris Rudiks pacēla papliko galvu. Likās — viņš atrodas tepat blakus, lai gan īstenībā tas bija tikai tridiefekts, inženierposteņa trīsdimensiju attēls, kas atradās citā — kuģa energo- dzinēju korpusā, simt metru garas caurules — ass šahtas otrā galā; šī ass kā lapsenes viduklis savienoja abas kuģa daļas. Rudiks pakustināja gaišās uzacis.

—ī Kas tev tur ir, stūrman?

-Hi Zeme nezin kur pazudusi, — gandrīz pavisam mierīgi paskaidroja Lugovojs. —i Vajadzīgajā virzienā tās nav,

— AKa, •— vienaldzīgi noteica inženieris, mirkšķinādams bālganās ačeles. Viņš pamāja un atkal pievērsa skatienu pultij, pastiepa roku, kaut ko pagrieza, apmierināts izstiepa lūpu.

— Es runāju nopietni.

— Nopietni runājot, — Rudiks aukstasinīgi atbildēja, — tā nenotiek.

— Pagaidi taču! Mēs izgājām, vai ne? Sistēma ir mūsu priekšā. Attiecībā pret mums Jupiters atrodas aiz Saules — orbītas viņā pusē. Skaidrs? Bet Zeme — šajā, kas tuvāk. Ar Jupiteru man jau ir videosakari cauri visai sistēmai, bet ar Zemi nav.

— Varbūt Jupiters ir mūsu pusē, bet Zeme — otrā?

— Tu domā — es neprotu orientēties pēc zvaigznēm?

— Nezinu, nezinu. Paprasi «Sigmai».

Lugovojs kaut ko neskaidri nomurmināja. Viņam negribējās griezties pie elektronskaitļotāja, it kā viņš būtu vēl tikai stažieris, nevis stūrmanis. Tomēr būs jādara.

Viņš ielaida programmu punkta noteikšanai pēc četriem orientieriem.

— Būs jau labi, — Rudiks komentēja.

Viņu pārtrauca ass zvans. «Sigma» nepieņēma uzdevumu.

Lugovojs paraustīja plecus. Uzdevums bija elementārs un nekļūdīgi sastādīts. Viņš to atkārtoja — un skaitļotājs atkal atteicās risināt.

Pēc trešā pieprasījuma zvans nepārstāja veselu .minūti. Cilvēku valodā tas nozīmēja histēriju. Nācās atteikties no sajukušās ierīces.

Nu, ko tagad teiksi? « noguris pavaicāja Lugo- voļfi. '

- ■ Zini ko, — Rudiks sacīja balsī, kurā bija manāmas Aftulms, - labāk izsauc meistaru. Citādi tu arī Sauli v»'l jm/.nudēsi.

I.iivjovojs apvainots iešņācās. Protams, vajadzēja ziņot IHptolnim. Te pār viņu nāca pēkšņa apskaidrība.

I s iedošu viņam pēc trim orientieriem, — viņš sa- ( i|.i un paskatījās tridiekrānā, kurā bija Rudiks. Vai !»♦*<* Visi tā dara.

Šoreiz skaitļotājs nepretojās.

* %

Viņi dejoja ilgi, klusēdami, it kā mūzika runātu viņu vietā; 1ā mēdz būt, kad abiem sakāms viens un tas pats, bet patmīlība vai kautrība neļauj uzsākt sarunu. Kad mūziķei apklusa, viņi apstājās, apmulsuši raudzīdamies viens otrā. Klusums piepeši kļuva smacīgs un lipīgs, tajā iestrēga sekundes. Kapteinis ierunājās pēkšņi aizsmakušā balsī:

—i Balle tā nekas.. i izdevusies, vai ne? Neviens negarlaikojas.

Zoja, it kā to nedzirdēdama, skatījās viņā un gaidīja, kad viņš ierunāsies pa īstam. Viņa jau sen bija nolēmusi, ka nekas nav vajadzīgs, tāpēc ka nekā nebūs — vienkārši nevajag, bet dzirdēt vārdus viņai gribējās, tas bija nepieciešams.

—s Zoja…

Viņa bezrūpīgi pasmaidīja. Tas viņai prasīja krietnu piepūli. Pēc tam attapās, ka viņi stāv un cilvēki skatās uz viņiem.

—■■ Iesim…

Viņš to saprata un, paņēmis zem elkoņa, veda. Viņi apstājās pie sienas tur, kur tās spīdošā virsma pārgāja matētajā. Kapteinis neskatīdamies piespieda plāksnīti, un matētā virsma pagaisa. Viņi izgāja uz pastaigu klāja, kas liecās ap kuģa dzīvojamo korpusu, un nesteidzoties saka iet pa to. Klājs bija caurspīdīgs, viņi gāja pa zvaigznēm, tās spīdēja priekšā, pa labi un augšā, tikai pa kreisi bija siena. Viņi klusēja, līdz ieejas gaišais taisnstūris nozuda aiz borta izliekuma.

— Zoja, klausies.. g

Viņa gribēja sacīt kaut ko vienaldzīgu, pat ironisku, bet baidījās, ka balss varētu neklausīt. Ustjugs runāja, uztraukumā aizraudamies, — tā runā droši vien tikai reizi mūžā. Zoja klausījās un domās lūdza: «Vēli Vēl!»

— … Pēc tam sapratu, ka arī tu pati…

«Nē» viņa neteiks: tie būtu acīm redzami meli. Bet ko tas viss nozīmē? Viņa taču gribēja pilnīgi ko citu, viņa jau sen bija nonākusi pie secinājuma, ka pielūdzējus vislabāk ir turēt tālāk no sevis: pārāk sāpīgi ir vēlāk.

—… Visu laiku kautrējos, nu, baidījos… Mēs būtu varējuši visas šīs dienas būt kopā, bet tagad — pēdējais vakars…

Jā, ja pašā pirmajā vakarā tu būtu bijis uzstājīgāks un attapīgāks… Tādas lietas vai nu notiek uzreiz, kamēr nav laika pārdomām, vai arī ievelkas uz ilgu laiku. Vispār — nē, es tūlīt būtu tevi atstūmusi tālāk. Man nepatīk banalitātes.

— Man nepatīk banalitātes, — viņa balsī atkārtoja.

— Nesaprotu, — viņš apjucis teica.

— Aiz garlaicības un kāres pēc asām izjūtām kuģa pasažiere krīt drosmīga kapteiņa apskāvienos. Bet asu izjūtu man pārpārēm pietika laboratorijās un hospitāļos. — Viņa uz mirkli atkal jutās kā agrāk, ne velti kolēģi runāja, ka viņa esot emocionāli sterila; ko viņi, kolēģi, zināja!… Bet šis mirklis bija īss, un Zoja, pati sev negaidot, klusi sacīja: — Es priecājos, ka tas nesākās tā.

— Beidzas nesācies, — viņš drūmi izlaboja.

— Toties tagad es zinu, ka tā tev nav tikai iegriba… un man arī.

Tāda loģika viņam nekad nav bijusi saprotama.

— Kāpēc tad tu …

Patiešām — kāpēc?

— Tāpēc, ka šajā vecumā jau ir par vēlu darboties pēc izmēģinājumu un kļūdu metodes — tā tas laikam saucas kibernētikā.

Viņš nopūtās, saprazdams, ka ir kaut ko palaidis garām: tiešumu, pirmā vakara neapzināto tieksmi, gatavību pakļauties negaidītajam…

— Zoja, diena vēl nav galā -..

Viņa atkal bezrūpīgi pasmaidīja, jau paspējusi atgūties. Labi, ka neviens viņu nepiespieda, viņa pati ir no.- lēmusi un izdarīs visu, kā grib. Neviens un nekad neizlems viņas vietā. Viņa nepadodas, bet izvēlas.

— Nē, rīt. Uz Zemes.

Viņa to pateica ar tādu noteiktību, ka viņš beidzot noticēja un apstājās, piespiežot sev viņas elkoni un skatoties zvaigznēs. To raksts bija neparasts, bet šis tālās zvaigznes kapteini pašlaik neinteresēja.

Viņš apskāva viņas plecus un aizvēra acis. Un, protams, tūlīt izdzirda aiz muguras soļus. Lugovojs. «Suns,» nodomāja kapteinis. «Sargeņģelis!»

— Sakari ar Zemi, kaptein.

Ustjugs ieskatījās. Stūrmanis bija mierīgs kā kosmonauta piemineklis, bet Ustjugs viņu pazina pietiekami labi.

— Nu, un kāds noskaņojums?

Pasažiera — pat Zojas klātbūtnē nedrīkstēja prasīt tieši: kas noticis? Stūrmanis tik un tā neatbildētu.

Lugovojs saprata, ka ieradies nelaikā, lai arī rīkojies, izpildot pienākumu. Bet varbūt arī nebija sevišķa nelaime, ja viņi, kā izrādījās, piegājuši Sistēmai ne no vajadzīgās puses; galu galā, izejot no līdztelpas, nenoteiktības pakāpe vienmēr bija pietiekami augsta — un viņi nebija pārsnieguši pieļaujamās kļūdas robežu. Tā vai citādi, bet sakari ar Zemi ir, un tas — pats galvenais.

— Noskaņojums prīmā, kaptein.

— Tūlīt nākšu.

Atvainodamies viņš pavērās Zojā, un viņa saprotoši nolaida skropstas. Ustjugs viņu aizveda līdz ieejai salonā, ieskatījās acīs un pasmaidīja.

— Zeme jau redzama.

— Jā. — Viņa arī pasmaidīja. — Vārds dots.

— Līdz izkāpšanai mēs vēl tiksimies, — apsolīja Ustjugs. — Un lu pateiksi, kur tevi atrast — tur, lejā.

-— Tev nevajadzēs meklēt.

Viņi bija salona vidū, kad Karačarovs, pašķielējis uz viņiem, noburkšķēja:

— Manuprāt, demonstrācija pilnīgi nevietā.

Viņš stāvēja pie krēsla, kurā sēdēja večuks Petrovs, sēdēja ar tādu izskatu, it kā sen būtu ar krēslu saaudzis.

Viņš patiešām bija nosēdējis šeit visu reisu, tā vismaz likās pārējiem, viņam patika klausīties, bet, ja gadījās sarunas biedrs, arī parunāt,

— Demonstrācijā? — Petrovs parjautaja. — Nē, tāda ir dzīve.

—« Ko jūs zināt par dzīvi? —- nikni noprasīja fiziķis. Zoja palika viena, un viņš būtu varējis pieiet viņai klāt, bet, ieskatījies viņas sejā, saprata, ka nav vērts. — Spriežot pēc jūsu noslieces uz banālām patiesībām, jūs esat pensionēts skolotājs. Ko gan pensionēti skolotāji zina' par dzīvi?

Skaļi sperdams soļus, viņš izgāja uz pastaigu klāja, piespiedās ar pieri pie caurspīdīgā borta un brīdi skatījās zvaigznēs, nepazīdams zvaigznāju rakstu.

Viņš atgriezās salonā tajā brīdī, kad no. starpsienās iemontētajiem fonatoriem atskanēja stūrmaņa balss:

—- Kapteinis un ekipāža pateicas pasažieriem par brīnišķīgo vakaru. Lūdzam nākamās stundas laikā ieņemt vietas kūniņās, lai neaizkavētu pirmsnosēšanās manevru izpildi. Vēlam jums patīkamu finišu!

Vera, salona saimniece, ar žilbinošu smaidu jau apstaigāja pasažierus. Petfovs skatījās viņā, piemiedzis acis. Noskanēja pirmais signāls, un tikai tagad pasažieri pa īstam saprata, ka reiss beidzas; aktrise atkal paraudzījās Istominā, un viņu no jauna sāka mākt šaubas. Izeju uz pastaigu klāju aizsedza matētā siena. Lēnā mūzika noklusa, un sekundi vēlāk ieskanējās dzīvespriecīgs maršs.

— Vienu minūti! — skaļi teica Karačarovs. — Vieni mirkli!

Vera apstājās, skatīdamās uz viņu, un viņš uzsmaidīja tai. Karačarovam tagad likās, ka viņš tā ir pavadījis visu vakaru —kā salona lauva un sabiedrības dvēsele; kāda tur nelaime, ja to neviens nav ievērojis? Un pabeigt vajadzēs tai pašā garā.

— Burvīgā saimniece, piepildiet mums kausus! Pēdējais tosts! — Viņš tai nomierinoši pamāja. — Mēs šajā ceļojumā sadraudzējāmies, un būs žēl, ja nekad vairs neredzēsimies. Es ierosinu pēc gada satikties pilsētā, kurā rīt mūs nogādās kuteris. Par mūsu tikšanos!

Karskis pārlika: jā, pēc gada viņš varēs. Viņš pacēla kausu, un pārējie pakļāvās viņa aicinājumam bez vārdiem. Narevs skeptiski pasmīnēja, Petrovs nomurmināja: «Vēl nav nosēdušies,» — un aktrise māņticīgi paklaudzi- nāja pa galdu.