Viņpus durvīm

TRĪSPADSMITĀ NODAĻA

Narevs auksti, nicinoši izmeta-1 — Esiet vīrišķīgs un atzīstieties!

Lugovojs klusēja. Kāda atzīšanās viņiem bija vajadzīga? Ka varbūtības teorija šoreiz pievīlusi? Vai vispār nekādas antizvaigznes nav? Varbūt vajadzēja lūgt piedošanu par to, ka cilvēki nebija sadeguši, bet, visam par spīti,'palikuši dzīvi? Ko Narevs gribēja? Tas pats Narevs, kurš bija Lugovojam palīdzējis (sauksim lietas īstajā vārdā) uzstāties pret kapteini: ne tikai palīdzējis — pat pamudinājis uz to! Nodevība — nekas cits kā nodevība . ? i

Bet Narevs pašlaik nedomāja par ētiku. Viņš sastapa atsvešināto, pat pretīguma pilno Milas skatienu — tā raugās cilvēkos, kuros ir bezcerīgi vīlušies. Sastapies ar šo skatienu, Narevs zaudēja spēju skaidri spriest. Viņš pašlaik būtu apvainojis, vienalga, ko un, vienalga, kādā pārkāpumā, lai tikai no sevis novērstu pārmetumus. Viņa pastāvīgā tieksme apstrīdēt, reformēt, vairs neticēt vieniem un dāvāt uzticību otriem tikai palīdzēja apvainojumu izteikt ar visu dvēseles spēku. Iemesls tam bija: pretēji cerībām, kuģis izrādījās aklā tukšumā, baterijas bija sadegušas, un kopš šī brīža nokļūt uz Zemes bija iespējams vienīgi sapņos. Ar tādiem savu projektu rezultātiem Narevs nebija rēķinājies, tāpēc jo vairāk iemeslu sašutumam.

Lugovojs klusēja, bet viņam priekšā iznāca kapteinis, kas līdz šim bija stāvējis malā. Viņš pamāja, un stūrmanis paklausīgi atvirzījās.

— Vai jūs gribat zināt, kā mēs esam nokļuvuši šeit? —? Ustjugs sausi vaicāja. — To mēs nevaram paskaidrot. Jūs jau dzirdējāt — kuģim draudēja bojāeja. Tika darīts viss, lai jūs izglābtu.

— Ko nozīmē «viss»? — Narevs pārtrauca.

— Tika pat izlietoti līdzekļi, kurus neviens agrāk nebija izmantojis.

— Kādi? — nepaceļot acis, vaicāja stūri sēdošais Karačarovs.

— Piemēram, līdztelpā tika ieslēgti dzinēji.'

Tagad fiziķis pacēla galvu.

— Jūs virzījāties uz priekšu?

— Tas deva cerību iziet kaut kur tuvāk Saules sistēmai.

— Vai līdz šim līdztelpā tas netika darīts?

— Gluži otrādi. Nebija zināms, kas notiks, ieslēdzot dzinējus. Bet mums nebija izvēles^

Fiziķis pašķielēja uz kapteini.-

— Tad viss skaidrs m Mēs konstatējām, ka līdztelpā kuģi maina zīmi, bet acīmredzot arī pati tā ir ar pretēju zīmi — mīnustelpa, ja tā var teikt.

— Un kas par to? — saspringti prasīja Narevs.

Gribēdami virzīties uz priekšu, mēs patiesībā sākām

kustēties pretējā virzienā, —= negribīgi sacīja fiziķis.

— Tas neizbēgami izriet no.iī '

Nu? — Narevs viņu triumfējoši pārtrauca. — Ko jūs tagad teiksit? Ieslēgt dzinējus līdztelpā —■ tā taču bija jūsu ideja?

Ustjugs būtu varējis atbildēt, ka pirms lēciena viņš tapis atcelts un tagad nav tiesībp no viņa prasīt atbildību, bet tā rīkoties Viņš turēja zem sava goda.

1 — Es esmu visu paskaidrojis.

^— Nē! Jūs, visa ekipāža izrādījāties nespējīgi, zaudējāt kontroli pār kuģi un baidāties atzīties! Jūs atņēmāt mums cerību, atņēmāt dzīvi! Jūs esat mūs nogalinājuši!

Pēdējie vārdi bija domāti visiem: cilvēkiem vajadzēja kaut kā izteikt pāri plūstošās emocijas. Sažņaugtām dūrēm viņi pielēca kājās.

— Aizvediet mūs uz Zemes! — iekliedzās Narevs.

— Vai vismaz mūsu Galaktikā!

— Stūrmanis jums jau paskaidroja, — nepaaugstinot balsi, atbildēja Ustjugs. — Mēs no šejienes nekur vairs nevaram un nevarēsim atgriezties.

— Jūs neparedzējāt sekas tāpēc, ka jūsu rīcība bija nepārdomāta! Un par to mēs jūs tiesāsim! — Narevs pēkšņi atrada vajadzīgo formulējumu. — Visu ekipāžu!

Viņš pagriezās pret pārējiem, meklēdams atbalstu. Vistuvāk viņam stāvēja Petrovs. Večuks pakratīja galvu.

— Tiesāt var tikai tad, kad ir likumi. Mums to nav.

Tā taču ir formalitāte! — īgni noteica Narevs. — Likumi … Kur tos ņemt? Kas ar tiem nodarbosies?

—; Ar likumu izstrādāšanu varētu nodarboties es, —; ar cieņu sacīja Petrovs. — Es visu mūžu esmu cienījis likumus un domāju, ka izprotu to garu.

— Es domāju, — augstprātīgi sacīja Ustjugs, — ka mums te vairs nav ko darīt.

Augsti paceltu galvu viņš devās uz izeju, stingri sperdams soļus. Viņam sekoja Lugovojs.

Pēc viņu aiziešanas dažas sekundes valdīja klusums. To pārtrauca Milas balss, paklusa un dreboša.

==» Tātad mēs vairs nekur neatgriezīsimies, —■ viņa lēni noteica. — Es vairs neredzēšu dēlu, jā? Tātad jāatļauj, lai mums būtu bērni šeit. Kurš te tagad atļauj, vai jūs? — Viņa lūkojās Narevam garām, bet vērsās tieši pie viņa. —- Tātad jums ir jāatļauj.

— Nu, redzat ^— apjucis nomurmināja Narevs.

Mila uzlika rokas viņam uz pleciem.

— Jūs sacījāt, ka mīlat mani. Toreiz jūs sapratāt, ka es nevaru bez dēla. — Viņa runāja arvien ātrāk, tomēr skaidri, saprotami izteikdama vārdus. — Taču viņa nav. Varbūt mums abiem būs bērns? Valentīnu es vairs negribu, jo viņš nemīl bērnus.

Narevs stāvēja pilnīgi apjucis. To viņš nebija gaidījis un tāpēc neprata neko atbildēt. Viņam bija nepieciešamas vismaz dažas sekundes, lai izšķirtos, lai pārliecināti pateiktu: «Jā, pie velna visus aizliegumus,, lai izput viss, ja jūs to gribat…» Un, lai gan šie vārdi jau veidojās smadzenēs, viņš, skatīdamies garām cilvēkiem, apjucis un pazemots vēl arvien idiotiski smaidīja kā tāds, kas pieķerts sīkā zādzībā viesībās. Mila vairs negaidīja atbildi. Viņa strauji atmeta galvu, aiz pretīguma pasmīnēja, nomurmināja: «Gļēvulis, gļēvulis…» — un pagriezās pret pārējiem, kuri viņā apjukuši skatījās.

— Varbūt kāds cits ir drosmīgāks? Es gribu bērnu, man viņš ir vajadzīgs, vai jūs patiešām nesaprotat?

— Mila! — iekliedzās nelaimīgais Jeremejevs.

— Klusē, — viņa vienaldzīgi atbildēja. — Tevis dēļ es pazaudēju dēlu, es tevi neieredzu. Doktor! — viņa uzsauca fiziķim. —■• Varbūt jūs? …

Milai no muguras pienāca Zoja, maigi apskāva viņu, sāka kaut ko čukstēt ausī. Mila mežonīgi paskatījās apkārt, spēcīgi izrāvās, atbrīvojās no Zojas rokām un metās uz izeju. Ārste viņai sekoja. Aktrise sāka lauzīt rokas.

—: Ak dievs, ko jūs ar mums darāt! — viņa sauca. — Ko jūs darāt! Bet jūs nepalīksit bez soda. Jūs esat cilvēki, kāpēc tad gribat dzīvot kā tārpi? Vai tiešām jūs tā arī nekad nespēsit saprast, ka mīlestība nav tikai piedeva gultasveļai? Ak kungs, kāpēc visi gudrie cilvēki palikuši uz Zemes?

—■• Bērni — tas ir visai sarežģīti, —- kad vīrieši bija palikuši vieni, sacīja Petrovs. — Tas ir principiāls jautājums.

— Kāpēc sievietēm vispār atļauj lidot? — nikni noprasīja fiziķis.

— Agrāk jūs gan neiebildāt, =—• Narevs iedzēla.

— Nenovirzieties, — palūdza Petrovs. — Mēs vēl neesam paguvuši atgūties, bet problēmas jau rodas cita pēc citas. Tā būs ilgi. Un es nezinu, kā mēs ar tām tiksim galā.

*

Agrāk eksistēja cerība; tagad tās nebija.

Līdz šim katrs no «Vaļa» iedzīvotājiem bija cilvēks ar savu biogrāfiju, specialitāti, pieredzi, savu ģimeni, tuviniekiem un 'draugiem, kuri — tālu vai tuvu — tomēr eksistēja. Tagad nekas no tā nebija palicis, un tās neskaitāmās saites, kuras cilvēku vieno' ar dzīvi un dod viņam spēku dzīvot, zaudējot beidzamās cerības uz atgriešanos, izrādījās pārtrūkušas. Cilvēki bija zaudējuši ne tikai pagātni, kura vienmēr ir pilnvērtīgas tagadnes daļa, tiem likās, ka viņi zaudējuši arī pašu iespēju dzīvot, tāpēc ka cilvēki ar vārdu «dzīvot» parasti saprot ne tikai fizisko esamību, bet noteiktu apstākļu summu, kuros un kuru dēļ viņi turpina savu eksistenci. Šo apstākļu kompleksā noteikti ietilpst gan darbs, gan tuvinieki, jūtas, apkārtējā vide un, visbeidzot, priekšstati par nākotni.

Tagad tas viss bija zudis — un vajadzēja vai nu radīt visu no jauna, meklēt jaunu jēgu, kura varētu dzīvei atkal sniegt nozīmību un vērtību, vai nomirt.

Visa pagātnes pieredze te nevarēja palīdzēt: uz Zemes un citām planētām katram cilvēkam bija savi personiskie mērķi un no šīm sīkajām daļām sastāvēja tas lielais mērķis, kurš saucās par «cilvēces laimi». Atsevišķie mērķi sagrupējās kopējā mērķī kā šāvienu trāpījumi, katrs neparedzams, bet neizbēgami iekļaudamies izkliedes elipses robežās. Tagad šis lielais mērķis bija zudis. No šī brīža «Vaļa» cilvēki paši bija kļuvuši cilvēce. Un neviens nezināja, kādai jābūt viņu laimei.

Dzīves līmeņa celšana? Bet šis līmenis bija iepriekš noteikts; viņi neizjūta nekādu trūkumu, un tāds nebūs jāizjūt līdz mūža galam. Viņi nevarēja atļauties nekādu sevišķu greznību, bet tas bija vienīgi tādēļ, ka dzīves apstākļi un dzīves telpa ar savu ierobežotību, turklāt bez paplašināšanas iespējām nepieļāva neko, kas būtu pel-i nijis greznības vārdu.

Cīnīties par sociālo progresu! Bet uz «Vaļa» bija grūti iedomājama kāda sociāla netaisnība, jo nebija mērķa, kas varētu radīt šādu netaisnību.

Pēcteču laime? Viņiem nebija pēcteču.

Ko tad nabaga cilvēcei darīt? To neviens nezināja.

Arī Narevs nezināja.

Viņš te droši vien bija visenerģiskākais, vislietišķākais. Ar viņu rēķinājās, viņam ticēja, un beidzot viņš ieņēma vadītāja vietu, un neviens to neapstrīdēja. Visu mūžu viņš bija uzskatījis, ka ir spējīgs vadīt cilvēkus^ Beidzot tāda iespēja bija radusies.

«Bet tālāk? Ko tālāk?» viņš domāja, palicis savā kajītē viens.

Tālāk vajadzēja vadīt. Citiem vārdiem, jāorganizē darbība, jāvirza uz noteiktu mērķi. Vai divpadsmit cilvēku pūliņus var organizēt? Par to nebija pat ko runāt: viņam bija nācies atrisināt arī grūtākus uzdevumus. Bet vai varēs virzīt? Protams!

Ja tikai zinātu — kurp. Uz kurieni. Kāpēc.

Aizsargāties no briesmām? Neviens un nekas nedraud. Kaut ko paplašināt, uzlabot? Bet ko? — kuģi bija projektējuši un būvējuši gudri cilvēki, un divpadsmit cilvēkiem tajā bija vietas vairāk nekā vajadzīgs.

Bet, ja neesi spējīgs parādīt ļaudīm mērķi, kam tev vara?

Varbūt Milas dēļ? Tam, kam vara, vieglāk apmierināt savas vajadzības, vēlmes, pat iegribas. Būt kopā ar Milu —s tas ir sapnis un vajadzība reizē. Tomēr ī ..

Nomainīt varu vispār vēl nenozīmē paziņot par spēkā neesošiem visus tās institūtus. Napoleona kodekss palika spēkā arī Burbonu laikā — salīdzinājums Istomina garā..; Arī tāpat skaidrs, ka nav tik vienkārši.

Kapteinim bijusi taisnība: emocijām nevar ļaut vaļu. Mīlestība ir bīstama. Mīlošs cilvēks tiecas pēc ideāliem. Tas nozīmē zināmā mērā noliegt to, kas ir šodien, tāpēc ka «šodiena» nekad nemēdz būt ideāla. Kad pašam ne par ko nav jāatbild, tad viegli kritizēt. Bet pietiek tev uzkāpt smailē, kad pēkšņi ieraugi visu ar citām acīm. Tas, kas likās savas gribas uztiepšana citiem un pārmērīga sevis nodrošināšana, piepeši izrādījās vajadzīgs, derīgs, mērķtiecīgs solis.

Ko darīt? Nav zināms. Neko nedarīt arī nedrīksti vadītajam ir jārīkojas. Lai arī pie viņa visi vēl nav pieraduši.

Domā, domā, domā …

Narevs saviebās, aptvēra plaukstām galvu. Galva tukša.'

* Nav ko gaidīt atklāsmi.

Vajag lemt sistemātiski.

Kāpēc cilvēki dzīvo?

Dzīvība nav radusies kādas iegribas dēļ. Filozofi saka: tā nevar izvirzīt jautājumu, kāpēc eksistē dzīvība. Eksistē — un viss. Radusies evolūcijas procesā.

Filozofija ir filozofija, bet katram cilvēkam tomēr ļoti nepieciešams zināt, kāpēc viņš dzīvo — tieši viņš.

Kāpēc, teiksim, dzīvo viņš, Narevs? Kāpēc dzīvo večuks Petrovs?

Tas bija ļoti interesanti? kāpēc dzīvo Petrovs?

*

Večuks Petrovs, kā parasti, sēdēja savā krēslā, smēķēja un uzsmaidīja cilvēkiem, kuri parādījās salonā. Uzsmaidīja arī Narevam, tāpat kā pārējiem — labvēlīgi, tomēr viņam jau vairākkārt likās, ka aiz šī smaida kas slēpjas — tas bija kā matēts stikls, aiz kura neko nevar saskatīt, bet laiku pa laikam pavīd kāda ēna. Vīriešu kārtas Džokonda sestajā gadu desmitā …

Šis smaids savādi pievilka Narevu, un viņš, sarunājoties ar večuku, juta krūtīs savādu kutinošu aukstumu. Jocīga sajūta …

— Vai jūs neienāktu pie manis? — Narevs teica. — Kā sastāv ar mūsu konstitūciju?

Petrovs piecēlās: acīmredzot ari viņam pašam gribējās parunāties par šo tematu, Nareva kajītē viņi apsēdās, Petrovs tūdaļ izvilka cigaretes, bet Narevs pagrieza kli- matizatora regulatoru, cenzdamies, lai tas neizskatās demonstratīvi.

—= Likums, — brīdi klusējis, teica Petrovs. Likums —=? tas ir sarežģīti. Svarīgi. — Viņš pamācoši pacēla pirkstu.

Jo kur ir cilvēka dzīves jēga? (Narevs pielieca galvu, uzmanīgi klausīdamies.) Likumu ievērošanā. Tur ir jēga, tur — pienākums, tur —; dzīve.

«Dzīves mērķis — likumu ievērošanā?» nodomāja Narevs. .«Nē, diez vai tā ir: tādā gadījumā pašam likumam

jātiecas uz kādu mērķi, bet tas ir tikai līdzeklis mērķa sasniegšanai. Tomēr paklausīsimies tālāk…»

Ko no tā var secināt? — vaicāja Petrovs. »-3 To, ka likumam ir jābūt visaptverošam un saprātīgam. Jābūt tādam, lai tā ievērošana darītu katra cilvēka dzīvi saprātīgu, derīgu un pat tīkamu, — es nebaidos šī vārda.

Viņš brīdi klusēja un skatījās Narevā, gaidīdams piekrišanu un būdams gatavs atspēkot iebildes. Narevam tādu nebija, un viņš pamāja.

— Tātad, — Petrovs turpināja, —: vispirms likumam ir jānosaka mūsu sabiedrības galvenais mērķis, bet pēa tam — normas, kuras stimulētu visu, kas virzīts uz šī mērķa sasniegšanu, un liegtu visu, kas tiektos uz pretējo.

— Mērķis, — Narevs sērīgi noteica. — Atļaušos atzīmēt — tieši tē es arī saskatu grūtības. Vai jūs redzat šo mērķi? — Viņam bija kauns atzīties, ka viņš pats to neredz, un piebilda: — Man ir daži apsvērumi, tomēr nav pilnīgas pārliecības …

— Nu, tad spriedīsim kopā, — aicināja Petrovs. — Loģika mīl dialogu, bet likums savukārt — loģikas bērns. Piemēram, mēs, trīspadsmit cilvēki, nelielas mākslīgas planētas iedzīvotāji. Kāds mums var būt kopīgs mērķis? Analizēsim pēc kārtas. Atgriešanās uz Zemes?

Narevs paraustīja plecus.

— Diemžēl… — viņš nomurmināja.

— Jums taisnība — tas nav sasniedzams, lai gan būtu cienīgs mērķis. Ak vai… Tālāk: kādas citas civilizācijas meklēšana?

Narevs nopūtās.

—: Nereāli, — Petrovs piekrita. — Tagad atļaujiet izdarīt atkāpi. Vai jūs atzīstat, ka sabiedrības likums nedrīkst būt pretrunā ar dabas likumu?

— Nu protams, — pārliecināts sacīja Narevs.

—Kurš no dabas likumiem pašlaik mums ir visnozīmīgākais?

Narevs pūlējās uzminēt. Enerģijas saglabāšanas likums, vai? Bet jautājums acīmredzot bija retorisks, tāpēc ka Petrovs tūlīt pats atbildēja:

— Dzīvības likums, tās vērtības, neaizskaramības un turpināšanas likums. Katram no mums ir jānodzīvo tik, cik no dabas nolikts, un ne sekundi mazāk. Neviens nedrīkst kļūt par kaut kādu katastrofu, nekārtību, nesapra-. šanās un nevienprātības upuri. Vai jūs iebildīsit?

— Nē, — atbildēja Narevs. — Nē, nē!

Un patiešām — te nu nebija ko iebilst. Viņi šeit ir trīspadsmit. Ar beidzamā nāvi beigsies viss: tikai nedzīvais kuģis klejos izplatījumā, klejos nevis gadu vai divus gadus, bet miljoniem gadu. Pēc viņiem nepaliks nekādas dzīvības. Un cilvēku mērķis — dzīvot tā, lai tas notiktu cik iespējams vēlāk.

— Es priecājos, — sacīja Petrovs, — ka šajā jautājumā mēs esam vienis prātis.

— Ticiet, es arī. Lai gan .. ?

— Atļaujiet man turpināt. Šie ueskati par mūsu sabiedrības būtību un mērķi jau paši par sevi mums saka priekšā likumdošanas pamatidejas. Dzīvība ir atkarīga no tās pasaules veseluma un saglabāšanās, kurā mēs dzīvojam. Un jebkurš mēģinājums traucēt šīs pasaules kārtību jāatzīst par vissmagāko noziegumu.

— Tā tas ir.

— Tā kā mēs varam eksistēt tikai šīs pasaules iekšienē, jebkurš mēģinājums iziet ārpus tāš ir jāsoda.

— Jūs domājat — kāds …

— Es daudz kā baidos — kaut vai klaustrofobijas lēkmi kādam no mums. ^

— Piesardzība nebūs lieka.

— Un, beidzot, tā kā mūsu labklājība iespējama tikai līdzsvarotā sabiedrībā, jebkurš mēģinājums graut dzīves veidu ir jāatzīst par pretlikumīgu un attiecīgi jāsoda.

— Jā, — Narevs teica. — Tas ir acīm redzami.

— Tātad no tā arī vadīsimies.

— Tomēr …

— Vai jūs par kaut ko šaubāties?

— Tās nav šaubas, bet… dabas likums, jūs teicāt. Daba — tā ir gan mīlestība, gan bērni… Taču mūsu apstākļos tā ir sarežģīta problēma. Varbūt jūs uzskatāt, ka to iespējams kaut kā… reglamentēt? Es domāju — tāda izeja būtu vislabākā.

Narevam pašlaik ļoti gribējās, lai viņa sarunas biedrs —= cilvēks acīmredzot ar lielu pieredzi un gudrs, mierīgs, kāds kļūst ar gadiem, — lai viņš patlaban pasmaidītu un, nokratījis pelnus, nomierinoši teiktu: «Nu, man liekas, te arī problēmas nav — kāpēc gan lai jūs nemīlētu viens otru, ja tā ir iznācis!» Bet Petrovs to nepateica.

— To grūti reglamentēt, — viņš domīgi noteica. — Jūs taču saprotat — es spriežu kā neieinteresēta persona.

Runa ir ne tikai par cilvēku savstarpējo attiecību veidu, bet arī par visas mūsu mazās cilvēces nākotni. Man personiski liekas —■ nevar pilnīgi izslēgt to, par ko mēs ar jums tikām runājuši: tas varētu novesf pie nevēlamām psihiskām reakcijām. Cilvēkam ir jādzīvo dabisks dzīves veids, vai ne?

— Es piekrītu, — atdzīvojies Narevs sacīja, — bet nelaime, kā jūs zināt, slēpjas pārmērībā . t .

— Likums vadās no pieredzes, — noteica' Petrovs. — Tas neizgudro jaunas attiecības, bet apstiprina jau radušās, dzīves ierosinātās. Varbūt mūsu apstākļos dzīve radīs kaut kādas citas formas? Uz Zemes taču ir eksistējušas, piemēram, grupu laulības …

Narevs aizsvilās. Petrovam par to ir viegli runāt!

— Nu nē! — viņš apņēmīgi iebilda. — Tam es nekad nepiekritīšu. Un neviens cits arī… Mēs esam audzināti uz Federācijas planētām noteiktos apstākļos un noteiktu tradīciju garā un no tām neatkāpsimies. Tajā pasaulē, kura mūs ir dzemdējusi, eksistē monogāmas attiecības …

— Protams. Lai gan vispār Federācija apvieno planētas, kā jums zināms, ar dažkārt visai atšķirīgām tradīcijām un apstākļiem. Piemēram, Līvija, jūsu dzimtene; ja nemaldos — sabiedriskā iekārta tur seko tradīcijām, kuras jau sen atzītas par dzīvot nespējīgām, kur katra cilvēka iniciatīvai tiek ierādīta pēc mūsu izpratnes pārmērīgi liela loma.. i Tomēr nerunāsim par to. Tātad jūs uzskatāt, ka mūsu likumdošanai ir jābūt Federācijas tiesību pamatformu pēctecei? Citiem vārdiem, tas, kas uzskatīts par noziegumu uz Zemes, būs tāds arī pie mums?

— Par mūsu specifiku jūs jau runājāt. Bet pārējais, n Vai jūs domājat savādāk?

— Nē, — teica Petrovs, kāpēc gan. Bet, lai mūsu tiesiskā un ētiskā vienotība ar Federāciju būtu labāk izjūtama, mums vajadzētu sodīt arī par noziegumiem, kas izdarīti už Zemes un citām planētām.

— Jznāk, ka likums iegūs arī atgriezenisku spēku?

Jūs taču runājāt par ekipāžas tiesāšanu? Ja likumam

nebūs atgriezeniska spēka, jūs pret viņiem nevarēsit vērst nekādu apsūdzību. Bet, ja mēs atzīstam visu Federācijas likumdošanu, tad kārtība tiek saglabāta:' šie likumi nav pārtraukuši darboties un tie attiecas arī uz mums.

— Ak tā jūs uzskatāt.?* — nomurmināja Narevs.

— Citādi iznāks, ka pie mums var izrādīties, — atvainojiet par fantastisko pieņēmumu, — cilvēks, kurš kaut kur uz planētām izdarījis noziegumus, un pie mums viņš, tā sakot, Iegūs patvēruma tiesības. Vai mums tas ir vajadzīgs?

— Nē, — Narevs lēni noteica. — Es domāju, ka ne.

Iestājās negaidīts klusums, it kā abi baidītos izrunāt

nākamo vārdu. Pēc tam Petrovs nopūtās.

— Bet varbūt tomēr dot viņam šo patvēruma tiesību? —; viņš klusi sacīja. — Vai gan vajag sodīt cilvēku par agrākajiem grēkiem, ja viņš kļūdas neatkārto?

Narevs paraustīja plecus.

— Padomāsim vēl par to, — Petrovs ierosināja. — Bez liekas steigas, pamatīgi, lai likumi derētu ne tikai vienai dienai un ne vienam gadam… Es gribēju vienīgi sacīt, ka pārmantošanas princips attiecībā uz Zemi man liekas pamatprincips, jo pats varas princips, ja padomā, ir mantots no Zemes.

Jā, velns parāvis, tā tas bija. Bet vara pašlaik bija Narevam.

— Droši vien jums ir taisnība, — viņš teica.

Petrovs pamāja, piecēlās, izņēma kārtējo cigareti, bet

neaizsmēķēja un, lēni vīstot to pirkstos, paskatījās Narevam acīs. Viņa skatiens bija dīvains — tajā jaušams gan apmierinājums, gan žēlums. Viņš jau bija izgājis —• un durvis aiz viņa aizvērušās, bet Narevs vēl stāvēja, it kā juzdams šo skatienu un pūlēdamies saprast tā jēgu. Pēc tam viņam likās, ka ir sapratis, un viņa pierē ievilkās dziļa grumba, it kā viņš izdzēstu no atmiņas lasītu rindkopu, un tajā aprakstītie notikumi, domas un jūtas uzreiz vairs neeksistēja.

*

Aiz ieraduma Lugovojs nosēdēja ilgas stundas sakaru kajītē lielā ekrāna priekšā. Tas vairs nebija vajadzīgs: no šejienes, no starpgalaktiskā tukšuma nebija iespējami nekādi sakari. Taču, kā likās, viņu tas vairs arī neinteresēja, viņam sāka patikt pati sēdēšana, kad nevajadzēja neko darīt un — galvenais —» ne arī domāt. Domāt negribējās: pietika tikai sākt — un uzreiz atmiņā atausa tas nolādētais brīdis, kad viņš nolēma nomainīt kapteini un aizvest kuģi nezin kur? no šīm atmiņām pat gaiss kļuva rūgts. Lugovojs vairījās iziet no kajītes, jo tad neizbēgami vajadzēja satikties ar pasažieriem, bet viņam tas nebija patīkami.

Skatīties tukšajā ekrānā bija garlaicīgi. Nepieciešama kaut vai darbības ilūzija. No garlaicības Lugovojs ielika kristālu ar kaut kādu tridiierakstu. Uz Zemes tādas muļķības viņš būtu izslēdzis trešajā minūtē, bet pēkšņi tās aizskāra viņā kādu stīgu. Uz ekrāna parādījās Zeme, īsta Zeme, pilsēta un milzumdaudz cilvēku — ne šo, līdz nāvei apnikušo, bet gan jaunu un svešu. Kā izrādījās, briesmīgi^ ieraudzīt jaunas sejas, atcerēties un noticēt tam, ka dzīve Visumā —• tas ir ne tikai divpadsmit purni uz kuģa, trīspadsmitais — spogulī i Ja padomā, kāds krāšņums zaudēts, cik daudz dažādu seju — tai skaitā sieviešu —, cik daudz ielu, māju… Lugovojs, elpu aizturējis, skatījās ekrānā. Kā viņš līdz šim nebija tik tālu aizdomājies?

Viņš noskatījās programmu līdz galam un gribēja jau to atkārtot, kad aptvēra, ka kristalotēkā šādu filmu ir milzums. Skaties vai visu mūžu, tik un tā visas neizskatīsi.

Tā viņš atrada savu aicinājumu. Tas bija lieliski —; palikt vienam un skatīties un dzīvot nevis savu garlaicīgo, monotono, bet gan svešu, interesantu dzīvi, kurā visas neveiksmes, lai cik arī nopietnas tās būtu, agri vai vēlu -h ilgākais pēc trim stundām — beidzās labi. Lugovojs priecājās par laimīgām beigām, it kā tas būtu noticis ar viņu pašu, lai gan šo šķēršļu pārvarēšanai viņš netērēja ne kripatiņu savas enerģijas, — viņa vietā visu darīja citi, tie, kuri nonāca no ekrāna izliektās virsmas un brīvi kustējās iedomātajā telpā aiz šķērssienas. Desmit, divpadsmit stundu laikā varēja izdzīvot milzumu svešu dzīvju, kuras pēc tam kļuva it kā savējā, un tas atgādināja ja arī ne nemirstību, tad katrā ziņā brīnumu. Tātad viņš galu galā bija izpratis dzīves jēgu un sāka ātri ar to samierināties, kristālu viņam pietiks, lai cik viņš arī nodzīvotu, nekas viņa uzmanību nenovērš, bet, ja viņš ir ieslēdzies kajītē, tad viņu velti netraucēs.

… Uz ekrāna bēgļus panāca, tarkšķēja šāvieni un lodes klikšķēja pret robota metāla bruņām; robots bija nolaupījis konteineru ar nemirstības eliksīru. Viņam jau gandrīz bija izdevies sajaukt pēdas, bet skaitļotājs-izmeklē- tājs, varenās elektronsmadzenes, atšifrēja (tiesa, ar grūtībām, brīžam likās — viņa releji no pārslodzes sadegs) sarežģīto rēbusu, un tagad lodes trāpīja aizvien tuvāk ovālajai atverei uz robota muguras, kur atradās viņa smadzenes. Beidzot atskanēja izšķirošais šāviens — palēnināti uzņemtā lode lidoja bez steigas, un bija redzams, kā noziedzīgā robota indikatori uzliesmoja violetās šausmu liesmās, bet lode lidoja, — un robots sāka griezties, vienlaicīgi viņa roka cēlās, sažņaudzot nelielu kārbiņu, lai to nosviestu no kraujas, jo prognozējošais relejs jau tam ziņoja, ka lode lido tieši mērķī, — un robots gandrīz paguva atvēzēties, bet lode to beidzot sasniedza un trāpīja, un metāls trāpījuma vietā lēni uzblīda un atvērās asām mēlītēm, bet robots, zaudējis vadību, tā arī sastinga ar paceltu roku, nepaguvis cilvēcei atņemt pelnīto balvu. Lugovojs dziļi nopūtās, pasmaidīja, un ieraksts beidzās.

Vajadzēja piecelties un apmainīt kristālu, bet negribējās kustēties, un stūrmanis turpināja pusguļus zvilnēt dziļajā krēslā. Nebija domu — tikai sajūtas. Labi būtu, ja tāds stāvoklis turpinātos ilgāk.

Lugovojs aizvēra acis, lai izsauktu atmiņā ainas no tikko skatītās filmas. Ekrāns spīdēja, tajā nebija nekā, tikai ik pēc dažām sekundēm ierasti noskanēja zvaniņš —j aparāts atgādināja, ka tā programma beigusies un to'vajag vai nu izslēgt, vai arī ielikt jaunu kristālu. Stūrmanis pasēdēja dažas minūtes ar aizvērtām acīm, bet viņa redzes atmiņā saglabājās tikai gaišais taisnstūris, noskatītais ieraksts uzreiz aizmirsās un to bija grūti atšķirt no milzumdaudz citiem, kas uz ekrāna bija redzēti agrāk. Vispār tā bija vēl patīkamāk: atmiņā viss sajaucās, kļuva iracionāls, nekonkrēts, tāpat kā pašreizējais «Vaļa» stāvoklis, kad varēja iztēloties, ka ekipāžas locekļi un arī pasažieri sen vairs neeksistē, ir tikai kaut kādas ēnas un atbalsis — tāpat kā filmas varoņi. Lugovojs tomēr piecēlās, uztaustīja jaunu kristālu, iegrūda atverē. Nekādu uzrakstu nebija. Stūrmanis pieliecās tuvāk ekrānam. Taisnstūris spīdēja, bet bija grūti pateikt, kas uz tā atainojās.

Tas bija pusmēness asiem stūriem, gaišzils, puscaurspī- dīgs. Tas tikko jūtami pulsēja, asie gali te tuvojās, te nedaudz attālinājās, tas bija plakans, trešā dimensija nebija sajūtama. Galu trīsēšanā bija noteikts ritms, un pēc dažām sekundēm stūrmanim sāka likties, ka šo tikko tveramo kustību pavada smalka, monotona skaņa, kura mainās nevis augstumā, bet tikai skaļumā. Lugovojs skatījās pavērtu muti, ātri mirkšķinot acis: tas viss bija pilnīgi nesaprotami. Attēlu šķērsoja slīpas līnijas, vibrēdamas kā stīgas, pēc tam uzradās cilindrs ar noapaļotu priekšgalu, iespiedies pusmēneša iekšpusē. Pusmēness saspringa, stūrmanim likās —■- skaņa kļūst augstāka, pēc tam ekrāna apakšdaļā uzplaiksnīja lauzta līnija kā oscilogrāfā, tās nogriežņi šaudījās, izaugot līkņu smailēs un krītot bezdibeņos. Cilindrs, kura apveids bija skaidri uztverams, mazliet pagriezās, un tagad tā noapaļotais priekšgals bija vērsts pret Lugovoju, un stūrmanis noskurinājās: likās —■ no ekrāna kāds raugās tieši viņā, lai gan tur nebija nekā līdzīga acīm. Cilindrs mazliet izliecās, slīpās līnijas visu aizsedza, pēc tam uzliesmoja zvaigznes, daudz zvaigžņu, tās izvirda kā strūklaka no kaut kā nesaprotama, tad kaut kas sašūpojās kā svārsts, noslaukot zvaigznes, radās balta lente, tā aizvijās tālumā kā bezgalīgs ceļš, un tā abās pusēs griezās melni diski. Attēls sāka palielināties, un pēkšņi priekšplānā sakustējās kaut kas dzīvs — droši vien dzīvs: tik negaidītas bija tā kustības, — kaut kas, kam nebija noteiktas formas, kas neizdalījās no apkārtējās telpas, bet seplūda kopā ar to un izzuda. Lugovojs sapurināja galvu — attēls nenodzisa, bet dzīvais nozuda, atkal uzradās baltā josla. Tagad to vairākās vietās šķērsoja smalkas svītriņas, un šajās vietās josla sašaurinājās kā šūniņa, kura dalās, pēc tam ātri sadalījās daudzās mazās lodītēs, un šīs lodītes kustējās viena aiz otras, ievērojot distanci, izveidoja astoņniekveidīgu slēgtu ķēdi, vienā no astoņnieka galiem atkal bija spriegums, bet šoreiz cilindrs izgāja caur pusmēnesi, pēc tam uzreiz astoņnieks izstiepās taisnā ķēdītē, un lodītes cita pēc citas sāka aiziet no ekrāna pa diagonāli augšup un pa kreisi. To vietu ieņēma spirāles, kuras pulsēja un kaisīja milzumdaudz mazu dzirkstelīšu. Atkal parādījās dzīvais, pēc tam vēl viens, tie atradās ekrāna pretējās malās, un stūrmaņa smadzenēs ar otrā parādīšanos sāka rasties kaut kādas skaņu kombinācijas. Ekrāna vidus kļuva melns —r migla? — nē, biezs un čiēšs melnūms, dzirkstelītes lidoja turp kā varena ventilatora vilkti dūmi. Malā atkal parādījās baltās lodītēs, tagad tās tuvojās, pifmā kļuva aizvien lielāka, un jau varēja saskatīt, ka tā ir līdzīga planētai — tās virsma bija neskaidra, it kā mākoņu pārklāta, bet zem tiem bija redzams kaut kāds noteikts zīmējums, pēc tam viss pēkšņi beidzās, un ekrāns sāka vienaldzīgi spīdēt. Atkal ieskanējās zvaniņš. Lugovojs nespēkā atlaidās. Kajītes griesti bija vāji apgaismoti, nekas nebija mainījies un neliecināja, ka stūrmanim tikko būtu rādījušās halucinācijas. Viņš pasēdēja dažas minūtes, nezinādams, ko iesākt; beidzot ieslēdza atkārtojumu. Vispirms viņš neko nesaprata: uz ekrāna skūpstījās, šķērsām pāri slīdēja titri. Tas acīmredzot bija jaunais, viņa ieliktais kristāls, parastais filmas ieraksts; bet no kurienes tad bija radies tas, ko viņš tikko redzēja? Lugovojs norūpējies pakasīja pakausi, pēc tam pielēca kājās un noliecās pār blakuspaneli. Tur blāvi spīdēja zaļa lampiņa; tas nozīmēja, ka tikko ir izdarīts ieraksts. Automātiski tika ierakstīti visi raidījumi no ārpuses, uz kuriem sakaru sistēma pārslēdzās bez cilvēka līdzdalības, tiklīdz antena uztvēra signālu un apturēja savu griešanos. Lugovojs paskatījās uz antenas indikatoru: jā, virziens bija noteikts. Bet smalkā, spīdošā līnija norādīja nevis turp, kur izplatījumā blāvi vizēja Galaktikas plankumiņš, un arī ne uz to pusi, kur atradās M-31 — Andromedas Miglājs. Līnija norādīja uz neku: rieni, tukšumu.

Lugovojs nogaidīja. Viņam gribējās ieslēgt ierakstu — ja vien aparāts ir ierakstījis — bet bija bail no jauna ieraudzīt spirāles un dzirdēt skaņas, un vēl briesmīgāk — neieraudzīt neko. Tāpēc ka ticamāka bija šizofrēnija, nevis pārraides uztvere no ārpuses starpgalaktiskajā telpā.

Stūrmanis piegāja pie durvīm un atvēra tās. Gaitenis bija gaismas pilns, nesatricināms baltums un miers kā slimnīcā. Lugovojs atgriezās pie pults, atkal apsēdās, aizsedza seju ar plaukstām — viņš jutās briesmīgi un bezcerīgi.

Un tomēr viņš mēģināja analizēt. Ja tie nav murgi un attēls ir patiešām uztverts, tad kāds to ir noraidījis. Noraidījis no tukšuma? Bet ko mēs par tukšumu zinām? Nosaukt vēl nenozīmē apzināt.

Viņam negribējās atstāt kajīti, bet vajadzēja prasīt padomu. Viņš izsauca unifonā fiziķi. Karačarovs uzreiz neatbildēja: vai nu gulēja, vai nodevās grūtsirdīgām pārdomām.

— Sakiet, doktor .., Izplatījums vada viļņus . j

— Vai jūs par to šaubāties? — dusmīgi noprasīja Karačarovs. — Kas runā?

— Bet vai izplatījums var tos atstarot?

•— Hm, — jau savādāk noburkšķēja fiziķis. — Kuru izplatījumu jūs domājat?

— Nu, kaut vai šo — mūsējo …

— Atkarībā no tā, ko tas satur. Kāds ir vielas stāvoklis —; ja tāda ir ; — kāds telpas reljefs, tās lokālie un vispārīgie izliekumi, — tie, kā jūs zināt, var eksistēt arī tālumā no lielām vielas masām un rasties mijiedarbībā ar citiem izplatījumiem vai.,

— Tātad var?

— Principā — jā. Bet kāpēc ..

Lugovojs izslēdza aparātu. Tātad visticamāk, ka signālu tomēr raidījusi viena no abām milzīgajām galaktikām, bet izplatījumā tas mainījis virzienu. Signāli droši vien atkārtojas; tas nozīmē, ka, klausīdamies šīs galaktikas, Lugovojs agri vai vēlu uzdursies tiešam, nevis atstarotam raidījumam, un, noteicis pareizo virzienu, mēģinās uzņemt sakarus. Ar savu raidītāju jaudu viņš nerēķinājās, jo tiem, kas noraida signālus tādā attālumā, uztveres iekārtas pēc parametriem diez vai ir mazākas par raidītājiem. Atkal bija radusies cerība …

Tikai tagad stūrmani pārņēma prieks un viņš sāka saprast, kas noticis un kā notikušais var ietekmēt viņu nākotni.., Viņš jau gribēja tvert pēc unifona, lai par notikušo ziņotu kapteinim, kā bija ieradis vienmēr darīt, bet pēc tam izstāstīt arī Narevam, lai tas iepriecē pasažierus. Tomēr pēc brīža Lugovojs lēni nolaida roku, nevienu neizsaucis.

Ne jau tāpēc, ka Narevs viņu nodevis, — Lugovojs to nebija aizmirsis, bet tagad viņam ienāca prātā kas cits. Tik daudz jau bijis cerību un mēģinājumu uzlabot stāvokli, un visi bija beigušies bez rezultātiem, un pēc katras neveiksmes vilšanās kļuva dziļāka, aizvien grūtāk bija cīnīties ar pieaugošo depresiju. Pasažieriem vajadzēja kaut ko, kas bija realizējams tūlīt, šodien. Ja nekā tāda nav, labāk nemusināt viņu iztēli.

Ko gan tiem var pateikt viņš, stūrmanis? Ko var solīt? Ka, iespējams, kādreiz — pēc dienas, gada vai daudziem gadiem — viņam veiksies un viņš noteiks virzienu, bet pēc tam atkal — «varbūt» …

Pagaidām par to zina tikai viņš viens — neviens cits.

Nē, viņš neziņos. Meklēs. Meklēs — un gaidīs.

Lugovojs nosēdēja trīs stundas, raudzīdamies tukšajā ekrānā. Pēc tam nodomāja; meklējumi taču notiek auto- mātišķi, pietiek antenām uztvert signālu un iekārtas uzreiz sāks demonstrējumu neatkarīgi no tā, af ko tobrīd aizņemts aparāts.

Mirkli nogaidījis, viņš atkal ieslēdza kristālu. Cilvēki skūpstījās, parādījās titri »< sākās parastā filma.