Viņpus durvīm

PIECPADSMITĀ NODAĻA

Bija pagājis jau krietns laika sprīdis no tā brīža, kad «Valis» iznira izplatījumā pusceļā starp divām galaktikām. Pa šo laiku varēja izzust un aizmirsties savstarpējās antipātijas, kas toreiz bija radušās starp ekipāžas locekļiem (izņemot Veru) un pārējiem kuģa iemītniekiem (izņemot, protams, Karski). Un tās būtu izzudušas, bet traucēja toreiz neuzmanīgi izmestie vārdi par eķipāžas locekļu tiesāšanu,, tiklīdz būs radīts likums ņn «Vaļa» sabiedrība iegūs tiesības spriest tiesu un ļzpildīt spriedumus. Narevs būtu dārgi maksājis, lai šie vārdi bļitu palikuši neizteikti vai, sliktākajā gadījumā, tiktu Aizmirsti. Bet te viena, te otra cilvēka skatiens liecināja, ka sacītais ir pamatīgi iesēdies atmiņā. Un tas viņu nostādīja tādā situācijā, no kuras viņš ar visu savu izveicību uzreiz nevarēja atrast izeju. Mētāties ar vārdiem bija slikti; vēl sliktāk — nosodīt cilvēkus, kuri (vismaz tagad viņam tas bija skaidrs) nebija vainīgi. Bet apsūdzība bija izteikta, taču ar nepamatotām apsūdzībām svaidās tikai nenopietni vadītāji. Atzīties, ka nav ko sodīt un nav arī par ko, nozīmētu atzīties savā nespēkā. To Narevs negritjpja. Kamēr viņš pārdomāja, notikumi gāja savu gaitu un konflikts loģiski attīstījās un tuvojās atklātai sadursmei.

Skaļi neviens nerunāja nedz par tiesu, nedz arī par agrāk pārdzīvoto. No sarunām izzuda pagātne, it kā visiem metāla planētiņas iedzīvotājiem būtu radusies amnē- zija. Pasažieri un ekipāžas locekļi izvairījās skatīties cits uz citu tajos retajos gadījumos, kad satikās kuģa gaiteņos, — retajos tāpēc, ka tagad «Valī» it kā eksistēja divas takas, no kurām viena savienoja kajītes, salonu, dārzu, otra gāja pa darba klājiem un caur kuģa posteņiem. Šīs takas nekrustojās, teritorija bija it ka sadalīta divās daļās.

Tikai Jeremejevs šķērsoja neredzamo robežu, kad devās uz kravas klājiem pie saviem robotiem. Šodien, pārtraucis darbu un uzkāpis augšā, viņš satika kapteini. Abi pagāja viens otram garām, turēdamies katrs savā gaiteņa malā, nepaskatīdamies viens otrā un nepārmīdami ne vārda.

Visas beidzamās dienas futbolists nebija sajutis nospiedošo smagumu — apziņu, ka viņš šeit nav vajadzīgs. Viņam, kurš mīlēja sportu no bērnības un bija nodarbojies tikai ar sportu, likās savādi, ka viņa nodarbošanās pēkšņi izrādījusies lieka šajā pasaulē. Nē, viņš nebija akls fanātiķis un, ja viņam būtu teikuši, ka futbols jāpamet un jādara kas cits, viņš būtu pakļāvies, ja vien šis «cits» būtu viņam pa spēkam. Bet neviens neteica, ar ko vajag nodarboties, neviens neizvirzīja mērķi. Un piepeši viss pārvērtās. Izrādījās, ka viņš ar savīēm muļķīgajiem, nedzīvajiem futbolistiem var būt noderīgs — var novērst cilvēkus no smagām domām, ļaut tiem aizmirsties. Katrā ziņā tā Narevs bija sacījis.

Narevs tā teica, un Jeremejevs noticēja. Nebija gluži tā, ka Jeremejevs būtu aizmirsis to sadursmi, kad viņš sita, bet Narevs atbildēja; tomēr tagad šīs sadursmes iemesls likās tāls un nebūtisks: Mila bija pati par sevi un viņi abi —; ari katrs par sevi. Jeremejevs par to vairs nebrīnījās? viņam izdarīja injekcijas tāpat kā visiem, un viņš zināja, ka tas tiek darīts, lai viņš neskumtu pēc Mi- las, un viņš patiešām pārstāja skumt, jo ticēja zālēm. Tā kā naida cēlonis bija izzudis, tad Jeremejevam nebija nekāda iemesla neticēt Nareva vārdiem —1 jo vairāk tāpēc, ka tas šeit bija galvenais, to Valentīns saprata labi. Un Nareva sacītais pildīja futbolistu ar tādu možumu, kādu viņš sen nebija izjutis.

Šodien viņš bija krietni padarbojies zālē — un, pirms metās baseinā, viņš apgūlās uz vingrošanas paklāja, izstiepās, aizvēra acis un salika rokas aiz galvas, lai, kā nākas, nožūtu.

Tikko viņš apgūlās uz paklāja, tā augšā automātiski ieslēdzās kvarca lampa. Bija kluss, un šajā klusumā līdz Jeremejevam atskanēja tikko sadzirdama mūzika: kāds to bija ieslēdzis salonā, un skaņas, kuras parasti šeit nebija dzirdamas, pašlaik vai nu klusuma, vai ari nepievērto durvju dēļ bija skaidri saklausāmas. Gandrīz nemanāma gaisa strāva plūda gar ķermeni — darbojās aiz šķērssienas slēpta ventilācija. Un pēkšņi Jeremejevs izjuta tādus neticamas, neiespējamas laimes uzplūdus, ka pats izbijās šo jūtu viļņa.

Viņam likās, ka viņš guļ nevis kuģa zālē uz paklāja zem kvarca lampas, bet karstā vasarā stadionā uz Zemes: pabeidzis treniņu, atgājis malā un apgūlies netālu no laukuma, kaut kur sektorā biezā, mīkstā zālē, un skaidras debesis plešas augstu virs viņa, un saule, glāsmaina un žilbinoša, piespiedusi aizvērt acis, viņš guļ, izbaudīdams miera mirkli un ne par ko nedomādams, bet kāds no biedriem ir ģērbtuvē ieslēdzis mūziku, un tā atskan līdz šejienei. Viņš vēl mazliet pagulēs, piecelsies un dziļi ieelpos, acīm aptvers visu tukšā stadiona plašumu un nesteidzīgi dosies uz ģērbtuvi, paies tai garām un iznāks caur pretējām durvīm upes krastā, bez apdomāšanās ienirs dzi- smaržu, augšā kaut kas iečirkstējās — varbūt tur aizlidoja liela spāre? Jeremejevs gulēja aizvērtām acīm un ļumā, pēc tam atvērs acis un ieraudzīs tīro smilšaino dibenu un ēnu no augstāk pazibējušas izbiedētas zivs. Jeremejevs saprata: tā bija patiesā dzīve, bet viņa nodarbošanās, pats futbols, ir tikai līdzeklis, kā just; sajust šo dzīvi asāk, tuvāk, izbaudīt tās garšu, krāsu un smaržu. Viņš ievilka gaisu un it kā patiešām uztvēra vāju zāles jutās lieliski. Pēc tam viņš piecēlās, neatvērdams acis, kas zina, ja nu tas pēkšņi ir sapnis un, pacēlis plakstus, viņš pamodīsies, — un spēra dažus soļus, uztaustīja ar kāju baseina malu, bet viņš zināja, ka tā ir krastmala, ielēca un sajuta ūdens pretestību, ienira dziļumā, kā bija gribējis, un tikai tur atvēra acis, lai ieraudzītu smiltis un virs tām — zivs ēnu.

Viņš ieraudzīja kvadrātveidīgās gaišzilā plastikāta plāksnītes cieši citu pie citas. Nebija ēnas, nebija smilšu, nebija ne zivju, ne laimes.

Futbolists aizpeldēja līdz malai, un viņam negribējās līst ārā. Tomēr viņš piespieda sevi neienirt līdz dibenam, izkāpt, noberzties, apģērbties un salikt bumbas somā. Viņš lēni izgāja ārā, nobrauca liftā uz pasažieru klāju, iegāja kajītē un apgūlās uz vēdera, seju paslēpis spilvenā. Viņš gulēja, ar šausmām saprazdams, ka pat kārtējās robotu spēles zālē pasažieru priekšā vairs viņu neglābs un viņš vairs nekad neatgūs zaudēto.

Pie durvīm klauvēja, un ienāca Narevs. Futbolists apsēdās un piespieda sevi pasmaidīt. Narevs viņā uzmanīgi paskatījās.

—; Vai jūs esat vesels? Es jūs gaidīju tur — apakšā. Jūs nebijāt, tad es pats pamēģināju kaut kā nodarboties ar viņiem. Ļoti saprātīgi radījumi. Nu, ejam? Šodien pusdienās es gribu paziņot par gaidāmo maču.

Jeremejevs paskatījās viņā un novērsa acis.

— Tā jau tas ir, —• nogaidījis futbolists sacīja, viņa balss bija neizteiksmīga. — Tas ir tikai futbols. Sports.:

— Tieši tā.

=— Futbols — tā nav dzīve. Tā ir spēle. Un, pat ja esmu to sapratis… tad citi tajās atradīs vēl mazāk. Vai ne?

Narevs noklepojās un klusēja.

— Bet kas pie mums grozīsies? Es nezinu, varbūt kļū- dos, bet man liekas ļoti drīz mēs visi, ar futbolu vai bez tā, vienalga, vairs negribēsim dzīvot. Kas var mainīties? Vai jūs zināt?

Narevs klusēja. Viņš skatījās futbolistam garām, pēc tam uzlika plaukstu uz viņa rokas un dažas sekundes tā turēja. Jeremejevs nopūtās.

— Varbūt tas ir no zālēm. Mīlestības nav, nekā nav.; Bet tā droši Vien vajag. Ja tikai… Es nezinu. Nepiegrieziet man vērību. Ar mani ir jārēķinās, kad esmu uz laukuma. Bet pašlaik ..

Viņš atmeta ar roku, piecēlās un izgāja no kajītes.

*

Jeremejevs nobrīnījās, redzot, kur viņu atvedušas kājas. Tā bija sintezatoru klāja virtuves nodaļa, kur viņš pasūtīja sev brokastis un pusdienas, planējošo automātu un hermētisko katlu valstība, kuros šņāca un burbuļoja tvaiks. Lēni šūpojās skalu bultiņas. Ventiļi paši atvērās un aizvērās, ieslēdzās elektriskās plītis, vērās refrižeratoru durvis. Tas viss bijā interesanti, bet Jeremejevs nemīlēja tehniku un to, ka bija iemācījies rīkoties ar sintezatoru, izgatavojot robotiem bumbas, uzskatīja gandrīz vai par varoņdarbu.

Est viņam negribējās, bumbas nebija vajadzīgas, un tomēr kaut kāda iemesla dēļ viņš bija atnācis šurp. Jeremejevs lēni soļoja pa eju, kas veda no virtuves uz sadzīves nodalījumu, un saspringti domāja. Viņam bija nepieciešama viena formula, pat ne sevišķi sarežģīta, bet diemžēl viņš savā laikā nebija ķīmijai pievērsis pietiekami daudz uzmanības, un tagad oglekļa un ūdeņraža atomi nekādi negribēja viņa atmiņā izkārtoties vajadzīgajā virknē.

Piepeši viņš apstājās. Ne tāpēc, ka būtu atcerējies; virs viena no krāniem — zem uzraksta «Mazgāšanas līdzekļi» viņš ieraudzīja vajadzīgā produkta nosaukumu uzrakstītu parastajā cilvēku valodā.

Kvadrātveida skala bija blakus. Skaitļi uz tās nozīmēja daudzumu. Jeremejevs nostādīja limbu uz atzīmi «1 litrs». Apskatījies atrada piemērotu trauku, palika zem krāna un apņēmīgi nospieda pogu.

Iedegās uguntiņa: sintezators, bija pieņēmis pasūtījumu. Aiz paneļa kaut kas iedūcās, iešķindējās, pēc tam sāka burbuļot. Pagāja vēl minūte, no krāna parādījās tieva strūkliņa un skanīgi atsitās pret apakšā paliktā termosa dibenu.

Kad strūkla izsīka un limbs uz paneļa bija atgriezies uz nulles, Jeremejevs pieliecās un bažīgi paostīja dzidro šķidrumu. Smaka bija riebīga. Tomēr futbolistam nebija pamata neticēt mehānismam un arī Istominam, kurš viņam bija stāstījis, kā senos laikos šis šķidrums' ticis lietots.

Viņš pacēla termosu pie lūpām un norija malku. Aizrāvās elpa, šķidrums apdedzināja kaklu, acīs izspiedās asaras. Viņš sāka klepot, pēc tam ilgi un dziļi elpoja un ar pretīgumu nolika termosu.

Bet kuņģī jau tīkami svilināja, noreiba galva. Tā reiba aizvien stiprāk, un tas Jeremejevam likās ļoti smieklīgi.

Viņš sakampa termosu un izdzēra vēl vienu malku.

«Brīnišķīgi,» domāja Narevs, nicinoši viebdamies'. Neredzēti smalka situācija. Atliek tikai sintezēt pietiekami stipru auklu un atrast pietiekami stingru āķi. Vislabākā izeja no stāvokļa…

Viņš patiešām atradās neapskaužamā stāvoklī. Un vainot nevienu nevarēja. Protams, varēja nožēlot grēkus, sak, nevajadzēja toreiz runāt par tiesu; varēja taisnoties: pateicu nepadomājis, neapsvēris visas sekas.** Bet Narevs lieliski zināja, ka toreiz viņš to bija teicis tīšām, jo citādi kapteinis būtu palicis stāvokļa noteicējs, būtu atgriezies pie varas. Narevs toreiz nolēma, ka turpmāk valdīs viņš pats: vai pēc tā viņš nebija tiecies ilgus gadus? Un beidzot panācis savu — citās vietās viņš bija ievārījis arī lielāku putru un — nekas, bet te neizdevās.

Pārdomājot viņš nāca pie slēdziena,- ka agrāk uzkrātā pieredze tomēr bijusi vienpusīga. Federācijas sastāvā iekļautās planētas nebija viendabīgas pēc sabiedriskās iekārtas formām: jaunajās pasaulēs, kuras tikko sāka apgūt, bija visādas novirzes, jo tādos apstākļos viena cilvēka iniciatīva un enerģija nozīmēja daudz vairāk nekā uz planētas ar nostabilizējušos dzīves veidu, nokārtotu ekonomiku un vienotu sabiedrību. Nareva dzīve galvenokārt bija noritējusi uz tādām planētām — viņš sauca tās par jaunajām •—, kur nevajadzēja lielus pūliņus, lai ievirzītu notikumus sev vēlamā gultnē. Tiesa, pēc kāda laika viss atkal gāja pa vecam, un Narevs aizbrauca, jo nostabilizētai sabiedrībai viņš nebija vajadzīgs, gluži otrādi — viņš bija kaitīgs, un nereti viņam nācās aizbraukt lielā steigā. Šeit, uz «Vaļa» borta, viņam likās — ir radusies līdzīga situācija, kad enerģisks cilvēks var nodibināt viņam vēlamo kārtību. Tā arī viņš bija rīkojies —■ un izrādījās, ka pārrēķinājies.

Pašlaik, pārdomādams savas sakāves cēloņus, —» viņš jau saprata, ka cietis neveiksmi, tikai pārējie to vēl neredzēja, — Narevs skaidri saskatīja divus apstākļus, kurus viņš savlaicīgi nebija ņēmis vērā. Pirmkārt, uz planētām, kur viņam bija gadījies būt agrāk, savu politiku varēja realizēt, izmantojot apstākli, ka trūka kādi materiāli. Šeit bija pilnīgi cita situācija, un viņš nebija to savlaicīgi aprēķinājis: te bija nevis materiālo, bet garīgo vērtību trūkums, un Narevs nezināja, kā ar to cīnīties. Un otrkārt, uz citām planētām Narevs parasti nebija pazinis tos cilvēkus, kuriem bija tiecies uzkundzēties, un to liktenis viņu vispār maz interesēja. Bet šeit cilvēku bija maz, un Narevs vienā jaukā brīdī saprata, ka nevar pret tiem izturēties kā agrāk, ka viņu liktenis ir arī viņa liktenis, tāpēc ka (tas bija vēl viens papildapstāklis) aizbraukt no šejienes un visu aizmirst izrādījās neiespējami, un šeit viņam nāksies dzīvot līdz mūža galam.

Tāpēc arī naids starp pasažieriem un ekipāžu, kuru viņš, kā pats tagad atzina, bija apzināti izraisījis, aizvien vairāk darīja to nemierīgu. Izlaidis džinu no pudeles, viņš saprata, ka neiedzīs to atpakaļ — kaut vai tādēļ, ka tas bija kļuvis par vienīgo emocionālo izlādēšanos, kuras dēļ cilvēki varēja vismaz kaut kādā mērā apvienoties. Ja nebija mīlestības, tad tās vietu vienmēr ieņēma naids. Sekas bija paredzamas briesmīgas. Un Narevs tās negribēja, šoreiz no visas sirds negribēja, bet pirmo reizi mūžā nezināja, kā nelaimi novērst.

Viņš bija mierā pat ar to variantu, kuru agrāk ar nicinājumu noraidīja: atzīt savu nespēku un atteikties no varas. Bet juta, ka izdevība bija palaista un pašlaik pat atteikšanās vairs neko nelīdzētu. Lai abpusējās antipātijas starp pasažieriem un ekipāžu izzustu, šīs jūtas vajadzēja novirzīt citā gultnē. Bet kur?

Atrisinājums bija tikai viens. Lai gan Narevam ļoti negribējās tā ievirzīt notikumus, viņš ar smagu sirdi saprata, ka citas izejas nav.

«Brīnišķīgi,» viņš atkal nodomāja. «Kad es, atklāti saj kot, biju kaitīgs, tad mani mīlēja. Iespējams, ka tagad es patiešām izglābšu šo planētu. Bet —• ak vai??? Nu tad tā ari darīsim — kas būs, tas būs!»

Nē, viņa to visu bija iztēlojusies savādāk. Viņa, protams, zināja, ka pienāks vecums un cita pēc citas zudīs tās lietas, kurās viņa saskatīja dzīves jēgu. Viņa jau bija spēlējusi mātes lomas un gatavojās tēlot vecenes. Bet tam vajadzēja ilgt daudzus gadus, un novecoja taču arī draugi, — tas nozīmē, ka bija tādi, attiecībā pret kuriem viņa vienmēr palika jauna. Cilvēkam allaž kaut kas jāmīl un kaut kas jāienīst, viņa mīlēja teātri un draugus un neieredzēja vecumu. Lai arī viņu gaidīja neveiksme, tam nebija jānotiek tik negaidīti, rupji un neatgriezeniski, kā bija noticis īstenībā. Bez tam ar vecumu, kā stāsta, nāk arī apmierinājums: spēki un vēlmes nomirst; bet ko var prasīt no mirušajiem? Taču pašlaik viss vēl bija viņā dzīvs, viss protestēja un sāpēja, un, lai neviens neredzētu viņas apjukumu un pazemojumu, Inna centās mazāk rādīties cilvēkos un pa naktīm kodīja pirkstus. Viņai negribējās redzēt pat citas sievietes — to sabiedrība nekad viņai nebija sagādājusi baudu, viņa tās bija tikai pacietuši. Vajadzēja pierast pie domām par vientulību, vecumu un nāvi, bet bez tā vajadzēja saprast vēl kaut ko.

Inna nebija slikta aktrise: iesākumā līdzēja dabiskums un aizrautība, vēlāk — pieredze; viņa pierada redzēt sevi no malas — kustības, seju un pozas, pierada dzirdēt savus vārdus. Ar gadiem viņa izprata cēloņu un seku sakarību un varēja noteikt, kāpēc šodien ir nospēlējusi sliktāk vai, gluži otrādi, labāk nekā vakar, kāpēc kāds ir paskatījies viņā savādāk nekā parasti un kāpēc pašsajūta bija savādāka nekā agrāk. Improvizēdama uz skatuves, attēlodama netveramu noskaņu un emociju maiņu, viņa patiesībā skaidri zināja, kas vajadzīgs, lai panāktu vajadzīgo efektu, un kā tam gatavoties. Cēloņu un seku zināšana viņai bija tas nesatricināmais un neapstrīdamais pamats, uz kura radās viss garāmslīdošais, nenotveramais. Visa dzīve sastāvēja no cēloņiem un sekām; ja pacentās un ņēma vērā visus apstākļus, tad tos varēja iepriekš aprēķināt. Inna nekad nebija sapratusi fiziku un būtu ļoti izbrīnīta, uzzinot, ka tieši uz tādiem uzskatiem pamatojas klasiskā mehānika, — aktrise pie tā bija nonākusi pati un uzskatīja to par visvērtīgāko atziņu savā pieredzē. Viņa reti kļūdījās un, piemēram, pašlaik varēja galvot, ka visai drīz klusais naids starp pasažieriem un ekipāžu pārvērtīsies atklātā sadursmē. Inna baidījās no sadursmes, bet zināja, ka tā ir nenovēršama.

Tādēļ jo briesmīgāk, nesaprotamāk un muļķīgāk viņai likās tas, kas ar viņu bija noticis. Toreiz viņa bija piepeši iekliegušies: «Par ko?» — jo tas viņai patiešām bija visnesaprotamākais. Viņa nebija izdarījusi neko, kas pelnījis tādu cietsirdību; kā cietsirdību — vai likteņa? Par to viņa netika domājusi, jo tas pats par sevi bija saprotams: ja izdarīts ļaunums, tad ir bijis arī kāds, kas to paveicis.

Bija brīdis, kad viņa domāja un cerēja, ka tas viss izdomāts, lai viņas un Istomina īslaicīgie sakari, kuri (to viņa labi zināja) bija jāpārtrauc tūlīt pēc reisa — lai šie sakari turpinātos un nostiprinātos, jo dvēseles dziļumos Inna vienmēr bija ticējusi, ka viņas īstais atnāks un paliks uz visiem laikiem. Bet Istomins iekšēji jau bija aizgājis, viņš bija tālu, kaut kur savās fantāzijās, viņš aizvien vairāk iegāja sevī. To Inna nevarēja saprast. Pēc tam viņai likās — gan neilgi —, ka to visu tomēr kāds nezināmais ir izdarījis viņas dēļ: sievietes taču bija mazākumā un viņām piederēja izvēles tiesības. Tad sekoja kapteiņa aizliegums, un neviens neatcēla muļķīgo rīkojumu, bet tas nozīmēja, ka viss noticis velti.

Par to Inna domāja ilgajās vientulības stundās. Izprast notikušo bija grūti. Fiziķis izlikās, ka saprot, citi arī izlikās, ka saprot, — vismaz tie atkārtoja fiziķa nesaprotamos terminus, rūpīgi tos izrunādami, bet tas viss nebija tas, kas vajadzīgs: var droši apgalvot, ka cilvēks nomiris tāpēc, ka viņu trāpījusi lode, bet galvenais — kas un kāpēc šo lodi izšāvis… Kādreiz, kad viņi vēl cerēja, večuks Petrovs bija Innai sacījis tā, starp citu, vārdus, kurus tā atcerējās uz visiem laikiem, tādēļ ka uzreiz tos saprata. Mūsu zinātne, viņš teica, sniedz tikai vienu no iespējamiem pasaules modeļiem, tā ka nav pamata.-.? Tālāko viņa bija aizmirsusi, bet tas arī nebija nepieciešams: ja zinātne devusi tikai vienu pasaules modeli, tātad varēja būt arī citi — tāpat kā vienu lugu var dažādi traktēt, un tās iespaids uz skatītājiem arī būs dažāds. Tas nozīmēja, ka fiziķa uzskati par notikušo bija nepieciešami tikai vir ņam, un Karačarovam noteikti nebija priekšstata, ka un kāpēc tas viss ir noticis patiesībā. Viņš gribēja izzināt pasauli ar analīzes palīdzību, bet Perlinska sajuta, ka tādā veidā neko nevar saprast, tāpēc ka fiziķis bija vadījies no aplama principa: viņš notikušajā nemeklēja jēgut bet jēgai noteikti bija jābūt.

Tātad bija noticis kas nesaprotams un neizskaidrojams, kā rezultātā viņi visi bija sodīti tā, kā vēl nebija sodīts neviens visā cilvēces vēsturē. Droši vien bija izdarīts kas ļ:āds, kas pelnījis sodu. Bet, lai saprastu, kas tieši izdarīts, kā izpirkt nodarīto un izpelnīties piedošanu, vajadzēja vispirms saprast, kas tieši viņus sodījis, tādēļ ka vienmēr (to Inna noteikti zināja), lai atrastu pieeju cilvēkam, to vajadzēja izpētīt tikpat rūpīgi, kā pēta personāža raksturu, psihi, ieradumus un rīcības motīvus pirms lomas iestudēšanas. Bet tas ir vieglāk — loma ir uzrakstīta, luga sniedz materiālu. Ar dzīvu cilvēku arī nav pārāk sarežģīti: vajag tikai novērot. Toties tagad bija nesalīdzināmi sarežģītāk.

Tātad kas to bija iecerējis un izdarījis? Tas nevarēja būt no tiem, kuri lidoja uz kuģa: notikušais trāpījis visus vienādi. Cilvēki uz Zemes? No sākuma Inna domāja, ka viss ir sarīkots, lai nepielaistu administratora ierašanos. Pēc tam, klausīdamās citos un pārdomādama, viņa saprata, ka viņai nav taisnība. Ne Karskis, ne arī kāds cits no viņiem pat netieši nebija vainojams notikušajā: ja kāds arī būtu gribējis viņus sodīt, tad cilvēki būtu izmantojuši sev pieejamos līdzekļus. Patiesībā notikušais pārsniedza cilvēku iespējas, to apstiprināja gan fiziķis, gan kapteinis — visi. Tālāk viņi runāja par kaut kādām nejaušībām, lai gan Inna bija pārliecināta, ka nekādas nejaušības ar viņu nevar notikt, visur vajag meklēt un atrast slēptu loģiku.

Tātad bija pastāvējusi kāda apslēpta vaina un bija saņemts sods. Aiz visa tā kas slēpās. Kas īsti — to Inna uzreiz nesaprata, bet sapratusi izbrīnījās un pat izbijās no domas vienkāršības: kā tas nebija ienācis viņai prātā uzreiz.

Tas bija dievs! Augstākā būtne, kurai cilvēki un to likteņi bija tikai spēļu lietiņas. Notikušajā bija jūtama smalka, ironiska iecere, bet izpildījums bija elegants. Dievs.. ī Inna izteica šo vārdu skaļi un izbrīnījās par tā ietilpību.

Jā, dievs stāvēja pāri visiem — kapteiņiem un administratoriem — un darīja ar tiem, ko gribēja: varēja nesodīt, bet varēja arī sodīt. Sodīja tieši viņus — vai nu tāpēc, ka viņu vaina bija lielāka nekā pārējo, vai arī tāpēc, lai liktu gan viņiem, gan visiem pārējiem padomāt.

Un Innai ienāca prātā, ka dievs ir izvēlējies tieši viņu kuģi ne jau tāpat vien. Dievs būs metis kauliņus. Ja viņš būtu saniknojies, teiksim, uz Innu, tā sacīt, viduvēju aktrisi, tad būtu izvēlējies citu paņēmienu un nebūtu sodījis pie viena arī citus cilvēkus. Augstākai būtnei, kurai piederēja neierobežota vara, bija jārīkojas taisnīgi: ja tā visu varēja, tātad tā bija pati pilnība, bet pilnīga būtne nevar noniecināt taisnīgumu. Tātad vainīgais tomēr bija jāmeklē visievērojamāko cilvēku vidū, bet kurš gan varēja būt vēl ievērojamāks par to, kam būtu nācies veselu gadu vadīt visas cilvēces lietas? Tas taču bija Karskis un neviens cits. Viņš bija visvairāk piemērots šim mērķim, ar viņu notikušais uzreiz būtu ievērots.

Bet arī šeit dievam vajadzēja saglabāt mēra sajūtu. Ja runa būtu bijusi par to, ka šis administrators nav cienīgs izlemt tautu likteņus, tad — tā paša taisnīguma vārdā — viņam bija jācieš vienam pašam. Nē, ne velti nelaimē administratoram tika dota līdz tāda svīta.

Kas viņiem visiem bija kopējs? Kur slēpās viņu vaina?

Neatradusi atbildi, Perlinska atstāja šo jautājumu un risināja domu tālāk. Noziegums un sods. Vainu varēja izlabot, vēl vairāk — arī sods bija izmeklēts ar tādu aprēķinu, tai dotu cilvēkiem iespēju nožēlot. Daudz vienkāršāk būtu bijis, teiksim, likt kuģim uzsprāgt — sods pat izskatītos iespaidīgāk. Bet viņi visi bija neskarti, tikai mēģinājumi atgriezties iepriekšējā dzīvē cietuši neveiksmi. Arī tam varēja rast izskaidrojumu: tas nozīmēja, ka līdz šim laikam viņi nav izlabojuši savu pārkāpumu, taču tāda iespēja palika. Bet kas notiks, ja izlabos? Loģiski spriežot, pēc izlabošanas bija jāseko piedošanai. Piedošana!

Inna staigāja pa kajīti un, sažņaugusi pirkstus, knakšķināja tos. Piedošana — lūk, pēc kā bija jātiecas!

Tagad atlika tikai izdibināt, kāda bija vaina, ko un kā vajag izlabot. Bet doma aizslīdēja, doma nedevās rokā.

Tad Inna darīja vienīgo, kas vēl bija atlicis: viņa lūdza palīdzību. Palīdzību varēja gaidīt tikai no dieva, un viņa sāka lūgt dievu.

Sākumā aktrise jutās neveikli: viņa bija pieradusi runājot raudzīties partnerī vai sarunas biedrā. Seit tādu nebija. Tad aktrise pagriezās pret ekrānu, viņa to neapzināti uztvēra kā logu uz izplatījumu, lai ari vispār tas nebija piestiprināts pie ārējā borta. Viņa veikli kā uz skatuves nolaidās ceļos ekrāna priekšā un sacīja tajā klusinātajā balsī, kura teātri aizskan līdz vistālākajām skatītāju zāles rindām:

— Palīdziet mums! Kur ir mūsu vaina? Glābiet mūs, tāpēc ka neviens cits mūs vairs neglābs!

Ekrāns blāvi spīdēja, nekas tajā neparādījās, un Inna nodomāja, ka nav atradusi vajadzīgos vārdus, ar kuriem jāgriežas pie visvarenā. Bet viņa nepagurs, viņa mēģinās, kamēr vien dzīvos un galu galā dievu aizkustinās, viņas neatlaidīgā padevība uzvarēs — viņš sāks runāt. Inna nolieca galvu uz rokām un domās sāka meklēt jaunus vārdus.

Sapņi, domāja Istomins, sapņi… Vai tad mums patiesi nekas cits nav atlicis kā redzēt sapņus?

Viņš gāja pa kaut kādu gaiteni — vai nay vienalga, kurp? Apstājās, gandrīz vai uzgrūdies Milai. Sieviete apjukusi palūkojās viņā, pēc tam pasmaidīja. Smaids iznāca nožēlojams.

— Sveicināti, — izklaidīgi teica Istomins. — Nu, kā jūs? … Vispār — ko es …

Mila to saņēma aiz piedurknes.

— Mans dārgais! — viņa klusu sacīja. — Es jau sen te staigāju, te ir daudz istabu, un tajās neviena nav. Bet viņš ir kaut kur šeit. Vai jūs to neesat saticis gaitenī?

Rakstnieks skatījās viņā, pūlēdamies saprast.

1 — Ak, nu atcerieties taču! — viņa pikti pārmeta. — Vai tad jums toreiz nebija bērnu?

— Kad — toreiz? — automātiski vaicāja Istomins.

— Tajā dzīvē. Jūs taču saprotat: mēs visi esam sen miruši. Bet bērni var gadīties šeit…

Istomins ar pūlēm izrāva piedurkni.

— Atvainojiet, — viņš murmināja, kāpdamies atpakaļ, f— Es ne … Atvainojiet.

Mila pārmetoši lūkojās viņa, līdz viņš nozuda pirmajā gaiteni. Pēc tam viņa nopūtās un gāja tālāk.

Viņa pagāja garām zālei, kurā viņas virs agrāk katru ritu bija trenējies, bet tagad nebija rādījies jau daudz dienu. Mila necentās iedziļināties šī cilvēka traģēdijā, nemēģināja pat domāt par to. Pagājusi garām zālei, viņa iegāja baseina telpā.

Divdesmit piecus metrus lielais kauss bija pilns ar ūdeni, dziļumā viegli izgaismots. Milai piepeši sagribējās izpeldēties, bet peldkostīms bija palicis kajītē. Viņa pagriezās uz izeju, bet te viņai uzsauca Inna, kura pastaigājās pa sauso celiņu apkārt baseinam.

— Vai jūs garlaikojaties, mīļā? Pastaigāsim kopā, parunāsim. Mums taču nekas cits nav atlicis kā sarunas..

Mila diezgan atturīgi sasveicinājās ar aktrisi: mūžīgais antagonisms starp precētu sievieti un neprecētu, tomēr ne askētisku, vēl dzīvi saglabājies viņas atmiņā. Bet Mila paklausīja: viņa varēja klusēt un klausīties, nepalikt viena — vairāk nekas viņai pašlaik ari nebija vajadzīgs.

— Mums liekas, — ierunājās Inna, kad abas bija nogājušas dažus soļus, — ka noticis kas tāds, kas nav gadījies nekad un ne ar vienu, tāpēc mēs ciešam. Bet patiesībā tā nav.

— Vai tad kāds jau ir kādreiz izzudis tā kā mēs? — vaicāja Mila.

— Vai tad mēs esam izzuduši?

— Vēl ļaunāk, — teica Mila, sakopodama domas.

— Mēs esam pazaudējuši bērnus un paši sevi. Lai gan — jums nav bijis bērnu …

— Kā jūs to zināt? Bet vienalga. Vai tad mēs esam pazaudējuši sevi?

— Mums, — Mila noteica lēni, it kā atcerēdamās,

— bija kaut kas, kā dēļ katrs dzīvoja. Es dzīvoju dēlam. Man to atņēma.

— Bet jūs neesat pazaudējusi sevi, — klusi runāja Inna. — Jūs esat zaudējusi mīlestību un dēlu, tāpēc sērojat. Bet tas nozīmē, ka jums ir saglabājusies dvēsele, citādi nebūtu kam sāpēt un jūs kļūtu vienaldzīga pret visu, arī pret zaudējumiem. Jūs esat daudz zaudējusi, un jums liekas, ka esat zaudējusi galveno, — patiesībā tā nav.

Viņa apklusa.

— Atcerieties kaut vai to mazumiņu, ko jūs zināt no vēstures, kuru mācījāties skolā. Es tagad speciāli pārlasīju dažus pierakstus.?? Jūs esat sašutusi, ka jums kaut kas atņemts. Bet jau izsenis dzīvojuši cilvēki, kas brīvprātīgi ziedojuši visu to, kā jums žēl. Kas pašlaik notiek ar mums, tas bijis arī daudz agrāk. Lai arī ne kosmosā, bet uz Zemes, bija tādi cilvēki, kuri, ticiet man, būtu laimīgi, ja nokļūtu tādā tuksnesī, kādā esam nonākušas mēs, un esmu pārliecināta — ne velti.

Mila neizpratnē savilka pieri.

— Nesaprotu …

— Klosteri, vientuļnieku mītnes, tuksneši — to sauca dažādi, bet būtība bija viena: upurēt laicīgo mūžīgā dēļ. — Inna nopūtās." — Laicīgās mīlestības upurēšana mūžīgajai, kurā nav viltus, vilšanos, zaudējumu. Nevis sēras par tiem, no kuriem mūs izšķīrusi dzīve, bet ticība tam, ka mūs gaida tikšanās un kopēja laime ne šajā, bet citā —• labākā pasaulē …

— Ja tā būtu patiesība..? — nomurmināja Mila.

— Paverieties — vai es izskatos pēc cilvēka, kurš pazaudējis sevi? Lai gan esmu zaudējusi daudz vairāk draugu nekā jūs — vai es sūrojos? Nē! Jo, pametuši mūsu Zemi, mēs tomēr neesam aizgājuši no pasaules, kurā ir dievs! Mēs nekur nevaram no viņa aiziet, ja paši negribam. Bet, ja neaizejam mēs, tad arī viņš nepamet mūs!

Inna tagad runāja skaļi, kaismīgi, pārliecināti.

Viņa izpleta rokas.

— Viņš mūs nepamet. Bet visi, kas neatradīs sevī pietiekami daudz saprāta un ticības, lai grieztos pie viņa, — ak, mēs būsim to bēdīgā gala aculiecinieki, jo cilvēks ner var dzīvot bez mīlestības, bet dievs taču ir mīlestība!

*

— Narev, ejiet jūs pie visiem velniem! — izsaucās fiziķis. — Es negribu ar jums runāt, man jau tā ir nelabi. Kāda man daļa gar to, ko ekipāža domā? Ja tie mani aizskars, es atbildēšu, bet par pārējo man nospļauties.

Viņš gulēja uz dīvāna un lēni vilka ar pirkstu pa auduma zīmējumu.

— Es rūpējos par ikviena likteni, — pacietīgi skaidroja Narevs. — Arī par jūsējo. Un saku:" viņiem ir kaut kas padomā!

— Interesanti.;? — nomurmināja Karačarovs. —: Un kur jūs redzat izeju? Pārgriezt ekipāžai rīkles? Bet sintezatoru labosit jūs? Ja ne, tas tikai tāds peļu jandāliņš vien ir. Kādēļ jūs nodarbojaties ar šīm muļķībām, nevis .- ? r

—: Nevis? Narevs ātri noprasīja, un viņa balsī izskanēja cerība.

Nezinu, — pēc brīža noburkšķēja fiziķis, i—: Nu labi, — sacīja Narevs un izgāja.

*

1 — Viņi noteikti uzbruks, — viņš teica Jeremejevam. — Uzbruks, tiklīdz mēs mēģināsim apstiprināt jauno likumu.

— Kāpēc?

— Vai tad jūs nesaprotat? Cīnīsies par to, lai saglabātu savu Reglamentu. Es zinu, ka jūs esat apņēmīgs cilvēks.

.Jeremejevs palūkojās viņā apdzisušu skatienu.

— Labi, lai pamēģina, — viņš teica. No viņa nāca savāda smaka, Narevs tikai nevarēja saprast, pēc kā ož.

Atceroties sarunu ar Milu, Istominam kļuva slikti, bet paradums bija stingri iesakņojies: neatkarīgi no attieksmes pret notikumu pieraksti, brīvā brīdī padomā, izanalizē: noderēs.

Vajadzēs pierakstīt.

Viņš ar skatienu meklēja diktogrāfu, bet neatrada. Tad atcerējās, ka nesen to aizdevis Petrovam, kurš izstrādāja «Vaļa» Konstitūciju. Istomins izgāja un pieklauvēja pie Petrova kajītes. Neviens neatsaucās, bet aparāts bija nekavējoši vajadzīgs, tāpēc rakstnieks atvēra durvis un iegāja.

Diktogrāfs aizvērts stāvēja uz galda. Istomins satvēra to aiz roktura, aiznesa savā kajītē, uzstādīja un noņēma vāciņu, gatavodamies diktēt.

Uz rullīša viņš ieraudzīja vēl nenoņemtu lentes gabaliņu. Acīmredzot Petrovs nebija paguvis pabeigt kārtējo; likuma pantu. Istomins kārtīgi noplēsa aprakstīto sloksni, lai vēlāk atdotu autoram. Ziņkārībā rakstnieks pārlaida acis tekstam.

Tas nebija likuma projekts. Uz lapiņas bija pierakstīts dialogs. Laikam jau Petrovs nolēmis nodarboties ar literatūru — brīvs diktogrāfs, ja tas atrodas acu priekšā, spēj

izprovocēt cilvēku uz visnegaidītāko rīcību. Vai dialogs no romāna? Interesanti…

Tiesa, diktētājs nebija mācējis ar diktogrāfu rīkoties nebija apzīmētas pieturas zīmes un rindkopas. Uz lentes bija vienlaidu teksts, bet Istomins, mazliet papūlējies, sadalīja tekstu frāzēs, salika, dažuviet šauboties, komatus un ar asiem zigzagiem apzīmēja rindkopas.

Acīmredzot dialogs bija pierakstīts no sarunas vidus$

— Man nepatīk tas, ko jūs darāt beidzamajā laikā.

— Ticiet — man arī.

— Kāda tad jēga spēlēties ar uguni?

— Tā ir pretuguns.

— Nesaprotu.

Jā, pie jums uz Antoras mežu ir maz. Uz Līvijas daudz. Dažkārt mežā izceļas ugunsgrēks. Tad jāaizdedzina otrā vietā, jāsarīko pretuguns — divi ugunsgrēki satiekas un aprij viens otru.

— Skaista aina. Bet tās jēga . ? ?

— Vai jums neliekas, ka gaidāms kautiņš?

— Tajā neviens nebūs vainojams, izņemot jūs.

—■ Iespējams. Bet to pateikt vēl nenozīmē kautiņu novērst.

— Es vēl neesmu pateicis visu. Klausieties. Es jūs saprotu.

— Šoreiz tas varētu būt neskaidrs man. Bet nomierinieties: es jūs arī esmu sapratis.

i— Jūs — mani? .

— Es nezinu jūsu vārdu, bet domāju, ka esmu spējīgs precīzi noteikt jūsu profesiju un uzdevumu.

—- Tā..« Starp citu, vārds ir īsts. Tāpat kā jūsējais.

f—• Patīkami sarunāties ar labi informētu cilvēku.

— Jā, es esmu informēts. Diemžēl!

? Kādēļ — diemžēl?

« Tādēļ, ka esmu pienākuma cilvēks. Un uzskatu, ka pienākums ir jāizpilda jebkuros apstākļos.

Tas taču ir labi!

t== Jūs acīmredzot mani nesapratāt līdz galam. Izpildot savu pienākumu, tiklīdz būs pieņemts mūsu Likums, es būšu spiests to attiecināt uz jums. Tagad sapratāt?

— Protams! Bet to es ari gribēju jums ļūgt.

mm Tas man nav īsti saprotams.

■a Jūs izpildīsit savu pienākumu m

— Teikšu atklāti? man negribas to darīt. Es uzskatu, ka tieši jums pašlaik nāktos…

Neraugoties uz pagātnes nastu — tā laikam pie jums mēdz teikt?

— Jā, nastu jūs nesat lielu. Nekādi nevaru saprast, kas jūs pamudināja…

r—: Jūs neticēsit? nosliece uz paradoksiem.

Nesapratu humoru.

— Kas tad tas par humoru? Pilnīgi nopietni. Vai jūs nekad neesat domājis, ka monarhija ir progresīvāka vadības forma nekā demokrātija? Nesmejieties, jums vajadzēs man piekrist. Atcerieties vēsturi. Kad valstis spēra kārtējo soli uz priekšu? Periodos, kad pie varas nāca jauni, enerģiski, aizspriedumu nemākti monarhi. Pēteris Pirmais, Indriķis Ceturtais Francijā, Elizabete Tjudora… Cilvēks divdesmit gadu vecumā vai pat agrāk iegūst absolūtu varu, kopā ar viņu pie varas nāk ari neoficiālie padomnieki un līdzgaitnieki no viņa paaudzes. Viņos kvēl vēlēšanās kaut ko paveikt — un viņi rīkojas. Vai es jūs pārliecināju?

»-! Nu, nezinu r? *

1 — Demokrātijas apstākļos parasti pie varas nāk cilvēki brieduma, jau pusmūža gados. Dzīve iemācījusi tos būt uzmanīgiem un censties vairāk saglabāt veco — jau sasniegto nekā cīnīties par jauno. Pirmie ir aktīvi, otrie inerti. Bet tagad pamēģiniet pierādīt pretējo.

— Vai jūs patiešām tā domājat?

— Es jau teicu: man patīk paradoksi. Bet jaunībā es patiešām tā arī spriedu. Pēc tam pieradu.

— Un kā tad bija?

— Es uzskatīju, ka no manis varētu iznākt labs monarhs. Uz jaunajām planētām tas nav tik sarežģīti; Diemžēl uz neilgu laiku.

— Tagad saprotu. Bet jaunība taču jau aiz muguras.

— Diemžēl! Tagad ir mana kārta sacīt — diemžēl! Aiz muguras, un tieši tāpēc es apsveicu jūsu nolūkus. Tāpēc ka tie man dod iespēju aiziet un vienlaicīgi izpildīt uzdevumu.

— Kādu?

— Izpirkt savu vainu. Kautiņa nebūs. Neviens to negrib, bet ir radīta sprāgstviela, un visi gaida, kad izšķilsies dzirkstele un notiks eksplozija. Un pēkšņi.?.- izrādīsies,'ka ienaidam nav nekāda pamata, gluži otrādi, visi mīl cits citu, visi ir ļoti jauki cilvēki, bet vainīgs ir tikai viens, kurš tiks sodīts. Kādu atvieglojumu cilvēki izjutīs! Cik aizraujoša tiem izliksies dzīve! Jo tagad, ja visi negaidītu kautiņu, mēs sen būtu iekrituši letarģijā, bet tā pārietu nāvē. Tagad viņi augšāmcelsies: labestība stimulē dzīvības aktivitāti.

— Vai uz ilgu laiku?

— Nezinu. Bet alternatīvas nav. Tātad vai jūs piekrītat?

—= Jūs mani pārliecinājāt. Atzīšos? kad sapratu, kas jūs esat, man izveidojās daudz ļaunāks priekšstats par jums.

— Kad sapratāt? Iznāk, ka jūs neesat devies ceļā manis dēļ? Kādēļ tad?

— Vai jūs neapvainosities, ja es to pašlaik neteikšu?

— Jums ir tādas tiesības. Rīkojieties — ejam, es jums parādīšu ērtu vietu un pa ceļam paskaidrošu. Vajag.?.

Šeit dialogs beidzās. Savāds dialogs. Istomins juta nemieru. Kas te notiek? To viņš nespēja saprast. Dialogs, protams, nebija sacerēts. Cilvēki vienkārši sarunājās, bet nejauši ieslēgtais diktogrāfs pierakstīja. Katrā ziņā dzīve nav kļuvusi vienkāršāka, un «Vaļa» iemītniekus, redzams,

gaidīja jauni pārsteigumi un vilšanās.

*

Kapteinis iegāja sakaru kabīnē. Bija tumšs, kabīnē skanēja paklusas balsis. Iedomātajā telpā aiz ekrāna kustējās un sarunājās figūras. Sākumā Ustjūgam likās — balsis skan tukšā telpā. Tad viņš saskatīja Lugovoju. Iespiedies vistālākajā stūrī, stūrmanis žestikulēja un murmināja, un viņa murmināšana saplūda ar filmas varoņu balsīm. Vispirms kapteinis izbrīnījās, pēc tam saprata: stūrmanis jau bija iemiesojies kādā no filmas personāžiem, runāja ar tā vārdiem un pārdzīvoja tā sajūtas. Kapteinis piegāja pie Lugovoja, saņēma to aiz pleca un spēcīgi sakratīja. Stūrmanis pašķielēja uz viņa pusi, bet savas replikas nepārtrauca.

— Stūrman! — kapteinis asi uzsauca.

Lugovojs pakratīja galvu un pameta ar roku — žests attiecās nevis uz kapteini, bet uz otru filmas personāžu ekrānā.

—■ Stūrman, uz kuģa notiek kas ļauns! Pasažieri gatavojas mums uzbrukt!

— Un, ja tu tūlīt viņai neatvainosies..; — murmināja Lugovojs.

s — Stūrman! Piecelieties!

— Nē! Es viņu mīlu un neatļaušu …

Kapteinis pieliecās un sataustīja slēdzi. Attēls izzuda, stūrmaņa pēdējais vārds noskanēja klusumā.

Nākamajā brīdī Ustjugs juta, ka viņu paceļ no grīdas. Kapteinis patirināja kājas, bet Lugovojs bija stiprāks, un Ustjugs nepretojās. Durvis atvērās. Lugovojs nolika kapteini uz grīdas un aizcirta durvis viņa deguna priekšā. Kabīnē atkal iedūcās balsis.

Kapteinis mirkli pastāvēja durvju priekšā.

— Tā, — viņš klusu noteica. Pārvilka ar plaukstām jakai, pārbaudot, vai viss kārtībā. Un lēni devās uz centrālo posteni.

Lugovojs, zaglīgi atskatījies, pārslēdza aparātu. Jau vairākas dienas viņš cīnījās, sastādīdams programmu, lai varētu piespiest «Sigmu» izanalizēt savādo raidījumu. Ja tas izdotos… Bet attiecībā uz pasažieriem — nu, lai uzbrūk! Lugovojs iegrūda roku kabatā un apmierināts sataustīja flāzera silto rokturi. Izvilka to, pārbaudīja lādiņu. Pietiks visiem pasažieriem un vēl pāri paliks.

*

Mila nostājās Ustjūgam ceļā pašā gaiteņa galā. Vadības klājos viņai nekas nebija darāms, un kapteinis nepalaida garām izdevību to viņai aizrādīt.

— Viņš ir kaut kur šeit… — Mila atbildēja, kautri smaidīdama.

— Kurš? Narevs? Jeremejevs?

; — Dēls, — viņa teica. — Zināt — Jurītis pazudis. Viņš ir kaut kur šeit, es zinu. Man viņš noteikti jāatrod. Viņš sen nav ēdis un ir briesmīgi izbadējies, viņam ir bail bez manis, viņš taču vēl ir ļoti maziņš. Vai neredzējāt, kaptein? Dienā ir trokšņaini, bet naktī es dzirdu, kā viņš mani meklē i»r

Viņa ar cerību paskatījās kapteinī, pēc tam viņas acis apdzisa, viņa apgāja kapteinim apkārt un devās pa gaiteni tālāk. Viņš uz brīdi aizvēra acis un pielika plaukstu pierei. Tā bija mikla un auksta, un kapteinis juta, ka viņa roka sāk drebēt.

2ēl: viss beidzies, dzīve pagājusi. Tik maz ir nodzīvots, bet mīlestība jau izsīkusi, un viss pārējais iet uz galu.

Zoja atmeta no pieres matu šķipsnu, apsēdās, nogurusi salika rokas uz galda.

Ko iesākt? Narevs sakaT dzīvojiet! Strādājiet! Vai tad jums nekas nav palicis, ko gribētos izdarīt?

Protams, ir palicis. Bet kālab? Darbs nedrīkst būt bezjēdzīgs laika patēriņš, pat ja laika ir daudz.

Zoja atslēdza skapīti, izņēma ampulu, paturēja to plaukstā.

Bet varbūt viņai nav taisnība? Cilvēks, kurš izgatavo kādu lietu, bieži vien nezina, kāds būs tās liktenis. Vai mašīna nobrauks pusmiljonu kilometru vai kaut kur iedrā- zīsies jau nākamajā dienā? Vai no cilvēka izaudzētajiem graudiem iznāks garšīgs maizes klaips, vai tie izbirs pa ceļam, vai klaips nokļūs ēdienu atliekās? Cilvēks to nezina — viņš darina lietas un cer, ka liktenis tām būs labvēlīgs.

Tātad — darīt savu darbu un nedomāt?

Zoja pati nezināja, kā tas notika: ampulas tievais kakliņš nokrakšķēja viņas pirkstos. Viņa steidzīgi paķēra injektoru. Ampulas saturs pārgāja aparātiņā.

Darīt savu darbu. Nu, izdarīsim to pārbaudi, kuru neizdevās paveikt uz Zemes tāpēc, ka Zemes nebija? Izmēģināsim ar sevi tās ārstniecības metodes, kuras neizdevās izmēģināt uz Otrās Bultas tādēļ, ka toreiz vēl tādu nebija.

Zoja pielika injektoru pie pleca un nospieda podziņu. Nogaidījusi, līdz šķidrums nokļūst zem ādas, viņa nolika tukšo aparātiņu.

Palūkosimies, kā tas beigsies. Vismaz būs interesanti dzīvot.

*

Pretēji ieradumam šodien pēc pusdienām Petrovs neap- sēdās savā krēslā. Viņš izgāja no salona, nolfāpa dažus klājus zemāk un devās pa gaiteni.

Pusceļā viņš satika stūrmani. Skatīdamies caur pieri, tas pagāja malā, dodams ceļu. Petrovs uzmanīgi paraudzījās viņā. Stūrmanis klusēja, viņa skatiens bija naidīgs.

Petrovs tikko manāmi pasmaidīja, pamāja un gāja tālāk. Viņš juta, ka stūrmanis noskatās viņam pakaļ.

Kapteinis gaidīja Petrovu tur, kur tie bija norunājuši tikties:' neitrālajā zonā, blakus kutera elingam.

— Kaptein, — bez ievada teica Petrovs. — Briest kautiņš.

— Jā.

— Un ko jūs par to domājat?

Kapteinis brīdi klusēja.

•— Kaut ātrāk sāktos, —=5 viņš sacīja. — Nav nekā ļaunāka par gaidīšanu.

^ Jūs tā uzskatāt?

- Neviens nav spējīgs to novērst.

1 —■ Maldāties, —> teica Petrovs. —Es to varu izdarīt. Bet būs vajadzīga jūsu palīdzība. Vai varu cerēt uz jums?

Kapteinis paskatījās viņā, cīnīdamies ar šaubām.

— Labi, i— viņš beidzot teica. —- Kas vajadzīgs no manis?

— Atnāciet bez ieroča. Citādi ?? kādam var neizturēt nervi.

Šoreiz kapteinis klusēja ilgi. Petrovs pasmaidīja. Viņš iebāza roku kabatā un izvilka flāzeru.

— Ņemiet.

Kapteinis izbrīnījies paskatījās viņā.

— Tas ir mans, — Petrovs paskaidroja. — Lai glabājas pie jums..i līdz pienāks labāki laiki. Vai tagad jūs piekrītat?

— Jā, — kapteinis teica.

Petrovs no viņa atvadījās ar galvas mājienu.

*

Bija gaidāma balsošana, un visi gatavojās cīņai. Šodien cilvēki, ienākdami salonā, varēja tikai minēt, kā viņi no tā izies un vai vispār izies. Visi saprata, ka būs cīniņš, lai gan skaidri nezināja, par ko: droši vien lai pierādītu paši sev, ka viņi vēl ir dzīves saimnieki un rīkotāji — tik izšķērdīgi saimnieki, ka var pat ziedot dzīvību ne par šo, ne par to.

Ekipāžas locekļi sagāja vienā salona stūrī. Atnāca IVera, atstājusi savu slimnieku, bet nepievienojās ne ekipāžai, ne pasažieriem —• sēdēja malā, it kā pārstāvētu iādu trešo valsti.

Cilvēki alka cīņas, tāpēc likuma pieņemšana, kā dēj visi it kā bija sanākuši, gāja gludi. Cilvēki diez vai ieklausījās tekstā, ko lasīja Petrovs. Viņi vienkārši pacēla rokas, ekipāža atturējās, ar visu izskatu rādot, ka viņiem bija un ir savs likums, pār kuru šeit nevienam nav varas.

Beidzot pēdējais pants bija apstiprināts. Tad piecēlās Narevs un visi saprata: tūlīt sāksies.

— Cienījamie pilsoņi! —; viņš sacīja. — No šī brīža mums ir Likums, pēc kura visiem jāvadās turpmākajā dzīvē. Un, lai cik tas būtu nepatīkami, mums jau no pirmā brīža ir jāvērš daži tā panti pret atsevišķiem mūsu pārstāvjiem …

Kapteinis uzmeta skatienu Petrovam. Večuks sēdēja, it kā nekas nebūtu noticis. Droši vien nevajadzēja viņam ticēt un nākt bez ieroča, vislabāk vispār nevajadzēja ierasties. Savos klājos ekipāža būtu stāvokļa noteicēja, bet te viņus tagad vēl paņems ar kailām rokām.

— Es apvainoju bijušā kuģa «Valis» ekipāžu, —■ svinīgi pasludināja Narevs, — nolaidīgā attieksmē pret saviem pienākumiem, kā rezultātā visa mūsu cilvēce ir izrādījusies bezizejas stāvoklī! Un es pieprasu …

Šajā brīdī aiz kapteiņa muguras piecēlās Lugovojs. Viņa skatiens bija drūms un apņēmīgs.

— Nē! — viņš teica un izstiepa roku. Tajā bija flāzers. Stūrmaņa pirksts gulēja uz mēlītes.

Sekundi visi sastinguši skatījās uz blāvi mirdzošo ieroci. Narevs paraudzījās stūrmaņa sejā un pēc tā acu izteiksmes saprata: tūlīt izšaus. Tūlīt! Pēc sekundes, pēc pussekundes, t .

Narevs nekad nebija domājis, ka ir drosmīgs dvēseles dziļumos viņš uzskatīja sevi par ļoti uzmanīgu, lai neteiktu vairāk. Un, iztēlodamies, ko darīs pret sevi notēmēta ieroča priekšā, pielaida, ka šī rīcība nebūs visai cienīga, tāpēc visu mūžu centās izvairīties no tādām situācijām. Bet tagad, pašam par brīnumu, viņš nenokrita ceļos, nesāka kliegt un pat neaizvēra acis. Viņš pasmaidīja un, neskatīdamies vairs stūrmanī, palūkojās Milā.

— Nu, dārgā, — viņš mierīgi noteica. — Vēlu jums.?.

273

Stūrmanis izšāva. Pēdējā mirklī kapteinis iesita stūrmanim pa roku, satvēra ieroci. Lādiņš ietriecās griestos. Smagi elpodams, Ustjugs izgrieza stūrmanim roku. Lugovojs pretojās. Flāzers izkrita. Inženieris to pacēla un

10 — 2004

iebāza kabatā. Narevs smaidīja. Mila skatījās viņā ar plaši ieplestām acīm, viņas vaigi kļuva rožaini.

—: Tad piecēlās Petrovs.

^ Tagad mums ir likums, •— viņš mierīgi teica. — Un likuma vārdā es, Sabiedriskā Miera Dienesta inspektors, jūs, Narev, apcietinu, apsūdzot noziegumos, kas izdarīti uz Federācijas planētām un šeit — uz «Vaļa». Es jūs apsūdzu vairākkārtīgos mēģinājumos sagrābt varu uz jaunajām Federācijas planētām, kā arī mēģinājumā šeit, ui «Vaļa», sēt naidu starp dažādām iedzīvotāju grupām, lai tādā veidā sagrābtu varu un slēptu savas kļūdas. Tas ir noziegums pret mūsu pasaules drošību.

Viņa vārdi iekrita klusumā. Visu skatieni bija pievērsti Narevam. Ceļotājs smaidīja. Mila neatraudamās skatījās viņā, un viņas acīs bija nevis naids un nicinājums, bet žēlums un līdzjūtība.

— Jums taisnība, inspektor, 1 — teica Narevs. — Es esmu vainīgs. Tā noteikti ir, ka tie, kas iedveš cerības, ir vainīgi, ja tās neattaisnojas. Bet cerība tomēr ir vajadzīga, pat ja kādam nāktos tās dēļ upurēt dzīvību…

Nē, protams, to viņš teica ne jau Petrovam — večuks visu zināja un visu saprata. Viņš teica to viņai vienai un, liekas, ne velti.

— Lemiet, —■ Narevs sacīja. —• Es pakļaušos jebkuram spriedumam.

— Mēs esam spiesti dzīvot «Vaļa» ierobežotajās telpās, — teica Petrovs. — Var likties, ka tas pats par sevi ir pietiekams sods. Bet zaudēt plašumu vēl nav tik svarīgi; galvenais ir zaudēt sev līdzīgo sabiedrību un visas priekšrocības, kādas dod dzīve sabiedrībā… Es ierosinu jūs izsūtīt uz kravas tilpnēm uz laiku, kas būtu pietiekams, lai jūs varētu pārdomāt savu pagātni un nākotni.

Viņš to runāja pretēji procesuālajām normām, vēršoties pie Nareva, nevis pie tiem, kam būtu jāapstiprina spriedums. Un Petrova balsī skanēja it kā atvainošanās. Tomēr neviens to neievēroja, izņemot varbūt Istominu.

Spriedumu apstiprināja, bet visiem nez kādēļ bija neērti, it kā viņi būtu notiesājuši paši sevi. Istominam likās — viņš tikko ir piedalījies izrādē, ko nospēlējuši divi aktieri publikai, kurai par to nav nekādu aizdomu.

Pašlaik tas viņam nelikās svarīgi. Galvenais bija atvieglojums, ar kādu visi uzelpoja, sapratuši, ka nesāksies kautiņš, ka neviens ne pie kā nav vainīgs, ja nu vienīgi

nejaušību un kļūdu virkne, pret kurām nav nodrošināts neviens cilvēks. Vairs nevajadzēs klusēt, novērst skatienu un baidīties no nākotnes.

Kapteinis Ustjugs piegāja pie Petrova un pastiepa roku. Inspektors to cieši paspieda. Tas it kā kļuva par signālu daudziem rokasspiedieniem, smaidiem, atvainošanās un draudzīgiem vārdiem.

— Ticiet man, es to nezināju, — sacīja Ustjugs, ar mājienu norādot uz Lugovoju. Petrovs pavīpsnāja.

— Ko var zināt, varbūt Narevs viņam ir pateicīgs par šo šāvienu .. ?

Bija kļuvis vieglāk dzīvot. Vai uz ilgu laiku? Labāk par to tagad nedomāt. Redzams, nebija nejaušība, ka Petrovs devās uz hospitāļa nodalījumu, kad visi izklīda (daži — pa kajītēm, lielākā daļa — bārā). Viņš pasteidzās to izdarīt, redzēdams, ka Vera aizņemta sarunā ar Zoju un nav neviena, kas viņam liegtu ieeju.