Viņpus durvīm

SESTĀ NODAĻA

Kapteinis Ustjugs nekad nebija visai labi ieredzējis pasažierus: visnemierīgākā krava. Pašlaik viņš piespieda sevi tos mīlēt, centās saskatīt katrā iespējami daudz labā. Iemeslu šādai rīcībai bija daudz. Tagad viņš bija pasažieru priekšā vēl vairāk vainīgs, nekā uzsākot lidojumu no Zemes: viņa vainas dēļ baterijas bija izgājušas no ierindas, bet, kad esi vainīgs, ne vienmēr vaicā, vai tu esi kļūdījies, tiekdamies pēc cēla mērķa, vai vienkārši aiz nevīžības un domas truluma. Pasažieri vai nu patiešām nesaprata, ka viņš ir vainīgs, vai arī negribēja to saprast un uzvedās tā, ka neko labāku arī nevarēja vēlēties.

Normālos reisos kapteinis rādījās pasažieriem divas trīs reizes mēnesī, turpretim tagad viņš veselām dienām bija kopā ar viņiem, lai vienmēr sajustu viņu noskaņojumu un laikus novērstu tajā jebkuru nevēlamu pārmaiņu. Viņš nedeva cerības un neļāva vilties, vienkārši centās ar savu izturēšanos parādīt, ka viss kārtībā, viss notiek, kā vajag. Līdz zināmam laikam tas viņam izdevās.

Pasažieru miera dēļ Ustjugs zināmā mērā atkāpās no sava pienākuma. Kas bija kapteinim jādara vispirms tādā situācijā, kādā viņi bija nokļuvuši? Jāpārbauda līdztelpas bateriju stāvoklis, jāredz, vai ir iespējams tās atjaunot, vai arī iekārta bezcerīgi izgājusi no ierindas, un atkarībā no tā jāregulē sava uzvedība. Bet kapteinis -to nedarīja. Bojātās baterijas viņš redzēja tikai vienu reizi tūlīt pēc avārijas kopā ar Rudiku. Toreiz tur viss bija nokaitēts, nācās aprobežoties ar apskati no attāluma. Un tagad, lai gan baterijas jau sen bija atdzisušas, viņš nesteidzās vizīti atkārtot. Pārāk daudz kas liecināja, ka baterijas ir neglābjami gājušas bojā, bet, ja kapteinis to būtu zinājis pilnīgi droši, viņš nevarētu noslēpumu paturēt pie sevis — kapteinis Ustjugs bija vājš aktieris, viņa domas bija rakstītas sejā, pasažieri uzreiz nojaustu, ka nav labi, un, kas zina, kā viņi uzvestos. Kapteinis negribēja riskēt un vispārējas labklājības dēļ uzskatīja par labāku palikt nosacītā neziņā un pat nesteidzināja Rudiku apskatīt pamatīgāk.

Likās — arī pats Rudiks negribēja steigties. Strādājot ar sintezatoru, viņš kārtīgi apkalpoja pasažierus, bet tie izdomāja arvien jaunus un jaunus pasūtījumus un atrada tajā pat kaut kādu baudu, it kā viņiem gribētos praksē izmēģināt kuģa visvarenību. Pašlaik bija vajadzīgas gleznas. Lai kā Rudiks prātoja, kopā ar Lugovoju viņam izdevās izspiest no «Sigmas» tikai kaut ko līdzīgu ornamentam — no līknēm veidotas abstraktas figūras. Bet pasažieri un jo vairāk ekipāža priecājās arī par to.

Jā, kapteinis bija slikts aktieris. Un toreizējais aizvainojums, ka Zoja viņu nebija atbalstījusi tajā pirmajā brīdī, bija tik skaidri nolasāms viņa sejā, ka to visi redzēja. Zoja sevī tikai smaidīja: nekas, lai tas būtu pirmais mazais strīds. Viņš tomēr atgriezīsies: viņam vajadzīgs atbalsts. Pēc samierināšanās viņi kļūs vēl dārgāki viens otram. Tā vienmēr notiek. Pagaidīsim vēl dieniņu, vēl nedēļu… Reizēm cilvēks izrāda uzmanību, ir vērīgs un maigs, bet viņa acīs — tukšums; tad patiešām kļūst baigi. Bet pašlaik viņu jūtām nekas nopietns nedraudēja. Nē, nekas.

Pārplānojot telpas, nomainot interjerus, sarunājoties, atpūšoties un spēlējot spēles, pagāja dienas, nenesot nekā briesmīga, nekādu vilšanos, nevienu nelaimi, un kapteinim likās, ka šīs dienas viņš ir atņēmis kādam ienaidniekam.

*

Pa-pa-pa. Pa-pa-pa. Plauksta — bumba — grīda. Solis.

Šīs skaņas jaucās ar trokšņainu elpu un asiem kliedzieniem. Narevs, vadot bumbu, šķērsoja laukumu pa diagonāli. Apstājās. Lugovojs, pacēlis roku, gaidīja metienu, starp viņu un grozu neviena nebija. Narevs, acis piemiedzis, meta bumbu. Bet negaidīti izlēca Jeremejevs, pārtvēra un aizjoņoja uz pretējo grozu; bumba, plaukstas dzīta, skanīgi atsitās pret grīdu, lēkāja un uz mirkli bija it kā pielīmēta pie spēlētāja pirkstiem. Ceļā nostājās Zoja, bet bumba, gluži kā saprotot stāvokli, slīpi atlēca, vienlaikus Jeremejevs izdarīja sāņsoli, un, uz sekundes daļu sastindzis vienā līmenī ar vairogu, viņš ielika bumbu grozā un mīksti nolaidās uz grīdas.

Otrā komanda zaudēja. Narevs uzsāka jaunu uzbrukumu, bet Petrovs — tiesnesis iesvilpās. Zālē parādījās Vera, ar acīm sameklēja kapteini, izgāja laukumā, spēles gaita pārtrūka.

Kapteinis klausījās Verā, un viņa sejā parādījās interese un gandarījums.

— Administrators ir spējīgs sarunāties, —* viņš skaļi paziņoja. — Viņš lūdz mani apciemot viņu.

Balsu šalkoņa, kas radās zālē, bija priecīga. Administrators atgriezies ierindā —■ tas nozīmēja pagriezienu uz labo pusi. Tādi cilvēki kā administrators nevar neatrast izeju no vissarežģītākajiem stāvokļiem. Ir uz ko cerēt!

— Tikai pārāk viņu nenogurdiniet, — sacīja Zoja.

Narevs neziņā stāvēja, metot atsperīgo bumbu pret

grīdu un atkal to satverot. Vai bija vērts turpināt spēli? Komanda tik un tā palika mazākumā. Bet tad, pa ceļam izģērbdamies, ieskrēja inženieris Rudiks. Pacēlis roku, viņš iznāca laukumā, Petrovs iesvilpās, spēle atsākās no jauna, taču risinājās tālāk ne tā, kā līdz šim, bet gan enerģiskāk, priecīgāk, ātrāk: administrators bija nācis pie samaņas.

Kapteinis steidzīgi ienira baseinā, lai noskalotu sviedrus. Ūdens maigi glāstīja viņa ādu — gaišzilā masa, paredzēta tikai tam, lai apskalotu cilvēku ķermeņus, it kā būtu aizmirsusi, ka ir stihiju radiniece.

*

Gailis, kam ar veiklu cirtienu nocirsta galva, neuzmanīgi izlaists no rokām, joņo, izpletis spārnus, visu ceļā nošķaidot asinīm, vairs nespēj iedomāties nākotni, bet vēl nav aizmirsis notikušā šausmas. Tā arī cilvēks, pēkšņi pazaudējis visu, kas bija viņa dzīves saturs, pirmajā mirklī nešausminās par nākotni, bet izjūt tikai tā zaudējumu, ko bija gaidījis un kam bija gatavojies. Savas dzīves nozīmīgākos notikumus cilvēks vispirms uztver emocionāli, prāts tai pašā laikā ķeras sīkumos, detaļās, tā tikai caur detaļām cilvēks var apjēgt galveno.

Tā tas bija noticis arī ar administratoru Karski.

Pietika viņam izdzirdēt, ka pašlaik tiešas briesmas nedraud, ka nebūs mokoši jāiet bojā, pieķeroties kuģa atliekām un daloties pēdējā gaisa malkā un barības drupatā, lai domas par zaudēto acumirkli izstumtu no viņa apziņas galveno — domas par nākotni: zaudēts bija vis- „ Vērtīgākais. Administrators pirmkārt saprata, ka neno- kļūš Padomē ne šodien, ne rīt un vispār nekad un darbu, kuram gatavojoties tika tik daudz atdots un no kura tika tik daudz gaidīts, viņam tā arī nenāksies veikt. Sapratis to, Karskis sajuta ķermenī savādu tukšumu — bija zudis mērķis, pēc kā viņš tiecās. Administrators, kurš visas beidzamās dienas domās jau dzīvoja uz Zemes, iztēlē satikās un dalījās domās un idejās ar citiem Padomes locekļiem, idejās, kas viņam bija radušās teorētiskā pamatojuma apguves piecu gadu laikā, — administrators pēkšņi jutās tā, it kā viņu ilgi un neatlaidīgi būtu pierunājuši vakarā atnākt ciemos un viņš būtu ilgi pārlicis, beidzot aizgājis un atradis durvis aizslēgtas — neviens neatsaucās uz zv^jiu un neatvēra, bet logi bija gaiši un iekšā dzirdamas balsis. Tas bija apvainojoši un pazemojoši. v

Viss, ko Karskis patlaban izjuta, vēl nebija pārtapis skaidrās domās; tās nebija frāzes, bet noskaņas, ne vārdi, bet krāsas, kurās pēkšņi iezaigojās apkārtne. Tomēr, pat vēl nepaguvis aptvert visa notikušā traģiskumu, administrators zemapziņā jau apjēdza, ka ar viņu ir apgājušies slikti, rīkojušies necienīgi. Kā jau visi, kas pamatīgi izzinājuši cēloņu un seku likumu gudrību, viņš vispirms domāja nevis par izejas meklēšanu, bet gan par to, kas vainīgs notikušajā. Un tāds varēja būt tikai kapteinis.

— Kā tad jus, kaptein, kaut ko tādu pielaidāt?

— Varu atkārtot,. *

Kapteinis noteica šos vārdus sausi, oficiāli, bet galva bija kā dūmakā. Viņš nāca šurp ar prieku un cerību, nāca pēc padoma, bet nokļuva, liekas, pratināšanā, pie tam neobjektīvā pratināšanā. Kapteinis nenoliedza savu vain'A, lai gan zināja, ka neviens Temīdas pārstāvis to nevarētu formulēt, jo tā piederēja pie ētikas, nevis pie jurisprudences. Ko administrators gribēja: lai kapteinis atteiktos no komandiera pienākumiem? Tas būtu visvieglākais, bet Ustjugs saprata, ka nesīs savu smagumu tālāk, lai arī kā cilvēki izturētos pret viņu un lai kā arī viņš pats gribētu no šī smaguma tikt vaļā. Tā bija vilšanās sajūta, kas pašlaik pārņēmusi kapteini; zinādams pats savas vājības, viņš zemapziņā tādas liedza administratoram, lai arī pat visaugstākajā postenī cilvēks paliek cilvēks. Administrators izrādīja vājumu, tātad palīdzību no viņa nebija ko gaidīt un varēja izturēties tikai stingri oficiāli;

To visu Ustjugs pat nedomāja, bet juta, turpinādams savus paskaidrojumus. Vispār viss jau bija pateikts, un Ustjugs pieķēra sevi, ka tikai novelk laiku. Viņam kļuva kauns, un viņš pārtrauca savu runu ar sausu «Man viss», pārtrauca tik negaidīti, ka Karskis inerces dēļ vēl brītiņu klusēja.

— Tātad — mums praktiski nav iespēju atgriezties uz Zemes? Un arī ne uz kādu citu planētu? — viņš beidzot noteica, acīm savādi mirdzot. — Ak, nemirstīgie dievi, es pazīstu jūsu ironiju!

— Ja parādīsies kaut vismazākā iespēja, tā tiks pilnībā izmantota.

— Baterijas? …

— Tikko stāvoklis noskaidrosies, jums paziņos.

Bet reakcija jau bija iestājusies, un Karskis, raudzīdamies kapteinim garām, nomurmināja:

— Varat neziņot. Kas no tā mainīsies?

— Patiesībā jūs mums esat vajadzīgs: jūs esat vadītājs.

— Spēcīgi teikts. Divpadsmit cilvēkiem?

Kapteinis būtu varējis sacīt, ka divpadsmit — tas ir daudz, sevišķi slēgtā telpā, un ka ikkatrs no divpadsmit grib dzīvot ne mazāk kā ikviens no tūkstoša vai desmit miljardiem. Bet Karskis ar rūgtumu domāja, ka visu viņa kā vadītāja varenību grib izmantot ducim cilvēku. Dot komandēt pulkvedim nodaļu, lai gan te ir vajadzīgs labi ja seržants.

Viņam nebija taisnība, bet viņš bija slims.

Negaidot turpinājumu, kapteinis piecēlās.

— Veseļojieties, administrator! — Ustjugs teica un izgāja, un viņam likās, ka viņa kabatas bija pilnas ar cerību drumslām.

Zoja un Vera gaidīja aiz durvīm.

— Nu, ko viņš?

— Vai jūs viņu nenogurdinājāt?

Kapteinis tikai pašūpoja galvu. Viņš lūkojās Zojā. Lūk, uz ko viņš vienīgi varēja paļauties. Uz viņas palīdzību, uz viņas atbalstu.

— Zoja …

— Jā, — viņa sacīja. — Es klausos.

Esmu sagaidījusi, viņa nodomāja. Šajā brīdī. Viņš ir atnācis. Beigas pārpratumiem. Viss būs labi..,

r— Vai mēs varam satikties? Mazliet vēlāk?

Jā, ja tu vēlies.

• = Ļoti.

— Kur?

Viņš pateica bez vilcināšanās:"

— Pie manis, ja tu neiebilsti.

Viņa pasmaidīja.

— Nē, protams. Pie tevis.

Kapteinis paskatījās Verā. Meitene pacentās ātrāk nodzēst sejā smaidu.

— Es tagad būšu energodzinēju nodalījumā.

— Labi, — cienīgi atbildēja Vera.

Pienācis laiks nopietni apskatīt baterijas, aizejot nolēma kapteinis. — Lai beidzot kaut ko izlemtu. Pienācis laiks pieņemt lēmumus…

*

Viņa dosies turp tūlīt. Lai kapteinis staigā pa savu saimniecību, bet viņa pa to laiku pasēdēs tur, apradīs ar jaunajām telpām. Pie viņa. Pamēģinās justies tur nepiespiesti, dabiski. Šoreiz viņus vienu pie otra atveda ne vairs jūtu uzliesmojums, bet apziņa, ka savādāk nevar. Un šoreiz Zoja bija gatava pašaizliedzīgi palīdzēt Ustju- gam, tāpēc ka jutās stiprāka.

Viņa izgāja no hospitāļa nodalījuma un, ejot pa vadības klāja plašo gaiteni, smaidīja pati savā nodabā. Droši vien katrā sievietē dažkārt atdzīvojas nebēdne meitene… Ir patīkami darīt labu un patīkami dāvāt, sevišķi ja dāvā sevi un to gaida ar nepacietību. Zoja nogriezās citā — īsākā gaitenī. Šeit durvis bija platākas, apgaismes ķermeņiem griestos bija cita forma, kādā vietā gaitenis paplašinoties veidoja kaut ko līdzīgu hallei, un te stāvēja divi krēsli un galdiņš. Uz halli iznāca trīs durvis: Veras kajīte atradās citā vietā. Zoja uz labu laimi atvēra pirmās durvis, intuitīvi juzdama, ka kļūdās: te nekas neatgādināja kapteini. Viņa atvēra citas.

Kajīte bija plaša, pirmajā istabā bija vēl divas durvis, gluži kā dzīvoklī. Guļamistaba un vannas istaba bija savienotas. Ērti. Vienu starpsienu aizņēma sienas skapji. No šī brīža un varbūt uz visiem laikiem šīs ir viņas mājas. Labas mājas, viņa nodomāja. Mājas — tās taču ir ne tikai sienas…

Uzmanīgi aplūkojusi sevi spogulī, Zoja pasmaidīja? viņa sennebija tik labi izskatījusies. Viņa apsēdās un mazliet pasēdēja, smaidot iztēlodamās, kā viņš parādīsies uz sliekšņa. Pēc tam viņa sāka domāt, kā sagaidīs viņu, Lai viņš uzreiz sajūt, ka viņa ir atnākusi pavisam, ka dzīve ir iegājusi savās sliedēs.

— Nu, es atnācu jums palīdzēt.

— Jūs neticēsit, — sacīja Narevs, — cik es esmu priecīgs.

Mila aplūkoja kajīti.

— Cik telpu jums būs?

—Ar divām pietiek — kā jūs domājat? Lai gan, iespē-: jams, — trīs. Man patīk plašums. Domāju, ka ar to ne-» vienu netraucēšu: blakuskajītes ir tukšas.

Mila apsēdās, atvēra albumu, novilka ar elogrāfu dažas stingras līnijas.

— Vai ar tādu izvietojumu jūs būsit mierā? Tad pasakiet, ko jūs vēlētos.

Narevs vilcinājās. Mila pacēla acis,' sastapa viņa skatienu, nedroši pasmaidīja un atkal nolaida galvu.

— Tad varbūt tā?

Viņa sāka zīmēt. Narevs ielūkojās topošajā skicē. *

— Šeit varbūt varētu kaut ko piekārt pie sienas. Tikai ne tādu tīklu kā stūrmanim. Vai jums nav kaut kas tāds?

Viņš padomāja, atvēra skapi. Parakņājās.

-— Vai šis nederēs?

Mila paņēma lielu, gadus septiņus veca zēna fotogrāfiju — tikai seja, tāda pati iegarena kā Narevam, ciešu skatienu, tuvu novietotām acīm tāpat kā viņam.

Narevs savādi pasmaidīja.

— Redziet, tas ir …

Viņš nepabeidza; Mila paskatījās viņā un sastinga kā zibens ķerta. Viegli izlasījusi Nareva acīs dziļas skumjas, viņa it kā salūza — ļāva galvai nokrist uz galda un sāka žēli un neglīti raudāt, pat neaizsedzot seju rokām.

Narevs piegāja, apsēdās blakus, izstiepa roku un mierinādams noglāstīja viņas matus. Sajutusi pieskārienu, Mila uzticīgi pagriezās, piespiedās ar seju viņa krūtīm un aizelsdamās sāka raudāt vēl stipr-āk. Viņas pleci drebēja

kā drudzi. Narevs uzmeta sievietes pleciem pledu un turpināja glāstīt viņas matus, tik tikko tiem pieskardamies. Viņš skatījās nevis uz Milu, bet gan uz seno bērnu dienu fotogrāfiju, un viņa acīs bija vēl tās pašas skumjas, nožēla, ka laiks aizgājis un turpina aiziet — jo tālāk, jo ātrāk.

Šajā brīdī viņu bija pārņēmušas savādas jūtas. Liktenis — viņš neatrada un arī nemeklēja citu vārdu —, viņa liktenis bija izdarījis vēl vienu negaidītu pagriezienu; vai gan viņa dzīve nebija pagriezieniem un lēcieniem bagāta? Viņš pašlaik domāja par sevi kā par svešu cilvēku, bet zēns no fotogrāfijas skatījās viņā — labs puisītis, kas vēl nav ņēmis dalību nevienā avantūrā. Un par visu, ko Narevs bija darījis un pēc kā bija tiecies, viņš pašlaik ari domāja kā par lietām, kuras attiecas uz kādu citu. Viņam piemita lieliska īpašība: spēja ātri samierināties ar notikušo un necensties zaudēto atgūt, bet gan uzreiz orientēties jaunajos apstākļos. Narevs pārlieku neko neņēma pie sirds, ilgi neturēja ne ļauna prāta, ne nožēlas, no atmiņām par sievietēm viņš šķīrās tikpat viegli kā no atmiņām par visu citu, kā nesen domās atvadījās no tiem cilvēkiem, kas arī šodien droši vien gaidīja viņu uz Zemes un turpināja uz viņu paļauties. «Nesagaidīs,» viņš nodomāja, un tas bija viss, ko viņš tiem veltīja.

Viņa roka joprojām pieskārās matiem, tie bija īsi apgriezti un neaizsniedza kaklu, un Narevs pieķēra sevi, ka vēlas pieskarties maigajai ādai. Viņš tikko noturējās, un te nebija ko brīnīties: ne par vēlmi, ne ari, ka viņš to nepiepildīja. Narevs ar pašam negaidītu satraukumu sāka domāt par to, ko nozīmē šīs jūtas, — ne aizraušanās, bet maigums, kādu izjūt pret bērnu. Lai gan viņam bija trīsdesmit astoņi un gadu starpība viņiem diez vai pārsniedza pusotra desmita.

Narevs pazina sevi un savas spējas simtprocentīgi izmantot jebkādus apstākļus jebkurā situācijā. Viņš jau bija nolēmis, kas viņam jāizdara šajā savādajā pasaulē, un bija pārliecināts, ka iecerēto piepildīs. Būtībā viņš jau bija iesācis. Tagad viņu nodarbināja kas cits: vai maigums netraucēs viņu viegli pieņemt jaunos spēles noteikumus un, gandrīz acumirklī tos apguvušam, spēlēt un apspēlēt citus. Šajā pasaulē, kura bija negaidīti radusies, arī bija savi noteikumi, un Narevs jau bija tos apjēdzis. Viens no tiem: nekavējoties vajadzēja sevi nodrošināt ar to, kā varēja nepietikt visiem. Viņš, liekas, jau bija to sācis un gribēja ticēt, ka tikai salts egoisms, nevis līdzjūtība vai kas cits viņam pašlaik liek sēdēt šai sievietei blakus. Narevs zināja, ka viņš ir egoists, un daudzu gadu laikā bija pie tā pieradis; viņam negribējās mainīt ādu, vecā piegulēja labi, bija piekļāvusies augumam, viņš tajā jutās lieliski. Un tomēr — kāda stīga viņa dvēselē neskanēja unisonā ar pārējām. Kāpēc viņu bija ieinteresējusi tieši šī sieviete — vienīgā, kura šeit nebija vientuļa? Vai izvēli noteica vēlme rīkoties ļaudīm par spīti un tos pieveikt vai kaut kas cits? Kaut ko citu varēja atstāt jaunekļiem …

Viņš ieklausījās. Mila elpoja retāk un mierīgāk; liekas — aizmigusi. Narevs pasmīnēja, ironizēdams par sevi, bet viņa roka turpināja glāstīt īsos, zīdainos matus.

*

— Mīļais, ko mēs darīsim?

Atkal šī balss — gandrīz bez skaņas, maigi un nesāpīgi iekļūst apziņā. Balss, kurā parasti skan profesionāla uzspēle, kas droši vien nekad neizzudīs. Vai patiešām pat šeit nevar kādu brīdi iztikt bez balss skaņām? Te, kur vienam cilvēkam atvēlēts droši vien miljardu miljardi telpas kubikmetru?

Istomins nepagriežoties kaut ko noburkšķēja. Tūlīt šauras plaukstas viegli nogūlās viņam uz pleciem, pirksti pieskārās kaklam.

— Ir jau vēls, nevar taču visu laiku strādāt. Tu, mīļais, sevi sadedzini, bet es vēlos, lai tu dzīvotu ilgi. Un tev draud briesmas sevi izsmelt! Neatceros, kas to ir rakstījis, bet pārtraukt darbu vajag tieši tad, kad kļūst skaidrs, ko darīt tālāk. Tu, protams, atceries, kas to ir teicis.

Viņš domās ierēcās. Viņam tieši nebija skaidrs, ko darīt tālāk, viss bija iestrēdzis, skaidras struktūras vietā auzu tume. Istomins tumi nevarēja ciest.

Protams, viņš nesāka rēkt balsī. Tikai nodomāja: laimes un nelaimes jautājums ir kvantitātes jautājums. Kaut kas ar mēru — laime. Pāri mēram — nelaime. Mēs dažreiz rakstām, ka tāds un tāds bijis pārmērīgi laimīgs. Murgi. Laime — tas ir mērs. Laime: tu strādā un zini, ka pēc tam pabeidzis iznāksi no sava būra un, gabaliņu pagājis, pieklauvēsi pie durvīm, aiz kurām tevi gaida sieviete. Bet nelaime ir cita: šī pati sieviete te sēž un traucē tevi strādāt.

Izdarījis tādu slēdzienu, Istomins noņēma viņas plaukstas sev no pleciem, noskūpstīja tās un teica tik maigi, ka pats nobrīnījās:

— Ko tad tu gribi?

—• Varbūt aiziesim, pasēdēsim kaut kur? Papļāpāsim… Vai ieiesim Jbārā …

—= Es vēl gribu pastrādāt.

— Ak, es iztraucēju? Atvaino …

Innas balsī ieskanējās neatkarīgi toņi, un Istomins iekšēji pavīpsnāja: sievietes prot smalki novērtēt situāciju. Pašlaik skaistais dzimums ir deficīts, un Inna skaidri liek saprast, ka es esmu vairāk ieinteresēts saglabāt viņu nekā. viņa — mani. Nekā briesmīga, nekā briesmīga…

— Es teicu — man jāstrādā.

Viņa mirkli skatījās viņā — savādi, pētījoši.

— Saki — vai tev tur arī ir sievietes?

Viņš nesaprata.

— Nu, šajā romānā.

— Vai tad citādi mēdz būt?

— Bet kas viņas ir?

— Ko tu gribi?

— Es vaicāju: kuras tu tur attēlo? Droši vien ne jau mani. Milu? Vai varbūt tā ir Zoja?

— Klausies, ko tu, patiešām …

— Tu droši vien domās esi ar šīm sievietēm, nevis ar mani. Mīļais, pasaki… Tu uzskati, ka esi kļūdījies? Jā? Es traucēju? Tu taču domāji, ka viss būs uz īsu laiku. Zeme bija tik tuvu — un pēkšņi nākas turpināt nejaušo intridziņu … Bet vai tad es tev uzbāzos?

Viņš smagi nopūtās.

— Klausies, aizej uz bāru viena pati — droši vien tur kāds sēž.

Viņš arī neskatīdamies zināja, ka Inna pašlaik saknieba lūpas, nozibināja acis zem nolaistajām skropstām — transplantētajām, protams, bet vispār — ko tur var zināt.

Viņas soļi attālinoties cieti noklaudzēja. Istomins atviegloti uzelpoja, bet tūlīt arī sadrūma un atkal sāka bezjēdzīgi blenzt diktofonā, it kā ar skatienu hipnotizēdams aparātu.

*

Lifts ātri aiztraucās pa šahtu; skanīgi noklikšķēja ener- godzinēju korpusa slūžas — un kabīne apstājās. Kapteinis izgāja. Uzliesmoja tablo, balss atkārtoja ar sarkanu krāsu rakstītos vārdus: «UZMANĪBU! PARBAUDI INDIKATORU!» Kapteinis ierasti pieskārās krūšu kabatai. Šajā korpusā bija jābūt uzmanīgam.

Iedams garām šaurām durtiņām, Ustjugs ieklausījās klusinātajās balsīs:

«Esmu pirmais uzkrājējs. Enerģija ir normā. Patēriņa nav.»

«Esmu otrais uzkrājējs. Esmu zem slodzes. Patēriņš viena desmitdaļa.»

Ustjugs mehāniski pamāja, atbildot katra automāta ziņojumam. Pamāja vienkārši aiz ieraduma: īstenībā viņš tos pat nedzirdēja. Viņš jau tāpat zināja, ka uzkrājēji ir kārtībā. Bet baterijas …

Pa šauru trapu viņš nokāpa pie baterijām.

«Esmu pirmais bloks. Esmu sabojājies. Briesmu nav.»

Kapteinis paraudzījās savā indikatorā. Briesmu nebija.

«Esmu otrais bloks. Esmu sabojājies. Briesmu nav.»

Kapteinis izstiepa roku uz durvīm. Nospieda .drošinātāju. Atvēra.

Oda pēc atdzisuša deguma. Nosvilusi izolācija tagad bija nosēdusies un pārklājusi grīdu, it kā te kāds steigā un bailēs būtu dedzinājis papīrus. Patiesībā te bija sadedzis kaut kas vairāk nekā noslēpumi: trīspadsmit cilvēku likteņi. Bet pelni nebija visbriesmīgākais… Kapteinis ar .plaukstu attīrīja sadegušās aizsargkārtas atliekas, pieliecās, ieskatījās. Ļoti smalkās bateriju plāksnes — lūk, kas bija galvenais. Tās bija vienkāršas, izgatavot no jauna it kā nebūtu grūti — vienu, desmit, pat simtu. Bet kausējuma precizitāte, virsmas apstrāde… Un pie tam — simtu vēl varētu, bet sešos blokos to bija pāri pusmiljonam. Tas būtu uzdevums, kas risināms gadiem. Gadi prasa lielu pacietību. Vai tās pietiks? Kapteinis to pārdomāja, grozīdams pirkstos izolācijas gabaliņu. Pēc tam viņa domas pārtrauca signāls: iezummējās aparāts pie sienas.; Viņš atbildēja.

—i Kaptein? — Veras balsī bija uztraukums. — Jūs esat vajadzīgs šeit, kaptein. Lūdzu, pasteidzieties …

Pēc balss viņš saprata: kaut kas ir noticis.

Pēc nelielā strīda ar Istominu, izgājusi no kajītes salonā, Inna apstājās. Tomēr vienai parādīties bārā bija nepieklājīgi, lai arī tas nenotika pilsētā, bet gan uz kuģa, kur visi cits citu pazina. Tieši šeit vajadzēja ievērot nosacīto etiķeti, kas pieņemta arī pārējā pasaulē. Vislabāk uzaicināt Narevu; viņš ir bruņinieks. Un ar viņu ir interesanti.

Viņa pieklauvēja un tūlīt iegāja, bailīgi pasmaidīja, pēc tam smaids kļuva šķelmīgs. Viņa nočukstēja atvainošanos un atkāpās salonā.

Viņas garastāvoklis bija sabojāts.

Tā arī nevienu neatradusi, — no tiem, protams, ko bija vērts meklēt, —■ pārvarējusi iekšējo pretestību, viņa devās uz bāru viena. Tur sēdēja Jeremejevs viens pats< Inna iepleta acis.

—- Valentīn, kas ar jums? Vai jūs esat sastrīdējušies?

Viņa, protams, redzēja, ka viņi nav sastrīdējušies, —: Jeremejevs bija labsirdīgi noskaņots. Tas viņu arī aizskāra: viņa pati jutās gaužām bēdīgi.

— Nē? Bet es nodomāju …

Šovakar Karačarovam vajadzēja izklaidēt sabiedrību. Viņš tam piekrita nelabprāt, bet vispār viņam vienmēr patika runāt par fiziku neatkarīgi no tā, kas viņā klausījās. Viņš nolēma ne tik daudz stāstīt citiem kā vienkāršf parunāt pats ar sevi balsī par telpu — gan par to, kas bezgalīgi pletās aiz viņu pasaulītes ieapaļajām sienām, gan par līdztelpu, kura bija blakus, un tomēr to neuztvēra neviens sajūtu orgāns.

Fiziķis apsēdās vienā no salona krēsliem, pamāja Pet- rovam, bez kura salonu tagad vispār nevarēja iedomāties, un tūlīt novērsās, baidoties, ka večuks uzskatīs šo kustību par aicinājumu uz sarunu. Gatavoties vajadzēja tieši salonā: dažreiz tas izklāsta veids, kas nobriedis šaurā istabā, pilnīgi neizskan plašā zālē, pat ja tu operē tikai ar faktiem. Bet te vienas vienīgas hipotēzes. Un, starp citu, ar kuru no tām lai sāk?

Fiziķis aizdomājās. Bromlijs uzskata, ka līdztelpā ir augstāko lineāro dimensiju joma. Pēc Simonjana priekšstatiem, līdztelpā ar mūsējo ir saistīta atgriezeniski, un,

Kamēr mūsu telpa izplešas, tā otrā saraujas, tāpēc arī ir tik viegli tajā pārvarēt attālumus. Asendi, izejot no ģeometriskiem priekšstatiem, uzskata, ka …

Viņš sastomījās: kaut kas traucēja domu turpināt. Ne jauna doma, vēl ne, bet tās priekšnojauta. Te vajadzēja kaut kam pievērst uzmanību, atzīmēt atmiņā nota bene. Atzīmēt kaut ko, kas varēja izrādīties ļoti būtisks, tiesa, pašlaik nesaprotami —■ kam. Šo priekšnojautu Karačarovs jau pazina un bija pieradis tai uzticēties. Tātad sāksim visu no sākuma. Bromlijs uzskata, ka …

Domu neizdevās turpināt. Salonā iedrāzās Jeremejevs? viņš joņoja kā pa laukumu uzbrukumā. Inna, ieķērusies piedurknē, steidzās aiz viņa. Jeremejevs izrāvās — Inna tikko noturējās kājās —, pieskrēja pie Nareva kajītes durvīm, iemetās iekšā. Un tūlīt kaut kas krita, un iekliedzās sieviete.

*

Kapteinis novērsa drūmu skatienu no asins izplūduma Nareva sejā un paskatījās uz futbolistu, kurš vaikstījās un berzēja celi. Ustjugs domāja: velns parāvis, kāpēc nākas otrreiz dzīvē iet caur šo elles loku?. * Domādams par nākotni, viņš gara acīm skatīja šos pašus cilvēkus, bet jau citādus: vīrieši ar neprātīgām acīm, sažņaugtām dūrēm, ar cīniņa sviedru smaku, asiņaini, zaudējuši cilvēcīgu izskatu, ar instinktu priekšā kapitulējušu saprātu; izbaidītas sievietes, piespiestas ar varu, sen zaudējušas savu cieņu, neziņā, kurš uzvarēs šodien, un neatcerēdamās, ar ko viņas bijušas vakar… Atmiņa viņu brīdināja, ka tie nav murgi, nav drūma iztēle; un viņā pēkšņi atdzīvojās jaunībā pārdzīvotās bailes, atdzīvojās dzīvnieciskas šausmas, bezspēka sajūta cilvēku degradācijas priekšā, — un tas viss piespieda neticēt vairs nevienam. Ienaidnieku vajadzēja pieveikt, pārtraukt lejupslīdi pašā sākumā, kamēr vēl darbojās bremzes. Pārtraukt, pat ja būtu jāizlej asinis, tāpēc, ka tad to būs vēl maz salīdzinājumā ar gaidāmo nākotnē. Bet bija taču arī Zoja, un domāt, kas būs ar viņu, ja attaisnosies paša bažas, —■ domāt par to bija pāri viņa spēkiem.

Tā viņš domāja, bet viņa seja palika mierīga, balss tikpat nosvērta, lai arī acīs bija niknums un nicinājums.

— Pirmais incidents. Ne par ko. Vajadzēja izlādēties, izgrūst niknumu. Saprotu. Viss tas ir bijis. Ja uzskatāt, ka esat pirmie to izdomājuši, tad maldāties. Skaidrs?

Viņš apklusa, saņemot spēkus, zinādams, ka tūlīt būs tikpat kā jāgriež dzīvā miesā. Kapteinis, kā jebkurš normāls cilvēks, jutās slikti, ja viņam nācās kādam darīt sāpes. Bet pasažieri izrādījās vāji cilvēki, un profesija nebija kapteini mācījusi žēlot vājos: viņu dēļ gāja bojā stiprie. Tomēr ne jau šīs domas piespieda Ustjugu uz mirkli apklust un nolaist acis. Viņš piepeši bija sajutis uz lūpām viņas lūpas, bet ar plaukstām — viņas plecus un saprata, ka tā viņu dzīvē nebūs nekad. Un neko nevar grozīt, tāpēc ka nelaime ir nedalāma, to nevar sadalīt gabalos un paķert vismazāko. Pašlaik viņas šeit nebija; kapteinis nedomāja par to, kur viņa atrodas, bet priecājās par viņas prombūtni, tāpēc ka tagad viņam jābūt cietsirdīgam un pat rupjam, un labi, ka tas notiks bez Zojas.

— Jūs! — viņš teica aktrisei, jo arī viņa bija vainīga notikušajā. — Kas jūs esat?

Viņa apmulsa un koķeti pasmaidīja.

— Es nezinu, ko jūs domājat… Kas es esmu? Pasažiere? Aktrise? Sieviete?…

—; Jūs neesat sieviete, — viņš rupji Sacīja.

Inna lēni pievēra acis, viņas rokas mazliet pacēlās un atkrita. Pasažieri sāka trokšņot.

— Kaptein! — skaļi iesaucās Istomins.

—• Klusu! — kapteinis aprāva, pat nepagriezis galvu uz viņa pusi. — Jūs neesat sieviete, — viņš atkārtoja, skatīdamies Innā. — Un jūs visi, — viņš apvilka ar roku gaisā apli, — jūs neesat vīrieši un sievietes. Tikai cilvēki. Aizmirstiet dalījumu vīriešos un sievietēs. Šis dalījums mūs nonāvēs. Tikai cilvēki — nekādu citādu attiecību uz šī kuģa nedrīkst būt!

— Piedodiet, kaptein, — drebošā balsī sacīja aktrise, bet, man liekas — mēs esam brīvi pilsoņi… Jums nav tiesību. Elementārā ētika…

— Šeit ētika ir mana pavēle, — auksti atbildēja kapteinis. — Atcerieties! Transgalaktikas Reglaments šeit ir likums, un vienīgi man ir tiesības to izskaidrot. Tiesāt. Un, ja būs nepieciešams, — viņš apklusa un sažņaudza dūres, — spriedumu arī izpildīt. Un es neapstāšos tā priekšā, lai par viena vai divu upuru cenu nodrošinātu pārējiem mierīgu un ilgu mūžu, bet varbūt r—• ari atgriešanos …

— Es ceru, r— nervozi ierunājās Istomins, — par tiem spriedumiem — tas ir pārspīlējums?

—: Nē! — atcirta kapteinis. — Tā ari būs.

— Tā ir varmācība… —• nočukstēja Inna.

~ Kaptein, pagaidiet, — klusu ieteicās Mila, un Ustjugs negribot apklusa: viņas tonis bija tik pārliecinošs.

— Izņemot mani, neviens cits nav vainīgs. Bet es.;? es vienkārši atcerējos… Nevaru vairs. Biju domājusi, ka varēšu, bet… Piedodiet man. Nē, viss ir savādāk, nekā jūs domājat. Man ir dēls. Uz Zemes. Es par to neesmu stāstījusi — ^Valentīns negribēja, es viņu saprotu, lai gan man ir žēl… bet tas ir kas cits. Dēls ir uz Zemes, un es vairs nevaru bez viņa. Mēs te, kaptein, dīvaini dzīvojam, nerunājam par Zemi, nepieminam cerības, bet, taisnību sakot, mēs tikai no tā vien dzīvojam. Jūs sacījāt, ka ir viena iespēja —- no cik tur daudzām. Tad izmantojiet to, jo mums visiem ir laiks mājup …

Viņa skatījās kapteinī ar pārliecību kā cilvēks, kas zina, ka lūdz tikai pieklājības pēc, īstenībā viņai ir tiesības prasīt: neviens nevar atņemt mātei tiesības būt kopā ar savu dēlu. Visi klusēja, Jeremejevs itin kā gribēja iet pie viņas, bet Mila paskatījās viņā auksti kā svešiniekā, un viņš palika sēžot, nezinādams, vai viņa to nosoda par kautiņu vai arī nevar piedot, ka viņš nekādi, nu, nekādi nevarēja iemīlēt viņas zēnu, kuru nekad mūžā nebija redzējis… Ak dievs, pēkšņi iedomājās Istomins, cik banāli, gandrīz vai pliekani! Tiesa, literatūrā kaut kas tāds jau sen aizliegts, -tas atlicis tikai dzīvē: nav nekā banālāka par dzīvi!

Kapteinis zināja, kāda būs viņa atbilde, bet viņam pietrūka spēka pateikt to viņai tā, uzreiz: tas bija pārāk briesmīgi un necilvēcīgi! Un ne tikai kapteinis iekšēji pamira: arī pārējie saprata, ka tieši šobrīd, pašlaik, tiek izlemts jautājums, vai viņi vēl atgriezīsies pie tā, kas agrāk bija viņu dzīves saturs, vai arī tas viņiem ir zudis uz visiem laikiem. Viss, sākot ar Sauli un debesīm. Un cilvēki kā pēc komandas pacēla acis uz zemajiem salona griestiem, kas no šī brīža uz visiem laikiem kļuva viņiem par debesīm, un pārlaida skatienu pār gludajām starpsienām, kuras tagad norobežoja viņu pasauli, kas vēl nesen bija bezgalīga, un beidzot apstājās pie kaimiņiem, kas tagad bija kļuvuši par mazu, noslēgtu cilvēci.

— Zēns, — atkal teica Mila, un visiem kļuva baigi^ — Dēls. Kāpēc jūs klusējat, kaptein? Mēs gaidām!

Viņa notvēra kapteiņa skatienu, visu saprata un nevarēja novaldīt asaras. Narevs piecēlās, naidīgi skatīda-; mies kapteinī. Viņu apsteidzot, pielēca kājās arī fiziķis.

Karačarovs necieta sieviešu raudas. Viņš bija gatavs izdarīt visu, apsolīt iespējamo un neiespējamo, lai tikai raudāšana izbeigtos. Tāpēc viņš nikni un pārliecināti uzkliedza:

— Mila, izbeidziet! Nepazemojieties! Viņi mums nekādi nevar palīdzēt, bet es varu! Es visu izdarīšu!

Šajā brīdī viņš jutās nevis kā tribūns, bet kā pravietis un, juzdams, ka visu skatieni pievēršas viņam, turpināja vēl skaļāk un pārliecinošāk:

— Es atradīšu iespēju atgriezties uz Zemes!

Viņš nevarētu pateikt, no kurienes viņā radās šī pār-? liecība par saviem spēkiem un uzdevuma atrisināmību, bet pašlaik viņš sev bezgalīgi ticēja.

Kapteinis uzmanīgi viņā palūkojās.

— Labi, — viņš teica. — Prasiet no mums visu, kas ir mūsu spēkos.

— Atveriet, — teica Karačarovs, izstiepis roku pastaigu klāja virzienā.

Kapteinis piegāja pie sienas, un starpsienas matētā daļa izzuda. Ļaužu skatieniem atklājās caurspīdīgais borts.

Nakts spīgoja kā oksidēts tērauds, un nepazīstamas zvaigznes mirdzēja viņiem virs galvām un pie kājām. Pasaule bija nekustīga; bija grūti noticēt, ka tā nav ciets ķermenis, ka kuģis nav tajā sastindzis kā mušiņa dzintarā, bet joņo ar prātam neaptveramu ātrumu. Pasažieri klusēja, skatīdamies tukšumā, kurš visu mūžu bija bijis tikai zvaigžņu fons un nu pēkšņi izrādījās vienīgais, kas atlicis Visumā. Kaut kur neizmērojami tālu šajā tukšumā bija Zeme.

— Mēs atgriezīsimies, — teica fiziķis, un viņa vārdi noskanēja kā izaicinājums tukšumam un nekustībai.

— Kaptein, — dziļā klusumā vaicāja ļnna. — Vai drīkst uzskatīt, ka jūsu aizliegums vairs nav spēkā?

— Nē, — sacīja Ustjugs, vārdus kā skaldīt noskaldi-, dams. — Es to neesmu teicis, un tā nedrīkst uzskatīt.;

Mēs vēl neesam atgriezušies, un neviens neapsola, ka tas notiks rīt. Aizliegums paliek spēkā.

Viņš nogaidīja; visi nospiesti klusēja. Kapteinis piecēlās un gāja uz izeju. Viņš jau atvēra durvis, kad aktrise klusi, bet skaidri noteica:

— Interesanti, vai tas attiecas uz visiem?

Kapteinis nepagriezās, bet viņam bija tāda sajūta, ka

mugurā būtu ietriekts ass, šaurs naža asmens.

*

Zoja neatraudamās skatījās viņa sejā. Viņai likās, ka viņa jau iepriekš zina visas tās izteiksmes, kas tajā radīsies. Viņa pat nojauta, ka viņš viņai noskūpstīs roku, lai gan nekad nebija redzējusi, ka Ustjugs skūpstītu rokas. Tagad viņam tas bija jādara.

Bet te Zoja viņa sejā ieraudzīja sāpes.

Ustjugs, kā pret šķērsli atdūries, apstājās uz sliekšņa. Zoja pirmajā brīdī uzskatīja to par samulsumu un spēra soli pie viņa.

Ustjugs novērsa skatienu no viņas un paskatījās uz klāto galdiņu ar vīna pudeli — viņam tā izskatījās kā piemiņas obelisks bojā gājušām cerībām; viņš steidzīgi novērsa skatienu sānis, pēc tam atkal palūkojās Zojā.

— Nekas nav tā… — viņš neskaidri nomurmināja. — Zoja… Nekas nav tā, kā vajadzēja.

— Kas tev noticis? — viņa čukstus vaicāja. —1 Tu esi slims? Tev slikti?

— Slikti, — viņš teica. — Sliktāk vairs nevar būt. Es aizliedzu… Viņi… Mēs… Ak velns!

Zoja viņam nevaicāja, ko un kāpēc viņš tieši ir aizliedzis. Viņa pat nesaprata Ustjuga vārdus. Tikai redzēja, ka viņam ir smagi, un izdarīja to, kas viņai tagad likās dabiski — piegāja pie viņa, uzlika rokas uz pleciem, nočukstēja: «Nedomā ne par ko,» — un piekļāvās ar lūpām pie viņa lūpām.

Nākamajā brīdī viņš, pārvarēdams sevi, atgrūda Zoju. Viņa vēl sekundi skatījās Ustjugā, un viņas skatiens pārvilkās ar ledus kārtiņu.

—j Tu nesaprati… — viņš nomurmināja.

Bet viņa negribēja pat klausīties, viņai bija gana. Viņa tika atgrūsta — tagad. Stiprāk apvainot vairs nevarēja—• briesmīgs, nepelnīts apvainojums…

— Tā, — viņa sacīja, lēni nolaizdama rokas. — Viss ir skaidrs. Brīnišķīgi!

Viņš kaut ko vēl murmināja; viņa neklausījās.

— It kā es būtu kārusies kaklā… Ko es te runāju: tieši tā es arī uzvedos. Tagad vairs nekad … Ak, ko nu ..

Viņš stāvēja pietvīcis un lūkojās grīdā. Pēc tam pacēla galvu.

— Tu pēc tam sapratīsi… Vajadzēs izdarīt injekcijas.

— Tur ir Vera. Viņa izdarīs, — auksti teica Zoja; viņa bija nospiesta, iznīcināta, niknojās uz sevi un juta, ka nesaprot, neko nesaprot.

— Es runāju par Karski. Mums ir «Anemo». Vajag visiem, ar mani sākot, izdarīt injekcijas.

Tikai tagad viņa uztvēra vārdu jēgu.

— Apspiest emocijas? Kāpēc? Kā var kaut ko tādu iedomāties?

Viņš atkal sāka paskaidrot. Bet, ja cerēja tā izpelnīties piedošanu, tad velti. Zoja tikai sašuta:

— No kā jūs nobijāties, kaptein? Un kas, pēc jūsu domām, esam mēs, sievietes?

Mīļā, viņam gribējās sacīt, normālos apstākļos tu būtu karaliene cilvēku vidū, tev nekas nav draudējis, un neko tu nesaproti…

— Tas ir nepieciešami, — viņš sausi teica. — Sāciet rīt no rīta.

Viņa nozibsnīja ar acīm.

— Es gribu beigu beigās aiziet!

Viņa spēra soli, un Ustjugs atkāpās, it kā viņa būtu to atgrūdusi ar roku, nevis ar balsi. Viņš sajuta vāro smaržu, kas vienmēr bija ap Zoju, izstiepa roku un pūlējās viņu aizturēt durvīs. — Laidiet! — viņa nikni teica, un viņš atvilka roku.

Viņš ilgi stāvēja durvīs, ieklausīdamies gaistošajos soļos, kas bija labi dzirdami vadības klāja klusumā. Soļi bija apņēmīgi un skanīgi kā zobena cirtieni. Pēc tam viņš apskatīja kajīti, un tā likās viņam naidīga.

Kā par parādību, kas neattiecas uz viņu, Ustjugs do- mājay par to, ka Zojas mīla pārtaps naidā tikpat noslēpumainā kārtā, kādā cilvēki un kuģis pēkšņi ir pārvērtušies anticilvēkos un antikuģī.

Iespējams, ka tas bija dabiski un anticilvēkiem bija jāsāk ienīst tur, kur normāli cilvēki mīlētu?