Dzīvnieku ferma

VIII

Pēc dažām dienām, kad eksekūciju radītais izbīlis bija pierimis, daži dzīvnieki atcerējās - vai domājās atceramies -, ka Sestajā Bauslī bijis teikts "Neviens dzīvnieks nedrīkst nogalināt otru dzīvnieku". Un, lai gan neviens negribēja pieminēt to, cūkām vai suņiem dzir­dot, visi juta, ka nule notikušie asinsdarbi nesaskan ar Bausli. Dābolīte palūdza Bendžaminam, lai viņš izlasa Sesto Bausli, bet, kad Bendžamins, kā parasti, noteica, ka atsakoties iejaukties šādās lietās, viņa atveda Mjūrielu. Mjūriela izlasīja Bausli. Tas skanēja tā: "Ne­viens dzīvnieks nedrīkst nogalināt otru dzīvnieku bez iemesla." Ne­izskaidrojamā veidā divi pēdējie vārdi bija izkūpējuši no dzīvnieku atmiņas. Toties tagad viņi redzēja, ka Bauslis nav pārkāpts; bija itin skaidrs, ka ir pamatots iemesls nogalināt nodevējus, kuri biedro­jušies ar Sniedziņu.

Visu šo gadu dzīvnieki strādāja vēl centīgāk nekā iepriekšējā gadā. No jauna uzbūvēt vējdzirnavas ar divreiz biezākām sienām nekā pirms tam un pabeigt tās noteiktajā laikā, turklāt veicot arī parastos pienākumus fermā, - tas bija neiedomājami smags darbs. Gadījās brīži, kad dzīvniekiem šķita, ka viņi strādā ilgākas stundas un neēd labāk kā Džonsa laikā. Svētdienas rītos Kviecējs, ar priekš­kāju turēdams garu papīra loksni, mēdza nolasīt viņiem ciparu rindas, kuras pierādīja, ka ikviena pārtikas produktu veida ražoša­nas apjoms ir pieaudzis par 200 procentiem, 300 procentiem vai 500 procentiem, kā nu kuro reizi. Dzīvnieki neredzēja nekāda iemesla neticībai, jo īpaši tāpēc, ka vairs nespēja necik skaidri atce­rēties, kādi bijuši apstākļi pirms Sacelšanās. Tomēr gadījās dienas, kad viņi juta, ka drīzāk gribētu mazāk ciparu, bet vairāk barības.

Tagad visus rīkojumus paziņoja Kviecējs vai kāda no pārējām cūkām. Napoleonu ārā neredzēja biežāk kā reizi pāris nedēļās. Kad viņš tomēr parādījās, tad viņu pavadīja ne vien suņu svīta, bet arī melns gailēns, kurš soļoja pa priekšu un uzvedās kā tāds taurētājs, izbrēkdams skaļu "kikerigī!", pirms Napoleons sāka runāt. Klīda va­lodas, ka pat saimniekmājā Napoleons mitinoties atsevišķās istabās. Maltītes viņš ieturēja vienatnē, apkalpojot diviem suņiem, un aiz­vien ēda no Kraunderbijas pusdienu servīzes traukiem, kas bija gla­bājušies stikla bufetē viesistabā. Tika izziņots arī tas, ka ik gadus Napoleona dzimšanas dienā - tāpat kā pārējās divās gadadienās -tikšot salutēts ar bises šāvienu.

Par Napoleonu tagad vairs nekad nerunāja vienkārši kā par "Napoleonu". Pie viņa vienmēr griezās oficiālā stilā kā pie "mūsu Vadoņa, Biedra Napoleona", un cūkām patika izgudrot viņam tādus titulus kā Visu Dzīvnieku Tēvs, Cilvēces Briesmas, Aitukūts Aizstā­vis, Pīlēnu Draugs un tamlīdzīgi. Savās runās Kviecējs, asarām ritot pār vaigiem, stāstīja par Napoleona gudrību, labo sirdi un kvēlo mīlestību, ko tas jūtot pret visiem dzīvniekiem it visur, pat un jo īpaši pret tiem nelaimīgajiem, kuri citās fermās joprojām dzīvojot gara tumsībā un verdzībā. Bija kļuvis par paradumu ieskaitīt Napo­leona nopelnos ikvienu izdevušos veikumu un ikvienu laimīgu nejaušību. Nereti varēja dzirdēt, ka viena vista bilst otrai: "Mūsu Va­doņa, Biedra Napoleona vadībā esmu izdējusi piecas olas sešās die­nās," - vai ka divas govis, dīķmalā veldzēdamās ar ūdeni, izsaucas: "Lai paldies Biedra Napoleona vadībai, cik lieliski garšo šis ūdens!" Fermas vispārējo noskaņu labi izteica poēma, ko bija sacerējis Mini-muss un kas skanēja šādi:

Draugs visiem sērdieņiem!

Priekavots slāpstošiem!

Pilnas siles valdniek! Kā kaist mana dvēsele, o!

Kad acīs tev ieskatās –

Tik rāmas un varenas tās

Kā saule, kas debesīs 1ās,

Biedri Napoleon!

Tu esi tas, kas dod,

Ko vien dzīvnieks grib iemantot:

Pilnu vēderu divreiz ikdien, tīrus salmus, kur vārtīties, o!

Ik dzīvnieks - liels tas vai mazs –

Kūtī mierīgi atdusas,

Pār visu tavs skatiens ass,

Biedri Napoleon!

Ja būtu man sivēns sīks,

Pirms izaugtu tik liels, cik

Nieka mīklas rullis vai cits kāds rīks, -

Viņš būtu jau audzināts,

Lai uzticas tev sirds un prāts;

Pirmais kvieciens tam būtu tāds:

"Biedri Napoleon!"

Napoleons atzina šo poēmu par labu un lika uzrakstīt to uz lielā šķūņa otrās galasienas, kuru neaizņēma Septiņi Baušļi. Virs poēmas pakāra Napoleona portretu profilā, kuru ar baltu krāsu bija uzzī­mējis Kviecējs.

Pa to laiku Napoleons ar Vimpera starpniecību bija iesaistījies sarežģītās pārrunās ar Frederiku un Pilkingtonu. Būvkoku grēda vēl aizvien nebija pārdota. Viens no abiem, Frederiks, vairāk kāroja to iegūt, taču nesolīja pieņemamu maksu. Vienlaikus atkal izplatījās baumas, ka Frederiks un viņa vīri perinot plānus, kā uzbrukt Dzīv­nieku fermai un nopostīt vējdzirnavas, kuru būve esot padarījusi viņu nešpetni skaudīgu. Par Sniedziņu bija zināms, ka viņš vēl ar­vien slapstoties Pinčfīldas fermā. Vasaras vidū dzīvniekus satrauca vēsts, ka trīs vistas esot pieteikušās un atzinušās, ka, Sniedziņa iedves­motas, iesaistījušās sazvērestībā ar mērķi noslepkavot Napoleonu. Viņas nekavējoties sodīja ar nāvi, un tika veikti jauni pasākumi Napoleona drošības labā. Naktīs viņa gultu apsargāja četri suņi, pa vienam pie katra stūra, un jaunam cūcēnam, vārdā Sārtacītis, tika uzdots nogaršot visus ēdienus, pirms Napoleons lika tos pie mu­tes, - gadījumam, ja tie būtu saindēti.

Ap to pašu laiku tika paziņots, ka Napoleons vienojies par būv­koku grēdas pārdošanu misteram Pilkingtonam, kā arī gatavojoties stāties regulārās līgumsaistībās dažu produktu apmaiņai starp Dzīv­nieku fermu un Foksvudu. Attiecības starp Napoleonu un Pilkingtonu, lai gan uzturētas vienīgi ar Vimpera starpniecību, tagad bija gandrīz draudzīgas. Dzīvnieki neuzticējās Pilkingtonam, kā jau cil­vēciskai būtnei, toties deva tam priekšroku salīdzinājumā ar Fre-deriku, no kura baidījās un kuru ienīda. Tuvojoties vasaras nogalei, kad vējdzirnavas jau bija gandrīz gatavas, auga augumā baumas par nodevīga uzbrukuma draudiem. Runāja, ka Frederiks gatavojoties raidīt pret dzīvniekiem divdesmit vīru, visus bruņotus ar bisēm, un esot jau piekukuļojis miertiesnešus un policiju, tāpēc tie, ja vien viņam izdošoties dabūt rokā Dzīvnieku fermas īpašuma dokumen­tus, neuzsākšot nekādu izmeklēšanu. Vēl vairāk - no Pinčfīldas at­klīda šausmu stāsti par to, kādus briesmu darbus Frederiks pastrā­dājot pie saviem dzīvniekiem. Kādu vecu zirgu viņš esot nopēris līdz nāvei, mērdējot badā govis, esot nomaitājis suni, iemezdams to krāsnī, un vakaros izklaidējoties, likdams cīnīties gaiļiem, kuru pie­šiem piesietas bārdasnažu šķēpeles. Dzirdot, ka šādi apietas ar viņu biedriem, dzīvniekiem asinis vārījās aiz dusmām, un lāgiem viņi pie­prasīja, lai visiem kopā tiktu atļauts iet uzbrukumā Pinčfīldas fer­mai, patriekt cilvēkus un atbrīvot dzīvniekus. Taču Kviecējs deva viņiem padomu izvairīties no pārsteidzīgas rīcības un uzticēties Biedra Napoleona stratēģijai.

Tomēr naids pret Frederiku iedegās aizvien stiprāk. Kādu svēt­dienas rītu kūtī ieradās Napoleons un paskaidroja, ka nemūžam ne­esot domājis pārdot būvkoku grēdu Frederikam; viņš uzskatot zem sava goda, viņš teica, ielaisties darījumos ar šīs sugas neliešiem. Balo­žiem, kurus joprojām sūtīja izplatīt vēstis par Sacelšanos, tika aiz­liegts pat knābi pabāzt pāri Foksvudas robežām, kā arī pavēlēts ag­rākā saukļa "Nāvi Cilvēcei!" vietā pieņemt jaunu - "Nāvi Frederi­kam!". Vasaras beigās tika atmaskota vēl viena no Sniedziņa mahinā­cijām. Kviešu lauks bija pilns ar nezālēm, un atklājās, ka vienā no saviem nakts apciemojumiem Sniedziņš iejaucis sējai paredzētajos graudos nezāļu sēklas. Kāds zostēviņš, sazvērestības līdzzinātājs, bija atzinies Kviecējam savā vainā un nekavējoties izdarījis pašnāvību, norīdamas dažas indīgās vilkogas. Tagad dzīvnieki uzzināja arī to, ka Sniedziņš nekad - kā daudzi no viņiem līdz šim bija ticējuši -nav saņēmis medaļu "Pirmās Pakāpes Dzīvnieks Varonis". Tā bija tikai leģenda, ko kādu laiciņu pēc Laidara kaujas tika izplatījis Snie­dziņš pats. Viņš ne tikai nebija apbalvots, bet bija pat saņēmis noso­dījumu par gļēvulības izrādīšanu kaujā. Daži dzīvnieki jau kuro reizi noklausījās vēstī ar zināmu apjukumu, taču Kviecējam drīz izdevās viņus pārliecināt, ka viņu atmiņas ir maldīgas.

Rudenī ar briesmīgām, mokošām pūlēm - jo gandrīz tai pašā laikā bija jāievāc raža - tika pabeigtas vējdzirnavas. Vēl vajadzēja iemontēt mehānismus, un Vimpers veda sarunas par to iegādi, taču pati celtne bija pilnīgi uzbūvēta. Par spīti visām grūtībām, par spīti pieredzes trūkumam, primitīvajiem rīkiem, neveiksmēm un Snie­dziņa nodevībai, darbs tika pabeigts mats matā noteiktajā dienā! Paguruši, bet lepni dzīvnieki staigāja ap savu meistardarbu, kurš viņu acīm likās vēl skaistāks nekā toreiz, kad bija uzbūvēts pirmo reizi. Turklāt sienas bija divreiz biezākas nekā iepriekš. Šoreiz tās nespētu sagraut itin nekas, vienīgi spridzekļi. Un, kad viņi iedomā­jās, cik smagi bija strādājuši, cikreiz pārvarējuši mazdūšību, kā arī to, cik milzīga pārmaiņa iestāsies viņu dzīvē, kad sāks griezties vēj­dzirnavu spārni un darboties dinamomašīnas, - tad nogurums pa­gaisa un dzīvnieki riņķu riņķiem lēkāja ap dzirnavām, klaigādami uzvaras priekā. Savu suņu un gailēna pavadībā ieradās pats Napo­leons, lai pārlūkotu pabeigto celtni; viņš personīgi apsveica dzīv­niekus par viņu darba uzvaru un paziņoja, ka dzirnavas tiekot no­sauktas Napoleona vārdā.

Divas dienas vēlāk dzīvnieki tika saaicināti lielajā kūtī uz īpašu Sapulci. Viņi aiz pārsteiguma kļuva mēmi, kad Napoleons paziņoja, ka būvkoku grēdu esot pārdevis Frederikam. Rīt Frederiks atsūtīšot ratus un sākšoties būvkoku izvešana. Visu laiku šķietami draudzē­damies ar Pilkingtonu, Napoleons patiesībā bija slepeni vienojies ar Frederiku.

Ar Foksvudu nu bija pārtraukti jebkuri sakari; Pilkingtonam bija nosūtītas zaimu vēstules. Baložiem tika pieteikts izvairīties no Pinčfīldas fermas un saukli "Nāvi Frederikam!" nomainīt pret "Nāvi Pilkingtonam!". Tai pašā laikā Napoleons apgalvoja, ka stāsti par Dzīvnieku fermai draudošu uzbrukumu esot pilnīgi nepatiesi un ka baumas par Frederika nežēlīgo izturēšanos pret saviem dzīvniekiem esot gaužām pārspīlētas. Visas šīs tenkas acīmredzot izplatot Snie-dziņš un viņa aģenti. Tagad izrādījās, ka Sniedziņš galu galā nemaz neslēpjas Pinčfīldas fermā un patiesībā savu mūžu nav tur bijis; viņš dzīvojot - klīda runas, ka lielā greznībā, - Foksvudā un, taisnību sakot, mītot Pilkingtona apgādībā jau gadiem.

Cūkas bija ekstāzē par Napoleona izmanību. Izlikdamies tik draudzīgs pret Pilkingtonu, viņš bija piespiedis Frederiku pacelt cenu par veselām divpadsmit mārciņām. Bet Napoleona nepārspē­jamais prāts, pēc Kviecēja vārdiem, parādījās tieši tai apstāklī, ka viņš neuzticējās nevienam, pat Frederikam ne. Frederiks esot gribējis maksāt par būvkokiem ar kādu tur čeku, kas, šķiet, esot papīra ga­bals, uz kura uzrakstīts solījums maksāt. Taču Napoleons neesot ar pliku roku ņemams. Viņš pieprasīja maksāt ar īstām piecmārciņu naudaszīmēm, kuras viņam jānoskaita pirms būvkoku aizvešanas. Frederiks jau esot samaksājis; un ar šo summu pietikšot, lai nopirktu mehānismus vējdzirnavām.

Pa to laiku būvkokus mudīgi gādāja prom. Kad visi bija aizvesti, dzīvniekiem šķūnī tika sarīkota vēl viena īpaša Sapulce, lai aplūkotu Frederika naudaszīmes. Svētlaimīgi smaidīdams, izgreznojies ar abām medaļām, Napoleons zvilnēja salmu guļvietā uz paaugstinā­juma, un viņam līdzās atradās nauda, salikta glītā kaudzītē uz porce­lāna šķīvja, kas bija atnests no saimniekmājas virtuves. Dzīvnieki rindiņā lēnām soļoja garām, un katrs varēja skatīties pēc sirds pati­kas. Bokseris pastiepa purnu, lai naudaszīmes apostītu, un plāniņie, baltie papīriņi viņa elpā sakustējās un nočabēja.

Pēc trim dienām izcēlās briesmīgs jandāliņš. Vimpers, bāls kā līķis, atdrāžas pa taku uz sava velosipēda, nosvieda to pagalmā un taisnā ceļā metās iekšā saimniekmājā. Nākamajā mirklī no Napo­leona istabām atskanēja aizžņaugts dusmu rēciens. Ziņa par noti­kušo apskrēja fermu zibens ātrumā. Naudaszīmes bija viltotas! Fre­deriks bija dabūjis būvkokus par baltu velti!

Napoleons nekavējoties sapulcināja dzīvniekus un šaušalīgā balsī pasludināja Frederikam nāvesspriedumu. Kad Frederiku no­ķeršot, viņš teica, tad izvārīšot dzīvu. Reizē viņš brīdināja dzīvnie­kus, ka pēc šīs nodevīgās rīcības esot jāgaida visļaunākais. Frederiks ar saviem vīriem kuru katru brīdi varot sākt ilgi gatavoto uzbru­kumu. Uz visiem ceļiem, kuri veda uz fermu, tika nolikti sargi. Tur­klāt četrus baložus aizsūtīja uz Foksvudu ar samierināšanās vēsti -tika cerēts, ka tā varētu atjaunot labas attiecības ar Pilkingtonu.

Uzbrukums sākās nākamajā rītā. Dzīvnieki ēda brokastis, kad atbrāzās sargi ar ziņu, ka Frederiks un tā pavadoņi jau ienākuši pa piecbaļķu vārtiem. Dzīvnieki gana drošsirdīgi metās tiem pretim, taču šoreiz viņus negaidīja tik viegla uzvara kā Laidara kaujā. Piec­padsmit vīri, bruņojušies ar sešām bisēm, atklāja uguni, tiklīdz no­nāca piecdesmit jardu attālumā. Dzīvnieki nejaudāja izturēt baismī­gos šāvienu sprakstus un skrošu dzēlienus un, par spīti Napoleona un Boksera pūlēm atkal sapulcēt visus vienkop, drīz bija spiesti at­kāpties. Vairāki jau bija ievainoti. Viņi meklēja patvērumu fermas ēkās un piesardzīgi glūnēja pa spraugām un zaru caurumiem. Visas lielās ganības līdz ar vējdzirnavām bija ienaidnieka rokās. Tobrīd šķita, ka neziņā ir pat Napoleons. Viņš soļoja šurpu turpu, neteik­dams ne vārda, astes gredzenam saspriegti raustoties. Ilgu pilni ska­tieni vērsās uz Foksvudas pusi. Ja viņiem palīdzētu Pilkingtons ar saviem vīriem, tad vēl varētu uzvarēt. Taču tai brīdī atgriezās iepriekšējā dienā izsūtītie četri baloži un viens no tiem atnesa no Pilkingtona papīra strēmelīti. Uz tās ar zīmuli bija rakstīts: "Tā jums vajag."

Pa to laiku Frederiks un viņa vīri bija apstājušies pie vējdzir­navām. Dzīvnieki tos vēroja, un spēkā pieņēmās izbaiļu pilna mur­doņa. Diviem vīriem rokās bija parādījies lauznis un smags veseris. Viņi grasījās nopostīt vējdzirnavas.

- Tas nav iespējams! - iekliedzās Napoleons. - Mēs taču esam uzbūvējuši biezum biezas sienas. Tās viņi nevarētu sagraut pat ne­dēļas laikā. Drosmi, biedri!

Taču Bendžamins cieši vēroja vīru darbošanos. Tie abi ar veseri un lauzni cirta caurumu pie paša vējdzirnavu pamata. Lēni, gandrīz vai uzjautrināts, Bendžamins noklanīja savu garo purnu.

- Tā jau es domāju, - viņš teica. - Vai tad jūs neredzat, ko viņi dara? Pēc mirkļa viņi tai caurumā ieliks spridzināmo pulveri.

Dzīvnieki šausmās gaidīja, neuzdrīkstēdamies atstāt patvērumu. Pēc dažām minūtēm viņi redzēja, ka vīri aizskrien uz visām pusēm. Tad atskanēja apdullinošs dārds. Baloži uzspurdza gaisā, un visi dzīvnieki, izņemot Napoleonu, nokrita uz vēdera un paslēpa sejas.

Kad viņi atkal piecēlās, vējdzirnavu vietā gaisā karājās milzīgs melnu dūmu mākulis. Viegls vējš to lēnām izkliedēja. Vējdzirnavas bija bei­gušas pastāvēt!

To redzot, dzīvniekiem atgriezās drosme. Bailes un izmisumu, ko viņi bija jutuši mirkli iepriekš, pārspēja sašutums par neģēlīgo, nicināmo rīcību. Atskanēja vareni saucieni pēc atriebības, un, negai­dīdami tālākus rīkojumus, visi kā viens drāzās uz priekšu, tieši virsū ienaidniekam. Šoreiz viņi nesargājās no nežēlīgajām skrotīm, kas bira pār viņiem kā krusa. Kauja bija nesaudzīga un sīva. Vīri šāva vēl un vēlreiz, bet, kad dzīvnieki metās tuvcīņā, laida darbā nūjas un smagos zābakus. Viena govs, trīs aitas un divas zosis tika nogali­nātas, un gandrīz katrs bija ievainots. Pat Napoleonam, kurš vadīja kaujas operācijas no aizmugures, skrots nošķēla astes galiņu. Taču ari vīri netika cauri sveikā. Trijiem galvas bija pārsituši Boksera pa­kavu triecieni; vienam vēderā bija iebadījis govs rags; citam Džesija un Blūbela bija gandrīz noplēsušas bikses. Un, kad tepat līdzās, ne­ganti riedami, pēkšņi parādījās Napoleona miesassargi - deviņi suņi, kuriem viņš bija licis apmest līkumu, slēpjoties aiz dzīvžoga, - vīrus pārņēma panika. Viņi ieraudzīja, ka draud ielenkums. Frederiks uz­sauca vīriem, lai taisās prom, kamēr āda vesela, un nākamajā mirklī gļēvulīgais ienaidnieks laidās bēgt, lai glābtu savu dārgo dzīvību. Dzīvnieki dzinās viņiem pakaļ līdz pat lauka galam un paguva vēl pēdējo reizi iespert vai iebadīt, kamēr vīri lauzās cauri vilkābeļu dzīv­žogam.

Dzīvnieki bija uzvarējuši, taču noguruši, asiņojošām brūcēm. Viņi sāka lēnītēm klibot atpakaļ uz fermu. Ieraugot kritušos biedrus, kas gulēja, izstiepusies zālē, daži bija aizkustināti līdz asarām. Un uz īsu brīdi viņi sēru pilnā klusumā apstājās tur, kur bija pacēlušās vēj­dzirnavas. Jā, tās bija pagalam; no viņu darba nebija palicis pāri gandrīz nekas! Daļēji bija nopostīti pat pamati. Un, būvējot no jauna, viņi šoreiz vairs nevarētu izmantot izmētātos akmeņus kā iepriekš. Šoreiz bija pazuduši arī akmeņi. Sprādziena spēks bija aizsviedis tos simtiem jardu tālu. Šķita, ka vējdzirnavu vispār nekad nav bijis.

Kad viņi tuvojās fermai, pretī skrēja Kviecējs - palēkdamies, vi­cinādams asti un apmierināti starodams; cīņas laikā viņš neizskaid­rojamā kārtā netika manīts. Un no fermas ēku puses dzīvnieki iz­dzirda svinīgu bises dārdu.

- Kāpēc tā bise šauj? - vaicāja Bokseris.

- Par godu mūsu uzvarai! - iesaucās Kviecējs.

- Kādai uzvarai? - Bokseris jautāja. Ceļgali viņam asiņoja, viņš bija pazaudējis vienu pakavu un pāršķēlis nagu, bet pakaļkājā bija ieurbies ducis skrošu.

- Kādai uzvarai, biedri? Vai tad mēs nepadzinām ienaidnieku no mūsu zemes - no Dzīvnieku fermas svētās zemes?

- Bet viņi nopostīja vējdzirnavas. Un mēs cēlām tās divus gadus!

- Nu, un tad? Mēs uzcelsim vēl vienas vējdzirnavas. Mēs uzcel­sim sešas vējdzirnavas, ja vien gribēsim. Tu, biedri, nenovērtē mūsu veikuma varenību. Ienaidnieks bija okupējis šo pašu zemi, uz kuras mēs stāvam. Bet tagad - pateicoties Biedra Napoleona vadībai - mēs esam atkarojuši katru šīs zemes collu!

- Tad jau mēs esam atkarojuši to pašu, kas mums bija iepriekš, -sacīja Bokseris.

- Tā ir mūsu uzvara, - Kviecējs noteica.

Viņi iekliboja pagalmā. Skrotis Boksera kājā zem ādas sagādāja smeldzošas sāpes. Viņš redzēja nākotni - smago darbu, lai atkal uz­celtu vējdzirnavas no pašiem pamatiem, - un iztēlē dūšināja sevi šim uzdevumam. Bet te Bokserim pirmo reizi ienāca prātā, ka viņš ir vienpadsmit gadu vecs un ka viņa milzu muskuļi varbūt vairs nav gluži tādi paši kā senāk.

Taču, kad dzīvnieki ieraudzīja plīvojam zaļo karogu, izdzirda atkal izšaujam bisi - pavisam no tās izšāva septiņas reizes - un no­klausījās Napoleona runu, kurā tas apsveica viņus par drosmīgo rīcību, tad visiem galu galā patiešām sāka likties, ka izcīnīta liela uzvara. Kaujā kritušajiem dzīvniekiem tika sarīkotas svinīgas bēres. Bokseris un Dābolīte vilka ratus, kuri noderēja par katafalku, un pats Napoleons soļoja gājiena priekšgalā. Veselas divas dienas tika veltītas svinībām. Skanēja dziesmas, runas un vairāki bises šāvieni, tika pasniegtas īpašas balvas - pa ābolam katram dzīvniekam, divas unces graudu katram putnam un trīs biskvīti katram sunim. Tika paziņots, ka šai kaujai dots nosaukums "Vējdzirnavu kauja" un ka Napoleons nodibinājis jaunu apbalvojumu - Zaļā Karoga ordeni kuru piešķīris pats sev. Nelaimīgais gadījums ar naudaszīmēm vis­pārējā līksmībā aizmirsās.

Dažas dienas pēc šiem notikumiem cūkas saimniekmājas pa­grabā uzgāja kasti viskija. Ievācoties mājā, to neviens nebija pama­nījis. Tonakt no saimniekmājas skanēja skaļa dziedāšana, kurā, vi­siem par brīnumu, iejaucās pa "Angļu zvēru" motīvam. Bija skaidri redzēts, ka ap pusdesmitiem pa sētas durvīm iznāk Napoleons ar vecu mistera Džonsa katliņcepuri galvā, ātri aplēkšo ap pagalmu un atkal nozūd durvīs. Bet no rīta saimniekmāja slīga dziļā klusumā. Šķita, ka nekustas neviena cūka. Bija turpat deviņi, kad ārā lēnām izvilkās Kviecējs - nomākts, miglainām acīm, ļengani nokārušos asti -, viņa izskats liecināja par nopietnu slimību. Viņš sapulcināja dzīv­niekus un pateica, ka paziņošot briesmīgu jaunumu. Biedrs Napo­leons mirstot!

Pret debesīm cēlās vaimanas. Ārpusē pie saimniekmājas durvīm noklāja salmus, un dzīvnieki staigāja uz pirkstgaliem. Asarām acīs viņi vaicāja cits citam, ko gan iesākt, ja viņu Vadonim būšot jāaiziet. Paklīda baumas, ka Sniedziņš pēdīgi esot pamanījies iejaukt indi Napoleona ēdienā. Vienpadsmitos Kviecējs iznāca, lai paziņotu vēl ko. Veikdams savu pēdējo darbu šaisaulē, Biedrs Napoleons esot pa­sludinājis svinīgu dekrētu: alkohola dzeršana esot sodāma ar nāvi.

Tomēr vakara pusē šķita, ka Napoleonam ir cik necik labāk, un nākamajā rītā Kviecējs jau varēja paziņot dzīvniekiem, ka Vadonis sākot krietni atveseļoties. Tās pašas dienas vakarā Napoleons atkal ķērās pie darba, un nākamajā dienā nāca zināms, ka viņš licis Vimperam Villingdonā nopirkt dažas grāmatiņas par alus brūvēšanu un degvīna tecināšanu. Nedēļu vēlāk Napoleons pavēlēja uzart mazo pļaviņu aiz augļudārza - to pašu, kuru iepriekš bija domāts atstāt ganībām tiem dzīvniekiem, kas vairs nespēj strādāt. Tika paziņots, ka pļaviņa esot noplicināta un zāle tajā jāsējot par jaunu; taču drīz izrādījās, ka Napoleons iecerējis apsēt to ar miežiem.

Ap šo laiku atgadījās savāds notikums, ko tikpat kā neviens ne­spēja izprast. Kādu nakti ap divpadsmitiem pagalmā atskanēja skaļš brīkšķis un dzīvnieki metās ārā no saviem aizgaldiem. Bija gaiša mē­nesnīca. Zemē pie lielā šķūņa galasienas, kur bija uzrakstīti Septiņi Baušļi, gulēja uz pusēm pārlūzušas redeļtrepes. Tām blakus bija no­stiepies uz brīdi apstulbušais Kviecējs, un turpat līdzās mētājās luk­turis, ota un apgāzts pods ar baltu krāsu. Suņi acumirklī izveidoja loku ap Kviecēju un, tiklīdz viņš jaudāja paiet, aizvadīja viņu atpakaļ uz saimniekmāju. Neviens no dzīvniekiem nespēja ne iedomāties, ko tas varētu nozīmēt, vienīgi vecais Bendžamins ar zinātāja izskatu klanīja purnu, un šķita, ka viņš gan saprot, bet neteiks vis nenieka.

Taču pēc dažām dienām Mjūriela, savā nodabā pārlasīdama Septiņus Baušļus, ievēroja, ka to vidū ir vēl viens, kuru dzīvnieki atcerējušies aplam. Viņi bija domājuši, ka Piektais Bauslis ir "Neviens dzīvnieks nedrīkst dzert alkoholu", bet tur bija vēl divi vārdi, kurus viņi bija aizmirsuši. Patiesībā bauslis skanēja tā: "Neviens dzīvnieks nedrīkst dzert alkoholu pār mēru."