Dzīvnieku ferma

III

Kā viņi nopūlējās un lēja sviedrus, lai novāktu sienu! Taču pū­liņi atmaksājās, jo pļauja izdevās vēl daudz labāk, nekā cerēts.

Darbs dažkārt bija smags; darbarīki bija domāti cilvēkiem, nevis dzīvniekiem, un liels trūkums bija tas, ka neviens dzīvnieks nespēja izmantot tādus darbarīkus, ar kuriem strādājot būtu jāstāv uz pakaļ­kājām. Taču cūkas bija tik gudras, ka prata izdomāt, kā apejami jeb­kuri sarežģījumi. Savukārt zirgi pazina pļavu pēdu pa pēdai un no pļaušanas un grābšanas patiesībā saprata daudz vairāk, nekā jelkad bija sapratis Džonss un viņa saime. Cūkas īstenībā nestrādāja, tikai vadīja un uzraudzīja pārējos. Ievērojot viņu zināšanu pārākumu, bija dabiski, ka vadība jāuzņemas tieši viņām. Bokseris un Dābolīte iejūdzās pļaujmašīnā vai zirgu arklā (nu vairs, protams, nevajadzēja nedz laužņu, nedz grožu) un riņķi pēc riņķa vienmērīgi kājoja pa pļavu, bet aizmugurē gāja cūka un sauca: "Nū, nū, biedri!" - vai: "Tprū, tprū, biedri!" - kā nu kuro reizi vajadzēja. Un ikviens dzīv­nieks līdz pašam vissīkākajam strādāja pie siena ārdīšanas un ievāk­šanas. Pat pīles un vistas augu dienu saulē rāvās gan še, gan tur, nesdamas knābjos niecīgas siena šķipsniņas. Pēdīgi viņi pabeidza siena pļauju par divām dienām īsākā laikā, nekā parasti bija izdevies Džonsam un viņa puišiem. Turklāt izrādījās, ka siena ievākts vairāk nekā jebkad šai fermā. Nobiruma nebija nemaz; asredzīgās vistas un pīles bija uzlasījušas beidzamo stiebriņu. Un neviens pats fermas dzīvnieks netika nozadzis pat ne kušķīša.

Visu šo vasaru darbs fermā gāja kā pulkstenis. Dzīvnieki izjuta tādu laimi, kādu nekad netika uzskatījuši par iespējamu. Katrs barības ku­moss nozīmēja pēkšņu, dziļu prieku - tagad, kad tā patiesi bija viņu pašu barība, pašu sagādāta pašiem, nevis īgna saimnieka skopi izdalīta. Kad nu nevērtīgie liekēži cilvēki bija prom, katram iznāca vairāk ēdamā. Iznāca arī vairāk brīvo brīžu, kaut arī dzīvnieki pie tādiem nebija pie­raduši. Viņiem radās daudzas grūtības - piemēram, tuvāk gada beigām, kad sāka ievākt labību, nācās to senējā veidā nomīdīt un pelavas pūst prom ar elpu, jo fermā nebija kuļmašīnas, - taču cūkas ar savu attapību un Bokseris ar saviem milzu muskuļiem aizvien palīdzēja izķepuroties. Bokseris baudīja visu apbrīnu. Pat Džonsa laikā viņš bija centīgs strā­dātājs, bet tagad šķita, ka viņš ir drīzāk veseli trīs zirgi nekā viens; bija dienas, kad likās - visi fermas darbi turas uz viņa varenajiem pleciem. No rīta līdz vakaram viņš rāvās melnās miesās, aizvien tieši tur, kur darbs vissmagākais. Viņš bija sarunājis ar vienu no gailēniem, lai tas rītos modina viņu pusstundu agrāk nekā citus, un, pirms sākās paras­tais dienas darbs, kādu laiciņu brīvprātīgi nostrādāja tur, kur tas likās visvairāk nepieciešams. Viņa atbilde ikvienas problēmas, ikviena šķēršļa priekšā bija: "Es strādāšu vēl centīgāk!" - ko viņš bija pieņēmis par savu personisko devīzi.

Bet katrs jau strādāja atbilstoši savām spējām. Vistas un pīles, piemēram, ražas novākšanas laikā uzlasīdamas izbirušos graudus, sataupīja piecus bušeļus labības. Neviens nezaga, neviens nekurnēja par savu pārtikas devu; strīdi, dzēlības un skaudība, veco laiku nor­mālas dzīves pazīmes, bija tikpat kā izzudušas. Neviens nevairījās no pienākuma - vai gandrīz neviens. Mollija - tiesa kas tiesa - no rītiem cēlās ne sevišķi naski, un viņai bija niķis agri pamest darbu ar iegan­stu, ka nagā esot iestrēdzis akmens. Un kaķa izturēšanās bija tāda savāda. Visi drīz pamanīja, ka tad, kad jādara darbs, kaķis nekur nav atrodams. Viņš mēdza nozust uz veselām stundām un tad, it kā ne­kas nebūtu noticis, uzrasties ēdienreizēs vai vakaros, kad darbs jau galā. Taču viņš aizvien tik lieliski atrunājās un tik mīlīgi murrāja, ka nebija iespējams neticēt viņa labajiem nodomiem. Vecais Bendža­mins, ēzelis, kopš Sacelšanās nelikās mainījies ne par matu. Viņš darīja savu darbu tikpat lēni un stūrgalvīgi kā Džonsa laikā, nekad nevairījās no tā, taču nekad arī brīvprātīgi nepieteicās uz papildu darbiem. Par Sacelšanos un tās rezultātiem viņš nemēdza paust ne­kādu viedokli. Jautāts, vai nejūtas laimīgāks tagad, kad Džonss ir prom, viņš parasti atteica vienīgi: "Ēzeļi dzīvo ilgi. Neviens no jums nekad nav redzējis beigtu ēzeli," - un pārējiem vajadzēja samieri­nāties ar šo mīklaino atbildi.

Svētdienās strādāts netika. Brokastis ēda stundu vēlāk nekā pa­rasti, un pēc brokastīm notika ceremonija, kuru ievēroja katru ne­dēļu bez izņēmuma. Vispirms tika uzvilkts karogs. Sniedziņš zirg­lietu šķūnītī bija uzgājis vecu, zaļu misis Džonsas galdautu un ar baltu krāsu uzzīmējis uz tā nagu un ragu. To tad nu arī pacēla saimniekmājas dārziņa karogmastā katru svētdienas ritu. Karogs esot zaļš tāpēc, skaidroja Sniedziņš, ka simbolizējot Anglijas zaļos laukus, bet nags un rags apzīmējot nākotnes Dzīvnieku Republiku, kura radīšo­ties tad, kad cilvēku dzimums beidzot būšot gāzts. Pēc karoga uz­vilkšanas visi dzīvnieki sadrūzmējās lielajā kūtī uz vispārējo sanāk­smi, ko sauca par Sapulci. Te tika plānots nākamās nedēļas darbs, izvirzītas un apspriestas rezolūcijas. Rezolūcijas aizvien izvirzīja cū­kas. Pārējie dzīvnieki gan prata balsot, taču paši nemūžam nespētu izdomāt kādu rezolūciju. Sniedziņš un Napoleons debatēs bija aktī­vāki par visiem. Taču bija nomanāms, ka abi nekad nav vienisprātis: lai kādu priekšlikumu viens no viņiem izteiktu, otrs visādā ziņā to apstrīdēja. Pat tad, kad tika pieņemta rezolūcija - tāda, kuru pašu par sevi neviens nevarētu noraidīt, - izmantot nelielo aploku aiz augļudārza par atpūtas vietu dzīvniekiem, kuri vairs nespēj strādāt, izcēlās vētrainas debates par īsto atpūtas vecumu katrai dzīvnieku sugai. Sapulce aizvien beidzās ar "Angļu zvēru" dziedāšanu, un pēc­pusdiena tika veltīta laika kavēkļiem.

Cūkas bija izraudzījušās zirglietu šķūnīti par savu štābu. Šeit tās vakaros studēja kalēja un namdara amatu un citas nepieciešamas mākas no grāmatām, ko bija atnesušas no saimniekmājas. Sniedziņš vēl nodarbojās ar to, ka organizēja pārējos dzīvniekus stāties, kā viņš teica, Dzīvnieku Komitejās. Tur nu viņš bija nenogurdināms. Viņš izveidoja Olu Ražošanas Komiteju vistām, Tīro Astu Līgu govīm, Savvaļas Biedru Jaunizglītošanas Komiteju (kuras uzdevums bija pieradināt žurkas un trušus), Baltākas Vilnas Kustību aitām un da­žādas citas, turklāt nodibināja arī lasīšanas un rakstīšanas klases. Visā visumā šīs ieceres izgāzās. Piemēram, mēģinājums pieradināt savvaļas radījumus izputēja gandrīz vai uz līdzenas vietas. Tie jo­projām uzvedās tieši tāpat kā iepriekš un, ja pret tiem izturējās augst­sirdīgi, tad gluži vienkārši izmantoja to. Kaķis iestājās Jaunizglīto­šanas Komitejā un dažas dienas darbojās tajā ļoti aktīvi. Kādu dienu viņš bija redzēts sēžam uz jumta un runājamies ar dažiem zvirbuļiem, kurus pats nevarēja aizsniegt. Viņš tiem stāstīja, ka visi dzīvnieki tagad esot biedri un ka jebkurš zvirbulis, kas vien vēloties, drīkstot nākt un notupties uz viņa ķepas; taču zvirbuļi palika, kur bijuši.

Toties lasīšanas un rakstīšanas klasēm bija lieli panākumi. Pret rudeni gandrīz katrs dzīvnieks fermā bija kaut cik skolots.

Cūkas - tās jau prata nevainojami lasīt un rakstīt. Suņi iemā­cījās lasīt diezgan labi, taču neizrādīja interesi ne par kādu citu la­sāmvielu kā vienīgi par Septiņiem Baušļiem. Mjūriela, kaza, mācēja lasīt cik necik labāk par suņiem un dažkārt vakaros mēdza lasīt citiem priekšā no avīzes driskām, kuras sameklēja atkritumu kaudzē. Bendžamins prata lasīt tikpat labi kā kura katra cūka, taču nekad neizmantoja savu prasmi. Cik viņam esot zināms, viņš teica, tad nekā lasīšanas vērta vispār neesot.

Dābolīte iemācījās visu alfabētu, bet nespēja saburtot kopā vār­dus. Bokseris nevarēja tikt tālāk par burtu D. Ar savu lielo nagu viņš mēdza iezīmēt putekļos A, B, C, D un tad stāvēja, blenzdams burtos, atglaudis ausis, dažkārt sapurinādams cekulu, visiem spēkiem cenz­damies atminēties, kas nāk tālāk, bet tas viņam nekad neizdevās. Vairākkārt tik tiešām gadījās, ka viņš iemācījās arī E, F, G, H, bet tobrīd, kad viņš zināja tos, aizvien atklājās, ka ir aizmirsušies A, B, C un D. Pēdīgi viņš nolēma samierināties ar pirmajiem četriem bur­tiem un ik dienas pāris reižu mēdza tos uzrakstīt, lai atsvaidzinātu atmiņu. Mollija nebija ar mieru mācīties nevienu citu burtu, tikai tos septiņus, kas veidoja viņas pašas vārdu. Tos viņa tad mēdza ļoti glīti salikt no sprungulīšiem, izrotāt ar kādu ziediņu un apbrīnā staigāt visam tam apkārt.

Neviens no pārējiem fermas dzīvniekiem nevarēja tikt tālāk par burtu A. Izrādījās arī, ka dumjākie dzīvnieki, piemēram, aitas, vistas un pīles, nespēj iemācīties no galvas Septiņus Baušļus. Pēc ilgām pārdomām Sniedziņš paziņoja, ka Septiņus Baušļus šai nolūkā va­rētu saīsināt līdz vienai maksimai, proti: "Četras kājas - labi, divas kājas - slikti." Tas, kā viņš teica, saturot Dzīvnieciskuma svarīgāko principu. Kurš to pilnībā aptveršot, tas būšot pasargāts no cil­vēciskām ietekmēm. Putni sākumā turējās pretī, jo viņiem šķita, ka pašiem arī ir divas kājas, taču Sniedziņš viņiem pierādīja, ka tā nav.

- Putna spārns, biedri, - viņš teica, - ir orgāns, kas paredzēts virzībai uz priekšu, nevis manipulācijām. Tādēļ to varētu uzskatīt arī par kāju. Cilvēka raksturīgākā pazīme ir roka, instruments, ar kuru viņš pastrādā visas savas negantības.

Putni nesaprata Sniedziņa garos vārdus, taču samierinājās ar viņa skaidrojumu, un visi vientiesīgākie dzīvnieki ķērās pie darba, lai iemācītos no galvas jauno maksimu. "Četras kājas - labi, divas kājas - slikti," - tā ar lielākiem burtiem bija uzrakstīts uz šķūņa galasienas virs Septiņiem Baušļiem. Kad nu viņi bija iemācījušies to no galvas, aitām pret to radās milzīga patika, un bieži vien, gulēdamas pļavā, tās visas ņēmās blēt: "Četras kājas - labi, divas kājas -slikti! Četras kājas - labi, divas kājas - slikti!" - un turpināja stun­dām ilgi, bez apnikuma.

Napoleons neinteresējās par Sniedziņa komitejām. Viņš sacīja, ka jaunatnes izglītošana esot svarīgāka par visu to, ko iespējams iz­darīt pieaugušo labā. Notika tā, ka Džesija un Blūbela drīz pēc siena pļaujas apbērnojās, par abām laizdamās pasaulē deviņus veselīgus kucēnus. Tiklīdz tie vairs nezīda māti, Napoleons tos pievāca, teik­dams, ka pats uzņemšoties atbildību par viņu izglītošanu. Viņš iekārtoja tos kūtsaugšā, kur varēja nokļūt vienīgi pa zirglietu šķūnīša trepēm, un turēja tādā noslēgtībā, ka pārējie fermas iemītnieki drīz vien aizmirsa kucēnus.

Mīklainais jautājums par to, kur paliek piens, drīz noskaidrojās. To ik dienas iejauca cūku dzirā. Pašlaik nāca gatavi agrie āboli, un zāle augļudārzā bija kā sētin nosēta ar vēja notrauktajiem augļiem. Dzīvnieki bija uzskatījuši par pašsaprotamu, ka tie tiks sadalīti vien­līdzīgi, tomēr kādu dienu tika izdota pavēle, ka visi kritušie āboli jāsavāc un jānogādā zirglietu šķūnītī cūku vajadzībām. Te nu daži no pārējiem dzīvniekiem pakurnēja, taču veltīgi. Visas cūkas šai jau­tājumā bija pilnīgi vienisprātis, pat Sniedziņš un Napoleons. Kvie­cēju aizsūtīja sniegt nepieciešamos izskaidrojumus pārējiem.

- Biedri! - viņš sauca. - Ceru, jūs neiedomājaties, ka mēs, cūkas, darām to aiz savtības un tīkojam pēc privilēģijām! Daudziem no mums piens un āboli patiesībā nemaz negaršo. Kaut vai man pašam. Mūsu vienīgais mērķis, ņemot visu to sev, ir mūsu veselības sagla­bāšana. Piens un āboli (to, biedri, ir pierādījusi Zinātne) satur vielas, kas absolūti nepieciešamas cūkas labsajūtai. Mēs, cūkas, esam garīgā darba darītāji. Visa šīs fermas pārvaldīšana un darbu organizācija ir atkarīga no mums. Dienu un nakti mēs esam nomodā par jūsu lab­klājību. Tieši jūsu dēļ mēs dzeram šo pienu un ēdam šos ābolus. Vai jūs maz zināt, kas notiktu, ja mēs, cūkas, neizpildītu savu pienā­kumu? Atgrieztos Džonss! Jā gan, atgrieztos Džonss! Bez šaubām, biedri, - Kviecējs brēca gandrīz vai lūdzoši, lēkādams šurpu turpu un vicinādams astes gredzenu, - bez šaubām, jūsu vidū taču nav neviena, kas gribētu redzēt atgriežamies Džonsu?

Ja nu bija kaut kas tāds, par ko dzīvnieki būtu pilnīgi pārlie­cināti, tad tā bija nevēlēšanās redzēt atgriežamies Džonsu. Kad viss tika parādīts šādā gaismā, viņiem nekas vairs nebija sakāms. Bija skaidrāks par skaidru, cik svarīgi ir saglabāt cūku labo veselību. Tā­dēļ bez tālākiem strīdiem tika nolemts, ka piens un kritušie āboli (kā arī lielākā tiesa ābolu ražas, kad tie nogatavojušies) jāpataupa tikai un vienīgi cūkām.