Dzīvnieku ferma

IX

Boksera pāršķeltais nags ilgi nedzija. Jau nākamajā dienā pēc uzvaras svinību beigām viņi bija sākuši celt vējdzirnavas no jauna. Bokseris atteicās atpūsties kaut dienu un uzskatīja par goda lietu neizrādīt, ka cieš sāpes. Vakaros viņš klusiņām atzinās Dābolītei, ka nags gauži smeldzot. Dābolīte lūkoja dziedēt nagu ar kompresēm, ko gatavoja no sakošļātām zālītēm, un viņi abi ar Bendžaminu mu­dināja Bokseri, lai tas nestrādājot tik pārvarīgi. "Zirga plaušas nav mūžīgas," viņa tam teica. Taču Bokseris neklausījās. Viņš sacīja, ka lolojot vairs tikai vienu vēlēšanos - pirms atpūtas vecuma sasnieg­šanas redzēt vējdzirnavu būvi jau krietni pavirzījušos uz priekšu.

Sākumā, kad pirmoreiz tika formulēti Dzīvnieku fermas likumi, tika noteikts arī atpūtas vecums - zirgiem un cūkām divpadsmit gadi, govīm četrpadsmit, suņiem deviņi, aitām septiņi, bet vistām un zosīm pieci gadi. Dzīvnieki bija vienojušies par dāsnām vecuma pensijām. Līdz šim gan vēl neviens dzīvnieks pensijā aizgājis nebija, taču pēdējā laikā par šo tēmu runāja aizvien vairāk. Tagad, kad mazā pļaviņa aiz augļudārza bija atstāta miežiem, paklīda baumas, ka viens lielo ganību stūris tikšot nožogots un pārvērsts par ganīklu darba nespējīgiem dzīvniekiem. Runāja, ka zirgam pensijā ik dienas izsnieg­šot piecas mārciņas graudu, bet ziemā - piecpadsmit mārciņu siena, turklāt vēl pa burkānam vai varbūt ābolam valsts svētkos. Boksera div­padsmitā dzimšanas diena bija gaidāma nākamā gada vasaras nogalē.

Bet tobrīd dzīve bija grūtumu pilna. Ziema izvērtās tikpat auk­sta kā iepriekšējā, un barības bija pat vēl mazāk. Atkal tika samazi­nātas devas visiem, vienīgi cūkām un suņiem ne. Pārmērīgi strikta devu vienlīdzība, kā paskaidroja Kviecējs, būtu pretrunā ar Dzīvnieciskuma principiem. Katrā ziņā viņam nebūt nenācās grūti pierādīt pārējiem dzīvniekiem, ka patiesībā viņiem nemaz netrūkst barības, lai kā arī liktos. Protams, šobrīd esot radusies nepieciešamība, pār­kārtot devas (Kviecējs aizvien runāja par "pārkārtošanu", nevis par "samazināšanu"), bet salīdzinājumā ar Džonsa laikiem uzlabojumi esot milzīgi. Steidzīgi un spalgi nolasīdams skaitļus, Kviecējs sīki jo sīki pierādīja, ka viņiem ir vairāk auzu, vairāk siena, vairāk runkuļu nekā Džonsa laikā, ka viņi strādā īsākas stundas, ka dzeramais ūdens ir labākas kvalitātes, ka pieaudzis viņu mūža ilgums, ka izdzīvo lie­lāks skaits mazuļu, ka viņu aizgaldos ir vairāk salmu un ka viņi ma­zāk cieš no blusām. Dzīvnieki ticēja katram vārdam. Taisnību sakot, Džonss un viss, kas ar viņu saistīts, bija gandrīz vai pagaisis no dzīv­nieku atmiņas. Viņi zināja, ka dzīve tagad ir skarba un trūcīga, ka viņi bieži ir izsalkuši, bieži salst un parasti strādā vienā gabalā, izņemot miega stundas. Taču senajās dienās, bez šaubām, bija klājies ļaunāk. Viņi ar prieku tam ticēja. Turklāt tolaik viņi bija vergi, bet tagad - brīvi, un tas bija pats svarīgākais, kā neaizmirsa uzsvērt Kviecējs.

Ēdāju nu bija daudz vairāk. Rudenī gandrīz vienlaikus atnesās visas četras sivēnmātes, par visām laizdamās pasaulē trīsdesmit vienu sivēnu. Jaunās cūkas bija daglas, un, tā kā Napoleons bija vienīgais vaislas kuilis fermā, itin viegli varēja noteikt, kurš ir tēvs. Tika pazi­ņots, ka vēlāk, kad būšot iegādāti ķieģeļi un būvkoki, saimniekmājas dārzā celšot skolu. Pagaidām jaunās cūkas saimniekmājas virtuvē apmācīja Napoleons pats. Fiziskās nodarbības notika dārzā, un sivē­niem bija aizliegts spēlēties ar citu dzīvnieku mazuļiem. Ap šo laiku par likumu kļuva tas, ka ikvienam dzīvniekam, ja viņš uz takas satiekas ar cūku, ir jāatkāpjas malā, kā arī tas, ka visām cūkām, lai kāda būtu to pakāpe, ir privilēģija svētdienās iesiet astē zaļu lenti.

Gads fermai padevās itin veiksmīgs, taču naudas trūka jopro­jām. Vajadzēja pirkt ķieģeļus, smiltis un kaļķus skolas būvei, turklāt atkal bija nepieciešami iekrājumi vējdzirnavu mehānismiem. Un vēl -lampu petroleja un sveces mājai, cukurs Napoleona galdam (pārē­jām cūkām viņš noliedza lietot cukuru, jo tās aptaukošoties) un visas parastās vajadzības - darbarīki, naglas, auklas, ogles, stieples, metāla detaļas, biskvīti suņiem. Tika pārdota viena siena kaudze un daļa kartupeļu ražas, bet kontrakts par olu pārdošanu tagad paredzēja sešsimt olu nedēļā, tā ka klukstētājas togad tik tikko spēja izperēt tik daudz cāļu, lai vistu skaits vismaz paliktu tāds, kāds bijis. Decembrī samazinātās pārtikas devas februārī samazināja atkal, un, lai taupītu petroleju, kūtī tika aizliegts dedzināt lukturus. Tomēr šķita, ka cūkas jūtas gluži labi; tās pat vēl pieņēmās svarā. Reiz pēcpusdienā feb­ruāra beigās no mazās alus darītavas, kura atradās aiz virtuves un Džonsa laikā netika lietota, pa pagalmu izplūda silta, rūgtena, garda smarža, kādu dzīvnieki vēl nekad nebija saoduši. Kāds bilda, kā tā esot vārītu miežu smarža. Dzīvnieki badaini ošņāja gaisu un prātoja, vai tikai viņu vakariņām negatavo siltu strebekli. Taču nekāds silts strebeklis neparādījās, un nākamajā svētdienā tika paziņots, ka turp­māk visi mieži pienākšoties cūkām. Lauks aiz augļudārza jau bija apsēts ar miežiem. Un drīz tapa zināms, ka tagad katra cūka ik die­nas saņem pinti alus, bet Napoleons pats - pusgalonu, kuru viņam aizvien pasniedz Kraunderbijas zupas terīnē.

Bet, kaut arī nācās paciest visādus grūtumus, tos pa daļai mazi­nāja apziņa, ka dzīvei tagad piemīt vairāk cienīguma nekā agrāk. Bija vairāk dziesmu, vairāk runu, vairāk svinīgu gājienu. Napoleons bija pavēlējis, lai reizi nedēļā tiktu sarīkota tā saucamā Spontānā de­monstrācija, kuras mērķis būtu cildināt Dzīvnieku fermas cīņas un uzvaras. Noteiktajā laikā dzīvniekiem vajadzēja pamest darbu un militārā ierindā soļot gar fermas robežām - priekšgalā cūkas, tad zirgi, tālāk govis, aitas un visbeidzot mājputni. Gājiena flangos turē­jās suņi, bet visiem pa priekšu soļoja Napoleona melnais gailēns.

Bokseris un Dābolīte ikreiz nesa zaļu karogu ar nagu un ragu, kā ari lozungu "Lai dzīvo Biedrs Napoleons!". Pēc tam tika skandēti dze­joļi, sacerēti par godu Napoleonam, Kviecējs turēja runu, minēdams sīkas ziņas par to, kā pēdējā laikā pieaugusi pārtikas produktu ražo­šana, un izdevīgā brīdī norībēja bises šāviens. Spontānās demonstrā­cijas kvēlākās piekritējas bija aitas, un, ja kāds žēlojās (kā daži dzīv­nieki reizēm darīja, kad tuvumā nemanīja cūkas vai suņus), ka tā esot tīrā laika šķiešana un ka ilgi jāstāvot aukstumā, aitas nekavē­joties apklusināja viņu, neganti blēdamas: "Četras kājas - labi, divas kājas - slikti!" Taču visā visumā šīs svinības dzīvniekus izklaidēja. Viņus tīkami sildīja atgādinājums par to, ka galu galā viņi patiesi ir noteicēji par sevi un ka darbs, ko viņi veic, ir pašu labā. Un tā, skanot svinīgā gājiena dziesmām, Kviecēja skaitļu virknēm, bises dārdiem, gailēna ķikarigām un plandot karogam, dzīvnieki kaut uz brīdi iespēja aizmirst savus tukšos vēderus.

Aprīlī Dzīvnieku fermu pasludināja par Republiku, un kļuva nepieciešams ievēlēt prezidentu. Bija tikai viens kandidāts - Napo­leons, kuru ievēlēja vienbalsīgi. Tai pašā dienā tika paziņots, ka atkal uzieti dokumenti, kuri atklājot jaunas detaļas par Sniedziņa sadar­bību ar Džonsu. Tagad izrādījās, ka Sniedziņš ne vien ķēries pie kara viltības un mēģinājis panākt sakāvi Laidara kaujā, kā dzīvnieki iedo­mājās iepriekš, bet arī atklāti cīnījies Džonsa pusē. Patiesībā tieši viņš bija vadījis cilvēku karaspēku un meties kaujā ar vārdiem "Lai dzīvo Cilvēce!" uz lūpām. Brūces Sniedziņa mugurā, ko viens otrs dzīv­nieks joprojām atcerējās redzējis, bija radušās no Napoleona zobiem.

Vasaras vidū pēc vairāku gadu prombūtnes fermā pēkšņi atkal parādījās krauklis Mozus. Viņš nebija mainījies ne par naga mel­numu, joprojām nestrādāja un tādā pašā garā kā parasti tērgāja par Cukurkarameļu Kalnu. Uztupās uz mieta, noplivināja melnos spār­nus un veselām stundām sludināja katram, kurš vien gribēja klausī­ties. "Tur augšā, biedri," viņš mēdza svinīgi iesākt, ar lielo knābi norādīdams uz debesīm, "tur augšā, tieši aiz tā tumšā mākoņa, ko jūs redzat, - tur atrodas Cukurkarameļu Kalns, laimīgā valstība, kur mēs, nabaga dzīvnieki, mūžīgi mūžam atpūtīsimies no smagā darba!" Viņš pat apgalvoja, ka reiz, vienā no saviem augstākajiem lidojumiem, esot tur bijis un redzējis mūžīgos dābola laukus un dzīvžogus, kuros aug linsēklu plāceņi un cukurgraudi. Daudzi dzīv­nieki viņam ticēja. Viņi sprieda, ka dzīve tagad ir viena vienīga bado­šanās un smags darbs; vai tad nenotika pēc tiesas un taisnības, ja kaut kur citur pastāvēja labāka pasaule? Cūku attieksme pret Mozu gan bija grūti nosakāma. Tās nicīgi paziņoja, ka viņa stāsti par Cu­kurkarameļu Kalnu esot tīrie meli, tomēr ļāva viņam palikt fermā, nestrādājot nekādu darbu, un saņemt ceturtdaļpinti alus dienā.

Kad nags bija sadzijis, Bokseris strādāja cītīgāk nekā jebkad. Togad visi dzīvnieki nudien strādāja kā vergi. Bez ikdienas pienā­kumiem fermā un vējdzirnavu atjaunošanas vajadzēja strādāt vēl arī jauno cūku skolas celtniecībā, kas bija sākusies martā. Dažkārt garās darba stundas un barības trūkumu tik tikko varēja izturēt, taču Bok­seris nekad nezaudēja dūšu. Nevienā viņa vārdā vai rīcībā nemanīja ne zīmes no tā, ka viņa spēki būtu gājuši mazumā. Tikai āriene bija nedaudz mainījusies: āda vairs nespīdēja kā agrāk un spēcīgās gūžas šķita sakritušās. Pārējie runāja: "Gan Bokseris atkopsies, kad izdīgs pavasara zālīte," - taču pienāca pavasaris un Bokseris brangāks ne­kļuva. Kad viņš sasprindzināja muskuļus, lai nogāzē, kas veda uz raktuvju kranti, noturētu milzīga laukakmeņa svaru, reizēm šķita, ka uz kājām viņu notur vairs vienīgi griba turpināt iesākto. Šādos brīžos likās - viņa lūpas veido vārdus "Es strādāšu vēl centīgāk"; balss viņam bija aiztrūkusi. Dābolīte un Bendžamins atkal brīdināja, lai Bokseris vairāk rūpējoties par savu veselību, taču viņš to laida gar ausīm. Tuvojās viņa divpadsmitā dzimšanas diena. Bokserim nerūpēja, kas notiks, ja vien pirms aiziešanas pensijā tiks savākts krietns akmeņu krājums.

Kādā vēlā vasaras vakarā fermu apskrēja negaidītas runas -Bokserim kaut kas esot atgadījies. Viņš vienatnē bija devies vilkt uz vējdzirnavām akmeņu vezumu. Un izrādījās, ka runas tik tiešām ir patiesas. Pēc dažām minūtēm atbrāzās divi baloži ar ziņu: - Bokseris ir pakritis! Guļ uz sāniem un nejaudā piecelties!

Apmēram puse fermas dzīvnieku metās uz pakalnu, kurā pa­cēlās vējdzirnavas. Tur starp ratu ilksīm gulēja Bokseris, izstieptu kaklu, nespēdams pat galvu pasliet. Acis viņam bija stiklainas, sāni klāti sviedriem. No mutes stīdzēja tieva asiņu strūkliņa. Dābolīte nometās uz ceļiem viņam blakus.

- Bokser! - viņa sauca. - Kā tu jūties?

- Plaušas, - Bokseris vārgi atbildēja. - Nekā briesmīga. Manu­prāt, vējdzirnavas jūs spēsiet pabeigt arī bez manis. Savākts pamatīgs akmeņu krājums. Strādāt man visviens bija atlicis vairs tikai mēnesi. Patiesību sakot, es ar prieku gaidīju, kad varēšu iet atpūtā. Un arī Bendžamins kļūst vecs; varbūt viņam ļaus aiziet no darba reizē ar mani, lai man īsāks laiks.

- Mums tūliņ pat jāmeklē palīdzība, - teica Dābolīte. - Aiz-skrieniet kāds un pasakiet Kviecējam, kas noticis…

Visi pārējie dzīvnieki nekavējoties drāzās atpakaļ uz saimniek-māju, lai paziņotu Kviecējam. Palika tikai Dābolīte un Bendžamins, kurš nogūlās Bokserim līdzās un, nebilzdams ne vārda, ar garo asti gaiņāja no viņa mušas. Pēc kādas ceturtdaļstundas ieradās Kviecējs, norūpējies un līdzjūtības pilns. Viņš teica, ka Biedrs Napoleons ar visdziļākajām sāpēm uzņēmis ziņu par likstu, kas piemeklējusi vienu no uzticamākajiem fermas strādniekiem, un jau esot uzsācis sagata­vošanās darbus, lai sūtītu Bokseri ārstēties uz Villingdonas slimnīcu. To dzirdot, dzīvnieki sajutās mazliet neomulīgi. Izņemot Molliju un Sniedziņu, neviens dzīvnieks nekad nebija atstājis fermu, un viņus pārņēma nepatika, iedomājoties savu slimo biedru cilvēcisku būtņu rokās. Tomēr Kviecējs bez pūlēm pārliecināja viņus, ka Villingdonas veterinārs tikšot galā ar Boksera slimību daudz labāk, nekā tas būtu iespējams fermā. Un pēc kādas pusstundas, kad Bokseris bija kaut cik atguvies, viņu ar grūtībām pieslēja kājās un viņš šā tā aizkliboja atpakaļ uz steliņģi, kur Dābolīte un Bendžamins bija sagatavojuši ērtu salmu guļvietu.

Nākamās divas dienas Bokseris palika steliņģī. Cūkas atsūtīja lielu pudeli ar sārtām zālēm, ko bija atradušas zāļu skapītī vannas-istabā un ko Dābolīte deva Bokserim divreiz dienā pēc ēšanas. Vaka­ros viņa nogūlās Boksera steliņģī un runājās ar viņu, kamēr Bendža­mins gaiņāja prom mušas. Bokseris apgalvoja, ka nebūt nebēdājot par notikušo. Ja viņš atveseļošoties, kā nākas, tad gan jau nodzīvošot vēl savus trīs gadus, un viņš ar prieku gaidot mierpilnās dienas, ku­ras aizvadīšot lielo ganību stūrī. Tā nu būšot pirmā reize, kad viņam pietikšot vaļas mācīties un attīstīt prātu. Viņš teica, ka atlikušo mūža daļu gatavojoties veltīt tam, lai iemācītos pārējos divdesmit divus alfabēta burtus.

Tomēr Bendžamins un Dābolīte varēja pabūt pie Boksera tikai pēc darba stundām, bet ore pēc viņa ieradās dienas vidū. Visi dzīv­nieki bija darbā, ravēja runkuļus kādas cūkas uzraudzībā, kad pār­steigti ieraudzīja, ka no fermas ēku puses šurp aulekšo Bendžamins, brēkdams, cik spēka. Tā bija pirmā reize, kad viņi redzēja Bendžaminu satrauktu, - nudien tā bija pirmā reize, kad kāds redzēja viņu auļojam. - Ātrāk, ātrāk! - viņš kliedza. - Tūliņ nāciet šurp! Bokseri ved prom! - Negaidīdami cūkas rīkojumus, dzīvnieki pameta darbu un drāzās uz fermas ēkām. Jā, patiesi, pagalmā stāvēja liela, slēgta divzirgu ore ar burtiem uz sāniem, bet uz bukas sēdēja viltīga izskata vīrs ar zemu katliņcepuri galvā. Un Boksera steliņģis bija tukšs.

Dzīvnieki sadrūzmējās ap ori. - Uz redzēšanos, Bokser! - viņi vienā balsī sauca. - Uz redzēšanos!

- Muļķi! Muļķi! - kliedza Bendžamins, lēkšodams viņiem ap­kārt un zemi kājām rībinādams. - Muļķi! Vai tad jūs neredzat, kas tai orei rakstīts uz sāniem?

Tas lika dzīvniekiem pierimt un apklusināt citam citu. Mjūriela ņēmās burtot vārdus. Bet Bendžamins pastūma viņu malā un nāves klusumā nolasīja:

- "Alfrēds Simondss, zirgu miesnieks un līmes vārītājs, Villingdona. Ādu un kaulu miltu tirgotājs. Piegādā suņabūdas." Vai tad jūs nesaprotat, ko tas nozīmē? Bokseri ved pie slaktera!

Dzīvniekiem izlauzās šausmu kliedziens. Šai mirklī vīrs uz bu­kas uzšāva saviem zirgiem, tie laidās straujā riksī, un ore izbrauca no pagalma. Dzīvnieki sekoja, kliegdami, cik jaudas. Dābolīte iz­spraucās pašā priekšā. Ore sāka uzņemt ātrumu. Dābolīte ar savām uzblīdušajām kājām mēģināja aulekšot, bet izdevās tikai palēns rik­sis. - Bokser! - viņa kliedza. - Bokser! Bokser! Bokser! - Un to pašu brīdi, it kā Bokseris būtu sadzirdējis kņadu ārpusē, viņa galva ar balto svītru pār purnu parādījās mazajā lodziņā ores galā.

- Bokser! - Dābolīte iekliedzās šaušalīgā balsī. - Bokser! Kāp ārā! Aši kāp ārā! Viņi ved tevi nokaut!

Visi dzīvnieki sāka kliegt līdzi: - Kāp ārā, Bokser, kāp ārā! - Taču ore jau bija uzņēmusi ātrumu un attālinājās no viņiem. Nebija īstas skaidrības, vai Bokseris ir sapratis Dābolītes teikto. Bet mirkli vēlāk viņa galva nozuda no lodziņa un ores iekšienē sāka dārdēt viņa va­renie pakavi. Viņš pūlējās izspert sienā caurumu. Reiz bija laiki, kad pāris Boksera spērienu būtu varējuši sašķaidīt ori lupatu lēveros. Bet - ak vai! - spēki bija viņu pametuši; un pēc īsa brīža pakavu rīboņa kļuva vājāka un pamazām noklusa. Dzīvnieki izmisumā ņē­mās aicināt abus orē iejūgtos zirgus, lai tie apstājas. - Biedri, biedri! - viņi sauca. - Nevediet nāvē paši savu brāli! - Taču muļķa lopi, pārlieku stulbi, lai aptvertu, kas notiek, tikai atglauda ausis un pielika soli. Boksera galva lodziņā vairs neparādījās. Pārāk vēlu kā­dam ienāca prātā doma drāzties uz priekšu un aizvērt piecbaļķu vārtus; jau pēc mirkļa ore bija tiem cauri un ātri ripoja prom pa ceļu. Bokseris vairs nekad netika redzēts.

Pēc trim dienām tika paziņots, ka viņš nomiris Villingdonas slimnīcā, kaut arī kopts tik labi, cik vien tas zirgam iespējams. Pa­vēstīt šo ziņu ieradās Kviecējs. Viņš, kā pats apgalvoja, bijis klāt Bok­sera pēdējā stundiņā.

- Tas bija visaizgrābjošākais skats, kādu jelkad esmu redzējis! -Kviecējs teica, pacēlis priekškāju, lai notrauktu asaru. - Es biju pie viņa gultas pašā pēdējā brīdī. Un beigās tik vārgs, ka gandrīz nespēja parunāt, viņš man iečukstēja ausī, ka nožēlojot vienīgi to, ka jāaiziet, kamēr nav pabeigtas vējdzirnavas. "Uz priekšu, biedri!" viņš čuk­stēja. "Uz priekšu Sacelšanās vārdā! Lai dzīvo Dzīvnieku ferma! Lai dzīvo Biedrs Napoleons! Napoleonam vienmēr ir taisnība." Tie bija viņa pēdējie vārdi, biedri.

Te Kviecēja izturēšanās piepeši mainījās. Viņš uz mirkli apklusa, un, pirms turpināja runāt, viņa mazās ačeles aizdomu pilnas nozibsnīja uz visām pusēm.

Viņam esot nācis zināms, viņš teica, ka Boksera promvešanas laikā palaistas muļķīgas un nekrietnas baumas. Daži no dzīvniekiem ievērojuši, ka uz ores, kas aizvedusi Bokseri, bijis uzraksts "Zirgu miesnieks", un pārsteidzīgi nolēmuši, ka Bokseris nosūtīts slakterim. Gandrīz vai neticami, Kviecējs sacīja, ka jel viens dzīvnieks varot būt tik dumjš. Vai tad tiešām, viņš sašutis klaigāja, vicinādams asti un lēkādams šurpu turpu, - vai tad tiešām viņi tik maz pazīstot savu mīļoto Vadoni, Biedru Napoleonu? Bet izskaidrojums nudien esot ļoti vienkāršs. Ore agrāk esot bijusi slaktera īpašums, bet tad to no­pircis veterinārs, kurš vēl neesot paguvis aizkrāsot veco uzrakstu. Tā nu esot radušies šie maldi.

To dzirdot, dzīvnieki izjuta milzīgu atvieglojumu. Un, kad Kvie­cējs turpināja tēlainos sīkumos aprakstīt brīžus pie Boksera nāves-gultas, apbrīnojamo gādību, kādu tas saņēmis, un dārgās zāles, par kurām Napoleons samaksājis bez mazākās svārstīšanās, izgaisa viņu pēdējās šaubas, un skumjas, ko viņi juta par sava biedra nāvi, mazi­nāja doma, ka viņš vismaz nomiris laimīgs.

Napoleons pats parādījās Sapulcē nākamās svētdienas rītā un turēja īsu, svinīgu runu par godu Bokserim. Neesot bijis iespējams, viņš teica, pārvest viņu apraudātā biedra mirstīgās atliekas uz apbe­dīšanu fermā, taču viņš pasūtījis lielu vainagu no saimniekmājas dārza laurkoku zariem un aizsūtījis to novietot uz Boksera kapa. Un cūkas pēc dažām dienām gatavojoties rīkot Boksera piemiņai veltītu banketu. Savas runas nobeigumā Napoleons atgādināja abas Boksera iemīļotās maksimas - "Es strādāšu vēl centīgāk" un "Biedram Napo­leonam vienmēr ir taisnība" -, būtu labi, viņš teica, ja ikviens dzīv­nieks pieņemtu šīs maksimas par savām.

Dienā, kurā bija paredzēts bankets, no Villingdonas ieradās pār­tikas preču tirgotāja ore un atveda uz saimniekmāju lielu skalu grozu. Tovakar no mājas skanēja trakulīga dziedāšana, kurai sekoja tāds kā nikns strīds, kas beidzās ap vienpadsmitiem ar šaušalīgu plīs­toša stikla šķindoņu. Nākamajā dienā saimniekmājā neviens nekus­tējās līdz pat pēcpusdienai, un izgāja runas, ka cūkām izdevies nez kur sadabūt naudu, lai nopirktu vēl vienu kasti viskija.