Dzīvnieku ferma

X

Aizritēja gadi. Gadalaiki nāca un gāja, kā lidot aizlidoja īsais dzīvnieku mūžs. Pienāca laiks, kad, izņemot Dābolīti, Bendžaminu, kraukli Mozu un vairākas cūkas, nebija vairs neviena, kurš atcerētos senās dienas pirms Sacelšanās.

Bija mirusi Mjūriela; bija miruši Blūbela, Džesija un Pinčers. Miris bija arī Džonss - nāvi viņš sagaidīja dzērāju patversmē citā valsts malā. Sniedziņš bija aizmirsts. Aizmirsts bija Bokseris, ko atce­rējās tikai tie nedaudzie, kuri bija viņu pazinuši. Dābolīte tagad bija veca, drukna ķēve stīviem locekļiem, bieži asarojošām acīm. Bija apritējuši divi gadi, kopš viņai pienācis atpūtas vecums, bet patiesībā neviens dzīvnieks atpūtā vēl nekad nebija devies. Runas par to, ka ganību stūris jāatstāj veciem dzīvniekiem, jau sen bija izbeigtas. Napoleons tagad bija nobriedis cūktēviņš 150 kilogramu svarā. Kvie­cējs bija tik aptaukojies, ka ar grūtībām spēja pavērt acis. Tikai vecais Bendžamins tikpat kā nelikās mainījies, ja nu vienīgi mazliet sir­māku purnu un kopš Boksera nāves vēl drūmāks un nerunīgāks.

Fermā tagad mita daudz vairāk dzīvās radības, lai gan pieau­gums nerādījās tik liels, kā tika cerēts agrākos gados. Bija piedzimuši daudzi dzīvnieki, kuriem Sacelšanās nozīmēja tikai īsti neizprotamu tradīciju, ko nodod tālāk mutvārdiem; bija sapirkti citi, kuri pirms ierašanās šeit ij dzirdējuši netika par ko tādu. Bez Dābolītes fermai nu piederēja trīs zirgi. Tie bija lieliski, stalti lopiņi, čakli strādnieki un labi biedri, taču bezgala dumji. Izrādījās, ka neviens no tiem ne­spēj iemācīties alfabētu tālāk par burtu B. Viņi piekrita visam, ko dzirdēja par Sacelšanos un Dzīvnieciskuma principiem, īpaši no Dābolītes, pret kuru juta gandrīz vai dēlu bijību; tomēr bija jāšaubās, cik daudz viņi saprot no teiktā.

Ferma tagad bija turīgāka un labāk pārvaldīta - pat paplašināta par diviem laukiem, kas tika nopirkti no mistera Pilkingtona. Vēj­dzirnavas beidzot bija veiksmīgi uzceltas, fermai piederēja kuļma­šīna un siena elevators, ka arī dažādas jaunas ēkas. Vimpers bija no­pircis sev divričus. Tiesa, vējdzirnavas beigu beigās gan netika iz­mantotas elektriskās enerģijas ieguvei. Tās lietoja graudu malšanai, iegūstot prāvu peļņu. Dzīvnieki strādāja melnās miesās, celdami vēl vienas vējdzirnavas; runāja, ka tad, kad būšot gatavas šīs, tajās ievie­tošot dinamomašīnas. Taču par tādu greznību, par kādu dzīvnie­kiem bija mācījis sapņot Sniedziņš - par aizgaldiem ar elektrisko gaismu, karsto un auksto ūdeni un par trīsdienu darba nedēļu -, neviens vairs nerunāja. Šādas idejas Napoleons bija nosaucis par pretējām Dzīvnieciskuma garam. Vispatiesākā laime, viņš teica, ir meklējama cītīgā darbā un pieticīgā dzīvesveidā.

Nezin kāpēc šķita, ka ferma ir kļuvusi bagātāka, dzīvniekiem pašiem nekļūstot bagātākiem ne par matu - izņemot, protams, cū­kas un suņus. Pa daļai tā varbūt iznāca tāpēc, ka te bija tik daudz cūku un tik daudz suņu. Nebija jau gluži tā, ka šie radījumi nemaz nestrādātu - savā veidā. Kviecējs nekad nepiekusa skaidrot, cik bez­galīgi daudz rūpju sagādājot fermas uzraudzīšana un organizācija. Lielu tiesu šī darba pārējie dzīvnieki savā dumjībā nemaz nebūtu spējīgi izprast. Piemēram, Kviecējs tiem pastāstīja, ka cūkām ik die­nas jāpieliekot neiedomājamas pūles, lai sagatavotu noslēpumainas lietas ar nosaukumiem "reģistri", "ziņojumi", "protokoli" un "memo­randi". Tās esot lielas papīra loksnes, kas no vienas vietas jānoklāj ar burtiem, un, tiklīdz noklātas, tās sadedzinot krāsnī. Tam esot milzīga nozīme fermas labklājībā, Kviecējs teica. Tomēr barību nedz cūkas, nedz suņi ar savu darbu nesagādāja; un viņu bija ļoti daudz, un ēstgriba viņiem aizvien bija laba.

Kas attiecas uz pārējiem, tad viņu dzīve, cik nu viņi paši zināja, palika tāda pati kā aizvien. Lielākoties viņi bija izsalkuši, gulēja sal­mos, padzērās dīķī, sūri grūti strādāja tīrumos; ziemā viņus mocīja aukstums, vasarā - mušas. Dažkārt vecākie no viņu vidus visiem spēkiem sakopoja savas miglainās atmiņas un pūlējās tikt skaidrībā, vai Sacelšanās pirmajās dienās, kad nule bija padzīts Džonss, apstākļi bijuši labāki vai sliktāki nekā tagad. Viņi nespēja atcerēties. Nebija nekā, ar ko varētu salīdzināt tagadējo dzīvi: viņiem nebija, pēc kā spriest, vienīgi Kviecēja skaitļu virtenes, kuras nemainīgi rādīja, ka viss iet aizvien labāk un labāk. Dzīvnieki uzskatīja šo problēmu par neatrisināmu; tagad viņiem gan atlika maz laika prātot par šādām lietām. Vienīgi vecais Bendžamins apgalvoja, ka atceroties katru sī­kumu savā garajā mūžā un zinot, ka daudz labāk vai daudz sliktāk nekad neesot bijis un nevarot arī būt - jo bads, trūkums un vilšanās, viņš sacīja, esot negrozāmais dzīves likums.

Tomēr dzīvnieki nešķīrās no cerības. Vēl vairāk - viņi nekad, ne uz mirkli, nezaudēja apziņu, kāds gods un priekšrocība ir būt Dzīv­nieku fermas iemītniekiem. Šī vēl arvien bija vienīgā ferma visā val­stī - visā Anglijā! -, kura piederēja dzīvniekiem un kuru vadīja dzīv­nieki. Neviens no viņiem, pat ne visjaunākie, pat ne jaunatnācēji, atvesti no desmit vai divdesmit jūdžu attālām fermām, nebeidza to apbrīnot. Un, kad viņi dzirdēja bises dārdus un redzēja masta galā uzvijamies zaļo karogu, viņu sirdis pārplūda ar neiznīcīgu lepnumu un valodas allaž atgriezās pie senajām, varonīgajām dienām, pie Džonsa padzīšanas, pie Septiņu Baušļu rakstīšanas, pie lielajām kau­jām, kurās sakauti uzbrucēji cilvēki. Neviens no senajiem sapņiem nebija zudis. Joprojām pastāvēja ticība Dzīvnieku Republikai, ko bija pareģojis Majors, ticība laikiem, kad Anglijas zaļos laukus vairs ne-mīdīs cilvēku kājas. Kādu dienu šie laiki būs klāt - varbūt ne tik drīz, varbūt ne šobrīd dzīvojošo dzīvnieku mūža gaitā, tomēr tie tuvojās.

Varbūt šur un tur klusībā vēl dungoja pat "Angļu zvēru" melodiju: lai nu kā, bija skaidrs, ka ikkatrs dzīvnieks fermā to zina, kaut arī dziedāt skaļi nebūtu uzdrošinājies neviens. Var jau būt, ka viņu dzīve bija grūta un visas cerības nebija piepildījušās; taču viņi apzinājās, ka nav tādi paši kā citi dzīvnieki. Ja viņi staigāja izsalkušāki, tad ne jau tāpēc, ka uzturētu tirāniskas cilvēciskas būtnes; ja viņi strādāja melnās miesās, tad vismaz paši savā labā. Neviens radījums nesauca citu radījumu par "saimnieku". Visi dzīvnieki bija vienlīdzīgi.

Kādu dienu vasaras sākumā Kviecējs pavēlēja aitām sekot un aiz­veda tās fermas viņā galā uz atmatu, kas bija aizaugusi ar sīkiem bēr­ziņiem. Aitas tur pavadīja visu dienu, Kviecēja uzraudzībā grauzdamas dzinumus. Viņš pats vakarā atgriezās saimniekmājā, bet, tā kā laiks bija silts, tad norādīja, lai aitas paliekot, kur bijušas. Beigu beigās aitas tur palika veselu nedēļu, un šai laikā neviens dzīvnieks tās neredzēja. Katras dienas lielāko daļu Kviecējs pavadīja pie tām. Viņš, kā pats teica, mācot tām jaunu dziesmu, tāpēc esot nepieciešama savrupība.

Drīz pēc aitu pārnākšanas kādā jaukā vakarā, kad dzīvnieki, bei­guši darbu, atgriezās fermas ēkās, pagalmā atskanēja izbiedēta zirga zviegšana. Dzīvnieki iztrūcināti apstājās. Tā bija Dābolītes balss. Viņa iezviedzas vēlreiz, dzīvnieki metās auļos un iebrāžas pagalmā. Tad viņi ieraudzīja to, ko redzēja Dābolīte.

Cūku, kas gāja uz pakaļkājām.

Jā, tas bija Kviecējs. Mazliet neveikli, it kā vēl ne gluži pieradis noturēt savu tauko rumpi šai stāvoklī, taču nevainojami saglabā­dams līdzsvaru, viņš nesteidzīgi soļoja pa pagalmu. Un mirkli vēlāk pa saimniekmājas durvīm iznāca gara rinda cūku - visas uz pakaļ­kājām. Dažām tas izdevās labāk nekā pārējām, viena otra izskatījās tāda nedrošāka un, kā šķita, labprāt izmantotu spieķa atbalstu, to­mēr visas veiksmīgi apgāja pagalmam apkārt. Pēdīgi atskanēja ne­gantas suņu rejas un melnā gailēna spalgā dziedāšana, un ārā iznāca pats Napoleons, majestātiski izslējies stāvus, mētādams pa labi un pa kreisi augstprātīgus skatienus, un viņa suņi lēkāja viņam apkārt.

Priekškājā viņš nesa pātagu.

Iestājās nāves klusums. Izbrīnīti, pārbijušies, cits citam piespie­dušies, dzīvnieki noraudzījās, kā garā cūku virtene lēnām soļo ap­kārt pagalmam. Šķita, ka pasaule apgriezušies ar kājām gaisā. Tad pienāca brīdis, kad pirmais satricinājums sāka pierimt un kad, par spīti visam - par spīti bailēm no suņiem, garajos gados iegūtajam paradumam nekad nesūdzēties, nekad neko nekritizēt, lai notiktu kas notikdams, - viņi tomēr būtu bilduši kādu protesta vārdu. Taču tieši šai brīdī, kā signālu sagaidījušas, visas aitas sāka aizgūtnēm blēt:

"Četras kājas - labi, divas kājas - labāk! Četras kājas - labi, divas kājas - labāk! Četras kājas - labi, divas kājas - labāk!"

Tas turpinājās piecas minūtes bez apstājas. Un, kad aitas pēdīgi apklusa, iespēja paust protestu jau bija garām, jo cūkas bija sagājušas atpakaļ saimniekmājā.

Bendžamins juta, ka viņa plecam pieskaras kāds purns. Viņš atskatījās. Tā bija Dābolīte. Viņas vecās acis likās blāvākas nekā jeb­kad. Neteikusi ne vārda, viņa maigi pavilka Bendžaminu aiz krēpēm un aizveda uz lielā šķūņa galu, kur bija uzrakstīti Septiņi Baušļi. Dažus mirkļus viņi stāvēja, skatīdamies darvotajā sienā ar baltajiem burtiem.

- Es redzu aizvien sliktāk, - Dābolīte beidzot ierunājās. - Pat jaunībā es nespēju salasīt, kas tur rakstīts. Tomēr siena, manuprāt, izskatās citāda nekā agrāk. Vai Septiņi Baušļi ir tādi paši, kā bijuši, Bendžamin?

Šoreiz Bendžamins bija ar mieru atkāpties no saviem princi­piem un nolasīja viņai priekšā, kas rakstīts uz sienas. Tagad tur bija vairs tikai viens vienīgs Bauslis. Tas skanēja:

VISI DZĪVNIEKI IR VIENLĪDZĪGI,

BET DAŽI DZĪVNIEKI IR VIENLĪDZĪGĀKI PAR CITIEM.

Tad nu vairs nelikās dīvaini, kad nākamajā dienā cūkas, kuras uzraudzīja darbu fermā, turēja priekškājā pātagu. Nelikās dīvaina ziņa, ka cūkas nopirkušas sev radioaparātu, gatavojas ievilkt telefonu un ir parakstījušās uz "Džonu Bullu", "Gardajiem Kumosiņiem" un "Ikdienas Spoguli". Nelikās dīvaini ieraudzīt Napoleonu ar pīpi mutē pastaigājamies saimniekmājas dārzā - un pat ne tas, ka cūkas izņēma no skapjiem mistera Džonsa drēbes un savilka tās mugurā; pats Napoleons staigāja melnos svārkos, bridža biksēs un ādas stul­piņos, bet viņa mīļākā sivēnmāte - muarē kleitā, ko svētdienās tika valkājusi misis Džonsa.

Pēc nedēļas, pēcpusdienā, uz fermu atbrauca vairāki divriči. Tā bija apkaimes fermeru delegācija, ielūgta uz fermas apskati. Viņiem parādīja visu fermu, un viņi pauda milzīgu apbrīnu par visu, ko redzēja, sevišķi par vējdzirnavām. Dzīvnieki ravēja runkuļu lauku. Viņi strādāja cītīgi, tikpat kā nepaceldami galvu un nesaprazdami, vai vairāk jābaidās no cūkām vai no viesiem - cilvēkiem.

Tovakar no saimniekmājas skanēja skaļi smiekli un dziesmu aurošana. Un pēkšņi, dzirdot šo balsu jūkli, dzīvniekus sagrāba ziņ­kāre. Kas gan varēja notikt tur iekšā - tagad, kad dzīvnieki un cilvē­ciskās būtnes pirmo reizi bija satikušies kā līdzīgs ar līdzīgu? Vien­prātīgi un klusu klusītiņām viņi lavījās iekšā saimniekmājas dārzā.

Pie vārtiņiem viņi apstājās, tā kā baidīdamies iet tālāk, taču Dābolīte devās iekšā pirmā. Uz pirkstgaliem viņi piezagās pie mājas, un tie dzīvnieki, kuri bija pietiekami liela auguma, ieskatījās pa ēdamistabas logu. Tur ap garo galdu sēdēja pusducis fermeru un pusducis visievē­rojamāko cūku, pats Napoleons - goda vietā galda galā. Izskatījās, ka krēslos cūkas jūtas varen ērti. Sabiedrība izklaidējās ar kāršu spēli, bet tobrīd uz mirkli bija metusi tai mieru, acīmredzot, lai uzsauktu tostu. Apkārt gāja liela krūze, un kausos tika saliets alus. Neviens nemanīja izbrīna pilnās dzīvnieku sejas, kas skatījās iekšā pa logu.

Turēdams rokā kausu, bija piecēlies misters Pilkingtons no Foksvudas. Viņš teica, ka tūliņ lūgšot klātesošos iedzert par viņa tostu. Bet pirms tam viņam jāpasakot pāris vārdu - to viņš uzskatot par savu pienākumu.

Viņš jūtot neizmērojamu atvieglojumu un nekļūdīšoties, teik­dams, ka visi citi klātesošie tāpat, par to, ka ilgajam neuzticības un pārpratumu posmam tagad pienācis gals. Esot bijuši laiki - nē, nedz viņš, nedz kāds cits no klātesošajiem gan neesot padevies tādām jūtām -, tomēr esot bijuši laiki, kad kaimiņi cilvēki noraudzījusies uz godājamiem Dzīvnieku fermas īpašniekiem - nu, ne gluži ar naidī­gumu, bet varbūt ar zināmām bažām. Notikuši nepatīkami starpga­dījumi, paklīdušas visādas aplamas idejas. Licies, ka tādas fermas pastāvēšana, kur visu vada tās īpašnieces cūkas, nav īsti normāla un ka tas var atstāt nevēlamu iespaidu uz visu apkaimi. Daudzi jo dau­dzi fermeri bez kādas pienācīgas ziņu ievākšanas nosprieduši, ka šādā fermā valdīs patvaļas un nepaklausības gars. Viņi uztraukušies par to, kā tas ietekmēs pašu dzīvniekus vai pat kalpus. Taču tagad jebkuras šaubas esot izklīdinātas. Šodien viņš un viņa draugi esot ieradušies Dzīvnieku fermā, paši savām acīm aplūkojuši katru collu -un ko viņi ieraudzījuši? Ne vien vismodernākās saimniekošanas me­todes, bet arī tādu disciplīnu un kārtību, kādai vajadzētu kļūt par paraugu ikvienam fermerim. Viņš domājot, ka nekļūdīšoties, teik­dams, ka Dzīvnieku fermas zemākie dzīvnieki veicot vairāk darba un saņemot mazāk barības nekā jebkurš cits dzīvnieks visā grāfistē. Jānudien, viņš un viņa līdzbraucēji šodien esot ievērojuši daudz tāda, ko domājot nekavējoties ieviest paši savās fermās.

Savu piezīmju noslēgumā, viņš teica, vēlreiz gribētos uzsvērt draudzīgās jūtas, kādas pastāvot un kādām jāpastāvot starp Dzīv­nieku fermu un tās kaimiņiem. Starp cūku un cilvēku interesēm neesot nekādas atšķirības un tādai ari nevajagot būt. Viņiem esot viena cīņa un vienas grūtības. Vai darbaspēka problēmas visur ne­esot vienādas? Te bija nomanāms, ka misters Pilkingtons gatavojas apveltīt sabiedrību ar kādu rūpīgi sagatavotu asprātību, taču tobrīd viņš bija tā sapriecājies, ka nejaudāja to izteikt. Satraukumā labu brīdi rīstījies, līdz visi viņa zodi kļuva zilsarkani, viņš tomēr izdabūja.

- Ja jums ir jūsu zemākie dzīvnieki, kuri jātur pie kārtības, - viņš teica, - tad mums ir mūsu zemākās šķiras! - Šis bon mot lika visiem dzīro­tājiem ierēkties smieklos; un misters Pilkingtons vēlreiz apsveica cūkas par niecīgajām barības devām, garajām darba stundām un pilnīgo luti­nāšanas trūkumu, ko bija novērojis Dzīvnieku fermā.

- Un tagad, viņš pēdīgi paziņoja, viņš lūgšot sabiedrību piecelties kājās un pārliecināties, vai kausi pilni. - Džentlmeņi, - misters Pilkingtons pabeidza savu sakāmo, - džentlmeņi, es ierosinu tostu: par Dzīvnieku fermas labklājību!

Atskanēja jūsmīgi gaviļu saucieni un kāju švīkāšana. Napoleons jutās tik apmierināts, ka atstāja savu vietu un apgāja ap galdu, lai pirms kausa tukšošanas saskandinātu ar misteru Pilkingtonu. Kad gaviles bija noklusušas, Napoleons, palicis stāvam, pavēstīja, ka arī viņam esot bilstami daži vārdi.

Kā jau visas Napoleona runas, arī šī bija īsa un kodolīga. Arī viņš esot laimīgs, ka beidzies pārpratumu posms. Ilgu laiku klīdušas baumas - viņam esot pamats domāt, ka tās izplatījis kāds ļauns ienaidnieks, - ka viņa un pārējo biedru uzskatos jaušams kaut kas graujošs un pat revolucionārs. Viņiem piedēvēts nolūks izraisīt Sa­celšanos apkaimes fermu dzīvnieku vidū. Nekas nevarot būt tālāk no patiesības! Viņu vienīgā vēlēšanās gan agrāk, gan tagad esot -dzīvot mierā un normālās lietišķās attiecībās ar visiem kaimiņiem. Šī ferma, kuru viņam esot tas gods vadīt, viņš piebilda, esot koope­ratīvs uzņēmums. īpašuma dokumenti, kuri atrodoties pie viņa paša, piederot visām cūkām kopīgi.

Viņš neticot, ka joprojām pastāvot daļa senējo aizdomu, bet fermā nesen esot izdarītas zināmas pārmaiņas, kuras vēl vairāk veici­nāšot savstarpējo uzticēšanos. Līdz šim fermas dzīvniekiem bijusi visai muļķīga paraža uzrunāt citam citu par "biedru". Tam jādarot gals. Tāpat esot pastāvējusi ļoti savāda nezināmas izcelsmes paraža ik svētdienas rītu soļot gar kuiļa galvaskausu, kas pienaglots dārzā pie mieta. Arī tam jādarot gals, un galvaskauss jau esot aprakts. Viesi droši vien būšot ievērojuši arī zaļo karogu, kas plīvojot masta galā.

Ja tā, tad viņi varbūt būšot pamanījuši, ka baltais nags un rags, kas agrāk bijuši tur redzami, tagad aizvākti. Turpmāk tas būšot vienkrā­sains, zaļš karogs.

Tikai vienā ziņā viņam jāpalabojot mistera Pilkingtona lieliskā un draudzīgā runa. Misters Pilkingtons visu laiku atsaucies uz "Dzīvnieku fermu". Protams, viņš nekādi neesot varējis zināt - jo Napoleons to tagad paziņojot pirmoreiz -, ka nosaukums "Dzīv­nieku ferma" atcelts. No šīs dienas fermu saukšot "Muižas ferma", kas, viņaprāt, esot tās īstais un sākotnējais nosaukums.

- Džentlmeņi, - Napoleons pabeidza savu uzstāšanos, - gribu atkārtot pirmītējo tostu, tikai citā formā. Piepildiet kausus līdz ma­lām! Džentlmeņi, te būs mans tosts: uz Muižas fermas labklājību!

Atskanēja tikpat skaļas gaviles kā iepriekš, un kausi tika iztuk­šoti līdz dibenam. Bet dzīvniekiem, kuri no ārpuses nolūkojās notie­košajā, šķita, ka risinās kaut kas dīvains. Kas gan bija mainījies cūku sejās? Dābolītes vecās, blāvās acis slīdēja no vienas pie otras. Dažām no tām bija pieci zodi, dažām četri, dažām trīs. Bet kas gan tur likās kustam un pārvēršamies? Aplausi mitējās, kompānija paņēma kārtis un turpināja pārtraukto spēli, bet dzīvnieki klusēdami zagās atpakaļ.

Taču, nepagājuši ne divdesmit jardu, viņi apstājās kā zemē iemieti. No saimniekmājas atplūda ellišķīgs troksnis. Viņi metās atpakaļ un at­kal ieskatījās pa logu. Kā tad, vaļā gāja nikns strīds. Skanēja kliedzieni, pret galdu dārdēja dūres, zibēja viltīgi, aizdomu pilni skatieni, dusmās tika izbrēkti noliegumi. Izrādījās, uztraukuma iemesls ir tas, ka Napo­leons un misters Pilkingtons vienlaikus izspēlējuši pa pīķa dūzim.

Kliedza divpadsmit saniknotu balsu, un tās visas bija vienādas. Jautājums, kas noticis ar cūku sejām, kļuva lieks. Ārpusē stāvošie laida skatienu no cūkas uz cilvēku, no cilvēka uz cūku un atkal no cūkas uz cilvēku; taču pateikt, kurš ir kurš, vairs nebija iespējams.

1943. gada novembris-1944. gada februāris