Dzīvnieku ferma

VII

Ziema bija barga. Vētrām sekoja slapjdraņķis un sniegputenis, un, beidzot, negants sals, kas nerimās līdz pat februāra vidum. Cik vien centīgi spēdami, dzīvnieki turpināja atjaunot vējdzirnavas, jo skaidri zināja, ka viņus vēro ārpasaule un ka nenovīdīgie cilvēki līks­mos uzvaras priekā, ja dzirnavas nebūs gatavas laikā.

Aiz tīrās ļaunprātības cilvēki izlikās neticam, ka vējdzirnavas nopostījis Sniedziņš: tie mēļoja, tās esot sabrukušas tāpēc, ka sienas bijušas par plānām. Dzīvnieki zināja, ka tā nav. Tomēr tika nolemts, ka šoreiz sienas jāmūrē triju pēdu, nevis astoņpadsmit collu bie­zumā kā iepriekš, bet tas nozīmēja, ka jāsavāc daudz vairāk akmeņu. Lauztuves ilgu laiku bija aizputinātas, un pasākt nevarēja neko. Darbs sāka pamazām kustēt uz priekšu sausajā spelgonī, kas sekoja puteņiem, taču vedās ar tādām mokām, ka dzīvnieki vairs nejutās tik cerību pilni kā agrāk. Viņi mūždien bija pārsaluši un parasti arī izsalkuši. Vienīgi Bokseris un Dābolīte nezaudēja dūšu. Kviecējs tu­rēja lieliskas runas par to, kāds prieks un gods ir darbs, taču pārējie dzīvnieki vairāk iedvesmas smēlās Boksera spēkā un nemainīgajā sauklī "Es strādāšu vēl centīgāk!"

Janvārī sāka aptrūkt barības. Pamatīgi samazināja labības devu, un tika paziņots, ka tās vietā papildus izsniegšot kartupeļus. Tad atklājās, ka lielākā tiesa kartupeļu ražas sasalusi stirpās, kas nebija nosegtas pietiekami biezi. Kartupeļi bija mīksti un bālgani, tikai daži vairs ēdami. Daudzas dienas no vietas dzīvniekiem atlika ēst vienīgi salmus un runkuļus. Šķita, ka bada nāve vairs nav aiz kalniem.

Bija bezgala svarīgi noslēpt šo faktu no ārpasaules. Vējdzirnavu sabrukšanas iedrošināti, cilvēki izdomāja jaunus melus par Dzīv­nieku fermu. Atkal paklīda baumas, ka dzīvnieki mirstot no bada un slimībām, nemitīgi plēšoties savā starpā un piekopjot kanibā­lismu un mazuļu slepkavības. Napoleons itin labi aptvēra, kādas se­kas varētu rasties, ja nāktu gaismā patiesība par barības problēmu, un nosprieda, ka ar mistera Vimpera starpniecību jāizplata pretējs iespaids. Līdz šim dzīvnieki tikpat kā nenonāca saskarē ar misteru Vimperu, kad viņš ieradās savās iknedēļas vizītēs, taču tagad dažiem īpaši izvēlētiem dzīvniekiem, lielākoties aitām, tika dots rīkojums -viņam dzirdot, izteikt nejaušas piezīmes par to, ka barības devas pieaugušas. Turklāt Napoleons pavēlēja, lai tukšie Īdēts apcirkņi tiktu gandrīz līdz malām piepildīti ar smiltīm, kuras noklāja ar atlikušajiem graudiem un miltiem. Aizbildinoties ar kādu piemērotu ieganstu, Vim­peru izvadāja pa klēti, ļaujot uzmest aci apcirkņiem. Viltība izdevās, un viņš turpināja ziņot ārpasaulei, ka Dzīvnieku fermā barības netrūkstot.

Tomēr uz janvāra beigām kļuva skaidrs, ka vajadzēs kaut kur sagādāt vairāk graudu. Šajā laikā Napoleons reti iznāca pagalmā, bet nemitīgi uzturējās saimniekmājā, kur visas durvis apsargāja zvērīgi suņi. Kad viņš tomēr parādījās, tad ļoti ceremoniāli, sešu suņu pava­dībā, kuri cieši ielenca viņu un rūca, tiklīdz kāds pagadījās par tuvu. Bieži vien Napoleons nenāca ārā pat svētdienas rītos un viņa rīkoju­mus paziņoja kāda no citām cūkām, parasti Kviecējs.

Kādu svētdienas rītu Kviecējs pavēstīja, ka vistām, kas nule bija atsākušas dēt, būšot jāatdod olas. Napoleons ar Vimpera starpnie­cību esot noslēdzis līgumu par četrsimt olām nedēļā. Par iegūto naudu varēšot nopirkt pietiekami daudz graudu un miltu, lai fermu izticinātu līdz vasarai, kad apstākļi kļūšot vieglāki.

To padzirdējušas, vistas sacēla negantu brēku. Viņas jau agrāk bija brīdinātas, ka šāds upuris varētu būt nepieciešams, taču nebija ticējušas, ka tas patiesi notiks. Viņas pašlaik gatavoja perēkļus pava­sarim un tādēļ cēla ierunas, ka tagad aizvākt olas nozīmētu tīro slep­kavību. Pirmo reizi kopš Džonsa padzīšanas izcēlās kaut kas līdzīgs dumpim. Triju jauniņu melnu Mainorkas vistiņu vadībā perētājas apņēmīgi centās spītēt Napoleona vēlmēm. Paņēmiens bija tāds -uzlidot uz jumta spārēm un dēt tur, tā ka olas krita uz grīdas un sašķīda. Napoleons rīkojās aši un nežēlīgi. Viņš pavēlēja, lai vistām vairs neizsniedz pārtiku, un izdeva dekrētu, ka ikviens dzīvnieks, kurš iedos kādai vistai kaut graudiņu labības, tiks sodīts ar nāvi. Suņi uzmanīja, lai šīs pavēles tiktu pildītas. Vistas izturēja piecas dienas, pēc tam padevās un atgriezās savos perēkļos. Deviņas vistas pa to laiku bija nobeigušās. Tās apbedīja augļudārzā, un tika pazi­ņots, ka viņas nobeigušās no kokcidiozes. Vimpers par notikušo ne­uzzināja neko, olas tika piegādātas noteiktajā laikā, kad reizi nedēļā pie fermas piebrauca tirgotāja ore, lai tās aizvestu.

Visu šo laiku no Sniedziņa nebija ne miņas. Klīda baumas, ka viņš slēpjoties kādā no kaimiņfermām, vai nu Foksvudā, vai Pinč-fīldā. Šobrīd Napoleonam ar pārējiem fermeriem jau bija mazliet labākas attiecības nekā agrāk. Izrādījās, ka pagalmā ir būvkoku grēda, sakrauta pirms desmit gadiem, kad tika izcirsta dižskābaržu saaudzē. Būvkoki bija labi izžuvuši, un Vimpers ieteica Napoleonam tos pārdot; gan misters Pilkingtons, gan misters Frederiks gaužām kāroja tos nopirkt. Napoleons svārstījās starp abiem, nespēdams iz­šķirties. Tika pamanīts, ka ikreiz, kad viņš patlaban grasās slēgt vie­nošanos ar Frederiku, izplatās atzinums, ka Sniedziņš slēpjoties Foksvudā, toties, kad Napoleons sliecas par labu Pilkingtonam, iziet runas, ka Sniedziņš esot Pinčfīldā.

Agri pavasarī negaidot atklājās briesmu lietas. Naktīs Sniedziņš jo bieži paslepšus ierodoties fermā! Dzīvnieki tā satraucās, ka gan­drīz vairs nespēja gulēt savos aizgaldos. Runāja, ka viņš ik nakti tum­sas aizsegā atlienot šurp un pastrādājot visvisādas ļaundarības. Viņš zogot labību, izgāžot piena toverus, sasitot olas, izmīdot lecektis, apgraužot augļukokiem mizu. Drīz kļuva par paradumu visu, kas nogājis greizi, piedēvēt Sniedziņam. Ja saplīsa rūts vai aizsērēja no­teka, kāds visādā ziņā iebildās, ka naktī atnācis Sniedziņš un to izda­rījis, un, kad pazuda klēts atslēga, visa ferma bija pārliecināta, ka Sniedziņš to iemetis akā. Savādā kārtā dzīvnieki joprojām tam ticēja pat tad, kad nozaudētā atslēga atradās zem miltu maisa. Govis vien­prātīgi paziņoja, ka Sniedziņš iezogoties aizgaldos un, kamēr viņas aizmigušas, slaucot pienu. Runāja, ka arī žurkas, kuras toziem bija uzvedušās īpaši neganti, darbojoties saziņā ar Sniedziņu.

Napoleons izdeva dekrētu, ka Sniedziņa darbība pamatīgi jāiz­pēta. Savu suņu pavadībā viņš ķērās pie darba un rūpīgi pārbaudīja visas fermas ēkas, pārējiem dzīvniekiem sekojot nopakaļ godbijīgā attālumā. Ik pēc pāris soļiem Napoleons apstājās un paošņāja zemi, lai atklātu Sniedziņa pēdas, kuras, kā pats teica, spējot uziet pēc sma­kas. Viņš izostīja katru kaktu šķūnī, govju kūtī, vistu būros, sakņu-dārzā un gandrīz visur atrada Sniedziņa pēdas. Viņš grūda šņukuru pie zemes, vairākkārt krietni paošņāja un šaušalīgā balsī izkliedza: - Sniedziņš! Viņš ir bijis te! Es skaidri varu viņu saost! - Padzirdot vārdu "Sniedziņš", suņi atņirdza ilkņus un sāka rūkt tā, ka asinis stinga dzīslās.

Dzīvnieki bija pagalam pārbijušies. Viņiem šķita, ka Sniedziņš ir kaut kas līdzīgs neredzamai ļaunuma strāvai, kas piepilda gaisu virs viņu galvām un draud ar visām iespējamām briesmām. Vakarā Kviecējs sasauca visus kopā un satraukti sacīja, ka viņam paziņojami nopietni jaunumi.

- Biedri! - Kviecējs sauca, nervozi palēkdamies. - Ir atklājies kaut kas gaužām šausmīgs. Sniedziņš ir pārdevies Pinčfīldas fermas Frederikam, kurš pat tagad vēl perina plānus, kā mums uzbrukt un atņemt mūsu fermu! Sākoties uzbrukumam, Sniedziņš darbosies kā viņa padomdevējs. Bet ir vēl kas ļaunāks. Mēs domājām, ka Snie­dziņš sadumpojies savas uzpūtības un godkāres dēļ. Taču mēs alo­jāmies, biedri. Vai jūs zināt, kas bijis īstais iemesls? Sniedziņš no sākta gala rīkojies savienībā ar Džonsu! Viņš visu laiku bijis Džonsa slepenais aģents. To pierāda viņa atstātie dokumenti, kurus mēs esam uzgājuši tikai tagad. Manuprāt, biedri, tas izskaidro ļoti daudz. Vai tad mēs paši neredzējām, kā viņš centās - par laimi, bez panā­kumiem -, lai mēs tiktu sakauti un iznīcināti Laidara kaujā?

Dzīvnieki apstulba. Tā nu bija daudz lielāka nelietība par to, ka Sniedziņš nopostījis vējdzirnavas. Taču tā viņiem likās vienīgi īsu brīdi, līdz viņi pilnībā aptvēra teikto. Dzīvnieki atcerējās - vai vis­maz domāja, ka atceras, - kā bija redzējuši Sniedziņu Laidara kaujā drāžamies uzbrukumā visiem pa priekšu, kā viņš apvienoja un uz­mundrināja viņus ik uz soļa un ne uz mirkli neapstājās pat tad, kad Džonsa bises skrotis ievainoja viņam muguru. Sākumā bija pagrūti saprast, kā tas sader kopā ar apstākli, ka Sniedziņš bijis Džonsa pusē. Pat Bokseris, kurš reti uzdeva jautājumus, netika gudrs. Viņš ap­gūlās, pavilcis priekškājas sev apakšā, aizvēra acis un pēc milzu pie­pūles beidzot spēja ietērpt savas domas vārdos.

- Tam es neticu, - viņš sacīja. - Laidara kaujā Sniedziņš cīnījās drosmīgi. Es pats viņu redzēju. Vai tad tūliņ pēc tam mēs nepie­šķīrām viņam "Pirmās Pakāpes Dzīvnieku Varoni"?

- Tā bija mūsu kļūda, biedri. Jo tagad mēs zinām - tas viss rak­stīts slepenajos dokumentos, kurus mēs atradām, - ka patiesībā viņš centās ievilināt mūs bojāejā.

- Bet viņš taču bija ievainots, - Bokseris iebilda. - Mēs visi re­dzējām, kā asiņo viņa brūces.

- Tas ietilpa norunā! - atbrēca Kviecējs. - Džonsa šāviens tikai ieskrambāja viņam ādu. Es varētu jums parādīt ar viņa paša roku rakstīto, ja vien jūs mācētu izlasīt. Sazvērestībā bija nolemts, ka kri­tiskajā brīdī Sniedziņš dos zīmi bēgt, lai atstātu kaujaslauku ienaid­niekam. Un tas gandrīz izdevās - es pat teiktu, biedri, ka būtu izde­vies, ja nebijis mūsu varonīgā Vadoņa, Biedra Napoleona. Vai tad jūs neatceraties, ka tieši tai brīdī, kad Džonss un viņa vīri jau bija pa­galmā, Sniedziņš pēkšņi apsviedās un laidās bēgt un daudzi dzīvnieki sekoja viņam? Un vai jūs neatceraties arī to, ka tieši tai brīdī, kad izplatījās panika un viss likās zaudēts, Biedrs Napoleons metās uz priekšu ar saucienu "Nāvi Cilvēcei!" un ielaida zobus Džonsam kājā? To taču jūs atceraties, biedri? - Kviecējs sauca, lēkā­dams šurpu turpu.

Kad nu Kviecējs šo ainu aprakstīja tik uzskatāmi, dzīvniekiem šķita, ka viņi atceras gan. Viņi vismaz atcerējās, ka cīņas kritiskajā brīdī Sniedziņš bija apgriezies un bēdzis. Tomēr Bokseris vēl aizvien mazliet uztraucās.

- Es neticu, ka Sniedziņš jau sākumā bijis nodevējs, - viņš pē­dīgi ierunājās. Tas, ko viņš darījis pēc tam, - ir kas cits. Taču es ticu, ka Laidara kaujā viņš bija krietns biedrs.

- Mūsu Vadonis, Biedrs Napoleons, - Kviecējs ļoti lēnām un stingri noteica, - ir kategoriski - kategoriski, biedri, - paziņojis, ka Sniedziņš ir bijis Džonsa aģents jau no paša sākuma - jā, un vēl ilgi pirms tam, kad kāds vispār bija iedomājies par Sacelšanos.

- Ā, nu tas ir kas cits! - Bokseris sacīja. - Ja tā saka Biedrs Napo­leons, tad tai jābūt taisnībai.

- Lūk, tas ir pareizais noskaņojums, biedri! - iesaucās Kviecējs, taču bija manāms, ka ar mazajām, mirkšķīgajām ačelēm viņš uzmeta Bokserim gaužām draudīgu skatienu. Viņš pagriezās promiešanai, tad apstājās un iespaidīgi piebilda: - Es brīdinu ikvienu šīs fermas dzīvnieku - turiet acis vaļā! Jo mums ir pamats domāt, ka šobrīd mūsu vidū slapstās viens otrs no Sniedziņa slepenajiem aģentiem!

Četras dienas vēlāk, pievakarē, Napoleons pavēlēja, lai dzīvnieki sapulcējas pagalmā. Kad visi bija sanākuši, saimniekmājas durvīs parādījās Napoleons pats, izgreznojies ar abām savām godazīmēm (jo nesen viņš sev bija piešķīris "Pirmās Pakāpes Dzīvnieku Varoni" un "Otrās Pakāpes Dzīvnieku Varoni"), bet ap viņu lēkāja deviņi milzīgi suņi, rūkdami tā, ka visiem dzīvniekiem šermuļi skrēja pār kauliem. Tie klusēdami notupās savās vietās, it kā jau iepriekš no­jaustu, ka tūliņ notiks kaut kas briesmīgs.

Napoleons stāvēja, bargi vērodams savus klausītājus, tad viņš izgrūda spalgu kviecienu. Suņi acumirklī drāzās uz priekšu, sagrāba aiz ausīm četras cūkas, kuras iekviukstējās sāpēs un bailēs, un aiz­vilka tās pie Napoleona kājām. Cūku ausis asiņoja, suņi bija sagaršojuši asinis, un brīdi šķita, ka tie kļuvuši gluži traki. Par izbrīnu visiem, trīs suņi metās virsū Bokserim. Redzēdams tos tuvojamies, Bokseris izstiepa milzīgo priekškāju, uztvēra vienu suni lēcienā un piespieda pie zemes. Tas iekaucās pēc žēlastības, bet divi pārējie aiz­bēga, iespieduši astes kājstarpē. Bokseris paskatījās uz Napoleonu, lai uzzinātu, vai suni nogalināt vai arī laist vaļā. Napoleons pārvērtās izskatā un asi pavēlēja Bokserim laist suni vaļā; Bokseris pacēla pa­kavu, un suns, sadauzīts un kaucošs, manījās prom.

Kņada drīz aprima. Četras cūkas trīcēdamas gaidīja, izskatīda­mās bezgala vainīgas. Napoleons uzaicināja viņas atzīties noziegu­mos. Šīs bija tās pašas četras cūkas, kas iebilda, kad Napoleons atcēla svētdienu Sapulces. Bez kādas skubināšanas viņas atzinās, ka esot uzturējušas slepenus sakarus ar Sniedziņu jau kopš tā padzīšanas, līdzdarbojušās vējdzirnavu nopostīšanā un vienojušās ar Sniedziņu nodot Dzīvnieku fermu mistera Frederika rokās. Vēl viņas pieme­tināja, - Sniedziņš esot konfidenciāli atzinis, ka visus aizritējušos gadus bijis Džonsa slepenais aģents. Kad atzīšanās bija galā, suņi tūliņ pat pārkoda visām četrām cūkām rīkles un Napoleons bries­mīgā balsī noprasīja, vai jāatzīstas neesot vēl kādam dzīvniekam.

Tagad priekšā iznāca trīs vistas, bijušās barvedes dumpja mēģi­nājumā, kas izcēlās olu dēļ, un liecināja, ka Sniedziņš tām parādījies sapnī un kūdījis neklausīt Napoleona pavēlēm. Arī vistas tika no­beigtas. Tad priekšā iznāca kāda zoss un atzinās, ka pēdējās ražas novākšanas laikā paslēpusi sešas labības vārpas un naktī tās apēdusi. Pēc tam kāda aita atzinās, ka iečurājusi dzirdinātavas dīķī - uz to viņu, pēc pašas vārdiem, pamudinājis Sniedziņš -, un divas citas aitas atzinās, ka noslepkavojušas vecu aunu, sevišķi uzticīgu Napo­leona sekotāju, trenkādamas to ap ugunskuru, kad tas mocījies ar kāsu. Visi šie dzīvnieki tika nobeigti uz vietas. Un tā atzīšanos un eksekūciju izrāde turpinājās, līdz pie Napoleona kājām gulēja līķu kaudze un gaiss bija biezs no asiņu smakas, - tas nebija pieredzēts kopš Džonsa padzīšanas.

Kad viss bija galā, atlikušie dzīvnieki, izņemot cūkas un suņus, visi kā viens lavījās prom. Viņi bija satriekti un nelaimīgi. Viņi nezi­nāja, kas ir briesmīgāk - to dzīvnieku nodevība, kuri bija biedro­jušies ar Sniedziņu, vai nežēlīgā atmaksa, kam paši nupat bijuši lieci­nieki. Vecajos laikos bieži bija piedzīvotas tikpat šaušalīgas asinsizlie­šanas ainas, tomēr visiem šķita, ka tagad ir daudz ļaunāk, jo tas no­tiek pašu starpā. Kopš Džonss bija atstājis fermu, līdz pat šai dienai neviens dzīvnieks netika nogalinājis otru dzīvnieku. Nebija nogali­nāta pat ne žurka. Dzīvnieki aizgāja līdz pauguriņam, kur atradās pusuzceltās vējdzirnavas, un vienprātīgi nogūlās zemē, saspiedušies kopā, it kā gribēdami sasildīties, - Dābolīte, Mjūriela, Bendžamins, govis, aitas un vesels bars zosu un vistu - visi kā viens, trūka tikai kaķa, kurš bija negaidot nozudis tieši pirms tam, kad Napoleons pavēlēja dzīvniekiem pulcēties. Kādu brīdi nerunāja neviens. Kājās stāvot palika tikai Bokseris. Viņš nemierīgi mīņājās, ar melno, garo asti kuldams sev sānus un lāgiem klusu un izbrīnīti iezviegdamies. Pēdīgi viņš ieteicās:

- Es to nesaprotu. Nekad nebūtu ticējis, ka mūsu fermā var no­tikt kaut kas tāds. Pie tā droši vien esam vainojami mēs paši. Pēc manas saprašanas, atrisinājums ir - strādāt centīgāk. Turpmāk es rītos celšos veselu stundu agrāk.

Viņš aizrikšoja, ka dimdēja vien, un nogriezās uz raktuvju pusi. Nonācis tur, viņš vienu pēc otra savāca divus vezumus akmeņu, aiz­vilka tos līdz vējdzirnavām un tikai tad devās pie miera.

Dzīvnieki klusēdami saspiedās ap Dābolīti. No paugura, kurā viņi gulēja, pavērās plašs skats uz apkārtni. Redzeslokā ietilpa lielākā daļa Dzīvnieku fermas - plašās ganības, kuras stiepās līdz pat liel­ceļam, siena pļava, birzs, dzirdinātavas dīķis, apartie lauki, kur biezi zēla jaunie kvieši, un fermas ēku sarkanie jumti, kur no skursteņiem vijās dūmi. Bija dzidrs pavasara vakars. Zāli un plaukstošos dzīv­žogus zeltīja slīpie saules stari. Ferma - un viņi ar zināmu izbrīnu atcerējās, ka tā pieder viņiem, ka ik pēda ir viņu pašu īpašums, -nekad vēl nebija likusies dzīvniekiem tik pievilcīga. Kad Dābolīte palūkojās lejup no pakalna, acis viņai pieriesās asarām. Ja viņa spētu izsacīt savas domas vārdos, tad teiktu, ka ne jau šāds bijis viņu mēr­ķis toreiz, pirms gadiem, kad viņi ķērās pie darba, lai gāztu cilvēku virskundzību. Šīs drausmu un slepkavību ainas vis nebija tas, uz ko viņi bija cerējuši tonakt, kad vecais Majors pirmo reizi mudināja viņus sacelties. Ja viņa pati toreiz būtu iztēlojusies nākotni, tad garā skatītu dzīvnieku sabiedrību, kas brīva no bada un pātagas, kur visi ir vienlīdzīgi, katrs strādā atbilstoši savām spējām, stiprais aizsargā vājo, kā viņa ar savu priekškāju bija aizsargājusi apmaldījušos pīlē­nus tonakt, kad Majors turēja runu. Taču patlaban - viņa nezināja, kāpēc, - klāt bija laiki, kad neviens neuzdrošinājās izteikt savas do­mas, kad visapkārt klīda nikni, rūcoši suņi, kad nācās noskatīties, kā tavus biedrus saplosa gabalos pēc tam, kad tie atzinušies briesmīgos noziegumos. Viņai ne prātā nenāca doma par sacelšanos vai nepa­klausību. Viņa zināja - lai nu kā, tagad dzīvniekiem klājās daudz labāk nekā Džonsa laikā un svarīgāk par visu ir novērst cilvēku at­griešanās iespēju. Lai notiktu kas notikdams, viņa paliks uzticīga, strādās centīgi, izpildīs dotos rīkojumus un atzīs Napoleonu par Va­doni. Un tomēr - sasniegtais nebija tas, uz ko viņa un visi pārējie dzīvnieki bija cerējuši un kā labā pūlējušies. Ne jau tādēļ viņi bija cēluši vējdzirnavas un stājušies pretī Džonsa bisēm. Tā nu Dābolīte domāja, kaut arī viņai trūka vārdu, kuros ietērpt šīs domas.

Beidzot viņa apjauta, kā zināmā mērā aizvietot vārdus, kurus nespēj atrast, un sāka dziedāt "Angļu zvērus". Pārējie dzīvnieki, kas sēdēja apkārt, pievienojās dziesmai, un viņi nodziedāja to trīs reizes - ļoti skanīgi, taču lēni un sēri, tā, kā nebija dziedājuši vēl nekad.

Viņi nule bija beiguši dziedāt trešo reizi, kad divu suņu pava­dībā tuvojās Kviecējs, izskatīdamies tā, it kā viņam būtu sakāms kas svarīgs. Viņš paziņoja, ka ar īpašu Biedra Napoleona dekrētu "Angļu zvēri" esot atcelti. Turpmāk šo dziesmu esot aizliegts dziedāt.

Dzīvnieki apjuka.

- Kāpēc? - iesaucās Mjūriela.

- Tā vairs nav vajadzīga, biedrene, - sausi paskaidroja Kviecējs. - "Angļu zvēri" bija Sacelšanās dziesma. Bet Sacelšanās tagad ir pa­beigta. Nodevēju sodīšana ar nāvi šopēcpusdien bija noslēguma akts . Gan ārējais, gan iekšējais ienaidnieks ir sakauts. Ar "Angļu zvēriem" mēs paudām ilgas pēc labākas sabiedrības nākotnē. Un šī sabiedrība nu ir uzcelta. Gluži skaidrs, ka šai dziesmai vairs nav nekādas jēgas.

Kaut arī nobijušies, daži dzīvnieki varbūt būtu iebilduši, taču šai mirklī aitas ņēmās blēt savu parasto "Četras kājas - labi, divas kājas - slikti", kas turpinājās labu brīdi un darīja diskusijai galu.

Tā nu "Angļu zvērus" vairs nedzirdēja. To vietā Minimuss, dzej­nieks, bija sacerējis citu dziesmu, kas sākās šādi:

Dzīvnieku ferma, Dzīvnieku ferma,

Neļaušu, lai tevi piemeklē posts! -

un to dziedāja katru svētdienas rītu pēc karoga pacelšanas. Taču dzīvniekiem nezin kāpēc šķita, ka ne vārdi, ne melodija nespēj sa­censties ar "Angļu zvēriem".