Dzīvnieku ferma

V

Tuvojoties ziemai, Mollija sagādāja aizvien vairāk raižu. Viņa ik rītus noseboja darbu un aizbildinājās, ka esot aizgulējušies, turklāt sūdzējās par kaut kādām neizprotamām sāpēm, lai gan ēstgriba viņai bija lieliska. Ar visvisādiem ieganstiem viņa muka no darba un gāja uz dzirdinātavas dīķi, kur mēdza stāvēt, dumji raudzīdamās savā atspulgā. Taču klīda baumas arī par kaut ko nopietnāku. Kādu dienu, kad Mollija, vēcinādama garo asti un košļādama siena stieb­riņu, bezrūpīgi ietipināja pagalmā, Dābolīte pasauca viņu sānis.

- Mollij, - viņa iesāka, - man tev jāteic kaut kas ļoti nopietns. Šorīt es redzēju tevi skatāmies pār žogu, kurš atdala Dzīvnieku fermu no Foksvudas. Žogam otrā pusē stāvēja viens no mistera Pil-kingtona vīriem. Un - es biju tālu, bet esmu gandrīz pārliecināta, ka redzēju, - viņš runājās ar tevi, un tu ļāvi glāstīt sev purnu. Ko tas nozīmē, Mollij?

- Viņš nē! Es nē! Tas nav tiesa! - Mollija iesaucās, sākdama dīžāties un kārpīt zemi.

- Mollij! Paskaties man acīs. Vai tu vari dot man savu goda­vārdu, ka tas vīrs neglāstīja tev purnu?

- Tas nav tiesa! - Mollija atkārtoja, taču nespēja paskatīties Dābolītei acīs, nākamajā mirklī aizšmauca prom un ņēmās aulekšot pa pļavu.

Dābolītei prātā iešāvās kāda doma. Nekā neteikusi pārējiem, viņa aizgāja uz Mollijas steliņģi un ar nagu parušināja salmus. Zem salmiem bija paslēpta cukurgraudu kaudzīte un vairāki saišķīši da­žādu krāsu lentīšu.

Pēc trim dienām Mollija pazuda. Dažas nedēļas par viņas atra­šanās vietu nekas nebija zināms, bet tad baloži paziņoja, ka esot redzējuši viņu Villingdonas otrā malā. Viņa bijusi iejūgta ilksīs smal­kiem, sarkanmelni krāsotiem divričiem, kuri stāvējuši pie kāda kroga durvīm. Rūtainās biksēs un getrās tērpies resns, sarkansejains vīrs, kurš izskatījies pēc krodzinieka, glāstījis viņai purnu un mielojis viņu ar cukuru. Mollijas krēpes bijušas nesen apcirptas un cekulā iesieta koši sarkana lente. Šķitis, ka viņa esot priecīga, tā stāstīja ba­loži. Neviens no dzīvniekiem Molliju nekad vairs nepieminēja.

Janvārī uznāca bargs un griezīgs sals. Zeme bija cieta kā akmens un tīrumos neko nevarēja iesākt. Lielajā kūtī tika noturēts daudz sapulču, un cūkas noņēmās ar darbu plānošanu nākamajam gada­laikam. Bija nācies samierināties ar to, ka cūkas, kuras acīm redzami bija spējīgākas par pārējiem dzīvniekiem, izšķir visus fermas iekšējos jautājumus, kaut arī viņu lēmumi bija jāapstiprina ar balsu vairā­kumu. Šāda kārtība būtu gluži laba, ja nebijis strīdu starp Sniedziņu un Napoleonu. Abi bija dažādās domās par katru jautājumu, par kuru vien bija iespējams būt dažādās domās. Ja viens ierosināja apsēt lielāku platību ar miežiem, tad bija skaidrs, ka otrs pieprasīs lielāku platību auzām, un, ja viens teica, ka tāds un tāds lauks esot tieši piemērots kāpostiem, tad otrs paziņoja, ka tas nederot itin nekam citam kā vien sakņaugiem. Katram bija sava svīta, un lāgiem izcēlās niknas debates. Sapulcēs Sniedziņš bieži guva vairākuma piekrišanu ar savām spožajām runām, toties Napoleonam labāk vedās atbal­stītāju balsu vākšana starplaikos. īpaši viņam veicās ar aitām. Pēdējā laikā aitas bija pasākušas blēt "Četras kājas - labi, divas kājas - slikti" gan vietā, gan nevietā, nereti šādā veidā pārtraukdamas Sapulci. Bija nomanāms, ka viņas sevišķi sliecas izplūst savos "Četras kājas - labi, divas kājas - slikti" Sniedziņa runu izšķirošajos brīžos. Sniedziņš bija pamatīgi izstudējis dažus vecus "Fermera un Lopkopja" numurus, ko uzgāja saimniekmājā, un aizrāvās ar plāniem par jauninājumiem un uzlabojumiem. Viņš gudri runāja par lauku nosusināšanu, skāb­barības bedrēm un tomasmiltiem, turklāt bija izstrādājis sarežģītu shēmu, kā visi dzīvnieki varētu atstāt savus mēslus tieši tīrumā, ik dienas citā vietā, lai aiztaupītu grūto pārvadāšanu. Napoleons pats nekādas shēmas negudroja, tikai mierīgi noteica, ka no Sniedziņa shēmām nekas neiznākšot, un šķita gaidām kādu izdevīgu brīdi.

Taču no visiem viņu strīdiem neviens nebija tik nikns kā jautā­jumā par vējdzirnavām.

Lielajās ganībās, netālu no fermas ēkām, pacēlās mazs pauguriņš, fermas augstākā vieta. Izpētījis grunti, Sniedziņš paziņoja, ka šī esot īstā vieta vējdzirnavām, kuras varētu darbināt dinamomašīnu un apgādāt fermu ar elektrību. Tā apgaismotu kūtis un ziemā tās sildītu, kā arī darbinātu ripzāģi, salmu griezēju, runkuļu šķēlētāju un elektrisko slaukšanas aparātu. Dzīvnieki nekad agrāk nebija par tādiem dzirdējuši (jo ferma bija vecmodīga un apgādāta tikai ar vis­primitīvākajiem mehānismiem) un izbrīnā klausījās, kā Sniedziņš uzbur ainas, pilnas fantastiskām mašīnām, kuras darītu viņu darbu, kamēr viņi paši brīvi ganītos pļavās vai attīstītu prātu lasīdami un sarunādamies.

Dažās nedēļās Sniedziņa vējdzirnavu plāns tika izstrādāts pil­nīgi. Mašīnu detaļas pa lielākai daļai bija aizgūtas no trim mistera Džonsa grāmatām - "Tūkstoš derīgu lietu mājai", "Katrs pats sev mūrnieks" un "Elektrība iesācējiem". Par darbistabu Sniedziņš iz­mantoja kādreizējo inkubatoru šķūnīti ar līdzenu koka grīdu, pie­mērotu zīmēšanai. Tur viņš mēdza ieslēgties vairākas stundas. Uzli­cis atvērto grāmatu lapām akmentiņus, satvēris starp priekškājas nagiem krīta gabaliņu, viņš naski kustējās šurpu turpu, zīmēdams līniju pēc līnijas un lāgiem iekviekdamies priecīgā satraukumā. Plāni pamazām izvērtās par sarežģītu kloķu un zobratu jūkli, kas aizņēma vairāk nekā pusi grīdas un pārējiem dzīvniekiem likās pilnīgi nesa­protams, taču ļoti iespaidīgs. Visi nāca paskatīties uz Sniedziņa zīmējumiem vismaz reizi dienā. Nāca pat vistas un pīles, cenzdamās neuzkāpt uz krīta līnijām. Tikai Napoleons turējās nomaļus. Viņš jau pašā sākumā bija izteicies pret vējdzirnavām. Tomēr kādu dienu viņš negaidot ieradās, lai apskatītu plānus. Viņš smagiem soļiem staigāja pa šķūnīti, cieši nopētīja katru plāna detaļu un pāris reižu pat apos­tīja tās, tad brītiņu pastāvēja, greizi vērdamies plānos; pēc tam pie­peši pacēla kāju, uzčurāja plāniem virsū un, neteicis ne vārda, izgāja ārā.

Jautājumā par vējdzirnavām visa ferma bija nesamierināmi sa­dalījusies divās nometnēs. Sniedziņš nenoliedza, ka dzirnavu būve būs grūts uzdevums. Vajadzēs lauzt akmeņus un mūrēt no tiem sie­nas, tad būs jātaisa spārni, un pēc tam būs nepieciešamas dinamo-mašīnas un kabeļi. (Kā tos sagādāt, Sniedziņš nepateica.) Taču viņš apgalvoja, ka visu to varot paveikt gada laikā. Toties pēc tam, viņš paziņoja, aiztaupīšoties tik daudz darba, ka dzīvniekiem vajadzēšot strādāt tikai trīs dienas nedēļā. Savukārt Napoleons strīdējās pretī, ka pats nepieciešamākais šobrīd esot barības ražošanas palielināšana un, ja viņi tērēšot laiku vējdzirnavām, tad visi nomiršot badā. Dzīv­nieki izveidoja divas frakcijas ar devīzēm "Balsojiet par Sniedziņu un trīsdienu darba nedēļu!" un "Balsojiet par Napoleonu un pilnu sili!". Bendžamins bija vienīgais dzīvnieks, kurš nepieslējās nevienai frakcijai. Viņš negribēja ticēt ne tam, ka barības kļūs vairāk, ne tam, ka vējdzirnavas aiztaupīs darbu. Ar vai bez vējdzirnavām, viņš teica, dzīve būs, kāda tā vienmēr bijusi - tas ir, slikta.

Bez strīdiem par vējdzirnavām pastāvēja vēl ari fermas aizsar­dzības jautājums. Visi skaidri aptvēra - kaut arī sakauti Laidara kaujā, cilvēki varēja vēlreiz un apņēmīgāk mēģināt sagrābt fermu un atjaunot mistera Džonsa varu. Vēl vairāk iemeslu to darīt bija tāpēc, ka ziņa par sakāvi bija izplatījusies pa visu apkaimi un padarījusi kaimiņfermu dzīvniekus tik niķīgus kā nekad. Kā jau parasts, Snie­dziņš un Napoleons nebija vienisprātis. Pēc Napoleona domām, dzīvniekiem tagad vajadzēja sagādāt šaujamos ieročus un mācīties, kā ar tie jāapietas. Pēc Sniedziņa domām, vajadzēja izsūtīt arvien vairāk baložu un izraisīt Sacelšanos pārējo fermu dzīvnieku vidū. Viens apgalvoja - ja viņi nespēšot aizstāvēties, tad visādā ziņā tikšot pakļauti, otrs apgalvoja - ja Sacelšanās notiktu visur, viņiem nebūtu nekādas vajadzības aizstāvēties. Dzīvnieki klausījās vispirms Napo­leonā, tad Sniedziņa un nespēja izšķirt, kam taisnība; patiesībā viņi aizvien bija vienisprātis ar to, kurš tobrīd runāja.

Beidzot pienāca diena, kad Sniedziņa plāni bija pabeigti. Nā­kamās svētdienas Sapulcē jautājums par to, vai sākt vai nesākt darbu pie vējdzirnavu celšanas, bija jāliek uz balsošanu. Kad dzīvnieki bija sanākuši lielajā kūtī, Sniedziņš piecēlās un, kaut ari lāgiem viņu pār­trauca aitu blēšana, izklāstīja savus pamatojumus par labu vējdzir­navu celtniecībai. Tad atbildēt piecēlās Napoleons. Viņš ļoti mierīgi pateica, ka vējdzirnavas esot tīrās blēņas un ka viņš nevienam neiesā­kot balsot par tām, un tūliņ atkal apsēdās; viņš bija runājis labi ja pusminūti un likās gandrīz vai vienaldzīgs pret savu vārdu iespaidu. Te nu kājās pielēca Sniedziņš un, apklusinājis aitas, kas atkal bija sākušas blēt, izplūda dedzīgos aicinājumos atbalstīt vējdzirnavu būvi. Līdz šim dzīvnieku simpātijas bija dalījušās gandrīz vienlī­dzīgās daļās, taču Sniedziņa daiļrunība tos acumirklī aizrāva. Viņš jūsmīgi atainoja Dzīvnieku fermu tādu, kāda tā varētu būt, ja netī­rais, smagais darbs tiktu novelts no dzīvnieku pleciem. Viņa iztēle nu jau bija tikusi daudz tālāk par salmu griezējiem un runkuļu šķēlētājiem. Elektrība, viņš teica, spējot darbināt kuļmašīnas, arklus, ecēšas, veltņus, kūlīšsējējus, turklāt apgādāt katru steliņģi ar elek­trisko gaismu, karstu un aukstu ūdeni un elektrisko sildītāju. Brīdī, kad viņš beidza runāt, nebija nekādu šaubu, kādi būs balsošanas rezultāti. Taču tieši šai mirklī piecēlās Napoleons un, iesānis uzmetis Sniedziņam savādu skatienu, izgrūda spalgu kviecienu, kādu neviens no viņa vēl nekad nebija dzirdējis.

Pēc tam ārpusē atskanēja baismīgas rejas un šķūnī iedrāzās de­viņi milzīgi suņi ar misiņkniedētām kaklasiksnām. Tie metās tieši virsū Sniedziņam, kas tikko paguva pietrūkties no savas vietas, lai paglābtos no zobu kampieniem. Acumirklī viņš bija ārā pa durvīm, un suņi izšāvās viņam pakaļ. Pārāk pārsteigti un izbiedēti, lai runātu, visi dzīvnieki barā spraucās durvīs, lai redzētu pakaļdzīšanos. Sniedziņš nesās pa garajām ganībām, kas veda uz ceļu. Viņš skrēja tā, kā spēj skriet tikai cūka, taču suņi jau mina viņam uz papēžiem. Pēkšņi Sniedziņš paklupa, un šķita, ka nu viņš jau ir suņiem rīklē. Tomēr viņš piecēlās un sāka skriet vēl ātrāk, bet suņi atkal viņu panāca. Viens no tiem teju, teju sagrāba zobos Sniedziņa asti, taču Sniedziņš pēdējā mirklī to pavicināja un izglābās. Tad viņš, cik jaudas, izrāvās uz priekšu, iegūdams pāris collu, izspraucās pa caurumu dzīvžogā un nozuda skatienam.

Klusās šausmās dzīvnieki ievilkās atpakaļ kūtī. Pēc mirkļa atlēkšoja suņi. Sākumā neviens nespēja iedomāties, kur šie radījumi cēlu­šies, taču problēma drīz atrisinājās: tie bija kucēni, kurus Napoleons tika atņēmis mātēm un slepeni audzinājis. Lai gan vēl īsti nepie­auguši, tie bija lieli suņi, pēc izskata nikni kā vilki. Viņi neatkāpās ne soli no Napoleona. Dzīvnieki ievēroja, ka Napoleona priekšā viņi luncināja asti tāpat, kā citi suņi bija paraduši darīt mistera Džonsa priekšā.

Napoleons līdz ar suņiem, kas viņam sekoja, tagad uzkāpa uz paaugstinājuma, kur reiz bija stāvējis Majors, turēdams savu runu. Napoleons paziņoja, ka no šā laika svētdienas rītu Sapulces vairs nenotikšot. Tās esot gluži liekas, viņš teica, un tīrā laika šķiešana. Turpmāk visus jautājumus, kas attiecas uz darbiem fermā, izšķiršot īpaša Cūku Komiteja, kuru vadīšot viņš pats. Cūkas pulcēšoties atse­višķi un pēc tam paziņošot savus lēmumus pārējiem. Dzīvnieki jo­projām salasīšoties svētdienas rītos, lai salutētu karogam, nodziedātu "Angļu zvērus" un saņemtu rīkojumus nākamajai nedēļai, taču ne­kādu debašu vairs nebūšot.

Par spīti šausmām, ko bija izraisījusi Sniedziņa padzīšana, dzīv­niekus šis paziņojums apmulsināja. Daži būtu protestējuši, ja vien prastu atrast īstos argumentus. Pat Bokseris juta neskaidru satrau­kumu. Viņš atglauda ausis, vairākkārt sapurināja cekulu un izmisīgi centās sakārtot domas, tomēr beigu beigās nespēja izdomāt nekā, ko teikt. Toties dažas cūkas pašas izteicās gluži skaidri. Četri jauni ba­rokļi priekšējā rindā izgrūda spalgus nepatikas kviecienus, pielēca kājās un visi reizē sāka runāt. Taču suņi, kas sēdēja ap Napoleonu, negaidot dobji, draudoši ierūcās, un cūkas apklusa un atkal apsēdās. Tad aitas ņēmās šaušalīgi blēt "Četras kājas - labi, divas kājas -slikti!", kas turpinājās gandrīz ceturtdaļstundu un padarīja neiespē­jamu jebkuru diskusiju.

Pēcāk Kviecēju nosūtīja apstaigāt fermu un izskaidrot jauno kārtību pārējiem.

- Biedri, - viņš teica, - es no sirds ticu, ka ikviens dzīvnieks šeit novērtē upuri, ko nes Biedrs Napoleons, uzņemdamies šo papildu darbu. Neiedomājieties, biedri, ka būt par vadītāju ir izprieca! Gluži otrādi, tā ir liela un smaga atbildība. Neviens nav pārliecināts vairāk par Biedru Napoleonu, ka visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi. Viņš būtu bezgala laimīgs, ja varētu ļaut jums pašiem pieņemt lēmumus. Taču dažreiz var gadīties, ka jūs, biedri, pieņemat nepareizus lēmumus, un kas ar mums notiktu tad? Ja nu jūs būtu nolēmuši sekot Snie­dziņam, kad viņš ņēmās māžoties ar tām vējdzirnavām, - Sniedzi­ņam, kurš, kā mēs tagad zinām, bija tīrais noziedznieks?

-Viņš drošsirdīgi cīnījās Laidara kaujā, - kāds ieminējās.

-Ar drošsirdību vien nepietiek! - Kviecējs attrauca. - Lojalitāte un paklausība ir svarīgākas. Un, runājot par Laidara kauju, es ticu, pienāks laiks, kad mēs ieraudzīsim, ka Sniedziņa nopelni tajā bijuši stipri pārspīlēti. Disciplīna, biedri, dzelzs disciplīna! Tāds ir šodienas lozungs. Viens kļūmīgs solis, un mūsu ienaidnieki būtu klāt. Jūs, biedri, taču negribēsiet, lai atgriežas Džonss?

Šis arguments nu reiz bija neapgāžams. Protams, dzīvnieki ne­gribēja, lai atgriežas Džonss; ja debates svētdienas rītos spēj atvest viņu atpakaļ, tad debatēm jādara gals. Bokseris, kam bija atlicis laiciņš pārdomām, izpauda vispārējo jutoņu, sacīdams: - Ja Biedrs Napo­leons tā saka, tai jābūt taisnībai. - Un no tā laika viņš pieņēma maksimu "Napoleonam vienmēr ir taisnība" kā papildinājumu savai personiskajai devīzei "Es strādāšu vēl centīgāk".

Ap šo laiku zeme pamazām atkusa un sākās pavasara aršana. Šķūnītis, kur Sniedziņš tika zīmējis vējdzirnavu plānus, bija aizslēgts, un valdīja uzskats, ka plāni no grīdas ir nodzēsti. Ik svētdienas rītu desmitos dzīvnieki sapulcējās lielajā kūtī, lai saņemtu rīkojumus nā­kamajai nedēļai. Vecā Majora galvaskauss bija izrakts no augļudārza, notīrīts un novietots uz celma karogmasta pakājē, līdzās bisei. Pēc karoga uzvilkšanas dzīvniekiem vajadzēja rindā godbijīgi nosoļot galvaskausam garām, pirms viņi iegāja kūtī. Tur viņi tagad vairs ne­sēdēja visi kopā kā senāk. Napoleons ar Kviecēju un vēl vienu cūku, vārdā Minimuss, kam bija izcils talants dziesmu un dzejoļu sace­rēšanā, sēdēja priekšā uz paaugstinājuma, puslokā ap viņiem - de­viņi suņi, pārējās cūkas - aizmugurē. Atlikušie dzīvnieki sēdēja tiem pretī šķūņa vidū. Napoleons skarbā militārā stilā nolasīja rīkojumus nākamajai nedēļai, un, vienu reizi nodziedājuši "Angļu zvērus", visi izklīda.

Trešajā svētdienā pēc Sniedziņa padzīšanas dzīvnieki bija visai pārsteigti, dzirdēdami Napoleona paziņojumu, ka vējdzirnavas to­mēr jābūvē. Viņš neminēja nekādus iemeslus, kāpēc pārdomājis, vie­nīgi brīdināja dzīvniekus, ka šis papildu uzdevums nozīmēšot ļoti cītīgu darbu; varbūt radīšoties pat nepieciešamība samazināt barības devas. Toties plāni esot noslīpēti līdz pēdējam sīkumam. īpaša Cūku Komiteja esot strādājusi pie tiem trīs pēdējās nedēļas. Vējdzirnavu celtniecība līdz ar dažādiem citiem uzlabojumiem, domājams, ilgšot divus gadus.

Tovakar Kviecējs konfidenciāli paskaidroja pārējiem dzīvnie­kiem, ka Napoleons patiesībā nekad neesot bijis pret vējdzirnavām. Gluži otrādi, tieši viņš tās sākumā aizstāvējis, un plāns , kuru Snie­dziņš uzzīmējis uz inkubatoru šķūnīša grīdas, īstenībā bijis izzagts no Napoleona papīriem. Taisnību sakot, vējdzirnavas esot paša Napoleona garabērns. Kāds ievaicājās - kāpēc tad viņš tik spīvi iztei­cies pret tām? Te nu Kviecējs kļuva pagalam šķelmīgs. Tā, viņš teica, bijusi Biedra Napoleona viltība. Viņš izlicies, ka esot pret vējdzir­navām - vienkāršs manevrs, lai tiktu vaļā no Sniedziņa, kurš bijis bīstams tips un slikti ietekmējis pārējos. Nu, kad Sniedziņš vairs nestāvot ceļā, plānu varēšot īstenot bez viņa iejaukšanās. To, Kviecējs paskaidroja, saucot par taktiku. Viņš vairākas reizes atkārtoja: "Tak­tika, biedri, taktika!" - un lēkāja riņķī, vicinādams asti un jautri smiedams. Dzīvniekiem nebija gluži skaidrs, ko šis vārds nozīmē, bet Kviecējs runāja tik pārliecinoši un trīs suņi, kas bija gadījušies viņam līdzi, rūca tik draudoši, ka visi pieņēma Kviecēja paskaidrojumu bez tālākiem jautājumiem.