Dzīvnieku ferma

II

Trīs naktis vēlāk vecais Majors miegā mierīgi nomira. Viņu ap­glabāja augļudārza malā.

Tas bija pašā marta sākumā. Nākamajos trijos mēnešos valdīja liela, slepena rosība. Fermas gudrākajiem dzīvniekiem Majora runa bija pavērusi pilnīgi jaunas izredzes uz dzīvi. Viņi nezināja, kad no­tiks Majora pareģotā Sacelšanās, viņiem nebija nekāda pamata do­māt, ka tas būs pašu dzīves laikā, taču viņi skaidri saprata, ka viņu pienākums ir tai gatavoties. Citu mācīšanas un organizēšanas darbs, dabiski, pienācās cūkām, kuras visi atzina par visgudrākajiem dzīv­niekiem. Paši pārākie no cūku vidus bija divi jauni kuiļi - Sniedziņš un Napoleons, kurus misters Džonss audzēja pārdošanai. Napoleons bija liels, diezgan nikna izskata Berkšīras kuilis, vienīgais berkšīrietis fermā, ne pārāk labs runātājs, taču izdaudzināts par to, ka aizvien panāca savu. Sniedziņš bija žirgtāks nekā Napoleons, veiklāku runu un atjautīgāks, taču, kā tika uzskatīts, viņam nebija tik nopietns rak­sturs. Visi pārējie cūktēviņi fermā bija barokļi. Visslavenākais no tiem bija mazs, tukls ruksis, vārdā Kviecējs, ar gaužām apaļiem vai­giem, mirkšķīgām ačelēm, veiklām kustībām un spalgu balsi. Viņš bija lielisks runātājs un, strīdoties par kādu sarežģītu jautājumu, mēdza lēkāt šurpu turpu un vicināt astes gredzenu, kas nez kādēļ iedarbojās ļoti pārliecinoši. Pārējie teica par Kviecēju, ka viņš spētu pataisīt melnu par baltu.

Šie trīs bija izveidojuši vecā Majora mācības par pabeigtu do­māšanas sistēmu, kurai deva vārdu "Dzīvnieciskums". Vairākus va­karus nedēļā, pēc tam kad misters Džonss bija iemidzis, viņi notu­rēja kūtī slepenas sapulces, kurās izskaidroja Dzīvnieciskuma prin­cipus pārējiem. Sākumā viņi sastapās ar gaužu muļķību un apātiju. Daži no dzīvniekiem runāja par lojalitātes pienākumu pret misteru Džonsu, kuru dēvēja par "saimnieku", vai izteica vientiesīgas piezī­mes, piemēram: "Misters Džonss mūs baro. Nebijis viņa, mums būtu jānomirst badā." Citi uzdeva tādus jautājumus kā: "Kāpēc mums būtu jāuztraucas par to, kas notiks, kad mēs jau būsim beigti?" - vai: "Ja jau šī Sacelšanās notiks tik un tā, tad kāda starpība, vai mēs dar­bojamies tās labā vai ne?" - un cūkām nācās visai sarežģīti ieskaidrot viņiem, ka tāda nostāja ir gluži pretēja Dzīvnieciskuma garam. Vis­muļķīgākos jautājumus uzdeva Mollija, baltā ķēve. Pats pirmais, ko viņa pajautāja Sniedziņam, bija: - Vai pēc Sacelšanās cukurs vēl būs?

- Nē, - Sniedziņš stingri noteica. - Mums nav līdzekļu, lai šajā fermā ražotu cukuru. Turklāt cukurs tev nemaz nav vajadzīgs. Tev būs tik daudz auzu un siena, cik vien tu gribēsi.

- Un vai man joprojām atļaus nēsāt krēpēs lentītes? - Mollija jautāja.

- Biedrene, - Sniedziņš atteica, - šīs lentes, kurām tu tik ļoti esi pieķērusies, ir verdzības simbols. Vai tu nespēj saprast, ka brīvība ir vairāk vērta nekā lentes?

Mollija piekrita, taču sevišķi pārliecināta neizskatījās.

Cūkām vajadzēja izcīnīt pat vēl smagāku cīņu, lai atspēkotu iz­domājumus, ko izplatīja Mozus, pieradinātais krauklis. Mozus, bū­dams sevišķs mistera Džonsa mīlulis, bija spiegs un mēlnesis, taču reizē arī veikls runātājs. Viņš sacījās zinām, ka esot tāda noslēpu­maina zeme, ko saucot par Cukurkarameļu Kalnu, un tur pēc nāves nonākot visi dzīvnieki. Tā atrodoties kaut kur augstu debesīs, kādu gabaliņu aiz mākoņiem, teica Mozus. Cukurkarameļu Kalnā svēt­diena esot septiņas dienas nedēļā, dābols esot pilnbriedā visu cauru gadu un cukurgraudi un linsēklu plāceņi augot taisni dzīvžogos. Dzīvnieki nevarēja Mozu ciest, jo tas tikai tenkoja un nemaz ne­strādāja, tomēr daži no viņiem noticēja Cukurkarameļu Kalna pa­stāvēšanai, un cūkām bija jāstrīdas bez sava gala, lai pārliecinātu viņus, ka tādas vietas nemaz nav.

Visuzticamākie mācekļi bija abi vezumnieki - Bokseris un Dā-bolīte. Šiem abiem nemaz nepadevās izdomāt kaut ko pašiem, taču, reiz atzinuši cūkas par saviem skolotājiem, viņi sūktin uzsūca visu, ko viņiem teica, un ar vienkāršiem pamatojumiem pārstāstīja to pā­rējiem dzīvniekiem. Viņi pastāvīgi ieradās slepenajās sapulcēs kūtī un vadīja "Angļu zvēru" dziedāšanu, ar ko sapulces allaž beidzās.

Taču izrādījās, ka Sacelšanās ir veicama daudz agrāk un vieglāk, nekā varētu gaidīt. Aizritējušos gados misters Džonss, kaut arī ciet­sirdīgs saimnieks, bija bijis spējīgs fermeris, bet pēdējā laikā viņam bija uzbrukušas nedienas. Zaudējis naudu kādā prāvā, viņš pagalam sašļuka un nodevās dzeršanai cītīgāk, nekā tas būtu nācis viņam par labu. Lāgiem viņš veselām dienām mēdza zvilnēt virtuvē savā Vindzoras krēslā, lasīdams avīzes, dzerdams un šad tad iebarodams Mozu ar alū izmērcētām maizes garozām. Viņa kalpi bija slinki un negodīgi, lauki aizauguši nezālēm, ēkām labojami jumti, dzīvžogi pamesti novārtā, un dzīvnieki cieta badu.

Pienāca jūnijs, un siens nāca turpat vai pļaujams. Vasaras saul­griežu svētkos, kas iekrita sestdienā, misters Džonss aizbrauca uz Villingdonu un "Sarkanajā Lauvā" tā piedzērās, ka neatgriezās mājās līdz pat svētdienas pusdienlaikam. Kalpi rīta agrumā bija izslaukuši govis un pēc tam aizgājuši trušu medībās, nerūpēdamies par to, ka jāpabaro dzīvnieki. Pārbraucis mājās, misters Džonss tūlīt nolikās gulēt uz viesistabas dīvāna, uzklājis uz sejas "Pasaules Jaunumus", tāpēc, kad pienāca vakars, dzīvnieki vēl aizvien bija nebaroti. Pēdīgi viņi vairs nespēja izturēt. Viena no govīm ar ragiem uzlauza klēts durvis, un visi dzīvnieki ķērās klāt apcirkņiem. Tieši tobrīd misters Džonss pamodās. Nākamajā mirklī viņš kopā ar četriem puišiem jau bija klētī un ar pātagām zvetēja uz visām pusēm. Tas nu gāja pāri izsalkušo dzīvnieku panesībai. Pilnīgā vienprātībā, lai gan nekas tāds iepriekš nebija norunāts, viņi metās virsū saviem mocītājiem. Džonss un viņa vīri pēkšņi apjēdza, ka tiek badīti un spārdīti no visām pu­sēm. Viņi vairs nepagalam nebija stāvokļa noteicēji. Nekad agrāk viņi netika redzējuši, ka dzīvnieki šādi uzvestos, un negaidīti sadum­pojušies radījumi, kurus viņi bija paraduši dauzīt un vārdzināt, kā vien iepatīkas, pārbiedēja viņus gandrīz vai līdz nāvei. Pēc brītiņa viņi atmeta ar roku aizstāvēšanās mēģinājumiem un ņēma kājas pār pleciem. Mirkli vēlāk visi pieci pilnā sparā laidās prom pa lauku ceļu, kas veda uz lielceļu, bet dzīvnieki uzvaras priekā dzinās viņiem pakaļ.

Misis Džonsa paskatījās ārā pa guļamistabas logu, ieraudzīja, kas notiek, steigšus iesvieda ceļasomā pāris mantu un aizlavījās no fermas pa citu ceļu. Mozus nolēca no savas laktas un, skaļi ķērk­dams, aizlaidās viņai nopakaļ. Pa to laiku dzīvnieki bija aiztrenkuši Džonsu un viņa kalpus līdz lielceļam un aizcirtuši piecbaļķu vārtus. Un tā nu, pirms viņi vēl bija īsti aptvēruši, kas notiek, Sacelšanās bija sek­mīgi īstenota: Džonss bija padzīts un Muižas ferma piederēja viņiem.

Pirmās piecas minūtes dzīvnieki gandrīz vai nespēja noticēt sa­vai veiksmei. Pirmais, ko viņi pasāka, - visi pilnā sastāvā noaulekšoja visgarām fermas robežām, it kā lai galīgi pārliecinātos, ka šeit nekur vairs neslēpjas neviena cilvēciska būtne; tad viņi drāzās atpakaļ uz fermas ēkām, lai iznīcinātu it visu, kas atgādinātu nīsto Džonsa val­dīšanu. Tika uzlauzts zirglietu šķūnītis staļļu galā; laužņi, deguna riņķi, suņu ķēdes, nežēlīgie naži, ar kuriem misters Džonss parasti kastrēja sivēnus un jērus, - tas viss tika sasviests akā. Groži, pavadas, acu aizsegi, pazemojošās auzu tarbas līdz ar citu drazu tika iemesti ugunskurā, kas dega pagalmā. To pašu izdarīja ar pātagām. Visi dzīv­nieki lēkāja no prieka, redzēdami, kā pātagas nozūd liesmās. Sniedziņš iemeta ugunī arī lentītes, ar kurām tirgus dienās parasti tika izrotātas zirgu krēpes un astes.

- Lentes, - viņš teica, - varētu uzskatīt arī par apģērbu, kas ir cilvēciskas būtnes pazīme. Visiem dzīvniekiem jāstaigā kailiem.

Bokseris, to padzirdējis, atnesa mazo salmu cepurīti, kuru nē­sāja vasarā, lai nelaistu pie ausīm mušas, un iesvieda to ugunī pie visa pārējā.

Gluži īsā laikā dzīvnieki bija iznīcinājuši itin visu, kas viņiem lika iedomāties misteru Džonsu. Tad Napoleons aizveda viņus atpa­kaļ uz klēti un ikvienam izsniedza divkāršu labības devu, turklāt pa diviem biskvītiem katram sunim. Tad viņi septiņas reizes nodziedāja "Angļu zvērus" no viena gala līdz otram, pēc tam ierīkojās naktsguļai un gulēja tā kā vēl nekad.

Viņi tomēr pamodās, kā parasti, rītausmā un, atcerējušies brī­nišķīgo notikumu, visi kopā joņoja ārā uz ganībām. Gabaliņu tālāk ganībās bija paugurs, no kura pavērās skats uz fermas lielāko daļu. Dzīvnieki uzdrāžas paugura virsotnē un vērās visapkārt dzidrajā rīta gaismā. Jā, tas piederēja viņiem - viss, ko vien varēja saskatīt, pie­derēja viņiem! Šīs domas iedvestajā ekstāzē viņi auļoja riņķī, sajūsmā lēkdami augstu gaisā. Viņi valstījās rasā, pilnām mutēm plūca saldo vasaras zāli, spēra gaisā melnās zemes pikas un vilka nāsīs tās rūgteno smaržu. Tad viņi devās pārbaudes apstaigā pa visu fermu un mēmā sajūsmā aplūkoja aramzemi, siena pļavu, augļudārzu, dīķi, krūmāju. Šķita, ka nekad agrāk tas viss nebūtu redzēts, un pat tagad viņi tikai ar pūlēm spēja noticēt, ka viss ir viņu pašu.

Pēc tam dzīvnieki rindiņā devās atpakaļ uz fermas ēkām un klusēdami apstājās ārpusē pie saimniekmājas durvīm. Arī tā bija viņu, taču iekšā iet viņi baidījās. Tomēr pēc mirkļa Sniedziņš un Napoleons ar pleciem atgrūda vaļā durvis un dzīvnieki virtenē devās iekšā, soļodami iespējami piesardzīgi aiz bailēm kaut ko sabojāt. Viņi uz pirkstgaliem staigāja no istabas istabā, bīdamies ierunāties skaļāk par čukstu un gluži vai bijībā nopētīdami neticamo greznību - gul­tas ar dūnu pēļiem, spoguļus, astru dīvānu, Briseles paklāju, karalie­nes Viktorijas litogrāfiju virs viesistabas kamīna dzegas. Kad visi jau devās lejup pa kāpnēm, atklājās, ka nav Mollijas. Atgriezušies pārējie ieraudzīja, ka viņa palikusi labākajā guļamistabā. Viņa bija paņēmusi no misis Džonsas tualetes galdiņa zilas lentes gabaliņu, turēja to sev pie pleca un bezgala dumji apbrīnoja pati sevi spogulī. Pārējie izteica viņai asus pārmetumus, un visi izgāja ārā. Daži no šķiņķiem, kas karājās virtuvē, tika iznesti laukā apbedīšanai, un alus muca virtuves pieliekamajā tika ielauzta ar Boksera pakava spērienu, citādi mājā nekas nebija aizskarts. Uz vietas vienbalsīgi tika pieņemta rezolūcija, ka saimniekmāja jāsaglabā kā muzejs. Visi bija vienisprātis, ka ne­viens dzīvnieks tur nekad nedrīkst dzīvot.

Dzīvnieki paēda brokastis, un pēc tam Sniedziņš un Napoleons atkal saaicināja visus kopā.

- Biedri, - Sniedziņš iesāka, - ir pusseptiņi, un mums priekšā gara diena. Šodien mēs sāksim siena pļauju. Taču ir vēl kas, par ko jāparūpējas vispirms.

Cūkas nu atklāja, ka pēdējo triju mēnešu laikā pašas ir iemā­cījušās lasīt un rakstīt no vecas pareizrakstības vārdnīcas, kas bija piederējusi mistera Džonsa bērniem un izmesta atkritumu kaudzē. Napoleons aizsūtīja pēc melnas un baltas krāsas podiem un visiem pa priekšu devās uz piecbaļķu vārtiem, kas veda uz lielceļu. Tad Sniedziņš (jo tieši Sniedziņš bija vislabākais rakstītājs) saņēma starp abiem priekškājas nagiem otu, aizkrāsoja uz vārtu augšējā baļķa uz­rakstu "Muižas ferma" un tā vietā uzrakstīja "Dzīvnieku ferma". Sā­kot ar šo dienu, tādam bija jābūt fermas nosaukumam. Pēc tam viņi atgriezās pie fermas ēkām, kur Sniedziņš un Napoleons aizsūtīja pēc redeļtrepēm, ko lika piesliet pie lielā šķūņa galasienas. Abi paskaid­roja, ka pēdējo triju mēnešu pārdomu gaitā cūkām esot izdevies ietvert Dzīvnieciskuma principus Septiņos Baušļos. Šie Septiņi Baušļi tagad tikšot uzrakstīti uz sienas; tie veidošot negrozāmu likumu, pēc kura visiem Dzīvnieku fermas iemītniekiem būšot jādzīvo mūžīgi mūžos. Ar zināmām grūtībām (jo cūkai vis nav viegli saglabāt līdz­svaru uz redeļtrepēm) Sniedziņš uzrāpās augšā un ķērās pie darba, bet Kviecējs pāris kāpienu zemāk turēja krāsas podu. Baušļi tika uz­rakstīti uz darvotās sienas lieliem, baltiem burtiem, kurus varēja salasīt pat trīsdesmit jardu attālumā. Tie skanēja šādi:

SEPTIŅI BAUŠĻI

1. Katrs, kas staigā uz divām kājām, ir ienaidnieks.

2. Katrs, kas staigā uz četrām kājām vai kam ir spārni, ir draugs.

3. Neviens dzīvnieks nedrīkst nēsāt apģērbu.

4. Neviens dzīvnieks nedrīkst gulēt gultā.

5. Neviens dzīvnieks nedrīkst dzert alkoholu.

6. Neviens dzīvnieks nedrīkst nogalināt otru dzīvnieku.

7. Visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi.

Uzrakstīts bija ļoti glīti, un, ja neņem vērā, ka "draugs" bija uz­rakstīts - "drauks" un viens "s" apgriezts otrādi, tad pareizrakstība viscaur bija ievērota. Sniedziņš visu nolasīja skaļi, lai izpalīdzētu pārējiem. Dzīvnieki māja pilnīgā piekrišanā, un spējīgākie nekavē­joties sāka mācīties Baušļus no galvas.

- Un nu, biedri, - Sniedziņš uzsauca, nomezdams otu, - uz siena pļavu! Uzskatīsim par goda lietu pabeigt pļauju ātrāk, nekā to spētu izdarīt Džonss ar saviem puišiem.

Taču šai brīdī trīs govis, kuras jau labu laiciņu bija rādījušās nemierīgas, sāka skaļi īdēt. Viņas nebija slauktas veselas divdesmit četras stundas, un tesmeņi gandrīz vai plīsa pušu. Brītiņu pado­mājušas, cūkas aizsūtīja pēc spaiņiem un diezgan sekmīgi izslauca govis, jo viņu priekškājas bija it labi piemērotas šim uzdevumam. Drīz pieci spaiņi bija pilni ar putainu, treknu pienu, uz kuru daudzi no dzīvniekiem noskatījās ar ievērojamu interesi.

- Kur nu liksim visu šito pienu? - kāds ievaicājās.

- Džonss dažreiz mēdza pa smēlienam iejaukt mūsu dzirā, -teica kāda no vistām.

- Neuztraucieties par pienu, biedri! - iesaucās Napoleons, no­stādamies priekšā spaiņiem. - Gan par to parūpēsies. Pļauja ir sva­rīgāka. Biedrs Sniedziņš ies pa priekšu. Es sekošu pēc pāris minūtēm. Uz priekšu, biedri! Siens gaida.

Tā nu dzīvnieki bariņā devās uz siena pļavu, lai sāktu pļauju, bet, vakarā atgriezušies, pamanīja, ka piens ir nozudis.