Dzīvnieku ferma

VI

Visu gadu dzīvnieki strādāja kā vergi. Taču darbā viņi bija lai­mīgi, netaupīja ne pūles, ne upurus, labi apzinādamies, ka viss, ko viņi dara, ir pašu un viņu īstenieku labā, kuri nāks pēc viņiem, nevis slinku, zaglīgu cilvēcisko būtņu bara labā.

Pavasarī un vasarā darba nedēļa bija sešdesmit stundu gara, bet augustā Napoleons paziņoja, ka jāstrādā būšot arī svētdienas pēc­pusdienās. Šis darbs gan bija pilnīgi brīvprātīgs, taču katram dzīv­niekam, kurš no tā izvairījās, barības devu samazināja par pusi. To­mēr, pat šādi strādājot, no dažiem uzdevumiem nācās atteikties. Raža nebija tik bagāta kā iepriekšējā gadā, un divi lauki, kurus vasa­ras sākumā vajadzēja apsēt ar dārzeņiem, palika neapsēti, jo aršana netika pabeigta pietiekami agri. Bija paredzams, ka nākamā ziema būs barga.

Dzirnavu būve radīja neparedzētas grūtības. Fermā bija labas kaļķakmens lauztuves, un vienā no saimniecības ēkām tika uziets daudz smilšu un cementa, tā ka visi celtniecības materiāli bija pie rokas. Taču problēma, kuru dzīvnieki sākumā nespēja atrisināt, bija - kā saskaldīt akmeņus vajadzīgā lielumā. Šķita, ka tas nav vei­cams citādi kā ar cērtēm un laužņiem, kurus neviens dzīvnieks neva­rēja izmantot, jo nespēja stāvēt uz pakaļkājām. Tikai pēc nedēļām ilgiem veltīgiem pūliņiem kādam ienāca prātā laba doma - proti, izmantot zemes pievilkšanas spēku. Lauztuvēs ik uz soļa mētājās milzīgi akmens bluķi, daudz par lieliem, lai tos varētu izlietot tādus, kādi tie ir. Dzīvnieki apmeta ap tiem virves un tad visi kopā - govis, zirgi, aitas, ikviens, kurš varēja noturēt virvi, kritiskos brīžos pievie­nojās pat cūkas - izmisīgi lēni vilka tos augšup pa nogāzi uz lauz­tuvju malu, no kurienes grūda lejā pa stāvumu, lai tie saplīstu ga­balos. Kad akmens bija saplīsis, to pārvietot bija diezgan viegli. Zirgi tos veda ar ratiem, aitas vilka atsevišķas šķembas, pat Mjūriela un Bendžamins iejūdzās vecos bērnu ratiņos un paveica savu daļu darba. Vasaras nogalē bija savākts pietiekams akmeņu krājums, un cūku uzraudzībā sākās būvdarbi.

Taču tas bija gauss un smags darbs. Bieži nogurdinošos pūliņos pagāja vesela diena, līdz vienu pašu akmens bluķi izdevās aizstīvēt līdz raktuvju malai, un dažkārt, nogrūsts lejā, tas nemaz nesaplīsa. Neko nevarēja paveikt bez Boksera, kura spēks likās esam vienlīdzīgs visu pārējo dzīvnieku spēkam kopā. Kad akmens sāka slīdēt un dzīv­nieki izmisumā iekliedzās, jūtot, ka tiek rauti lejā pa nogāzi, tad tieši Bokseris aizvien iegūla virvē un akmeni apturēja. Redzot, kā viņš, strauji elpodams , collu pēc collas cīnās augšup pa nogāzi, nagu smailēm urbjoties zemē, platajiem sāniem mirkstot sviedros, ikviena sirds pildījās ar apbrīnu. Dābolīte reizēm brīdināja, lai viņš uzma­noties, ka nepārstiepjoties, bet Bokseris nekad neklausījās. Viņam šķita, ka abi saukļi - "Es strādāšu vēl centīgāk" un "Napoleonam vienmēr ir taisnība" - pietiekami labi atrisina visas problēmas. Viņš bija norunājis ar gailēnu, lai tas rītos modina viņu trīsceturtdaļstundu, nevis pusstundu agrāk. Un savos brīvajos brīžos, kuru tagad vairs nebija daudz, viņš vienatnē mēdza iet uz lauztuvēm savākt pilnu vezumu akmens šķembu un bez citu palīdzības aizvilkt to līdz vējdzirnavu būvlaukumam.

Par spīti smagajam darbam, dzīvnieki tovasar iztika gluži labi. Ja arī viņiem nebija vairāk barības kā Džonsa laikā, tad tomēr ne mazāk. Tā bija tik liela priekšrocība - barot tikai pašiem sevi, nevis uzturēt vēl piecas izšķērdīgas cilvēciskas būtnes -, ka vajadzētu ļoti daudz trūkumu, lai tie spētu aptumšot šo prieku. Turklāt dzīvnieku darba paņēmieni daudzējādā ziņā bija veiklāki nekā cilvēkiem un aiztaupīja pūles. Piemēram, ravēšanu varēja paveikt ar tādu rūpību, uz kādu cilvēki nemūžam nebūtu spējīgi. Vai arī - tā kā neviens dzīvnieks tagad nezaga, nebija nekādas vajadzības norobežot ganības no tīrumiem un uzturēt kārtībā žogus un vārtus, kas prasītu daudz pūliņu. Tomēr pa vasaru sāka rasties dažādas neparedzētas vajadzī­bas. Bija nepieciešama parafīneļļa, naglas, auklas, biskvīti suņiem un pakavu dzelzs - neko no tā nebija iespējams ražot fermā. Un vēlāk ievajadzēsies sēklu un mākslīgo mēslu, turklāt dažādu darbarīku un, visbeidzot, mehānismu vējdzirnavām. Kā sagādāt tos, neviens ne­spēja iedomāties.

Kādu svētdienas rītu, kad dzīvnieki sapulcējās, lai saņemtu rīko­jumus, Napoleons paziņoja, ka esot izvēlējies jaunu politiku. No šīs dienas Dzīvnieku ferma iesaistīšoties tirdzniecībā ar kaimiņfermām; protams, ne jau ar kādiem komerciāliem mērķiem, bet gluži vien­kārši tādēļ, lai iegūtu zināmus ārkārtīgi nepieciešamus materiālus. Vējdzirnavu vajadzības jāvērtējot augstāk par visu citu, viņš teica. Tāpēc viņš veicot sagatavošanās darbus, lai pārdotu vienu siena kau­dzi un daļu šīgada kviešu ražas, bet vēlāk, ja vajadzēšot vairāk nau­das, tā būšot jāiegūst, pārdodot olas, Villingdonas tirgū pēc tām aiz­vien esot pieprasījums. Vistām, Napoleons sacīja, šis upuris jāuzņemoties ar prieku - kā īpašs ieguldījums vējdzirnavu celtniecībā.

Dzīvnieki atkal sajuta neskaidras bažas. Nekad neielaisties darī­jumos ar cilvēkiem, nekad neiesaistīties tirdzniecībā, nekad nelietot naudu - vai tās nebija dažas no sākotnējām rezolūcijām, kas tika paziņotas pirmajā uzvaras prieka pilnajā Sapulcē pēc Džonsa padzī­šanas? Visi dzīvnieki atcerējās, ka šādas rezolūcijas tikušas pieņem­tas, vai vismaz domāja, ka atceras. Četras jaunās cūkas, kuras bija protestējušas, kad Napoleons atcēla Sapulces, bikli pacēla balsis, taču tās nekavējoties apklusināja šaušalīgi suņu rūcieni. Pēc tam aitas, kā parasti, rāva vaļā "Četras kājas - labi, divas kājas - slikti!", un neveiklais mirklis tika notušēts. Beidzot Napoleons pacēla priekškāju, piepra­sīdams klusumu, un paziņoja, ka viss jau esot norunāts. Nevienam dzīvniekam nevajadzēšot nākt saskarē ar cilvēkiem, kas, bez šaubām, būtu ārkārtīgi nevēlami. Viņš esot nodomājis ņemt visu šo smagumu uz saviem pleciem. Kāds misters Vimpers, advokāts no Villingdonas, esot piekritis darboties par vidutāju starp Dzīvnieku fermu un ārpasauli un katru pirmdienas rītu ieradīšoties fermā, lai saņemtu norādījumus. Savu runu Napoleons pabeidza ar parasto saucienu "Lai dzīvo Dzīvnieku ferma!", un pēc "Angļu zvēru" no-dziedāšanas dzīvniekiem tika ļauts izklīst.

Pēcāk Kviecējs apstaigāja fermu un nomierināja dzīvnieku prā­tus. Viņš apgalvoja, ka rezolūcija pret iesaistīšanos tirdzniecībā un naudas lietošanu nekad neesot nedz pieņemta, nedz pat ierosināta. Tās esot vistīrākās iedomas, kuru iedīgļi varbūt meklējami melos, ko reiz izplatījis Sniedziņš. Daži dzīvnieki vel juta vieglas šaubas, bet Kviecējs tiem viltīgi noprasīja: - Vai jūs, biedri, esat pārliecināti, ka neesat to nosapņojuši? Vai jums ir protokols par šādu rezolūciju? Vai tas ir kaut kur pierakstīts? - Un, tā kā bija pilnīgi skaidrs, ka nekur pierakstīts nekas tāds nav, dzīvnieki pārliecinājās, ka ir kļūdījušies.

Kā jau norunāts, ik pirmdienu fermā ieradās misters Vimpers. Tas bija viltīga izskata vīrelis ar vaigubārdu, advokāts, kurš tikpat kā nenodarbojās ar tirdzniecības lietām, taču pietiekami attapīgs, lai drīzāk par visiem aptvertu, ka Dzīvnieku fermai ievajadzēsies starp­nieka un ka atalgojums būs pūļu vērts. Dzīvnieki ar zināmām izbai­lēm vēroja viņu nākam un ejam un vairījās no viņa, cik vien iespē­jams. Tomēr, noskatīdamies Napoleonā, kurš, stāvēdams uz visām četrām, deva rīkojumus Vimperam, kas stāvēja uz divām kājām, dzīvnieki juta lepnumu un pa daļai samierinājās ar jauno kārtību. Viņu attiecības ar cilvēku dzimumu šobrīd vairs nebija gluži tādas pašas kā iepriekš. Tagad, kad Dzīvnieku ferma uzplauka, cilvēki ne­būt nenīda to mazāk; patiesībā viņi nīda to vairāk nekā jebkad. Ik­viena cilvēciska būtne gluži kā ticības apliecinājumu daudzināja to, ka ferma agrāk vai vēlāk izputēs un, galvenais, ka vējdzirnavas būs viena vienīga izgāšanās. Viņi salasījās krogos un ar diagrammām pierādīja cits citam, ka vējdzirnavām visādā ziņā jāsabrūk, vai arī -ja tās tomēr noturētos, tad nemūžam nedarbotos. Un tomēr - pret pašu gribu viņiem bija radusies zināma cieņa pret to, cik prasmīgi dzīvnieki tiek galā ar visu, ko pasāk. To apliecināja kaut vai tas, ka cilvēki bija sākuši dēvēt Dzīvnieku fermu tās īstajā vārdā un beiguši izlikties, ka tās nosaukums ir Muižas ferma. Viņi arī mitējās aizstāvēt Džonsu, kurš bija zaudējis cerības atgūt savu fermu un pārcēlies uz dzīvi citā apvidū. Ja neņem vērā Vimperu, starp Dzīvnieku fermu un ārpasauli joprojām nepastāvēja nekāda saskare, taču sāka klīst nepārprotamas baumas, ka Napoleons gatavojoties slēgt noteiktu lietišķu vienošanos vai nu ar misteru Pilkingtonu no Foksvudas, vai ar misteru Frederiku no Pinčfīldas - bet, kā tika atzīmēts, nekādi ne ar abiem vienlaikus.

Tieši ap šo laiku cūkas pēkšņi pārvācās uz saimniekmāju un apmetās uz dzīvi tur. Dzīvnieki atkal šķitās atceramies, ka senajās dienās pret to bijusi pieņemta rezolūcija, un Kviecējam atkal izdevās viņus pārliecināt, ka tā nu vis neesot. Absolūti nepieciešams, viņš teica, lai cūkām, kas esot fermas smadzenes, būtu mierīga vietiņa, kur strādāt. Vadoņa cieņai (pēdējā laikā, runājot par Napoleonu, viņš bija sācis lietot titulu "Vadonis") arī vairāk atbilstot dzīve mājā, nevis vienkāršā cūkkūtī. Tomēr daži dzīvnieki uztraucās, padzirdē­juši, ka cūkas ne vien ietur maltītes virtuvē un izmanto viesistabu par atpūtas telpu, bet arī guļ gultās. Bokseris, kā parasti, tika tam pāri ar savu "Napoleonam vienmēr ir taisnība!", bet Dābolīte, kura domājās atceramies īpašu rezolūciju pret gultām, aizgāja šķūņgalā un centās saburtot Septiņus Baušļus, kas tur bija uzrakstīti. Redzē­dama, ka nespēj salasīt vairāk par atsevišķiem burtiem, viņa atveda Mjūrielu.

- Mjūriel, - viņa teica, - nolasi man Ceturto Bausli. Vai tur nekas nav teikts par to, ka nedrīkst gulēt gultā?

Mjūriela ar pūlēm ņēmās burtot.

- Tur teikts: "Neviens dzīvnieks nedrīkst gulēt gultā ar pala­giem," - viņa pēdīgi paziņoja.

Dābolīte savādā kārtā neatcerējās, ka Ceturtajā Bauslī būtu mi­nēti palagi; taču, ja jau tā rakstīts uz sienas, tad būs gan minēti. Un Kviecējs, kam tieši tobrīd gadījās iet garām divu triju suņu pavadībā, prasmīgi parādīja visu īstajā gaismā.

- Tātad jūs, biedri, būsiet dzirdējuši, - viņš sacīja, - ka mēs, cūkas, tagad guļam saimniekmājas gultās? Un kādēļ gan ne? Jūs taču neiedomāsieties, ka ir bijusi kāda rezolūcija pret gultām? Gulta vien­kārši nozīmē vietu, kur gulēt. Stingri ņemot, salmu kaudze aizgaldā arī ir gulta. Noteikums bija pret palagiem, kas ir cilvēku izgudro­jums. Mēs noņēmām palagus no saimniekmājas gultām un guļam starp segām. Un tās patiesi ir ļoti ērtas guļvietas! Taču varu jums teikt, biedri, ka tās nav ērtākas, nekā mums nepieciešams, jo mums tagad jāveic tik daudz garīga darba. Jūs taču negribētu laupīt mums atpūtu, vai ne, biedri? Jūs negribētu, lai mēs piekūstam tiktāl, ka nespējam veikt savus pienākumus? Neviens no jums tak nevēlēsies, lai atgriežas Džonss?

Šai ziņā dzīvnieki tūliņ apliecināja viņam savu piekrišanu, un ne vārda vairs netika runāts par to, ka cūkas guļ saimniekmājas gul­tās. Un, kad pēc dažām dienām tika paziņots, ka turpmāk cūkas rītos celsies stundu vēlāk nekā pārējie dzīvnieki, arī pret to neviens ne­iebilda.

Pienākot rudenim, dzīvnieki bija noguruši, taču laimīgi. Garām bija smags gads, un pēc tam, kad bija pārdota daļa siena un labības, barības krājumi ziemai nerādījās pārlieku bagātīgi, taču visu atsvēra vējdzirnavas. Tagad tās bija gandrīz pa pusei uzceltas. Pēc ražas no­vākšanas iestājās skaidrs, sauss laiks, un dzīvnieki strādāja tik dūšīgi kā vēl nekad, spriezdami, ka ir taču vērts augu dienu lumzāt šurpu turpu ar akmens bluķiem, ja šādi iespējams uzcelt sienas par pēdu augstāk. Bokseris mēdza nākt ārā pat naktīs un pilnmēness gaismā pastrādāt pāris stundiņu vienatnē. Brīvajos brīžos dzīvnieki riņķoja ap puspabeigtajām vējdzirnavām, apbrīnodami sienu izturību un taisnumu un brīnīdamies, ka vispār spējuši uzbūvēt kaut ko tik iespaidīgu. Vienīgi vecais Bendžamins ne sitams nejūsmoja par vēj­dzirnavām, lai gan, kā parasti, neteica arī neko vairāk par mīklaino piezīmi, ka ēzeļi dzīvojot ilgi.

Klāt bija novembris ar stipru dienvidrietumu vēju. Būvei vaja­dzēja mest mieru, jo bija pārāk mitrs, lai jauktu cementu. Beidzot pienāca nakts, kad sacēlās tik nikna vētra, ka fermas ēkas salīgojās uz pamatiem un no šķūņa jumta tika norauti vairāki dakstiņi. Vistas uzmodās, šausmās ķērkdamas, jo visas reizē bija nosapņojušas, ka tālumā dzird nodārdam šāvienu. Rītā dzīvnieki iznāca no steliņģiem un ieraudzīja, ka nogāzts karogmasts un augļudārza malā kā nieka redīss no zemes izrauta goba. Bet jau nākamajā mirklī no visu mu­tēm izlauzās izmisuma kliedziens. Acīm pavērās briesmīgs skats. Vēj­dzirnavas gulēja drupās.

Visi ar joni metās turp. Napoleons, kas reti kad pārvietojās ātrāk nekā soļiem, drāzās visiem pa priekšu. Jā, te nu tās gulēja - visu viņu pūliņu auglis -, nopostītas līdz pamatiem; apkārt mētājās akmeņi, kurus viņi ar tādām mokām skaldījuši un stiepuši šurp. Vēl nespē­dami bilst ne vārda, dzīvnieki stāvēja, drūmi noraudzīdamies iz­svaidītajos akmeņos. Napoleons klusēdams soļoja šurpu turpu, lā­giem paostīdams zemi. Astes gredzens bija kā sastindzis un tikai rei­zumis asi noraustījās - tas norādīja uz rosīgu prāta darbību. It kā beidzot kaut ko izlēmis, viņš pēkšņi apstājās.

- Biedri, - viņš klusu ierunājās, - vai jūs zināt, kas to pastrā­dājis? Vai pazīstat ienaidnieku, kurš naktī atnācis un sagrāvis mūsu vējdzirnavas? Sniedziņš! - viņš piepeši pērkonīgi ieaurojās. - To ir izdarījis Sniedziņš! Aiz tīras ļaunprātības, cerēdams kavēt mūsu plānu izpildi un atriebties par savu kaunpilno padzīšanu, šis no­devējs nakts aizsegā ir atzadzies šurp un iznīcinājis gandrīz vesela gada darbu. Biedri, šeit un šobrīd es pasludinu Sniedziņam nāvesspriedumu! Dzīvnieks, kurš īstenos šo pelnīto spriedumu, sa­ņems "Otrās Pakāpes Dzīvnieku Varoni" un pusbušeli ābolu. Veselu bušeli saņems tas, kurš sagūstīs šo kaitnieku dzīvu!

Dzīvnieki bija bezgala satriekti, uzzinājuši, ka šādas rīcības vai­ninieks varētu būt Sniedziņš. Atskanēja sašutuma saucieni, un ik­viens sāka prātot, kā notvert Sniedziņu, ja viņš kādreiz atgrieztos. Gandrīz tai pašā brīdī netālu no paugura zālē tika uzietas cūkas pē­das. Tās bija izsekojamas tikai dažus jardus, taču, kā izrādījās, veda uz caurumu dzīvžogā. Napoleons krietni apošņāja pēdas un pazi­ņoja, ka tās esot Sniedziņa. Viņaprāt, Sniedziņš būšot ieradies no Foksvudas fermas puses.

- Vilcināties vairs nedrīkst, biedri! - izpētījis pēdas, noteica Napoleons. - Jāķeras pie darba. Šo pašu rītu mēs sāksim būvēt vēj­dzirnavas no jauna un būvēsim visu ziemu, lai kādi būtu laika ap­stākļi. Mēs parādīsim tam nicināmajam nodevējam, ka mūsu darbu vis neizdosies tik viegli izpostīt. Atcerieties, biedri, - mūsu plānos nedrīkst būt grozījumu, tie jāizpilda ne dienu vēlāk, kā paredzēts. Uz priekšu, biedri! Lai dzīvo vējdzirnavas! Lai dzīvo Dzīvnieku ferma!