Cilvēks- Amfībija

BRĪNUMAINAIS DĀRZS

Kad Kristo pēc nedēļas ieradās, doktors Salvators cieši ielūkojās viņam acīs un sacīja:

— Klausies uzmanīgi, Kristo. Es tevi pieņemu pie sevis. Tu saņemsi uzturu un labu algu…

Kristo atvēcinājās ar abām rokām:

— Man neko nevajag, tikai kalpot jums.

— Klusē un klausies, — Salvators turpināja. — Tev būs viss, bet es prasīšu vienu: tev jāklusē par visu, ko šeit redzēsi.

— Es drīzāk nogriezīšu savu mēli un izmetīšu suņiem nekā runāšu kaut vienu vārdu.

— Nu, tad pielūko, lai tevi nepiemeklē šāda nelaime, .— Salvators brīdināja un, atsaucis balti ģērbto nēģeri, pavēlēja tam: — Ieved viņu dārzā un nodod Džima rīcībā.

Nēģeris klusēdams palocījās, izveda indiāni no baltā nama, veda cauri jau pazīstamajam pagalmam un pieklauvēja pie otrā mūra dzelzs vārtiem.

Aiz mūra atskanēja suņu riešana, vārti nočīkstēja un lēni atdarījās. Nēģeris iestūma Kristo pa tiem, kaut ko dobji uzsauca otram nēģerim, kas stāvēja aiz vārtiem, un aizgāja.

Kristo pārbijies piespiedās pie mūra: neganti rēkdami, viņam drāzās virsū svešādi zvēri sarkandzeltenu spalvu ar tumšiem plankumiem. Būtu Kristo sastapies ar tiem pampasos, tad būtu tūliņ nopratis, ka tie ir jaguāri. Taču zvēri rēja suņu balsīs. Šobrīd gan Kristo bija vienalga, kādi dzīvnieki uzbrūk viņam. Viņš metās pie tuvākā koka un negaidīti veikli atradās jau zaros. Nēģeris sāka šņākt uz suņiem kā nokaitināta kobra. Suņi nomierinājās, apklusa, nogulās zemē un nolika galvas uz izstieptajām ķepām, šķielēdami uz nēģeri.

Nēģeris atkal sāka šņākt, šoreiz vērsdamies pie Kristo, kurš sēdēja kokā, un māja ar rokām, aicinādams indiāni rāpties lejā.

— Ko tu šņāc kā čūska? — Kristo jautāja, nepamezdams savu patvērumu. — Mēli esi norijis, vai?

Nēģeris tikai pikti ieīdējās.

«Droši vien viņš ir mēms,» Kristo nodomāja un atcerējās Salvatora brīdinājumu. Vai patiesi Salvators nogriež mēles kalpiem, kas izpauž viņa noslēpumus? Varbūt arī šim nēģerim nav mēles … Un Kristo piepeši uzmācās tādas bailes, ka viņš tikko nenokrita no koka. Viņam gribējās bēgt projām no šejienes, cik ātri vien var un kurp acis rāda. Viņš klusībā apsvēra, vai tālu no koka līdz mūrim. Nē, pāri pārlēkt nav iespējams… Turklāt nēģeris jau bija pienācis pie koka un nepacietīgi vilka indiāni zemē, satvēris aiz kājas. Vajadzēja padoties. Kristo nolēca no koka, pasmaidīja, cik vien laipni prata, pastiepa roku un draudzīgi vaicāja:

— Džims?

Nēģeris palocīja galvu.

Kristo cieši paspieda viņa roku. «Ja ellē esi nokļuvis, tad jāprot ar velniem tikt galā,» viņš nodomāja un skaļi turpināja:

— Vai tu esi mēms?

Nēģeris neatbildēja.

— Vai tev nav mēles?

Nēģeris joprojām klusēja.

«Vajadzētu ieskatīties viņam mutē,» Kristo nodomāja, taču Džims, kā redzams, nebija noskaņots pat uz sarunu ar vaibstu palīdzību. Viņš paņēma Kristo pie rokas, pieveda pie rudajiem zvēriem un kaut ko nošņāca. Tie piecēlās, apostīja Kristo un mierīgā garā atkāpās. Kristo kļuva mazliet vieglāk ap sirdi.

Ar rokas mājienu Džims aicināja Kristo aplūkot dārzu.

Pēc vienmuļā, ar akmeņiem bruģētā pagalma dārzs pārsteidza ar zaļumu un ziedu pārpilnību. Tas stiepās uz austrumiem, pamazām sliecoties lejup uz jūras krastu. Ar iesarkaniem, sasmalcinātiem gliemežvākiem nokaisītie celiņi klīda uz visām pusēm. Gar celiņiem auga ērmīgi kaktusi un zilganzaļās, sulīgās agaves, slējās dīvainas skaras, pilnas ar dzeltenzaļiem ziediem. Veselas persiku un olīvu birztalas meta ēnu uz biezo zāli un raibajām, spilgtajām puķēm. Zāles zaļu.mā dzirkstīja ūdens baseini, izveidoti no baltiem akmeņiem. Augstās strūklakas atsvaidzināja gaisu. Dārzu pildīja dažādu putnu klaigas, dziesmas un vīterošana, dzīvnieku brēcieni un spiedzieni. Nekad vēl Kristo nebija redzējis tik neparastus kustoņus. Sai dārzā mājoja neredzēti ērmi.

Rau, kur pārskrien pār celiņu seškājaina ķirzaka, mirdzinot zaļa vara zvīņas. No zara nokarājas čūska ar divām galvām. Kristo šausmās atsprāga sānis no divgalvainā rāpuļa, kurš šņāca ar divām sarkanām mutēm. Nēģeris atbildēja ar vēl skaļāku šņācienu, un čūska, pamājusi ar abām galvām, nošļūca no koka un pazuda niedru biezoknī. Vēl otra čūska norāpās no celiņa, tvarstīdamās pie zemes ar divām ķetnām. Aiz stiepļu iežogojuma rukšēja sivēns. Viņš blenza uz Kristo ar vienīgo, lielo aci, kas atradās pašā pieres vidū.

Divas kopā saaugušas baltas žurkas skrēja pa sārto celiņu kā divgalvains un astoņkājains ērms. Dažreiz šī divvienīgā būtne sāka cīnīties pati ar sevi: viena žurka vilka uz kreiso, otra uz labo pusi, un abas neapmierinātas pīkstēja. Blakus celiņam ganījās «Siamas dvīņi» ar kopā saaugušiem sāniem — divas smalkvilnas aitas. Tās neķildojās kā žurkas, jo laikam sen jau bija vienojušās par visu. Kāds ērms sevišķi pārsteidza Kristo: liels, sārts suns pilnīgi bez spalvas. Uz tā muguras, it kā izaudzis no tās, bija redzams mazs pērtiķēns — krūtis, rokas, galva. Suns pienāca pie Kristo un pavēdināja asti. Pērtiķēns grozīja galvu, plātījās ar rokām, plikšķināja sunim pa muguru, kuras daļa pats bija, un klaigāja, raugoties uz Kristo. Indiānis iebāza roku kabatā, izņēma cukura graudu un pastiepa pērtiķēnam, taču kāds aši atvilka Kristo roku. Aiz muguras bija dzirdama šņākšana. Kristo atskatījās — Džims! Vecais nēģeris ar kustībām un vaibstiem paskaidroja, ka pērtiķēnu nedrīkst barot. Tūliņ zvirbulis ar papagaiļa galvu, garām laižoties, izrāva cukuru no Kristo pirkstiem un nozuda krūmā. Pļaviņā iemāvās zirgs ar govs galvu.

Divas lamas aizauļoja pa klajumiņu, vēcinot zirgu astes. No zāles, no krūmu biezokņiem, no koku zariem uz Kristo lūkojās neparasti rāpuļi, zvēri un putni: suņi iirjcaķu galvām, zosis ar gaiļu sekstēm, ragaini mežakuiļi, nandu strausi ar ērgļu knābjiem, auni ar pumu ķermeņiem …

Kristo šķita, ka viņš murgo. Viņš berzēja acis, slapināja galvu strūklaku vēsajā ūdenī, taču nekas nelīdzēja. Baseinos viņš redzēja čūskas ar zivju galvām un žaunām, zivis ar varžu kājām, milzīgus krupjus ar gariem ķirzaku augumiem…

Un Kristo atkal iegribējās bēgt projām.

Bet tad Džims ar Kristo iznāca klajā, ar smiltīm nokaisītā laukumā. Tā vidū, palmu ielenkta, slējās mauru stilā celta, balta marmora villa. Caur palmu stumbriem vīdēja arkas un kolonas. Vara strūklakas delfīnu veidā meta ūdens kaskādes dzidros baseinos, kur rotājās zelta zivtiņas. Pati lielākā strūklaka pie galvenās ieejas attēloja jaunekli jāšus uz delfīna, līdzīgu mitoloģiskajam jūras dievam Tritonam, ar vītņotu ragu pie mutes.

Aiz villas atradās dažas dzīvojamās un saimniecības ēkas, bet tālāk — dzelkšņainu kaktusu biezoknis, kas sniedzās līdz pat baltam mūrim.

— Atkal mūris! — Kristo nopūtās.

Džims ieveda indiāni nelielā, dzestrā istabiņā. Ar žestiem viņš paskaidroja, ka šī istaba piešķirta Kristo, un pameta indiāni vienu.