Cilvēks- Amfībija

JAUNS DRAUGS

Olsens sēdēja uz liela barkasa un raudzījās pāri bortam ūdenī. Saule bija tikko pacēlusies virs apvāršņa un apspīdēja ar slīpajiem stariem nelielā līcīša dzidro ūdeni līdz pašam dibenam. Vairāki indiāņi lodāja pa baltajām smiltīm. Laiku pa laikam viņi pacēlās ūdens virsū, lai ievilktu elpu, un atkal ienira. Olsens skadri vēroja nirējus. Par spīti agrajai stundai, bija jau karsts. «Kāpēc arī es nevarētu atsvaidzināties un ienirt pāris reižu?» Olsens nodomāja, aši izģērbās un ielēca ūdenī. Olsens agrāk nekad nebija niris, bet tagad viņam tas iepatikās, un viņš pārliecinājās, ka var uzturēties zem ūdens ilgāk par caurmēra indiāni. Olsens pievienojās pērļu meklētājiem, un šī jaunā nodarbošanās viņu ātri savaldzināja.

Ieniris trešo reizi, viņš pamanīja, ka divi indiāņi, kuri uz ceļiem nometušies, rakņājās smiltīs, uzlēca kājās un iznira tik strauji, it kā viņus vajātu haizivs vai zāģazivs. Olsens atskatījās. Pie viņa peldēja šurp dīvaina būtne, puscilvēks, pusvarde, ar sudrabotām zvīņām, milzīgām, izvalbītām acīm un vardes ķepām. Šī būtne airējās kā varde un ar spēcīgiem vēzieniem traucās uz priekšu.

Iekams Olsens paspēja uzslieties stāvus, briesmonis jau bija klāt un satvēra viņa roku ar savu vardes ķepu. Nobiedētais Olsens tomēr pamanīja, ka šai būtnei ir skaista cilvēka seja, kuru bojāja tikai izvalbītās, spožās acis. Dīvainais radījums, aizmirsis, ka atrodas zem ūdens, sāka kaut ko runāt. Olsens nevarēja sadzirdēt vārdus. Viņš redzēja tikai lūpas kustamies. Nezināmā būtne stingri turēja abām ķetnām Olsena roku. Olsens ar spēcīgu kāju kustību atgrūdās no dibena un ātri pacēlās virs ūdens, airēdamies ar brīvo roku. Briesmonis vilkās līdzi, nelaizdams viņu vaļā. Uzpeldējis pie barkasa, Olsens pārmeta kāju pār bortu, pieķērās pie tā un atsvieda šo puscilvēku ar vardes ķetnām tā, ka tas plunkšķot iekrita ūdenī. Barkasā sēdošie indiāņi ielēca jūrā un steigšus peldēja uz krastu.

Bet Ihtiandrs atkal tuvojās barkasam un uzrunāja Olscnu spāniski:

— Paklau, Olsen, man jārunā ar jums par Gutiēri.

Šie vārdi pārsteidza Olsenu ne mazāk kā sastapšanās ūdenī. Olsens bija drosmīgs vīrs, kam galva uz pleciem. Ja nezināmā būtne pazīst viņu un Gutiēri, tad skaidrs, ka tas ir cilvēks.

— Klausos, — Olsens atbildēja.

Ihtiandrs uzrāpās uz barkasa un atsēdās priekšgalā, savilcis kājas un sakrustojis rokas uz krūtīm.

«Brilles!» noprata Olsens, vērīgi aplūkodams svešā spīdošās, izvalbītās acis.

— Mani sauc Ihtiandrs. Reiz es jums uznesu pērļu virkni no jūras dibena.

— Bet tad jums bija cilvēka acis un rokas.

Ihtiandrs pasmaidīja un papurināja savas vardes ķetnas.

— Novelkamas, — viņš īsi paskaidroja.

— Es jau tā domāju.

Indiāņi ziņkāri vēroja no krasta klintīm šo sarunu, kaut nevarēja dzirdēt vārdus.

— Vai jūs mīlat Gutiēri? — pēc brītiņa jautāja Ihtiandrs.

— Jā, es viņu mīlu, — Olsens vienkārši atbildēja.

Ihtiandrs smagi nopūtās.

— Un viņa jūs arī mīl?

— Jā, viņa mani mīl.

— Bet viņa taču mīl mani!

— Tā ir viņas darīšana, — Olsens paraustīja plecus.

— Kā viņas darīšana? Viņa taču ir jūsu līgava!

Olsena sejā parādījās pārsteigums, taču viņš joprojām mierīgi atbildēja:

— Nē, viņa nav mana līgava.

— Jūs melojat! — Ihtiandrs aizsvilās. — Es pats dzirdēju melnīgsnējo vīru uz zirga runājam, ka viņa ir līgava.

— Mana?

Ihtiandrs apjuka. Nē, melnīgsnējais vīrs nebija sacījis, ka Gutiēre ir Olsena līgava. Bet jauna meitene taču nevar būt šā vecā un neglītā melnīgsnējā vīra līgava? Vai tad tā arī notiek? Droši vien melnīgsnējais ir viņas radinieks… Ihtiandrs nolēma sākt iztauju no citas puses.

— Ko jūs te darījāt? Meklējāt pērles?

— Atzīstos, ka jūsu jautājumi man nepatīk, — Olsens nīgri noteica. — Un, ja es nezinātu par jums šo to no Gutiēres, tad izmestu jūs no barkasa un ar to mūsu saruna beigtos. Neķeriet pēc sava naža. Es varu sadauzīt jums galvu ar airi, iekams jūs tiksiet kājās. Bet es neatrodu iemeslu slēpt jums, ka patiešām meklēju šeit pērles.

— Lielo pērli, ko es iemetu šeit jūrā? Vai Gutiēre stāstīja jums par to?

Olsens palocīja galvu.

Ihtiandrs triumfēja.

— Redziet nu! Es taču sacīju viņai, ka jūs neatteiksieties no šīs pērles. Es viņai ieteicu pieņemt pērli; un atdot to jums. Viņa nepiekrita, un nu jums pašam tā jāmeklē.

— Jā, tāpēc, ka tagad tā nepieder jums, bet okeānam. Un, ja es to atradīšu, tad nevienam nebūs par to jāpateicas.

— Jūs tā mīlat pērles?

— Es neesmu sieviete, lai mīlētu niekus, — Olsens atcirta.

— Bet pērles var… kā tas bija? … ak jā, pārdot! — Ihtiandrs atcerējās vajadzīgo vārdu. — Pārdot un dabūt daudz naudas.

Olsens atkal piekrītoši pamāja ar galvu.

— Tātad jūs mīlat naudu?

— Kas jums īstenībā no manis vajadzīgs? — Olsens jau sāka sirdīties.

— Man jāzina, kāpēc Gutiēre dāvina jums pērles. Jūs taču gribējāt viņu precēt?

— Nē, es nedomāju precēt Gutiēri, — Olsens atbildēja. — Un, ja arī būtu par to domājis, tad tagad jau par vēlu. Gutiēre ir cita sieva.

Ihtiandrs nobālēja un pieķērās pie Olsena rokas.

— Vai patiešām tā melnīgsnējā vīra? — viņš sabijies iesaucās.

— Ja, viņa ir Pedro Zuritas sieva.

— Bet viņa taču… Man liekas, viņa mīlēja mani,— Ihtiandrs klusu čukstēja.

Olsens uzmeta viņam līdzjūtīgu skatienu, aizsmēķēja īsu pīpiti un teica:

— Jā, man arī šķiet, ka viņa mīlēja jūs. Bet jūs viņas acu priekšā ielēcāt jūrā un noslīkāt — vismaz viņa tā domāja.

Ihtiandrs izbrīnījies pavērās Olsenā. Jauneklis nekad nebija teicis Gutiērei, ka var uzturēties zem ūdens. Viņam ne prātā nebija nācis, ka meitene viņa lēcienu no klints jūrā var uztvert kā pašnāvību.

— Pagājušo nakti es sastapu Gutiēri, — Olsens turpināja. — Jūsu bojā eja viņu ārkārtīgi sarūgtinājusi. «Es esmu vainīga Ihtiandra nāvē,» — tā viņa man sacīja.

— Bet kāpēc tad viņa tik ātri apprecēja citu? Viņa taču… es izglābu viņai dzīvību. Jā, jā! Man sen šķita, ka Gutiēre atgādina to meiteni, kas tikko nenoslīka okeānā. Es viņu iznesu krastā un pats noslēpos klintīs. Un tad ieradās tas melnīgsnējais — es viņu uzreiz pazinu — un apgalvoja, ka viņš izglābis Gutiēri.

— Gutiēre man kādreiz stāstīja par to, — Olsens sacīja. — Viņa tā arī netika pie skaidrības, kas īsti viņu izglābis — Zurita vai tā dīvainā būtne, kas pazibējusi acu priekšā, kad viņa nākusi pie samaņas. Kāpēc jūs pats nepateicāt viņai, ka esat viņu izglābis?

— Pašam par to nebija ērti runāt. Turklāt es nebiju skaidri pārliecināts, ka tā ir Gutiēre, kamēr nedabūju redzēt Zuritu. Bet kā viņa varēja piekrist precībām? — Ihtiandrs nemitējās sūroties.

— Kā tas notika, to es pats nesaprotu, — Olsens lēni atteica.

— Pastāstiet visu, ko jūs zināt, — Ihtiandrs lūdza.

— Es strādāju pogu fabrikā par gliemežnīcu pieņēmēju. Tur es iepazinos ar Gutiēri. Viņa nesa šurp gliemežnīcas, — tēvs sūtīja viņu, kad bija aizņemts. Mēs iepazināmies, iedraudzējāmies. Dažreiz satikāmies ostā, pastaigājamies pa pludmali. Viņa stāstīja man par savām bēdām: pēc viņas precot bāgāts spānietis.

— Tas pats? Zurita?

— Jā, Zurita. Gutiēres tēvs, indiānis Baltazars, ļoti gribēja šīs laulības un visādi centās pierunāt meitu nenoraidīt tik lielisku līgavaini.

— Kas viņš par lielisku? Vecs, pretīgs, smird pēc tabakas, — Ihtiandrs nevarēja novaldīties.

— Baltazaram Zurita ir visai vēlams znots. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Baltazars ir Zuritam prāvu summu parādā. Zurita varētu izputināt Baltazaru, ja Gutiēre atraidītu precinieku. Varat iedomāties, kā meitenei klājās. No vienas puses — precinieka uzbāzīgā lakstošanās, no otras — tēva mūžīgie pārmetumi, bārieni, draudi…

— Kāpēc Gutiēre neaizdzina Zuritu? Kāpēc jūs, tādi liels un stiprs, nepiekāvāt šo Zuritu?

Olsens pārsteigts pasmaidīja: Ihtiandrs nav muļķis, tomēr jautā tik dīvaini. Kur viņš audzis un skolojies?

— To nevar tik vienkārši izdarīt, kā jums liekas, — Olsens atbildēja. — Zuritu un Baltazaru aizstāvētu likums, policija, tiesa. — Bija redzams, ka Ihtiandrs neko nesaprot. — Vārdu sakot, tur neko nevarēja līdzēt.

— Nu, tad kāpēc viņa nebēga projām?

— Aizbēgt būtu vieglāk, un viņa domāja to darīt. Es apsolījos viņai palīdzēt. Es pats jau sen dzīros braukt projām no Buenosairesas uz Ziemeļameriku un uzaicināt Gutiēri braukt man līdzi.

— Jūs gribējāt tur viņu apprecēt?

— Esat gan jūs neatlaidīgs! — Olsens_ atkal pasmaidīja. — Es jau jums sacīju, ka mēs bijām draugi. Kas varēja notikt tālāk, to es nezinu ..,

— Kāpēc tad jūs neaizbraucāt?

— Mums nebija naudas braucienam.

— Vai brauciens ar «Horoksu» maksā tik dārgi?

— Ar «Horoksu»! Ar «Horoksu» var braukt tikai miljonāri. Vai tad jūs no mēness esat nokritis, vai, Ihtiandr?

Ihtiandrs apjuka-, nosarka un apņēmās vairs neko tādu nejautāt, kas ļautu Olsenam noprast, ka viņš nezina pašas vienkāršākās lietas.

— Mums nepietika naudas, lai aizbrauktu parastajā pasažieru tvaikonī. Arī pēc aizbraukšanas uz turieni bija gaidāmi izdevumi. Darbs nemētājas uz ielas.

Ihtiandrs atkal gribēja ko jautāt, bet novaldījās.

— Un tad Gutiēre nolēma pārdot savu pērļu kaklarotu.

— Būtu es to zinājis! — Ihtiandrs iesaucās, atcerēdamies savas zemūdens bagātības.

— Ko zinājis?

— Ak, tāpat vien … Turpiniet, Olsen.

— Viss jau bija sagatavots bēgšanai.

— Bet es … Kā tad tā? Piedodiet… Tātad viņa bija nolēmusi pamest arī mani?

— Tas viss sākās, kad jūs vēl nebijāt pazīstami. Un pēc tam, cik man zināms, viņa gribēja jūs brīdināt. Varbūt uzaicināt jūs braukt reizē ar viņu. Galu galā viņa taču varēja atrakstīt jums no ceļa, ja nebūtu šeit izdevies aprunāties par bēgšanu.

— Bet kāpēc ar jums, ne ar mani? Ar jums apspriežas, ar jums dziras braukt!

— Es viņu pazīstu vairāk par gadu, bet jūs…

— Runājiet, runājiet, nepievērsiet uzmanības maniem vārdiem.

— Nu, tātad viss bija sagatavots, — Olsens turpināja. — Bet tad Zurita nejauši sastapa Gutiēri kopa ar jums, un jūs ielēcāt jūrā Gutiēres acu priekša. Agri no rīta, pirms iešanas uz fabriku, es iegriezos pie Gutiēres. Es to tiku darījis arī iepriekš. Baltazars, šķietami, izturējās pret mani labvēlīgi. Varbūt viņš drusku baidījās no manām dūrēm, bet varbūt — skatījās uz mani kā uz otru līgavaini, ja Zuritam apniks Gutiēres stūrgalvība. Sā vai tā — Baltazars mums ceļā nestājās, tikai piekodināja nepatrāpīties Zuritam acīs. Zināms, vecajam indiānim nebija jausmas par mūsu plāniem. Torīt es gribēju pateikt Gutiērei, ka esmu nopircis biļetes uz tvaikoni un ka viņai jāsapošas uz pulksten deviņiem vakarā. Mani sagaidīja Baltazars, viņš bija uzbudināts. «Gutiēres nav mājās. Un viņas … vispār nebūs mājās,» viņš sacīja. «Pirms pusstundas piebrauca Zurita gluži jaunā, spožā automobilī. Kā jums tas patīk? Automobilis mūsu ielā vispār ir retums, bet nu tas piebrauc taisni pie manas mājas. Mēs ar Gutiēri izskrējām ārā. Zurita jau bija izkāpis no mašīnas un uzaicināja Gutiēri aizbraukt līdz tirgum un atpakaļ. Viņš zināja, ka Gutiēre ap šo laiku parasti iet uz tirgu. Gutiēre paskatījās uz jauno, spīdošo mašīnu. Pats saprotat, kāds tas ir kārdinājums jaunai meitenei. Bet Gutiēre ir slīpēta un piesardzīga. Viņa pieklājīgi atsacījās. Ir gan stūrgalvīga meitene!» Baltazars pikti iesaucās, bet tūliņ sāka smieties. «Nu, Zurita neapmulsa. «Es redzu, jūs kautrējaties,» viņš sacīja, «tad atļaujiet, es jums palīdzēšu.» Paķēra viņu un iesēdināja mašīnā. Gutiēre tikai paspēja iesaukties: «Tēt!» — un mašīna aizdrāzās. Es domāju, ka viņi vairs neatgriezīsies. Zurita aizveda viņu uz savam mājām,» — tā Baltazars nobeidza savu stāstu, un varēja redzēt, ka notikušais sagādā viņam prieku. «Jums acu priekšā nolaupa meitu, un jūs varat par to tik mierīgi un omulīgi stāstīt?» es sašutis pārmetu Baltazaram. «Par ko man raizēties?» viņš nobrīnījās. «Būtu kāds svešs cilvēks, tad nu vēl, bet Zuritu es taču pazīstu sen Ja jau viņš, sīkstulis, nežēloja naudu automobilim, tad acīm redzot Gutiēre viņam dikti patīk. Ja jau aizveda, tad apprecēs arī. Un viņai mācība: nevajag tiepties. Bagāti vīri uz ceļa nemētājas. Nav par ko gausties. Zuritam pieder hasienda «Doloresa» netālu no Parānas pilsētas. Tur dzīvo viņa māte. Uz turieni viņš droši vien arī aizvedis manu Gutiēri.»

— Un jas nepiekavat Baltazaru? — Ihtiandrs drebēja aiz dusmām.

— Pēc jūsu domām, man cits nekas nav jādara, tikai jākaujas, — Olsens pasmīnēja. — Jāatzīstas, pirmajā mirklī es patiešām gribēju iepļaukāt Baltazaru, bet tad nolēmu, ka tā var visu sabojāt. Es domāju, ka viss vēl nav zaudēts. Nesākšu stāstīt jums visus sīkumus. Kā jau sacīju, man izdevās tikties ar Gutiēri.

— Hasiendā «Doloresa»?

— Jā.

— Un jūs nenositat šo nelieti Zuritu un neatbrīvojat Gutiēri?

— Atkal sist un vēl sist! Kas to būtu domājis, ka jūs esat tik asinskārīgs!

— Es neesmu asinskārīgs, — Ihtiandrs iesaucās ar asarām acīs, — bet tas taču ir nekrietni!

Olsenam kļuva Ihtiandra žēl.

— Jums taisnība, Ihtiandr. Zurita un Baltazars ir negodīgi cilvēki, viņi pelnījuši, ka tos nīst un nicina. Viņus vajadzētu piekaut. Taču dzīve ir sarežģītāka, nekā jūs to iedomājaties. Gutiēre pati atteicās bēgt projām no Zuritas.

— Pati? — Ihtiandrs negribēja ticēt.

— Jā, pati.

— Kāpēc?

— Pirmkārt, viņa bija pārliecināta, ka esat padarījis sev galu — noslīcinājies viņas dēļ. Jūsu nāve nomāc viņu. Nabadzīte, redzams, jūs ļoti mīlējusi. «Mans mūžs ir galā, Olsen,» viņa man teica. «Tagad man nekas nav vajadzīgs. Man viss vienalga. Es neko nesapratu, kad Zuritas atsauktais garīdznieks salaulāja mūs. «Nekas nenotiek bez dieva gribas,» — tā garīdznieks sacīja, uzmaukdams man pirkstā laulību gredzenu. «Un, ko dievs savienojis, to cilvēkiem nebūs šķirt.» Es būšu nelaimīga ar Zuritu, bet es baidos piesaukt dieva dusmas un tāpēc Zuritu nepametīšu.»

— Bet tās taču ir muļķības! Kas par dievu? Tēvs stāsta, ka dievs — tā ir pasaka maziem bērniem! — Ihtiandrs iekaisis izsaucās. — Vai patiesi jūs nevarējāt viņu pārliecināt?

— Diemžēl, Gutiēre tic šai pasakai. Misionāri paspējuši padarīt viņu par dedzīgu katolieti; es sen esmu pūlējies, bet neesmu varējis viņu pārliecināt. Viņa pat draudēja atteikties no mūsu draudzības, ja es vēl runāšu ar viņu par baznīcu un dievu. Vajadzēja nogaidīt. Bet hasiendā man pat laika nebija censties viņu pārliecināt. Man izdevās tikai apmainīt dažus vārdus. Jā, viņa man vēl ko pateica. Salaulājies ar Gutiēri, Zurita smiedamies izsaucies: «Nu, viens darbs padarīts. Putniņš ir noķerts un iesēdināts krātiņā, nu tikai jānoķer zivtiņa!» Viņš paskaidrojis Gutiērei un viņa savukārt man, par kādu zivtiņu runa. Zurita brauc uz Buenosairesu, lai noķertu «jūras velnu», un tad Gutiēre būs miljonāre. Vai tikai tas neesat jūs? Jūs varat uzturēties ūdenī bez ļaunām sekām, biedējat pērļu zvejniekus . . .

Piesardzība atturēja Ihtiandru atklāt Olsenam savu noslēpumu. Izskaidrot to viņš tik un tā neprastu. Neatbildot uz jautājumu, viņš pats vaicāja:

— Ko Zurita darīs ar «jūras velnu»?

— Zurita grib likt «velnam» zvejot pērles. Un, ja jūs esat «jūras velns», tad piesargieties!

— Pateicos par brīdinājumu, — jauneklis atbildēja.

Ihtiandram nenāca ne prātā, ka viņa nerātnības zināmas visiem krastā, ka par viņu daudz rakstīts avīzēs un žurnālos.

— Es nevaru izturēt, — viņš pēkšņi ierunājās, — man viņa jāsatiek. Jāredz kaut pēdējo reizi. Parānas pilsēta? Jā, es zinu. Ceļš uz turieni iet pa Parānas upi. Bet kā no pilsētas nokļūt uz hasiendu «Doloresa»?

Olsens izstāstīja.

Ihtiandrs cieši paspieda viņam roku.

— Piedodiet man. Es uzskatīju jūs par ienaidnieku, bet negaidot esmu atradis draugu. Ardievu. Es dodos meklēt Gutiēri.

— Tūliņ? — Olsens smaidīdams uzprasīja.

— Jā, nezaudējot ne mirkli, — Ihtiandrs atbildēja, ielēkdams ūdenī, un aizpeldēja uz krasta pusi.

Olsens tikai nogrozīja galvu.