Cilvēks- Amfībija

APSŪDZĒTĀ PĒDĒJAIS VĀRDS

Salvators mierīgi piecēlās un pārlaida skatienu tiesas zālei, it kā tur kādu meklētu. Skatītāju vidū viņš pamanīja Baltazaru, Kristo un Zuritu. Pirmajā rindā sēdēja bīskaps. Salvators mazliet pakavējās ar skatienu pie viņa. Salvatora sejā pavīdēja smaids. Tad Salvators sāka atkal ar skatieniem kaut ko meklēt zālē.

— Es neredzu šai zālē cietušo, — Salvators beidzot sacīja. ^

— Es esmu cietušais! — Baltazars pēkšņi iesaucās, pietrūkdamies kājās. Kristo parāva brāli aiz piedurknes un nosēdināja.

— Par kādu cietušo jūs runājat? — jautāja priekšsēdētājs. — Ja jūs runājat par sakropļotajiem dzīvniekiem, tad tiesa neatrada par vajadzīgu tos šeit parādīt, bet Ihtiandrs, cilvēks-amfībija, atrodas tiesas telpās.

— Es domāju par dievu to kungu, — mierigi un nopietni atbildēja Salvators.

Izdzirdējis šādu atbildi, priekšsēdētājs neizpratnē atlaidas pret krēsla atzveltni. Vai patiešām Salvators jucis prāta? Jeb vai viņš nolēmis tēlot vājprātīgo, lai izvairītos no soda?

— Ko jūs gribat ar to teikt?

— Es domāju, ka tiesai tas skaidrs, — Salvators atbildēja. — Kas ir galvenais un vienigais cietušais šai lietā? Acīm redzot tikai dievs. Pēc tiesas domām es ar savu rīcību dragāju dieva autoritāti, ielauzdamies viņa darbības sfērā. Viņš bijis apmierināts ar savu radību, un te uzreiz ierodas sazin kāds ārsts un saka: «Tas ir slikti nostrādāts, tas jāpartaisa.» Un sāk pārveidot dieva radību pēc sava prata …

— Tā ir dieva zaimošana! Es pieprasu šos apsūdzētā vārdus ierakstīt protokolā! — Prokurors pārtrauca kā cilvēks, kas aizskarts savās svetakajās jūtās.

Salvators paraustīja plecus:

— Es izteicu tikai apsūdzības akta būtību. Vai tad visa apsūdzība neiet tādā virzienā? Es lasīju apsūdzības aktu. Sakumā mani apvainoja tikai par to, ka es it kā esot nodarbojies ar vivisekciju un izdarījis miesas bojājumus. Tagad mani apvaino vēl vienā pārkāpumā — svētuma zaimošanā. No kurienes pūš šis vējš? Vai tas nenāk no katedrāles puses?

Un profesors Salvators uzmeta skatienu bīskapam.

— Jūs paši esat radījuši procesu, kurā neredzams piedalās apsudzētāju pusē pats debesu tēvs, bet uz apsūdzēto sola kopā ar mani Čarlzs Darvins. Varbūt es vēlreiz apbēdināšu dažus šai zālē sēdošos ar saviem vārdiem, bet es joprojām apgalvoju, ka cilvēka un dzīvnieku organisms nav pilnīgs un to vajadzīgs izlabot. Es ceru, ka bīskaps Huans de Garsilasso, katedrāles priekšnieks, kas atrodas šai zālē, to apstiprinās.

Šie vārdi radīja izbrīnu visā zālē.

— Piecpadsmitajā gadā, neilgi pirms devos uz fronti, — Salvators turpināja, — man nācās izdarīt mazus labojumus cienījamā bīskapa organismā, izoperējot viņam apendiksu, šo nevajadzīgo un kaitīgo aklās zarnas piedēkli. Gulēdams uz operācijas galda, mans garīdznieku kārtas pacients, cik atceros, neko neiebilda pret to dieva ģīmja un līdzības izkropļošanu, ko es izdarīju ar savu nazi, izgriezdams daļiņu no bīskapa miesas. Vai tā nebija? — Salvators jautāja, cieši lūkodamies bīskapā.

Huans de Garsilasso sēdēja nekustēdamies. Tikai viņa bālie vaigi bija mazliet pietvīkuši un tievie pirksti viegli trīsēja.

— Un vai nebija vēl viens tāds gadījums, tolaik, kad es nodarbojos ar privāto praksi un izdarīju organisma atjaunošanas operācijas? Vai toreiz nenāca pie manis ar lūgumu atjaunot viņu cienījamais prokurors senjors Augusto de …

Prokurors gribēja protestēt, bet viņa vārdus apslāpēja publikas smiekli.

— Es jūs lūdzu nenovirzīties no temata, — priekšsēdētājs skarbi aizrādīja.

— Šis lūgums būtu daudz vairāk vietā attiecībā uz pašu tiesu, — Salvators atbildēja. — Nevis es, bet tiesa tā ir nostādījusi jautājumu. Vai tad vienu otru no tiesnešiem nav izbiedējusi doma, ka visi klātesošie šeit ir vakarējie pērtiķi un pat zivis, kas dabūjušas iespēju runāt un dzirdēt, jo viņu žaunu loki pārvērtušies runas un dzirdes orgānos? Nu, ja ne tieši pērtiķi un zivis, tad vismaz to pēcnācēji. — Un, pievērsdamies prokuroram, kas sāka izrādīt nepacietību, Salvators sacīja: — Apmierinieties! Es nedziros te ar kādu strīdēties vai lasīt lekcijas par evolūcijas teoriju. — Un pēc nelielas pauzes Salvators atsāka: — Nelaime nav tā, ka cilvēks cēlies no dzīvnieka, bet gan tā, ka viņš joprojām ir palicis dzīvnieks … rupjš, ļauns, negudrs. Mans mācītais kolēģis veltīgi biedēja jūs. Viņš varēja arī nerunāt par embrija attīstību. Es neesmu ne iespaidojis embrija attīstību, ne krustojis dzīvniekus. Es esmu hirurgs. Mans vienīgais ierocis bija nazis. Un kā hirurgam rnari nācies palīdzēt cilvēkiem, ārstēt tos. Operējot slimniekus, man bija bieži jāizdara orgānu audu un dziedzeru transplantācija. Lai papildinatu šo metodi, es sāku nodarboties ar mēģinājumiem pārstādīt audus dzīvniekiem.

Ilgu laiku es laboratorijā novēroju operētos dzīvniekus, cenzdamies noskaidrot, izpētīt, kas notiek ar orgāniem, ko pārnes uz jaunu, dažkārt pat neparastu vidi. Kad mani novērojumi beidzās, dzīvnieku parvietoja uz dārzu. Tā man radās šis dārzs — muzejs. Sevišķi mani aizrāva problēma, kā apmainīt audus tālu stāvošiem dzīvniekiem, piemēram, zivīm un zīdītājiem vai otrādi. Un te man izdevās sasniegt to, ko zinātnieki vispār uzskata par neiedomājamu. Kas gan tur neparasts? To, ko es izdarīju šodien, rīt darīs parastie ierindas hirurgi. Profesoram Seinam droši vien zināmas vācu hirurga Zauerbruha pēdējās operācijas. Viņam izdevās aizstāt slimu gurnu ar stilbu.

— Bet Ihtiandrs? — eksperts iejautājās.

— Jā, Ihtiandrs ir mans lepnums. Operējot Ihtiandru, grūtības sagādāja ne tikai tehnika vien. Man vajadzēja pārveidot visu cilvēka organisma darbu. Seši pērtiķi gāja bojā iepriekšējos mēģinājumos, iekams es sasniedzu mērķi un varēja operēt bērnu, nebaidoties par viņa dzīvību.

— Kāda bija šī operācija? — prasīja priekšsēdētājs.

—> Es pārstādīju bērnam jaunas haizivs žaunas, un

bērns ieguva iespēju dzīvot uz sauszemes un ūdenī.

Publikā bija dzirdami izbrīna pilni izsaucieni. Laikrakstu korespondenti metās ārā no zāles pie telefoniem, steigdamies paziņot redakcijām šo jauno ziņu.

— Vēlāk man izdevās gūt vēl lielāku sasniegumu. Mans pēdējais darbs — abinieks pērtiķis, kuru jūs redzējāt, var dzīvot, veselībai nekaitējot, neierobežoti ilgu laiku kā uz sauszemes, tā ūdenī. Ihtiandrs var nodzīvot bez ūdens ne vairāk par trim četrām dienām. Ilga uzturēšanās uz sauszemes bez ūdens viņam kaitīga: plaušas nogurst, žaunas sāk žūt, un Ihtiandrs jūt durstošas sāpes sānos. Diemžēl, manas prombūtnes laikā Ihtiandrs pārkāpis manis noteikto režīmu. Viņš pārāk ilgi uzturējies uz sauszemes, pārgurdinājis plaušas, un viņam attīstījusies nopietna slimība. Viņa organisma līdzsvars izjaukts, un viņam lielākā daļa mūža būs jāpavada ūdenī. No cilvēka-amfibijas viņš pārvērties par cilvēku-zivi .. .

— Atļaujiet man uzdot apsūdzētajam jautājumu, —

prokurors uzrunāja priekšsēdētāju. — Kā Salvatoram radusies doma izveidot cilvēku-amfībiju, un kāds bijis viņa mērķis?

— Pamatos tā pati vecā doma — cilvēks nav pilnīgs. Saņēmis evolucionārās attīstības procesā lielas priekšrocības, salīdzinot ar saviem senčiem dzīvniekiem, cilvēks pazaudējis daudz ko no tā, kas tam bija zemākajās dzīvnieku attīstības stadijās. Piemēram, dzīve ūdenī sniegtu cilvēkam lielas priekšrocības. Kāpēc neatdot cilvēkam šīs iespējas? No dzīvnieku attīstības vēstures mēs zinām, ka visi sauszemes dzīvnieki un putni radušies no ūdens dzīvniekiem — iznākuši, tā sakot, no okeāna. Mēs zinām, ka daži sauszemes dzīvnieki atkal atgriezušies ūdenī. Delfīns bija zivs, iznāca uz sauszemes, kļuva par zīdītāju, tad atgriezās ūdenī, lai gan palika joprojām par zīdītāju tāpat kā valzivs. Tiklab valzivs, kā delfīns elpo ar plaušam. Būtu iespējams palīdzēt delfīnam kļūt par divējādi elpojošu abinieku. Ihtiandrs lūdza mani to izdarīt: tad viņa draugs, delfīns Līdings, varētu uzturēties kopā ar viņu ilgāku laiku zem ūdens. Es dzīros izdarīt delfīnam šo operāciju. Ihtiandrs, būdams pirmā zivs starp cilvēkiem un pirmais cilvēks starp zivīm, nevarēja nejusties vientulis. Bet, ja viņam sekojot, arī citi cilvēki iekļūtu okeānā, dzīve būtu pavisam citāda. Tad cilvēki viegli uzveiktu vareno stihiju — ūdeni. Vai jūs zināt, kas tā par stihiju, kas tā par varenību? Jūs zināt, ka okeāna platība ir trīs simti sešdesmit viens miljons piecdesmit tūkstoši kvadrātkilometru. Vairāk par septiņām desmitdaļām no zemeslodes virsmas ir ūdens tuksnesis. Taču šis tuksnesis ar saviem neizsmeļamajiem uztura un rūpniecības izejvielu krājumiem varētu uzņemt miljoniem, miljardiem cilvēku. Vairāk par trīs simti sešdesmit vienu miljonu kvadrātkilometru — tas ir tikai laukums, virsma, bet cilvēki taču varētu novietoties pa vairākiem zemūdens stāviem. Miljardiem cilvēku varētu novietoties okeānā bez šaurības un spiešanās. Un okeāna jauda! Jūs zināt, ka okeāna ūdeņi uzsūc saules siltuma enerģiju, kuras jauda ir septiņdesmit deviņi miljardi zirga spēku. Ja okeāns neatdotu siltumu gaisam un citādi nezaudētu to, tad tas sen jau vārītos. Praktiski tas ir neierobežots enerģijas krājums. Kā to izmanto sauszemes cilvēks? Gandriz it nemaz.

Un jūras straumju jauda! Viena pati Golfa straume kopā ar Florīdas straumi stundā virza deviņdesmit vienu miljardu tonnu ūdens. Tas ir apmēram trīstūkstoš reižu vairāk, nekā to izdara liela upe. Kā šo enerģiju izmanto sauszemes cilvēce? Gandrīz nekādi.

Un viļņu un paisumu jauda! Jūs zināt, ka viļņu izdarīto triecienu spēks sastāda trīsdesmit astoņi tūkstoši kilogramu — trīsdesmit astoņas tonnas uz vienu kvadrātmetru virsmas. Viļņu uzbangojums sasniedz četrdesmit tris metrus, turklāt vilnis var pacelt līdz miljonam kilogramu, piemēram, klinšu gabalu, bet paisumi sasniedz augstumā pāri par sešpadsmit metru — tas ir četrstāvu nama augstums. Kā cilvēce izmanto šos spēkus? Gandrīz nekādi.

Uz sauszemes dzīvās būtnes nespēj pacelties augstu pār virsmu un iespiesties ļoti dziļi tanī. Okeānā dzīvība ir visur — no ekvatora līdz poliem, no virsas līdz apmēram desmit kilometru dziļumam.

Ka tad mes izmantojam okeāna neierobežotās bagātības? Ķeram zivis — es teiktu, iegūstam lomu tikai no pašas virsējās okeāna plēvītes, atstājot pilnīgi neizmantotas dzīles. Vācam sūkļus, koraļļus, pērles, aļģes — tas ir viss.

Mēs veicam zem ūdens šādus tādus darbus: ierīkojam tiltus un dambjus, izceļam nogrimušus kuģus — un tas ir viss. Taču arī to mēs darām ar lielām pūlēm, ar lielu risku, dažreiz pat ar cilvēku upuriem. Nelaimīgais sauszemes cilvēks, kurš jau otrā minūtē zem ūdens iet bojā! Kādi tur var būt darbi?

Būtu pavisam citādi, ja cilvēks varētu dzīvot un strādāt zem ūdens bez ūdenslīdēja tērpa, bez skābekļa aparātiem.

Cik daudz dārgumu viņš atklātu! Piemēram, Ihtiandrs. Viņš man stāstīja … Bet es baidos iekārdināt cilvēku alkatības dēmonu. Ihtiandrs nesa man no okeāna dzīlēm retu metālu un rūdu paraugus. O, neuztraucieties, viņš atnesa man tikai pavisam mazus paraugus, bet okeānā to slāņi var būt milzīgi.

Un nogrimušās vērtības?

Atcerieties kaut vai okeāna tvaikoni «Luzitānija». 1916. gada pavasarī vācieši to nogremdēja pie Īrijas krastiem. Neskaitot dārglietas, kas piederēja pusotram tūkstotim bojā gājušo pasažieru, uz «Luzitānijas» atradās simt piecdesmit miljonu dolāru zeltā un zelta stieņi piecdesmit miljonu dolāru vērtībā. (Zālē bija dzirdami pārsteiguma izsaucieni.) Bez tam uz «Luzitānijas» glabājās divas kārbas ar briljantiem, ko bija paredzēts vest uz Amsterdamu. Starp briljantiem bija viens no labākajiem — «Kalifs», daudzu miljonu vērts. Zināms, pat Ihtiandram līdzīgs cilvēks nevarētu nolaisties tādā dziļumā — tad vajadzētu radīt cilvēku (prokurora sašutuma pilnais izsauciens), kurš varētu izturēt augstu spiedienu, līdzīgi dziļūdens zivīm. Tomēr es arī šeit neredzu neko absolūti neiespējamu, tikai viss nav izdarams uzreiz.

— Jūs laikam piedēvējat sev visuvarenā dieva īpašības, — prokurors piezīmēja. Salvators nepievērsa šai piezīmei uzmanības un turpināja:

— Ja cilvēks varētu dzīvot ūdenī, tad okeāna apgūšana, tā dziļumu apgūšana ietu uz priekšu milzu soļiem. Jūra vairs nebūtu mums draudīga stihija, kas prasa cilvēku upurus. Jums nevajadzētu vairs apraudāt slīkoņus.

Visi zālē klātesošie likās jau skatām cilvēces iekaroto zemūdens pasauli. Kādas izredzes solīja okeāna uzveikšana! Pat priekšsēdētājs nespēja novaldīties un iejautājās:

— Kāpēc tad jūs nepublicējāt savu mēģinājumu rezultātus?

— Es nesteidzos nokļūt uz apsūdzēto sola, — Salvators smaidot atbildēja. — Turklāt vēl es baidījos, ka mans izgudrojums mūsu sabiedriskās iekārtas apstākļos var atnest vairāk ļaunuma nekā labuma. Jau tā ap Ihtiandru sākās cīņa. Kas mani apsūdzēja aiz atriebības? Šis pats Zurita, kas bija man nolaupījis Ihtiandru. Bet iespējams, ka Zuritam Ihtiandru būtu atņēmuši ģenerāļi un admirāļi, lai piespiestu cilvēku-amfībiju gremdēt kara kuģus. Nē, es nevarēju Ihtiandru un «ihtiandrus» padarīt par kopīpašumu tādā valstī, kur cīņa un alkatība pārvērš viscildenākos atklājumus par ļaunumu, palielinot cilvēces ciešanu kopsummu. Es domāju par …

Salvators aprāvās un, krasi pārmainījis toni, turpināja:

— Par to labāk nerunāsim. Citādi mani uzskatīs par vājprātīgu, — un Salvators ar smaidu pavērās ekspertā. — Nē, es atsakos no goda būt par bezprāti, kaut arī ģeniālu. Es neesmu bezprātis vai maniaks. Vai tad es neesmu realizējis to, ko gribēju? Jūs paši savām acīm redzējāt visus manus darbus. Ja jūs atrodat manu rīcību par noziedzīgu, sodiet mani ar visu likuma bardzību. Žēlastības es nelūdzu.