Cilvēks- Amfībija

SLIMA MAZMEITA

Saule nežēlīgi cepināja. Pa putekļaino ceļu gar leknajiem kviešu, kukurūzas un auzu tīrumiem soļoja vecs, izģindis indiānis. Viņa apģērbs bija skrandās. Uz rokām viņš nesa slimu bērnu, apsegtu pret saules stariem ar vecu sedziņu. Bērna acis bija pievērtas. Uz kakliņa bija redzams milzīgs satūkums. Laiku pa laikam, kad vecajam samisējās solis, bērns aizsmacis ievaidējās un pavēra plakstiņus. Vecais apstājās un gādīgi pūta elpu bērnam sejā, lai atsvaidzinātu to.

— Kaut tikai nonestu dzīvu! — vecais čukstēja, pielikdams soli.

Pienācis pie dzelzs vārtiem, indiānis pārvietoja bērnu uz kreisās rokas un ar labo iesita pa vārtiem četras reizes.

«Actiņa» pavērās, spraugā pavīdēja kāda acs, bultas nočīkstēja, un vārti atdarījās.

Indiānis bikli pārkāpa pār slieksni. Viņa priekšā stāvēja vecs nēģeris baltā uzsvārcī un pilnīgi baltiem, sprogainiem matiem.

— Pie ārsta, bērns slims, — indiānis sacīja.

Nēģeris klusēdams palocīja galvu, aizslēdza vārtus un ar zīmi aicināja indiāni sekot.

Indiānis pameta skatienu apkārt. Viņi atradās nelielā, ar platām akmens platēm noklātā pagalmā. So pagalmu no ceļa atdalīja augstais āra mūris, bet iekšpusē zemāks mūra žogs to nošķīra no pārējās gruntsgabala daļas. Ne zālītes, ne krūmiņa — īsts cietuma pagalms. Stūrī pie otrā žoga vārtiem stāvēja balts nams ar lieliem, platiem logiem. Pie nama sienas bija novietojušies indiāņi — vīrieši un sievietes. Daudziem bija bērni. Gandrīz visi bērni izskatījās pilnīgi veseli. Vieni spēlēja ar gliemežvākiem «pāri vai nepāri», citi klusām cīkstējās, — vecais, baltmatainais nēģeris stingri raudzījās, lai bērni netrokšņotu.

Indiānis padevīgi atsēdās uz zemes nama ēnā un sāka pūst elpu uz bērna nekustīgo, nozilējušo seju. Viņiem blakus sēdēja veca indiāniete ar uztūkušu kāju. Viņa paskatījās uz bērnu indiānim klēpī un vaicāja:

— Vai meitiņa?

— Mazmeita.

Vecene, pašūpojusi galvu, noteica:

— Tavā mazmeitā iemājojis purva gars. Bet viņš ir stiprāks par visiem ļaunajiem gariem. Viņš izdzīs purva garu, un tava mazmeita būs atkal vesela.

Indiānis piekrītoši pamāja ar galvu.

Nēģeris baltajā uzsvārcī apstaigāja slimos, paskatījās uz indiāņa bērnu un parādīja uz durvīm.

Indiānis iegāja lielā istabā ar akmens klonu. Istabas vidū atradās šaurs, garš galds ar baltu palagu. Atvērās otras matēta stikla durvis, un istabā ienāca baltā uzsvārcī ģērbies doktors Salvators — stalts, plecīgs, melnīgsnējs, ar melnām uzacīm un skropstām. Uz doktora Salvatora galvas nebija ne matiņa. Redzams, viņš dzina matus pastāvīgi, jo galvas āda bija tikpat tumši iedegusi kā seja. Prāvais, kumpainais deguns, uz priekšu izvirzītais zods un cieši sakniebtās lūpas piešķīra sejai nežēlīgu, pat plēsonīgu izteiksmi. Brūnās acis raudzījās salti. To skatiens lika indiānim j.usties neomulīgi.

Indiānis zemu paklanījās un pasniedza bērnu. Salvators ar strauju, drošu un reizē saudzīgu kustību paņēma slirno meitenīti, attina skrandas, kurās bērns bija ievīstīts, un iesvieda tās istabas kaktā, veikli trāpīdams tur novietotajā kastē. Indiānis dzīrās pievākt lupatas, bet Salvators skarbi uzsauca:

— Neaiztiec!

Tad viņš noguldīja meitenīti uz galda un noliecās pie viņas. Salvators stāvēja profilā pret indiāni, un pēdējam pēkšņi likās, ka tas nav cilvēks, bet kondors, kas pārliecies pār mazu putniņu. Salvators sāka aptaustīt augoni. Viņa pirksti arī pārsteidza indiāni. Tie bija neparasti slaidi un kustīgi. Likās, tie var saliekties locītavās ne tikai uz leju, bet arī sānis un pat uz augšu. Kaut gan indiānis nebija no bailīgajiem, viņam tomēr vajadzēja saņemt visus spēkus, lai nepakļautos bailēm, ko iedvesa šis nesaprotamais cilvēks.

— Skaisti. Lieliski, — runāja Salvators, taustīdams satūkumu un it kā priecādarrties par to.

Beidzis apskati, Salvators pavērsās uz indiāņa pusi un teica:

— Patlaban ir mēness grieži. Atnāc nākamajos mēness griežos, un tu saņemsi savu meiteni veselu.

Viņš ienesa bērnu pa stikla durvīm, aiz kurām atradās vannas istaba, operāciju zāle un telpas slimniekiem.

Indiānis zemu paklanījās stikla durvīm, kas bija aizvērušās aiz Salvatora, un gāja ārā.

Tieši pēc divdesmit astoņām dienām tās pašas durvis atvērās. Uz sliekšņa stāvēja meitene jaunās drēbītēs, vesela un sārta. Viņa bikli vērās vectēvā. Indiānis metās viņai klāt, paķēra uz rokām, sāka skūpstīt, aplūkoja kaklu. Tikai neliela, tikko saskatāma, sārta rēta norādīja vietu, kur izoperēts augonis.

Meitene stūma vectēvu nost un pat iekliedzās, kad viņš skūpstīdams piedūrās viņai ar sen neskūto zodu. Vajadzēja nolaist bērnu uz grīdas. Meitenei pakaļ ienāca Salvators. Šoreiz doktors pat smaidīja un, noglaudījis meitenei galvu, uzrunāja indiāni:

— Saņem nu savu mazmeitu. Tu viņu atnesi laikā. Vēl pāris stundu, un arī es nebūtu spējis glābt viņas dzīvību.

Vecā indiāņa seja sagrumbojās, lūpas sāka raustīties, no acīm plūda asaras. Viņš atkal paķēra bērnu uz rokām, piespieda pie krūtīm, tad nokrita ceļos Salvatora priekšā un asaru apslāpētā balsī dvesa:

— Jūs izglābāt manu mazmeitu. Ko jums var atmaksāt nabaga indiānis, izņemot savu dzīvību?

— Ko es iesākšu ar tavu dzīvību? — brīnījās Salvators.

— Es esmu vecs, bet vēl diezgan spēcīgs, — indiānis turpināja, joprojām nometies ceļos. — Es aiznesīšu mazmeitu pie mātes, savas meitas, un atgriezīšos pie jums. Gribu atdot jums savu mūža pārpalikumu par to labu, ko esat man darījis. Kalpošu jums kā suns. Lūdzu, neliedziet man šo žēlastību.

Salvators iegrima domās.

Viņš ļoti nelabprāt pieņēma jaunus kalpotājus un bija visai piesardzīgs. Zināms, darba jau netrūktu. Turklāt darba ne mazums, jo Džims netiek galā ar dārzu. Indiānis šķita piemērots cilvēks, lai gan doktors būtu devis priekšroku nēģerim.

— Tu dāvini man savu dzīvību un lūdz kā žēlastību, lai pieņemu tavu dāvanu. Labi. Lai notiek, kā tu vēlies. Kad tu vari ierasties?

— Pirmais mēness ceturksnis vēl nebūs beidzies, kad es būšu klāt, — indiānis atbildēja, skūpstīdams Salvatora drēbju vīli.

— Kā tevi sauc?

— Mani?… Kristo — Hristofers.

— Ej, Kristo. Es tevi gaidīšu.

— Iesim, mazmeitiņ, — Kristo uzrunāja meiteni un atkal paņēma viņu uz rokām. Meitene sāka raudāt. Kristo pasteidzās tikt projām.