Cilvēks- Amfībija

IHTIANDRA KALPS

Salvators nolēma doties kalnos "bez Kristo, kurš sekmīgi kalpoja Ihtiandram. Indiāni tas ļoti iepriecināja: Salvatora prombūtnē viņš varēja brīvāk satikties ar Baltazaru. Kristo jau bija paspējis paziņot Baltazaram, ka atradis «jūras velnu». Atlika tikai izdomāt, kā nolaupīt Ihtiandru.

Kristo tagad dzīvoja baltajā, efejām apvītajā namiņā un bieži satikās ar Ihtiandru. Viņi ātri sadraudzējās. Ihtiandrs, kam trūka cilvēku sabiedrības, pieķērās vecajam indiānim, kurš stāstīja par dzīvi zemes virsū. Ihtiandrs zināja par dzīvi jūras dzelmēs vairāk nekā slavenākie zinātnieki un atklāja Kristo zemūdens pasaules noslēpumus. Ihtiandrs diezgan labi zināja ģeogrāfiju, viņam bija zināmi okeāni, jūras, galvenās upes; viņam bija arī nelielas zināšanas par astronomiju, navigāciju, fiziku, botāniku, zooloģiju. Taču par cilvēkiem viņš zināja maz: šo to par rasēm, kas apdzīvo zemeslodi; par tautu vēsturi viņam bija miglaini priekšstati, bet par cilvēku politiskām un ekonomiskām attieksmēm viņš nezināja vairāk kā piecus gadus vecs bērns.

Dienu, kad iestājās tveice, Ihtiandrs nolaidās apakšzemes alā un sazin kur aizpeldēja. Baltajā namiņā viņš ieradās tad, kad tveice bija pāri, un palika tur līdz rītam. Bet, ja lija lietus vai jūrā sacēlās vētra, viņš pavadīja namiņā visu dienu. Mitrā laikā viņš jutās gluži labi arī uz sauszemes.

Namiņš bija neliels, tikai četras istabas. Vienā istabā blakus virtuvei apmetās Kristo. Līdzās atradās ēdamistaba, aiz tās liela bibliotēka. Ihtiandrs zināja spāniešu un angļu valodu. Pēdējā, pati lielākā istaba bija Ihtiandra guļamistaba. Tās vidū atradās baseins. Pie sienas stāvēja gulta. Dažreiz Ihtiandrs gulēja gultā, kaut gan deva priekšroku baseinam. Tomēr Salvators aizbraukdams bija piekodinājis Kristo pielūkot, lai Ihtiandrs vismaz trīs naktis nedēļā gulētu gultā. Vakaros Kristo ienāca pie Ihtiandra un kurnēja kā veca aukle, ja jauneklis nebija ar mieru gulēt gultā.

— Man daudz patīkamāk uņ ērtāk gulēt ūdenī, —> Ihtiandrs protestēja.

— Doktors pavēlēja, lai tu guli gultā. Tev jāklausa tēvs.

Ihtiandrs sauca Salvatoru par tēvu, tomēr Kristo apšaubīja viņu radniecību. Ihtiandra sejas un roku āda bija diezgan gaiša, taču tā varbūt bija tāda kļuvusi aiz ilgas uzturēšanās ūdenī. Ihtiandra pareizais sejas ovāls, taisnais deguns, plānās lūpas, lielās, starojošās acis atgādināja indiāni no araukaņu cilts, pie kuras piederēja arī pats Kristo.

Kristo būtu ļoti gribējies redzēt, kādā krāsā ir Ihtiandra ķermeņa āda, bet pēdējais bija cieši nosegts ar zvīņveidīgu, no nezināma materiāla pagatavotu tērpu.

— Vai tu nakti nevelc kreklu nost? — viņš uzrunāja jaunekli.

— Kāpēc? Zvīņas mani netraucē, tās ļoti ērtas. Tās neaiztur žaunu un ādas elpošanu un reizē ir drošs aizsargs: ne haizivs zobi, ne ass nazis nevar pārgriezt šīs bruņas, — atbildēja Ihtiandrs, likdamies gulēt.

— Kāpēc tu valkā brilles un cimdus? — Kristo jautāja, cilādams ērmīgos cimdus, kas bija nolikti pie gultas. Tie bija no zaļganas gumijas, pirksti pagarināti ar posmainām, gumijā ieveidotām niedrītēm un savienoti ar peldplēvi. Kāju pirksti bija vēl vairāk pagarināti.

— Cimdi palīdz man ātri peldēt. Brilles aizsargā acis, kad vētra saceļ no dibena smiltis. Vienmēr es nevalkāju brilles, taču ar tām es labāk redzu zem ūdens. Bez brillēm zem ūdens viss šķiet kā miglā. — Ihtiandrs pasmaidīja un turpināja: — Kad es biju mazs, tēvs man dažreiz atļāva rotaļāties ar bērniem, kuri uzturas blakusdārzā. Es ļoti brīnījos, ka viņi peld baseinā bez cimdiem. «Vai tad bez cimdiem iespējams peldēt?» es viņiem jautāju. Viņi nesaprata, par kādiem cimdiem es runāju, jo es nepeldēju kopā ar viņiem.

— Vai tu arī tagad peldi ārā, līcī? — Kristo interesējās.

—Zināms. Tikai es peldu pa citu zemūdens tuneli. Kādi ļauni cilvēki gandrīz vai notvēra mani tīklā, tāpēc es tagad ļoti uzmanos.

— Hm … tātad uz līci ved vēl arī cits zemūdens tunelis?

— Pat vairāki. Cik žēl, ka tu nevari peldēt kopā ar

mani zem ūdens! Es tev būtu parādījis brīnumainas lietas. Kāpēc visi cilvēki nevar uzturēties zem ūdens? Mēs būtu pavizinājušies ar manu jūras zirgu.

— Ar jūras zirgu? Kas tad tas tāds?

— Delfīns. Es pieradināju viņu. Nabadziņš! Vētra kādreiz bija izmetusi viņu krastā, un viņš bija stipri satriecis peldspuru. Es viņu ievilku ūdenī. Tas bija grūts darbs. Delfīni uz sauszemes ir daudz smagāki nekā ūdenī. Vispār jums te viss smagāks. Pat paša ķermenis. Ūdenī vieglāk dzīvot. Nu, lūk, es delfīnu ūdenī gan ievilku, bet peldēt viņš nevar, tātad arī uzturu sagādāt nevar. Es viņu baroju ar zivīm — ilgi, kādu mēnesi. Pa šo laiku viņš ne vien pierada pie manis, bet arī stipri pieķērās man. Mēs kļuvām draugi. Citi delfīni arī mani pazīst. Cik jautri draiskoties jūrā ar delfīniem! Viļņi, šļakatas, saule, vējš, troksnis. Jūras dibenā arī jauki. Šķiet, ka peldu blīvā, zilā gaisā. Klusums. Pats savu miesu nejūt. Tā kļūst brīva, viegla, paklausīga katrai kustībai… Jūrā man daudz draugu. Es baroju mazās zivtiņas tāpat kā jūs putnus — tās visur seko man līdzi bariem.

— Bet ienaidnieki?

— Ir arī ienaidnieki. Haizivis, astoņkāji. Bet es no tiem nebaidos. Man ir nazis.

— Bet ja tie piezogas nemanot?

Ihtiandru pārsteidza šis jautājums.

— Es taču dzirdu viņus jau iztālēm.

— Dzirdi zem ūdens? — savukārt nobrīnījās Kristo. — Pat tad, kad tie piepeld klusītiņām?

— Nūja. Kas tur nesaprotams? Es dzirdu ar ausīm un visu ķermeni. Viņi taču satricina ūdeni, un šīs svārstības iet viņiem pa priekšu. Sajutis ūdens svārstības, es atskatos.

— arī tad, kad guli?

— Zināms.

— Bet zivis …

— Zivis iet bojā nevis aiz negaidīta uzbrukuma, bet tāpēc, ka nevar aizstāvēties pret stiprāku pretinieku. Bet es — es esmu stiprāks par visiem. Arī jūras plēsoņas to zina. Tie neiedrīkstas rādīties man tuvumā.

«Zuritam taisnība: šāda jūras brīnuma dēļ ir vērts papūlēties,» Kristo nodomāja. «Taču notvert viņu ūdenī arī nebūs viegli. «Dzirdu ar visu miesu!» Ja nu vienīgi slazdos iekrīt. Būs jābrīdina Zurita.»

— Cik skaista ir zemūdens pasaule! — Ihtiandrs nevarēja rimties jūsmot. — Nē, nekad es nemainīšu jūru pret jūsu smacīgo, putekļaino zemi.

— Kāpēc mūsu zemi? Tu arī esi zemes dēls, — Kristo aizrādīja. — Kas bija tava māte?

— Es nezinu, — Ihtiandrs vilcinādamies atbildēja.

— Tēvs teica, ka mate mirusi, man piedzimstot.

— Bet viņa taču, protams, bija sieviete, cilvēks, nevis zivs.

— Varbūt, — Ihtiandrs piekrita.

Kristo sāka smieties.

— Pasaki nu man, — kāpēc tu blēņojies, darīji pāri zvejniekiem, sagraizīji viņu tīklus un izsviedi zivis no laivām?

— Viņi ķēra vairāk zivju, nekā varēja apēst.

— Viņi ķēra zivis pārdošanai.

Ihtiandrs to nesaprata.

— Lai arī citiem būtu ko ēst, — indiānis paskaidroja.

— Vai tad cilvēku tik daudz? — Ihtiandrs brīnījās.

— Vai viņiem nepietiek sauszemes putnu un dzīvnieku? Kāpēc viņi brauc okeānā?

— To tev īsos vārdos nevar paskaidrot, — Kristo žāvādamies atbildēja. — Laiks iet gulēt. Pielūko, nelien atkal vannā: tēvs būs dusmīgs. — Un Kristo izgāja.

Agri no rīta Kristo vairs nesastapa Ihtiandru. Akmens grīda bija slapja.

— Atkal gulējis vannā, — indiānis sirdījās. — Un pēc tam droši vien aizpeldējis uz jūru.

Brokastīs Ihtiandrs ieradās ar lielu nokavēšanos.

Viņš bija sliktā omā. Pabakstīja ar dakšiņu bifšteku un noteica:

— Atkal cepta gaļa.

— Atkal, — Kristo stingri atbildēja. — Tā doktors pavēlēja. Bet tu atkal saēdies jūrā zaļas zivis? Tā tu pavisam atradināsies no ceptas barības. Un vannā arī gulēji. Gultā tu gulēt negribi. Pagaidi, žaunas atradināsies no gaisa, un tad tu sūdzēsies, ka sānos dur. Brokastis arī nokavēji. Pārbrauks doktors, pasūdzēšos par tevi. Tu nemaz vairs neklausi…

— Nesaki viņam neko, Kristo. Es negribu viņu apbēdināt. — Ihtiandrs nokāra galvu un iegrima domās. Tad viņš pēkšņi pacēla uz indiāni lielās acis, kas šoreiz bija skumīgas, un sacīja: — Kristo, es redzēju meiteni. Es nekad neesmu neko skaistāku redzējis — pat okeāna dzīlēs . ..

—Kāpēc tad tu nopēli mūsu zemi? — Kristo vaicāja.

— Es peldēju uz delfīna gar krastu un netālu no Buenosairesas ieraudzīju viņu pludmalē. Viņai zilas acis, bet mati zeltaini. Mani ieraudzījusi, viņa sabijās un aizbēga. Kāpēc man vajadzēja uzlikt brilles un uzvilkt cimdus? — Mirkli klusējis, jauneklis gluži klusi piemetināja: — Reiz es izglābu kādu meiteni, kura slīka okeānā. Toreiz es neapskatījos, kāda viņa izskatās. Bet ja nu šī bija tā pati? Man liekas, ka arī tai bija zeltaini mati. Jā, jā… Es atceros… — Jauneklis apklusa, piegāja pie spoguļa un pirmo reizi mūžā aplūkoja pats sevi.

— Un ko tad tu darīji pēc tam?

— Es gaidīju, bet viņa neatgriezās. Kristo, vai viņa vairs nekad nenāks uz pludmali?

«Tas nav slikti, ka viņam iepatikusies meitene,» Kristo nodomāja. Līdz šim, lai kā viņš lielīja pilsētu, Kristo nekādi nebija varējis pierunāt Ihtiandru apmeklēt Buenosairesu, kur Zuritam būtu viegli notvert jaunekli.

— Meitene var arī neatnākt uz pludmali, bet es tev palīdzēšu atrast viņu. Tu uzvilksi pilsētnieku drēbes un nāksi man līdzi uz pilsētu.

— Un es viņu redzēšu? — Ihtiandrs iesaucās.

— Tur ir daudz meiteņu. Varbūt ieraudzīsi arī to, kas sēdēja pludmalē.

— Iesim tūliņ!

— Nu ir par vēlu. Līdz pilsētai aiztikt kājām nav viegli.

— Es peldēšu uz delfīna, bet tu iesi gar krastu.

— Cik tu ātrs! — pasmaidīja Kristo. — Mēs dosimies abi rīt pašā ausmā. Tu izpeldēsi līcī, bet es tevi gaidīšu krastā. Drēbes arī vēl jāsagādā. («Nakti es pagūšu satikties ar brāli,» Kristo nodomāja.) Tādat rīt agri.