Cilvēks- Amfībija

ZURITA IR NEPACIETĪGS

Pēc šā notikuma Ihtiandrs ik vakarus atpeldēja pie krasta netālu no pilsētas, uzmeklēja klintīs noglabāto uzvalku, apģērbās un devās uz klinti, kur mēdza ierasties Gutiēre. Viņi staigāja pa pludmali, moži sarunādamies. Kas bija Gutiēres jaunais draugs? To viņa nevarētu pateikt. Viņš nebija muļķis, bija asprātīgs, zināja daudz tāda, par ko Gutiērei nebija jausmas, un tai pašā laikā nesaprata tik vienkāršas lietas, ko zināja katrs pilsētas puika. Kā tas izskaidrojams? Ihtiandrs runāja par sevi nelabprāt. Stāstīt patiesību viņam negribējās. Meitene uzzināja tikai, ka Ihtiandrs ir ārsta, acīm redzot pārtikuša vīra dēls. Tas uzaudzinājis dēlu tālu no pilsētas un cilvēkiem un devis tam visai savdabīgu un vienpusīgu izglītību.

Dažreiz viņi ilgi kavējās krastā. Pie kājām šalca bangas. Mirgoja zvaigznes. Saruna apklusa. Ihtiandrs jutas laimīgs.

— Laiks iet, — meitene ieteicās.

Ihtiandrs negribīgi piecēlās, pavadīja Gutiēri līdz priekšpilsētai, tad aši atgriezās, nometa drēbes un peldēja uz mājām.

No rīta, pēc brokastīm, viņš paņēma lielu baltmaizes klaipu un devās uz līci. Nosēdies smiltīs zem ūdens, viņš sāka barot zivtiņas. Tās peldēja šurp, ielenca viņu kā spiets, šaudījās starp rokām un kāri tvēra izmirkušo maizi tieši no pirkstiem. Dažreiz lielās zivis ielauzās šai spietā un sāka tvarstīt mazās. Ihtiandrs cēlās kājās un aizdzina plēsoņas ar rokām, bet mazās zivtiņas slēpās viņam aiz muguras.

Viņš sāka vākt pērles un krāva tās zemūdens alā. Viņš strādāja ar patiku un drīz vien bija savācis veselu kaudzi izlasītu pērļu.

Pats nezinādams, Ihtiandrs bija kļuvis par bagātāko cilvēku visā Argentīnā un varbūt pat visā Dienvidamerika. Ja viņš būtu gribējis, viņš būtu kļuvis par bagātāko cilvēku visā pasaulē. Tomēr par bagātību viņš nedomāja.

Tā aizritēja miera pilnas dienas. Ihtiandrs tikai skuma par to, ka Gutiēre dzīvo putekļainā, smacīgā,

no galvas līdz kājām, iekams tie vēl piegāja klāt piē krasta. Tāpēc viņš vienmēr paspēja aizpeldēt, iekams cilvēki viņu pamanīja.

Sie dīvainie ķermeņi ar četrām kājām bez galvas un galvas bez ķermeņiem tagad Ihtiandram likās nepatīkami. Cilvēki… Viņi tik skaļi trokšņo, smēķē briesmīgus cigārus, viņiem nejauka smaka. Nē, pie delfīniem labāk — tie ir tīri un līksmi. Ihtiandrs pasmaidīja, viņš atcerējās, kā reiz bija padzēries delfīna pienu.

Tālu dienvidos ir neliels līcis. Smailās zemūdens klintis un smilšu sēre aizsprosto kuģiem pieeju no jūras. Krasts tur klinšains un kraujš. So līci neapmeklē ne zvejnieki, ne pērļu meklētāji. Paseklo dibenu sedz biezs augu paklājs. Siltajā ūdenī daudz zivju. Te vairākus gadus no vietas mēdza atpeldēt delfīnu mātīte, un te, šai siltajā līcī, viņai piedzima bērni — divi, četri, dažreiz pat seši. Ihtiandru ļoti uzjautrināja mazie delfīni, un viņš stundām vēroja tos, nekustīgi noslēpies augos. Delfīnēni te smieklīgi kūleņoja virs ūdens, te zīda māti, stumdami ar purniņiem cits citu nost. Ihtiandrs sāka uzmanīgi pieradināt tos: ķēra zivtiņas un mieloja mazos delfīnus. Pamazām tiklab māte, kā mazuļi pierada pie Ihtiandra. Viņš jau draiskuļojās kopā ar mazuļiem, tvarstīja tos, meta gaisā, burzīja, plucināja. Viņiem, redzams, tas patika — viņi neatkāpās no tā ne soli un katrreiz barā traucās pretī, kad viņš parādījās līcī ar dāvanām — garšīgām zivtiņām vai vēl gardākiem maziem, maigiem astoņkājiem.

Reiz, kad pazīstamajai delfīnu mātītei piedzima bērni un tie bija pavisam vēl mazi zīdaiņi, — viņi neko citu neēda, tikai pārtika no mātes piena, — Ihtiandram ienāca prātā pašam nogaršot delfīna pienu.

Viņš nemanīts pielavījās pie delfīnu mātes, satvēra to un sāka zīst pienu. Delfīniete nebija gaidījusi tādu uzbrukumu un šausmās drāzās ārā no līča. Ihtiandrs tūliņ palaida vaļā pārbiedēto dzīvnieku. Pienam bija stipra zivju piegarša.

Pārbiedētā māte, atbrīvojusies no negaidītā zīdaiņa, iespruka kaut kur dziļumā, mazuļi apjuka un sāka šaudīties uz visām pusēm. Ilgi dzenāja Ihtiandrs muļķa trokšņainā pilsētā. Ja arī viņa varētu dzīvot zem ūdens, tālu projām no trokšņa un cilvēkiem! Cik tas būtu labi! Viņš parādītu meitenei jaunu, nezināmu pasauli, zemūdens tīrumu skaistos ziedus. Bet Gutiēre nevar dzīvot zem ūdens, un viņš nevar dzīvot virs zemes. Viņš jau tā pavada pārāk daudz laika gaisā. Tas nepaliek bez sekām: aizvien biežāk un stiprāk sāp sāni tobrīd, kad viņš sēž ar meiteni krastā. Tomēr, pat ja sāpes kļūst neciešašamas, viņš neatstāj meiteni, iekams tā neiet projām pati. Un vēl kaut kas dara Ihtiandram raizes: par ko Gutiēre runāja ar gaišmataino milzi? Ihtiandrs ikreiz dziras vaicāt to Gutiērei, bet baidās meiteni apvainot.

Kādu vakaru Gutiēre pateica Ihtiandram, ka rīt neieradīšoties.

— Kāpēc? — viņš sadrūmis jautāja.

— Es būšu aizņemta.

— Ar ko?

— Nevajag but tik ziņkārīgām, — meitene smaidīdama atteica. — Nepavadiet mani, — viņa piebilda un

aizgāja.

Ihtiandrs ienira jura. Visu nakti viņš nogulēja uz apsūnojušiem akmeņiem. Viņam bija skumji. Rītausmā viņš peldēja uz māju pusi.

Netālu no līča viņš ieraudzīja, ka zvejnieki no laivām šauj uz delfīniem. Liels, lodes ievainots delfīns augstu palēcās virs ūdens un smagi atkrita atpakaļ.

— Līdings! — Ihtiandrs šausmās nočukstēja.

Kāds zvejnieks jau bija ielēcis no laivas jūrā un gaidīja, kad ievainotais dzīvnieks parādīsies virs ūdens. Taču delfīns iznira kādus simt metrus tālāk no ķērāja un, smagi atvilcis elpu, noslēpās atkal.

Zvejnieks ātri peldēja uz delfīna pusi. Ihtiandrs steidzās draugam palīgā. Skat, delfīns iznirst vēlreiz, un tūliņ zvejnieks sagrābj to aiz peldspuras un velk spēkus zaudējušo dzīvnieku uz laivas pusi.

Ihtiandrs, peldēdams zem ūdens, panāca zvejnieku un iekoda tam kājā. Zvejnieks, domādams, ka viņam uzbrukusi haizivs, sāka neganti spārdīties. Aizstāvēdamies zvejnieks uz labu laimi iešņāpa ienaidniekam ar nazi, ko turēja otrā rokā. Naža šķēlums ķēra Ihtiandra kaklu, kas nebija aizsargāts ar zvīņām. Ihtiandrs pa

laida vaļā zvejnieka kāju, un tas, cik jaudas, aizpeldēja uz laivu. Ihtiandrs un delfīns, abi ievainoti, devās uz lici. Jauneklis pavēlēja delfīnam sekot un ienira zemūdens alā. Ūdens te sniedzās alai tikai līdz pusei. Caur plaisām spiedās iekšā gaiss. Te delfīns varēja atpūsties drošībā. Ihtiandrs apskatīja viņa brūci. Tā nebija bīstama. Lode bija iestrēgusi tauku kārtā zem ādas. Ihtiandram izdevās izvilkt lodi ar pirkstiem. Delfīns pacietīgi panesa visu.

— Sadzīs, — Ihtiandrs noteica, mīļi uzsizdams draugam uz muguras.

Nu bija laiks padomāt arī pašam par sevi. Ihtiandrs ālri izgāja cauri zemūdens tunelim, uzkāpa dārzā un iegāja baltajā namiņā.

Kristo pārbijās, ieraudzījis savu audzēkni ievainotu.

— Kas tev notika?

— Mani ievainoja zvejnieki, kad es aizstāvēju delfīnu, — Ihtiandrs atbildēja, bet Kristo neticēja viņam.

— Atkal biji pilsētā bez manis? — viņš ar aizdomām taujāja, pārsiedams brūci. Ihtiandrs klusēja.

— Pacel savas zvīņas, — Kristo sacīja un atsedza Ihtiandra plecu. Uz pleca indiānis pamanīja iesarkanu plankumu. Tas nobiedēja Kristo.

— Vai tev iesita ar airi? — viņš jautāja, aptaustīdams plankumu. Tomēr satūkuma nebija. Acīm redzot tā bija dzimumzīme.

— Nē, — Ihtiandrs atteica.

Jauneklis devās atpūsties, bet vecais indiānis atspieda galvu rokās un iegrima domās. Tā viņš ilgi sēdēja, tad piecēlās un pameta istabu.

Kristo ātri devās uz pilsētu, aizelsies iesteidzās Baltazara veikalā un, uzmetis aizdomu pilnu skatienu Gutiērei, kura sēdēja aiz letes, prasīja:

— Vai tēvs mājās?

— Tur, — meitene pameta ar galvu uz otras istabas pusi.

Kristo iegāja laboratorijā un cieši aizdarīja durvis. Viņš atrada brāli pie kolbām, skalojot pērles. Baltazars bija saērcināts tāpat kā pagājušo reizi.

— Prātu var zaudēt ar jums, — Baltazars errojās. — Zurita sirdās, kāpēc vēl līdz šim neesi atvedis «jūras velnu», Gutiēre sazin kur klejo augas dienas. Par

Zuritu negrib ne dzirdēt. Daudzina tikai vienu: «Nē! Nē!» Bet Zurita saka: «Apnicis gaidīt! Ņemšu un aizvedīšu ar varu. Paraudās un apmierināsies.» No viņa to var gaidīt.

Kristo noklausījās brāļa žēlabās un tad sacīja:

— Klausies, es nevarēju atvest «jūras velnu» tāpēc, ka tas, tāpat kā Gutiēre, bieži aiziet no mājas uz veselām dienām bez manis. Nākt man līdzi uz pilsētu viņš negrib. Nemaz vairs neklausa mani. Nu gan doktors mani bārs, ka esmu viņu slikti uzraudzījis …

— Tātad vajag viņu jo ātrāk sagūstīt vai nolaupīt. Tu aiziesi no Salvatora, iekams viņš būs atgriezies, un …

— Pagaidi, Baltazar. Nepārtrauc mani, brāl. Ar Ihtiandru mums nevajag steigties.

— Kāpēc nevajag?

Kristo nopūtās, it kā nespēdams uzreiz atklāt savu plānu.

— Redzi… — viņš iesāka.

Tai pašā brīdī veikalā kāds ienāca, un viņi izdzirdēja Zuritas skaļo balsi.

— Klāt ir! — nomurmināja Baltazars, iemezdams pērles vannā.

Zurita jau klaudzoši atrāva durvis un ienāca laboratorijā.

— Ahā, abi brālīši kopā. Vai ilgi vēl vazāsiet mani aiz deguna? — viņš noprasīja, skatīdamies no Kristo uz Baltazaru.

Kristo piecēlās un ar laipnu smaidu atbildēja:

— Es daru visu, ko varu. Pacietību! «Jūras velns» nav kaut kāda zivtiņa. Viņu nevar vienā rāvienā izvilkt no atvara. Vienreiz man izdevās atvest viņu uz šejieni, bet tad jūsu te nebija; «velns» apskatīja pilsētu, tā viņam nepatika, un nu viņš vairs negrib nākt šurp.

— Ja negrib, tad nevajag. Man apnicis gaidīt. Šonedēļ esmu nolēmis izdarīt divus darbus. Vai Salvators vel nav mājās?

— Kuru katru dienu var būt.

— Tad mums jāsteidzas. Gaidiet ciemiņus. Es sameklēju uzticamus cilvēkus. Tu mums atvērsi durvis, Kristo, ar pārējo es pats tikšu galā. Es pateikšu Baltazaram, kad viss būs sagatavots. — Un, pagriezies uz Baltazara pusi, viņš piebilda: — Ar tevi es parunašu rit. Tikai atceries, ka tā būs mūsu pēdējā saruna.

Brāļi klusēdami palocījās. Kad Zurita uzgrieza viņiem muguru, laipnie smaidi nozuda no indiāņu sejām. Baltazars klusu izgrūda lāstu. Kristo, šķitās, kaut ko apsvēra.

Veikalā Zurita kaut ko klusu sacīja Gutiērei.

— Nē! — brāļi izdzirdēja meitenes noteikto atbildi. Baltazars sagrauzts nošūpoja galvu.

— Kristo! — Zurita sauca. — Nāc man līdzi, tu man šodien būsi vajadzīgs.