MAZA ATRIEBĪBA

Negaidot sastapis zilacaino meiteni pērļu tirgotāja Bnllazara veikalā, Ihtiandrs tā samulsa, ka izskrēja un aizbēga uz jūru. Nu viņam gribējās no jauna satikt meiteni, bet viņš nezināja, kā to izdarīt. Visvienkāršāk būtu aicināt palīgā Kristo un iet kopā ar viņu uz pilsētu, taču Ihtiandram negribējās tikties ar meiteni Kristo klātbūtnē. Ik dienas jauneklis peldēja uz jūras krastu, kur pirmo reizi bija meiteni redzējis. Tur viņš sēdēja no rīta līdz vakaram, cerēdams meiteni ieraudzīt. Piepeldējis pie krasta, viņš atbrīvojās no brillēm un cimdiem un pārģērbās baltajā uzvalkā, lai meiteni nenobiedētu. Nereti viņš te pavadīja augu dienu, nakti ienira jūrā, partikdams no zivīm un austerēm, iemiga nemierīgā miegā, bet agri no rīta, jau pirms sauleslēkta, atkul atradās savā sargposteni.

Kādu vakaru viņš iedrošinājās noiet līdz pērļu tirgotājā veikalam. Durvis bija vaļā, uiz letes sēdēja vecais indiānis, meitenes nebija. Ihtiandrs atgriezās pludmafē. Uz klinšainā krasta stāvēja meitene vieglā, baltā tērpā ar salmenīcu galvā. Ihtiandrs apstājiis, neiedrošinādamies tuvoties. Meitene kādu gaidīja. Viņa nepacietīgi .staigāja šurpu turpu, laiku pa laikam palūkodamās uz ceļa pusi. Ihtiandru, kas bija piestājies pie klints izciļņa, viņa nepamanīja.

Bet tad meitene pamāja kādam ar roku. Ihtiandrs atskatījās un ieraudzīja jaunu, staltu vīrieti platiem pleciem, kurš ātri steidzās šurp. Ihtiandrs vēl nekad nebija redzējis tik gaišus matus un acis kā šim nepazīstamajam. Milzis piegāja pie meitenes un laipni sacīja, sniegdams viņai plato plaukstu:

— Labvakar, Gutiēre!

— Labvakar, Olsen!

Nepazīstamais cieši paspieda Gutiēres mazo rociņu.

Ihtiandrs ar netīksmi paskatījās uz viņiem. Viņam kļuva skumji, un viņš gandrīz vai apraudājās.

— Vai atnesi? — milzis jautāja, palūkodamies uz Gutiēres pērļu kaklarotu.

Viņa palocīja galvu.

— Vai tēvs neuzzinās? — Olsens ievaicājās.

— Nē, — meitene atbildēja. — Tās ir manas pašas pērles, ar tām es varu darīt, ko gribu.

Gutiēre un Olsens, klusu sarunādamies, pienāca pie pašas kraujā krasta malas. Tad Gutiēre atraisīja pērļu kaklarotu, satvēra aiz viena gala un tīksminādamās sacīja:

— Redzi, cik skaisti pērles viz rieta staros. Vai ne, Olsen…

Olsens jau pastiepa roku. te kaklarota izslīdēja no Gutiēres pirkstiem un iekrita jūrā.

— Ko es izdarīju! — meitene iesaucās.

Abi apbēdināti stāvēja krastā.

— Varbūt to var izvilkt? — Olsens ierunājās.

— Te ir ļoti dziļš, — Gutiēre atbildēja un piemetināja: — Kāda nelaime, Olsen!

Ihtiandrs redzēja, ka meitene sarūgtināta. Viņš tūliņ piemirsa, ka viņa gribējusi dāvāt pērles gaišmatainajam milzim. Palikt vienaldzīgs pret viņas bēdām Ihtiandrs nevarēja: viņš iznāca no klints aizsega un apņēmīgi tuvojās Gutiērei.

Olsens sarauca pieri, bet Gutiēre ziņkāri un pārsteigta pavērās Ihtiandrā, jo pazina viņā to jaunekli, kas bija tik pēkšņi izskrējis no veikala.

— Liekas, jums iekrita jūrā pērles? — Ihtiandrs uzrunāja meiteni. — Ja gribat, es dabūšu tās.

— Pat mans tēvs, labākais pērļu zvejnieks, tās nevarētu šeit dabūt, — meitene noraidoši atteica.

— Es pamēģināšu. — Ihtiandrs pieticīgi atbildēja un Gutiērei un tās pavadonim par izbrīnu, pat neizģērbies. metās jūrā no augsta krasta un pazuda viļņos.

Olsens palika neziņā stāvot.

— Kas viņš tāds ir? No kurienes gadījies?

Pagāja viena minūte, pagāja otra, bet jauneklis nerādījās.

— Pagalam. — nobažījusies sacīja Gutiēre, raudzīdamās viļņos.

Ihtiandram negribējās, lai meitene zinātu, ka viņš var uzturēties zem ūdens, tomēr, aizrāvies ar meklēšanu, viņš neaprēķināja laiku un palika ūdenī ilgāk, nekā nirējs var izturēt. Izniris virspusē, jauneklis smaidot sacīia:

— Mazliet pacietības! Dziļumā daudz klinšu gabalu, grūti meklēt, bet gan es atradīšu. — Un viņš atkal ienira.

Gutiēre ne vienreiz vien bija noskatījusies pērļu zvejā. Viņa brīnījās, ka jauneklis, pavadījis zem ūdens divas minūtes, elpo mierīgi un nemaz neizskatās piekusis.

Pēc divām minūtēm Ihtiandra galva atkal parādījās virs ūdens. Viņa seja staroja priekā. Viņš pacēla roku un parādīja pērļu virkni.

— Bija aizķerusies aiz klints šķautnes. — viņš teica gluži rāmā balsī, neaizelsdamies, it kā būtu iznācis no blakusistabas. — Ja pērles būtu iekritušas kādā plaisā, tad vajadzētu noņemties daudz ilgāk.

Viņš ātri uzrāpās augšā pa klintīm, piegāja pie Gutiēres un pasniedza viņai pērles. Ūdens straumēm plūda no viņa apģērba, bet viņš likās to nemanām.

— Ņemiet.

— Pateicos.

Iestājās klusums. Visi trīs nezināja, ko darīt tālāk.

Gutiērei nebija drosmes pasniegt pērles Olsenam Ihtiandra klātbūtnē.

— Liekas, jūs gribējāt dot pērles viņam, — Ihtiandrs aizrādīja, pamājot uz Olsena pusi.

Olsens pietvīka, bet apmulsusi Gutiēre atbildēja:

— Jā. jā. — un pastiepa pērļu virkni Olsenam, kuri to klusēdams paņēma un noglabāja kabatā.

Ihtiandrs bija apmierināts. No viņa puses tā bija maza atriebība. Milzis gan saņēma dāvanu no Gutiēres rokām, taču ar Ihtiandra palīdzību.

Un. palocījies pret meiteni, Ihtiandrs ātri aizsteidzās pa ceļu.

Taču ilgi Ihtiandru nepriecināja viņa veiksme. Viņam radās jaunas domas un jautājumi. Viņi neko nezinaja par cilvēkiem. Kas bija šis garmatainais milzis? Kāpēc Gutiēre dāvā viņam savas pērles? Par ko viņi sarunājās uz klints?

Tonakt Ihtiandrs atkal traucās ar delfīnu pa viļņiem, biedēdams tumsā zvejniekus ar savām klaigām.

Visu nākošo dienu Ihtiandrs pavadīja zem ūdens. Brillēs, bet bez cimdiem lodaja pa smilšaino dibenu, meklēdams pērlenes. Vakara viņš apmeklēja Kristo, kuri viņu sagaidīja ar īgniem pārmetumiem. No rīta jauneklis jau apģērbies atradas pie klints, kur bija sastapis Olsenu ar Gutlēri. Vakarā, saulei rietot, Gutiēre ieradāt pirmā tāpat kā toreiz.

Ihtiandrs Iznāca no klintīm un pienāca pie meitenes. Ieraudzījusi viņu. Gutiēre pamāja ar galvu kā vecam paziņam un smaidīdama apvaicājās:

— Vai jūs mani izsekojat?

— Jā. — Ihtiandrs bez aplinkiem atbildēja. — Kopš ieraudzīju jūs pirmo reizi… — Un samulsis turpināja: — Jūs iedāvājāt savu kaklarotu tam… OIsenam. Bet tīksminājāties ar pērlēm, pirms no tām šķīrāties. Vai jums patīk pērles?

— Jā.

— Tad ņemiet to… no manis. — Un viņš pasniedza meitenei pērli.

Gutiēre labi prata novērtēt pērles. Pērle, kas atradās Ihtiandra saujā, pārspēja visu. ko viņa bija redzējusi un zināja no tēva nostāstiem. Prāvā nevainojamās formas pērle spodri baltā krāsā svēra ne mazāk par divi simti karātiem un droši vien maksāja ne mazāk par miljonu zelta pezo. Pārsteigtā Gutiēre skatījās te uz neparasto pērli, te uz skaisto jaunekli. Spēcīgs, lokans, veselīgs, bet mazliet kautrs, ģērbies baltā, saburzītā uzvalkā, viņš nelīdzinājās Buenosairesas bagātajiem jaunekļiem. Un viņš pasniedz meitenei, ko gandrīz nemaz nepazīst, tādu dāvanu.

— Ņemiet taču. — Ihtiandrs uzstājīgi atkārtoja.

— Nē, — Gutiēre pakratīja galvu. — Es nevaru pieņemt no jums tik vērtīgu dāvanu.

— Tā nemaz nav vērtīga dāvana, — Ihtiandrs dedzīgi pretojās. — Okeāna dziļumos ir tūkstošiem tādu pērļu.

Gutiēre pasmaidīja. Ihtiandrs apmulsa, pietvīka un pēc īsa klusuma brīža piemetināja:

— Nu, es jūs lūdzu.

— Nē.

Ihtiandrs sadrūma, viņš jutas apvainots.

— Ja negribat ņemt sev, — viņš neatlaidās. — tad ņemiet tam… Olsenam. Viņš neatteiksies.

Gutiēre sadusmojās.

— Viņš neņem sev. — viņa skarbi noteica. — Jūs neko nezināt.

— Tātad neņemsiet?

— Nē.

Tad Ihtiandrs iemeta pērli tālu jūrā, klusēdams pamāja atvadu sveicienu, apgriezās un gāja uz ceļa pusi.

Šāda rīcība apstulbināja Gutiēri. Viņa joprojām stāvēja nekustēdamās. Iemest jūrā miljoniem lielu vērtību ka vienkāršu akmentiņu! Viņu mocīja sirdsapziņas pārmetumi. Kāpēc vajadzēja apbēdināt šo dīvaino jaunekli?

— Pagaidiet, kurp jūs ejat?

Bet Ihtiandrs gāja vien tālāk, zemu nokāris galvu. Gutiēre panāca viņu. satvēra aiz rokas un ieskatījās viņa sejā. Pa jaunekja vaigiem plūda asaras. Viņš agrāk nekad nebija raudājis un tagad nesaprata, kāpēc priekšmeti kļuvuši miglaini un izplūduši, it kā viņš peldētu zem ūdens bez brillēm.

— Piedodiet, es jūs apbēdināju, — meitene teica, satverdama viņu aiz abām rokām.

Загрузка...