Cilvēks- Amfībija

ATKAL JŪRĀ

Ihtiandrs aizelsdamies skrēja gar jūras krastu. Izlauzies no šīs briesmīgās pilsētas, viņš bija krasi nogriezies no ceļa un devies uz jūrmalu. Viņš paslēpās starp piekrastes akmeņiem, apskatīja apkārtni, aši izģērbās, noglabāja drēbes akmeņos, pieskrēja pie ūdens un metās tanī.

Par spīti nogurumam, viņš nekad nebija peldējis tik strauji. Zivis izbailēs spruka, kur pagadījās. Tikai nopeldējis vairākas jūdzes, Ihtiandrs pacēlās augstāk un peldēja līdztekus krastam. Te viņš jau jutās kā mājās. Katrs zemūdens akmens, katra iedobe jūras dibenā bija viņam pazīstama. Seit, izšlaukus izlaidušās smiltīs, dzīvo mājas mīļotājas butes, tālāk slienas sarkanie koraļļu krūmi, slēpdami savos zaros sīkas, sarkanspurotas zivtiņas. Tai nogrimušajā zvejnieku barkā iemājojušas divas astoņkāju ģimenes, nesen tiem bija izšķīlušies mazuļi. Zem pelēkajiem akmeņiem mājo krabji. Ihtiandrs mēdza stundām ilgi vērot viņu dzīvi. Viņš zināja krabju mazos priekus, ko sniedza veiksmīgas medības, un mazās bēdas — knaibles pazaudēšanu vai astoņkāja uzbrukumu. Bet piekrastes klinšu tuvumā ir daudz austeru.

Beidzot, nonācis jau pie līča, Ihtiandrs pacēla galvu virs ūdens. Viņš ieraudzīja delfīnu baru, kas rotaļājās viļņos, un skali, stiepti uzsauca. Liels delfīns jautri nospraustajās un ātri peldēja šurp pie sava drauga, te ienirdams, te atkal parādīdams starp viļņu korēm melno, spīdošo muguru.

— Ātrāk, Līding, ātrāk! — Ihtiandrs uzsauca, steigdamies delfīnam pretī. Viņš pieķērās pie tā. — Peldēsim tālāk, labi ātri, uz priekšu!

Un, pakļaudamies jaunekļa rokai, delfīns strauji traucās klajā jūrā pretī vējiem un viļņiem. Saceldams putas, viņš šķēla viļņus un auļoja, bet Ihtiandram šis ātrums aizvien vēl likās par mazu.

— Nu, kas ir, Līding? -Ātrāk, ātrāk!

Ihtiandrs pavisam nokausēja delfīnu, tomēr šis brauciens pa viļņiem nespēja viņu nomierināt. Viņš pameta draugu pilnīgā neizpratnē, noslīdēja no spīdīgās muguras un iegrima jūrā. Delfīns mirkli pagaidīja, nosprauslājās, ienira, izpeldēja, vēlreiz neapmierināts nosprauslājās un, krasi apsviezdamies, devās m krastu, ik pa brīdim atskatīdamies. Viņa draugs neparādījās virs ūdens, un Līdings pievienojās baram, kur jaunie delfīni viņu līksmi sagaidīja. Ihtiandrs nira aizvien dziļāk okeāna krēslainajās dzīlēs. Viņam gribējās palikt vienam, attapties no jaunajiem iespaidiem, tikt skaidrībā par visu uzzināto un redzēto. Viņš aizpeldēja tālu, nedomādams par briesmām. Viņš gribēja saprast, kāpēc nav tāds kā citi, kāpēc ir svešs jūrai un zemei.

Viņš nira dziļumā aizvien lēnāk. Ūdens kļuva blīvāks, tas jau spieda kā slogs, elpot kļuva arvien grūtāk. Visapkārt bija bieza, zaļganpelēka krēsla. Jūras iemītnieku bija mazāk, un daudzi no tiem bija Ihtiandram sveši — viņš vēl nekad nebija niris tik dziļi. Un pirmo reizi Ihtiandram sametās baigi no šās mēmās, krēslainās pasaules. Viņš žigli pacēlās virs ūdens un peldēja uz krastu. Saule rietēja, piestrāvodama ūdeni ar sarkaniem stariem, ūdenī šie stari, sajaukdamies ar ūdens zilgm-i, laistījās maigos mēļi sārtenos un zaļganzilos toņos.

Ihtiandrs bija bez brillēm un tāpēc no apakšas redzēja jūras virsmu tādu, kādu to redz zivis: virsma šķita nevis plakana, bet konusveidīga, it kā Ihtiandrs atrastos milzu piltuves dibenā. Sā konusa malas likās apmargotas ar sarkanām, dzeltenām, zaļām, zilām un mēļam apmalītēm. Aiz konusa pletās spīdošais ūdens līmenis, kura kā spogulī atmirdzēja zemūdens priekšmeti: klintis, aļģes un zivis.

ihtiandrs nogulās uz krūtīm, aizpeldēja līdz krastam un atsēdās starp klintim, netālu no sēkļa. Zvejnieki bija izkāpuši no laivas jūrā un vilka laivu uz krastu. Viens no viņiem bija iemērcis kājas līdz ceļgaliem ūdenī. Ihtiandrs redzēja virs ūdens bezkājaiņu zvejnieku, bet ūdenī tikai viņa kājas, kuras savukārt atplaiksnījās līmeņa spogulī. Otrs zvejnieks bija iebridis līdz pleciem. Un ūdenī parādījās ērmīga būtne bez galvas, bet ar četrām kājām, it kā diviem vienādiem cilvēkiem būtu nocirtuši galvas un viena plecus uzlikuši uz otra pleciem. Kad ļaudis tuvojās krastam, Ihtiandrs redzēja viņus tā, kā redz zivis: atspoguļotus it kā bumbā, redzēja viņus no galvas līdz kājām, iekams tie vēl piegāja klāt piē krasta. Tāpēc viņš vienmēr paspēja aizpeldēt, iekams cilvēki viņu pamanīja.

šie dīvainie ķermeņi ar četrām kājām bez galvas un galvas bez ķermeņiem tagad Ihtiandram likās nepatīkami. Cilvēki… Viņi tik skaļi trokšņo, smēķē briesmīgus cigārus, viņiem nejauka smaka. Nē, pie delfīniem labāk — tie ir tīri un līksmi. Ihtiandrs pasmaidīja, viņš atcerējās, kā reiz bija padzēries delfīna pienu.

Tālu dienvidos ir neliels līcis. Smailās zemūdens klintis un smilšu sēre aizsprosto kuģiem pieeju no jūras. Krasts tur klinšains un kraujš. Šo līci neapmeklē ne zvejnieki, ne pērļu meklētāji. Paseklo dibenu sedz biezs augu paklājs. Siltajā ūdenī daudz zivju. Te vairākus gadus no vietas mēdza atpeldēt delfīnu mātīte, un te, šai siltajā līcī, viņai piedzima bērni — divi, četri, dažreiz pat seši. Ihtiandru ļoti uzjautrināja mazie delfīni, un viņš stundām vēroja tos, nekustīgi noslēpies augos. Delfīnēni te smieklīgi kūleņoja virs ūdens, te zīda māti, stumdami ar purniņiem cits citu nost. Ihtiandrs sāka uzmanīgi pieradināt tos: ķēra zivtiņas un mieloja mazos delfīnus. Pamazām tiklab māte, kā mazuļi pierada pie Ihtiandra. Viņš jau draiskuļojās kopā ar mazuļiem, tvarstīja tos, meta gaisā, burzīja, plucināja. Viņiem, redzams, tas patika — viņi neatkāpās no tā ne soli un katrreiz barā traucās pretī, kad viņš parādījās līcī ar dāvanām — garšīgām zivtiņām vai vēl gardākiem maziem, maigiem astoņkājiem.

Reiz, kad pazīstamajai delfīnu mātītei piedzima bērni un tie bija pavisam vēl mazi zīdaiņi, — viņi neko citu neēda, tikai pārtika no mātes piena, — Ihtiandram ienāca prātā pašam nogaršot delfīna pienu.

Viņš nemanīts pielavījās pie delfīnu mātes, satvēra to un sāka zīst pienu. Delfīniete nebija gaidījusi tādu uzbrukumu un šausmās drāzās ārā no līča. Ihtiandrs tūliņ palaida vaļā pārbiedēto dzīvnieku. Pienam bija stipra zivju piegarša.

Pārbiedētā māte, atbrīvojusies no negaidītā zīdaiņa, iespruka kaut kur dziļumā, mazuļi apjuka un sāka šaudīties uz visām pusēm. Ilgi dzenāja Ihtiandrs muļķa delfīnēnus, kamēr ieradās māte un aizveda tos uz blakuslīci. Tikai pēc vairākām dienām atjaunojās viņu vecā draudzība …

Kristo bija noraizējies ne pa jokam. Ihtiandrs trīs dienas nebija rādījies mājās. Viņš ieradās noguris, nobālējis, bet apmierināts.

— Kur tu klaiņoji? ~ indiānis skarbi noprasīja, iepriecināts par Ihtiandra ierašanos.

— Okeāna dibenā, — Ihtiandrs atbildēja.

— Kāpēc tu esi tik bāls?

— Es… es tik tikko izglābos no nāves, — Ihtiandrs irmo reizi mūžā samelojās un izstāstīja Kristo notikumu, ko bija piedzīvojis daudz agrāk.

Okeāna dziļumos paceļas klinšaina plakankalne, bet augšā, tās vidū — liela ovāla iedobe, īsts zemūdens kalnu ezers.

Ihtiandrs peldēja pāri šim zemūdens ezeram. Viuu pārsteidza dibena neparastā, gaišpelēkā krāsa. Ieniris dziļāk un ielūkojies. Ihtiandrs nobrīnījās: zem viņa atradās īsta dažādu jūras dzīvnieku kapsēta — sākot no sīkām zivtiņām līdz haizivīm un delfīniem. Tur bija neseni upuri. Taču ap tiem nečumēja, ka parasts, šikie plēsoņas — zivis un krabji. Viss bija nedzīvs un nekustīgs. Tikai šur tur no dibena cēlās augšup gāzes burbuliši. Ihtiandrs peldēja pār ieplakas maiu. Nolaidās vēl zemāk un pēkšņi sajuta asas sāpes žaunās, elpas trūkumu, reiboni. Gandrīz vai samaņu zaudēdams, viņš nespēcīgi krita lejup un beidzot atslīga uz ieplakas malas. Deniņos sila, sirds dauzījās, acis aizsedza sarkanīga migla. Un neviena. no kā gaidīt palīdzību. Pēkšņi viņš pamanīja, ka blakus, krampjaini locīdamās, noslīgst haizivs. Droši vien tā bija medījusi viņu, kamēr pati iekļuva šai drausmīgajā, indīgajā apakšūdens ezerā. Tās vēders un sāni cilājās un krita, mute bija vajā, baltās, slīpētās zobu plates atsegtas. Haizivs beidzās nost. Ihtiandrs nodrebēja. Sakodis žokļus, pūlēdamies neievilkt ūdeni žaunās, Ihtiandrs četrrāpus izvilkās no ezera ārā, tad piecēlās un gāja talak. Galva noreiba, viņš atkal pakrita. Tad atstūmās ar kājām no pelēkajiem akmeņiem, atvēzēja rokas, un nu jau bija metrus desmit no ezera malas…

Pabeidzis stāstu, Ihtiandrs piemetināja to, ko bija kādreiz dzirdējis no Salvatora:

— Droši vien šai te akā bija uzkrājušās kādas kaitīgas gāzes — varbūt sērūdeņradis vai ogļskābais anhidrids. Saproti, okeāna virsū šim gāzēm pievienojas skābeklis un tās nav nemaz jūtamas, bet pašā iedobē, kur gāzes izdalās, tās ir stipri koncentrētas. Nu, bet tagad dod man brokastis — esmu izsalcis.

Uz ātru roku paēdis, Ihtiandrs uzlika brilles, uzvilka cimdus un devās ārā.

— Vai tu tikai tāpēc vien pārnāci? — Kristo jautāja, norādot uz brillēm. — Kāpēc tu negribi pateikt, kas tev kait?

Ihtiandra raksturā bija radusies jauna iezīme: viņš bija tapis noslēgts.

— Neprasi. Kristo, es pats nezinu, kas man kait. — Un jauneklis ātri izgāja no istabas.