Profesora Dovela galva

DEBESIS UN ZEME

Tomā argumenti Briki nepārliecināja. Par spīti vieglajam dzīves veidam, viņa bija zvērināta katoliete. Brike bija dzīvojusi diez­gan vētraini, un viņai neatlika laika ne tikai domāt par aizkapa eksistenci, bet pat aiziet uz baznīcu. Taču viņā sīksti turējās bērnībā ieaudzinātā reliģiozitāte. Un tagad, likās, ir pienācis visīstākais brīdis, lai reliģiozitātes sēkla dzītu asnus. Viņas pašreizējā dzīve bija drausmīga, bet nāve — otrreizējas nā­ves iespēja — viņu baidīja vēl vairāk. Naktīs Briki mocīja aizkapa dzīves murgi.

Viņai rēgojās elles uguns liesmas. Brike redzēja, kā viņas grēcīgā miesa jau cepās uz milzīgas pannas.

Brike pamodās šausmās klabošiem zobiem, gandrīz bez elpas. Jā, viņa tiešām sajuta elpas trūkumu. Viņas uzbudinātās smadzenes prasīja spēcīgāku skābekļa pieplūdumu, bet viņai nebija sirds — tā dzīvā dzinēja, kas tik ideāli regulē vajadzīgā asins daudzuma pie­gādi visiem ķermeņa orgāniem. Viņa pūlējās kliegt, lai atmodinātu Džonu, kas dežurēja turpat istabā. Taču Džonam biežie izsaukumi bija apnikuši, un, lai mierīgi pāris stundas varētu pagulēt, viņš, neievērodams profesora Kerna norādījumus, dažreiz izslēdza gaisa krānus pie galvām. Brike kā no ūdens izvilkta zivs plātīja muti un mēģināja kliegt, bet viņas kliedziens nebija skaļāks par zivs pirmsnāves saucienu … Pa istabu joprojām klaiņoja himēru melnās ēnas, elles liesmas apgaismoja to sejas. Izstiepušas ķetnas ar drausmīgiem nagiem, himēras viņai tuvojās. Brike aizvēra acis, bet tas nelīdzēja: viņa joprojām tās redzēja, un viņai šķita, ka sirds no šausmām pamirst un kļūst auksta.

— Kungs dievs! Kungs dievs, vai tiešām tu nepiedosi savai verdzenei, tu esi visuva­rens, — bez skaņas kustējās viņas lūpas, — tavai žēlastībai nav robežu. Es daudz esmu grēkojusi, bet vai es esmu vainīga? Tu taču zini, kā tas viss sanāca. Savu māti es neatceros, nebija, kas mani mācītu uz labu … Es cietu badu … Cik reižu es neesmu lūgusi, lai tu man palīdzi. Nedusmojies, kungs dievs, es tev nepārmetu, — viņa bailīgi turpināja savu mēmo lūgšanu. — Es gribu sacīt, ka tik vainīga nemaz neesmu, un, būdams tik žēlsirdīgs, varbūt tu mani aizsūtīsi uz šķīs­tītavu … Tikai ne uz elli! Es nomiršu no šausmām… Cik es gan esmu dumja, tur taču nemirst! — Un viņa atkal uzsāka savas naivās lūgšanas..

Arī Tomā gulēja slikti. Taču viņu elles mošķi nevajāja. Tomā kremta ilgas pēc šīs

zemes lietām. Tikai pirms dažiem mēnešiem viņš bija aizgājis no dzimtā ciema, atstādams visu, kas sirdij dārgs, paņemdams ceļā līdzi vienīgi nelielu maisiņu ar plāceņiem un ce­rību — sapelnīt pilsētā naudu, par ko no­pirkt savu zemes stūrīti. Tad viņš varēs ap­precēties ar veselīgo sārtvaidzi Mariju … O, tad viņas tēvs vairs nepretosies laulībām.

Un nu viss pagalam. Uz sava nejaušā cietuma baltās sienas viņš ieraudzīja fermu un jautru, veselīgu, Marijai tik līdzīgu sie­vieti, kas slauca govi. Tomā vietā kāds cits vīrietis pārveda pāri pagalmam, garām klukstošajai vistai un cālēniem, zirgu, kas ar asti vienmērīgi atgaiņāja mušas. Bet, viņš, Tomā, ir beigts, iznīcināts, un viņa galva uzbāzta uz mieta kā vārnu biedēklis. Kur ir viņa spē­cīgās rokas, veselīgais ķermenis? Aiz izmi­suma Tomā sāka griezt zobus. Pēc tam viņš klusi raudāja, un asaras bira uz stikla pa­liktņa., >

— Kas tad tas? — rīta apgaitas laikā prar sīja pārsteigtā Lorāna. — No kurienes te radies ūdens?

Kaut arī Džons gaisa krānu tālredzīgi bija jau atgriezis, Tomā neatbildēja. Drūmi un naidīgi viņš paskatījās uz Lorānu, bet, kad viņa piegāja pie Brikes galvas, puisis nosē­cās viņai pakaļ:

— Slepkava! … — Tomā jau bija aizmir­sis par šoferi, kas viņu sabrauca, un visu savu naidu izgāza uz cilvēkiem, kas bija ap viņu.

— Ko jūs teicāt, Tomā? — Lorāna atgriezās. Tomā lūpas atkal bija cieši sa­kniebtas, bet acis pilnas neapslāpēta naida.

Lorāna bija izbrīnījusies un gribēja izvai­cāt Džonu par Tomā sliktā garastāvokļa cē­loņiem, taču viņas uzmanību pilnībā piesais­tīja Brike.

— Esiet tik laba, pakasiet man deguna labo pusi. Šī bezpalīdzība ir drausmīga … Vai tās nav pūtītes? Bet kāpēc tad tā niez? Padodiet, lūdzu, man spoguli.

Lorāna pienesa Brikes galvai spoguli.

— Pagrieziet pa labi, es neredzu. Vēl… Nu, tā. Sārtums ir. Varbūt ieziest ar koldkrēmu?

Lorāna pacietīgi zieda krēmu.

— Tā. Tagad, lūdzu, nopūderējiet. Patei­cos … Lorāna, es jums gribēju vaicāt par vienu lietu ..

— Lūdzu.

— Sakiet man, ja … ļoti grēcīgs cilvēks izsūdz garīdzniekam savus grēkus un tos no­žēlo, vai tāds cilvēks var cerēt uz piedošanu un nonākt debesīs?

— Protams, ka var, — Lorāna nopietni atbildēja.

— Es tik ļoti baidos no elles mocībām …— Brike atzinās. — Es jūs lūdzu, ataiciniet pie manis kirē … es gribu nomirt kā kristīgā …

Brikes galva ar mirstošas mocekles izteik­smi pavērsa skatu augšup. Tad viņa nolaida acis un iesaucās:

— Cik jūsu kleitai interesants piegriezums!

Vai tā ir pēdējā mode? Jūs man sen neesat rādījusi modes žurnālus.

Brikes domas atgriezās pie šīs pasaules lietām.

— īsa… īsie svārki skaistām kājām ir ļoti izdevīgi. Manas kājas! Manas nabaga kājas! Vai jūs tās redzējāt? O, kad es de­joju, šo kāju dēļ vīrieši zaudēja prātu!

Istabā ienāca profesors Kerns.

— Kā klājas? — viņš jautri jautāja.

— Paklausieties, profesora kungs, — Brike pievērsās viņam. — Es tā nevaru … jums jāpierīko man kā nebūt ķermenis … Es jums jau reiz to lūdzu un tagad lūdzu vēlreiz. Es ļoti lūdzu. Es esmu pārliecināta, ka jūs, ja vien gribat, varat to izdarīt…

«Velns parāvis, bet kāpēc gan ne?» nodo­māja profesors Kerns. Kaut arī visu slavu par cilvēka galvas atdzīvināšanu viņš piesa­vinājās sev, sirds dziļumos Kerns apzinājās, ka nopelni par šī eksperimenta veiksmi pie­der vienīgi profesoram Dovelam. Bet kāpēc neiet tālāk par Dovelu? No diviem bojā gā­jušiem cilvēkiem radīt vienu dzīvu — tas būtu vareni! Un eksperimenta veiksmes gadījumā viss gods ar pilnām tiesībām tad pienāktos Kernam vienam pašam. Starp citu, Dovela galvas padomus tomēr varētu ņemt vērā. Jā, par to noteikti jāpadomā.

— Vai jūs ļoti gribētu vēl dejot? — Kerns pasmaidīja un uzpūta Brikes galvai cigāra dūmu strūklu.

— Vai es gribētu? Es dejošu dienu un nakti. Es māšu ar rokām kā vējdzirnavu spārniem, es lidināšos kā tauriņš … Dodiet man ķermeni, jaunu, skaistu sievietes ķermeni!

— Kāpēc tieši sievietes ķermeni? — Kerns koķeti jautāja. — Ja vien jūs vēlētos, es va­rētu dot jums arī vīrieša ķermeni.

Brike palūkojās viņā ar izbrīnu un šausmām.

— Vīrieša ķermeni? Sievietes galva uz vī­rieša ķermeņa? Nē, nē, tā būtu drausmīga bezjēdzība! Pat apģērbu grūti izdomāt…

— Bet tad jau jūs vairs nebūsit sieviete. Jūs pārvērtīsities par vīrieti. Jums izaugs ūsas un bārda, pārmainīsies arī balss. Vai jūs negribētu pārvērsties par vīriefi? Dau­dzas sievietes nožēlo to, ka nav piedzimušas par vīriešiem …

— Tās droši vien ir sievietes, kam vīrieši nav pievērsuši uzmanību. Tādām, protams, . būtu izdevīgāk, ja viņas pārvērstos par vīrie­šiem. Bet man … man to nevajag. — Un Brike lepni uzrāva savas skaistās uzacis.

— Lai notiek pēc jūsu prāta, jūs paliksit sieviete. Es papūlēšos sameklēt jums atbil­stošu ķermeni.

— Ai, profesor, es būšu jums bezgalīgi pateicīga. Vai to varētu izdarīt jau šodien? Es iedomājos, kas tas būs par efektu, kad atkal atgriezīšos «Šanuārā» …

— Tik ātri tās lietas neiet.

Brike turpināja pļāpāt, bet Kerns jau bija piegājis pie Tomā un vaicāja:

— Kā klājas, draudziņ?

Tomā profesora un Brikes sarunu nebija dzirdējis. Iegrimis pārdomās, viņš drūmi pa­skatījās Kernā un neko neatbildēja.

Kopš Kerns bija apsolījis Brikei jaunu ķermeni, viņas garastāvoklis krasi izmainī­jās. Elles mošķi viņu pārstāja vajāt. Par aiz­kapa valstību viņa vairs nedomāja. Visas vi­ņas domas saistījās ap gaidāmo šīs zemes dzīvi. Lūkodamās spogulī, Brike uztraucās par to, ka seja novājē un āda gūst dzeltenīgu nokrāsu. Viņa nomocīja Lorānu, likdama vei­dot sev matus, taisīt frizūru un grimēt seju.

— Profesor, vai es tiešām palikšu tik vāja un dzeltena? — viņa uztraukti jautāja.

— Jūs kļūsit skaistģķa nekā bijāt, — Kerns viņu nomierināja!

— Nē, ar krāsām te neko nevar līdzēt, tas ir pašapmāns, — viņa sacīja pēc profesora aiziešanas. — Lorānas jaunkundz, mēs seju apmazgāsim ar aukstu ūdeni un masēsim. Pie acīm un no deguna līdz lūpām man pa­rādījušās jaunas grumbiņas. Ja krietni ma­sētu, es domāju, tās pazustu. Kāda mana draudzene … Ak jā, es taču aizmirsu pavai­cāt, vai jūs sameklējāt pelēko zīda audumu kleitai? Pelēka krāsa man ļoti piestāv. Un vai modes žurnālus atnesāt? Lieliski! Cik žēl, ka vēl nevar sākt uzlaikošanu. Es nezinu, kāds augums man būs. Būtu labi, ja viņš sadabūtu slaidāku, ar šauriem gurniem … Atveriet žur­nālu!

Viņa iedziļinājās sieviešu tērpu skaistuma noslēpumos.

Profesora Dovela galvu Lorāna neaizmirsa.

Viņa tāpat kā agrāk galvu apkopa un no rītiem lasīja priekšā, bet sarunām neatlika laika, lai gan Lorāna vēl par daudz ko gri­bēja parunāt ar profesoru Dovelu. Viņa aiz­vien vairāk pārpūlējās un kļuva nervoza. Brikes galva viņai nedeva miera ne uz brīdi. Dažreiz Lorānai nācās pārtraukt lasīšanu un steigties pie Brikes tikai tāpēc vien, lai sakārtotu kādu izirušu sprogu un atbildētu, vai viņa bijusi veļas veikalā.

— Bet jūs taču nezināt sava auguma iz­mērus, — niknumu valdīdama, sacīja Lorāna un, uz ātru roku sakārtojusi Brikes cirtas, steidzās pie Dovela galvas.

Doma par drosmīgo eksperimentu Kernu bija aizrāvusi.

Gatavodamies šai sarežģītajai operācijai, Kerns cītīgi strādāja. Viņš bieži ieslēdzās is­tabā kopā ar profesora Dovela galvu un ilgi ar viņu sarunājās. Pie labākās gribas viņš nevarēja iztikt bez profesora Dovela padoma. Dovels norādīja viņam uz virkni dažādu grūtību, par kurām Kerns nebija iedomājies un kas varēja ietekmēt eksperimenta rezultā­tus. Dovels ieteica vispirms izdarīt dažus eksperimentus ar dzīvniekiem un vadīja šo darbu. Un — tāds reiz bija profesora Dovela intelekta spēks — viņš pats ārkārtīgi ieinteresējās par gaidāmo eksperimentu. Dovela galva pat kļuva it kā mundrāka. Viņa domas darbojās neparasti skaidri.

Par tik lielu Dovela palīdzību Kerns bija reizē apmierināts un neapmierināts. Jo tālāk uz priekšu virzījās darbs, jo vairāk viņš pār­liecinājās, ka bez Dovela galā netiktu. Un savu patmīlību Kerns mierināja vienīgi ar to, ka šo jauno eksperimentu realizēs viņš pats.

— Jūs esat mirušā profesora Dovela cie­nīgs pēctecis, — ar tikko jaušamu ironisku smaidu viņam reiz sacīja Dovela galva.

— Ak, kaut es šajā darbā varētu ņemt aktī­vāku līdzdalību!

Tas nebija ne lūgums, ne smalks mājiens. Dovels pārāk labi zināja, ka Kerns negribēs, neuzdrošināsies dot viņam jaunu ķermeni.

Kerns sabozās, bet izlikās, it kā nebūtu dzirdējis šo izsaucienu.

— Nu, tā, eksperimenti ar dzīvniekiem vainagojušies panākumiem, — viņš teica.

— Es operēju divus suņus. Nogriezis abiem galvas, es piešuvu viena suņa galvu otra rumpim. Abi ir veseli, šuvju vietas kaklā sa­dzīst.

— Kā jūs viņus barojat?

— Pagaidām vēl mākslīgi. Caur muti dodu vienīgi dezinficējošu šķīdumu ar joda pie­maisījumu. Taču drīz pāriešu uz normālu barošanas veidu.

Pēc dažām dienām Kerns paziņoja:

— Suņi ēd normāli. Pārsēji ir noņemti, un es domāju, ka pēc divām trim dienām viņi varēs skriet.

— Pagaidiet vēl kādu nedēļu, — galva ieteica, — jauni suņi strauji purina galvu, un šuves var iet pušu. Neforsējiet. — «Laurus plūkt paspēsit,» galva gribēja vēl piebilst, bet savaldījās. — Un vēl kāda lieta: turiet suņus dažādās telpās. Abi kopā viņi sāks plosīties un var paši sev nodarīt pāri.

Beidzot pienāca diena, kad profesors Kerns ar svinīgu sejas izteiksmi ieveda Dovela is­tabā suni ar melnu galvu un baltu rumpi. Suns, kā liekas, jutās labi: acis bija dzīvības pilnas, un tas jautri luncināja asti. Ieraudzī­jis profesora Dovela galvu, suns pēkšņi sa­cēla spalvu, sāka rūkt un mežonīgā balsī riet. Neparastais skats acīmredzot viņu pār­steidza un izbiedēja.

— Pavadājiet suni pa istabu, — galva , teica,

Kerns pagājās pa istabu, vezdams aiz se­vis suni. Ievingrinātajam, asajam Dovela skatam nekas nepalika nepamanīts.

— Bet kas tad tas? — Dovels jautāja. — Suns ar kreiso pakaļkāju mazliet klibo. Un balss nav īsti kārtībā.

Kerns apmulsa.

— Suns kliboja jau pirms operācijas, — viņš sacīja, — kāja ir lauzta.

— No ārpuses deformāciju nevar manīt, bet aptaustīt diemžēl nespēju. Vai tad jūs nevarējāt dabūt pāris veselus suņus? — galva jautāja aizdomu pilnā balsī. — Es do­māju, ka ar mani jūs, cienījamais kolēģi, va­rat būt pilnīgi atklāts. Ar atdzīvināšanas operāciju jūs, droši vien, noņēmāties pārāk ilgi, un ieilga apstādinātās sirdsdarbības un elpošanas «nāves pauze», bet tā rezultātā, kā jums ir zināms no maniem eksperimen­tiem, nereti iestājas nervu sistēmas darbības traucējumi. Taču neraizējieties, tādas parā­dības var izzust. Tikai pacentieties, lai jūsu Brike nesāktu klibot ar abām kājām.

Kerns bija saniknots, bet centās, to neizrā­dīt. Viņš atkal pazina kādreizējo profesoru Dovelu — tiešu, prasīgu un pašpārliecinātu.

«Pretīgi,» Kerns domāja. «Sī galva, kas šņāc kā pārdurta riepa, turpina mani mācīt un zoboties par manām kļūdām, bet es, gluži kā skolnieks, esmu spiests noklausīties pamācī­bas … Viens krāna pagrieziens, un dvēsele aizlidos no šī sapuvušā ķirbja …» Taču, neiz­rādīdams savu noskaņojumu, viņš uzmanīgi uzklausīja vēl dažus padomus.

— Es pateicos par jūsu norādījumiem, — sacīja Kerns un, pamājis ar galvu, izgāja no istabas.

Aiz durvīm viņš kļuva atkal jautrs.

«Nē,» Kerns sevi mierināja, «darbs paveikts teicami. Izdabāt Dovelam nav tik viegli. Suņa klibā kāja un mežonīgā balss — tas viss ir sīkums salīdzinājumā ar paveikto.»

Iedams cauri telpai, kur atradās Brikes galva, viņš apstājās un, norādīdams uz suni, teica:

— Brikes jaunkundz, jūsu vēlēšanās drīz piepildīsies. Vai redzat šo suni? Tāpat kā jums, arī viņam bija tikai galva bez ķermeņa, un paraugieties suns skrien un dzīvo, it kā nekas nebūtu bijis.

— Es neesmu suns, — aizvainota atbildēja Brikes galva.

— Bet tas taču ir nepieciešams eksperi­ments. Ja ar svešu ķermeni spēj dzīvot suns, tad dzīvosit arī jūs.

— Es nesaprotu, kāds tam sakars ar suni, — Brike tiepīgi atkārtoja. — Man gar suni nav nekādas daļas. Labāk pasakiet, kad* es tikšu atdzīvināta. Tā vietā, lai drīzāk atdzī­vinātu mani, jūs ķēpājaties ar suņiem.

Kerns bezcerīgi atmeta ar roku un, jopro­jām jautri smaidīdams, sacīja:

— Tagad drīz. Jāatrod tikai piemērots līķis… tas ir, ķermenis, un jūs būsit, kā mēdz teikt, pilnā kārtībā.

Aizvedis suni, Kerns atgriezās ar centi­metra mēru rokās un rūpīgi izmērīja Brikes kakla apkārtmēru.

— Trīsdesmit seši centimetri, — viņš sacīja.

— Mans dievs, vai es tiešām esmu tā novā­jējusi?— iesaucās Brikes galva. — Man bija trīsdesmit astoņi, bet kurpes es valkāju …

Taču Kerns, viņā neklausīdamies, ātri devās uz savu kabinetu. Viņš vēl nebija paspējis apsēsties pie rakstāmgalda, kad pie durvīm klauvēja.

— Lūdzu!

Durvis atvērās. Ienāca Lorāna. Marija cen­tās izturēties mierīgi, taču viņas seja pauda satraukumu.