Profesora Dovela galva

PABEIGTA DZIESMA

Kad Brike, liekot lietā savu jauno, veiklo, lokano un spēcīgo augumu, bija pārrāpusies pāri žogam un tikusi uz ielas, viņa apturēja taksometru un pateica dīvainu adresi:

— Perlašēzas kapsēta.

Taču, neaizbraukusi līdz Bastīlijas lauku­mam, viņa no taksometra izkāpa un ar nā­kamo devās uz Monmartru. Iesākumam Brike bija paņēmusi Lorānas somiņu, kurā atradās daži desmiti franku. «Vai nav vienalga — viens grēks vairāk vai mazāk; turklāt tas bija nepieciešams,» viņa pati sevi mierināja. Grēku nožēlošanu viņa atlika vēlākam lai­kam. Brike atkal sajuta sevi par pilnvērtīgu, dzīvu, veselu cilvēku, pie tam jaunāku, nekā viņa bija agrāk. Līdz operācijai viņai, pēc sieviešu gadu skaitīšanas rēķina, bija tuvu pie trīsdesmit. Jaunajam ķermenim nevarēja būt vairāk par divdesmit gadiem. Šī ķermeņa sekrēcijas dziedzeri atjaunināja Brikes galvu: rieviņas no sejas izzuda, uzlabojās ādas krāsa. «Tagad tik varētu padzīvot,» domāja Brike, sapņaini raudzīdamās mazā spogulītī, ko viņa bija atradusi rokassomiņā.

— Apturiet te, — viņa pavēlēja šoferim un, nokārtojusi rēķinu, turpināja ceļu kājām.

Pulkstenis bija apmēram četri no rīta. Brike piegāja pie tik pazīstamā kabarē «Sanuārs», kur viņa uzstājās tajā liktenīgajā naktī, kad nomaldījusies lode aprāva pus­vārdā viņas dziedāto jautro dziesmiņu. Ka­barē logi vēl bijā spilgti apgaismoti.

Manāmi uztraukta, Brike iegāja pazīsta­majā vestibilā. Nogurušais šveicars, kā li­kās, viņu nepazina. Viņa ātri atvēra sāndurvis un, šķērsojusi gaiteni, iegāja aktieru telpā, kas atradās blakus skatuvei. Vispirms viņa sastapa Rudo Martu. No bailēm ieklie­gušies, Marta ieslēdzās savā ģērbtuvē. Brike iesmējās un pieklauvēja, taču Rudā Marta neatvēra.

— O, Bezdelīga! — Brike izdzirda vīrieša balsi. Sādu iesauku Brike kabarē bija ieman­tojusi tādēļ, ka viņai ļoti garšoja konjaks ar bezdelīgas attēlu uz etiķetes. — Tātad tu esi dzīva? Bet mēs sen tevi uzskatījām p«ar mi­rušu!

Brike atskatījās un ieraudzīja skaistu, ele­ganti ģērbtu vīrieti ar gludi skūtu ļoti bālu seju. Tādas bālas sejas ir cilvēkiem, kas reti uzturas saulē. Tas bija Zans, Rudās Martas vīrs. Par savu profesiju viņš nemīlēja runāt. Viņa draugi un pudeles brāļi uzskatīja, ka nav taktiski izprašņāt par iztikas līdzekļu avotu. Pietika ar to, ka Zanam parasti turē­jās nauda un ka viņš bija «sirds cilvēks». Tajās naktīs, kad Zans atvēra maku, plūda vīna straume un Zans maksāja par visiem,

— No kurienes tu atlidoji, Bezdelīga?

— No slimnīcas, — atbildēja Brike.

Baidīdamās, ka viņas jauniegūto ķermeni

varētu atņemt tā īpašnieces radinieki vai draugi, Brike nolēma par neparasto operā­ciju nevienam nestāstīt.

— Es biju ļoti smagā stāvoklī, — viņa tur­pināja melot. — Mani uzskatīja par mirušu un aizveda pat uz morgu. Taču tur kāds stu­dents, kas apskatīja līķi, sataustīja manā rokā tikko manāmu pulsu. Es biju vēl dzīva. Lode bija gājusi garām pašai sirdij, to ne­skardama. Mani tūliņ aizsūtīja uz slimnīcu, un viss beidzās laimīgi.

— Lieliski! — iesaucās Zans. — Mūsējie būs briesmīgi pārsteigti. Tavu augšāmcelša­nos vajag apslacīt.

Noklakšķēja atslēga. Aiz durvīm noklausī­jusies šo sarunu, Rudā Marta pārliecinājās par to, ka Brike nav spoks, un atvēra durvis. Draudzenes apkampās un sirsnīgi saskūp­stījās.

— Tu, Bezdelīga, esi kļuvusi it kā tievāka, slaidāka un graciozāka, — Marta sacīja, ziņ­kārīgi un drusku izbrīnēti apskatīdama tik nejauši ieradušās draudzenes augumu.

— Pats par sevi saprotams, ka esmu kļu­vusi vājāka, — Brike atbildēja. — Mani ba­roja vienīgi ar buljonu. Slaidāka? Es nopirku sev kurpes ar ļoti augstiem papēžiem. Bez tam arī tērpa piegriezums …

— Bet kāpēc tu esi atnākusi tik vēlu uz šejieni?

— Ai, tas ir garš stāsts… Vai tu jau nodziedāji? Varbūt vari kādu brītiņu pasēdēt kopā ar mani?

Marta apstiprinoši pamāja ar galvu. Drau­dzenes apsēdās liela spoguļa priekšā pie tua­letes galdiņa, uz kura bija sakrautas grima zīmuļu un krāsu kastītes, smaržu pudelītes, pūdernīcas, visdažādākās kārbiņas ar adatām un saspraudēm.

Zans apsēdās līdzās, kūpinādams Ēģiptes papirosu.

— Es aizbēgu no slimnīcas. Visklasiskākā veidā, — paziņoja Brike.

— Kāpēc?

— Man apriebās buljons. Tu saproti, bul­jons, buljons un buljons. Es jau sāku baidī­ties, ka noslīkšu tai buljonā. Taču ārsts mani negribēja laist projām. Viņam vajadzēja mani vēl parādīt studentiem. Es baidos, ka mani meklēs policija … Mājās es nevaru at­griezties un gribētu palikt pie tevis vai visla­bāk — uz pāris dienām pavisam pazust no Parīzes … Bet man ir tik maz naudas.

Rudā Marta no brīnumiem pat sasita plaukstas, — tas viss likās tik interesanti.

— Nu, protams, ka tu paliksi pie manis,— viņa sacīja.

— Bīstos, ka arī mani meklēs policija, — izpūzdams dūmu mutulīti, domīgi sacīja Zans. — Arī man uz dažām dienām derētu nozust no apvāršņa.

Bezdelīga bija pašu cilvēks, un Zans no viņas savu profesiju neslēpa. Bezdelīga zi­nāja, ka Zanam ir plašs vēriens. Viņa specia­litāte bija seifu uzlaušana.

— Laižamies, Bezdelīdziņ, uz dienvidiem. Tu, es un Marta. Uz Rivjēru, ieelpot jūras gaisu. Es esmu iesūbējis, gribas izvēdināties. Tici vai ne, bet es vairāk nekā divus mēnesus neesmu redzējis sauli un sāku jau aiz­mirst, kāda tā izskatās.

— Brīnišķīgi! — Marta sasita plaukstas.

Zans paskatījās dārgā zelta rokaspulk­stenī.

— Mums vēl ir stunda laika. Velns lai parauj, tev jānodzied sava dziesmiņa līdz galam. Bet pēc tam lidojam, un lai tevi meklē veseli.

Brike šim priekšlikumam labprāt piekrita. Kā bija cerējusi, viņas uzstāšanās radīja furoru.

Zans izgāja uz estrādes kā konferansjē, atgādināja par traģisko notikumu, ko Brike pirms pāris mēnešiem bija tepat piedzīvojusi, bet tad paziņoja, ka Brikes jaunkundze uz klausītāju vēlēšanos augšāmcēlusies, jo viņš — Zans — pacienājis Briki ar glāzīti konjaka «Bezdelīga».

— Bezdelīga! Bezdelīga! — ieaurojās pub­lika.

Žans pamāja ar roku un, kad saucieni bija aprimuši, turpināja:

— Bezdelīga atsāks dziesmiņu no tās pa­šas vietas, kurā viņu tik negaidīti pārtrauca. Orķestri, lūdzu, «Kaķēnu»!

Orķestris sāka spēlēt, un no panta vidus, vētrainu aplausu pavadīta, Brike savu dzies­miņu nodziedāja līdz galam. Tiesa gan, ap­kārt valdīja tāds troksnis, ka viņa pati savu balsi nedzirdēja, bet tas arī nebija nepiecie­šams. Brike jutās tik laimīga kā vēl nekad, reibināja apziņa, ka viņu nebija aizmirsuši un tik silti uzņēma. Tas, ka siltumu daudzē­jādā ziņā bija radījuši vīna tvaiki, Briki ne­mulsināja.

Pabeigusi dziesmu, viņa ar labās rokas delnu iztaisīja neparasti elegantu žestu. Tas bija kas jauns. Publika aplaudēja vēl skaļāk.

«Kur viņa tādu ņēmusi? Kādas brīnišķas manieres. Šis žests būs no viņas jāpār­ņem…» Rudā Marta iedomājās.

Brike nokāpa no estrādes zālē. Draudzenes viņu skūpstīja, paziņas sniedza pretī glāzes un saskandināja ar viņu. Brike piesarka, viņas acis mirdzēja. Panākumi un vīns sa­grozīja galvu. Aizmirsusi par vajātājiem, viņa bija ar mieru te nosēdēt visu nakti. Taču Zans, kas dzēra ne mazāk par citiem, nezau­dēja kontroli pār sevi.

Laiku pa laikam viņš ieskatījās pulkstenī un beidzot piegāja pie Brikes un pieskārās viņas rokai.

— Ir laiks!

— Bet es negribu. Jūs varat braukt vieni paši. Es nebraukšu, — sapņaini blisinādama acis, atbildēja Brike.

Tad Zans klusēdams paņēma viņu uz ro­kām un nesa uz izeju.

Publika sāka kurnēt.

— Seanss beidzies! — būdams jau pie dur­vīm, Žans uzsauca. — Uz redzēšanos nā­kamo svētdien!

Viņš iznesa Briki, kas neganti turējās pretī, uz ielas un iesēdināja automašīnā. Drīz iz­nāca arī Marta ar nelielu čemodāniņu rokās,

— Uz Republikas laukumu! — Žans pa­teica šoferim, negribēdams nosaukt gala punktu. Viņš bija paradis braukt ar pārsēšanos.