Profesora Dovela galva

JAUTRAIS IZBRAUKUMS

,

Pēc pāris dienām Larē jau bija iepazinies ar Briki, tās draudzeni un 2anu. Viņš iero­sināja izbraukumu ar jahtu, un šis priekšli­kums tika pieņemts.

Kamēr Zans un Rudā Marta uz klāja tēr­zēja ar Dovelu, Larē uzaicināja Briki nokāpt lejā un apskatīt kajītes. To bija divas, pavi­sam mazas, un vienā no tām atradās kla­vieres.

— O, te ir pat pianīno! — iesaucās Brike.

Viņa apsēdās pie klavierēm un sāka spē­lēt fokstrotu. Jahta vienmērīgi šūpojās jūras viļņos. Larē stāvēja pie klavierēm, raudzījās Brikē un apsvēra, kā iesākt patiesības izzi­nāšanu.

— Nodziediet kaut ko, — viņš sacīja.

Brike nebija lūdzama. Viņa sāka dziedāt,

reizi pa reizei koķeti uzlūkodama Larē. Viņš tai patika.

— Kāda jums… dīvaina balss, — teica Larē un cieši raudzījās viņai sejā. —= Tā it kā apvieno divas balsis, divu sieviešu bal­sis…

Brike apmulsa, taču, ātri saņēmusi sevi rokās, māksloti iesmējās.

— O, jā!… Tas man ir jau kopš bērnības. Viens dziedāšanas profesors atklāja, ka man esot kontralts, cits — ka man esot mecosop­rāns. Katrs manu balsi gribēja nostādīt ci­tādi, bet iznāca … turklāt es nesen saaukstē­jos …

«Vai viens fakts netiek pārāk plaši izskaid­rots?» Larē nodomāja. «Un kāpēc viņa tā apmulsa? Mana hipotēze sāk apstiprināties. Te kaut kas slēpjas.»

— Kad jūs dziedat zemos toņus, — viņš skumīgi iesāka, — man šķiet, it kā es dzir­dētu kādas savas ļoti labas paziņas balsi… Viņa bija slavena dziedātāja. Nelaimīgā sie­viete gāja bojā vilciena katastrofā. Lai cik savādi tas būtu, viņas līķi neatrada … Viņas un jūsu augums ir līdzīgi kā divas ūdens lāses. Varētu pat domāt, ka tas ir viņas augums.

Brike palūkojās uz Larē ar neslēptu šausmu izteiksmi sejā. Viņa saprata, ka šo sarunu Larē nav uzsācis nejauši.

— Gadās cilvēki, kas viens otram ir ļoti līdzīgi… — viņa drebošā balsī teica.

— Jā, bet tādu līdzību es vēl nebiju redzē­jis. Turklāt… jūsu žesti.., lūk, šis, žests ar delnu … Un vēl… jūs tikko ar roku aizskārāt galvu, it kā sakārtodama kuplus matus. Tādi mati bija Anželikai Gajai. Un tā viņa sakār­toja nepaklausīgo sprogu pie deniņiem … Bet jums nav garu matu. Jums tie ir īsi, apgriezti pēc pēdējās modes.

— Arī man senāk bija gari mati, — pie­celdamās teica Brike. Viņas seja bija nobā­lējusi un pirkstu gali jūtami trīcēja. — Te ir smacīgi… Kāpsim augšā …

— Pagaidiet, — tāpat satraukts, Larē viņu aizturēja. — Man ar jums jāparunā.

Viņš ar varu apsēdināja Briki pie ilumi­natora.

— Man ir nelabi… Es neesmu pieradusi pie šūpošanās! — iesaucās Brike, cenzdamās tikt prom. Taču Larē it kā nejauši ar roku pieskārās viņas kaklam un mazliet pacēla kaklarotu. Viņš ieraudzīja sārtu rētu.

Brike sagrīļojās. Larē tik tikko paguva viņu satvert: Brike bija paģībusi.

Nezinādams, ko iesākt, mākslinieks iešļāca viņai sejā ūdeni tieši no karafes. Brike drīz atguvās. Viņas acīs iekvēlojās neaprakstā­mas šausmas. Dažas bezgalīgi garas minū­tes viņi klusēdami raudzījās viens otrā. Brike domāja, ka pienācis atmaksas brīdis. Baigais atmaksas brīdis par svešā ķermeņa piesavi­nāšanos.

— Nepazudiniet mani!… Žēlojiet…

— Nomierinieties, es netaisos jūs pazudi­nāt … bet man jāatklāj šis noslēpums. — Larē pacēla Brikes roku, kas nokarājās kā pātaga, un cieši to saspieda. — Atzīstieties — tas nav jūsu augums? Kā jūs to ieguvāt? Stāstiet man visu patiesību!

— Zan! — Brike pūlējās iekliegties, bet Larē ar roku aizspieda viņai muti un no­šņāca pie pašas auss:

— Ja jūs vēlreiz iekliegsities, jūs vairs ne­iziesit no šīs kajītes.

Pēc tam, atgājis no Brikes, viņš aši aiz­slēdza kajītes durvis un cieši aizvēra ilumi­natoru.

Brike ieraudājās kā bērns. Taču Larē bija nepielūdzams.

— Asaras jums nepalīdzēs! Runājiet drī­zāk, kamēr es neesmu zaudējis pacietību.

— Es neesmu vainīga, — šņukstēdama Brike ierunājās. — Mani nogalināja … Pēc tam es atdzīvojos … Tikai mana galva … uz stikla paliktņa… Tas bija tik šaus­mīgi!… Turpat atradās arī Tomā galva… Es nezinu, kā tas notika … Profesors Kerns — tas bija viņš, kas mani atdzīvināja… Es lūdzu, lai viņš atdod man ķermeni. Viņš ap­solīja … un atveda no kaut kurienes šo ķer­meni … — viņa gandrīz ar šausmām paska­tījās uz saviem pleciem un rokām. — Kad es ieraudzīju līķi, es atteicos… Man bija tik baigi… Es negribēju, es lūdzu, lai manu galvu neliek klāt līķim … To var apliecināt Lorāna — viņa mūs kopa. Taču Kerns ne­klausīja. Viņš mani iemidzināja, un es atmo­dos, lūk, tāda. Es negribēju palikt pie Kerna un aizbēgu uz Parīzi, bet pēc tam uz še­jieni … Es zināju, ka Kerns man sekos … Es jūs lūdzu, nenogaliniet mani un nevienam neko nesakiet. Es negribu zaudēt savu ķer­meni, tagad tas ir kļuvis mans… Man nekad nav bijušas tik vieglas kustības … Vienīgi kāja sāp… Bet tas pāries… Es negribu atgriezties pie Kerna!

Klausīdamies nesakarīgajā runā, Larē do­māja: «Liekas, ka Brike tiešām nav vainīga. Bet šis Kerns… Kā viņš varēja dabūt Gajas līķi un izlietot tādam briesmīgam eksperimentam? Kerns? Par viņu es esmu dzirdējis no Artūra. Kerns, kā liekas, bija viņa tēva asistents. Šis noslēpums jāatklāj.»

— Beidziet raudāt un uzmanīgi paklausie­ties manī, — viņš stingri teica. — Es jums palīdzēšu, taču ar tādu noteikumu, ka jūs nevienam nestāstīsit par to, kas ar jums līdz pat šim brīdim noticis. Nevienam, izņemot vienu cilvēku, kurš tūliņ te ieradīsies. Tas ir Artūrs Dovels — jūs viņu jau pazīstat. Jums visās lietās jāklausa man. Tikko nepaklau­sīsit, jūs piemeklēs bargs sods. Jūs esat izda­rījusi noziegumu, par ko soda ar nāvi. Un jūs nekur nepaslēpsit savu galvu un piesa­vināto svešo augumi. Jūs atradīs un giljotn nēs. Uzklausiet mani. Vispirms, nomierinie­ties. Otrkārt, sēdieties pie klavierēm un dzie­diet. Dziediet pēc iespējas skaļāk, lai arī tur augšā varētu sadzirdēt. Jums ir ļoti jautri un jūs negribat vēl kāpt augšā uz klāja.

Brike piegāja pie pianīno, apsēdās un sāka dziedāt, pati spēlēdama pavadījumu, lai gan viņas pirksti tik tikko klausīja.

— Skaļāk, jautrāk, — komandēja Larē un atvēra iluminatoru un durvis.

Tā bija ļoti dīvaina dziesma — izmisuma un šausmu kliedzieni mažora toņkārtā.

— Spēcīgāk sitiet pa taustiņiem! Tā! Spē­lējiet un gaidiet. Jūs brauksit mums līdzi uz Parīzi. Neiedomājieties bēgt. Parīzē jūs būsit drošībā, gan mēs pratīsim jūs paslēpt.

Ar jautru sejas izteiksmi Larē uzkāpa uz klāja. Nosvērusies uz labajiem sāniem, jahta ātri slīdēja pa vieglajiem viļņiem. Valganais jūras vējš atspirdzināja Larē. Viņš piegāja pie Artūra Dovela un, neuzkrītoši pavedis draugu sānis, teica:

— Nokāpiet kajītē un lieciet, lai Brikes jaunkundze atkārto visu to pašu, ko viņa sa­cīja man. Bet es pakavēšu viesiem laiku.

— Kā jums patīk jahta, madam? — viņš jautāja Rudajai Martai un uzsāka ar viņu raitu sarunu.

2ans, atlaidies pītā krēslā, būdams tālu prom no policijas un detektīviem, vai kusa svētlaimē. Viņš negribēja vairs ne domāt, ne uzmanīties, viņš gribēja aizmirst mūžīgo pie­sardzību. Lēni sūkdams brīnišķu konjaku no mazas glāzītes, viņš aizvien vairāk slīga pus­snaudā. Neko izdevīgāku Larē nevarēja vēlē­ties.

Arī Rudā Marta jutās lieliski. Izdzirdusi no kajītes plūstam draudzenes dziesmu, viņa sarunas starplaikos piebalsoja rotaļīgajai me­lodijai.

Vai nu spēlēšana bija Briki nomierinājusi, vai arī Artūrs viņai likās mazāk bīstams sa­runu biedrs, bet šajā reizē savu nāves un augšāmcelšanās stāstu viņa izstāstīja sakarīgāk un jēdzīgāk.

— Tas ir viss. Vai tad es esmu vainīga? — jau smaidīdama viņa vaicāja un nodziedāja īsu šansoneti «Vai es gan vainīga esmu?», un Marta uz klāja viņai piebalsoja.

— Aprakstiet man, kāda izskatījās trešā galva, kas dzīvoja pie profesora Kerna, — sacīja Dovels.

— Tomā?

— Nē, tā, kurai profesors Kerns jūs parā­dīja! Lai gan …

Artūrs Dovels steidzīgi izvilka kabatas portfeli, parakājās tajā, izņēma fotogrāfiju un parādīja to Brikei.

— Sakiet., vai te attēlotais vīrietis ir lī­dzīgs mana … mana paziņas galvai, ko jūs redzējāt pie Kerna?

— Tas taču ir viņš! — Brike iesaucās. Viņa pat pārstāja spēlēt. — Dīvaini! Ar pleciem. Galva ar ķermeni. Vai tad tiešām arī viņam jau paguvuši piešūt ķermeni? Mans dārgais, kas jums kaiš? — līdzjūtīgi un izbiedēti viņa jautāja.

Dovels sagrīļojās. Viņa seja nobālēja. Ar pūlēm savaldīdamies, viņš paspēra dažus so­ļus, smagi noslīga krēslā un aizsedza ar ro­kām seju.

— Kas jums kaiš? — Brike viņam jautāja vēlreiz. Taču Dovels nekā neatbildēja. Pēc tam viņa lūpas nočukstēja: «Nabaga tēvs», bet Brike šos vārdus nesadzirdēja.

Artūrs Dovels ļoti ātri saņēma sevi rokās. Kad viņš pacēla galvu, seja bija gandrīz pa­visam mierīga.

— Piedodiet, es jūs laikam izbiedēju, — viņš teica. — Man dažreiz uznāk nelielas sirdslēkmes. Nu jau viss ir pāri.

— Bet kas ir tas cilvēks? Viņš ir tik lī­dzīgs… Vai tas ir jūsu brālis? — Brike sāka interesēties.

— Lai arī kas viņš būtu, jums jāpalīdz mums šo galvu atrast. Jūs brauksit mums līdzi. Mēs jūs iekārtosim tik nomaļā vietā, ka neviens neatradīs. Kad jūs varat braukt?

— Kaut vai šodien, — Brike atbildēja. "— Bet vai jūs … neatņemsit manu augumu?

Dovels uzreiz nesaprata, pēc tam pasmai­dīja un teica:

— Protams, ka ne… ja tikai jūs mums paklausīsit un palīdzēsit. Ejam uz klāju.

— Nu, kā jums patīk brauciens? — at­griezies uz klāja, viņš jautri vaicāja. Tad ar pieredzējuša jūrnieka skatienu palūkojās uz horizontu, bažīgi pašūpoja galvu un teica:

— Jūra man nepatīk. Vai jūs redzat pie horizonta to tumšo svītru? Ja mēs laikā neatgriezīsimies …

— Ai, mudīgāk braucam atpakaļ! Es ne­gribu noslīkt! — pusnopietni, puspajokam iesaucās Brike.

Nekādu vētras priekšpazīmju nebija. Do­vels vienkārši nolēma savus viesus iebiedēt, lai ātrāk varētu atgriezties krastā.

Larē norunāja ar Briki pēcpusdienā tikties tenisa laukumā, «ja vien nebūs vētras». Viņi šķīrās tikai uz dažām stundām.

— Paklausieties, Larē, mēs nejauši esam nokļuvuši uz pēdām lieliem noslēpumiem, — sacīja Dovels, kad viņi bija atgriezušies vies­nīcā. — Vai jūs zināt, kura cilvēka galva vēl

atrodas pie Kerna? Mana tēva, profesera Dovela galva!

Larē; kas bija jau apsēdies krēslā, uzsprāga stāvus augšā kā bumba.

— Galva? Dzīva jūsu tēva galva! Vai tad tas ir iespējams? Un to visu Kerns? Viņš … es viņu saplosīšu gabalos! Mēs atradīsim jūsu tēva galvu.

— Es baidos, ka dzīvu mēs to vairs neat­radīsim, — skumji atteica Artūrs. — Tēvs pats pierādīja, ka iespējams atdzīvināt no ķermeņa atdalītu galvu, taču šīs galvas dzīv voja ne ilgāk kā pusotras stundas, tad tās aizgāja bojā, tāpēc ka asinis sarecēja, bet mākslīgi barojošie šķīdumi dzīvības funkcijas spēja nodrošināt uz vēl īsāku laika sprīdi.

Artūrs Dovels nezināja, ka viņa tēvs īsi pirms nāves bija izgudrojis preparātu, ko viņš nosauca «Dovels 217» un ko Kerns bija pār­dēvējis par «Kerns 217». Ievadīts organismā, šis preparāts pilnīgi novērš asins sarecēšanu, un tāpēe galva spēj eksistēt ilgāk.

— Dzīva vai mirusi, bet tēva galva mums jāatrod. Drīzāk uz Parīzi!

Larē aizsteidzās uz savu numuru sakravāt mantas.