Profesora Dovela galva

KERNA UPURIS

Kamēr Larē nodevās vienīgi rūpēm par Briki, Artūrs Dovels ievāca ziņas par Kerria māju. Laiku pa laikam draugi apspriedās ar Briki, kas viņiem pastāstīja visu, ko zināja par Kerna namu un tā iemītniekiem.

Artūrs Dovels nolēma rīkoties ļoti piesar­dzīgi. Kopš Brikes pazušanas Kerns noteikti ievēroja modrību. Pēkšņi viņu pārsteigt nez vai izdosies. Jādarbojas tā, lai Kerns līdz pēdējam brīdim nenojaustu, ka pret viņu sākts uzbrukums.

— Mēs rīkosimies pēc iespējas viltīgāk, — viņš teica Larē. — Vispirms jāuzzina, kur dzīvo Lorānas jaunkundze. Ja viņa nav ar Kernu uz vienu roku, viņa daudzējādā ziņā mums palīdzēs, — daudz vairāk nekā Brike.

Uzzināt Lorānas adresi bija pavisam vien­kārši. Taču, kad Dovels aizgāja uz Lorānas dzīvokli, viņu gaidīja vilšanās. Lorānas vietā Artūrs sastapa vienīgi viņas māti — cienī­jamu, tīri ģērbušos, bēdu sagrauztu sirm­galvi saraudātām, neuzticības pilnām acīm.

— Vai es varētu runāt ar Lorānas jaun­kundzi? — viņš vaicāja.

Vecā sieviete neizpratnē pavērās viņā.

— Manu meitu? Vai tad jūs viņu pazīs­tat? … Ar ko man ir tas gods, un kāpēc jums vajadzīga mana meita?

— Ja atļausit…

— Lūdzu. — Lorānas māte ieveda ciemiņu nelielā viesistabā, kurā atradās vecmodīgas mīkstās mēbeles "baltos pārvalkos, ar mežģīņu sedziņām uz atzveltnēm. Pie sienas liels por­trets. «Interesanta meitene,» nodomāja Ar­tūrs.

— Mans uzvārds ir Radjē, — viņš teica.

Es esmu provinces ārsts, tikai vakar iebraucu no Tulonas. Agrāk es pazinu kādu Lorānas jaunkundzes universitātes laika draudzeni. Te, Parīzē, es nejauši satiku šo draudzeni un no viņas uzzināju, ka Lorānas jaunkundze strādā pie profesora Kerna.

— Bet kā sauc manas meitas universitātes laika draudzeni?

— Kā sauc? Rišā!

— Rišā, Rišā … Tādu uzvārdu es neesmu dzirdējusi, — piemetināja Lorāna un jau ar neslēptu neuzticību prasīja: — Vai jūs nav sūtījis Kerns?

— Nē, mani nav sūtījis Kerns, — smaidot atbildēja Artūrs. — Bet es ļoti gribētu ar viņu iepazīties. Viņš strādā medicīnas nozarē, par kuru es interesējos. Man ir zināms, ka dau­dzus, turklāt pašus interesantākos eksperi­mentus Kerns izdara mājās. Taču viņš ir ļoti noslēgts cilvēks un nevienu negrib ielaist savā svētnīcā.

Vecajai Lorānai tas šķita ticami. Kad meita bija sākusi strādāt pie profesora Kerna, viņa sacīja, ka profesors dzīvo ļoti noslēgti un nevienu nepieņem. «Ar ko viņš nodarbojas?» viņa bija meitai taujājusi un saņēmusi neno­teiktu atbildi: «Ar visādiem zinātniskiem eks­perimentiem.»

— Tā nu es, — turpināja Dovels, — nolēmu vispirms iepazīties ar Lorānas jaunkundzi un lūgt viņas padomu, kā man drīzāk tikt pie inerķa. Viņa varētu nolīdzināt ceļu, jau iepriekš ar Kernu parunāt, iepazīstināt mani ar viņu un ievest viņa namā.

Jaunā cilvēka izskats modināja uzticību, taču viss, kas bija saistīts ar Kerna vārdu, radīja Lorānas kundzes sirdī tādu nemieru un satraukumu, ka viņa nezināja, ko tālāk teikt. Viņa smagi nopūtās un, valdīdamās, lai ne­sāktu raudāt, teica:

— Manas meitas nav mājās. Viņa ir slim­nīcā.

— Slimnīcā? Kādā slimnīcā?

Lorānas kundze neizturēja. Pārāk ilgi viņa bija dzīvojusi vienatnē ar savām bēdām un tagad, aizmirsdama jebkādu piesardzību, izstāstīja savam viesim visu: kā viņas meita pēkšņi atsūtījusi vēstuli par to, ka darba apstākļu dēļ viņai kādu laiku vajadzēs palikt pie Kerna, lai koptu smagi slimos; kā viņa, māte, nesekmīgi bija mēģinājusi tikties ar meitu Kerna mājā; kā viņa uztraukusies, kad Kerns beidzot paziņojis, ka viņas meita sasli­musi ar nerviem un nogādāta psihiatriskajā slimnīcā.

— Es neieredzu šo Kernu, — vecīte sacīja, ar kabatas lakatu slaucīdama acis. — Viņš manu meitu novedis līdz ārprātam. Es nezinu, ko viņa Kerna mājā pieredzēja un ko tur darīja — par to viņa pat man nestāstīja —, taču vienu es zinu: tiklīdz Marija iestājās šai darbā, tā arī kļuva nervoza. Es viņu vairs nepazinu. Meita nāca mājās bāla, satraukta, viņai bija zudusi ēstgriba, viņa mocījās ar bezmiegu. Naktīs Mariju māca murgi. Viņa trūkās augšā un pa miegam runāja, ka viņu vajājot Kerns un kaut kāda tur Dovela galva … Kerns pa pastu man piesūta meitas algu, diezgan krietnu summu, sūta līdz pat šim laikam. Taču es šai naudai nepieskaros. Veselību ne par kādu naudu neatgūsi… Meitu es esmu zaudējusi .., — Un vecīte izplūda asarās.

«Nē, šeit Kerna atbalstītājus velti meklēt,» nodomāja Artūrs Dovels. Viņš nolēma ilgāk neslēpt nāciena īsto iemeslu.

— Kundze, — viņš sacīja, — es tagad teikšu atklāti, ka man ir ne mazāks pamats ienīst Kernu. Man bija vajadzīga jūsu meita, lai ar Kernu nokārtotu dažus rēķinus un … atklātu viņa noziegumus.

Lorānas kundze iekliedzās.

— Nē, neuztraucieties, jūsu meita šajos noziegumos nav iejaukta.

— Mana meita drīzāk mirs, nekā izdarīs noziegumu, — Lorāna lepni atbildēja.

— Es gribēju lūgt Lorānas jaunkundzes palīdzību, bet tagad redzu, ka viņai pašai vajadzīga palīdzība. Es domāju, ka jūsu meita nav zaudējusi prātu, bet Kerns viņu ļaunprātīgi ieslodzījis trako namā.

— Kāpēc? Par ko?

— Tieši tāpēc, ka jūsu meita labāk mirs, nekā izdarīs noziegumu, kā jūs sacījāt. Acīm­redzot Kernam viņa likās bīstama.

— Bet par kādiem noziegumiem jūs runā­jat?

Artūrs Dovels Lorānu vēl maz pazina un baidījās no vecītes pjāpīguma, tāpēc nolēma viņai visu nestāstīt.

— Kerns taisīja nelikumīgas operācijas. Sakiet, lūdzu, kurā slimnīcā Kerns jūsu meitu ievietojis?

Uztrauktā Lorāna tik tikko spēja koncentrē­ties, lai turpinātu sakarīgi runāt. Vārdi jaucās ar asarām, kad viņa atbildēja:

— Kerns ilgu laiku man negribēja to teikt. Pie sevis mājās viņš mani neielaida. Nācās rakstīt vēstules. Viņš atbildēja izvairīgi, cen­tās mani mierināt un apgalvot, ka meitas veselības stāvoklis uzlabojas un ka drīz viņa varēs atgriezties mājās. Kad mans pacietības mērs bija pilns, es viņam rakstīju, ka sūdzē­šos par viņu, ja viņš tūlīt man nepaziņos, kur ir Marija. Tad viņš uzrakstīja slimnīcas adresi. Tā atrodas Parīzes apkaimē, So. Pri­vātā slimnīca pieder ārstam Ravino. Ak, es uz turieni aizbraucu! Bet mani pat pagalmā neielaida. Tas ir kā īsts cietums, visapkārt mūra žogs. «Pie mums ir tāda kārtība,» sargs paskaidroja, «ka slimnieku tuviniekus, kaut arī tā būtu māte, mēs slimnīcā neielaižam.» Es izsaucu dežurējošo ārstu, bet viņš man atbildēja to pašu. «Kundze,» viņš teica, «tuvi­nieku ierašanās slimniekus vienmēr satrauc un pasliktina viņu psihisko stāvokli. Es varu jums pateikt tikai to, ka jūsu meita jūtas labāk.» Un aizcirta vārtus manā priekšā.

— Es tomēr pacentīšos sastapt jūsu meitu. Varbūt man izdosies viņu arī atbrīvot.

Artūrs precīzi pierakstīja adresi un atsveici­nājās.

— Es darīšu visu, kas manos spēkos. Ticiet man, ja Lorānā*s jaunkundze būtu mana māsa, es nerūpētos par viņu vairāk.

Padomu un labu novēlējumu pavadīts, Dovels izgāja no istabas.

Artūrs nolēma, ka nekavējoties jāsatiek Larē. Viņa draugs augas dienas pavadīja kopā ar Briki, un Dovels devās uz di Mena avēniju. Pie namiņa stāvēja Larē automašīna.

Dovels aši uzkāpa otrajā stāvā un iegāja viesistabā.

— Kāda nelaime, Artūr! — viņu sagaidījis, iesaucās Larē. Viņš bija ārkārtīgi satraukts, staigāja pa istabu un jauca savus melnos, cirtainos matus.

— Kas noticis, Larē?

— O! … — draugs novaidējās. — Viņa aizbēgusi…

— Kas?

— Nu, protams, Brikes jaunkundze.

— Aizbēgusi? Bet kāpēc? Runājiet beidzot sakarīgi!

Panākt no Larē sakarīgu stāstījumu nebija viegli. Viņš joprojām skraidīja uz priekšu un atpakaļ, nopūtās, stenēja un vaidēja. Pagāja gandrīz desmit minūtes, līdz Larē sāka stāstīt:

— Vakar no rīta Brikes jaunkundze sūdzē­jās, ka sāpes kājā pastiprinoties. Kāja bija ļoti satūkusi un kļuvusi zila. Es izsaucu ārstu. Viņš aplūkoja kāju un sacīja, ka stāvoklis krasi pasliktinājies. Sākusies gangrēna. Ne­pieciešama operācija. Ārsts neapņēmās viņu operēt mājās un pieprasīja, lai slimnieci tūliņ nogādātu slimnīcā. Taču Brikes jaunkundze neparko nepiekrita. Viņa baidījās, ka slimnīcā pievērsīs uzmanību rētām uz viņas kakla. Viņa raudāja un sacīja, ka viņai jāatgriežas pie Kerna. Kerns bija brīdinājis, ka Brikei jāpaliek pie viņa, līdz tā pilnīgi «atveseļosies». Viņa nebija klausījusi un tagad tiekot bargi sodīta. Viņa ticot Kernam kā ķirurgam. «Ja viņš spēja mani uzcelt no miroņiem un dot man jaunu augumu, viņš izārstēs arī kāju. Viņam tā ir nieka lieta.» Mani centieni viņu pierunāt beidzās nesekmīgi. Es negribēju viņu laist. Un nolēmu ņemt talkā viltību. Teicu, ka pats viņu aizvedīšu pie Kerna, cerēdams tādē­jādi viņu nogādāt slimnīcā. Taču man bija jārīkojas tā, lai Brikes atdzīvināšanas noslē­pums tiešām netiktu atklāts pirms laika, — es neaizmiršu par jums, Artūr. Es aizbraucu ne vairāk kā uz stundu, lai visu norunātu at­pazīstamiem ārstiem. Es gribēju piemānīt Briki, bet viņa bija viltīgāka par mani un savu kopēju. Kad atbraucu atpakaļ, viņas vairs nebija. Uz galdiņa pie gultas atradās zīmīte — tas ir viss, kas no viņas palicis. Paskatieties, — un Larē pasniedza Artūram papīra lapiņu, uz kuras steigā ar zīmuli bija uzrakstīti daži vārdi.

«Piedodiet man, Larē, citādi rīkoties es nespēju. Es atgriezīšos pie Kerna. Neapmek­lējiet mani. Kerns mani nostādīs uz kājām, kā vienreiz jau to izdarījis. Uz drīzu redzē­šanos, — šī doma mani nomierina.»

— Nav pat paraksta.

— Pievērsiet uzmanību rokrakstam, — sacīja Larē. — Tas ir mazliet pārvērsts Anže­likas rokraksts. Tāds būtu Anželikas rok­raksts, ja viņa būtu rakstījusi krēslas stundā vai ar sāpošu roku: lielākiem burtiem, plašā­kiem vēzieniem.

— Taču kā tas viss noticis? Kā viņa spēja aizbēgt?

— Ak vai! Viņa aizbēga no Kerna, lai tagad no manis aizbēgtu pie Kerna. Kad es atbraucu, šurp un ieraudzīju, ka būrītis ir tukšs, es gandrīz vai nogalināju kopēju. Taču viņa paskaidroja, ka ir apmānīta. Brike ar pūlēm piecēlusies, piegājusi pie telefona un piezvanījusi man. Tā bija viltība. Man viņa nezvanīja. Parunājusi pa telefonu, Brike kopējai pateikusi, ka es it kā visu esot nokār­tojis un liekot viņai nekavējoties braukt uz slimnīcu. Brike palūgusi kopēju izsaukt auto­mašīnu, pēc tam, viņas atbalstīta, aizgājusi līdz tai un, atteikdamās no kopējas turp­mākas palīdzības, aizbraukusi. «Tas nav tālu, bet tur mani sagaidīs sanitāri,» viņa sacījusi. Kopēja bijusi pilnīgi pārliecināta, ka viss tiek darīts pēc mana rīkojuma un ar manu ziņu. Artūr! — Larē pēkšņi iesaucās, no jauna sāk­dams uztraukties. — Es nekavējoties braukšu pie Kerna. Es nevaru viņu tur atstāt. Es jau pa telefonu lūdzu atsūtīt manu automašīnu. Brauciet man līdzi, Artūr!

Artūrs pagājās pa istabu. Cik negaidīti viss sarežģījies! Pieņemsim, ka Brike jau ir izstāsstījusi visu, ko zināja par Kerna māju. Taču viņas zināšanas bija nepieciešamas ari turp­māk, nemaz jau nerunājot par to, ka viņa pati bija pierādījums pret Kernu. Un Larē zaudējis katru jēgu. Tagad no viņa būs slikts palīgs.

— Paklausieties, draugs, — teica Artūrs, uzlicis rokas māksliniekam uz pleciem. — Ta­gad vairāk nekā jebkad mums stingri jāsa­ņem sevi rokās un mēs nedrīkstam rīkoties nepārdomāti. Brike ir pie Kerna. Jārēķinās ar notikušo. Vai ir jēga pirms laika kaitināt zvēru viņa alā? Kā jūs domājat, vai Brike izstāstīs Kernam par visu, kas ar viņu noticis kopš tā laika, kad viņa aizbēgusi, — par mūsu iepazīšanos, par to, ka mēs esam par Kernu daudz ko uzzinājuši?

— Es varu galvot, ka viņa neteiks nekā, — Larē pārliecināts atbildēja. — Viņa ! tur, uz jahtas, deva vārdu un pēc tam vairākkārt atkārtoja, ka klusēs. Tagad viņa solījumu pil­dīs ne tikai aiz bailēm, bet arī… citu motīvu dēļ.

Artūrs šos motīvus zināja. Viņš jau sen bija ievērojis, ka Larē velta Brikei aizvien vairāk uzmanības.

«Nelaimīgais romantiķis,» Dovels nodo­māja, «viņam veicas ar traģisku mīlestību. Šoreiz viņš zaudē ne tikai Anželiku, bet arī no jauna atdzimstošo mīlu. Taču vēl jau viss nav pagalam.»

— Pacietieties, Larē, — viņš teica. — Mums ir kopīgs mērķis. Apvienosim mūsu pūliņus un rīkosimies uzmanīgi. Mums ir divas iespē­jas: vai nu nekavējoties uzbrukt Kernam, vai ari censties vispirms pa aplinkus ceļiem izzi­nāt par mana tēva galvas un Brikes likteni. Pēc Brikes aizbēgšanas Kerns noteikti tur acis vaļā. Ja viņš mana tēva galvu vēl nav iznīcinājis, tad noteikti to pamatīgi noslēpis. Galvu taču var nogalināt dažās minūtēs. Tikko policija sāktu klaudzināt pie Kerna dur­vīm, viņš pirms to atvēršanas iznicinātu nozieguma pēdas. Un mēs neko neatradīsim. Neaizmirstiet, Larē, ka arī Brike ir «nozie­guma pēdas». Kerns ir izdarījis nelikumīgas operācijas. Vēl vairāk: viņš nelikumīgi ir pie­savinājies Anželikas līķi. Bet Kerns ir cilvēks, kam visi līdzekļi ir labi. Viņš taču uzdrošinā­jās pilnīgā slepenībā atdzīvināt mana tēva galvu. Es zinu, ka tēvs testamentā bija novē­lējis savu līķi preparēšanai, bet nekad netiku dzirdējis, ka viņš būtu piekritis savas galvas atdzīvināšanai. Kāpēc Kerns no visiem, pat no manis, galvu slēpj? Kāpēc viņam tā vaja­dzīga? Un kāpēc viņam vajadzīga Brike? Var­būt viņš izdara cilvēkiem vivisekcijas, un Brike viņam noderēja par izmēģinājumu trusīti?

— Tāpēc viņa vēl jo ātrāk jāglābj — dedzīgi iebilda Larē.

— Jā, jāglābj, nevis jāpaātrina viņas gals. Bet mūsu vizīte pie Kerna liktenīgo iznākumu var paātrināt.

— Ko tad lai dara?

— Jāiet pa otru, garāko ceļu. Pacentīsi­mies, lai arī šis ceļš kļutu pēc iespējas īss. Marija Lorāna mums var sniegt daudz vērtīgākas ziņas nekā Brike. Lorāna zina mājas izplānojumu, viņa ir kopusi galvas. Varbūt viņa ir runājusi ar manu tēvu … tas ir, ar viņa galvu.

— Tad dodamies ātrāk pie Lorānas.

— Diemžēl arī viņa vispirms jāatbrīvo.

— Vai viņa ir pie Kerna?

— Slimnīcā. Acīmredzot tā ir viena no slimnīcām, kurās par krietnu samaksu tur ieslodzītus tikpat slimus cilvēkus, kādi esam mēs abi. Mums būs krietni jāpapūlas, Larē.— Un Dovels izstāstīja draugam par savu tikša­nos ar Lorānas māti.

— Nolādētais Kerns! Viņš sēj visapkārt nelaimi un šausmas. Ja viņš nonāktu manos . . .

— Pacentīsimies, lai nonāk. Un pirmais solis — mums jātiekas ar Lorānu.

— Es nekavējoties braucu turp.

— Tas būtu neprātīgi. Mums pašiem jāpa­rādās tikai tādos gadījumos, kad citas izejas nav. Pagaidām izmantosim citu cilvēku pakal­pojumus. Mēs abi būsim sava veida slepenā komiteja, kas vada uzticamus cilvēkus, bet sevi ienaidniekam neatklāj. Jāatrod uzticams cilvēks, kas varētu aizbraukt uz So pilsētiņu, iepazītos ar sanitāriem, kopējām, pavāriem, naktssargiem, ar ko vien iespējams. Ja kaut vienu no viņiem izdosies uzpirkt, puse darba būs padarīta.

Larē nevarēja rimties. Viņš pats gribēja nekavējoties sākt rīkoties, taču pakļāvās nosvērtajam Artūram un beidzot samierinājās ar piesardzīgas rīcības politiku.

— Bet ko mēs līgsim talkā? O, Šaubu! Jauno mākslinieku, ķas nesen ieradās no Austrālijas. Viņš ir māns draugs, brīnišķs cil­vēks, teicams sportists. Viņam šāds uzdevums būs sava veida sports. Velns lai parauj, — nolamājās Larē, — kāpēc gan es pats nevaru ķerties pie šī uzdevuma?

— Vai tas ir tik romantiski? — smaidīdams vaicāja Dovels.